ŠEIT UN TAGAD Zeme. Indonēzija (Bali un Lombokas salas)

  • 18 min lasīšanai
Šis būs ļoti subjektīvs stāstījums, iespaidi un atziņas par manu došanu izlūkos uz zemi, ko jau sajutu
ļoti, ļoti sen...
Es nezinu, kas Tur Augšā to regulē, bet man ir vēl viena tāda zeme, kuras aicinājumu jūtu, bet, kaut kā vienmēr sanāk, ka....nokļūstu Itālijā... Tagad smejos pie sevis, jo Itālija ir mana prieka zeme, bet nevienu reizi es tā apzināti neesmu plānojusi tur braukt, bet kaut kā bieži ''sagadās'' tur nokļūt. Mīlu arī Itāliju- visās tās izpausmēs- Sicīliju, Sardīniju, Venēciju, Milānu...vēl gaidu liktenīgo tikšanos ar Romu un Toskānu...

Bet šo saucienu vai aicinājumu, kas krievu valodā skan, kā ''зов'' es esmu jutusi tikai no Armēnijas, Indonēzijas un vienas valsts, kurai vēl neesmu atsaukusies, tāpēc vēl neatklāšos...

Es biju plānojusi rakstīt par Indonēziju, to divu salu (no 17 000!!!) sajušanas aspektā, ko pieredzēju, bet nedaudz savādākā griezumā, līdz izlasīju Līgas Šīronas ierakstu feisbukā, kad viņa atgriezās no Indijas! Ak, šī ''interesantā'' pieredze, ko viņa pieminēja...Arī tieši ar tādu es atgriezos reiz no Indijas...pirms diviem gadiem.
Jā, man salīdzinās šīs divas zemes, bet, ja būtu jāuzskaita, kas tur ir līdzīgs, izņemot to, ka nosaukumā ir ind**** un galvenā reliģija hinduisms, nemaz tik daudz nesanāktu...

Uzreiz jau atvainojos visiem, kas ir iemīlējušies Indijā, jo par gaumi taču nestrīdās. Mans stāsts ir vairāk par to, ka ir jāklausās savās sajūtās. Un, gods, kas gods, es tak kādus 10 gadus biju turējusies pretī tai masveida garīgo meklētāju braukšanai uz Indiju. Jo nejutu, ka man tur būtu jābūt. Nu, nebija šī aicinājuma, iekšējās sajūtas un arī ziņkārības, ko citi tur meklē, nebija.
Taču liktenim ir savas kārtis, - ja jau kaut kādas karmiskās astes ir kaut kur palikušas, tad jau agri vai vēlu tur nonāksi.
Manā gadījumā es pavilkos uz ajūrvēdas programmu, kuras iziešana ir tas pozitīvais ieguvums, reizē ar skaisto Keralas okeāna krastu un....bāc, kas gan vēl?
Īsumā, jau pirmajā peldē okeānā mani vilnis uztrieca uz akmeņiem un es norāvu kājai ādu, kas nedzija un pūžņoja tajā klimatā visas 17 dienas, pēdējās dienās es vēl dabūju kaut kādu gripu ar milzīgu temperatūru, it kā ar tiem +40 gaisā nebūtu gana, bet pa vidu- nu pa vidu sākās tāda emocionālā tīrīšanās, ar raudāšanu 3 dienu garumā, nezinot vispār par ko un kāpēc, ka otru tādu neatceros... Ko es īsti kādreiz tai Indijā esmu sastrādājusi vai palikusi parādā- nezinu, bet ceru, ka godam būšu atgriezusi... Interesanti, ka mājupceļā lidostā knapi turējos kājās, melns gar acīm, zeme šūpojas, temperatūra, slikti...bet, pēc 5 stundām izkāpjot Abu Dabi- it kā nekas nebūtu bijis...
Tas nu gan ir viss par Indiju, ko gan vēl atļaušos piesaukt salīdzinājumos. Morāle tāda, ka jāklausās vairāk to, ko iekšiņa saka...

Bali un Lomboka ir divas salas, kuras izvēlējos apmeklēt šī brauciena laikā. 14 dienu laikā nav iespējams apskatīt, pieredzēt visu, kas ir apskatāms un pieredzams pat vienā Bali, kur nu vēl Lombokā, kas ir aptuveni tikpat liela sala, kā Bali.
Pieļauju, ka Bali daudzi ir bijuši, daudzi ir dzirdējuši un, īpaši pēc grāmatas ''Ēd, lūdzies, mīli' 'izlasīšanas (filmas noskatīšanās), ir sajutuši, ka vēlas tur nokļūt. Un, manuprāt, ir tā vērts.

BALI
Es nepārstāstīšu salas vēsturi un iespējas, neziņošu par must see, jo katram jāmeklē savas vietas, bet dalīšos savā redzējumā

un sajūtās. Vari paskatīties manā instagramm profilā, kur es liku stāstiņus ar svaigām emocijām un fotomirkļus.
Protams, ka es meklēju enerģiju, es vēlējos sajust šīs zemes spēku un īpašo vibrāciju. Bali sala mani uzņēma kā karalieni- vismaz es tā sajutos.
Iebraucām tumsā, un agri no rīta, pirmo reizi to ieraugot gaismā, es jau sajutu viesmīlības, pārpilnības, īstas un vienkāršas dzīves smaržu. Es, apdullusi pēc ilgajām stundām lidmašīnās un lidostās (24h), no laika zonas maiņas (+6h), izgāju saulē, devos uz okeāna krastu. Smiltis, kas piebirušas ar frangipani smaržojošajiem ziediņiem un vēl daudziem citiem, karstas jau astoņos no rīta un dzidrs, dzidrs un rīta miera pārņemts okeāns. Es iebridu tajā, raudzīdamās uz dūmakā ietīto, šad tad dusmīgo vulkānu, un savienojos ar šīs zemes Garu... Palūdzu Tam pieņemt mani pazemībā un patiesā interesē. Un saņēmu ārkārtīgi spēcīgu atbildes plūsmu- es sajutos viesmīlīgi un ar mīlestību uzņemta.

Saule, siltums, dzidrs okeāns, ziedi un smaržas, smaidīgi cilvēki un...man kā gardēdei, protams, te tika pieredzēts garšu festivāls! Sajūsmā esmu par veģetāro un vegāno virtuvi, vegāno un raw restorānu daudzumu, kas ir radījis manī apņemšanos visu to iemācīties gatavot!
Mēs bijām gan galvaspilsētā Denpasārā, gan visvairāk- Ubudā, kas patiešām ir tik kolorīta, viesmīlīga, kreatīva, daudzpusīga, sirsnīga, kā par to stāsta, devāmies uz austrumkrastu, pa ceļam apmeklējot ūdenskritumus, Lovinā sagaidījām saullēktu un redzējāma arī delfīnus, apmeklējām arī dažas tūristu vietas, pirms pārcelties ar ātrumlaivu uz stundas brauciena attālumā esošo Lomboku.

Kādi ir mani iespaidi un sajūtas?


DABA
Zemes enerģija šeit ir ļoti īpaša. Tā dabas pārbagātība, kas ir redzama visapkārt, atstāj neizdzēšamu iespaidu un atliek tikai noelsties par Mātes Dabas dāsnumu šai vietai. Klimats cauru gadu ir 26-34 grādi, 9 mēnešus gadā līst (nolīst un atkal saule), mitrums man neizjutās ne uz pusi tik traks, kā Indijā, drēbes žuva, jo visu laiku bija arī neliels vējiņš. Man siltums šķita teju ideāls, kā pie mums karstā jūlija dienā pēc pērkona negaisa... Viss ķermenis tīksminājās par šo siltumu un likās, ka katra šūna cenšās sasmelties saulīti, kas trūkusi...
Mēs prasījām savam pirmajam šoferim-gidam par to, vai ir kādi indīgi kukaiņi, čūskas džungļos. Viņš atteica, ka viņiem nav ne plēsīgu zvēru, ne indīgu rāpuļu vai kukaiņu. Odi parastie tikai un nekaunīgi pērtiķi šur tur.
Iedomājies, pat dabā nav agresijas un indes... Tieši tāpat, kā atvērtajos, sirsnīgajos un mierīgajos cilvēkos, es nodomāju...

Daba šeit ir ne tikai skanošie, dzīvības pilnie, mūžam zaļie un bagātie džungļi visur, kur vien cilvēks nav spēris kāju (arī ja nesper pusgadu, daba paņem sev atpakaļ to vietu), vai piekrastes un pludmales, kas pārsteidz ar milzīgo dažādību- no baltām smiltiņām, līdz pavisam melnām, no mierīgām pludmalēm, līdz bangojošu viļņu apskalotām klintīm.
Bet daba ir arī brīnumskaistā zemūdens pasaule, kur krāsainas zivtiņas ņirb gar acīm, tikko Tu pabāz galvu zem ūdens...

Un, protams augļi un dārzeņi!!! Tas laikam bija jāliek pie ēdienu sadaļas, bet ar augļiem ir īpašs stāsts gan Bali, gan Indonēzijā vispār. Viņiem gandrīz nav plāntāciju (tikai rīsiem, dārzeņiem un citiem kultūraugiem). Augļiem viņi iet pakaļ uz mežu, tāpat kā mēs pēc sēnēm un mellenēm. Un tirgo uz ceļiem, tāpat kā pie mums Kaķeniekos vai pie Engures pagrieziena! Jebkuršs var iet mežā un saplūkt visu, ko vēlās. Mēs arī izmēģinājām!!!

CILVĒKI

Kā jau visur- dažādi. Dažādi slāņi, dažādas reliģijas. Lai gan Bali ir vienīgā Indonēzijas sala, kurā valdošā reliģija ir hinduisms (pārējā Indonēzijā ir islams), tajā līdzīgi kā Indijā draudzīgi sadzīvo visas ticības.
Šeit hinduisms ir ļoti pagānisks, senām praksēm piepildīts, ļoti lojāls un vienkāršs, nav tā fanātisma, kas mani ļoti atgrūda Indijā. Ar acs kaktiņu vērojot cilvēkus lūdzoties, veicot ikrīta ziedoklīšu iznēšanu un smaržkociņu salikšanu, tas viss bija tik dabīgi un piederīgi, tik rimti un piepildīti ar pateicību un mieru. Pat ceremonijās, kad viņi ''karo'' ar dēmoniem, gājienos, kuros sapucējušies iet lieli un mazi, es neredzēju fanātismu, - drīzāk jautrību. Neredzēju no mantru skaitīšanas 4 stundu garumā aizsmakušas balsis un pārgrieztas sejas ar dīvainu mirdzumu acīs. Nekā tāda.
Tā kā ietrāpījamies viņu Jaunajā gadā, tad pieredzējām daudz ceremoniju un ieražu. Te ir apraksts:

Jaunais, 1940 ir sagaidīts, viesnīcas vārti ir atslēgti, šur tur jau ir pieslēgts internets... dzīve Bali pamazām ieiet parastajās sliedēs...
Aizvakar bija Vecgada rituāli un ceremonija, kuras dēļ slēdza satiksmi jau 14:00 visā salā... Līdzīgi kā ķekatās sita gongus, taisīja lielu troksni, dūmus, skaitīja mantras, lai izdzītu un padzītu ļaunos garus. No mājām, ķermeņa un domām... Tos iedzen mēnešiem taisītās “dēmonu pievilināšanas” lellēs( tās taisa katrā ciemā, tās piedalās konkursā, par 3 pirmajām vietām pašvaldība maksā prēmiju, pārējās arī tiek izstādītas- burtiski pa visu Bali uz katra stūra..).
Ceremonijas beigās tās sadedzina ar visiem ļaunajiem gariem...
Pēc tam uz visu jaunā gada dienu aizslēdz durvis, ar avīzēm aizlīmē logus, neēd, nerunā, meditē un lūdzās...
Ziņkārīgus tūristus pat varot bargi sodīt un deportēt no valsts, ja tie šai dienā izdomā pabāzt degunu no savas viesnīcas...
Izdevās mums sarunāt labu dislokācijas vietu šai dienai kaut bookings rādīja 100%
noslogojumu... Laiska diena un sarkana, sūrstoša ādas krāsa šodien
Šodien saullēktā izgājām no sprosta, lai sagaidītu saulīti uz jūras un padziedātu delfīniem... Salu ietin viegla dūmaka un dūmu smarža- tās atliekas no dēmoniem... 😊
Šodien pēcpusdienas lietus skalo salu un nekas neiet kā plānots- laikam tie gari nepadodos tā uzreiz😂 Pierezervētā viesnīca izrādās pārāk atšķirīga no bildēm, - ejam klejot gar okeāna malu, meklējot citu savu šīs nakts palikšanas vietu... Un tā atrada mūs pati- kičīga, hipijiska vietiņa okeāna pašā krastā... laikam paliksim te ilgāk... Šajā krastā esot skaistākā zemūdens pasaule Bali... tā jāpieredz rīt...
@ Bali, Indonesia

Apzinātība

Vai Tu esi aizdomājies, esot Āzijas valstīs un redzot viņu satiksmes ''organizāciju'', kā viņi vispār vēl ir dzīvi?. Vērojot un paši piedaloties satiksmē (ar motorolleru un kājām), sapratām, ka viņi ir ļoti apzināti un klātesoši mirklī. Viņi redz visu, kas tajā brīdī krustojumā notiek, intuitīvi zin, kad jāspraucas un kad kāds jāpalaiž. Savādāk tur nevar...
Mēs šeit, Latvijā braucam automātā. Domās esam citur. Smagākajos gadījumos rakstam sms un čekojam feisbuku... Tur tas cauri neietu...
Un, ne tikai satiksmē. Klātesamība un apzinātība ir tās lietas, ko Tu iemācies katru brīdi lietot ikdienā. Viņi savu dzīvi nodzīvo, lai kāda tā arī būtu, pa īstam.
Zini, viņiem pat valodā nav pagātnes un nākotnes formas, tāpēc tā esot vienkārša. Kā viņu pašu dzīve.

Te nu man, kā Kaukāza zemju fanei, kur arī saulītes un cilvēku siltuma netrūkst, tomēr nācas atzīt, ka ziemas neesamība, dabas dāsnums, izdzīvošanas baiļu neesamība, dod pavisam citādu enerģiju cilvēkos.
Jā, un varu teikt, ka šī pagaidām ir vienīgā zeme, kur es varētu palikt. Ilgāk par mēnesi. Ne velti tik daudzi cilvēki no visas pasaules dodas uz Bali ziemot. Silta, pārbagāta, laipna un ļoti lēta zeme.

Salīdzinot ar Indiju arī ļoti tīra (Lombokā gan mazāk), smaržīga (nekur nekas nepūst un atkritumus nededzina) un sajūtās ļoti droša zeme.
Jā, protams, tūristu pūļi ir atstājuši pēdas iedzīvotāju domāšanā, šauri ceļi, sastrēgumi un vēl visādas vietējās īpatnības, bet tas jau ir visās vietās...

Masāžas
Izdalu atsevišķi, jo tā ir lieta, kas noteikti ir jāpieredz un ne vienu reizi vien šeit esot.

Mans ieraksts Instagrammā/Facebokā:

Masāžas Bali ir atsevišķs stāsts.
Kad man jautā par labāko masāžu manā dzīvē, tad es atceros vienu tādu tālajā Tanzānijas salā-Zanzibārā. Tā bija pēdu masāža un taisīja to Bali meitene. Tās viesnīcas spa kompleksā strādāja tikai balietes.
Tāpēc ar zināmu priecīgu satraukumu gaidīju, kad tikšu uz pirmo masāžu šeit…

Bali masāža vispār ir ļoti efektīga, jo tā sevī ietver gan klasiskos, gan manuālās terapijas, gan limfodrenāžas, gan refleksoloģijas elementus, gan jā, - arī darbu ar enerģijām. Šo visu iemeslu dēļ un arī tā, ka stundas masāža šeit maksā seši eiro, atbraucot uz Bali, tai vajadzētu būt obligātajà programmā…
Apstākļi, kādos tās tiek veiktas, var būt nu ļoti dažādi- tur jābūt gatavam uz visu, tomēr tehnika visas reizes, ko es te paspēju aiziet, paliek nemainīgi laba un enerģētiskais, atbrīvojošais, aizlidinošais efekts tiek panākts vienmēr…
Pastāstīšu nedaudz komisku atgadījumu no šodienas, kad uz masāžu nemaz netaisījos, bet dabūju nemaz neprasot…
Šīs pāris naktis nakšņojam Bungalo tipa mājiņā pie paša okeāna un siltā ūdens te nav. Ejot uz masāžām un nirstot sāļā ūdenī mati man, protams, bija briesmīgi, bet ļoti negribējās tos mazgāt aukstā ūdenī.
Netālu biju ievērojusi kaut kādu mazu skaistumkopšanas salonu un izdomāju aiziet palūgt, lai man izmazgā un izžāvē matus pirms rītdienas pārcelšanās uz citu Indonēzijas salu.
Pabāzu galvu šajā vietā, kur no sienām bija nokrituši apmetuma gabali, sarūsējis krēsls un divas balietes, kas metās virsū ar šodienas īpašajiem piedāvājumiem. Teicu, ka man vajag matus savest kārtībā. Jā, viņiem ir super piedāvājums matiem: hair creaming vai kaut kā tā. Es mēģinu teikt, ka man vajag tikai izmazgāt matus, uz ko, savukārt viņas, ka piedāvājumā ir divreizēja matu mazgāšana-pirms un pēc procedūras, kas sevī ietverot arī galvas, sejas, kakla zonas un roku masāžu.
Nu ko, par 4,20 euro šāds stundīgs pasākums liekas ļoti labs… Dabūju patiešām labu galvas un plecu masāžu, bet...to, pēc kā nācu, gan nedabūju- matus abas reizes mazgāja aukstā ūdenī (brr..) un palaida slapjiem no turienes☺️☺️☺️ Kas šodienas +32 nemaz nebija slikti... @ Bali, Indonesia

Kaulēšanās

Nu, ko tā nu ir lieta, ko ja neesi apguvis kādā citā valstī, tad šeit nāksies! Ja Kaukāza valstīs kaulēšanās mērķis tomēr ir cits. Kaulēšanās Kaukāza ir iespēja iepazīties, parunāties, pakoķetēt un cena mainās uz leju atkarībā no tā, cik Tu esi iepaticies kā cilvēks, 20-30% robežās. Tad Bali tā ir kā sacensība, kurš kuru
Taktika ir sekojoša: + vismaz 75-100%. Tātad, jādala ar 4, tad jākaulējās tālāk. Pēc divām trim reizēm, jāizliekas, ka ej prom- tad jau uzzināsi reālo cenu precei. Es mēģināju viņus pierunāt (kad jau zināju īsto vismaz aptuveno cenu) saukt uzreiz last price (pēdējo cenu), bet nu viņiem vnk vajag to kaulēšanās procesu! Bija, kur izdevās- harēma bikses, kuras atvedām padsmit visiem radiem, pirmās nopirkām pa 75 000 rūpijām, bet tad jau bija skaidrs, ka maksā 50 000 (3 eur). Bija, protams, kur iegrābos. Par lielo somu man prasīja 400 000, es laimīga nokaulējusi pa 200 000, bet, kad vajadzēja nopirkt otru, tad veikalā (!) to nopirku pa 53 000 (3,20eur) :):)
Tas pats ar taksistiem, kas mums lidostā paprasīja 43 eur no sākuma līdz viesnīcai. Tā kā lidostā viņi ir nenormāli traki uzbāzīgi (citur paldies, Dievam tā nav), tad lai tiktu vaļā, aizbraucām pa 10, bet standarcena līdz mūsu viesnīcai esot līdz 5,00...

MĀKSLA UN AMATNIECĪBA
Te manai sajūsmai nav gala! Manā redzējumā tās iet roku rokā un nav atdalāmās. Sociālajos tīklos es aprakstīju sīkāk ar bildēm, bet tas skaistums, nianses, ārkārtīgi detalizētais, smalkais darbs, mani vienkārši apbūra. Katrā no šīm lietām ir tik daudz cilvēciskā laika, izdomas un enerģijas, ka tā ir milzīga vērtība!
Es tak braucu garām tām bodītēm: gleznas 1-12eur (mana lielā sakura), kokgriezumi, māla izstrādājumi, mūzikas instrumenti, mēbeles...nu, traks var palikt...
Denpasārā satikāmies ar Beātas draugu- Nestoru, meksikāni, kas jau ilgus gadus strādā Indonēzijā, un es pat apjautājos, cik maksā transportēšana. Viņš teica, ka nemaz jau tik dārgi neesot-3000 dolāru puse no jūras konteinera...

VIRTUVE
Te, man tā dziļi jāievelk elpa, lai nomierinātos un spētu neizplūstot romānā, paust savu sajūsmu un apdziedāt to bagātību, skaistumu un garšu daudzveidību, ko man izdevās piedzīvot Bali!
Ak, Dievs! Pati daba ar to, ko tā piedāvā, ir padarījusi šīs tautas kulinārās izpausmes gandrīz bez robežām. Robežas, protams, ir..kaut ir Indonēzijā sala (Sumatra vai Sulavesi, neatceros), kurās ēd arī suņus, rāpuļus un kukaiņus- ne šādas robežas es domāju. Vairāk tieši sagatavošanas veidi - gan ar dārzeņiem, kuru ir simtu simti, gan jūras veltēm(te ir viss, ko var iedomāties), gan arī gaļai.
Balieši ēd arī cūkgaļu (pārējās salās, kur musulmaņi, protams, nē). Man nebija laika ēst gaļu, jo bija jāizgaršo viss, kas nav gaļa...
Tradicionālas Indijas garšvielas- kariju un massala garšvielu maisījumu, kuru smaržu jūt no katras ēstuves un mājas, te nejutu. Man šķiet, ka garšu izjūta viņiem ir ļoti, ļoti līdzīga un saderīga ar mums, jo man viss ļoti, ļoti garšoja. Nu, varbūt, izņemot zemesriekstu mērci...
Daži saka, ka ir ass, bet salīdzinot ar Kaukāzu nemaz nav ass. Manai garšas sajūtai ir patīkami asi. Bet tie ir daži ēdieni, ne visi.
Nu, esmu es gardēde, tur neko nevar padarīt, - es izbaudu un uztveru zemi caur visām maņām, kas man ir dotas no dabas. Es izgaršoju un izbaudu, es sajūsminos un katru reizi kādu receptīti atvedu arī mājās un ieviešu savā sortimentā. Man patīk, ļoti patīk gatavot un baudīt garšas...

Bet nu visam pāri, mīļie mani, ziniet, kas bija?! Augļi un to sulas, smūtiji un kokteiļi... Visās krāsās un kombinācijās. Rītā un vakarā, pusdienlaikā un pie kafijas...
Mango, papaija, arbūzi, melones, zemenes, banāni, apelsīni, mandarīni- viss, ko mēs pazīstam, vai esam redzējuši un virkne tādu, ko es garšoju pirmo reizi- dragonfruit, jackfruit, rambutāni, mangustīni.... Ak, šķiet caur šiem augļiem sauli un krāsas var uzņemt iekšķīgi. Par vitamīniem nemaz nerunājot!


GARĪGUMS

Nu, un tagad no vēderpriekiem uz augstāku dimensiju!
Garīgums šeit ir ļoti dabisks, saaudzis ar paaudžu tradīcijām un ļoti māņticīgs, varētu teikt... Visi tic dēmoniem, ļaunajiem gariem, enerģijām. Ja ārsts nepalīdz, tad ir pilnīgi skaidrs ikvienam (pat jauniešiem un bērniem), ka dziednieks palīdzēs. Dziednieku te ir ļoti daudz un arī mēs vienu apmeklējām. Tā ir interesanta pieredze.
Bet arī melnā maģija ir samērā izplatīta prakse- visādi atribūti ir viegli pieejami un speciālisti arī. Viņi gan paši nošķir šos speciālistuts- ir baltie un melnie.

Un ir vēl baigais mišungs ar visādiem treningiem, semināriem, kursiem, jogu utt, kas sastiepts no citām valstīm, jo tolerance, līdzīgi kā Indijā, ļauj visam vairāk vai mazāk harmoniski pastāvēt līdzās.
Hindu ceremonija iet pa ielu, fonā skan mošeju dziedājumi, bet pretī pagalmā kāds mikrofonā vada jogas nodarbības...tas ir pavisam ikdienišķs skats.


Tas, ko es aprakstīju lielā mērā ir attiecināms uz abām manis apmeklētajām salām, bet tagad par atšķirīgo Lombokā.

LOMBOKA
It kā valdība viena, sēž Javas salā, galvaspilsētā Džakartā, bet katrai salai ir vietējā pašpārvalde, kurām laikam ir samērā brīvas rokas.
Lomboka esot kā Bali pirms 30 gadiem. Var redzēt, ka ļoti daudz viesnīciņu nīkuļo, daudz pamestu būvju, daudz vairāk atkritumu nomalēs un nabadzība ir tāda nabadzīgāka, grūtāka, smagāka. Es domāju enerģijās, cilvēku sejās un sajūtās.
Bali nabadzība ir tāda, čillīgāka...silts vienmēr- nenosalsi, drēbes tik lai piesegtu attiecīgās vietas ir vajadzīgas, badā var nomirt tikai, ja slinkums pacelt dibenu un banānu noraut.
Atšķirībā no dziļās Āfrikas (konkrēti biju Kenijā un Tanzānijā), tur tā nabadzība ir tāda nepatīkama, slimīga...kaut arī var izdzīvot, neko nedarot...Un Āfrikā viņi arī nedara. Tur, lai kādu pierunātu strādāt...ui..
Indonēzieši ir strādīga tauta, ļoti strādīga. Paaudzes izaug, strādājot rīsu laukā, vai sēžot aužamajās stellēs. Tie, kas audzē rīsus, vispār naudu redz tikai divreiz gadā, un to, cik daudz redz, ir atkarīgs no dabas apstākļiem un ražas kvalitātes..
Lombokā izdzīvot ir sūrāk, jo tūrisms vēl ir mazattīstīts. Kukuļošana un rekets ir ikdiena. Katrs var uzlikt savu būdiņu krustojumā un pateikt, ka tas ir maksas krustojums. Un iepūt viņiem! Labāk, jau laikus atrast par nelielu naudiņu sev vietēju ''draugu'', kas palīdz izprast vietējās ''pašpārvaldes'' īpatnības.
Pēc pirmā ''reketieru'' (kas nav jau nemaz tik traki) uzlidojuma ostā (viņi tikai tur arī ganās), pa mašīnas logu ieraudzīju piekrasti, man aizrāvās elpa!!! Tik skaistas pludmales, baltas smiltis, palmas, kas spoguļojas okeāna ūdeņos, smargdzils un vietām zaļš ūdens... Pasakaini skaista ir Lomboka!
Tūristu martā, kas skaitās nesezona, bet es labāku nevaru iedomāties, ir tika maz, ka mēs bieži vien bijām vienīgie uz visu pludmali, kas stundām ļāvās viļņu aijām...



Jā, un Lomboka ir gandrīz pilnībā musulmaņu zeme. Ja palielināsi bildi, tad redzēsi, ka no galvenās mošejas skatu torņa uz visām pusēm var vēl redzēt simtiem mošeju. Tā ir Lombokas galvaspilsēta- Matarama, kurā īstenībā esot 1500 mošejas...
Mūsu šoferītis daudz mums citēja Korānu un deva padomus visādās dzīves situācijās. Tik ļoti tie bija dzīvi un dziļi, ka sagribējās man to Korānu palasīt. Varbūt kādam ir latviskais tulkojums un var man aizdot? Es jau sen zinu, ka islams, tas, kas tiek ņemts sirds līmenī ir ļoti pamatīgas vērtības nesošs, un arī šeit, Lombokā, tas ir pavisam tolerants, visu un visus pieņemošs.
Vienīgo nosodījumu, ko no viņiem baliešu virzienā dzirdēju, tas bija par to nodarbošanos ar melno maģiju...
Mani Lomboka paņēma ar tūrisma nesabojātiem cilvēkiem, toleranto uzbāzību (kas saprot vārdu nē), patiesumu, amatniecību=mākslu un, jā- tā ir vieta, kur baudīt pludmales. Un augļus.

NOBEIGUMĀ

Kad braucu, jau zināju, ka atgriezīšos. Un, lai gan ceļoju daudz, domubiedru grupas sev līdzi vedu tikai uz Kaukāza valstīm un Krimu (kad vēl tā bija Ukraina), šoreiz zināju, ka šeit man būs jāatgriežas kompānijā ar cilvēkiem, kam ir vajadzīga, kam būs palīdzoša tā enerģija, kas ir šeit. Māte Zeme, apzinātība, klātesamība, dzīves apzināta dzīvošana.
Varbūt Tev šķiet, ka tas nav nekas īpašs, bet man tas bija pirmo reizi, kad es varu pavisam godīgi pateikt,- es 14 dienas nodzīvoju apzināti izbaudot un piedzīvojot ik mirkli. Apzinātība un sajūsma par visu, ko jūtu, redzu, piedzīvoju!
Programma vēl nāk, bet retrīta formāts ir skaidrs! Interesenti rakstās ceļojumu sadaļā jau kādu laiciņu

Indonēzija ir vieta, zeme, kur sajusties dzīvam... Tur nevienam nevajag izpatikt, jo visiem ir vienalga, kas tev ir mugurā, kā tu uzvedies utt. Katrs staigā, kā ienāk prātā un var iztikt ar dažiem drēbju gabaliem. Tur nevajaga kosmētiku un pat valodu ne īpaši vajag. No baliešiem var mācīties, kā ar 50 vārdu krājumu var ne tikai vissarežģītākās lietas izstāstīt, pievienojot žestus un skaņas, bet arī vārīties bez mitas...
Tur visi palīdzēs, smaidīs un ne vienmēr gribēs par to kādu rūpiju... Un, tur ir viegli elpot- ne vienam no tevis pa lielam neko nevajaga... 6 eur dienā istabiņa viesnīciņā ar baseinu un pāris eur ēšanai... Ja kādā homestay vai uz ilgāku laiku, tad vēl mazāk...Protams, ja gribās, tad var arī dārgāk un ļoti dārgi... Es patiešām esmu gatava nākamziem Jūs ciemos uzņemt tur...



IETEIKUMI TIEM, KAS PLĀNO DOTIES:


Mēs lidojām ar KLM un ta bija ļoti sakarīga izvēlē. Garie lidojumi ir naktī, kas ļauj labāk adaptēties pēc lidošanas. Serviss neatpaliek no arābu aviokompānijām. Nezinu, kā citiem, bet man ir vienmēr trāpījies, ka Ethitad nenormāli saldē un pēc 3-4 stundām visa lidmašīna klepo. KLM ir ļoti ērti un ēdienā mazāk maizes Ja brauc uz savu roku un nesezonā (oktobris- maijs), tad var rezervēt tikai vienu naktsmīti un nākošo nakti. Tas ļauj neiespringt un uzkavēties kādā vietā ilgāk, vai tieši otrādi, elastīgāk kaut ko pamainīt, ja nepatīk. Manuprāt visideālākā apmešanās ir Ubudā, jo tur ir milzīgs daudzums vienkārši fantastisku naktsmītņu par ļoti mazām naudiņām (par 20eur/nr ir jau ļoti labs ar baseinu, brokastīm utt.). Var dabūt homestay par 6eur bez problēmām pajautājot jebkuram vietējam uz ielas. Viņi apčubinās, parununāsies, centīsies izpatikt.... Mašīnu labāk pašiem neīrēt. Gan tāpēc, ka ir kreisās puses satiksme, gan policistu īpašās mīlestības dēļ uz citādu ādas krāsu, gan tādēļ, ka lētāka mašīna maksās 25eur+degviela+ stress+ ārpuskārtas izdevumi policistiem, bet visa diena ar šoferi, kas pastāstīs par valsti, ieteiks maršrutu un izvizinās ar iekļautu degvielu utt. maksās aptuveni 35eur/d. Ļoti daudz 7vietīgo auto, kas izmaksas uz cilvēku padara smieklīgas. Iesaku FB grupu Ceļo bez Bēdu, kur cilvēki dalās ar šoferīšu/gidu kontaktiem. Mēs izmantojām iepriekšējā dienā whatsapā uzrakstot un piesakot. Vidēji no 3jiem, 2 bija brīvi. Takši. Ielādējiet Uber un Grab, kas parāda cenu (ir krietni lētāka) un nav jākaulējās. Tāpat ielādējiet Maps.me- karti, kas strādā oflainā, noderēs. Apskatīt apkārtni motorolleris par 3-4 eur/d ir lieliska izvēle. varbūt pirmajā dienā stress par to haosu krustojumos un aizmirstās īstā ielas puse, bet otrā dienā jau ir ok... Ja vēl neesiet bijuši miljonāri, tad Indonēzijā jums tāda iespēja būs pilnīgi noteikti. 1.milj.rūpiju ir 60 eur. Ieteicams ņemt līdzi skaidru naudu un samainīt maiņas kantoros, jo bankomātu nemaz tik daudz nav. Norēķini gandrīz visur ir skaidrā naudā. Ļoti iesaku braukt ar mugursomām! Man tā bija pirmā reize un tagad būšu mugursomas ceļotāja, jo tas paver milzumdaudz iespēju laivot, braukt ar motorolleri no vietas uz vietu un patiešām pavisam maz vajag ņemt kaut ko līdzi! Jā, atpakaļceļā gribās viskaut ko nopirkt un tad var nopirkt nododamai bagāžai lielo somu par 7eur un piepakot to par 30eur . Ieteikumos biju lasījusi, ka vislabāk pirkties Ubudā, kur tirgus ir ļoti bagātīgs un lētāks nekā citur, bet tas neapstiprinājās. Kutā ( Denpasārā) cenas bija tādas pašas. Tā kā droši var pirkšanos atstāt pēdējam brīdim pirms izlidošanas mājup. Iesaku Krišna suvenīru lielveikalu, kur viss ir krietni lētāks nekā pat tirgū un cenas ir virsū rakstītas. Suvenīri ir milzīgā izvēlē. Bet drēbes gan pērciet citur- tās tur draņķīgas. Uz Lomboku pārcēlāmies no Amedas, kas ir vistuvāk (stundas brauciens) par 12 eur. Arī tur par cenām jākaulējas. Var nopirkt pie jebkura stūra šīs biļetes uz nākamo dienu. Tā pati ātrumlaiva (Bluebird) iet garām un piestāj Gili Gili salās, kas tūristiem ļoti patīk... Reiss ir katru rītu 11:00 un ap 13:00 no tā gala. Kamēr okeāns nav pārāk saviļnojies, lai tiktu atpakaļ. Tāpēc pēcpusdienas reisu nav. Atpakaļ jau bija samērā lieli viļņi, bet ne tik lieli, lai paliktu slikti. Līdzi ņemamais. Pāris ļoti plānas kleitas meitenēm. Pušiem garāki šorti, lai ciskas pie karstā motorollera sēdekļa nepiecepas. Meitenēm -jogas vai harēmbikses motorollerim. Visu pārējo nopirksiet uz vietas- šampūnu, aizsargkrēmu un viss, neko citu arī nevajaga.. Tur uz vietas pietiek ar jēzenēm, jo pat kāpienos neprasījās ne pēc kā nopietnāka. Līdzīgi kā Indijā, veikalos, telpās un tempļos dodas iekšā noaujot kājas, tāpēc jebkas šņorējams vai sprādzējams ir neērts. Ērtas iešļūcenes ir vislabākā izvēle. Lidmašīnā biju ar viegliem strechers apaviem, bet uz vietas tiem pielietojuma nebija. Ja vairāk interesē konkrētas vietas, viesnīcas, tad manā profilā feisbukā ir apraksti un video. Un pēdējais- bāziet iekšā tik daudz augļu, cik variet un noteikti ejiet uz masāžām! No viesnīcu dvieļiem neko baltu negaidiet, istabiņās rēķinieties, ka nebūsiet vieni, vismaz ķirzakas būs kompānijā... Noteikti nebaidieties no varungiem- tādām ļoti pieticīga izskata ēstuvītēm visās malās- tur ēdiena garša neatšķirās no restorāniem un kafejnīcām, cena ir aptuveni 2,50 uz abiem, bet garša visautentiskākā. Pie tam viņi krāmē no visa (uz ko norādi ar pirkstu) uz šķīvja pa druskai, - tādējādi vari izgaršot un uzreiz atklāt to, kas visvairāk iepatiksies. Te ir īstā vieta, kur izbaudīt vai iepazīties ar jūras veltēm, jo Eiropā šī iepazīšanās maksā 10x dārgāk. Es ieteiktu arī biežāk apmeklēt Vegan restorānus, arī ja neesi veģetārieties vai vegāns. Tā ēdienu izvēle un garšas ir kaut kas fantastisks! Par izmaksām. Tā, kā plānojam nākamreiz doties, lielākā skaitā, tad ņēmām dažādas viesnīcas (20-40eur/dn), bet homestay var palikt lētāk. Tā kā esmu gardēde, tad tur galīgi netaupījām un vidējais rēķins bija 100 000 (6eur uz diviem :D) ēdienreize. Brokastis visur ir iekļautas. Šoferi ņēmām 3x30eur +taksis uz lidostu, motorolleris 4 dienas, laivas, kopumā transportam kādi 120 eur aizgāja. Suvenīros gan kādus 100 atstājām. Ieejas biļetes precīzi neatceros, bet līdz 15 eur kopā par visu... Man ļoti patika šī nesezona. Man, kā siltummīlei karsti nebija. Maksimāli jau arī bija 32 grādi. Grīti paliek pie 34+ (man). Lietus bija pirmo nedēļu, bet tas tikai priecāja. Līja tikai vienreiz dienā, parasti vakaros, kādas 2 stundas un viss. Ja sākas, vienkārši ieej kādā varungā izdzert svaigi spiestu sulu un nogaidi līdz pāriet. Sezonā (jūnijs- septembris) esot nenormāls daudzums tūristu, lietus nav, gaiss sausāks, bet cenas uz visu vismaz reiz 2... Visvairāk līstot decembrī. Pārējos mēnešos esot īslaicīgs tas lietus.
Ceru, ka izbaudīji jau šīs skaistās Indonēzijas salas jau neklātienē un novēlu, tās pieredzēt un sajust arī īstenībā!

Inta Blūma
2018.gada 4.aprīlī
www.sirdscels.blogspot.com




Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais