Beidzot piepildu vienu no saviem sapņiem – redzēt Cinque Terre un Florenci. Šī gada maija brīvdienas piedāvā lielisku iespēju 11 dienu ceļojumam, izmantojot tikai 4 darba dienas. Ceļojuma laiks: 28.aprīlis – 8.maijs. Šis bija pilnībā manis pašas plānots ceļojums. Ceļojam trijatā kopā ar manām pieaugušajām meitām. Diemžēl aviobiļešu tirgotāji uz svētkiem nav dāsni ar lētām biļetēm. Ryanair biļešu cenas sasniegušas kosmisku apmēru, lidojumu Rīga-Milāna (Bergamo)-Rīga mums vajadzīgajos datumos tirgo pat par 200 eur! Izvēle krīt par labu Lufthansas savienotajam lidojumam: Rīga-Frankfurte-Milāna-Frankfurte-Rīga, kur biļetes vienam cilvēkam 4 lidojumiem turp un atpakaļ izmaksā 158 eur (ar rokas bagāžu). Arī lidojuma laiki ir labāki – jau no rīta pirms 10.00 būsim Milānas Linates lidostā. Arī atpakaļ lidojums ir vakarā pēc 18.00. Kā izrādīsies vēlāk, šī izvēle mums pietaupīs arī klapatas un nervu stresu.

Viesnīcas sāku rezervēt ļoti laicīgi – jau pagājušā gada augustā un septembrī, vēl nezinot precīzi, kad lidosim. Jau septembrī/oktobrī vairs nebija iespējams pabīdīt rezervācijas par dienu uz vienu vai otru pusi, jo viss bija rezervēts!!! Rezervēju caur Booking.com, galvenie kritēriji bija: labs novērtējums (vismaz 7 un augstāk), tuvums dzelzceļa stacijai, ledusskapis, elektriskā tējkanna vai virtuvīte un, protams, cena. 3-vietīgu numuriņu izvēle ir krietni mazāka. Palikām 2 naktis Dženovā, 4 naktis Cinque Terre, 2 naktis Florencē un 2 naktis Bergamo.

No vienas vietas uz otru ceļojām ar vilcieniem. Tāda veida ceļojumā dodos pirmo reizi un paredzu, ka ļoti viegli tas nebūs, ceļojot ar rokas bagāžas čemodānu uz riteņiem un mugursomu plecos.

Iegādājamies arī ceļojuma apdrošināšanu. Man pašai ir Swedbankas zelta kredītkarte, kurai bonusā līdzi nāk ceļojuma apdrošināšana kartes derīguma laikā. Arī meitām nopērku Swedbankas apdrošināšanu, jo cik dzirdēts, tā esot vislabākā dažādu ķibeļu atmaksai. Ir dzirdēti gadījumi par kabatas zagļiem Itālijā, tāpat arī, ceļojot ar vilcieniem, visādi var gadīties. Tā kā visu laiku pieskatām viena otru, tad iztikām bez ķibelēm.

Lidojums uz Frankfurti 06:05 – 07:25. Lidojumāpiedāvā uzkodas (ļoti saldu cepumu ar dzērvenēm un balto šokolādi) un dzērienus (arī vīnu). Frankfurtē terminālis nav jāmaina un nav otrreiz jāiziet kontroles. Arī vienā terminālī attālumi ir lieli, taču starp lidojumiem ir stunda un ar to pilnīgi pietiek. Lidojums uz Milānu ir pārpildīts un nepietiek vietas čemodāniem virs galvas. Nākas tos likt pie kājām. Labi, ka lidojums ir īss. Ceļā mūs priecē sniegotās Alpu virsotnes, kas parādās starp mākoņiem. Atkal piedāvā to pašu ļoti saldo cepumu. Linates lidostā ierodamies nedaudz pirms 10 no rīta.

Ar autobusu Nr.73 (1.50 eur) (biļete jāpērk biļešu automātā un jākompostrē autobusā) pusstundas laikā nokļūstam Milānas centrā pie pašas Doma katedrāles. Mūs sagaida īsta vasaras svelme ar 26 grādiem. Pie Doma mums ir sarunāts randiņš ar manu Berlīnē dzīvojošo vecāko meitu, kura ielidoja ar Ryanair Bergamo lidostā. Mazliet nošokē meitas čemodāna izmērs – tas ir milzīgs. Ripināt jau viegli, bet pa trepēm nenoripināsi... Viņa paziņo, ka viena pati panest to nevarot, kaut arī iepriekš lūdzu ņemt tik daudz mantu, lai pati varētu panest. Pēc nelielas fotosesijas pie Doma dodamies uz netālu esošo kafejnīca Panzeroti Luini, kur, izstāvot palielu rindu, nopērkam ar mozarellu, gaļu un tomātiem pildītus pīrāgus (2.60 – 2.80 eur). Mmmm, ļoti gardi!

Lai nokļūtu metro, nav eskalatora, bet ir trepes. Kamēr viena gaida pie pārējām somām, stiepjam divatā vecākās meitas čemodānu. Es pasaku visu, ko par to domāju. Ar metro M3 no Duomo braucam līdz centrālajai dzelzceļa stacijai (1.50 eur). Te pērkam mūsu pirmās vilciena biļetes uz Dženovu (13.90 eur ar reģionālo vilcienu). Pirkšanu uzņemas manas meitas. Pats galvenais, kas ir jāatceras Itālijā – vilciena biļetes pēc nopirkšanas ir obligāti jānokompostrē speciālā dzeltenā vai zaļā aparātā, citādi tās būs nederīgas. Laika līdz vilcienam ir daudz, taču, kamēr noorientējamies lielajā un mums svešajā stacijā, laiks paiet. Cilvēku daudz, vietas, kur apsēsties stacijā tikpat kā nav. Satupjamies uz maliņas un gaidām, kad tablo parādīsies perons mūsu vilcienam. Starp citu, galapunkts vilcienam nemaz nav Dženova, bet gan cita vieta, kuras nosaukumu jau piemirsu. Vilcienā ērti iekārtojamies pirmajā vagonā, uzceļam augšā uz plaukta virs galvām mūsu somas. Pēkšņi mana intuīcija saka – vai tikai mēs neatrodamies 1.klasē? Tā arī ir!!! Ceļam lejā somas un meklējam 2.klasi, kas ir pārpildīta un vietas blakus vairs neatrodas. Nepilnās 2 stundās sasniedzam Dženovu. Pa ceļam sazināmies ar Dženovas viesnīcas saimnieci, kur grib zināt, cikos mēs būsim, lai sagaidītu.

Lai gan Ligūrija ir viens no mazākajiem Itālijas reģioniem, tas ir viens no visblīvāk apdzīvotajiem visā valstī. Ligūrijas reģiona galvaspilsēta Dženova ir lielākā Itālijas osta un otra lielākā osta Vidusjūrā aiz Marseļas. Dženova ir banku, džinsa auduma, pesto mērces un pasaulē slavenākā pētnieka Kristofera Kolumba dzimtene (uz Kolumba dzimto vietu gan pretendē arī Korsika). 2006.gadā Dženovas vecpilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma objektu sarakstā.

No Dženovas stacijas Piazza Principe iznākam pa kaut kādu kreiso izeju un kāds brīdis paiet, kamēr noorientējamies, kurp jādodas tālāk. Tad jau pamanu Kolumba pieminekli stacijas priekšā un pēc Googles kartes dodamies uz viesnīcu. Pa ļoti šauru ieliņu nonākam nelielā laukumā, kur mūs sagaida smaidīgā Andrea – viesnīcas Ipazia House saimniece. Viesnīca jeb, pareizāk sakot, dzīvoklis, atrodas 3.stāvā, uz kuru ved stāvas un šauras trepes. Andrea paņem vecākās meitas lielo somu un mierīgi to uznes augšā. Dzīvoklītī ir guļamistaba, viesistaba, kas apvienota ar aprīkotu virtuvi, tualete un duša. Pats interesantākais ir tas, ka dzīvoklim logi iziet uz visām četrām debespusēm. Tā kā mums tiek nodrošinātas arī brokastis, tad ledusskapis ir pilns ar produktiem: smērējamo sieru, augļiem, pienu, sviestu, kafijas krējumu, jogurtiem. Uz galda ir tējas, kafijas, maizītes, saldi un sāļi cepumi, ievārījums, medus, nutella. Atrodas pat eļļa, garšvielas, kā arī nepieciešamie mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļi. Andrea kartē mums parāda svarīgākos apskates objektus. Atsvaidzināmies, pārģērbjamies atbilstoši siltajam laikam un dodamies iepazīt Dženovu. Ostas rajonā pavisam tumšas ādas krāsas tirgotāji piedāvā somas, lakatus, cepures, magnētiņus un citus suvenīrus.

Ostmalā cilvēki bauda jauko laiku un ir sasēduši uz trepēm pie ūdens. Gar San Džordžo pilidodamies uz San Lorenco katedrāli un tālāk uz Ferrari laukumu ar iespaidīgo strūklaku. Apskatām Porta Soprana vārtus un tālāk jau uzkāpjam Belvedere Castelletto skatu laukumā. Ir jau satumsis un lejā izgaismojas osta un panorāmas rats. Skaists garās dienas noslēgums. Uz viesnīcu dodamies pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, kurās daudzviet kā mušas satupuši tumšas ādas krāsas puiši. Viņi gan tikai noskatās, bet ir neomulīgi. Pa ceļam ieejam Carrefour Express veikalā, kur nopērkam slavenāko Dženovas produktu – spilgti zaļo pesto mērcīti - pesto alla Genovese. Itālieši cenšas panākt, lai tā tiktu iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras matojuma sarakstā. Man tā ļoti iegaršojas, it īpaši, pamērcējot tajā grissini nūjiņas.

Ataust jauks un saulains svētdienas rīts. Pēc brokastīm dodamies uz staciju Piazza Prinzipe, lai pirktu biļetes līdz Santa Margherita Ligure-Portofino. Stacijā mūs pārsteidz lielās rindas pie biļešu automātiem. Nu ja, ir taču svētdiena un paši itāļi dodas atpūsties! Nopērkam biļetes (3.60 eur) un pēdējā brīdī iekāpjam vilcienā. Iekāpušas atceramies, ka steigā aizmirsām nokompostrēt biļetes. Kāpjam ārā un izmisīgi meklējam uz perona aparātu, kur nokompostrēt biļetes, bet tas nekur neatrodas. Vilcienam ir tūlīt jāatiet. Pirmajā vagonā pamanām konduktori, kurai jautājam, kur lai nokompostrē biļetes. Viņa pamāj, lai kāpjam iekšā, paņem mūsu biļetes un kaut ko uz tām uzraksta. Esam paspējušas! Vilciens ir pārpildīts un bez gaisa. Cilvēki pamazām pa ceļam izkāpj, īpaši daudz izkāpj Nervi pieturā. Apmēram pēc pusstundas sasniedzam Santa Margherita Ligure, kas ir jauka pilsētiņa pie jūras ar oļu pludmali. Mūsu šodienas galamērķis ir Portofino, uz kuru nolemjam doties ar kājām. Ir ļoti silta un saulaina diena. Nopērkam saldējumu jeb gelato (3 eur), es paņemu pistāciju un mango sorbetu – supergaršīgi! Baudot skaistos skatus pa ceļam, ejam tālāk. Ceļš vijas gar jūras krastu. Jūras krasts ir klinšains, zied puķes un koki, redzami nelieli kalni, ir ļoti skaisti!

Neapskaužu tos, kas ieradušies ar savu auto – vietas, kur tos atstāt, ir ļoti maz, veidojas lieli sastrēgumi, kurus regulē policisti. Sasniedzam Portofino ostu ar skaistām villām, jahtām. Ūdens krāsa ir tik spilgti zili zaļa! Skati kā skatu kartītēs! Jahtas, villas, jūra, klintis.

Portofino ir ekskluzīva Itālijas ostas un kūrorta pilsēta, VIP tusēšanās vieta - mazajā līcītī varot redzēt gan Armani, gan Valentino jahtas. Nu nezinu, kam piederēja tās jahtas, ko redzējām, bet bija skaisti. Tiek tirgoti visdažādākie saldumi, bet karstumā neko saldu negribas. Lielākā Portofino bagātība ir ainava, un to vislabāk iespējams baudīt, uzkāpjot kalnā, kur atrodas Castello Brown pils ar saviem krāšņajiem dārziem. Dārzos iekšā var tikt par maksu, bet mēs dodamies tālāk līdz pussalas pašam galam, kur uz klints atrodas Portofino bāka, baudot skaistos skatus uz Portofino un jūru. Kopā nostaigāti apmēram 10 km. Atpakaļ uz Santa Margherita Ligure bija plānots braukt ar kuģīti, bet, tā kā uz kuģīti ir milzu rindas, tad braucam ar autobusu Nr.82 (3 eur). Santa Margherita Ligure nedaudz atpūšamies pludmalē, es pat sadūšojos nopeldēties – ūdens jūrā ir kā LV vasarā. Vēderi prasa savu tiesu, nolemjam nogaršot izslavēto fokaču vietējā Focaceria Panificio (3.10 eur) – ļoti garda, kraukšķīgu garoziņu.

Tālāk ar vilcienu dodamies uz Nervi (2.80 eur), kur pastaigājamies pa skaisto Nervi promenādi, kas ierīkota gar klinšaino jūras krastu.

DiemžēlParco municipale iekšā netiekam, jo tur paredzēts kāds maksas pasākums. No Nervi līdz viesnīcai nokļūstam ar pārsēšanos Brignole stacijā (vilciens +metro) (1.60 eur).

Pavadīta ļoti vējaina nakts. Arī no rīta vēl pūš pamatīgs vējš. Pēc brokastīm ar visām lielajām somām dodamies lejā pašaurajām trepēm. Pirmajā stāvā ir speciāla slēdzama telpa, kur bez papildus maksas varam atstāt somas. Izstaigājam vēlreiz Dženovas vecpilsētu un ostas rajonu, ieejam San Lorenco katedrālē, kurai brīnišķīgs interjers. Nolemjam ļauties nelielam šopingam itāļu zemo cenu veikalā OVS. Tik zemas cenas, kā Primark, te gan nav, bet šo to var atrast. Pa ceļam uz viesnīcu nopērkam uz visām vienus mūsu acu priekšā fritētus anšovus, kas iepakoti tūtiņā līdzņemšanai, klāt pievienojot citrona šķēlīti uz iesmiņa ( 5 eur). Mmmm, cik tie ir garšīgi!!!! Paši kūst mutē. Kaut ko tik garšīgu sen nebiju ēdusi.

Atvadāmies no Andreas, kas jau uzkopj dzīvokli nākamajiem viesiem. Ar visām somām dodamies uz staciju, kur pērkam biļetes uz Cinque Terre (Monterosso) (9.50 eur). Braucam ar reģionālo vilcienu, kas ceļā pavada 2 h. Pa ceļam ir ļoti daudz tuneļu, kā dēļ telefona sarunas kļūst neiespējamas, jo tunelī pazūd zona. Starp tuneļiem ir skaisti skati uz kalniem un jūru. Vilciens visu laiku ir patukšs, bet Monterosso uz perona ir milzums cilvēku, kas grib braukt. Izkāpjam un noskatāmies, kā vilciens kļūst pārpildīts. Cik labi, ka mums nav jābrauc tālāk.

Kas tad ir Cinque Terre? Tulkojumā nozīmē – piecas zemes. Tie ir 5 klintīs būvēti zvejnieku un vīnkopju ciemati, kuri ietilpst Cinque Terre Nacionālā parka teritorijā, iekļauti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Ciematus izveidojuši zvejnieki, un tie izkrāsoti šim reģionam tradicionālā manierē – katra māja ir savā, spilgtā tonī. Tas esot, lai zvejniekiem, atgriežoties no jūras, vieglāk redzēt, kur jāairē. Cinque Terre atrodas Ligūrijas jūras krastā un izturējusi laika pārbaudi, paliekot neskarti skaista. Visi šie ciemi ir ārkārtīgs skaistums, un katrs līcis ir tā vērts, lai to apmeklētu, staigājot pa gājēju celiņiem un apbrīnojot ainavu īpašo skaistumu. Ciemi ar krāsainajiem namiņiem atrodas uz augstām klintīm, bet to šaurajās ielās valda itālisks šarms. Šejienes ainavai raksturīgas cilvēku veidotas terases, uz kurām tiek audzētas olīvas, citroni un vīnogas.

Lai nokļūtu Monterosso, jāiet cauri tunelim. Pa ceļam redzam Monterosso smilšu pludmali un jūru ar milzu viļņiem. Šis ir vienīgais no ciemiem ar smilšu pludmali.

Mūsu nākamā viesnīca (I Coralli rooms & apartment) atrodas Monterosso centrā. Sazvanāmies ar saimnieci, kur drīz vien ierodas un parāda mums mūsu numuriņu. Tas ir ļoti mājīgs un ierīkots jaukos lillā toņos, atrodas pirmajā stāvā. Te ir viss nepieciešamais: mini virtuvīte, kas paslēpusies skapī, ar traukiem, elektrisko tējkannu, ledusskapi. Ir ar pulti atverami un aizverami vēdlodziņi, kondicionieris, ko var izmantot arī kā sildītāju. Vannas istabas matētais logs iziet uz mazu gājēju ieliņu, bet cauri logam nekas nav saskatāms. Šī ir mūsu ceļojuma visdārgākā viesnīca, nakts 3-vietīgā numuriņā maksāja 115 eiro. Dodamies līdz jūrai, izstaigājam taku, kas pa trepēm ved kalnā un dāvā panorāmas skatus uz apkārtni. Pie dzelzceļa stacijas atrodas kafejnīca “Il Bocconcino”, kura piedāvā fritētas jūras veltes līdzņemšanai. Izstāvam palielu rindu un tiekam katra pie savas kastītes ar gardām pusdienām (10-12 eiro, atkarībā, ko ņem). Apsēžamies uz soliņa jūras malā, lai paēstu. Porcijas ir tik milzīgas, ka nespējam apēst. Tālāk nolemjam iziet taku, kas ved kalnā uz Mesko ragu (punta Mesco). Tiekam līdz viesnīcai “Albergo Suisse Bellevue”, kas atrdodas augstu kalnā. No viesnīcas paveras tik burvīgs skats uz visu Cinque Terri, ka nolemjam augstāk nekāpt. Vakara saulē ir redzami visi 5 ciemi! Pasakaini!

Pašā vakarā vēlreiz aizejam līdz jūrai, lai apskatītu, kā te izskatās tumsā. Ir skaisti, bet vējaini un nedaudz vēsi. Vakarā uz brīdi pat ieslēdzam kondicionieri apsildei, jo istabiņā kļuvis vēss.

Laika prognoze šai dienai sola lietu. Rīts ir apmācies, bet silts un pagaidām bez lietus. Izčekojamies no viesnīcas un atstājam somas turpat numuriņā. Izstaigājam Riomaggiore mazās ieliņas, iegriežoties veikaliņos, iepērkot suvenīrus. Tad ar somām dodamies uz vilcienu. Šodien mums pavisam īss brauciens – tikai 2 pieturas līdz Corniglia. Cinque Terre robežās jebkurš brauciens ar vilcienu maksā 4 eiro, neatkarīgi, vai brauc 1 vai vairākas pieturas. Corniglia dzelzceļa stacijā nopērkam autobusa biļetes (1.50 eur), lai nokļūtu augšā ciemā. Corniglia ir vienīgais ciems, kas atrodas augšā uz klints. Uz to var nokļūt pa Lardarina kāpnēm, pieveicot 382 pakāpienus, vai arī ar autobusu. Corniglia ir arī mazākais no ciemiem, bet ļoti šarmants, ar ieliņām, kas turpinās kā kāpnes.

Mūsu viesnīcas – Corniglia Dreams – saimnieki ir pensionāru pāris, kuri ļoti vāji runā angliski. Mūsu numuriņš atrodas citā ieliņā – atsevišķi no viņu dzīvesvietas. Tas ir iekārtots vienā no autentiskajām krāsainajām mājiņām, 2.stāvā ar skatu uz kalniem. Te paliksim 3 naktis. Izejot uz terases, var redzēt arī jūru – pa mazu šķirbiņu starp citām mājām. Tā kā solītais skats uz jūru ir. Nav terases ar burvīgo skatu uz jūru, ko slavēja Booking atsauksmēs. Acīmredzot viesnīca izvietota vairākās ēkās dažādās vietās. Ir guļamistaba, viesistaba, kas apvienota ar virtuvi, tualete un duša. Virtuve ir aprīkota: gāzes plīts, trauki, mazgāšanas līdzekļi. Neatrodam solīto elektrisko tējkannu, par ko jautājam saimniecei. Saimniece paņem katliņu, uzliek uz gāzes plīts – re, kur jums būs elektriskā tējkanna! Atrodam sērkociņu kastīti ar 1 sērkociņu. jautājam, vai nevar dabūt vēl. Saimniece nodemonstrē, ka plīts aizdedzināma bez sērkociņiem, ar pogu uzšķiļot dzirksteli. No visām viesnīcām šo novērtēju kā visvājāko, jo viss tāds ne pirmā svaiguma un palietots, krūzīte ar robu, vīna glāzes tikai divas, vannasistabā ar tīrību ir, kā ir, viena izvelkamā gulta ir tik izgulēta, ka nav iespējams to izmantot. Labi, ka ir divguļamā gulta un vēl viens izvelkamais krēsls viesistabā. Gāzes plīts vienu reizi piešķiļas ar pogu, bet pēc tam vairs nē. Nolemjam iet pašas nopirkt sērkociņus, jo tas būs vienkāršāk, nekā skaidrot saimniekiem. Diemžēl ārā līst lietus un ir kļuvis samērā vēss – ap 16 grādiem. Šodien bija plānots iziet kalnu taku līdz Manarolai, bet no šī plāna atsakāmies. Apbruņojamies ar lietussargiem un ejam staigāt pa ciemu. Nokāpjam pa stāvām trepēm līdz jūrai, visapkārt ir stāvas klintis un par spīti lietum, ir ļoti skaisti.

Izstaigājam krustu šķērsu mūsu ciemu, ieliņas, kas pāriet kāpnēs, daudz baznīcu, jauki skatu laukumi, no kuriem paveras skats uz jūru. Kādā kafejnīcā nopērkam fokačju, ko sasilda mikroviļņu krāsnī (1.75 eur puse no lielā gabala). Vēl nopērkam vietējo balto Cinque Terre vīnu (8.50 eur). Pa ceļam uz mājām apmeklējam Tabbacheria, kur nopērkam sērkociņus. Joprojām līst, viesnīcā ir pavisam drēgni, tāpēc ieslēdzam gāzes plīts visus riņķus, lai sasildītos. Pēc vakariņām iedzeram vīnu. Ar cerībām, ka rīt būs labāks laiks, dodamies pie miera.

Diemžēl piepildās sliktākā laika prognoze – joprojām līst un ir vēss. Mums šodien bija paredzēts pirkt vilcienu un taku dienas biļeti un staigāt pa maksas takām un apbraukāt visus ciemus. Dodamies pa Lardarina kāpnēm uz dzelzceļa staciju. Stacijā jautājam par dienas biļeti takām kopā ar vilcienu (16 eur). Izrādās, ka lietainā laika dēļ šodien takas ir slēgtas, bet dienas biļetes tikai vilcieniem nav. Sarēķinām, ka dienas biļete izmaksās lētāk arī tad, ja izmantosim tikai vilcienu, jo brauksim vairāk, kā 4 reizes. Vispirms aizbraucam uz Riomaggiore, kas atrodas šaurā ielejā. Par spīti lietum mūs priecē skaistās, krāsainās mājiņas. Uzkāpjam pa centrālo ielu kalnā, no kura paveras jauks skats uz ciemu. Tad aizejam līdz Mīlētāju takas sākumam, kas joprojām ir slēgta pēc nogruvuma.

Šobrīd joprojām ir slēgtas 2 no 4 takām gar jūru. Itāļi nesteidzas ar atjaunošanu. Pirms gada tika solīts, ka viena taka atvērsies šogad, bet solīts makā nekrīt... Paejamies gar jūras krastu uz otru pusi pa taku, kas izcirsta klintīs. No takas paveras ļoti skaisti skati uz jūru un klintīm. Uz centrālās ieliņas nopērkam uz visām vienus fritētos anšovus kafejnīcā “Mamma Mia!” (8 eur) – supergardi!!! Tālāk ar vilcienu braucam uz Manarolu, kas ir visfotogēniskākais no visiem ciemiem. Izstaigājam arī šo ciemu, paejamies pa taku gar jūras malu uz Corniglia pusi apmēram 200 m ir atvērti un tālāk slēgts. No takas paveras brīnišķīgs skats uz Manarolu.

Tālāk ar vilcienu aizbraucam līdz Monterosso, kur nakšņojām vakar. Beidzot lietus ir mitējies! Šodien jūra ir pavisam mierīga, pilnīgs pretstats iepriekš pieredzētajam.

Atrodam ostu, no kurienes rīt plānots doties izbraukumā ar kuģīti. Tālāk ar vilcienu aizbraucam līdz Vernazza, kas ir ar mazu, dabisku, ļoti fotogēnisku ostu, kas atrodas starp klintīm.

Šis ciems man simpatizēja kā nākamais aiz Manarolas. Izkāpelējam pa ieliņām, aizejam līdz Dorijas pilij, kur uzkāpjam tās tornī (1.50 eur), no kura paveras panorāmas skats uz apkārtni. Nolemjam šovakar pasēdēt restorānā (Ristorante Vulnetia), kur mēs ar vecāko meitu paņemam spageti ar pesto, bet jaunākā meita – picu. Kopā ar “coperto” (maksa par apkalpošanu pie galdiņa) un sulu katra samaksājam 16 eiro. Porcija ir milzīga un es to nespēju visu apēst. Neesmu sajūsmā itāļu makaronu gatavības pakāpi – “al dente”, man garšo mīkstāk izvārīti. Ārā sāk krēslot un mēs atgriežamies Corniglia. Mūsu dienas biļetē ir iekļauti arī autobusi, vienīgā nelaime, ka autobusa kursēšanas laiks šodien ir jau beidzies, tāpēc kāpjam vien augšā pa Lardarina kāpnēm ar kājām.

Rīts ir mākoņains, vējains, bet silts un bez lietus. Atkal ejam lejā pa Lardarina kāpnēm uz vilcienu, ar kuru aizbraucam līdz Monterosso.

Dodamies uz ostu, kur pērkam kuģīša dienas biļeti (33 eur). Ar šo biļeti varam braukt Cinque Terre robežās ar kuģīti turpu šurpu un cenā ir iekļauta arī Portoveneres triju salu tūre. Kāpjam kuģītī un sākam braucienu garām visiem ciemiem, katrā no tiem apstājoties. Vienīgi Corniglia braucam garām, jo tam vienīgajam nav ostas. No jūras ciemi izskatās vēl jaukāk.

Pēc Riomaggiore ilgāku laiku pieturu vairs nav, kamēr sākam tuvoties Portoveneres pilsētiņai, kas mūs sagaida ar San Pietro jeb Pētera baznīcu, kas uzcelta klintīs.

Portovenere jeb Veneras osta ir kārtējā Cinque Terre pērle, kas var lepoties ar senlaicīgu pili, krāšņu baznīcu pie zemesraga, spoži krāsainām mājām, šaurām viduslaiku ieliņām. Pilsētiņa iekļauta Unesco pasaules mantojuma sarakstā. Romas impērijas laikā šeit atradies skaistuma un mīlestības dievietes Venēras templis. Ārkārtīgi fotogēniska un jauka ir krāsaino mājiņu rinda - "Palazzata".

Nedaudz pastaigājam pa pilsētiņu, nopērkam pa kruasānam (1.90 eur), manējais ir ar pistāciju pildījumu – ņamma!!! Tepat pāri līcim redzama Palmarijas sala, kas ir Ligūrijas lielākā sala. Drīz ir laiks doties ceļā ar kuģīti triju salu tūrē. Tūres laikā kuģītis apbrauc apkārt Palmarijas, Tino, Tinetto salām, apskatot vairākas alas. Uz Tino salas atrodas militārā zona un sala ir apmeklētājiem slēgta. Brauciena laikā redzam daudzas grotas, te ir arī sava Zilā grota ar ļoti zilu ūdeni. Palmarijas sala no jūras ir ļoti klinšaina un fotogēniska.

Tinetto saliņa ir pavisam maziņa. Pēc atgriešanās Portovenerē dodamies apskatīt vecpilsētu. Ieejot vecpilsētā caur pilsētas vārtiem (Porta del Borgo) pa Via Capellini, pārņem sajūta, ka esam nonākušas daudzus gadsimtus atpakaļ.

Izstaigājam šaurās ieliņas, Pētera baznīcu, nokāpjam līdz Bairona grotai, uzkāpjam līdz Dorijas pilij, bet iekšā šoreiz neejam, jo skaistos skatus jau esam izbaudījušas pietiekami. Vēderi prasa savu tiesu, nopērkam pa fokačjai (3 eur), man ir ar sieru un pesto. Apsēžamies uz marmora soliņiem pilsētiņas galvenajā laukumā un paēdam. Vēl saldajā nopērkam pistāciju gelato (2 eur). Sagaidām kuģīti un dodamies atpakaļ uz ciemiem. Izkāpjam Manarolā, jo gribam to vēlreiz apskatīt bez lietus. Tā kā šodien laiks ir jauks, nolemjam iziet vienu no kalnu takām – no Manarolas uz Corniglia. Taka gar jūru ir slēgta bet ir arī cita taka pa kalniem, kas ir garāka un grūtāka. Sākam kāpienu augšā. No augšas paveras pavisam cits burvīgs skats uz Manarolu.

Tālumā dūmakā ir redzama Corniglia. Turpinām kāpienu augšup pa stāvām trepēm ar no akmens izliktiem pakāpieniem, kur daži pakāpieni ir izdrupuši, slideni. Nav viegli, bet skati, kas paveras no augšas, ir grūtā kāpiena vērti. Lejā zila, zila jūra.

Nu jau esam uzkāpušas daudz augstāk par Corniglia, kas arī atrodas augšā klintīs un redzam savu ciemu no augšas. Izejam cauri Volastrai – ciemam kalnā, kur vietējā veikalā nopērkam nedaudz marinētās jūras veltes vakariņām. Ejam cauri vīna dārziem, kur top Cinque Terre baltais vīns. Vietām taka kļūst šaura, ir pat nedaudz bailīgi iet gar kraujas malu bez norobežojuma. Tagad saprotu, ka šāda taka lietus laikā noteikti nav ejama, jo būtu slidena un bīstama. Laimīgas, piekusušas un bez starpgadījumiem esam nonākušas savā Corniglia, kopā noejot nepilnus 9 km. Viss pārgājiens aizņēma 3 stundas, gājām bez steigas, izbaudot skaistos skatus un ķerot labākos fotomirkļus.

Vakarā krāmējam somas, jo rīt dosimies prom no Corniglia, prom no Cinque Terre, prom arī no Ligūrijas uz Toskānu.

Beidzot ataust saulains rīts, tas laikam par godu manas meitas Kristīnes 25.dzimšanas dienai. Papriecājamies par saulaino jūras skatu.

Atslēgu atstājam viesnīcas numuriņa durvīs no ārpuses, kā lūgts un ar visām lielajām somām dodamies uz autobusu, lai tas mūs novizinātu lejā līdz dzelzceļa stacijai. Zinu, ka, pērkot kioskā, autobusa biļete maksā 1.50 eur, bet pie šofera 2.50 eur. Tur, kur biļetēm būtu jābūt, mums pasaka, ka tās ir izbeigušās (!!!). Apstaigājam vēl pāris vietas, kur tās varētu būt, bet visi sūta uz vietu, kur jau bijām. Neko darīt, nākas biļetes pirkt pie šofera... Pēc īsa brauciena esam dzelzceļa stacijā, kur pērkam biļetes līdz La Spezia (4 eur) un dodamies projām no jaukās Cinque Terre. Paliec sveika, Cinque Terre! Gribētu te vēl atgriezties saulainākā laikā un izstaigāt takas gar jūru.

La Spezia pērkam biļetes vilcienam līdz Pizai (7.60 eur). Par to, kā mums gāja Toskānā un Lombardijā būs nākamajā aprakstā.

Bildes apskatāmas šeit:

1) Dženova – https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=68037742&noPopup

2) Portofino – https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=68069444&noPopup

3) Cique Terre – https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=68117836&noPopup

4) Portovenere un pārgājiens kalnos - https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=68159430&noPopup