1000 torņu un leģendu zeme Ingušija (2. daļa): Ingušijas Šveice Džeirahas aiza.

  • 32 min lasīšanai
  • 184 foto
Sveicināti atkal kaukāzā! Pirms īsa brīža uzrakstīju un publicēju rakstu sērijas “1000 torņu un leģendu zeme Ingušija” pirmo daļu, kurā sāku stāstīt par manu ceļojumu uz šo pasakaini skaisto un ar vēstures notikumiem bagāto zemi. Tagad esmu pabeidzis šīs stāstu sērijas otro daļu un nu varu to publicēt. Tātad turpinu stāstīt par Ingušiju!
Īsumā par ko tad stāstīju pagājušajā stāsta daļā. Un tā! Stāstīju par to, kā ierados Ingušijas republikā un kas mani tur sagaidīja. Kā jau tad teicu, man atkal nepaveicas, bet varbūt pat paveicās, ka pārējie plānotās grupas dalībnieki neieradās un gide vārdā Tatjana Volkova ekskursiju man vada vienam pašam. Tagad jokojot varu pat sacīt, ka tiku uzņemts kā īpašs VIP viesis.
Tā nu mēs sākām ceļojumi un devāmies uz Assas upes aizu, kur pa ceļam, Mužiči ciemā, apskatījām muzeju un pavadījām pirmo nakti. Visu nākamo dienu pavadījām apsekojot Targimas ieplaku, jeb kā to vietējie dēvē-Targimas katlu. Tur mēs apskatījām ļoti interesantus, ar ingušu tautas vēsturi saistītus, objektus un tie bija: Targimas cietokšņu ciemats (auls), Tabajerdi templis, Vovnaški sardzes torņi un Egikalas senpilsēta. Tad arī nedaudz pastāstīju par Ingušijas seno laiku un viduslaiku vēsturi, un minēju, ka Targimas novads patiesībā ir ingušu nācijas šūpulis. Tādēļ arī stāsta pirmo daļu nosaucu tieši šādi: “Assas upes aiza un ingušu tautas šūpulis Targima”.
Pec kārtīgas ekskursijas un vēstures izklāsta, otrās ceļojuma dienas noslēgumā, mēs šķērsojām Ceiloamas kalnu pāreju un nonācām Džeirahas ielejā, jeb aizā, kur līdz ar tumsas iestāšanos apmetāmies viesnīcā, jeb precīzāk sakot, tūristu kompleksā Armhi. Armhi. Vakar pēc kārtīgas un fizisku slodzi piesātinātas dienas, naktsmierā devāmies salīdzinoši agri un šorīt pamostamies diezgan laicīgi. Vispirms protams dodos dušā, tad pēc kārtīgas dušas pauzes paveru aizkarus un te jau parādās fantastiskā Džeirahas ielejas ainava! Redzu ka arī laika apstākļi šodien solās būt krietni labāki kā vakar! Vismaz patreiz, raugoties no viesnīcas Armhi balkona, izskatās cerīgi, bet kā jau kalnos ir jārēķinās, ka viss ir iespējams un laika apstākļi te var mainīties pat piecu līdz desmit minūšu laikā. Labi! Cerēsim ka tā nebūs!
Armhi patiesībā ir Džeirahas ielejas lielākās upes nosaukums no kura sekojoši ir radušies arī vietējā aula un šī tūristu kompleksa nosaukumi. Pati Armhi upe, kuru vietējie ļaudis dēvē arī par Makaldonu (Мæхъхъæлдон) vai Mehaldonu, savu tecējumu sāk 1800 metru augstumā, kur kopā satek divas straujas kalnu upītes. Tālāk visā upes tecējuma garumā tai pievienojas vairākas mazākas upītes un strauti, kuri savukārt tecējumu sāk kalnu virsotņu ledājos, vai ūdeņiem bagātajos kalnu avotos. Jo īpaši strauja un ļoti bīstama Armhi upe ir pavasaros, kad kalnos kūst sniegs.
Pats Armhi auls ir pavisam neliels un tas atrodas Armhi upes stāvā pakrastē. Runājot par pašu aulu īsumā var sacīt, ka tā dzīve ir cieši saistīta ar šeit esošo tūristu kompleksu, kurš kā jau sapratāt arī saucās Armhi.
Armhi patiesībā var saukt arī par kūrortu, jo tajā bez Viesnīcas ietilpst vairāki ar tūrismu un aktīvo atpūtu saistīti objekti. Viens no tādiem objektiem ir slēpošanas trase, kura ir nodrošināta ar pacēlējiem un citu slēpošanai nepieciešamo infrastruktūru. Tā pat, tieši no šejienes, tiek rīkoti tūrisma pārgājieni un ekskursijas pa Kaukāza kalniem , neskatāmajām ielejām un uz vairākiem šī reģiona vēstures objektiem.
Tad nu arī mēs, šīs dienas ceļojumu uzsāksim tieši šeit- Armhi. Pēc nelielas pastaigas pa viesnīcai pieguļošo teritoriju, seko kārtīgas brokastis un mēs varam doties ceļā uz plašo Džeirahas ieleju.
Mūsu pirmais pieturas punkts atrodas tieši pretējā ielejas pusē un to šeit no viesnīcas varam pat saskatīt. Tas ir Beini auls, virs kura lepni slejas leģendārā Matloamas kalna virsotne (krieviski to dēvē par Stolovaja gora- Столовая гора). Beini auls-fotogrāfu paradīze. Lai arī skatoties pāri ielejai Beini auls šķiet ir pavisam tuvu, līdz tam nākas brukt gandrīz pusstundu, jo sākumā mums jānokļūst līdz tiltam pāri Armhi upei un tad pa serpentīniem, un stāvām kalnu nogāzēm, jābrauc augšup.
Tā nu loku pa lokam, braucot augšup, nonākam līdz Beini aulam, kurā veiksim nelielu pastaigu. Vispirms izmetīsim nelielu loku pa mūsdienu aula taciņām un ieliņām.
Izrādās ka Beini auls esot fotogrāfu iecienīta vieta, jo šeit var atrast vairākas, salīdzinoši senas un ne tikk senas būves, kuras ļoti labi iekļaujas apkārtnes ainavā. Tā pat, šīs būves pašas par sevi ir visai interesantas. Protams arī es ar lielu interesi veicu nelileu foto pastaigu un šo to nobildēju
Patiesībā staigājot pa šo aulu ļoti labi var iepazīt arī mūsdienu kalnu aula dzīvi. Jā! Dzīves apstākļi te ir pieticīgi, ja neteiktu sūri, bet šejienes ļaudis pie tā sen jau ir pieraduši.
Praktiski katrai ģimenei šeit ir sava saimniecība. Tā kā ar lauksaimniecību šeit nodarboties, dēļ skarbajiem klimata apstākļiem, ir grūti, tad vietējie ļaudis akcentu liek uz lopkopību. Protams pirmajā vietā šeit ir aitkopība. Tajā pat laikā, katrā saimniecībā ir arī savas vistas, gotiņa un citi lopiņi.
Dažās saimniecībās ir arī savi zirgi un kā jau minēju iepriekšējā stāsta daļā, zirgi spēlē īpašu lomu arī ingušu tautas kultūrā un vēsturē.
Aulā uzejam arī vairākus akmens veidojumus ar uzrakstiem arābu drukā. Šķiet tie varētu būt seni kapakmeņi. Pavisam senos laikos vainahi gan tika apbedīti ģimeņu kapenēs, bet viduslaikos šīs tradīcijas manījās un mirušie tika apbedīti arī nelielās ģimeņu kapsētās, pašos aulos, vai to tuvumā.
Tā nu loku pa lokam dodamies augšup pa aula ieliņām un taciņām, un pavisam drīz, iespaidīga klinšaina kalna pakājē, pamanām arī Beini aula vēsturisko daļu.
Turp tad arī ved mūsu ceļš. Pa ceļam arī pamanām ceļa norādi uz Matloamas kalna virsotni, Matseli svētvietu un vēsturisko torņu kompleksu Falhanu. Visi šie objekti atrodas ļoti augstu kalnos un lai līdz tiem nonāktu būtu nepieciešams veikt pārgājienu veselas dienas garumā! Labprāt tādā pārgājienā dotos arī es, bet mans laiks vizītei Ingušijā ir ierobežots. Gan jau, ja kādreiz šeit atgriezīšot, tad turp arī aiziešu.
Tagad aprobežosimies ar Beini aula senākās daļas apskati. Starp citu! Divās rindiņās par pašu Beini aulu. Izrādās ka inguši savus tautiešus, kuri dzīvoja otrpus Lielajai Kaukāza kalnu grēdai (tagadējās Gruzijas teritorijā), dēvēja par beiniešiem (beini) un pastāv viedoklis, ka pirmie Beini aula iemītnieki arī ir atceļojuši no Gruzijas teritorijām.
Tā nu šeit izveidojās savs atsevišķs teips, kurš te dzīvoja vairākus simtus gadus un tikai 1944.gadā šo teipu piemeklēja līdzīgs liktenis kā visus pārējos ingušu un čečenu teipus. Arī šī aula ļaudis tika deportēti uz tā laika dižās Padomju valsts attālākiem nostūriem Sibīrijā un Kazahstānā.
Tikai pēc 1956.gada, kad vainahiem (ingušiem, čečeniem) tika atļauts atgriezties savās dzimtajās mājās, mājās atgriezās arī tie Beini ļaudis, kuriem izdevās pārdzīvot deportāciju. Runājot par šo tēmu, šeit vēl gribu piebilst, ka atšķirībā no Targimas ielejas ļaudīm, kuriem netika atļauts atgriezties savos dzimtajos aulos, Džeirahas ielejas iedzīvotājiem, tajā skaitā Beini iedzīvotājiem, tas netika liegts. Iepriekšējā stāsta daļā jau minēju, ka Targimas reģionā arī šodien mīt ļoti maz iedzīvotāju un tam par iemeslu arī bija šāds liegums tur apmesties.
Tā nu tagad ir izveidojusies situācija, ka Džeirahas ieleja šodien ir daudz maz apdzīvota, atšķirībā no Targimas novada, kurš atrodas burtiski otrā pusē aiz kalnu pārejas.
Jāsaka gan, ka arī šeit, Džeirahas ielejā, ļaudis pēc atgriešanās ir izveidojuši jaunus aulus un uzcēluši jaunas mājas, un vairāki vēsturiskie auli, jeb aulu senās celtnes, arī šodien stāv tukšas un pamestas, līdzīgi kā tas ir Targimas novadā. Tāda situācija šodien ir arī šeit- Beini aulā. Leģendārā Matloam kalna virsotne. Kā jau pirmīt minēju, Beini auls atrodas milzīga kalna pakājē. Pie tam, raugoties šeit no aula, rodās tāds iespaids, ka mēs atrodamies pie milzīgas klinšainas sienas aiz kuras kaut kas slēpjas. Kas tad aiz tās slēpjas un kas ir šis milzu kalns, kura augstāko virsotni vietējie dēvē par Matloam?
Matloam (ingušu valodā- Ма́ьтлоам), Madihoh (osetīnu valodā- Мадыхох), Stolovaja (krieviski- Столовая гора). Šādi dažādās valodās, dažādas tautas, dēvē ne tikai virsotni, bet visu kalnu kopumā. Patiesībā šis kalns ir saskatāms no liela attāluma un raugoties uz to no 15 kilometru attālumā esošās Vladikaukāzas pilsētas un 25 kilometru attālumā esošās Ingušijas galvaspilsētas Magasas, tas atgādina milzīgu galdu. Šķiet dēļ tā tas krieviski arī ir nodēvēts par „Galda kalnu (Столовая гора)”. Savukārt ingušu valodā tā nosaukums „Matloam” tulkojas kā „mātes kalns” un tā pat nosaukums „Madihoh” tulkojas no osetīnu valodas.
Gan inguši, gan osetīni, šo kalnu sauc arī par svēto kalnu un tam ir arī savs iemesls. Izrādās ka šī kalna virsotnē atrodas senas reliģiozu kultu vietas. Pati nozīmīgākā un atpazīstamākā no tām ir jau pieminētā, svētvieta, templis Matseli. Kādas reliģijas pārstāvji un kādi ļaudis šīs kulta vietas šeit veidojuši, par to vēstures pētnieki strīdas vēl jo projām, bet viens ir skaidrs, ka cilvēki šī kalna pakājē un burtiski zem klintīm ir mituši jau ļoti sen, pat vairāk kā pirms diviem tūkstošiem gadu. Par to liecina neskaitāmie alu formu veidojumu klinšu spraugās.
Kas slēpjas aiz šī kalna? Aiz kalna, skatoties no Džeirahas ielejas, atrodas plašā Tāras ieleja, kuru līdzās Targimas reģionam un Džeirahas ielejai, vairāki vēsturnieki arī uzskata par ingušu nācijas rašanās vietu. Tā pat, šajā ielejā atrodas arī auls Tarskoje, kuru inguši dēvē par Anguštu (Ангушт). Anguštas auls ir arī tas, dēļ kā ir radies Ingušijas nosaukums krievu valodā, kuru lietojam arī mēs. Lieta tāda, ka Anguštas auls bija tas, kurš izraisīja vislielāko pretestību Krievijas Impērijas iekarotājiem tādējādi iespiežoties krievu karavīru atmiņā, kā rezultātā krievi vietējos ļaudis sākuši dēvēt nevis par galgajiem (kā sevi dēvē inguši), bet gan par anguštiem (vēlāk inguši).
Šodien Anguštas auls atrodas jau Ziemeļosejijas republikas teritorijā un osetīni to ir pārdēvējuši par Tarskeju (Тарскæй), savukārt krieviskojot tas nosaukts par Tarskoje (Тарское). Kā tā sanācis, ka viena no ingušu nācijas rašanās vietām atrodas ingušu kontrolē? Par to es pastāstīšu jau šī stāsta nākamajā daļā.
Runājot par Matloam kalna virsotni vēl varu piebilst, ka tās augstākais punkts sasniedz 3003 metrus virs jūras līmeņa un kā jau minēju, šī virsotne ir saskatāma no lieliem attālumiem. Galu galā, Matloam virsotnes siluets rotā pat Vladikaukāzas pilsētas un Ingušijas republikas gērboņus.
Atgriežoties pie mistiskām lietām vēl jāpiebilst, ka Matloam kalns, līdzas ar milzīgo Kazbeka kalnu, figurē neskaitāmās ingušu tautas leģendās un nostāstos, un viena no populārākajām leģendām ir šāda: Sen senos laikos, Džeirahas ielejā, dzīvojusi tauta, bet tuvākajā kalna virsotnē mitis nežēlīgs pūķis. Ik gadu, noteiktā laikā un vietā, pūķis devies uz ieleju, kur jau ilgstošu laiku tautai bija noteikts, ka šajā dienā, lai paglābtu visus ielejas ļaudis no nāves, ir jāziedo pūķim pašu skaistāko meiteni, kura šajā gadā sasniegusi 16 gadu vecumu. Tā nu tuvojās kārtējā diena, kad jāupurē pūķim kārtējā jaunava. Šinī gadā gan vietējam valdniekam esot izdevies uzzināt, kā ir iespējams atbrīvoties no ļaunā pūķa! Lieta esot tāda, ja pati skaistākā jaunava pati ielec pūķim rīklē, pirms tas viņu ir aiznesis kalnā, pūķis iešot bojā! Nelaime tik esot bijusi tāda, ka starp šī gada jaunavām visskaistākā esot tieši paša valdnieka meita! Tādēļ valdnieks esot nolēmis paslēpt savu meitu. Jaunā skaistule, valdnieka meita, nejauši un nepamanīti esot noklausījusies tēva un kāda galma ierēdņa sarunu, no kuras uzzinājusi par pūķa vārīgo lietu. Galu galā pienāca tā diena, kad pūķis ieradās pēc kārtējā upura. Vietējie ļaudis pulcējās kalna pakājē, kurp tika atvestas visas 16 gadu vecumu sasniegušās jaunavas. Tad pēkšņi, no valdnieka mājas izskrējusi viņa meita un taisnā ceļā devusies pie pūķa, un negaidīti pati ielekusi tam rīklē! Burtiski šajā mirklī esot nograndis sprādziens un pacēlušies dūmi! Kad dūmaka un migla esot izsējusies, ļaudis ieraudzījuši, ka pūķis un jaunava pārvērtusies par augstu kalnu. To redzot, valdnieka meitā iemīlējies ganu puisis vārdā Kazbeks, esot nolecis no pretim esošās klints un skaļi iesaucies: lai dievs arī mani pārvērš par kalnu, jo neredzot savi mīļāko viņš vairs nevēlās dzīvot. Atkal nograndis sprādziens un parādījās milzīgi mākoņi! Kad mākoņi izklīduši, ļaudis ieraudzīja otru, vēl augstāku kalnu. Pie tam, abos kalna siluetos esot bijuši saskatāmi jaunietes un jaunekļa silueti. Tā nu tagad te atrodoties kalns no kura jaunieša Kazbeka siluets noraugās uz nedaudz zemāk esošā kalnā redzamo valdnieka meitas siluetu. Tātad šādi arī radās Matloam kalns un pats augstākais šī reģiona kalns-Kazbeks.
Beini aulu esmu apskatījis un par noslēpumaino Matloam kalnu, un par ar to saistītām leģendām pastāstījis. Tagad varam doties tālāk. Ingušu teipi. Pametam Beini aulu un pa ceļu, kurš ved burtiski pa Džeirahas aizas nogāzi dodamies rietumu virzienā, kur sekosim līdz Terekas upes aizai. Te pa ceļam vairākās vietās arī pieturam, lai izbaudītu iespaidīgās Džeirahas ielejas panorāmas.
Turpinot ceļu ievērojam, ka gandrīz uz katras piekalnes, kuras slejas pie stāvās aizas nogāzes, atrodas senas celtnes. Vietām šādas celtņu grupas ir pamestas līdzīgi kā Beini aula vēsturiskajā daļā, bet vietām atrodam arī ēku grupas, kurās ļaudis dzīvo arī šodien.
Aiz pirmā pagrieziena vairākās piekalnēs parādās grupas ar neapdzīvotām ēkām, kuras ticamāk ka tika pamestas 1944.gada deportāciju laikā.
Seko vēl viens pagrieziens un te piekalnē, uz jau pieminētā Kazbeka kalna fona, parādās arī celtņu grupa, jeb neliels auls, kurā arī šodien ir saskatāmas daļējas dzīvības pazīmes.
Te uz senu nocietinājumu pamatiem ir izveidojusies neliela ģimenes saimniecība ar vairākām dzīvojamām un saimniecības ēkām. Spriežot pēc visai iespaidīgiem, no akmeņiem celtajiem, mūriem var secināt, ka senāk šeit atradušies arī torņi, kuri līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Tātad šeit agrāk ir atradies viens no šīs ielejas teipu vouviem (kā jau minēju iepriekšējā stāsta daļā, par vouviem (vouv) ingušu valodā tiek dēvēti šādi nocietināti cietokšņu ciemati-auli). Iespējams ka tieši šeit arī mājoja kāds no senajiem ingušu teipiem.
Ja reiz esmu vairākkārt pieminējis teipus, tad droši vien man vajadzētu pastāstīt, kas tad īsti ir šie teipi. Un tā! Teips (taips)! Teips ir vainahu kopiena, kurā senāk apvienojās vienas vai vairāku ģimeņu ļaudis, kuri dzīvo noteiktā aulā vai plašākā teritorijā ap to. Piemēram par viena teipa locekļiem var būt ļaudis, kuri dzīvo vienā vai vairākos aulos, vienā ielejā vai pakalnē.
Domājams ka šādas teipu veidošanās tradīcijas vainahu apdzīvotajās teritorijās sākās uzreiz pēc tatāru-mongoļu un Tamerlana iebrukumiem Ziemeļkaukāzā. Tad lielākā daļa vainahu meklēja patvērumu kalnos un tur veidoja sev mājokļus. Protams ka, sākotnēji katra ģimene meklēja sev piemērotu dzīves vietu un veidoja sev kopīgu pavardu. Laika gaitā starp vairākām ģimenēm izveidojās radniecīgas saites un tās apvienojās vienotos teipos. Jo sevišķi šāda tendence pastiprinājās viduslaikos. Savukārt kad sākās Krievijas impērijas ekspansija Kaukāzā, lai efektīvāk tai pretoties, lielākā daļa vainahu teipu bija spiesti vienoties kopīgā cīņā. Tādējādi tika izveidoti tā saucamie tukhumi (čečenu zemēs) un šahari (ingušu zemēs), kuros apvienojās vairāki teipi. Par šahariem es jau stāstīju iepriekšējā stāsta daļā, bet tagad pie reizes, uz pavisam īsu mirkli ieskatīsimies arī vēsturē. Ingušijas vēsture pēc tatāru mongoļu uzbrukumiem līdz Krievijas ekspansijai. XV g.s., jau pēc tatāru Zelta ordas sabrukuma un svešzemju karaspēku atkāpšanās no Kaukāza kalniem, vainahi (inguši un čečeni) pakāpeniski sāka atgriezties uz līdzenuma rajoniem, Sunžas un Terekas upju krastos. Tādējādi čečeni sāka apgūt rajonus Terekas un Sunžas upju lejtecsēs, un Nogajas stepju rajonus līdz Kaspijas jūrai. Savukārt inguši sāka apmesties līdzenajos rajonos, Taras, Terekas un Sunžas upju ieplakās, starp Klinšaino kalnu grēdu un Sunžas kalnieni. Tālāk inguši nonāca arī Alhančurtas ieplakā starp Sunžas un Terekas kalnājiem, kā arī apmetās nelielā rajonā, Terekas upes labajā krastā, aiz Terekas kalnāju ziemeļu nogāzēm.
XVI g.s. vidū, Kaukāzu atkal pāršalca ienaidnieku uzbrukumi! Šoreiz iekarotājs jau bija krievu cars Ivans „bargais”, kuru atbalstīja tādi sabiedrotie, kā nogajieši un vēlāk arī kabardieši. Inguši nespēja pretoties šo armiju skaitliskajam pārsvaram un atkal bija spiesti atkāpties uz kalnu reģioniem. Šajā laikā liela daļa ingušu apmetās Taras ieplakā, kur izveidojās jau pieminētais Anguštas auls, bet pārējie atkal devās uz Targimas ieplaku un Džeirahas aizu.
Pēc vairāku uzbrukumu sērijas, krievu karaspēks pameta Kaukāzu un XVII g.s. inguši atkal varēja atgriezties jau iepriekš pieminētajos, līdzenajos rajonos, gar Sunžas un Terekas upes krastiem. Šajā laikā notika arī izmaiņas vietējo pārvalžu sistēmā. Šahariem apvienojoties un vietām daloties, pakāpeniski tika izveidotas jaunas ingušu kopienas. Tā nu tajā laikā, šeit, kalnu reģionā, pastāvēja šādas kopienas: Galgaju kopiena (tajā iekļāvās jau pieminētie Cori, Hamhi šahari) un Džeirahas kopiena (tā izveidojās apvienojoties Mechali un Džeirahas šahariem), bet vēlāk, XIX g.s., šīs kopienas apvienojās un tika izveidota vienota Loamarojas (Лоамара оагӀув) kopiena.
Otrā pusē, aiz kalniem, tad atradās Anguštas un Galašejas šahari kuriem pievienojot zemes uz ziemeļiem izveidojās lielākas kopienas. Savukārt nosacīti līdzenajā Ingušijas daļā izveidojās jaunas: Nazraņas, Sunžas, Karabulakas un Malgobekas kopienas.
Tā pat, kalnos starp Galaški kopienas valdījumu un čečenu Čanti reģionu, jau agrāk bija izveidojusies tā saucamā Orsthojas kopiena, kurā iekļāvās Cečojas un Meržojas šahari, kā arī vairāki akiešu (etniska kopiena) teipi, kuri šodien tiek uzskatīti arī par čečenu teipiem. Patiesībā ar šo kopienu ir īpatnēja situācija! Lieta tāda, ka šīs kopienas ļaudis runāja savdabīgā dialektā, kurš daļēji līdzinās čečenu, daļeji ingušu, valodām. Tādējādi daudzi valodnieki orsthojiešu valodas dialektu uzskata par čečenu valodas rietumu dialektu, bet citi valodnieki to pieskaita ingušu valodas austrumu dialektam. Vai kalni Šveicē ir augstāki? Džeirahas aiza un Kazbeks. Pēc īsas pieturas pie kārtējā kalnu aula turpinām ceļu pa stāvo aizas nogāzi. Tālu bez apstāšanās gan netiekam! Nē! Ne jau slikta ceļa dēļ, bet gan tādēļ, ka šeit parādās tādas elpu aizraujošas panorāmas, ka grēks būtu atkal neapstāties un papriecāties par šiem dabas brīnumiem!
Te pat lejā plešas Džeirahas aiza, jeb ieleja un skats šeit vienkārši ir neaprakstāms! Kaut ko līdzīgu šķiet var izbaudīt tikai Šveices Alpos!
Tālumā ielejā saskatām arī pašu Džeirahas aulu. Savukārt aiz ielejas lepni slejas Lielā Kaukāza kalnu grēda, kuras virsotnes sedz sniegs un ledāji. Starp mākoņiem dotajā brīdī varam saskatīt arī paša Kazbeka kalna virsotni. Kazbeks patiesībā ir otrs augstākais kalns Kaukāzā un tā augstums ir 5047 metri virs jūras līmeņa.
Starp citu! Kā uz to raugās, bet ja uzskatām, ka Eiropas un Āzijas robeža iet pa Kaukāza kalnu virsotnēm, tad slavenais Monblāns, ar savu augstumu 4808 metri virs jūras līmeņa, ne tuvu nav augstākais kalns Eiropā! Galu galā, sanāk tā, ka šejienes kalni ir augstāki pat par Alpu kalniem Šveicē un Itālijā! Furtougas ūdenskritums un raudošā siena. Tā nu ar nelielām pieturām sekojam tālāk un nonākam līdz Džeirahas aizas atzaram, kurā atrodas mūsu nākamais pieturas punkts. Tas būs Furtougas ūdenskritums (inguš:Фурто́угера хурхал).
Līdz pašam ūdenskritumam, kurš atrodas 1380 metrus virs jūras līmeņa, ar auto piebraukt nav iespējams, tāpēc mums nāksies veikt nelielu pastaigu.
Gajiens gan nav visai garš! Pēc nepilna kilometra gajiena gar Galgaičočas (inguš: ГIалгIай-чоч) upīti mēs nonākam aizas sašaurinājumā un jau pamanām mūsu mērķi.
Te no šauras klinšu spraugas, no vairāk kā 10 metru augstuma, lejup traucas ūdens strūkla. Savukārt pa labi no šī ūdenskrituma atrodas milzīga klinšu siena pa kuru lejup traucās jau sīkākas ūdens strūkliņas un straumītes veidojot savdabīgu ainavu.
Kopumā šobrīd šis varbūt nav tas pats iespaidīgākais ūdenskritums šajā novadā, toties agros pavasaros ūdens krāces šeit esot pat ļoti iespaidīgas! Tad pašā Džeirahas aizā, šis esot otrs lielākais un varenākais ūdenskritums aiz Ļažgi ūdenskrituma, kurš atrodas aizas pretējā pusē.
Furtougas ūdenskritums ir slavens arī ar to, ka pie tā ir pabijis un veicis pētījumus pasaules slavenais zinātnieks-ķīmiķis Mendeļejevs. Tādēļ šo ūdenskritumu daži dēvē arī par Mendeļejeva ūdenskritumu. Galu galā pats Mendeļejevs esot atklājis, ka šīs upītes un ūdenskrituma ūdeņi saturot veselu buķeti minerālvielu.
Tik pat noslēpumiem bagāta kā šie ūdeņi esot arī šaurā aiza virs ūdenskrituma. Izrādās ka arī tajā ir strādājuši zinātnieki-arheologi, kuri tur atklājuši vairākus vēstures objektus, starp kuriem ir arī senas kapenes, kuras šeit tapušas jau akmens laikmetā un vēlāk viduslaikos. Lai nokļūtu līdz šiem noslēpumainajiem vēstures objektiem būtu nepieciešams nokļūt virs ūdenskrituma, bet tagad tas nav iespējams. Mana gide gan piebilst, ka vairākus gadus atpakaļ, paralēli ūdenskritumam, te augšup esot slējušās metāla kāpnes, kuras kādu pavasari ūdens esot aiznesis un tagad lai nokļūtu šajā klinšu spraugā ir nepieciešams alpīnistu aprīkojums. Patiesībā varbūt pat ir labi, ka turp cilvēki tā vienkārši nevar nokļūt! Tādējādi šīs senās kapenes un citi vēstures pieminekļi tiek pasargāti no cilvēku postījumiem.
Runājot par šo ūdenskritumu gribu pievērst uzmanību sienai kuru tikko jau pieminēju. Šī klinšu siena atrodas pa labi no ūdenskrituma un kā jau teicu, pa to lejup traucas tūkstošiem strūklu un straumīšu. Šīs ūdens straumes šeit ir izveidojušas īpašu mikro vidi un klinšu siena, un akmeņi, šeit ir apauguši ar sūnām un dažādiem mitrumu mīlošiem augiem, veidojot ļoti interesantus skatus.
Starp citu! Ar šo, „raudošo sienu” kā to tautā nodēvējuši, ir saistīts arī nostāsts, jeb jau mūsu laiku leģenda un tā ir tāda. Vietēji ļaudis stāstot, ka agrāk šī siena esot bijusi sausa un nekāds ūdens pa to neesot tecējis. Tad 1944.gadā, pēc ingušu tautas deportācijas, pavasarī, pēc plūdu laika vietējie ļaudis esot pamanījuši, ka siena blakus ūdenskritumam nav izžuvusi parasti un ūdens pa to esot turpinājis tecēt visu vasaru un pārējo gadu.
Vēl jo vairāk, ik pavasari sienu noklājot ļoti jauki nelieli ziediņi. Tādējādi radās nostāsts, ka šī raudošā siena ir saistīta ar izsūtītajiem un svešumā bojā gājušajiem ļaudīm, un ūdens, kas rit pa šo sienu, ir šo ingušu ļaužu asaras, bet ziedi simbolizējot piemiņu par šiem ļaudīm.
Ūdenskritumu esam apskatījuši un varam doties tālāk. Precīzāk sakot, atgriežamies pie auto un pabraucam nedaudz atpakaļ, kur pa ceļam šurp jau pamanījām nelielu aulu, kuram tad pabraucām garām. Tas ir Furtougas auls, kurš acīm redzot ir nosauktas šī ūdenskrituma vārdā, vai nu otrādi, ūdenskritums ir nosaukts aula vārdā. Furtougas auls un Ahrijevu muzejs Furtougas auls atrodas nelielā piekalnīte, virs vietas, kur Džeirahas aiza savienojas ar plašo Terekas upes ieleju. Agrāk šajā aulā atradās vairāk kā 40 dzīvojamās mājas un vairāki torņi. Savukārt pēc jau pieminētajiem, 1944.gada notikumiem, aulu piemeklēja tāds pats liktenis, kā pārējos ingušu aulus. Ļaudis no šejienes tika deportēti un atgriezties tie vatēja tika pēc 1957. gadā. Protams ka visi neatgriezās. Daļa no viņiem gāja bojā izsūtījumā, citi palika Kazahstānā vai Sibīrijā, bet citi atgriezās un apmetās lielākās pilsētās, vai aulos, Piekaukāza līdzenumos un tikai neliela daļa ļaužu atgriezās kalnos.
Tagad salīdzinoši plašā Furtougas aula vietā atrodas neliela ēku grupa un senu mūru paliekas, un pēc būtības šis auls nebūtu īpašas uzmanības vērts, ja tajā neatrastos kas īpašs. Lieta tāda, ka šajā aulā atrodas neliels muzejs. Patiesībā šis muzejs ir Ingušijas republikas novadpētniecības muzeja filiāle un tā liktenis ir stipri līdzīgs, šī stāsta pirmajā daļā pieminētajam un Mužiči aulā apskatītajam, Ordžonikidzes muzejam.
Arī šeit, PSRS laikos, jau atradās muzejs, kurš bija veltīts kārtējam revolucionāram un šeit tāds bija Gapurs Ahrijevs (Гапур Ахриев). Arī šeit, ar vietējo entuziastu dalību, muzejs tika paglābts no bojāejas. Te gan kāds varētu jautāt, ko tur īpaši rūpēties par kāda komunista muzeju, ja reiz komunistu vara ņēma un represēja ingušu tautu? Uz to varu atbildēt šādi! Vietējo ļaužu skatījumā šis muzejs tiek uztverts kā vesela teipa, dzimtas, muzejs kopumā, nevis kā tas būtu atsevišķam cilvēkam veltīts. Pie kam, arī šis Gapurs Ahrijevs arī ir šīs dzimtas pārstāvis. Tad kad viņš nodarbojās ar savu revolucionāro darbību, tās vadmotīvs bija izcīnīt ļaudīm tiesības uz savu zemi un tad arī nevienam prātā neienāca, ka sekojošā padomju vara, pateicības vietā par atbalstu, represēs ingušus.
Tā nu piestājam aulā un dodamies muzejā. Pie ieejas muzejā stāv stends, kurā rakstīts: Senā un puslīdz pamestā aulā, vairāku gadsimtu garumā, dzīvoja sena ingušu dzimta, kuras atsevišķi pārstāvji ir labi zināmi visai ingušu tautai. XVIII g.s. šajā aulā dzīvoja lielisks torņu cēlājs un kapeņu veidotājs Dugo Ahrijevs. No šī aula cēlies arī pirmais ingušu etnogrāfs, lieliskais vietējās kultūras un vēstures pārzinējs Čahs Ahrijevs. XX g.s. sākumā šajā aulā ir dzimis slavenais ingušu mākslinieks Hadži Bekirs Ahrijevs. Galu galā Furtougas aulā ir dzimis pirmais ingušu komunists un profesionāls revolucionārs Gapurs Ahrijevs, kura cīņu biedri Kaukāzā bija labi zināmie Kirovs un Ordžonikeidze.... Starp citu pamanīju, ka šajā sarakstā nav pieminēts vēl viens, ne īpaši mazāk slavens, šīs dzimtas pārstāvis. Tas ir, jau pieminētā Mendeļejeva skolnieks, palīgs, vēlāk vecākais padomnieks, Saaduls Ahrijevs, kurš pašu Mendeļejevu arī atveda uz šejieni..
Gide Tatjana man stāstīja, ka parasti šajā muzejā viesus sagaida un ekskursiju vada paša Gapura Ahrijeva mazdēls Aslans, kurš ir arī šī muzeja direktors. Mums gan nepaveicas satikt Aslanu un mums muzeja telpas izrādīja kāda kunde gados, kura arī esot cēlusies no Ahrijevu dzimtas un tagad arī pieskata muzeju. Jāsaka gan, ka sakarā ar muzejā notiekošajiem remontu darbiem, neko dižu mēs nevaram apskatīt. Apskatei ir pieejamas tikai pāris telpas. Vienā no tām stāv arī paša Gapura Ahrijeva krūšutēls un tajā izvietota neliela foto ekspozīcija. Pārējās telpās ekspozīcija vēl nav iekārtota. Tā gan nav liela bēda! Ko nevarējām apskatīt, par to un arī daudz ko citu, mums pastāstīja muzeja darbiniece. Džeirahas auls un rajons. Tā nu ir pienācis vēls pusdienlaiks un mums laiks ir doties uz viesnīcu, kur mums paredzēta maltīte. Pa ceļam līdz viesnīcai mēs sekosim jau pa pašu aizas lejas daļu. Tur arī šķērsosim Džeirahas aulu, kuru tikko aplūkojām no augšas. Vispirms gan nonākam vietā, kur Armhi upe ietek Terekas upē un vietā, kur Džeirahas aiza savienojas ar Terekas upes ieleju. Te tagad atrodas arī robeža starp Ingušijas un Ziemeļosetijas republiku teritorijām.
Šodien Terekas upes ieleja jau ietilpst Ziemeļosetijas teritorijā, savukārt Džeirahas ieleja ir Ingušijas teritorija. Tā tas nav bijis vienmēr! Līdz 1944.gadam, arī Terekas upes ieleja starp Vladikaukāzu un Gruzijas robežu atradās ingušu valdījumā, jeb precīzāk sakot, tad pastāvējušās Čečenijas un Ingušijas padomju sociālistiskās republikas teritorijā. Nebūs lieki te arī piebilst, ka inguši vēl jo projām šīs Terekas ielejas zemes uzskata par savām un to nodošanu osetīniem uzskata par nelikumīgu, un negodīgu. Par ingušu un osetīnu savstarpējām problēmām, strīdiem un konfliktiem, kā jau iepriekš minēju, pastāstīšu šī stāsta nākamajā daļā. Tagad vēl tikai piebildīšu, ka šeit, pie tilta pāri Terekas upei, atrodas robežpostenis un par līdzīgu posteni es jau stāstīju stāsta pirmās daļas sākumā.
Atšķirība starp šiem posteņiem ir tāda, ka šis ir mazāks un Ingušijas pusē uz robežas ir uzbūvēta arka, jeb simboliski vārti. Atšķiras šeit arī robežas šķērsošanas noteikumi. Ja robežas pārejā pie Nazraņas, robežu var šķērsot jeb kurš, uzrādot tikai personas apliecinošu dokumentu, tad šeit, lai nokļūtu no Ziemeļosetijas Džeirahas rajona teritorijā, jau ir nepieciešama īpaša Krievijas federālā drošības dienesta izsniegta atļauja par kādu arī stāstīju stāsta pirmajā daļā.
Robežu starp republikām pagaidām nešķērsojam un mēs pagriežamies pa kreisi, atpakaļ Džeirahas un Armhi aulu virzienā, un tālāk sekojam jau pa Armhi upes krastu. Te pat, aiz pāris ceļa pagriezieniem, nonākam arī Džeirahas aulā. Šis auls šodien ir pats lielākais šajā ielejā un pie tam, tas ir arī Džeirahas rajona administratīvais centrs un tajā atrodas skolas, bērnudārzi un dažādas valsts iestādes, un dienesti.
Runājot par Džeirahas aula vēsturi varu pateikt, ka tā ir cieši saistīta ar visa šī reģiona vēsturi kopumā un ar to jūs arī cenšos arī iepazīstināt. Un tā! Džeirahas aula un ielejas, jeb aizas, nosaukums domājams ir cēlies no arābu vārda Džarah un ticamāk ir saistīts ar arābu karavadoni Džarahu Ibnabdalahu Alhakani, kurš 721/722.gados iebruka Kaukāzā un tad, kādu brīdi, esot uzturējies šajā ielejā. Jau izsenis Džeirahas auls bija arī tāda paša nosaukuma šahara centrs un administratīvā centra funkcijas tas pilda jau labu laiku. Apvienojot šaharus kopienās Džeirahas auls bija jau kopienas pārvaldes mājvieta. Ingušu tautas deportācijas laikā, no 1944. Līdz 1957.gadam, Džeirahas ieleja un Targimas ieplaka, atšķirība no pārejam ingušu apdzīvotajām teritorijām, tika nodota Gruzijas PSR jurisdikcijā un kādu brīdi atradās Gruzijas PSR sastāvā. Savukārt pēc Ingušijas republikas izveidošanas, 1993.gadā, tika izveidots Ingušijas republikas, Džeirahas rajons, kurā tika iekļauta visa Džeirahas ieleja un Targimas ieplaka Assas upes augštecē.
Patreiz šajā aulā dzīvo aptuveni 2000 iedzīvotāju, bet visā Džeirahas rajonā kopā to ir nedaudz vairāk par trīs tūkstošiem. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās šeit, kā jau minēju, ir lopkopība un zemkopība. Neliela daļa iedzīvotāju pēdējos gados tiek iesaistīta arī tūrisma apkalpošanas sfērās, bet pagaidām tādu nav daudz. Kopumā šajā reģionā valda liels bezdarbs un oficiālais bezdarba radītājs šeit ir tuvu 50%. Neskatoties uz to ļaudis šeit gluži badā nedzīvo. Šejienes kalnieši ir strādīga tauta un sev nepieciešamo viņi izaudzē, un sagādā paši. Tā pat viņi ir optimisti un ar cerībām raugās nākotnē, kura viņu prāt varētu būt cieši saistīta tieši ar tūrismu, kam gan ir viens būtisks šķērslis! Tas ir, jau pieminētais teritoriālais caurlaižu režīms, kurš neļauj uz šejieni ceļot bez ierobežojumiem. Torņu komplekss Arzi . Pēc kārtīgām pusdienām Armhi tūrisma kompleksa restorānā un nelielas atpūtas, dodamies atkal ceļā. Šodien mums vēl plānots apskatīt trīs objektus, kuri atrodas braucienā, augšup, pa Džeirahas aizu. Patiesībā šie objekti nav tālu un līdz pirmajam no tiem mēs nonākam jau pēc nepilnas pusstundas brauciena.
Mūsu nākamais apskates objekts ir Arzi torņu komplekss, kurš atrodas piekalnē virs Olgeti aula. Pats Olgeti auls savukārt ir izvietojies Armhi upes stāvajos krastos. Te nu uzzinu arī to, ka šī straujā un negantā upe, pavisam nesenā pagātnē, ir izraisījusi ļaunu pārsteigumu! Vienā negantā, lietainā, pavasara dienā, tuvējos kalnos esot noticis nogruvums, kā rezultātā Armhi upē nonāca liels daudzums zemes un ūdeņu, un tā rezultātā izraisījās milzīgs ūdens un dubļu vilnis, kas savā ceļa nolīdzināja vairākus tiltus un lielu skaitu ēku, kuras atradās upes tuvumā. Viens no auliem, kurš vis vairāk cieta no šīs stihijas bija tieši Olgeti auls.
Tagad jau ir pagājuši pāris gadi un ļaudīm, kuri šīs stihijas laikā palika bez pajumtes, ir uzceltas jaunas mājas. Tā pat, liela daļa no cietušajiem, ir saņēmuši kompensācijas ēku remontu darbiem. Rezultātu varam redzēt šodien. Olgeti aulā rindojas vesela virkne jaunu un atremontētu māju.
Tepat netālu no Armhi upes, kādā no pagalmiem, atstājam savu auto un tālāk dodamies kājām. Lieta gan ir tāda, ka Arzi torņu komplekss atrodas kalnā, virs Olgeti aula un mums nāksās kāpt augšup pa stāvu nogāzi.
Tā nu sākam kāpienu augšup! Sākumā metam loku aiz loka pa aula ieliņām un taciņām. Te satiekam arī pāris vietējos džigitus uz zirgiem, kuri mūs sveicina un novēl veiksmīgu pārgājienu.
Tālāk taciņa ved mūs ar vien augstāk un stāvāk, un kāpšana kļūst grūtāka. Pa ceļam satiekam vairs tikai govis un aitas, kuras klīst savā nodabā pa aula piekalnēm.
Seko vēl viens kāpiena posms un aiz kārtējā mūra pamanām torņu smailes. Tā tad, līdz Arzi torņu kompleksam vairs nav tālu un pēc dažam minūtēm būsim tur.
Tā tas arī ir! Esam nonākuši līdz Arzi, kur virs stāvas nogāzes torņi slejas visā savā varenībā. Skats tiešām ir iespaidīgs!
Te tad arī pavadīsim kādu labu laiciņu veicot kārtīgu foto sesiju. Pie reizes šo to pastāstīšu arī par šiem torņiem, to būvēšanas tradīcijām un protams par pašu Arzi torņu kompleksu.
Un tā! Pastāv viedoklis, ka šī aula, jeb vouva pamatakmeni, XVI g.s., ir licis Zaurovu teipa dzimtas sakņu veidotājs vārdā Zovrs (inguš: Зовр), kurš šurpu esot ieradies no augstāk kalnos esoša Kirbitas vouva. Pirmais ko Zovrs šeit esot pamanījis esot bijusi ērgļa ligzda un tā esot bijusi laba zīme. Tādēļ Zovrs šo vouvu arī esot nodēvējis par ērgļa vouvu (inguš: Aьрзи). Tulkojumā no ingušu valodas „arzi” nozīmē ērglis. Ar Arzi ir saistīti vairāki nostāsti un ingušu folkloras sižeti, un kā jau ingušiem pieņemts, arī sakarā ar šī aula rašanos pastāv vairākas leģendas. Viena no šādām leģendām ir šāda: Kad Zovrs ar saviem ļaudīm sācis būvēt šī vouva pirmo torni, vīri esot nocirtuši koku, kura zaros atradusies ērgļa ligzda, kuru pirms ciršanas neviens nebija pamanījis. Tad nu vīri esot nolēmuši paglābt mazos ērglēnus un nokritušo ligzdu ar ērglēniem tie uzstādījuši uz torņa. Brīnumainā kārtā arī pieaugušo ērgļu pāris neesot pametis mazuļus un tiem esot izdevies izdzīvot. Tā nu labu laiku uz torņa atradusies ērgļu ligzda un ap to gaisā riņķojuši šie lielie putni.Tā nu vietējie ļaudis šo aulu arī esot nodēvējuši par Arzi.
No Arzi, laika gaitā, esot cēlušās vairākas nozīmīgas ingušu dzimtas, starp kurām ir tādas, kā Dzaurovi, Jevkurovi, Mamilovi, Batajevi, Habijevi, Jandijevi un vairākas citas, kuru pārstāvji savā laikā bijuši slaveni kā drošsirdīgi karotāji, meistarīgi kalēji, prasmīgi juvelieri un ieroču darinātāji. Lai arī Arzi auls sen jau nav apdzīvots tā celtnes līdz mūsdienām ir labi saglabājušās. Patiesībā šodien Arzi ir pats lielākais un iespaidīgākais, šāda veida torņu komplekss, šajā reģionā, ingušijā un iespējams pat visā Ziemeļkaukāzā.
Viduslaikos Arzi kompleksā atradās astoņi aizsarg torņi, divi dzīvojamie torņi, kā arī 47 dzīvojamās un cita veida būves, kuras vajadzības gadījumā arī varēja pildīt aizsardzības funkcijas un daļa šo būvju, kalpoja kā ārējo aizsarg mūru sastāvdaļa un aula vārti. Vairākas no šīm būvēm ir saglabājušās arī līdz mūsu dienām, tajā skaitā arī visi astoņi aizsarg torņi.
Šo aizsarg torņu augstums ir visai iespaidīgs un tie ir 25 līdz 30 metrus augsti. Savukārt aizsarg torņu pamatnes ir salīdzinoši šauras un to izmēri reti kad pārsniedz sešus reiz sešus metrus. Tādējādi tas nozīmē, ka torņu celtnieki veica visai sarežģītu darbu, lai salīdzinoši augstus un smagus torņus uzbūvētu uz tik maza laukumiņā. Neskatoties uz to, to laiku celtnieki lieliski tika galā ar uzdevumu!
Patiesībā šo torņu celšanas tehnoloģija, tajos senajos laikos, bija visai interesanta! Vispirms rūpīgi tika izmeklēta vieta, kur torņi tiks celti. Sekojoši torņa pamatnes laukums tika attīrīts no mīkstās grunts un pēc tam to aplēja ar pienu. Šāda grunts tīrīšana un laistīšana turpinājās līdz brīdim, kad piens vairs nesūcās zemē un tikai pēc tam tika uzstādīti masīvi torņu pamatu akmeņi. Kāpēc šādā procesā tika izmantots tieši piens, bet ne ūdens? Tas šodien vēl jo projām paliek noslēpums. Vecāka gadu gājuma vīri apgalvojot arī to, ka šo torņu izturību veicina augstāki spēki, kuriem pirms torņu celšanas esot upurēti jēri, ar kuru asinīm tika aplaistīts celtniecībai paredzētais laukums. Lai kā tur bija vai nebija, šo torņu stabilitāti un dzīvotspēju neviens nevar apšaubīt!
Pēc torņu pamatnes izveidošanas, tālākās celtniecības gaitā, lai akmeņus dabūtu augšā, tika izmantotas īpašas vinčas. Savukārt lai akmens konstrukcijas labi turētos kopā, tika pielietota īpaši gatavota cementējoša saistviela. Arī šīs saistvielas neatņemama sastāvdaļa bija piens un olbaltuma viela kazeīns. Tādējādi sajaucot smiltis, kaļķi un šādus piena produktus, tika iegūta līmei līdzīga saistviela, kura satur kopā akmeņus tā, ka arī šodien tos tik pat kā nav iespējams atraut vienu no otra.
Iepriekš jau minēju, ka pastāv dažādu veidu torņi un tie ir: sardzes torņi, kuri pildīja aula aizsardzības funkcijas un dzīvojamie torņi, kurus izmantoja dzīvošanai, bet nepieciešamības gadījumā arī tos varēja izmantot arī aizsardzībai. Šim nolūkam torņu ieejas parasti tika izbūvētas otrajā stāva, kas uzbrukumu gadījumā palīdzēja aizstāvēties.
Vairumam torņu tika izbūvēti četri stāvi. Torņa pirmo stāvu parasti izmantoja kā malkas un pārtikas noliktavu, bet dažkārt tajos atradās arī pavards. Vairumā gadījumu pavards gan atradās torņa otrajā stāvā un tur tika gatavota tornī mītošās ģimenes maltīte. Patiesībā šādi pavardi ar iekarinātu, tā saucamo, brālības katlu, vainahiem bija svēta lieta. Vainahi ticēja, ka tieši virs pavarda mājo aizsaulē aizgājušo tuvinieku gari.
Torņa trešajā un dažkārt arī ceturtajā stāvā atradās dzīvojamās telpas. Ceturtajā, jeb pašā augšējā stāvā, tika glabāti ieroči un svarīgi sadzīvei nepieciešamie priekšmeti. Tā pat, uz augšējo stāvu, uzbrukumu draudu gadījumā, tika nogādāti arī pārtikas krājumi un krūzes ar ūdeni. Vairumam torņu arī logi, jeb precīzāk sakot lūkas, atradās tikai augšējā stāvā un tikai retajam tornim ir pa kādai šaurai lūkai zemākos stāvos. Augšējā stāvā pie loga, jeb lūkas, parasti tika izbūvēts neliels balkons bez grīdas. Šādus balkonus inguši sauc par „mašikuli.” Šie mašikuli, pēc būtības kalpoja papildus aizsardzībai. Tie aizsedza lūku, jeb logu, apšaudes gadījumā, bet tajā pat laikā, pa caurumu zem balkona, torņa sargi, varēja veikt uzbrucēju apšaudi.
Noslēdzot stāstu par torņiem vēl gribu piebilst, ka katram cienīgam vainahu teipam obligāti bija jābūt savam teipa kalnam uz kura parasti atradās vismaz viens teipa tornis. Parasti šāda torņa pamatakmeni lika kāds no teipa dibinātājiem vai teipa dzimtas radītājiem. Arī katra sekojošā teipa vadoņa goda lieta bija uzbūvēt savu sardzes torni. Tādējādi vairākos aulos tika uzbūvēti pat vairāki šādi torņi. Pie kam šādus, mazākus un lielākus, torņus būvēja arī atsevišķas teipu ģimenes..
Tā nu lēnām izstaigājam Arzi torņu kompleksu un virzāmies augšup pa pa senā aula taciņām. Te auls beidzas, bet tālāk augšup kalnā var redzēt vēl dažas senas būves un pirms pamest Arzi mēs nolemjam arī līdz tām uzkāpt.
Seko neliels kāpiens un esam jau klāt. Izrādās, ka arī šeit, līdzīgi kā vakar redzējām pie Vovnaški torņu kompleksa, atrodas senas kapenes, jeb tā saucamā nekropole, kurā sen senos laikos tika apbedīti Arzi aula ļaudis. Runājot par vainahu apbedīšanas tradīcijām varu atgādināt, ka iepriekšējā stāsta daļā jau pieminēju to, ka ceļojuma laikā pa Ingušijas kaimiņu republiku Čečeniju man bija iespēja apskatīt vienu no iespaidīgākajām šāda veida nekropolēm Ziemeļkaukāzā. Tā atrodas Čečenijas republikā, Itumkales rajonā, burtiski pie pašas Čečenijas un Gruzijas robežas un tās nosaukums ir Coipede. Par Coipede nekropoli un vainahu apbedīšanas tradīcijām esmu iepriekš rakstījis stāstā: „Čanti un leģendārā čečenu saules zeme Malhista” un ja ir interese, varat arī to palasīt. Vēl nedaudz par teipiem. Te tad arī varam noslēgt mūsu pastaigu pa Arzi, bet pirms pamest šo lielisko un interesanto vietu mēs nolemjam uz brīdi piesēst, lai izbaudītu apkārtnes kalnu un ieleju ainavas. Ko te vēl piebilst? Skati fantastiski! Tālumā var redzēt, ka gandrīz uz katra pakalna virsotnes atrodas seno vouvu silueti. Vietām šo vouvu celtnes ir labi saglabājušās, vietām ir pamanāmi tikai atsevišķi būvju fragmenti. Arī torņi ne visur ir saglabājušies un vietām to pamatnes izskatās kā nolauzti zobi. Gandrīz katra vouva tuvumā varam saskatīt arī kapenes, bet te pat, pavisam netālu, pretējā kalna nogāzē, pamanām arī nelielu kapsētu, kurā jau ne tik senos laikos arī t tika apbedīti Arzi, vai kāda mazāka kaimiņu aula ļaudis.
Patiesībā raugoties uz šīm pakalnēm rodas tāds iespaids, ka šos vouvus, aulus, torņus, kapenes un dažādas citas būves, te kāds milzis būtu izsējis kā graudus! Tāpat rodas iespaids, ka šis, šodien tik klusais un mierīgais novads, senāk bija salīdzinoši blīvi apdzīvots. Tas tā patiesībā arī bija. Jo sevišķi daudz ļaužu šeit dzīvoja XIIX-XIX g.s., pēc tam, kad Krievijas impērija uzsāka ekspansiju Kaukāzā. Ekspansijai sekoja krievu armijas masveidīgas soda ekspedīcijas čečenu un ingušu apdzīvotajos līdzenumu rajonos, kā rezultātā to iedzīvotāji bija spiesti pamest savas dzīvesvietas un tie devās kalnos. Nonākot kalnu rajonos bēgļu ģimenes mēģināja atrast sev piemērotas mājvietas un centās saglabāt sava teipa tradīcijas, un kopumu. Ne visiem gan tas izdevās. Lieta bija tāda, ka lielākā daļa kalnu apvidu jau piederēja kādam no kalniešu teipiem. Rezultātā kad bēgļi nonāca kalnos, tie sadalījās mazākās grupās un vairums no tām pievienojās jau esošajiem kalniešu teipiem, un tikai nelielai daļai bēgļu ģimeņu izdevās apvienoties un atjaunot savus teipus kalnos.
Par Krievijas ekspansiju Kaukāzā un tai sekojošajām soda ekspedīcijām es vēl pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, bet tagad pametam Arzi un dodamies atpakaļ lejā uz Olgeti aulu. Tā kā atkal esmu aizskāris tēmu par teipiem gribu tai veltīt vēl pāris rindkopas un pabeigt to. Tātad kamēr iesim lejup, mēģināšu pastāstīt par teipu struktūru un pārvaldes īpatnībām.
Un tā! Par teipu struktūru. Struktūra ir šāda: daudzskaitlīga ģimene-dzimta (dozal), > viena pagalma vai viensētas ļaudis-dzimta(chā), > viena ceļa vai ielas ļaudis-dzimta(nekhi) > viena atzara (parasti aula, vai vairāku saimniecību grupas) ļaudis-dzimtas (gari). Teipa iekšējās kārtības un sadzīves noteikumus (likums -adats) izstrādāja un lēmumus pieņēma teipa vecāko padome. Šāda padome formējās no dažādu, iepriekš minēto, struktūru-dzimtu locekļu izvirzītiem pārstāvjiem-vecākajiem. Vecākie tika izvēlēti uz nenoteiktu laiku. Parasti to darbība izbeidzās ar nāves vai bez spējas iestāšanos un šādā gadījumā tika izvēlēts jauns vecākais, bet nekādā gadījumā šis amats netika nodots mantojumā.
Savukārt vecāko padome izvēlās personu, kura teipu pārstāvēja šahara padomē. Tā pat, teipa dzimtu karavadoņus arī izvēlējās teipa vecāko padome un tie tika izraudzīti stingri vērtējot potenciālo kandidātu iemaņas, profesionalitāti un pieredzi . Pie tam nepastāvēja obligāts nosacījums, ka šis karavadonis būtu jāizvēlas tieši no savu dzimtu pārstāvju vidus! Sekojoši karavadoņi pakļāvās teipa vecāko padomes, vai teipa pārstāvja šaharā rīkojumiem. Teipa likumi ir tā saucamais „adāts” un visiem teipa locekļiem bija obligāta prasība to ievērot . Ja teipa iekšienē radās kādi sarežģījumi, piemēram saistīti ar īpašumu pārvaldīšanu vai ģimeņu strīdiem, tad tos, stingri balstoties uz adātu, atrisināja teipa vecāko padome.
Tas arī būtu viss, ko par teipiem gribēju pastāstīt. Esam arī atgriezušies Olgeti aulā un varam turpināt ceļu. Mums priekšā palikuši vēl divi apskates objekti un laika vairs nav daudz, jo strauji tuvojas vakars. Pie tam, katrs no šiem objektiem atrodas vismaz viena kilometra gājiena attālumā no vietām, kur var piebraukt ar automašīnu. Dievietes Tušoli templis. Pametam Olgeti aulu un braucam kādu gabaliņu augšup pa upes ieleju, un nonākam pie vienas no Armhi upes pietekām. Šeit tad arī atstājam auto un tālāk dodamies kājām ejot. Mūsu ceļš ved gar šīs Armhi upes pietekas krastu, augšup kalnos. Sākumā kāpums nav stāvs, bet aiz pāris upes līkumiem kāpšana kļūst ar vien sarežģītāka un smagāka..
Upe arī kļūst straujāka un pāris vietās mums nākas to šķērsot. Tā nu noejam aptuveni kilometru pret kalnu un pretējā krastā aiz upītes, koku un krūmu biezoknī, pamanām celtni. Tatjana vēl īsti gan nav pārliecināta, vai esam nonākuši līdz mūsu mērķim, bet tikko šķērsojam upīti viņa saka, ka esam pareizajā vietā. Tātad esam nonākuši līdz tā saucamajam templim. Vēl tikai jāuzrāpjas pa stāvo un slideno pakrasti un esam klāt.
Par templi protams šo būvi tā īsti nevar nosaukt, bet tas, ka tā varētu būt kāda reliģioziem rituāliem paredzēta vieta nerada šaubas. Šī celtne ne tuvu nav saglabājusies ideālā stāvoklī un tās jumts, un viena no sienām, ir daļēji ir sabrukuši. Toties ēkas austrumu daļa, kura izskatās ka kalpo kā altāris, ir vēl tīri labi saglabājusies. Patiesībā man šī ēka nedaudz atgādina jau iepriekš redzētās kapenes, vienīgi šeit, ēkas iekšpusē, nav tradicionālie vainahu kapeņu plaukti uz kuriem parasti tika guldīti mirušie un kurus šodien parasti klāj kaulu kaudzes.
Patiesībā kauli atrodas arī šeit un tie ir salikti iekšējās telpas stūrī, provizoriskajā altārī. Spriežot pēc šo kaulu izskata varam secināt, ka tie nav cilvēku kauli un ticamāk, ka tie ir kādu šeit upurētu dzīvnieku kauli. Tāpat uz šī altāra sienām var redzēt dažādas iegravētas zīmes un simbolus, kas liecina par to, ka šī tiešām ir kāda reliģioza kulta vieta. Tas tā arī ir! Izrādās ka vietējie ļaudis šo vietu dēvē par Dievietes Tušoli templi.
Šķiet jau iepriekšējā stāsta daļa pieminēju, ka inguši šodien pārsvarā piekopj islāma tradīcijas un lielais vairums viņu ir musulmaņi. Tā pat minēju, ka inguši ir tā Ziemeļkaukāza tauta, kura kādu īsu brīdi bija lojāla kristietībai, bet islāmu pieņēma pati pēdējā. Tātad vēl ne tik senā pagātnē inguši bija uzticīgi saviem senču-senču dieviem un kultiem, un var teikt, ka inguši, līdzīgi kā mēs latvieši agrāk, bija pagān ticīgi. Pie kam, vēl jo projām Ingušijā dzīvo ļaudis, kuri ir uzticīgi savu priekšteču reliģiozajiem kultiem un viens no tādiem ir Dievietes Tušoli kults. Esot šeit var arī redzēt, ka šis templis vēl jo projām ir aktuāls un spriežot pēc iestaigātām taciņām, zīmējumiem uz tempļa sienām un atstātām svecītēm, var secināt, ka Tušoli kulta pieritēji nāk uz šejieni.
Kas tad ir šī dieviete Tušoli? Tušoli izrādās ir vainahu pavasara un auglības dieviete, bērnu un sieviešu patronese, visu varenā dieva Dela (ing. -Дела) meita, medību dievietes Eltas (ing.-Элты) un mirušo dieva Eštras (ing.-Эштра) māsa. Par Dievietes Tušoli vēstnesi vainahi uzskata pupuķa (udoda) putnu, kuru inguši un čečeni savā valodā sauc par „Tušoli kotam”( тушоли-котам), tātad par tušoli putnu. Par godu Tušoli dievietei pavasaros, aprīļa mēnesī (vainahu valodās arī aprīli sauc par tušoli), kad atlido pirmie gājputni, tika rīkoti vieni no iespaidīgākajiem un nozīmīgākajiem vainahu svētkiem. Lažgi ūdenskritums un slapjais dienas noslēgums. Pēc īsas pieturas, pie tā saucamā Dievietes Tušoli tempļa, dodamies atpakaļ līdz Armhi upei. Tālāk seko neliels brauciens un mēs nonākam stāvlaukumā no kura atkal dosimies ceļā kājām ejot, jo mūsu pēdējais apskates objekts atkal atrodas kādu gabaliņu nost no piebraucamajiem ceļiem. Staigāšana gan nebūtu liela bēda, ja nesāktu līt lietus! Tas tā arī notiek! Sāk līņāt. Neskatoties uz to, mēs nolemjam tomēr doties līdz gala mērķim. Mūsu gala mērķis ir vēl viens ūdenskritums. Tas ir Lažgi ūdenskritums, kurš atrodas 1310 metrus virs jūras līmeņa un mums līdz tam nākas iet nedaudz vairāk kā kilometru garu ceļu pret kalnu.
Pa ceļam lietus kļūst ar vien spēcīgāks un taciņa kļūst stāvāka. Pāris vietās nākas šķērsot strautus un pašu Lažgi upīti. Un te nu mūs, jeb precīzāk mani, piemeklē ķibele! Vienkārši šķērsojot upīti un lecot no akmens uz akmeni, paslīd mana kāja un esmu līdz jostasvietai ūdenī! Arī tā nebūtu problēma ja ūdenī nenonāktu foto aparāts! Izlienot nosacītā sausumā secinu, ka ar foto aparātu ir problēmas un tas negrib vairs darboties.
Neskatoties uz šo ķibeli, mēs tomēr turpinām ceļu un sasniedzam mūsu mērķi. Tātad esam sasnieguši Lažgi ūdenskritumu. Šis ūdenskritums jau ir krietni lielāks un iespaidīgāks par šodien apskatīto Furtougas ūdenskritumu. Ūdens šeit gāžas no vairāk kā 20 metru augstuma un ūdens masa ir krietni apjomīgāka. Skats visai iespaidīgs. Labi ka vismaz otrs, ziepju trauka formāta rezerves fotoaparāts, kuru parasti turu krūšu kabatā, ir palicis dzīvs. Tad nu pāris bildes, protams ne tās labākās, varu uztaisīt. Kamēr šurpu nācām ir sācis krēslot, tādēļ mums nav daudz laika un pēc īsas pauzes jau esam spiesti dodamies atpakaļ. Atpakaļ ceļā mūs pārsteidz arī pamatīgs lietus, kuru uz īsu brīdi nomaina pat slapjš sniegs! Galu galā līdz auto nonākam jau tumsiņā un es esmu pamatīgi izlijis, upē nopeldējies un nosalis.
Tālāk žigli dodamies uz viesnīcu, kur mūs gaida siltas vakariņas. Pa ceļam gan apspriežamies un secinām, ka neskatoties uz dienas noslēgumā izbaudītajiem sarežģījumiem, diena kopumā mums ir labi izdevusies. Pa dienu laika apstākļi bija lieliski, esam paspējuši apskatīt visu ko vēlējāmies un dienas programma ir izpildīta. Kā būs rītā? Grūti pateikt. Tas atkarīgs no laika apstākļiem, kuri spriežot pēc patreizējiem un pēc brīža ziņās lasīto informāciju, nesolās būt tie labākie. Arī ar fotoaparātu skaidrības nav. Mēģināšu to žāvēt un varbūt tas atdzīvosies.
Kā nu tur būs, vai nebūs, rītā dosimies uz Ingušijas galvaspilsētu Magasu. Pabūsim arī Ingušijas lielākajā pilsēta Nazraņā, kur apskatīsim Ingušijas republikas novadpētniecības muzeju un apskatīsim vairākus nozīmīgus apskates objektus, kas saistīti at Ingušijas republikas kultūru un vēsturi. Par to visu jau stāstīšu šī stāsta nākamajā daļā: „Ingušu tautas atmodas simbols Magasa”. Galu galā šovakar, pēc kārtīgām vakariņām, vēl pakavēšos viesnīcas Armhi restorānā un pavadīšu laiku klausoties dzīvo mūziku kāda vietējo ingušu ansambļa izpildījumā. Pie reizes, droši vien, satikšu kādus interesantus cilvēkus,ar kuriem varēšu padiskutēt un varbūt kaut ko vēl uzzināšu par šo pasakaini skaisto zemi. Pagidām uzredzēšanos nākamajā stāstā! Peteris Vēciņš. 07.10.2017. .


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais