Svētdien, 20.septembra rītā pamostos laimīga par vakardienas piedzīvojumu Cipovā. Kājas patīkami smeldz no kalnu pastaigas un seja ir apsauļota sarkana. Vienīgi kremt, ka vakar tā arī neesmu paspējusi tikt līdz Saharnas klosterim. No Belciem līdz Saharnas klosterim ir 111 km, ko pa Moldovas ceļiem var nobraukt stundā un 50 minūtēs. Vai ir vērts svētdienas dienā pēc fiziski smaga un emocionāli uztraucoša pārgājiena atkal doties ceļā uz visu dienu nezināmā virzienā? Protams, ka ir vērts. Tāpēc eju uz virtuvi padzert tēju un apēst kādu maizīti, lai pēc brīža jau brauktu Saharnas virzienā.

Saharnas klosteris mani biedē un vilina. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas ir apvīts leģendām un baumām kā vieta, kurā joprojām nodarbojas ar eksorcismu. Proti, šajā klosterī īpašos rituālos tiek izdzīti no cilvēkiem ļaunie gari. Ja Googlā ieraksta vārdus "Saharna Exorcism", var atrast vairākus asinis stindzinošus video ar fragmentiem no šādiem rituāliem. Lai Dievs apgrābstās, protams, ka nevēlos ne piedalīties, ne novērot šādus eksorcisma seansus. Tomēr klosteri gribu apmeklēt arī tāpēc, ka tajā esot kāds ledusauksts avotiņš un baseins, kurā var izpeldēties un iegūt veselību, svētību, mūžīgo jaunību un vēl visādus bonusus. Mana dzīvokļa biedrene Sveta stāstīja, ka viņa esot bijusi Saharnā tikai vienu reizi, braukuši pa nakti, neatceroties vairāk ceļu un tuvākajā laikā neplānojot tur atgriezties. Viņas vienaldzīgo attieksmi pret dzimtās valsts apceļošanu man ir grūti saprast, bet katrs cilvēks jau ir citādāks. Varbūt, ka ceļotāji kompensē neceļotājus un jo īpaši tāpēc man par visām varītēm gribas uz Saharnu. Attiecībā uz baseinu es vēl Svetai pastāstu, ja jau vakar biju plānojusi tikt līdz Saharnas baseinam un tajā izpildēties. Rau, man līdzi bija pat peldkostīms un dvielis, kuru tā arī nostaipīju līdzi visu sestdienu, klīsdama pa kalniem. Sveta manī šokēta raugās un prasa: "Kāds peldkostīms?!" Baseins atrodas pareizticīgo klostera teritorijā, kurā sievietēm nav brīv pat bez galvas lakatiņa staigāt, nerunājot nemaz par izģērbšanos peldkostīmā. Baseinā sievietes drīkst iegremdēties tikai un vienīgi pilnā apģērbā. Brālīt balto! Tad jau man līdzi jāņem otra apģērbu kārta, lai varētu pēc ūdens peldes uzvilkt sausās drēbes. Labi, ka uzzinu to tagad, nevis baseina malā.

Ceļš uz Saharnu ved Kišiņevas virzienā. Maršruts jau ir pazīstams. Lai gan navigācija, protams, ir ieslēgta, tomēr nu jau braucu drošāk, jo zinu, ka lielākā daļa ceļa šajā posmā būs droša un labi asfaltēta. Man ir jābrauc kādi 90 km no Belciem līdz Ribnicai, un tad jāpagriežas pa kreisi Saharnas virzienā. Ceļa krustojumā tāpat kā vakar strādā smuki nosauļojušies ceļa strādnieki un pļāpā savu pļāpāšanu. Pēc Ribnicas pagrieziena ceļš paliek šaurāks un es samazinu braukšanas ātrumu. Septembris vēl ir ļoti karsts un saulains. Abpus ceļam strādā cilvēki, novācot visa veida ražu. Vīnogu ķekaru kalni tiek pildīti grozos, spaiņos un pat milzu maisos. Kukurūzas vālītes tiek krautas zirgu ratos un traktoru piekabēs. Moldova ir auglīga valsts un viss, kas zemē iestādīts, dod lieliskas ražas.

Jo tuvāk Saharnai, jo mazāka skaidrība, kur tieši jābrauc. Ceļš ved caur pilsētu gar upi. Tās krastā vīrieši spēlē futbolu, neraugoties uz līdzās esošajam govju ganāmpulkam. Laikam jau sportisti ir trāpīgi un mērķē pa vārtiem, nevis brūnaļām vai upei.

Lai arī vēl ir gana agrs, saules svelme ir jūtama un arī mašīnā cepina. Kondicionieris strādā, bet tik un tā ir karsts. Es uzmanīgi meklēju, kaut ceļa malā parādītos kauč viena norāde uz Saharnas klosteri. Ceļš kļūst šaurāks un šaurāks. Kreisajā pusē paliek upe, bet labajā - stāvs kalns. Beidzot, līkumojot starp mazām ieliņām, beidzot atrodu automašīnas stāvvietas laukumiņu, kur arī atstāju mašīnu. Nekas nav jāmaksā. Dodos tālāk ar kājām un pēc tam pati priecājos par šo piesardzīgo lēmumu, lai gan redzu, ka citas mašīnas turpina braukt vēl tuvāk uz klostera pusi, neraugoties uz ļoti šaurajām ieliņām. Kā vēlāk pamanu, tad visi tuvāk braucēji rīvē savu mašīnu sānus viens gar otru un lauž mašīnu apakšas pa mālainajiem un akmeņainajiem kukuržņiem, jo pie klostera vairāk lāga nav vietas, kur apgriezties.

Pienākot pie skaistajiem Saharnas klostera vārtiem, man īsti nav skaidrs, vai drīkstu kā nepiederoša persona iet iekšā un kur tieši atrodas aukstais avotiņš. Tāpēc vispirms uzkāpju klostera ieejai pretējā pusē esošajā kaļķakmens veidotā kalnā. Uz klosteri paveras brīnišķīgs skats - klostera ēkas ir ieslēpušās upes un mežu ielokā, gluži kā Dieva azotē.

Lai tiktu kalna virsotnē, ir jākāpj pa nevienmērīgām akmenī izcirstām trepēm. Pakāpienu augstums ir mainīgs, sausie akmentiņi un smiltis zem kurpju zolēm izslīd. Visu laiku nākas būt modrai, lai kaut kur neparautu uz mutes. Pagrozījusies pa kalna virsotni un novērtējusi situāciju, saprotu, ka ļaužu plūsma virzās arī iekšā pa klostera vārtiem. Saņemu dūšu un eju kopā ar pārējiem. Klostera teritorijā ir vairākas ēkas - baznīca, dzīvojamās mājas, saimniecības ēkas. Pirmās rakstītās ziņas par klostera esamību tika fiksētas jau tālajā XII - XIV gadsimtā, kad pieraksti vēstīja par klintī izcirsto klosteri. Savukārt tikai 1818.gadā tika iebūvēts pirmais pamatakmens Svētās Trīsvienības klosterī, 1883.gadā tika pabeigta baznīcas celtniecība moldāvu arhitektūras stilā. 1936.gadā vīriešu klosteris tika pārveidots par sieviešu klosteri, jo trūka vīriešu klostera mūku, tā kā viņi atteicās pāriet uz jauno stilu saskaņā ar gregoriāņu kalendāru. Savukārt 1964.gadā padomju varas darboņi slēdza klosteri, jo reliģija Padomju Savienībā bija aizliegta. Klostera teritorijā tika izvietota psihiatriskā slimnīca. Tikai 1991.gadā klosterī atkal sāka darboties Svētās Trīsvienības klosteris.

Klosterī dzīve rit kā bišu stropā - katrs zina, kas tam darāms, un rosība ir liela. Tomēr vienlaikus tas viss notiek rimti un bez lieka stresa. Pie klostera ieejas durvīm uz soliņiem atpūšas tie, kas tikko no klostera iznākuši vai arī tie, kas vēl plāno doties iekšā.

Sievas sien galvās lakatiņus. Arī es apsienu ap galvu no mājām paņemtu lakatu, lai labāk iekļautos vidē. Uzreiz izskatos kā tantiņa. No klostera ārā nāk cilvēki ar ūdens traukiem. Saharnas avota ūdens esot svētīgs un dziedinošs. Tāpēc tie, kas spēj, paši atbrauc šurpu padzerties, bet tiem, kas nejaudā, uz mājām līdzi tiek aizvesti toverīši un kanniņas ar šo ūdeni. Pa klostera teritoriju staigā gan vīrieši mūku drēbēs, strādājot ikdienas darbus, gan arī sievietes, palīdzot apkopt klostera saimniecību.

No kādas mājas atvērtajiem logiem ārā plūst kārdinošas pusdienu smaržas - laikam tiek vārīta zupa. No rīta esmu ēdusi tikai maizi ar sviestu, klāt piedzerot tēju, tāpēc vēders sāk izsalkumā kurkstēt. Turpat līdzās pie milzīgajiem kastroļiem sēž kuplas sievas un mizo kartupeļus. Klosterī noteikti ikdienā dzīvo daudz cilvēku, tā ka visi ir jāpabaro.

Ieeju vienās un otrās atvērtās durvīs, lai labāk sajustu klostera gaisotni. Baznīcā tieši šobrīd sākas laulību ceremonija. Līgava ir īsta skaistule un arī jaunais vīrs ir godam saposies. Kāzu laikā abiem galvā tiek likti karaliski kroņi. Vairākiem kāzu viesiem pāri plecam ir apliktas svinīgas lentes, kas laikam piedien pie tradīcijas. Laulību ceremonijas laikā baznīca paliek atvērta apmeklētājiem, vienīgi tuvāk pie altāra drīkst nākt tikai paši kāzu dalībnieki.

Pie baznīcas var iedegt vaska svecītes gan par dzīvajiem, gan aizgājušajiem. Svecītēm atvēlēta vieta īpašā metāla traukā. No liesmu karstuma sveces ātri kūst un apkārt nemitīgi verd izkusušā parafīna putra. Es nolieku svecītes par saviem mīļajiem un brīdi pakavējos lūgšanā, pateicoties par iespēju šeit būt, un pateicoties visiem labajiem par viņu atbalstu. Turpat līdzās ir ūdens avotiņš, no kura var padzerties ar komunālo krūzīti vai arī uzpildīt ūdens trauku līdzi vešanai. Cilvēki nāk viens pēc otra un ņem līdzi vērtīgo ūdeni.

Lai kā es staigātu un meklētu, nevaru atrast, kur tad noslēpies aukstais avotiņš un baseins, kurā var izpeldēties. Beigu beigās lūdzu padomu kādam klostera apmeklētājam un man tiek parādīts, ka taciņa uz avotu sākas klostera pašā pagalma galā kreisajā malā uz meža pusi. Un tiešām, jau pie klostera gala sētas sākas sīks celiņš, kas tālāk gluži kā labirints sadalās vēl un vēl sīkākos celiņos. Liktenim kā tādam Susaņinam labpatīk mani pavadāt riņķī un apkārt. Vispirms nokļūstu mežā pie nelielas upītes un ūdenskritumiem. Es nebēdāju par šādiem maldu ceļiem, jo laika man ir daudz, un šādā karstā dienā ir patīkami klīst pa mežu. Es neesmu vienīgā gājēja. Ik pa brīdim mežā satieku vēl citus pastaigas cienītājus, kuri tāpat iet pa celiņiem un fotografējas pie klinšainajiem krastiem.

Kad esmu izstaigājusi visas iespējamās nepareizās vietas, beidzot atrodu avotiņu. Precīzāk, no ārpuses šī vieta drīzāk liekas kā ēka bez jumta. Akmens mūriem apjoztais baseins ir tirkīza zils un caurspīdīgs. Lai iekāptu nelielajā, aptuveni 3 x 5 metrus lielajā baseinā, ir jāsper 4 drosmīgi soļi pa akmens kāpnēm ledainajā ūdenī. Tas, ka ūdens nav silts, ir redzams no drosmīgo cilvēku sejām, kuri gremdējas ūdenī. Vaigi piepūšas, elpa tiek aizturēta un tad drosminieks pazūd ūdenī, lai tas aptvertu cilvēku līdz matu galiņiem. Lai gan pie baseina ir arī bērni, visi ir rāmi un klusi, jo šī ir svēta vieta. Cilvēki mērojuši tālu ceļu, lai varētu iemērkties ūdenī. Baseina teritorijas kreisajā pusē ir neliela, neslēdzama ģērbtuve vīriešiem un sievietēm kopā, tomēr pārģērbšanās notiek diskrēti un neviens nevienu netraucē, kamēr kāds ir iegājis pārģērbties.

Apņēmības pilna ieeju pārvilkt līdzpaņemtās drēbes. Bet kam lai tagad atstāju savu ceļa somu ar maku, pasi, autovadītāja apliecību, mašīnas atslēgas un visus pārējos dārgumus? Lai gan atrodos klostera teritorijā un ap baseinu izvietotas vairākas svētbildes, tomēr mantas jāsargā pašam. Tā sacīt - sargi sevi un Dievs tevi sargās. Turklāt gribas arī kādu fotogrāfiju no brīža, kad kāpju baseinā, tā sacīt - pierādījumiem un narcistiskajai pašapziņai. Izvēlos kombinētu risinājumu. Somu atsāju pie lādzīgas omītes kājām, kura sēž turpat uz soliņa un atpūšas. Manā ieskatā omīte neizskatās pēc sprinteres vai garnadzes, tāpēc visdrīzāk mantas paliks drošībā. Savukārt fotoaparātu iedodu kādam kungam, kurš jau ir baseina teritorijā, bet vēl ir sauss un tādējādi nevarēs manu fotoaparātu pagaidām samērcēt. Kungs laipni piekrīt mani nobildēt, bet tas arī nozīmē, ka man nav daudz laika marinēties, jo kungam vēl šodien ir citi plāni, ne tikai jokainas tūristes baseinā bildēt. Tāpēc nu jau arī es sapūšu vaigus, aizturu elpu un pa akmens pakāpieniem brienu ūdenī. Kāju pirksti no aukstuma tiek sarauti krampī, pēdas sastingst un visdrīzāk man tagad derētu trīs izmērus mazāki apavi. Vislabrātāk es tagad muktu atpakaļ, bet kungs jau sācis bildēt, un man lepnums neļauj atzīties, ka nežēlīgi salst. Kad stindzinošais ūdens jau ir līdz nabai, ir skaidrs, ka vēders jau ir ierāvies līdz mugurkaulam. Briesmīgi auksts. Es lieku vēl pāris soļus un nu jau esmu visdziļākajā vietā. Ir nepierasti būt ūdenī ar visām drēbēm. Tās piepūšas kā balons un krekliņš grib peldēt uz augšu. Es saņemu dūšu un iegremdējos ūdenī visā pilnībā. Ūdens kniebj un dursta visu miesu. Iznirstu atpakaļ siltajā gaisā, lai ievilktu elpu un tad iegremdējos vēlreiz. Dubults neplīst. Tagad esmu paveikusi to, ko gribēju. Esmu nopeldējusies Saharnas baseinā.

Slapja un piloša izkāpju no baseina. Kungs laipni atdod man fotoaparātu, un es to satveru aiz aukliņas, lai neizmērcētu dārgos kadrus. Savukārt omīte - somas sargātāja man mīlīgi prasa: "Kur tad tu, meitiņ, tagad iesi tāda slapja?" Es omītei parādu savu ķeseli ar sausajām drēbēm un eju atkal pārģērbties. Pēc noslaucīšanās un sausās kārtas uzvilšanas siltums tomēr ilgi negrib nākt atpakaļ, jo ūdens tiešām ir bijis ledus auksts. Gandarījums par uzdrošināšanos un sevis pārvarēšanu ir milzīgs. Eju atpakaļ uz mašīnu un esmu pateicīga Saharnai par šo skaisto dienu, satiktajiem cilvēkiem un iespēju nopeldēties.

Ceļš atpakaļ uz Belciem paiet kā viens mirklis. Jūtos jau kā satiksmes autobusa šoferis, kurš vienu un to pašu tālo ceļu mēro katru dienu.