1000 torņu un leģendu zeme Ingušija 1. daļa: Ingušu tautas šūpulis-Assas upes ieleja un Targima.

  • 32 min lasīšanai
  • 209 foto
Sveicināti atkal Kaukāzā! Pirms kāda laba brīža jau solīju, ka turpināšu stāstīt par maniem ceļojumiem uz Krievijas Ziemeļkaukāzu. Tagad to arī darīšu un šoreiz pastāstīšu par to ko redzēju vienā no unikālākajām Ziemeļkaukāza republikām un tā būs Ingušija. Te gan vēl piebildīšu, ka kādu laiku atpakaļ jau stāstīju arī par to, ko redzēju Ingušijas kaimiņu zemē Čečenijā un tad tika publicēti seši rakstiņi par šo lielisko Ziemeļkaukāza zemi. Tad šo stātu sēriju nodēvēju: „Dižo vainahu zemes”. Toreiz arī vairākkārt pieminēju un tagad atgādināšu, ka čečeni ir radniecīga tauta ingušiem un šīs tautas ietilpst tā saucamajā vainahu tautu grupā. Tātad čečeni un inguši, tā teikt, ir brāļu tautas, līdzīgi kā mēs latvieši ar lietuviešiem. Izejot no tā, tagad topošie raksti, kuri šķiet būs trīs, patiesībā būs turpinājums manai stāstu sērijai „Dižo vainahu zemes”.
Un tā! Īsumā kas tad ir Ingušija. Ingušijas republika faktiski ir pati mazākā, no Krievijas sastāvā esošajām republikām. Tās kopējā platība ir nedaudz vaiкāk kā 3600 kvadrāt kilometru, tātad aptuveni 1/3 daļa no Kurzemes. Savukārt šajā, pārsvarā kalniem klātajā, teritorijā dzīvo gandrīz pus miljons iedzīvotāju. Ingušijas republika robežojas ar divām Krievijas sastāvā esošām republikām-Ziemeļosetiju un Čečeniju, bet dienvidos tās robeža ved pa Lielā Kaukāza kalnu grēdu virsotnēm aiz kurām atrodas Gruzija. Pamat nācija šajā republikā ir ingušī (galgaji), kuri sastāda vairāk kā 95% no kopējā iedzīvotāju skaita, līdz ar ko, šī ir Krievijas sastāvā ietilpstošā republika ar visviendabīgāko un iespaidīgāko pamatnācijas sastāvu. Par ingušu republikas un ingušu tautas vēsturi, un tradīcijām stāsta gaitā vēl pastāstīšu, bet tagad visu pēc kārtas. Ierodos Ingušijā. Ir agrs vēla pavasara rīts un es atrodos Ziemeļosetijas galvaspilsētā Vladikaukāzā*, kurā vakar pavadīju pusi dienas pēc atlidošanas no Maskavas. Jau vakar ar taksistu vārdā Vaso, kurš mani vizināja pa Ziemeļosetiju sarunāju, ka laicīgi no rīta viņš mani savāks no viesnīcas un aizvedīs līdz Ingušijai, jeb precīzāk sakot, līdz Ziemeļosetijas un Ingušijas robežai aiz kuras man būs jāsameklē cits šoferis. *Par to, ko redzēju Vladikaukāzā jau stāstīju manā iepriekšējā stāstā „Kaukāza valdniece Vladikaukāza”. Tā nu pametam viesnīcu un pašu Vladikaukāzu, un dodamies Ingušijas pilsētas Nazraņas virzienā. Pa ceļam līdz robežai šķērsojam pāris ciemus (aulus), kuros vietām pamanu pamestus un graustos pārvērtušos namus. Uz jautājumu kāpēc te to ir tik daudz, Vaso negribīgi atbild, ka tie ir nami, kurus deviņdesmito gadu konflikta laikā ir pametuši inguši.
Pēc nepilnas stundas brauciena esam nonākuši līdz jau pieminētajai robežai. Te kādam varētu rasties jautājums: kāda robeža, ja Ziemeļosetija un Ingušija ietilpst vienotas Krievijas sastāvā? Uz to varu atbildēt, ka īstas robežas ar žogu visā garumā šeit gluži nav, bet uz auto ceļiem, kuri ved no vienas republikas uz otru, ir uzstādīti kontrolposteņi, kuri izmēros un tajos valdošā režīma ziņā ne ar ko īpašu neatšķiras no valsts robežu pārejas punktiem! Kāpēc tādi te ir? Domāju ka esat dzirdējuši un es šķiet iepriekš jau esmu pieminējis par sarežģītu situāciju un konfliktiem, kuri notika vairākās Ziemeļkaukāza republikās. Arī starp osetīniem un ingušiem, kā jau iepriekš minēju, notika konflikts, kurš izraisīja arī nopietnas bruņotas sadursmes. Šodien situācija šeit esot uzlabojusies, bet tā jo projām nav pilnīgi stabila. Tādēļ šeit, starp bijušajām konfliktos iesaistītajām republikām, vēl jo projām pastāv šādi šķēršļi.
Par tikko pieminēto konfliktu es vēl pastāstīšu šī stāsta nākamajās daļās, bet tagad dodos tālāk. Precīzāk sakot, mēs šķērsojam kontrolposteni un Vaso mani izlaiž pie tuvējā stāvlaukuma, kur jau pulcējas ingušu taksisti. Vaso te saka, ka būs labāk un drošāk, ja pa Ingušiju mani vadās kāds no viņiem. Te nu es atvados no sava osetīnu šofera un sameklēju ingušu taksistu, kurš mani vedīs tālāk. Tālāk jau turpinu ceļu ar jaunu šoferīti. Pa ceļam nesteidzoties pabraucam garām Nazraņas pilsētai, kura ir pati lielākā pilsēta Ingušijas republikā. Pa labi tālumā var saskatīt arī šīs republikas jauno galvaspilsētu Magasu. Patiesībā abas šīs pilsēta es šodien izlaižu, jo tajās atgriezīšos ceļojuma noslēgumā.
Tā kā man vēl ir atlicis brīvs brīdis līdz nozīmētajam laikam, kad man jāsatiekas ar cilvēku, kurš būs mūsu grupas gids un kurš mūs izvadās pa Ingušiju, nolemju piestāt kādā no ceļmalas kafejnīciņām, kurā ieturu vieglas brokastis.. Pēc brokastu pauzes turpnu ceļu un mēs ierodamies lidostā. Mana tikšanās ir paredzēta Magasas lidostā, kur arī ieradīsies pārēji šī ceļojuma dalībnieki
Lidostā mani sagaida sieviete, kura stādās priekšā kā Tatjana Volkova no tūristu eko kluba Neitrino. Tātad Tatjana būs mūsu gide trīs ceļojuma dienu garumā Ingušijā. Pēc iepazīšanas un nelielas diskusijas uzzinu, ka mana Ingušijas ceļojuma plānotie ceļabiedri no Maskavas kaut kādu personisku problēmu dēļ nav ieradušies un līdzīgi kā agrāk Čečenijā, gids mani pa Ingušiju vadās vienu pašu! Izrādās vēl esot neliela problēma ar atļaujas saņemšanu pierobežas zonas apmeklēšanai. Nē tā nav atteikta, bet vienkārši kaut kur kavējas. Nu ko lai saka? Sākums ne visai daudzsološs!
Runājot par atļauju apmeklēt pierobežas zonu varu piebilst, ka arī Ingušijā, līdzīgi kā Čečenijā, agrāko konfliktu laikā tika izveidotas tā saucamās antiteroristisko operāciju drošības zonas, bet salīdzinoši nesen šīs zonas it kā tikušas likvidētas. Tajā pat laikā, kontrole tajās netika atcelta, jo vienkārši lielā daļa šo zonu tika pārveidotas par Krievijas federācijas pierobežas zonām, kurā pastāv līdzīgi pārvietošanās ierobežojumi un lai šajā zonā nokļūtu ir jāsaņem īpaša federālā drošības dienesta atļauja.
Tā kā šo pierobežas zonas apmeklēšanas atļauju saņemšana ievelkas mēs nolemjam doties līdz Mužiči aulam (ciemam), kurā man paredzētas pirmās naktsmājas. Seko kādu 30 kilometru brauciens cauri Alhasti un Galaški auliem, un esam nonākuši Mužiči aulā, kurā atrodas tūristu bāze. Te izkravāju savas ceļa somas un saņemu sava numuriņa atslēgas. Tikmēr mana gide Tatjana bažīgi mēģina kādu sazvanīt un izskatās nedaudz satraukta. Galu galā viņai arī izdodas kādu sazvanīt un viņa atgriežas pie manis, un saka man, ka viņai jādodas uz Nazraņu, kur beidzot mana atļauja esot parakstīta un to varot saņemt. Kamēr viņa dosies uz Nazraņu es varot apskatīt tūristu bāzi un tās apkārtni, saka Tatjana, vēl piekodinot lai tālu neeju, jo šis reģions vēl īsti neesot pilnīgi drošs tūristiem.
Tā nu Tatjana dodas uz Nazraņu, bet es izmetu nelielu loku pa Mužiči tūristu bāzi un tai pieguļošo teritoriju. Pats Mužiči auls atrodas Assas upes krastā un to ieskauj kalni. Šie kalni, kurus šeit dēvējot par Melnajiem kalniem, veido nelielu kalnu grēdu grupu, kura pieguļ pašai Lielā Kaukāza kalnu grēdai no ziemeļu puses. Tādējādi Malnie kalni veido tādu kā kalnu izvirzījumu, Sunžas upes virzienā, līdz pat Nazraņas pilsētas pievārtei. Pati Mužiči tūristu bāze atrodas burtiski Assas upes krastā, nedaudz lejpus pa upes tecējumu no Melno kalnu ieskautā aula.
Pēc tūristu bāzes apskates Izmetu nelielu loku arī gar Assas upes krastu un atkal atgriežos tūristu bāzē, kur nejauši satieku vietējo ingušu vīru kompāniju, kura acīmredzot gatavojas vakara piknikam. Te nu mēs apmaināmies laipnībām un nedaudz papļāpājam, kā rezultāta saņemu uzaicinājumu pievienoties šašliku cepšanas pasākumam, kurš notiks šovakar. Protams ka neatsakos no piedāvājuma, bet apsolu pievienoties kompānijai tad, kad atgriezīšos no ekskursijas. Vīri vēl jokojot piebilst, ka turēšot mani pie vārda un atgādina, ka Kaukāzā ar solījumiem tā vienkārši nemētājas! Mužiči auls un novadpētniecības muzejs ar komunistisku pagātni. Tatjana no Nazraņas atgriežas pavēlu un mums nākas mainīt šīs dienas plānus. Sākotnēji domājām, ka šodien dosimies augšup gar Assas upi un apskatīsim pāris slaveno ingušu torņu grupas un pamestos aulus, kuri atrodas pašu Lielā Kaukāza kalnu sniegoto virsotņu pakājē. Tagad secinām, ka ir jau pavēls un arī laika apstākļi mūs nelutina, tādēļ nolemjam aprobežoties ar nelielu ekskursiju uz Mužiči aulu, kurā apskatīsim nelielu muzeju.
Pats Mužiči auls ir pavisam neliels un tajā atrodas pāris simtu māju, kurās mitinās aptuveni 1000 iedzīvotāju. Lai arī šim aulam un tuvējam reģionam ir visai sena un bagāta vēsture, tajā no vēsturiskiem objektiem tik pat kā nekas nav saglabājies. Tas tādēļ, ka šo aulu un reģionu, līdzīgi kā visu Ingušiju kopumā, ir mocījuši un postījuši neskaitāmie iekarotāju pūļi, kā rezultātā auls ticis nolīdzināts līdz ar zemi vairākkārt. Galu galā, viens no nozīmīgākajiem apskates objektiem šeit ir neliels novadpētniecības muzejs. To tad mēs arī apmeklējam
Muzejs atrodas vecā ēkā, kura cara laikos kalpojusi kā skola, bet agrīnajos padomju laikos tajā atradies ciema kultūras nams. Savukārt pēc kara šajā ēkā tika izveidots muzejs, kurš tajā laikā tika veltīts gruzīnu izcelsmes padomju komunistam un revolucionāram Sergo Grigorijam Ordženekidzem, kurš 1919 gadā, revolūcijas laikā, kādu brīdi esot slēpies un dzīvojis šeit, Mužiči aulā.
Jau tajos laikos, Ordženekidzes muzeja paspārnē, izveicīgie muzeja darbinieki pamanījās izvietot tajā nelielu ekspozīciju, kura tika veltīta arī novada un aula kultūrai, un vēsturei. Te nebūs lieki piebilst, ka padomju varas laikā netika atbalstīts, jeb precīzāk sakot tika ignorēts viss kas bija saistīts ar Kaukāza tautu agrīno vēsturi. Tas jo īpaši attiecās uz padomju varai tik netīkamajiem un neērtajiem čečeniem, čerkesiem un ingušiem. Tad nu šādā veidā, nomaskējoties zem komunistiskās partijas lozungiem un tās varoņiem, tika saglabāts un izrādīts arī šis tas, kas saistīts ar šo Kaukāza tautu vēsturi un kultūru.
Pēc PSRS sabrukuma un tam sekojošo bruņoto konfliktu laikā pastāvēja liela iespēja, ka šis muzejs tiktu izpostīts un tā eksponāti tiktu izlaupīti. Tikai ar vietējo ļaužu un dažu entuziastu uzņēmību šis muzejs pārdzīvoja šo nemierīgo laika periodu, un muzeja eksponāti tika paglābti no bojā ejas. Viena no šādām entuziastēm bija arī Hadišata Dolakova (Хадишат Долакова), kura šodien mūs sagaidīja muzejā un novadīja man nelielu ekskursiju pa to.
Man tiek pastāstīts par vēstures notikumiem vietējā aulā, novadā un Ingušijā kopumā. Tālāk apskatām muzeja ekspozīciju, kura nevar lepoties ar lielu daudzumu eksponātu, toties ir ļoti viegli pārskatāma un visaptveroša. Pirmā ekspozīcijas daļa protams ir veltīta revolucionāram Ordženekidzem. Tālāk seko muzeja interesantākā daļa, kura saistīta ar novada un Ingusijas vēsturi.
Starp citu, nedaudz pievēršoties vēstures tēmai varu pastāstīt, ka tieši šeit, pavisam netālu no Mužiči aula, ir uzieti seni artefakti un veikti nopietni arheoloģiskie pētījumi arheoloģiskajā objektā, kurš tiek dēvēts par „Lugovoje apmetni”. Tiek uzskatīts, ka šie ir vieni no vecākajiem, šāda veida artefaktiem, kas atrasti Kaukāzā un tie ir artefakti no tā saucamajiem Maikopas un araksas kultūras laiku periodiem, kuri tiek datēti no III g.s.p.m.e. līdz II g.s.p.m.e. Vēlāk šeit un netālu no Nazraņas tika atrasti arī vairāki kurgāni.
Muzeja apskates noslēgumā tieku iepazīstināts arī ar vietējās dabas jaukumiem. Te gan jāsaka, ka ar dabu saistītie eksponāti prasīt prasās pēc restaurācijas, jo tos krietni ir skāris laika zobs.
Noslēdzot stāstījumu par muzeju varu vēl piebilst, ka šodien situācija ar muzeju ir stipri līdzīga kā pie padomju varas. Lieta tāda, ka arī šī muzeja telpas ir ļoti sliktā stāvoklī un tās prasās pēc remonta, bet naudas vietējai pašvaldībai tam nepietiekot. Tādēļ muzeja darbinieki esot izstrādājuši plānu federālo līdzekļu piesaistei, muzeja telpu remontam. Savukārt lai saņemtu šādu līdzfinansējumu nākas pielietot priekšteču metodes. Tā kā patreizējās Krievijas federācijas ierēdņi un varas pārstāvji arī nav visai labvēlīgi noskaņoti pret ingušu tautu un tās kultūru, un tradīciju atdzimšanu, muzeja darbinieki ir nolēmuši atkal pielietot veco taktiku.
Lieta tāda, ka mūsdienu Krievijas ierēdņi deklarējot to, ka nevajag noniecināt dižās Krievijas un PSRS vēsturi, tie no padomju laikmeta atstātā „naftalīna” ceļ ārā arī komunistu laiku, ne visai viennozīmīgos, varoņus un viens no tādiem ir arī jau pieminētais Ordženekidze. Tādējādi arī šeit, no muzeja noputējušajiem plauktiem ir izvilkti eksponāti, kas saistīti ar dižās padomijas revolucionāru. Šādi rīkojoties un nosaucot muzeju par Ordženekidzes muzeju, acīmredzot ir lielākas izredzes iegūt federālos līdzekļus muzeja rekonstrukcijai. Par muzeju lielos vilcienos tas viss un te vēl varu tikai piebilst, ka šeit iegūto informāciju par Ingušijas vēsturi es vēl izmantošu raksta turpinājumā.
Noslēgumā uztaisām vienu kopīgu bildi ar muzeja darbiniecēm, saku tām paldies par interesanto stāstījumu un te varam arī noslēgt šīs dienas ceļojuma saīsināto programmu. Ar to gan diena vēl nav beigusies, jo man vēl priekšā stāv vakars un jāizpilda solījums ierasties uz šašliku pie pirmīt satiktajiem ingušu kalniešiem!
Vakars tiešām izvērtās interesants un iespaidiem bagāts! Tosti un garas sarunas par interesantām tēmām, lielisks šašliks un kārtīgs brandavīns! Jā jā! Tieši tā! Neskatoties uz to, ka inguši līdzīgi kā čečeni ir musulmaņi, lielais vairums viņu nesmādē arī stiprāku dziru. Īsāk sakot vakars izdevās lieliski un es daudz ko uzzināju par ingušiju, no īstiem ingušiem, bez jeb kādiem starpniekiem. Assas upes aiza. Tā nu ir pienācis rīts un ceļos laicīgi, jo mums priekšā stāv apjomīga ceļojuma diena. Apjomīga tādēļ, ka kā jau iepriekš minēju, mums nācās mainīt ceļojuma programmu un dažu objektu apskate no vakardienas tika pārcelta uz šodienu. Šodien mūsu mērķis ir Assas upes ieleja un vairāki ar vēsturi un arhitektūru saistīti objekti, kuri atrodas Targimas katlā, jeb ieplakā.
Tā nu dodamies ceļā. Laika apstākļi mūs nelutina arī šodien, jo līst lietus un kalnus vairākās vietās ieskauj migla, un zemie mākoņi, kas rada bažas. Pa ceļam, pirms doties tālāk, piestājam pie Mužiči aula veikaliņa un nopērkam šo to priekš pusdienām, jo tālāk kalnos, Assas upes ielejā, vairs nebūs nedz kafejnīcu, nedz veikalu. Aiz Mužiči aula sekojam pa aizu gar Assas upes krastu. Jo tālāk braucam, jo aiza kļūst ar vien šaurāka un dziļāka, un pati Assas upe ar vien straujāka.
Assas upi upe savu tecējumu sāk augstu kalnos, Lielā Kaukāza kalnu grēdas ziemeļu nogāzēs, Gruzijas teritorijā, kur 1806 metrus virs jūras līmeņa satek kopā divas straujas kalnu upītes: Čimgisckali un Circlovnickali. Tālak upe tek cauri plašai kalnu grēdu ielenktai Targimas ieplakai un nonāk līdz aizai , starp jau tā saucamo Klinšaino kalnu grēdu (Скали́стый хребе́т). Tieši šo aizu mēs patreiz arī šķērsojam. Tālāk uz ziemeļiem aiz aizas Assas upe šķērso nosacīti līdzenāku teritoriju un jau nonākot Čečenijas republikas teritorijā, tā ietek Sunžas upē. Assas upes kopgarums sasniedz gandrīz 150 kilometrus.
Starp citu, pastāv arī vairākas ingušu tautā izplatītas leģendas par to, kā šī Assas upe radusies. Viena no leģendām ir šāda: Reiz kādam jaunietim esot piederējis liels aitu ganāmpulks, bet bez tā viņam nekas cits nepiederēja. Tā nu viņš kalnos ganījis aitas, bet līdz ko iestājās vakars pazudis kā nebijis. Jaunekļa ganāmpulks pavisam drīz sācis piesaistīt kaimiņu aula laupītāju uzmanību, bet nelaime tāda, ka neviens nezināja, kur pa nakti pazūd jauneklis ar savu ganāmpulku. Tad nu laupītāji nolēmuši, ka par katru cenu ir jāuzzina, kur šie slēpjas. Laupītāji nolēma aizsūtīt pie jaunekļa skaistāko aula meiteni ar ciema kukuli, bet līdz ko meitene nodeva to jauneklim, jauneklis to notiesājis un nemanīti atkal pazudis! Tā tas atkārtojies vairākas reizes. Laupītājiem tas esot apnicis un viņi pierunājuši meiteni, lai tā iekāro jaunekļa sirdi un uzzina, kur jauneklis slēpj savas aitas. Tad nu jauneklis esot uzķēries uz šo viltību un vienu vakaru pastāstījis meitenei, kur slēpjas viņa aitas. Tā nu vienu vakaru, pēc saulrieta, jaunietis devies aplūkot savu ganāmpulku un ieraudzījis, ka meitene piespiedu kārtā atvedusi laupītājus un tie mēģina aizdzīt viņa ganāmpulku. Redzot to jauneklis iesaistījies nežēlīgā cīņā ar laupītājiem un tad pēkšņi parādījušie ogļu melni mākoņi, un no tuvējās aizas lejup sāka gāzties melnas ūdens straumes, kuras izšķīrušas cīņā iesaistītos. Rezultāta sanācis tā, ka straumju vienā pusē palikuši laupītāji un puse no aitām, bet otrā pusē pārējās aitas, jauneklis un aula skaistākā meitene. Galu galā straume izveidoju nepārejamu upi, kuras pretējā krastā laimīgi dzīvoja un aitas ganīja jauneklis ar skaistāko meiteni, bet šajā krastā palika laupītāji, kuri nokāva un apeda aitas un zaudēja aula skaistāko meiteni.
Tā nu turpinām ceļu starp augstajām klinšu nogāzēm un nonākam līdz kontrolpostenim, kurā mums jāuzrāda Federālā drošības dienesta izsniegtās atļaujas, un mēs nonākam pierobežas zonā. Šeit sākās arī tā saucamais Erzi valsts dabas parks.
Pavisam drīz aiza kļūst nedaudz platāka un mēs esam nokļuvuši vietā, kur atrodas sens cietoksnis. Tas ir Gagigalaš (Гяги Г1алаш) cietoksnis, kurš atrodas uz iespaidīgas klints, upes pretējā krastā. Acīmredzot šis cietoksnis agrāk kalpojis kā Assas upes ielejas sargs un tas izvietojies stratēģiski ļoti labā vietā, tieši tur, kur Assas upe, no nosacīti platākas ielejas, nonāk šaurā aizā. Līdz cietoksnim mums gan nokļūt nav iespējams, jo lai līdz tam nonāktu būtu jāšķērso straujā un bīstamā Assas upe.
No šī krasta varam redzēt tikai senā cietokšņa mūrus un divus tā torņus, no kuriem viens jau ir daļēji sabrucis. Izrādās ka blakus cietoksnim agrāk esot atradies arī Corhas auls, kuru 1951. Gadā nopostīja spēcīga zemestrīce, kas daļēji sagrāva arī šī cietokšņa sienas un torņus.
Pēc īsas pieturas pie Gagigalaš cietokšņa turpinām ceļu. Te pa ceļam mana gide cenšas man parādīt pāris cietokšņus un torņus, kuri atrodas pavisam augstu kalnos, burtiski, uz stāvajām klinšu nogāzēm. Tos gan ar neapbruņotu aci ir diezgan grūti saskatīt un šeit labi noderētu tālskatis, kura mums nav.
Seko vēl pāris kilometru brauciens un esam nonākuši plašā, sniegotu kalnu ieskautā, ieplakā, kurā jau atrodas vairākas mazāku pauguru ielenktas ielejas. Šo plašo teritoriju šeit dēvē par Targimas katlu (Таргимская котловина), jeb ieplaku. Tātad mēs esam nonākuši līdz Ingušijas reģionam, kurš atrodas pašos republikas dienvidos, Džeirahas rajonā, Lielā Kaukāza kalu grēdu piekājē. Jo īpaši šeit vēl jāatzīmē, ka šis reģions ir īpaši slavens ar savu vēsturi un tajā esošajām vēsturiskajiem objektiem.Tieši šeit var atrast vairākus senus aulus, kuros un kuru tuvumā atrodas neskaitāmi: cietokšņi, torņi, reliģiskas būves, kapenes un seni megalītu veidojumi. Šādu objektu šeit ir simtiem un varbūt pat tūkstošiem!
Protams ka mēs visus no tiem ne tuvu nevarēsim apskatīt, jo lai to izdarītu tam būtu nepieciešamas pat vairākas nedēļas un varbūt pat mēneši. Te ir jāņem vērā arī tas, ka lielākā daļa šo objektu atrodas grūti pieejamās vietās, kalnu virsotnēs, augstās nogāzēs un stāvos upju krastos.
Apzinoties situāciju mēs esam ierobežosimies tikai ar dažu nozīmīgāko un salīdzinoši vieglāk pieejamo objektu apskati. Tātad mūsu plānos ietilpst: Targimas (Таргим) auls, Tabajerdi (Тхаба-Ерды ) templis, Torņu komplekss Vovnaški (Вовнушки от ингуш. вIовнашке) un Egikalas (древний город Эгикхал ) senpilsēta. Targimas vouvs. Tātad mūsu nākamais apskates objekts ir Targimas auls, jeb vouvs. Tas atrodas burtiski dažu kilometru attālumā uz dienvidiem no tikko apskatītā Gagigalaš cietokšņa. Jau no ceļa braucot uz piekalnēm varam pamanīt vairākas senu celtņu grupas starp kurām parādās arī slavenie ingušu torņi. Šeit mēs apstājamies un tālāk turpinām ceļu kājām ejot. Precīzāk sakot kāpjam augšu nelielā paugurā.
Pa ceļam augšup kalnā mēs uzejam akmeni uz kura ir uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstiem krievu, ingušu valodās un ar uzrakstu arābu drukā. Izrādās, ka šī ir piemiņas zīme ingušu tautas deportācijas upuriem un akmens esot uzstādīts tuvu tai vietai, kur 1944. gada represiju laikā tikuši nogalināti un sadedzināti ļaudis, kuri atteicās pamest savus dzimtos aulus. Lielākā daļa no šiem ļaudīm esot bijuši vecāka gada gājuma vīri, kuri piekopuši senas ingušu tradīcijas, kas saistītas ar medicīnu un dažādām tautas zināšanām. Kopumā šeit esot nogalināti vairāk kā 100 cilvēku.
Par to kas notika 1944.gada februārī es vēl pastāstīšu kādā no stāsta nākamajām daļām, bet tagad dodamies tālāk. Seko kādu 100 metru kāpiens un mums priekšā paveras fantastiska panorāma uz ieleju.Te nu viņš ir! Targimas auls, jeb cietokšņu ciemats.
Protams ka Targimas aula neatņemama sastāvdaļa ir jau pieminētie torņi! Šķiet agrāk tādi torņi šeit ir bijuši vairāki, bet šodien visā savā varenībā no tiem ir saglabājušie četri. Tālāk kalnos var manīt arī citus līdzīgus aulus, jeb „vouvus” (vouv-inguši šādi apzīmē šos cietokšņu ciematus), kuros vēl ir saglabājušies torņi. Dažos no šiem auliem ir pa vienam tornim, citos vairāki.
Senos nostāstos un liecībās tiek minēts, ka šīs ielejas aulus-vouvus- „galgaju sētas” šeit esot dibinājuši un cēluši trīs brāļi, senā valdnieka Galgaju Albijerda (Аьлби-ердаГалгайского) dēli. Jaunākā brāļa vārds esot bijis Targams, kurš savu aulu izveidoja tieši šeit, Assas upes augstajā krastā. Vēlāk Targama pēcteči esot dibinājuši vēl četrus aulus, kuros arī tika izveidotas nocietinātas citadeles (vouvi) ar augstiem sardzes torņiem. Targimas aula, kurš acīm redzot nodēvēts sava dibinātāja vārdā, torņi sasniedzot 25 līdz 28 metru augstumu. Augstāk pa upes tecējumu seko vēl vairāki auli ar šādiem torņiem. Šos torņus šeit mēdz dēvet arī par teipu (dzimtu) torņiem. Tā nu šeit atrodami, Arčakgalas (Арчакха г1ала), Bekagalas (Бека г1ала), Habragalas (Хабра г1ала) un citi auli, kuri attiecīgi piederējuši, Arčakovu, Bekovu, Habrajevu un citiem teipiem (dzimtām). Nedaudz no ingušu senās vēstures (vainahi-galgaji). Ja nu reiz atkal esmu pieskāries vēstures tēmai, tad nedaudz pastāstīšu to, ko zinu par Ingušijas un ingušu tautas vēsturi kopumā.Sāksim ar to, ka paši inguši sevi savā valodā dēvē par galgajiem (ГIалгIай, Ġalġay) un tiek uzskatīts, ka šāds apzīmējums šaj tautai radies tieši šeit- Targimas novadā, kurā vainahu ciltis bija apmetušās jau krietnu laiku pirms tam, kad šeit tapa Targimas auls un cietokšņi. Zinātnieki uzskata ka etnonīms „gargarei” (ingušu -galgai) ir saistīts jau ar kobaniešu kultūras ciltīm, kuras šeit mitušas jau pirms mūsu ēras un mūsu ēras sākumā, I.g.s. Viena no versijām ir tāda, ka seno ingušu valodā vārdi- „halal hal” (хIал/хал), no kā it kā ir cēlies nosaukums „gal hal (гIал / hал), jeb galgai (гIалгIай), nozīmē „dieva ļaudis”, jeb „dievam piederīgie”.
Un tā! Inguši, jeb kā viņi paši sevi dēvē-galgaji, un čečeni (nohči), kuri pēc genotipa, radniecīgas valodas, kopīgām kultūras tradīcijām un cieši saistītu vēsturi, veido tā saucamo vainahu (nahu) tautu grupu. Šeit nedaudz līdzības varam saskatīt ar mums latviešiem, kuri kopā ar lietuviešiem veido baltu tautu grupu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka starp ingušiem un čečeniem ir daudz vairāk līdzības, kā starp mums un lietuviešiem.
Vēsturnieku aprindās vainahi bieži tiek uzskatīti par vienu no senākajām tautu grupām pasaulē un iespējams, ka tā ir pati senākā Kaukāza kalnos. Pilnīgas skaidrības par vainahu izcelsmi šodien īsti vēl gan nav. Vienā no hipotēzēm tiek pieņemts, ka vainahu priekšteči Kaukāzā ieradušies no Austrumāzijas (mūsdienu Ķīnas teritorijas). Šo hipotēzi stiprina fakts, ka vainahu valoda ietilpst tā saucamajā dene-kaukāziešu, jeb citādi sakot, sino-kaukāziešu valodu grupā un tās izcelsmes vieta visticamāk esot mūsdienu Ķīnas teritorija. Lai nu kā tur būtu viens ir skaidrs, ka laika gaitā savu ietekmi uz vainahiem (čečēniem un ingušiem) ir atstājuši arī citu tautu pārstāvji, kuri dzīvoja kaimiņos, vai ieradās Kaukāzā kā iekarotāji.
Viennozīmīgi ir skaidrs arī tas, ka Ingušijas un vainahu vēsture kopumā ir cieši saistīta ar nepārtrauktu cīņu pret svešzemju ienaidniekiem, kuri centās pakļaut Kaukāza kalnu tautas. Vainahiem vairāk kā 1000 gadus ir nācies aizstāvēties pret tādiem iekarotājiem, kā romiešiem, persiešiem, arābu kalifiem, hazāru kaganātu, bet vēlāk jau pret Turku- osmāņu un Krievijas impērijām.
Agrīnie patstāvīgie valstiskie veidojumi Ziemeļkaukāzā, tajā skaitā vainahu apdzīvotajās teritorijās, izveidojās IV-XII g.s. Sākotnēji Čečenijas un Dagestānas kalnos pastāvēja tā saucamā Serīras karaliste. Vēlāk daļa no Čečenijas un Ingušija tika iekļauta agrīnās feodālās valsts Alānijas sastāvā. Sekojoši Alānijas zemes nonāca Hazāru kaganāta valdījumā. Šajā laika periodā vainahi kopā ar citām Kaukāza mazajām tautām vairākkārt mēģināja izveidot arī patstāvīgas valstis. Kādu īsu brīdi pastāvēja vainahu valstisks veidojums Dzurdzukija. Tomēr īsti līdz galam, spēcīga vainahu valsts tad arī netika izveidota. Tajā pat laikā, pilnu kontroli pār pašiem vainahiem nespēja iegūt arī citi. Nenoliedzami arī ir tas, ka paši vainahi ir ņēmuši nopietnu dalību iepriekš minēto valstu, kā arī viduslaiku Gruzijas, politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, un tie ietekmēja savu kaimiņu zemju vēsturi.
Savukārt jau XIII-XIV g.s. Kaukāzs, tajā skaitā vainahu zemes, tiek pakļauts tatāru mongoļu uzbrukumiem, kā rezultātā čečēnu un ingušu priekšteči bija spiesti pamest līdzenumus gar Terekas un Sunžas upēm, un tie patvērās augsto kalnu reģionos. Turpmāk tieši Kaukāza kalni, ne vienu reizi, būs tie, kas pasargās vainahu tautas no iekarotājiem . Viens no šādiem kalnu reģioniem, kur no draudiem varēja paglābties vainahi, atrodas tieši šeit, Targimas ieplakā un to no visām pusēm ieskauj augstas, grūti pieejamas, Kaukāza kalnu grēdas. Tā tad ne par velti šo apvidu arī dēvē par Targimas katlu! Pie kam, domājams, ka tieši šajā laikā un šajā vietā, sāka veidoties viena no vainahu tautām, tātad – inguši, jeb galgaji. Tabajerdi templis Par vēsturi vel parunāsim nedaudz vēlāk, bet tagad turpinām ceļojumu. Tā kā līdz pašam Targimas aulam, nebrienot pāri straujajai un bīstamajai upei nav iespējams nokļūt, tad no šādas domas atsakāmies. Tādēļ aprobežojamies ar Targimas pasakaino panorāmu baudīšanu un izmetam nelielu loku pa pakalnu, iepretim aulam. Tālāk turpinām ceļu atkal ar auto.
Mūsu nākamais mērķis ir tā saucamais Tabajerdi templis (Тхаба-Ерды), jeb svētnīca. Pa ceļam līdz templim nākas šķērsot pāris upes un te labi var manīt, ka pavasaru palu laikā šeit esošie ceļi noteikti nav izbraucami. Tālāk seko Pujas un Hamhi auli. Precīzāk sakot, pats vēsturiskais Hamhi auls, kurš agrāk ir bijis šahara (sena administratīvi teritoriāla vienība) centrs, atrodas augstāk kalnā un līdz tam ar auto nav iespējams piebraukt. Hamhi aulu izlaižam, vēlreiz šķērsojam vienu no kalnu upēm un jau dodamies augšup pretējā krasta kalnā, un te jau esam nonākuši līdz sekojošajam objektam.
Mums priekšā parādās savdabīga celtne, kuras skats uzreiz liecina par to, ka tā ir ļoti sena. Tabajerdi- templis, svētnīca, kristiešu baznīca, kā tikai dažādos drukātos materiālos netiek dēvēts tas! Protams ir skaidri redzams, ka šī senā celtne ir saistīta ar reliģiju, bet ar kādu?
Starp arheologiem un vēstures zinātniekiem, kas pētījuši šo objektu, neesot vienota viedokļa par tā izcelsmi un piederību. Viena no versijām ir tāda, ka šī celtne šeit tikusi uzbūvēta laika periodā no VIII līdz IX gadsimtiem un tas nozīmē, ka tā varētu viena no vecākajām reliģiozajām celtnēm visā mūsdienu Krievijā. Tik pat liels noslēpums ir šīs celtnes nosaukums. Ticamākais ir tas, ka nosaukums ir cēlies no ingušu valodas ТкъобIa–Ерды, kas nozīmē „Mūsu ticība”, jeb „Ticības mājvieta”.
Senākie dokumenti, kas liecina par šo dievnamu, ir vācu ģeologa M. Engelgarta pieraksti un skices, bet spriežot arī pēc tām gala secinājumus ir grūti izdarīt. Jeb kurā gadījumā, apkopojot lielu daļu pētnieku darbu, var secināt, ka šī celtne ir kalpojusi ne vienai vien reliģijai. Iespējams ka pašā sākumā šeit tiešām atradās kristiešu baznīca, kura vēlāk pārtapa par kādas no ingušu seno ticību kulta vietām. Iespējam arī otrādi, ka kristiešu baznīca šeit tapa senā, ar ingušu kultūru saistītā, kulta vietā.
Spriežot pēc celtnes bareljefiem un tās tuvuma atrastām figūrām, un akmenī veidotām freskām, var droši apgalvot, ka šeit ir bijusi arī kristiešu baznīca. Tieši ar kādu kristietības novirzienu tā saistīta gan ir grūti spriest. Par to, ka šeit varēja būt ar gruzīnu pareizticību saistīta svētvieta, liecina šeit uzietie, gruzīnu drukā rotātie, akmens veidojumi. Tas liek domāt, ka šo dievnamu ir būvējuši gruzīnu valdnieces Tamāras nosūtītie misionāri un tā tapšanas laiks varētu būt X-XI g.s. Savukārt šīs celtnes pamatnes vecums, pēc vēstures pētnieku domām, ir krietni vecāks un pirmā celtne šajā vietā iespējam parādījās jau VIII g.s.
Zinot to, ka paši inguši ne labprāt pieņēma iekarotāju un atklīdušo misionāru uzspiestās reliģijas, var droši apgalvot arī to, ka šī celtne ir kalpojusi arī dažādiem, pašu ingušu tradicionālajiem, ar pagān ticību saistītajiem, reliģiozajiem rituāliem. Te vietā būtu piebilst arī to, ka inguši ilgstošu laiku pieturējās pie savu senču dievu godināšanas un tikai neliela daļa no viņiem pieņēma kristietību. Tā pat, kad Ziemeļkaukāzu pārņēma islāma ekspansija, inguši taj pretojās un ilgstoši saglabāja savu reliģiju tradīcijas. Galu galā inguši arī bija pēdējā no mūsdienu Kaukāza, ar ar islāma ticību saistītajām tautām, kura to pieņēma.
Atgriežoties pie pašas celtnes varu piebilst, ka pēc kristiešu baznīcas tā kalpojusi arī, kā vietējo vainahu-ingušu kultūras un garīgais centrs, un tajā notika teipu vecāko sapulces (ingušu valodā- meh khel (Мекх Кхел)), tiesas (adāti), kā arī, šeit pulcējās ļaudis, kuri devās kara gājienos. Šādiem nolūkiem šī celtne kalpoja līdz pat 1944.gadam, kad visi Targimas apkārtnes ļaudis tika izsūtīti uz Sibīriju, Kazahstānu un citām tālākām „dižās padomju dzimtenes” vietām.
Tā nu Tabajerdi templis stāvējis tukšs un pamests. Tāds pats tukšums un pamestība šajā novadā valdīja līdz pat pagājušā g.s. deviņdesmitajiem gadiem. Kādēļ tā? Pavisam vienkārši! Pēc vietējo ingušu deportācijas, 1944.gadā, padomju varas iestādes šajā apvidū nevienam neļāva apmesties. Arī pēc „Hruščova atkušņa” un vainahu tautu reabilitācijas, tiem kas šeit bija dzīvojuši netika ļauts atgrizties savos aulos. Tikai pēc komunistu varas krišanas un PSRS sabrukuma inguši saka atgriezties šajā novadā. Šo procesu atkal apturēja sekojošie kari Čečenijā, kuri tieši ietekmēja arī šo Ingušijas novadu. Šeit tika izvietotas Krievijas armijas vienības, kurs tika izmantotas uzbrukumiem Čečenijai. Tad nu viena no šādam vienībām esot mitusi arī Tabajerdi tempļa tuvumā. Vietējie ļaudis tagad stāsta, ka tad Krievijas armijnieki templi esot izmantojuši savu dabīgo vajadzību nokārtošanai. Vēlāk kādu armijas manevru lakā templis ticis apšaudīts no helikoptera, kā rezultāta tika sagrauts tā jumts.
Šodien šeit jau valda nosacīts miers, armija ir pārvākusies uz speciāli uzbūvētām kazarmām, bet Tabajerdi templim atkal ir atjaunots jumts. Kopumā tempļa teritorija ir arī sakopta un ap to ir izvietoti dažādu seno būvju kompleksa būvelementi, kurus varam apskatīt.
To tad mēs arī darām. Izmetam nelielu loku ap templi, izpētām kas tajā atrodas, apskatām dažādas interesantas būves detaļas tempļa sienās un perimetrā ap to. Vovnaški sardzes torņi. Sākotnēji plānojām šeit, Tabajerdi, ieturēt pusdienas, bet tagad mainām plānus. Tā kā nākošais mūsu ieplānotais objekts atrodas augstu kalnā, mums nāksies nedaudz kāpelēt augšup pa stāvu nogāzi, kas prasīs fizisku slodzi, tādēļ mēs nolemjam papusdienot pēc šāda pasākuma. Tātad tagad dodamies tālāk.
Mūsu nākošais apskates objekts ir tā saucamie Vovnaški (Вовнушки ingušu- вIовнашке). Lai nokļūtu līdz Vovnaški mums nākas atgriezties upes ielejā un tad gar straujās Guloihi (Гулой-хи) kalnu upes krastu braukt augšup, pret tās tecējumu, Augsto Kaukāza kalnu virzienā.
Spriežot pēc šīs upes plašo gultni var secināt, ka palu laikā tā ir ļoti strauja un bīstama. Ceļš gar upi vietām ir izskalots un mums nākas braukt burtiski pa upes izžuvušo gultni. Mana gide Tatjana te pastāsta, ka šī ceļa būve ir uzsākta vairākus gadus atpakaļ un ar šo ceļo esot plānots savienot Ingušijas republikas, Džeirahas rajonu, ar Čečenijas republikā esošo Itumkales rajonu. Ceļa būve noritot katru gadu, bet ik pavasari upe ceļu atkal izskalojot. Vietējie ļaudis pat sākot jokot, ka tā esot seno senču dievu griba un tie neļaujot šo ceļu šeit būvēt, lai mūsdienu grēcīgie ļaudis netraucētu seno kalniešu mieru.
Starp citu tepat, pavisam netālu, aiz kalnu grēdas, atrodas vēl viens leģendārs vainahu novads, kuru inguši un čečeni dēvē par saules zemi Malhistu. Malhista gan atrodas jau Čečenijas republikas teritorijā, bet vēsturiski tā esot ļoti cieši saistīta arī ar ingušiem. Pie tam, daudzi vēstures pētnieki Malhistu uzskata par vienu no nozīmīgākajiem čečenu nācijas veidošanās novadiem. Tātad līdzīgi, kā Targimas novads (katls) tiek uzskatīts par ingušu nācijas šūpuli.
Starp citu, te vēl varu piebilst, ka man ir bijis tas gods pabūt arī šajā Malhistas novadā un par to ko tur redzēju esmu jau stāstījis vienā no maniem iepriekšējie stāstiem. Šī stāsta nosaukums: „Čanti un leģendārā čečenu saules zeme Malhista” un ja kādam ir interese, tad to var izlasīt, šeit, ceļojumu sadaļā.
Pa ceļam līdz Vovnuški mēs pāris vietās vēl pieturam straujās kalnu upes krastā un veicam īsas foto sesijas. Tad seko īss pārbrauciens un aiz kārtējā upes loka, augstu virs klintīm, parādās torņu grupa.
Tātad esam nonākusi līdz Vovnaški (вIовнашке ). Pirmīt šķiet jau minēju, ka ingušu valodā ar vārdu „vov”, jeb „vouv”, tiek apzīmēti nocietinātie auli (cietokšņu ciemati). Tas nozīmē, ka arī šīs vietas nosaukums ir cēlies no šī apzīmējuma.
Īstu aulu pirmajā mirklī te gan nav iespējams pamanīt, toties uzreiz acīs iekrīt, uz klintīm lepni izslējušies, iespaidīgā izmēra sardzes torņi. Tie izvietojušies uz divām klintīm veidojot tādus kā vārtus, starp kuriem atrodas aiza. Paši torņi atrodas salīdzinoši augstu, divu klinšu pašās smailēs, un tas nozīmē, ka mums nāksies nedaudz pakāpelēt pa stāvo nogāzi, lai nonāktu tiem tuvāk.
Pirms kāpšanas augšup, pašas stāvās nogāzes pakājē, mēs uzejam nelielu grupu ar senām ingušu kapenēm. Patiesībā līdzīgas kapenes jau esmu redzējis iepriekš un jo īpaši daudz tādu var apskatīt tikko pieminētajā Malhistā, kur šādu kapeņu grupas veido veselas nekropoles. Pati iespaidīgākā no tādām atrodas Coipede aulā, Itumkales rajonā, Čečenijā.
Pēc nelielas pieturas pie kapenēm seko kārtīgs kāpiens augšup kalnā. Tas nav viegls, jo kārtīga ceļa augšup te tā īsti nav un nākas kāpelēt pa dzīvnieku, un lopiņu iemītām taciņām.
Pa ceļam augšup arī sastopam pāris ēzeļus. Tālāk seko brikšņi, starp kuriem jau atrodas kādu senu ēku paliekas, kuras liecina par to, ka auls te patiešām ir bijis.
Galu galā nonākam pirmā torņa pakājē no kurienes paveras iespaidīgs skats uz pašu torni! Šķiet ka tornis karājas burtiski virs aizas un tas vēl slejas augšup mākoņos! Lai iekļūtu pašā tornī būtu vēl jārāpjas pa stāvu un bīstamu klinšainu sienu. Pie tam, no šejienes, tā īsti nevar redzēt vai torņa ieeja dziļāk arkā nav slēgta. Tāpēc no mēģinājuma iekļūt tornī atsakāmies. Tā vietā mēs izvēlamies labāk parāpelēt pa stāvajām kalna nogāzēm un apskatīsit torņus no augstāka skatu punkta.
Kādu gabaliņu augšup uz īsu brīdi apstājamies, piesēžam un ieturam nelielu pauzi, lai izbaudītu fantastisko apkārtnes panorāmu.
Runājot par pašu torņu kompleksu un tā vēsturi lieta ir tāda, ka īsti nav zināms, kad tas tika uzbūvēts. Ir tikai zināms tas, ka šo kompleksu ir cēluši Ozdoja teipa priekšteči. Toties ar šiem torņiem ir saistītas un tautā izplatītas vairākas leģendas, un nostāsti. Viens no šādiem nostāstiem pat ir diezgan ticams un tajā ir sacīts: Reiz kad ienaidnieki, pēc visu aula vīru nogalināšanas, esot ielenkuši vienu no torņiem, kurā bija patvērušies aula vecākie ļaudis un mazi bērni, kāda sieviete glābjot bērnus no neizbēgamas bojāejas esot tos pārnesusi uz torni, kurš atrodas uz aizas pretējās klints. To viņa veikusi pa trosi, kas bijusi nostiepta pāri aizai, starp diviem torņiem. Visi teipa ļaudis, kas palikuši šīs puses tornī, pēc brīža esot nogalināti, bet varonīgajai sievietei, ar vairākiem mazuļiem, esot izdevies izglābties. Tādējādi esot izdevies paglābt šejienes teipu no izmiršanas, jo kad izglābtie bērni izauguši, tie dibinājuši jaunas ģimenes un turpināja teipa tradīcijas. Lai par Vovnaški torņu izcelsmi un vēsturi informācijas ir pamaz, par pašu šo reģionu šis tas ir zināms. Tad nu pāris rindiņā, šeit sēžot un baudot Vovnaški panorāmu, paturpināšu vēstures izklāstu. Nedaudz no ingušu viduslaiku vēstures (Šahari). Un tā nu, kā jau iepriekš minēju, pēc tatāru-mongoļu uzbrukumiem,XII-XIV g.s., ingušu un čečenu priekštečiem (vainahiem), nācās pamest līdzenumus gar Terekas un Sunžas upes krastiem. Tad ingušu priekšteči masveidā meklēja patvērumu Kaukāza kalnos un lielā daļa no viņiem nonāca arī šeit, Targimas ieplakā un Džeirahas aizā, kur tika dibinātas jaunas apmetnes un auli. Starp citu, viena no versijām ir tāda, ka tieši šajā laika periodā arī sāka veidoties šie cietokšņ ciemati (vouvi).
Protams lai aizstāvētos no uzbrucējiem, ingušiem nācās apvienoties. Domājams ka XVI g.s., šajā apvidū, sāka veidoties ingušu sabiedriskās , politiski-administratīvās, teritoriālās savienības, jeb kopienas ar daļējām valstiskuma pazīmēm. Šādas kopienas, kurās apvienojās vairāku aulu un dzimtu ļaudis, tad tika dēvētas par „šahariem”. Šaharu robežas pārsvarā sakrita ar kalnu grēdu virsotnēm vai upju gultnēm. Savukārt šaharu nosaukumi daudz maz sakrita ar šejienes vēsturisko novadu nosaukumiem. Tā nu šeit, Targimas ieplakā, sākotnēji izveidojās Galgajas šahars (Галгаевский шахар). Laika gaitā, kad ar vien vairāk ingušu apmetās kalnu rajonos, šaharu robežas tika mainītas un tika izveidotas arī jaunas kopienas. Tad arī Galgajas šahars tika sadalīts divos atsevišķos: Hamhi un Cori šaharos. Attiecīgi Vovnaški tad atradās Cori šaharā, bet Targimas auls un Egikala, uz kuru mēs tūlīt dosimies, atradās Hamhi šaharā.
Neskatoties uz šādu, tik pat kā valstisku savienību veidošanos, ingušiem tā arī neizdevās izveidot vienotu un spēcīgu valstisku veidojumu. Tā vietā inguši saglabāja sev ierastās, nelielu ģimeņu un dzimtu tradīcijas un izveidojās situācija, ka bez maz vai katrā ar kalnu grēdām norobežotā ielejā veidojās nelielas kopienas, kuras saglabāja atšķirīgus valodas dialektus. Neskatoties uz to, tajā pat laikā, sāka veidoties arī vienota, ingušu (galgaju), etnosa pašapziņa un šo laiku drīzāk var arī uzskatīt par patstāvīgas ingušu nācijas veidošanās sākumu. Pie kam, šis process aizsākās tieši šeit ,Targimas ieplakā, Assas upes un Džeirahas ielejās. Tā tad, ne jau tā pat vien, Targimas novads tautā bieži tiek dēvēts par ingušu (galgaju) tautas šūpuli!
Pēc nelielas pauzes ar vēstures izklāstu un jauko panorāmu baudīšanas, varam doties lejup. Pa ceļam vēl seko daži foto uz Vovnaški torņu fona. Pēdējais gājiena posms gan izrādās visai ekstremāls, jo sāk spēcīgi līt lietus un kalnu taciņas ir kļuvušas dubļainas, un ļoti slidenas!
Nonākot jeb nošļūcot lejā, atrodam vietiņu upes klinšainā krastā un piesēžam zem īpatnēja koka, kurš spriežot pēc sava izskata arī ir daudz ko redzējis. Tad nu te beidzot varam arī papusdienot! Kā jau iepriekš minēju, mums jāiztiek ar līdzi paņemtu pārtiku, jo šeit, šajā ielejā, nav neviena veikala. Galu galā, lai arī pusdienas mums ir visai pieticīgas, tās izrādās visai gardas! Vārītā vista ar Mužiči aulā ceptu maizi, brīvā dabā un jaukā vietā, garšoja tīri labi! Egikalas (Эгикхал) sen pilsēta. Tā nu kārtīgi papusdienojuši un ievilkuši elpu, pēc ne visai vieglā kāpiena kalnā un ekstremālās lejup nākšanas, varam turpināt ceļojumu. Tā kā nu pat jau tuvojas vakars, nolemjam apskatīt vēl tikai vienu objektu. Protams ka izvēlamies to pašu iespaidīgāko un nozīmīgāko un tā ir Egikalas sen pilsēta.
Seko neliels brauciens gar Guloihi upes krastu, garām atkal paslīd Hamhi auls un mēs atgriežamies uz maģistrālā ceļa. Pa šo ceļu mēs jau braucām šurp no Mužiči aula cauri Assas upes aizai un tālāk šis ceļš mūs vedīs līdz kalnu pārejai, aiz kuras mēs nonāksim jau Džeirahas ielejā. Runājot par šo ceļu jāsaka, ka tas ir visai labas kvalitātes ceļš un pie tam teikšu, ka kopumā Ingušijā ceļu kvalitāte ir ievērojami labāka, kā lielākajā daļā citos plašās Krievijas reģionu.
Tā nu pagriežamies kalnu pārejas virzienā un pavisam drīz, ceļa malā, nejauši uzejam nelielu zirgu bariņu un pieturam, lai tos nofotogrāfētu. Izrādās ka šie zirgi te ganās savā nodabā bez uzraudzības! Ja nu reiz esam sastapuši zirgus, lieki nebūts piebilst, ka zirgi ir spēlējuši īpašu lomu arī ingušu kultūrā un vēsturē. Senos ingušu nostāstos, visai bieži, tiek pieminēti zirgi. Paši inguši šajos nostāstos sevi attēlo arī kā labus zirgu pazinējus un meistarīgus jātniekus.
Galu galā izrādās, ka mana gide Tatjana arī ir laba zirgu pazinēja un pat cieši saistīta ar zirgkopību. Pie tam, Tatjana pati organizējot zirgu izjādes kalnos un pat piedaloties dažādos pasākumos, kas saistīti ar jāšanas sportu! Te nu no viņas arī daudz ko uzzinu par zirgiem un zirgkopības tradīcijām Kaukāzā.
Izrādās ka Ingušijā, kādu brīdi par zirgiem tik pat kā bija aizmirsts un tikai pēdējos 10 gados zirgkopības tradīcijas šeit sākot atdzimt. Tad nu pēdējos gados tiekot rīkotas zirgu sacensības un viens no šādiem pasākumiem, ik gadu, notiekot arī šeit, pašā Egikalas aulā. Pie tam, Tatjana vairākkārt ir piedalījusies šajā pasākumā pildot organizatoriskas funkcijas.
Tā nu runājot par zirgiem un to lomu ingušu kultūrā, pamanām, ka esam jau nonākuši līdz nākamajam apskates objektam. Tas atrodas burtiski tepat, pretējā ielejas pusē. Tātad esam nonākuši līdz Egikalas sen pilsētai.
Mums tikai jāšķērso kārtējā ieplaka un mēs nonāksim pakalnē uz kuras slejas vesela grupa senu celtņu. Turp protams arī dodamies.
Egikalā mēs uzkavēsimies nedaudz ilgāk un izmetīsim dažus lokus pa šo seno un unikālo pilsētu, jeb aulu. Unikāla šī vieta ir ar savu vēsturi un vēstures pieminekļiem. Pašas vecākās celtnes, kuras ir uzietas Egikalas apkārtnē, ir megalītiski veidojumi, kuru tapšanas laiks varētu būt pat I-II gadu tūkstotis pirms mūsu ēras.
Viens no nozīmīgākajiem, ar šo laika periodu saistītajiem objektiem Egikalā ir nekropole, kura 1988.gadā tika uzieta stāvā klinšu nogāzē, uz rietumiem no senpilsētas. Vēsturnieki sliecas uzskatīt, ka šīs kapenes šeit tapušas tā saucamās Kūras araksas (Kura–Araxes culture) kultūras laikmetā un tas norāda uz to, ka šīs kapenes šeit radušās pat krietni senāk kā pirms četriem tūkstošiem gadu.
Ja nu galīgas skaidrības par Egikalas kapeņu vecumu nav, tad par šeit uzietajām, tā saucamajām, ciklopiskajām būvēm var apgalvot, ka tās šeit tapušas kobaniešu un maikopas kultūru laikmetos, un tādējādi to vecums ir vairāk kā 2000 gadu.
Megalītu veidojumi un pieminētās kapenes atrodas nedaudz nostāk no patreiz redzamās Egikalas senpilsētas, tādēļ to apskatei vajadzētu daudz laika, bet pārējās, jau sekojošajos vēstures periodos tapušās būves, varam mēģināt apskatīt te pat. Protams ka šīs būves, kas tapušas vairāk kā pirms tūkstotis un vairāk gadiem, sen jau ir nonākušas zem vēlāk tapušām būvēm un kalpo kā to sastāvdaļas. Tādējādi senāko būvju elementus ir salīdzinoši grūti atrast un izdalīt, un lai to izdarītu būtu nepieciešama kāda profesionāla arheologa palīdzība.
Arheologu mums pa rokai nav, tādēļ mēs, ar manu gidi Tatjanu, mēģinām apsekot Egikalu patstāvīgi. Pie tā vēl gribētu piebilst, ka gan pieejamā literatūrā, gan interneta resursos esošā informācija par Egikalu, ir visai skopa un virspusēja. Šādam manam apgalvojumam piekrīt arī mana gide. Gods kam gods, Tatjana tomēr šo to zināja par Egikalu un daudz ko pastāstīja, bet kopumā vietējā gida un patiesa Egikalas pārzinātāja klātbūtne šeit būtu ļoti noderējusi.
Galu galā mēs izmetam vairākus lokus ložņājot starp senajiem mūriem, un izpētām vairākus torņus un dažādas senās celtnes. Te pavisam īsi, atgriezties pie vēstures, vēl nebūtu lieki piebilst, ka līdz jau pieminētajam un bēdīgi slavenajam, 1944.gada februārim, Egikala bija apdzīvota vieta un šeit dzīvoja vairāki desmiti ģimeņu. Tas arī ir iemesls tam, kādēļ šeit vairākas celtnes vēl jo projām ir salīdzinoši labi saglabājušās.
Šodien šeit nevies vairs nedzīvo un patreiz te mājo tikai vējš. Spriežot pēc iestaigātajām taciņām varam secināt, ka masu tūrisms šeit arī nav īsti atnācis un iespējams ka tas nemaz nav slikti! Šeit mierīgā gaisotnē, neviena netraucēts, vari izbaudīt senatnes noskaņojumu un apbrīnot pasakainās Egikalas ainavas. Īsāk sakot, Egikala ir īsta ainavu paradīze un fotogrāfu Meka pie nosacījum, ja nelītu spēcīgs lietus un kalnu ainavas neaizsegtu kupli mākoņi, un migla, kā tas šodien.
Patiesībā te vēl jāpiebilst, ka pāris reizes gadā, šajā vietā, tomēr atgriežas arī dzīvība! Tas notiek tad, kad šeit tiek organizēti dažādi kultūras un sporta pasākumi. Viens no tādiem ir tā saucamais cīņu sportu festivāls „Cīņa kalnos (Битва в горах)”, kad šeit ierodas simtiem sportistu, un tūkstošiem skatītāju, lai piedalītos šajā pasākumā.
Lai šāds pasākums varētu notikt šeit ir izveidotas īpašs amfiteātris, kurā sacensību laikā tiek uzstādītas tribīnes, skatuves un sporta laukumi. Šajā amfiteātrī mēs arī esam nonākuši. Dotajā mirklī arī šeit svilpo tikai vējš, bet pavisam drīz, vasaras vidū, te atkal valdīs rosība.
Īsāk sakot, šeit notiek sacensības cīņās bez noteikumiem, jeb tā saucamās MMA vai K1 cīņas. Pie tam, šis ir patiesi starptautiska mēroga pasākums, jo tajā ņem dalību sportisti no dažādām valstīm un šeit pat ir pabijušas īstas cīņu sporta zvaigznes no ASV.
Ja reiz esmu pievērsies sporta un cīņu tēmai, nebūs lieki piebilst, ka Kaukāzā, tajā skaitā Ingušijā, cīņas sporti ir ļoti iecienīti un viennozīmīgi tie šeit ir populārākie sporta veidi. Šķiet nevienam nav noslēpums arī tas, ka kaukāzieši cīņu sporta veidos ir visas Krievijas mēroga favorīti un tieši Kaukāza izcelsmes sportisti sastāda vairāk kā pusi no Krievijas komandām starptautiska mēroga sacensībās, kur visai bieži viņi gūst spožus panākumus.
Šādi panākumi cīņas sportu veidos liek domāt, ka šejienes kalnieši nav zaudējuši savu dižo priekšteču cīņas garu un izturību, ko viņiem devusi nežēlīgā vēsture un skarbie Kaukāza kalni.
Egikalas senpilsētas augšējo daļu un amfiteātri esam apskatījuši, un noslēgumā vēl izmetam loku pa tās lejas daļu, kura spriežot pēc celtnēm ir jaunāka un celtnes tajā atrodas krietni labākā stāvoklī.
Te nu mūs arī pārsteidz pamatīgs lietus, kas nedaudz sabojā mūsu ekskursiju un ir iemesls tās saīsināšanai. Patiesībā tuvojas jau arī vakars un sāk krēslot, un ir laiks domāt par došanos uz viesnīcu.
Vēl neliels loks un mēs varam doties ceļā! Pametam Egikalu ar domu, ka šeit vajadzētu kādreiz atgriezties, pakavēties ilgāk un izpētīt šo vietu daudz rūpīgāk.
Tā pat mums nākas izlaist vēl vienu apmeklēšanas vērtu objektu, kurš sākotnēji ietilpa mūsu plānos. Ne tik laika trūkuma, bet vairāk gan laika apstākļu dēļ, izlaižam Ozdikas, jeb Azde aulu. Tas atrodas pakalnē virs ceļa un paslīd mums garām miglā un lietū tīts. Ceiloamas kalnu pāreja un dienas noslēgums. Tālāk ceļš sāk vest augšup augstāk kalnos un lietu pakāpeniski nomaina slapjš sniegs. Tas šeit kalnos ir normāli. Sniegs šeit nav retums arī vasaras vidū. Jo augstāk kalnos, jo laika apstākļi var būt nežēlīgāki. Pie tam, laika apstākļi šeit var mainīties ļoti strauji! Īsāk sakot: saulaina, gaiša diena, piecu minūšu laikā var pārvērsties tumsā un putenī.
Jo tālāk dodamies, jo ceļš kļūst stāvāks un pakāpeniski tas pāriet serpentīnā. Tas nozīmē, ka esam nonākuši līdz Ceiloamas (kriev:Цей-лоaм, inguš: «ЦIейлоам»)kalnu pārejai, kura savieno Targimas katlu ar Džeirahas ieleju. Patiesībā Targimas katlā (ieplakā) ir iespējams nokļūt tikai pa diviem nopietniem ceļiem. Viens no tiem ved cauri Assas upes aizai, pa kuru mēs šurpu ieradāmies, bet otrs ved pāri šij kalnu pārejai. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ir vēl divi ceļi pa kuriem šurp ir iespējams nokļūt, bet tie nav droši vai ir slēgti. Viens no šiem ceļiem ved uz jau pieminēto Itumkales rajonu Čečenijā un kā jau minēju, tā celtniecība nav pabeigta un to ik gadus izskalo kalnu upes. Savukārt otrs, pēdējais no ceļiem, ved gar Assas upi līdz Gruzijas robežai un tālāk ir slēgts satiksmei.
Galu galā, arī divi pamat ceļi, no Assas upes aizas un Ceiloamas pārejas, nav pilnīgi droši. Lieta tāda, ka šo ceļu uz kalnu pārejas ziemā mēdz tā aizputināt, ka tas tiek slēgts satiksmei pat uz vairākiem mēnešiem. Savukārt ceļu Assas upes aizā bieži apdraud lavīnas un ir bijuši gadījumi, ka Targimas novads, pēc šo abu ceļu slēgšanas, nonāk pilnīgā izolācijā no pārējās pasaules.
Tā kā tagad ir vēls pavasaris un sniegs uz Ceiloamas kalnu pārejas ir nokusis, un satiksmi neapdraud, mēs droši varam šķērsot pāreju. Te kalnu pārejas korē uz īsu brīdi apstājamies un mēģinām kaut ko nobildēt, bet no tā nekas prātīgs nesanāk. Visa apkārtne ir tīta miglā, jeb precīzāk sakot, esam iekļuvuši mākoņos.
Tālāk mūsu ceļš jau ved lejup. Tātad mēs tūlīt nonāksim Džeirhas ielejā, jeb aizā. Pēc dažiem ceļa serpentīna lokiem parādās pirmais auls. Tas ir Huli (inuš.-Хьули́») auls. Šis auls patiesībā ir vietējās administratīvās vienības (pagasta, ciema, jeb apdzīvota rajona)- nezinu pat kā to latviski nosaukt, administratīvais centrs (krieviski-центр сельского поселения ). Pie tam, šajā administratīvajā vienībā ietilps arī viss Targimas novads, kuru tikko apsekojām. Savukārt kopumā šis Huli auls un Targimas novads ietilpst Džeirahas rajonā (administratīva vienība Ingušijas republikā). Te noslēgumā varu vēl piebilst, ka Huli aulā un tā administratīvajā teritorijā, dzīvo tikai aptuveni 300 pastāvīgo iedzīvotāji. Savukārt aptuveni puse no tiem mīt tieši Huli aulā, bet otra puse ir izkaisīta pa visu plašo Targimas ieplaku. Tādējādi Targimas novads faktiski, ir vismazāk apdzīvotā teritorija Ingušijā.
Vai tas ir labi, ka šis rajons, kurā līdz 1944.gadam dzīvoja vairāk kā 10 000 iedzīvotāju , ir pamests un tukšs? Grūti atbildēt! Viens gan ir skaidrs, ka šis novads ir unikāls un varbūt tiešām ir labi ka tas ir maz apdzīvots. Mazapdzīvotība rada iespēju labāk saudzēt šejienes unikālo kalnu dabu un pasargā no cilvēka ietekmes tik pat unikālos vēstures pieminekļus.
Pēc Huli aula ceļš nonāk upes aizā.Tātad esam nonākuši līdz Armhi upei gar kuras krastu ceļš ved lejup un pavisam drīz, aiz kārtējā upes loka, parādās Olgeti auls. Šajā aulā atrodas vēl viens unikāls Ingušijas vēstures piemineklis un tas ir torņu komplekss Arzi, kuru var pamanīt jau pa gabalu, jo tas atrodas pakalnē, tieši virs paša Olgeti aula. Turp mēs arī dosimies, bet tas notiks tikai rīt. Tagad Olgeti aulu izlaižam un tiešā ceļā dodamies uz Viesnīcu- tūrisma kompleksu „Armhi”, kurā pavadīšu divas nākamās naktis un no kura dosimies lieliskā ekskursijā pa fantastiski skaisto Džeirahas ieleju.
Par to ko redzēju tālāk, Džeirahas ielejā, jau stāstīšu šīs stāstu sērijas „1000 torņu un leģendu zeme Ingušija” nākamajā daļa, kuru nodēvēju: „Ingušijas Šveice-Džeirahas ieleja”.
Ar to arī uz īsu kādu brīdi atvados no jums un saku: uz drīzu tikšanos atkal Ingušijā! Pēteris Vēciņs. 13.09.2017.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais