Tropu paradīze - Madeira

  • 10 min lasīšanai
  • 29 foto
Ziedu sala, Atlantijas pērle, tropu paradīze, mūžīgā pavasara sala ... kā tikai nedēvē Madeiru, kas ir neliela 56 km gara un 20 km plata sala Atlantijas okeānā un pieder Portugālei. Madeira atrodas ap 1000 km uz dienvidrietumiem no Eiropas kontinenta krastiem un apmēram 600 km attālumā no Marokas. Neskatoties uz salas nelielo izmēru, ņemot vērā kalnaino vidieni un serpentīnu ceļus, ļoti ātri pāri salai nepārbraukt. Sen jau sapņoju par Madeiru un tā man šķita kā tāls, grūti sasniedzams, dārgs, bet arī ļoti romantisks un iekārots galamērķis. Tagad varu teikt, ka vajag tikai gribēt un viss notiks! Pavasarī pamanīju jau man pazīstamā Baldones ceļotāja piedāvājumu uz Madeiru uz novembri par 860 eiro. It kā jau dārgi, bet sadalot iemaksas pa 3 daļās, to dārgumu neizjutu. Ceļojums notika mazajā grupā (8 ceļotāji plus gids un šoferis vienā personā). Madeirā bijām no 1. līdz 8.novembrim. Ceļoju kopā ar jaunāko meitu. Nokļūšana Madeirā bija ilga un sastāvēja no 3 lidojumiem: Rīga-Amsterdama; Amsterdama-Lisabona; Lisabona-Funšala. Lidojumi bija kā savienotais lidojums un notika vienā dienā. Nododamo bagāžu atdevām Rīgā un saņēmām Funšalā. Lidostās nebija jāiziet ārā no zonas aiz kontrolēm. Ilgāko laiku pavadījām Amsterdamas lidostā – 4 stundas plus stundu kavējās nākamā lidmašīna. Lisabonā skriešus no vienas lidmašīnas uz otru. Pirmais lidojums bija ar Airbaltic jauno Bombardier lidmašīnu. Atlikušie divi ar TAP (portugāļu aviokompānija), kur lidojuma laikā mūs cienāja ar uzkodām un dzērieniem, ieskaitot vīnu. Gala rezultātā lidojumi nebija tik nogurdinoši, kā likās. Funšalas lidosta skaitās viena no pasaules bīstamajām lidostām ar īsu skrejceļu. Nolaižoties tik vien sajutu kā ļoti strauju bremzēšanu. Izkāpjot no lidmašīnas, pirmā sajūta – ir silts!!! Lidostā saņēmām savu “balto zirgu” – īres busiņu, ar kuru turpmākās dienas krustu šķērsu izbraukāsim Madeiru. Viesnīca. Apmetāmies Funšalas viesnīcu rajonā – Dorisol Buganvilia viesnīcā. Mūsu numuriņš atradās 7.stāvā, tas sastāvēja no istabas, vannas istabas ar vannu un tualeti, mini virtuvītes ar elektrisko plīti, mikroviļņu krāsniņu, nepieciešamajiem traukiem. Pats jaukākais bija stūra balkons ar skatu uz Funšalu un okeānu. Uz balkona galdiņš ar 2 krēsliem, kur turpmākās dienas baudījām vakariņas un vērojām saullēktus no rītiem.
Viesnīcai bija vairāki āra un viens iekštelpu baseins, džakuzi, pirts, trenažieru zāle. Vienīgais trūkums – iekštelpu baseinu darba laiks – no 8.00-20.00. No rīta arī brokastis bija no 8.00, tāpēc no rīta nesanāca nopeldēties. Retu vakaru atgriezāmies tik laicīgi, lai paspētu uz baseinu. Baseinā pabijām divas reizes, bet pirtiņā – vienu reizi, bet to atsvēra atpūta Madeiras pludmalēs. Brokastis pirmajās reizēs likās labas, bet ar trešo dienu jutām, ka tās ir vienveidīgas. Bija pieejama omlete, ceptas vai vārītas olas, cepts šķiņķis, auzu putra (ļoti šķidra un tāda kā nevārīta, bet izmērcēta), siltas pupiņas šķidrā tomātu mērcē, muslis, aukstais galds (sieri, desas, kāds šķiņķis), gurķi, tomāti, paprika, dažādas maizes, ievārījumi, medus, pāris veidu kēksi, ļoti saldas sulas, tējas, kafija, kakao, augļi (mazie Madeiras banāni, melones, āboli). Bija tosters, kurā uzgrauzdēt maizi. Madeiras daba mani kā dabas un ziedu mīļotāju pārsteidza un bija kā īsts saldais ēdiens. Tā arī nedēļas laikā nespēju pierast pie tā, ka ceļmalās aug un gatavojas banāni ar milzīgiem ķekariem.
Madeiras banāni ir krietni mazāki un saldāki par tiem, ko tirgo pie mums. Neskatoties uz to, ka bija jau novembris, ziedošu puķu un koku netrūka. Ceļmalās auga un ziedēja alvejas, agaves, hortenzijas, buganvilijas, oleandri, Ķīnas rozes jeb hibiski, eikalipti un, protams, dažādas palmas. Braucot caur eikaliptu mežu, salonā ienāca tik svaiga un spirdzinoša eikaliptu smarža! Nekur agrāk nebiju sastapusi tik smaržojošus eikaliptus. Puansetijas sasniedza 2,5 metru augstumu, ik uz soļa auga vai ziedēja kāds tropu brīnums. Par manu favorītu kļuva Āfrikas tulpju koks, kura sarkanie ziedi bija fascinējoši.
Redzēju arī, kā dabā aug avokado – labi sazarots koks, kā paliela izmēra ābele. Sākotnēji Madeira esot bijusi klāta ar lauru mežiem, no kā arī radies Madeiras nosaukums (tulkojumā – koks). Apmeklējām Montes tropisko dārzu (http://montepalace.com/desktop/) (12.50 eiro)un Funšalas botānisko dārzu (http://www.madeira-web.com/PagesUK/botanical.html) (5.50 eiro), kuri abi atrodas pakalnos virs Funšalas. No tiem uz neskaitāmo ziedu, krūmu un subtropu koku fona paveras burvīga panorāma uz Funšalu, ostu un kalniem. Madeiras nacionālais zieds ir strelīcija jeb paradīzes putns. Tik daudz strelīciju vienkopus nebija nācies redzēt. Redzēju milzu kokveida papardes un sajutos kā tropu paradīzē.
Bija iespēja sajusties kā pundurītim milzu kaktusu džungļos. Te bija tik daudz, ko redzēt un apbrīnot! Šie abi dārzi ir dabas mīļotāju “must see”. Pie Montes dārziem ir pieejama populārā tūristu atrakcija – nobrauciens pa asfaltu ar slavenajām Montes kamaniņām. Šis prieks ilgst 10 minūtes un nav lēts – 25 eiro personai vai 30 eiro divām personām.
Laika apstākļi novembra sākumā bija gana vasarīgi: silti rīti un vakari (17-20 grādi) un siltas dienas (līdz pat 26 grādiem). Ūdens temperatūra okeānā bija 20-22 grādi. Interesanti, ka, jo dziļāk Madeiras iekšienē, jo mākoņaināks bija laiks. Nereti kalnos pilināja lietus, kamēr okeāna piekrastē spīdēja saulīte. Madeirā ir bieži ieraugāma varavīksne. Bija vairākas ļoti vējainas dienas. Kārtīgu lietu tā arī neizbaudījām, pa retam kalnos bija tāda pilināšana. Laiks pārsvarā bija mainīgs, kur saule mijās ar mākoņiem. Reizēm tieši rīti bija saulaini, bet reizēm laiks noskaidrojās pa dienu vai pēcpusdienā. Jo augstāk kalnos, jo kļuva vēsāks. Sākot pārgājienu no Pico Arieiro 1810 m vjl., gaisa temperatūra bija tikai 12 grādi. Madeiras pludmales pārsvarā ir klinšainas un akmeņainas, daudzviet nepieejamas. Funšalā netālu no savas viesnīcas redzējām izbetonētus krastus, kas neradīja vēlmi tur peldēties vai sauļoties. Netālu no Mačiko pilsētiņas atrodas vienīgā balto smilšu pludmale, kurā smiltis esot ievestas. Mums gan nesanāca šajā pludmalē pabūt. Bijām Ribeira Brava pludmalē, kas bija akmeņaina. Ieiešana okeāna, lai nopeldētos, bija ne pārāk patīkama akmeņu dēļ. Mums iepatikās Funšalas pludmale – Praia Formosa, kura bija akmeņaina un nedaudz smilšaina, taču smiltis bija mums neierasti melnas.
Madeiras pilsētas ir nelielas. Grūti novilkt robežu starp pilsētu un ciemu. Lielākā ir tās galvaspilsēta Funšala. Tai ir arī sava neliela vecpilsēta ar katedrāli. Interesants ir šejienes mākslinieciskais projekts – apgleznotās durvis, kas atrodamas Santa Maria ielā. Pabijām arī otrajā lielākajā pilsētā Mačiko, kas nemaz nebija liela. Apmeklējām kastaņu pilsētu vai ciemu Curral das Freiras, kas atrodas iespaidīgu kalnu ieskautā ielejā. Tur agrāk dzīvojušas mūķenes un gatavojušas ēdienus no ēdamajiem kastaņiem – cepušas maizi, vārījušas zupu, gatavojušas liķieri, konfektes un daudz ko citu. Šodien to visu var nobaudīt tūristi. Jauka bija Ribeira Brava pilsētiņa pie okeāna.
Ribeira Brava pilsētiņa
Kamara de Lobuša ir neliels zvejnieku ciematiņš vai pilsētiņa, kur vietējie nodarbojas ar zobenzivju zveju. Tālākajā rietumu pilsētā Portu Monižu peldējāmies dabīgi veidotajos klinšu baseinos, kuros ūdens temperatūra bija siltāka par gaisu. Tā bija neaprakstāma sajūta peldēties mierīgā baseinā, kuru no bangojošā okeāna atdala klints siena. Vienīgi ieiešana baseinā bija ļoti slidena.
Izbaudām peldi klinšu baseinos. Lejā viļņojas okeāns. Ūdens ir siltāks par gaisu, apmēram 20-21 grādus silts. Gaiss bija 19 grādus silts.
Santanā aplūkojām neparastas trijstūrveida mājiņas.
Santana ar interesantajām trijstūrveida mājām
Sanvinsentē (Sao Vicente) apmeklējām interesantu vulkānu muzeju (8 eiro), kas ierīkots vulkāna izveidotās pazemes alās. Madeiras kalnu pārgājieni. Mūsu atpūta Madeirā bija samērā aktīva. Izgājām trīs dažādus pārgājienus. 1) Visskaistākais un grūtākais bija pārgājiens no Piku du Arieiru (1810 m vjl.) (3.augstākā virsotne Madeirā) uz augstāko Madeiras virsotni – Piku Ruivu (1862 m vjl.). Taka bija nepilnus 10 km gara, bet ar stāviem kāpumiem gan uz augšu, gan uz leju. Mums paveicās ar laiku – sākumā bija skaidrs un saulains, vēlāk tikai nedaudz uzsmidzināja lietus, kas atkal drīz mitējās. Slapjā laikā šo taku būtu grūtāk iziet. Ceļā ir jāiziet cauri trīs neapgaismotiem tuneļiem, tāpēc ļoti vēlams paņemt līdzi bateriju. Var izlīdzēties arī ar telefona gaismiņu. Ejot taku, priecājos par burvīgajiem kalnu skatiem visapkārt.
Kalni
Taka izcirsta klintī
Kalni mākoņos
Nonācām vietā, kur vairākus gadus atpakaļ bijis ugunsgrēks un nu palikuši tikai apdeguši koku skeleti, kas radīja sirreālu iespaidu.
Spocīgas formas
Pastaiga mākoņos
Taka ir vidēji grūta. Mūsu grupiņā to izgāja visi, arī “meitenes ap un pēc 60”. Man šī taka prasīja 4,5 stundas, bet tas viss ļoti daudz fotografējot, baudot apkārtni un ieturot pusdienas Piku Ruivu. Uzkāpjot Piku Ruivu, pavērās pasakaina ainava – vienā salas pusē redzams okeāns un otrajā pusē – arī okeāns! Šajā brīdī aptvēru, cik Madeira ir maza, jo atradāmies pašā salas viducī! Jāņem vērā, ka visas takas garumā nav nevienas tualetes. Nekur no takas īsti paiet malā nav iespējams, jo visapkārt ir kalni un klintis un diezgan daudz tūristu. Tualete bija vien pieejama kalnu namiņā pirms pašas uzkāpšanas Piku Ruivu virsotnē, kā arī autostāvvietā pie Piku du Arieiro. 2) Nākamais skaistākais pārgājiens bija uz San Lorenco zemesragu Madeiras pašos ziemeļaustrumos. Šeit pavērās pavisam citi skati – mežonīgs, klinšains okeāna krasts, neauglīga apkārtne gandrīz bez jebkāda zaļuma.
Skaisti!
San Lorenco daba
Diena bija ļoti vējaina, bet silta. Vietām, kur trāpījos vēja brāzmās, likās, ka vējš aizpūtīs no takas. Taka bija vieglāka par iepriekšējo, bet arī ar kāpumiem un kritumiem. Kopā nogāju 8,60 km 3 stundās. Taka aizveda līdz pašam ragam, aiz kura vēl bija redzama neliela saliņa. 3) izgājām vienu no levadu takām – Rabacal kanālu sistēmu, apskatot 25 avotu ieleju un Risko ūdenskritumu. Levadas ir apūdeņošanas kanāli, kas izcirsti klintīs, lai pievadītu ūdeni no mitrākajiem salas ziemeļiem uz sausākajiem dienvidiem. Kopā nogājām nepilnus 13 km, gājām nepilnas 4 stundas ar atpūtas un pusdienas pauzēm. Krietns laiks bija jāiet no autostāvvietas pa asfaltētu ceļu uz leju līdz takas sākumam. Takā bija diezgan daudz kāpņu gan uz augšu, gan uz leju. Man šis pārgājiens likās visvieglākais. Skaists un iespaidīgs bija Risko ūdenskritums.
Līst cauri saujai:))
Taka gar levadu vietām bija ļoti šaura un pavisam šauri palika, kad pretī nāca citi tūristi. Vietām bija gandrīz neiespējami izmainīties, tad kādam vajadzēja pakāpties atpakaļ līdz platākai vietai. 25 avotu ieleja ir burvīga, pat nedaudz mistiska vieta, kur no kalna lejā līst neskaitāmi daudz mazi strautiņi.
25 avotu ielejā
25 avotu ielejā
Staigājot pa Madeiras kalniem un levadām, noteikti būtu vēlami slēgti pārgājienu apavi ar labu protektoru, jo takas ir gan akmeņainas, gan vietām slidenas. Madeiras augļi, ēdieni un dzērieni. Katru rītu brokastīs mums bija mazie, saldie Madeiras banāniņi. Veikalos un tirgos bija nopērkams daudz eksotisku un man nezināmu augļu. Nogaršoju banānu marakuju – mazs, dzeltens, garens auglis, kas pilns ar mazām sēkliņām sulīgos apvalciņos ar saldi skābenu garšu – garšīgs un atsvaidzinošs. Madeiras mandarīni – ļoti, ļoti saldi. Mango – tik saldu un garšīgu ēdu pirmo reizi. Man jaunatklājums – čerimoija (anona) – no ārpuses zaļš auglis divu kulaku lielumā ar gaišu un krēmīgu mīkstumu. Tas ir gatavs, kad ir avokado mīkstumā. Tad to pārgriež uz pusēm un ēd ar karotīti mīkstumu, kas ir supergaršīgs un ļoti salds. Grūti pateikt, kam pēc garšas līdzinās. Banāna, mango, ananāsa, zemeņu krustojumam varbūt. To dēvē arī par saldējuma augli vai pasaulē garšīgāko augli. Sēklas gan nav ēdamas un esot pat indīgas. Šis auglis kļuva par manu favorītu.
Dažādas marakujas, čerimoija, mango, aivas, banāni un daudzi citi man nezināmi augļi
Lavradoras tirgū nogaršojām daudz un dažādas marakujas. Šeit sastapos ar ļoti uzmācīgiem pārdevējiem, kur gandrīz aiz rokas rāva, lai kaut ko nopirktu. Redzēju čerimoiju arī Rimi Latvijā – maziņa un nebija pārliecības, ka vispār nogatavosies, tāpēc nepirku, lai nesabojātu garšīgās atmiņas par Madeiras čerimoiju. Madeiras nacionālais lepnums ir Madeiras medus kūka – salda, garšīga un nedaudz atgādina mīksto piparkūku. Populārākais dzēriens ir Madeiras vīns, kas arī ir stiprināts ar spirtu līdzīgi portvīnam, tikai gatavošanās laikā vēl tiek sildīts. Atšķirībā no saldā un sarkanā portvīna, Madeiras vīni mēdz būt gan balti, gan sarkani un saldi, pussaldi, pussausi un sausi. Vēl populārs dzēriens ir ponča - vietējais cukurniedru rums ar medu un citronu. Varbūt man nepaveicās, bet tā ponča, ko nogaršoju Santanā, man neiepatikās. Kādā kafejnīcā nogaršoju saldējumu: pistāciju saldējums Itālijā bija daudz garšīgāks, taču mango sorbents bija labākais, kādu esmu baudījusi. Nogaršojām arī slaveno cepto zobenzivi ar banānu, kas izrādījās lieliska un kļuva par manu favorītu.
Pusdienās restorānā otrais ēdiens maksā 8-15 eiro. Pirms pusdienām (par papildus samaksu) pasniedz siltu tradicionālo Madeiras maizi – apaļa, sagriezta sektoros un vidū iesmērēta brīnumgarda mērcīte ar ķiplokiem. Pusdienās restorānos piedāvā visādus jūras produktus, pieejama arī dažādi pagatavota gaļa. Apkalpošanas kultūra restorānos Madeirā ir augstā līmenī. Visur jutāmies kā mīļi gaidīti ciemiņi. Vienu reizi mums uzsauca veselu pudeli banānu liķiera, citur ienākot, cienāja ar Madeiras vīnu. Nekur nebija sajūtas, ka ar varu velk iekšā. Ja nepietika vietas mūsu 9 cilvēku kompānijai, nekavējoties tika sabīdīti galdiņi un vieta atrasta. Dažos Funšalas restorānos atsevišķās dienās piedāvā vakariņas fado mūzikas pavadībā. Mēs arī izmantojām šo iespēju. Fado pazinēji atzina, ka šis fado izpildījums esot pavājš. Madeiras ceļi ir labi un ļoti labi, taču jārēķinās ar braukšanu pamatīgā slīpumā un neskaitāmiem serpentīniem. Slīpumā ir ierīkoti arī apļi, kas pirmajā brīdī šķita ekstrēmi. Nekur Eiropā nebiju braukusi pa ceļiem ar tik pamatīgu slīpumu. Ir arī sabūvēts samērā daudz tuneļu cauri kalniem, kas paātrina braukšanu. Mēdz būt arī ļoti šauri ceļi, kur izmainīties ar pretimbraucošu lielo autobusu likās neiespējami. Tā kā tas bija vietējais satiksmes autobuss, tad tomēr izmainījāmies bez starpgadījumiem. Nereti likās, ka nogriezties slīpumā un šaurumā būs neiespējami, taču, gods kam gods, mūsu Kārlis ar visu tika galā lieliski. Ekstrēma bija arī iebraukšana viesnīcā – pamatīgā slīpumā jānobremzē pirms barjeras, lai varētu nopīkstināt karti barjeras atvēršanai un tad turpināt braukt. Tas gan bez kļūmēm izdevās ar trešo reizi.
Iepirkšanās šoreiz nebija mērķis, taču dažos veikalos iegājām. Netālu no viesnīcas bija maziņš pārtikas un pirmās nepieciešamības preču veikaliņš Spar, kura cenas vienkārši šokēja. Viss bija nenormāli dārgs! Toties par normālām cenām iepirkāmies vietējā ķēdes pārtikas veikalos “Pingo Doce”, kur pirkām augļus, vīnu, ūdeni, suvenīrus mājiniekiem. Cenas kā Latvijā vai nedaudz dārgākas. Lētāks bija vīns, šis tas no jūras produktiem. Veikalā ir ierīkots atsevišķs stends ar Madeirā ražotajiem produktiem. Daudz jau to nav – liķieri, Madeiras vīns, ponča, medus kūka, dažu veidu cepumi, ledenes. Te viņu tradicionālā medus kūka nopērkama nedaudz lētāk, kā suvenīru veikalos. Lielākais suvenīru veikals bija pie Eira do Serrado skatu laukuma. Tur bija arī padaudz Portugāles košo un krāsaino suvenīru, arī izstrādājumi no korķa. Madeiras suvenīri bija balti zilā krāsā (keramika, izšuvumi). Citur varēja arī nodegustēt vietējos eikaliptu, kastaņu un citus liķierīšus. Skatu laukumi. Skaisti panorāmas skati uz Funšalu paveras gan no Montes tropiskā dārza, gan arī no Botāniskā dārza. No Botāniskā dārza ir iespējams arī vērot no augšas Montes kamaniņu braucienu.Ļoti patika Pico de Barcelos skatu laukums, no kura pavērās skats gan uz Funšalu, gan okeānu un klintīm uz otru pusi, gan arī uz kalniem. Šeit redzējām arī varenu varavīksni, uz īsu brīdi pat dubulto varavīksni.
Pico de Barcelos skatu laukumā
Noķēru varavīksni!
Skatu laukums ļoti jauki iekārtots, zied krāšņas puķes. No Eira do Serrado skatu laukuma paveras burvīgs skats uz kalniem visapkārt un lejā esošajiem ciematiņiem, arī uz Curral das Freiras pilsētiņu (vai ciematu).
Atkal varavīksne un lejā pilsētiņa Curral das Freiras, kurp dosimies tālāk
Visiespaidīgākais bija skatu laukums ar stikla platformu uz vienas no augstākajām jūras klintīm Eiropā 580 m augstumā – Cabo Girao. Uzkāpjot uz stikla platformas, drusku bija jāsaņemas, lai paskatītos uz leju, kur dziļi apakšā viļņojas okeāns.
Cabo Girao klints 580 m augstumā ir viena no augstākajām jūras klintīm Eiropā. Virs tās izveidota stikla platforma, kas ir augstākā jūras platforma Eiropā.
Galvu reibinošs skats 580 m uz leju
Šeit sagaidījām arī burvīgu saulrietu. Nākamajā dienā šo pašu klinti vērojām no okeāna, izbraucot ar katamarānu (3 h brauciens 30 eiro). No okeāna klints izskatījās vēl iespaidīgāka.
Stikla platforma, uz kuras vakar stāvējām augšā.
Girao klints slejas 589 m augstumā
Okeānā redzējām delfīnus, bet vaļi mums diemžēl neparādījās. Mani spilgtākie iespaidi par Madeiru: 1) pārgājiens kalnos no Picu Arieiro uz Picu Ruivo; 2) pārgājiens uz San Lorenco zemesragu; 3) Montes tropiskais dārzs un Funšalas botāniskais dārzs; 4) Cabo Girao klints – skats no klints platformas un skats uz klinti no okeāna; 5) klimats – siltie rīti un vakari, sauļošanās un peldēšanās okeāna novembrī; 6) banānu plantācijas visapkārt. Ceļojuma bildes ir apskatāmas vairākās galerijās: 1) Madeiras tropiskie parki un dārzi: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=443556448 2) pārgājiens no Piku Arieiru uz Piku Ruivu: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=443741433 3) pārgājiens pa levadu takām – 25 avotu ieleju un Risko ūdenskritumu: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=443920607 4) no Funšalas uz rietumiem: Pico de Barcelos skatu laukums, Curral das Freiras, Ribeira Brava, Cabo Girao klints platforma, Camara de Lobos: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=444050561 5) Funšala un izbrauciens ar katamarānu pa okeānu: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=444310691 6) pārgājiens uz San Lorenco zemesragu, Mačiko un pludmale Praia Formosa: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=444777479


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais