Pārgājiens no Materhorna līdz Monblānam, jeb ačgārnais “walkers haute route”.
|
Ilze Krišlauka
|
21.jūlijs, piektdiena. Rīga – Ženēva- Cermate - Taš
Tā kā „Air Baltic” ir atjaunojuši lidojumus uz Ženēvu, izmantojam tiešā reisa priekšrocības un agrā priekšpusdienā esam klāt. Jau iepriekš Šveices dzelzceļa mājas lapā (https://www.sbb.ch) iegādātas “supersaver” vilciena biļetes uz Cermati (aptuveni 49 EUR no deguna). Brauciens ilgst trīs ar pusi stundas, vilciens ērts un tīrs. Ceļš aizvijas gar Lemānas ezeru (Lac Leman), izbraucam cauri Lozannai, tad Vevejai, kuras nosaukumu pirmo reizi izlasīju kādā Ernesta Hemingveja darbā vēl tālajos astoņdesmitajos. Un jā, tā darbība risinājās vilcienā. Tikai mēs nerisinām šķiršanās sarunas kā tajā stāstā, mēs veidojam savu stāstu. Lūk arī gleznainā Montrē, zināma ar vienu no pasaulē skanīgākajiem džeza festivāliem. Visbeidzot, pārsēšanās Vispā (Visp), un mūžvecs bānītis, kurš tiešām varētu būt kursējis vēl Hemingveja laikos, nesteidzīgi uzvelk mūs līdz Cermatai. Materhorna piekāje sagaida pelēka un tūristiem pārbāzta. Sāk līņāt, nopērkam gāzes baloniņu prīmusam un ritinām savu ceļu uz Šamonī, nostaigājot pirmos piecus kilometrus līdz Taš (Tasch) kempingam. Paspējam uzcelt teltis pirms sāk smidzināt arī šeit. Tāds nu ir mūsu pārgājiena pirmās nakts kempings – slapjš un padārgs. Samaksājam 52 CHF par trijiem. Steigā esam nopirkuši deglim nepiemērotu gāzes baloniņu, tāpēc jāiztiek bez vakara tējas. Raušamies vien guļammaisos, un laižamies miegā. Ceļojuma kopgarumu esmu sev nodefinējusi nevis dienās, bet naktīs. Būs mūs 11 “nezinu kur” naktis un 2 naktis jau norezervētā namiņā Šamonī. Viena no “nezin kur” jau transformējusies par “skaidrs kur”.22.jūlijs, sestdiena. Taš – St. Niklaus (1125m) – Jungen (1960m) – aptuveni 300 augstuma metri Jungtal virzienā.
Toms, agri piecēlies, aizskrien uz Cermati, pēc pareiziem gāzes baloniem. Nepiemērotie iegulst atpakaļ veikala plauktos, īstie mugursomā, un pēc brīža uz prīmusa burbuļo ūdens rīta kafijai un auzu putrai. Pirmās pilnās dienas plāns vienkāršs, tik vien kā jātiek līdz St. Niklaus ciematam, un, ja būs laiks un jauda, tad mazliet tālāk. Spīd saule, bet nav karsti, ceļš gluds, noskaņojums labs, attālums līdz Šamonī ar katru soli rūk mazumā. Baudām Šveices ciematu pastkaršu ainavas, priecājamies par baltajām virsotnēm kaut kur tālumā un zaļajām pļavām visapkārt. St.Niklaus iesoļojam pusdienlaikā, un te nu man žēl, ka saslinkoju ar fotografēšanu – šķiet, tieši šī vieta ir Ziemassvētku vecīša radinieka St. Nikolausa mājas vieta, jo ciema centru rotā milzīgs sarkanmēteļotas bārdainis, un tā motīvi manāmi vēl šur tur. Pārtikas veikalā papildinām krājumus nākamo dienu iztikšanai, jo turpmākie ceļi aizvedīs diezgan lielā nekurienē. Pēc neilgām un vienprātīgām pārrunām somā iegulst arī vīna pudele. Un tad sākās mīcīšanās, tādas kā līnijdejas, kad soļi neved ne šur, ne tur. Ir pārāk agrs, lai mestu mieru un paliktu tepat St. Niklausā, bet kāpt 800 augstuma metrus līdz Jungenai (Jungen) arī vairs negribas. Braukt ar pacēlāju? Saņemties un iet? Nu negribās, negribās, izkāpsimies vēl gana, un tērēt laiku un spēkus monotonai stampāšanai pa meža serpentīniem, īsti nevelk. Sajūtas visiem vienādas, bet, lai atrastu kompromisu ar sirdsapziņām, vienojamies, ka, ja pacēlāja biļete maksās vairāk kā 20 CHF, dosimies kājām. Loterijā paveicas, biļete maksā 12 CHF un vizināmies augšup. Taisnojamies sev, ka nevienā no lasītajiem aprakstiem nav sastopams tīrs gājiens. Bet grauziens ir. Kā nu mēs tā pirmajā dienā? Cerības uzcelt telti Jungenas pļaviņās izplēn. Tur gan ir daži koka namiņi ar līdzenām, zaļām terasēm tiem blakus, bet mēģinājums neveiklā vācu mēlē vienoties ar kādu vīriņu par telšu vietu, beidzas ar to, ka viņš mūs aizdiriģē savus “celten” būvēt kādu kilometru tālāk. Tur esot vieta gan priekš “šlāfen”, gan “bāden”. Nu labi, var jau būt, ka netālu ir kāds pasakains kempings ezera krastā. Pakāpjamies augšup. Vietā, kur taka sadalās mums vajadzīgajā virzienā, un uz onkuliņa norādītās paradīzes pusi, aizsūtam Tomu izlūkot, vai tāda brīnumzeme vispār pastāv. Un laikam jau nepastāv, jo Toms atgriežas rokas noplātīdams. Kāpjam vien augšup, pārmijam dažus vārdus ar divām pensijas vecuma kanādietēm, kuras ir ceļā divpadsmito dienu un dodas mums pretējā virzienā. Arī viņas neko līdzīgu kempingam nav manījušas, pēdējo reizi pa kādai teltij redzēts no rīta Grubenā, bet gan jau mēs kādu jauku vietu saviem namiņiem sameklēšot. Taka uzvijas augšup, visapkārt sāvas nogāzes, tomēr laukumiņu teltīm tiešām atrodam, pie tam ar brīnišķīgu skatu uz ieleju un baltu ledāju tieši iepretī. Vīns, diebiens un netālo avotu pēc ūdens, vakariņas, un tad jau ar labunakti! Naktī ducina pērkons, stipri līst, bet ir labi. Jo labāk tāpēc, ka nav ne sāpošo kāju, ne piedzīto muskuļu sajūtas. Muguras “remontēšanas” pozitīvo blakņu košākā izpausme.
23.jūlijs, svētdienā. Jungen – Augstbordpass (2894m) - Gruben (1822m).
Dienas plānos pirmā nopietnā pāreja, un finišs Grūbenas (Gruben) ciematiņā, kurā gan nav skaidrs, kur nakšņosim. Nekas, laiks rādīs. Laiks atver skatienam arī pirmo īsto šī ceļojuma pāreju, 2894 metrus augsto „Augstbordpass”. Ceļabiedri sinhronā soli aizčāpo pa priekšu, es metru pa metram velku ķermeni un risinu jau pazīstamos dialogus ar sevi, par to, kam gan tas ir vajadzīgs, par to, ka negribu izpumpēties līdz nelabumam, par to, ka bail noplīst un neuzkāpt līdz augšai, par to, ka jātaupa spēki, par to, ka atpalieku no Dinas un Toma... bla, bla, bla. Te nu praksē sajūtu nesalikto 20+ km skriešanas bāzi, jo ziemā, kamēr draugi mizoja 70+ km distanču slēpošanas maratonus, un kad vajadzēja tipināt vismaz lēnos-garos, es kusli kustināju rumpīti fizioterapeita uzraudzībā. Lai arī jūtos labāk kā jebkurā no līdzšinējiem kalnu pasākumiem, solis VARĒTU būt mundrāks, par ko arī sevi zāģēju. Bet tik un tā pilnā ātrumā nemetos – bail pārcensties, un vispār, kas tas būs par skatu, ja pārējā uziešu aizelsusies un ar puņķu pili degungalā. Uz pārejas klintiņām kā kovārņi satupuši angļu mēlē vāvuļojuši vīrišķi, kuri ar skaļām ovācijām apsveic manu uzvilkšanos augšup. “We think You ar dying!” – kāds uzsauc. “I am ok, just in energy saving mood!” – izspiežu smaidu, lai gan gribētos laist ar trekinga nūju. Turpat arī Dičiks un Toms, iekožam pa maizītei, simboliskā fotografēšanās un soļojam tālāk. Tālākais ceļš līdz Grūbenai viegls un nekaitīgs, pat īsti neatceros ko zīmīgu un hronikās iegravējamu, vien to, ka kātojam astoņas stundas, ik pa laikam iepauzējot, lai atpūtinātu kājas un muguras. Grūbena pieviļ, mazajā ciematiņā neatrodam ne ceļvežos solīto veikalu, ne lētas naktsmītnes. Kempinga nav, bet mazbudžeta hostelis beidzis eksistenci. Vienīgā oficiālā nakšņošanas vieta ir padārga viesnīca. Pārmijam dažus vārdus ar sirmu norvēģu kungu, kurš ceļo no Šamonī uz Cermatu kādas dāņu grupas sastāvā. Viņiem šī ir desmitā diena, un gabaliņu pie Verbjēras esot norullējuši ar autobusu. Re, arī viņi blēdās, pie tam, pārvietojoties ar mazākām somām! Kāds vietējais onkulis, jautāts par iespējām te pārlaist nakti, atsmej, ka “Šveicē zāles daudz, guliet kur gribiet”. Tā arī darām, un uzbliežam teltis mazu gabaliņu ārpus ciemata, kādās tobrīd tukšās, bet diezgan pļekainās ganībās, līdzās milzīgam klintsbluķim, kura pārkare veido pašas dabas radītu nojumi. Lietus gadījumā noderēs. Vakariņas, mazgāšanas strautā, un tad jau klāt kārtējā slapjā nakts. Laižos miegā un nespēju atbildēt uz jautājumu, kas ir tas dzinulis, kas trenc kapāt pa kalniem ar iedzīvi uz muguras, vai lietus, vai saule, vai sniegs. Salāpīt noberztās kājas un soļot atkal, būvēt teltis starp govju kakām un akmeņiem, grozīties bezmiegā. Tad celties un iet tālāk. Vēl palikušas 8 “nezinu kur„ naktis.
24.jūlijs, pirmdiena. Gruben (1822m) – Col de Forcletta (2874m) – Zinal (1675m)
Līņā, tāpēc brokastojam un pakojamies zem klintsakmens pārkares. Teltis somās atkal ieceļo miklas. Priekšā 14 km līdz Zinal pilsētiņai, šķērsojot 2874 m augsto „Col de Forcletta”. Šoreiz kāpums rāmāks, ceļš rit raitāk, nav arī kaitinošu līdzjutēju. Toties ir migla, stiprs vējš un šmurgājošs lietutiņš. Labāk tā, nekā karstums. Stāvajā nokāpienā, jau finiša stundā, sāk protestēt kājas īkšķis. Nu kā tad, nags būs atkal nost! Šī ir mana kalnu klasika, un nekāda filozofēšana par pareiziem apaviem, meistarīgu aizauklošanu vai īpašiem plāksteriem, nepalīdzēs. Tikmēr, no vāciski runājošās Šveices daļas esam iesoļojuši franciskajā. Astoņās stundās ir aizkāpts līdz dienas galamērķim Zinal, kad sāk gāzt tik pamatīgi, ka visas domas par nakti teltīs aizskalojas nebūtībā. Informācijas centrā izzinām iespējas pārnakšņot zem jumta un paliekam pie diviem hosteļu variantiem, no kuriem vienā vairs nav vietu. Toties otrā tiekam pie mīkstām gultām septiņvietīgā, omulīgā istabiņā. Kāds prieks būs izstiepties pilnā garumā uz absolūti horizontālas virsmas! Mums ir arī divi istabas biedri, bet tobrīd redzam tikai viņu mantas. Nepakautrējamies aizņemt kvadratūru ar mitrām teltīm, apģērba gabaliem un visu iespējamo no mugursomām izķeksēto ekipējumu. Mājīgā telpa pārvēršas par haotisku tūristu apmetni. Un kāda laime izmazgāt drēbes un ieiet karstā dušā! Pie tam, tādā kārtīgā, ar spēcīgu strūklu, bez kempingiem raksturīgajiem pekstiņiem ar remdenu ūdeni un plūsmas pārrāvumiem. Kamēr žāvēju matus un izmantoju citus civilizācijas labumus, Dina un Toms aizjozuši uz veikalu pēc siera un vīna. Papildus, rezervējam galdiņu vakariņām turpat hosteļa krodziņā, un par 25 CHF tiekam pie sātīga un garšīga trīs ēdienu komplekta. Vīnu gan tukšojam “tūristu apmetnē” un esam tikko atpogājuši pudeli, kad ierodas viena no mūsu migas biedrenēm, fizikas un matemātikas skolotāja Susanna no Berlīnes. Jautāta, vai mūsu bardaks netraucē, viņa saprotoši smaida, un noskaidrojusi, ka esam no Latvijas, pastāsta, ka 1984.gadā studentu apmaiņas programmas ietvaros bijusi Rīgā. Pamazām arī viņu ievelkam vīna baudīšanā. Sirdi silda labie vārdi par mūsu zemi un cilvēkiem. Savukārt es izplūstu slavas dziesmās Berlīnei, kura man neliekuļojot patīk. Un jā, mūsu jaunā paziņa labprāt atrastu savu astoņdesmito gadu vēstuļu draudzeni Andu no Rīgas. Tātad, ja nu kāds pazīst Andu, kura astoņdesmito gadu vidū sarakstījās ar Suzannu no Rostokas, padodiet ziņu, iedošu kontaktus. Jau pašā vakarā ierodas otra kaimiņiene, Moda, smalka, bet sīksta vācu kundzīte ap sešdesmit, kura bijusi solo pārgājienā uz ledāju. Viņas vecmāmiņa ir no Igaunijas. Moda mazliet pārvalda krievu valodu. Tāpēc nedaudz pavāvuļojam arī lielās kaimiņvalsts mēlē, bet labu nakti novēlam jau veselās četrās – latviešu, vācu, krievu un angļu. Un gultā gulēt tiešām ir labi! Jā, starp citu – naktsmītnes adrese: http://www.tzoucdana.ch. Te ir arī telšu vietas, omulīgs krodziņš un patīkami saimnieki. Par gultasvietām un brokastīm ar svaigiem kruasāniem samaksājām 37,5 CHF no deguna.
25.jūlijs, otrdiena. Zinal (1675m) – Col de Sorebois (2847m) – Barrage de Moiry (2249m) - Col de Torrent (2919m) – Les Hauderes (1452m).
Rīta cēlienu atkal mazliet noblēdam, mežu joslai pārraujam pāri ar pacēlāju (14 CHF), līdz pat Sorebois starpstacijai (2428m), ar domu, ka mazliet ietaupīsim laiku vēlakajiem smagajiem gājiena posmiem, un tā vien būs, lai 1.augustā būtu Šamonī. Tiešām 1.augustā? Tiešām jāiet vēl NEDĒĻU? Augša snieg. Pa īstam. Sīki, bet snieg. Piepūšam vaigus, uzvelkam cimdus un cepures, un dodamies ceļā. Nez, kā jūtas tie tūristi, kuri reizē ar mums vagoniņā iekāpa šortos un plānās jakās? Pie “Grimentz” pacēlāja uzbūvējam simbolisku sniegavīriņu, un pavisam nedaudz līdz dienas pirmajai pārejai, 2847 m augstajai „Col de Sorebois”. Solis mundrs, un pirmo no dienas augstajiem punktiem sasniedzam bez īpašas piepūles. Augšā auksti gan, žigli laižamies acu skatiem redzamā „Barrage de Moiry” („Barrage” - aizsprosts) virzienā. Kļūst arvien tūristīgāk, lielāko masu sastāda ļaudis, kuri no pacēlāju stacijām dodas aplūkot ezera dambi, vai atstājuši auto laukumā pie ezera, kustina kājas uz „Col de Sorebois”. Ir arī tālo ceļu gājēji. Kāds amerikāņu puisis, kurš kopā ar draudzeni soļo no Šamonī uz Cermati, mūsos saklausa latviešu mēli un piestāj, lai noskaidrotu, vai nekļūdās. Izrādās, viņš strādā Rīgā. Un izrādās, pasaule ir maziņa. Iekožam pa snikerītim, pagrozāmies uz dambja un diebjam tālāk. Tikko vēl sniga, bet nupat plānā krekliņā karsti. Arī dienas otrā superpāreja, „Col de Torrent” (2919m) dodas rokā bez baisām mokām. Var jau būt, ka piepūle bija, bet tā pagaisusi vēlāko grūtumu fonā. Pat neatceros, vai šī bija tā pāreja, uz kuru čāpojot, nācās dalīt šauro taku ar MTB braucēju grupu, no kuriem daži nesās lejā īpaši nebremzējot. Atlika lēkt malā, iekrampēties nogāzē un dot ceļu, zaudējot uzņemto iešanas ritmu, un skaitot pātarus, lai kāds no mums nenobumsī lejā. Atkal iepīkstu, ka netieku līdzi ceļabiedriem. Draudu nokāpt no trases un doties baudīt džezu, lai gan apzinos, ka eju pavisam normālā solī, sava komforta tempā, kas nav nemaz tik lēns. Ka visa vaina ir salīdzināšanā. Jo Dinas un Toma jauda ir krietni virs vidējās. Tā nu noskaņojums kāpj augšā un krīt lejup gluži tāpat kā ejamā taka. No priekpilnas eiforijas līdz neizpratnei, par to, kas man te meklējams. Tādu īstu izmisumu ar vēlmi būt mājās, gan šoreiz neizjūtu. Ir labi tur, kur esmu. Cilpojot caur nogāzes pļavām, saplūcu pelašķu ziediņus vakara tējai. Smaržīgi. Nočāpojam deviņas stundas, līdz naktsmājas atrodam Les Hauderes kempingā „Molignon”. Te ir labas dušas, veikaliņš, īsta picērija un neliels baseins. Atkal līst. Priecē fakts, ka kempinga saimnieks telšu laukumiņus ierāda sausākajā no pieejamajām vietām, zem lieliem kokiem. Vakariņās pamatīga biezzupa, garda maize un labs vīns. Bet kempinga virtuālā adrese te: http://www.camping-molignon.ch/en/sites/ Samaksājam 12 CHF no deguna, + dažas maznaudiņas mistiskā nodoklī.
26.jūlijs, trešdiena. Les Hauderes (1452m) – Le Lac bleu (2090m) - Arolla (2006m).
Viena no dīvainākajām ceļojuma dienām. Aprakstā izlasām, ka ejamas tikai 4 stundas bez augstām pārejām. Būs atpūtas diena. Tieši tas, kas nepieciešams pirms tālākā bezcivilizācijas gājiena. Kā tad! Oriģinālā taka nobiru dēļ slēgta, nākas virpuļot aplinkus. Ceļš cilpās izlokās cauri mežiem, pāri nogāžu ganībām. Brienam kā Šveices govis, te uz ziemeļiem, te dienvidiem. Pļavas, akmeņi, atkal nogāzes, pļavas, akmeņi. Kāpumi, un kritumi, govju pļekas, dubļi un strauti, atkal pļavas, atkal ziemeļi, atkal dienvidi. Bet Les Hauderes, kā nepazūd, tā nepazūd skatienam. Meža zemeņu un melleņu pauzes. Un raspodiņu pauze, ar kuriem atjaucu pelašķu krājumus. Kādā brīdi aizrunājamies par ceļa un mērķa sajūtām. Dinčiks saka, ka viņai velk kaut kur uzkāpt. Vai pārējā, vai virsotnē, bet uzkāpt, sasniegt to redzamo mērķi vai mērķīti. Bet man svarīgāka ir pati kustības un pārgājiena sajūta, tas brīdis, kad rītos uzcel somu plecos un soļo nezināmajā. Uz virsotnēm nekad nav vilcis – tā ļoti nevajag ne Monblānu, ne Elbrusu, ne Munameģi. Varbūt bail, ka nesanāks, ka grūti. Varbūt bail no tukšuma pēc tam. Bet varbūt viss ir vienkāršāk – cilvēki un to vēlmes ir tik dažādi. Un arī darbā bieži vien procesu izbaudu saldāk kā rezultātu. Jau agrā pēcpusdienā ceļš iztaisnojas un Les Haunderes beidzot pagaist no redzesloka. Lūk arī „Le Lac bleu” (2090m), īsts zilais ezers. Ir skaisti, bet vairāk aizķer turpat esošais senatnīgais ciemats ar kā zemē ieaugušiem namiņiem. Atkal uzņemam virzienu uz Arollu, kurā iebumsījam tieši centrā, bet ieraugot gaidāmo nokāpienu līdz kempingam, pieres neviļus saraucas. Kā viegls izsmiekls pavīd ceļazīme – „LES HAUDERES 11”. Ha! Vienpadsmit kilometri deviņās stundās! Tiesa, šeit attālums pa lielceļu samērīts. Kempings labs un skaistā vietā, ar veikalu turpat reģistratūrā. Beidzot nelīst. Uzbliežam telti zaļā terasītē un vakarēšana var sākties. Tā šoreiz izpaužas kā “sēdēšana telefonos”, jo šeit brīvi pieejams “vifiks”. Toties par dušu jāmaksā 1 CHF. Kaimiņos savas teltis uzceļ īstie kāpēji, kuri marķē virves, kārto atsaites, ieliktņus un “frendus”. Vai man gribētos tā? Zinu, cik tas ir grūti. Tieši tik, lai mūsdienās tik stilīgā izkāpšana ārpus komforta zonas izraisītu nelabumu, ne baudu. Bet gribētu. Ar norunu, ka bez nelabuma, un tas nozīmē vēl rūpīgākus treniņus. Sapnī redzu, kā vīri melnā arestē Nilu Ušakovu. Noticis valsts apvērsums un darbā viens no bosiem liek novākt no sienām un galdiem Ušakova portretus, citādi apcietināšot arī mūs. Melnie jau tuvojoties. Panikā nevaru izlemt, dedzināt vai sīki saplēst, kad pamostos. Kempinga adrese: http://www.camping-arolla.com/ Samaksājam 38 CHF par trijiem.
27.jūlijs, ceturtdiena. Arolla (2006m)- Pas de Chevres (2855m) - Lac des Dix (2364m).
Sākās posms, par kuru no ceļojumu aprakstos izkasāmā saprotams maz. Skaidrs, ka nāksies šķērsot virkni pāreju, un vienīgās gulēšanas iespējas būs vai nu neadekvāti dārgajās kalnu mājās, vai savā vaļā. Kalnu mājas ir pēdējais, kur gribas palikt, tās der vienīgi vētras un negaisa laikā. Pagājuši seši gadi, bet joprojām spilgtā atmiņā ir, apkārt Monblānam ejot, “Rifugio „Elisabetta Soldini”” bezgaisā nomocītā nakts, kopā ar dučiem krācošu, purkšķinošu, purduļojošu un klepojošu līdzpilsoņu. Labāk zem egles. Sagaidām Arollas veikala atvēršanu, papildinām pārtikas rezerves, un griežam ceļu augšup. No diviem pāreju variantiem izvēlamies tehniski vieglāko „Pas de Chevres”. Bet, arī tā sola nokāpšanu pa metāla trepēm, jeb kā rakstīts grāmatiņā: „safer but uglier alternative”. Ceļš līdz pārejai rit žigli, un skats no augšas ir iespaidīgs. Paveroties atpakaļ, redzams pats Materhorns, bet priekšā gaida akmeņaina ieleja ar zemu nošļūkušu ledāja mēli vienā pusē, un ar kārtējo ezeru, „Lac des Dix”, otrā. Klints aizvējā papusdienojam, papriecājamies par ainavām un raušamies lejā. Trepes nieks vien ir, salīdzinot ar akmeņaino ceļu tālāk. Par taku un iešanu to nenosaukt. Drīzāk par ložņāšanu pāri haotiski izmētātām, milzīgām akmens šķembām. Ja sensenos laikos nebūtu kāpts klintīs pa īstam, šis būtu diezgan „mīzīgs” pasākums. Omulīgi nav tik un tā. Uz muguras esošie 17 kilogrami, velk te uz priekšu, te atpakaļ, te sāņus. Pēc saspringtas ņemšanās esam uz puslīdz horizontālas virsmas, bet ceļš vēl labu brīdi ir nevis ejams, bet lēkājams. Taču ir neaprakstāmi skaisti. Un tālāk, kad taka aizvijas pa morēnas muguru, un, kad jau iegriežam gaitas gar ezera krastu, arī viegli. Kad saule dodas uz rietu pusi, raugāmies pēc telšu vietām. Tādas atrodam netālu no „La Barma” mītnes, un rūpīgi ierīkojam namiņus starp akmeņiem, govju pļekām un murkšķu alām. Arī šodien nokājotas 9 stundas, bet ar to nekas nebeidzas. Pēc vakariņām Toms ierosina aizstaigāt līdz ezera galā esošajam aizsprostam. Taka aizved gar piekrasti, tad ienirst drūmu tuneļu virknē. Tā iepazīstamies ar vienu no planētas hidroinženierijas brīnumiem – „Grande Dixence” – augstāko aizsprostu Eiropā un vienu no lielākajiem pasaulē. Ar fantastisku vērienu izbūvētā elektrības un ūdens pārvades sistēma liek noņemt iedomātās cepures tās veidotāju priekšā. Visu cieņu! Bet sporta pulkstenis ir piereģistrējis vēl 7 nostaigātus kilometrus. Lai arī kalnu mājas nejaukumiem vairījāmies, nakts tāpat sanāk negulētākā ceļojuma laikā. Netālajā „La Barma” dzīvojošie jaunieši naktī sarīko uguņošanu. Jā, visīstāko salūtu, visīstākajos kalnos. Ir bail dabūt uz galvas ripojošu akmeni, satrakojošus ragulopu vai izmisušu murkšķi, jo ir pamodināta visa ieleja. Šaudīšanās ir nesakarīga, un brīžos, kad šķiet, viss beidzies, tā iet vaļā ar jaunu sparu. Stulbeņi ir stulbeņi arī perfektajā Šveicē. Pie tam, ir auksts, un pat savelkot mugurā visu iespējamo, nekāds saldais miegs nesanāk.
28.jūlijs, piektdiena. Lac des Dix (2364m) – Col des Roux (2804m) - Col de Prafleuri (2965m) - Col de Louvi (2921m) - Col Termin (2648m) - Cabane Mont Fort (2457m).
Agrs rīts, ar saullēktu kā no pastkartēm. Ar tieši tādu bildīti, zem kuras interneta komentāros virknētos nopūtas, “akkk, es arī gribu” un nodrāztie tekstiņi par to, ka “par kalniem skaistāki ir tikai kalni”. Bet es negribu neko. Pat neizvelku fotoaparātu. Nav brīnums, ka pēc smagi pavadītas nakts, seko pārgājiena grūtākā diena. Un ne tikai tāpēc, ka esmu pilnīgi neizgulējusies. Ne tāpēc, ka sāk kaitināt mitro drēbju un iesvīduma izprovocētais Smirdis un tā gribētos karstā dušā. Plānotais maršruts ir ar vairākām pārejām, stāviem kāpumiem un kritumiem, un dažviet atkal ar ložņāšanu pāri klinšu šķembām. Pie kāda tāda „akmentiņa”, izmērā gandrīz līdz padusēm, iebuksēju un paziņoju ka viss, stājos laukā un laižu uz Šamonī klausīties mūziku. Nudien neredzu variantus, kā ar visu kravu uz muguras, tur uzrausties. Pagriežot galvu sānis, tālu, tālu ielejas galā saskatu autoceļu. Paziņoju Dinai, ka ļepatošu lejā. Ka tur ir normāls ceļš. Un nekas, ka tas ir kilometriem tālu. Ka tur ir civilizācija, un kas tā par stulbu ideju vilkties šurp. Un vispār. Atliek vien kārtīgi izburkšķēties, kad klints padodas, augšā esmu. Arī tālākā taka ir viena vienīga ķepurošanās pa palielām klintsbluķu atlūzām, un esmu pateicīga savam fizioterapeitam, ka ķermenis, neraugoties uz grūtībām, ir stabils un atsperīgs. Priecē arī baltās virsotnes un ledāju mēles, līdz kurām ar roku aizsniegt. Ceļš nē, ceļš ir riebīgs, un vispār nav saucams par ceļu. Labi, ka debesis skaidras, pat negribu iedomāties, kā te būtu lietū vai putenī. Toties baudu sagādā skaistā taka “Sentier des Chamoix”, kuru izvēlamies tālākajā maršrutā uz dienas mērķi „Cabane Mont Fort”, caur „Col Termin” pāreju. Tā ved pa horizontāli, un lēzenos kāpumos-kritumos, ievijas burvīgi zaļā ielejā, ar skatu uz baltajiem kalniem. Lejup vedošā nogāze ir tāda, ka paklūpot varētu noripot ļoti zemu, ir arī daži akmeņu posmi, bet tas vairs nesatrauc. Pie tam, takas šaurākajās vietās, klintī ir iestrādātas ķēdes, kur pieturēties. Satiekam kādu vientuļnieku no Somijas, kurš apjautājās, vai tur, no kurienes nākam, ir kāds viņa teltij piemērots zemes pleķītis. Viņš, ar savu apaļo mugursomu un platmali, atgādina Susuriņu no Tuves Jansones Muminstāstiem, un ir noilgojies papļāpāt. Susuriņš paslavē pats savu vienvietīgo telti, pastāsta, ka saticis igauņus no Viru, kuri dodoties tādā pašā virzienā kā mēs, un, ka pārvietoties ar visu iedzīvi uz muguras skaitās ceļot “scandinavian style”. Lejā jau redzama apdzīvota ieleja, ar Šablē (Le Chable) un Verbjēru (Verbier). Turp arī aizvedīs mūsu ceļš, bet pagaidām, pēc vairāk kā desmit stundu gājiena, teltis būvējam netālu no „Cabane Mont Fort” un Verbjēras “La Chaux” pacēlaja stacijas. Nomazgājamies strautā, pavakariņojam un atkal ir labi. Smirdis noslīcināts, puncis pilns, un beidzot pat nelīst. Skaists vakars pēc labi padarīta darba. Rīt tikai lejup, un tas priecē, vismaz mani. Vairs nekādu pāreju un akmeņu.
29.jūlijs, sestdiena. Cabane Mont Fort (2457 m) – Le Chable (850m) – Sembrancher (717m) – Orsieres (887m) – Champex Lac (1466m).
Ceļamies ierastajos 6:00. Dienas gājums plānots īss. Sākums sprigans, lejā redzama gan Verbjēra, gan Šablē, atliek nolaist aptuveni pusotru kilometru augstuma, kas gan sola nopietnu slodzi kājām. Ir iespēja nošļūkt lejā ar pacēlāju, bet šoreiz soļosim paši. Nesteidzamies, pa ceļam ieēdam gan mellenes, gan avenes. Tēju maišelis papildinās ar melisu un piparmētrām. Laiciņš vasarīgs, ko izbaudām. Tuvojoties ielejai, ļaujamies sapņiem par lielām, baltām kafijām, aromatiskām zaļām tējām, aukstiem aliem un tumīgiem kakao. Par keksiņiem, cepumiem un kūkām. Visbeidzot grimstam kolektīvās vīzijās par pankūkām ar šokolādi, riekstiem un ievārījumu. Vienojamies iet iekšā pirmajā „creperie”, kas pagadīsies ceļā. Un liekas, tiešām saožam pankūku smaržu! Nu jau mēģinam pieburt veselu pankūku festivālu tepat ielejā, bet tā kā festivāla nav, ienesamies pirmajā picērijā. Lai arī krietni patukšojam makus (3 picas + 3 ali = 81 CHF), ir labi. Picas taču izskatās pēc pankūkām, ja labi iztēlojās. Diena ir tikai pusē, tāpēc ejam tālāk uz Sembranšē (Sembrancher), kur paredzēts nakšņot. Vismaz iemetot “Google” vārdu savienojumu „camping Sembrancher”, tas izmet vietu, sauktu „Le Prairie”, kas esot vienīgās legālās telšu vietas apvidū. Cepina ne pa jokam, ar prieku ielecam takai blakus esošā zilzaļā ezeriņā. Reāla bauda. Tālākais ceļš aizvijas pa ieleju, un pēc mazliet vairāk kā stundas, esam galā. Pilsēta miegaina, nespējam atrast ne veikalu, ne kempingu. Nav arī neviena, kam pajautāt. Ir tikai norādes uz takām, arī uz 2,5 h gājiena attālumā esošo Šampē (Champex), kurp paredzēts čāpot rīt. Pagaidām nolemjam doties uz staciju, cerībā, ka tur kādai dzīvībai jābūt. Nekā, stacijas māja aizklapēta, biļešu iegāde automātos, cilvēka neviena. Vairs jau neatceros, kurš pirmais izmeta ideju, ka no šejienes līdz Šampē varētu aizvizināties ar sabiedrisko transportu. Vai saule, vai nogurums, alus, apnikums, vai viss kopā pie vainas, bet atkal sākās mīcīšanās ne šur, ne tur, jo tāda īsta pamatojuma noraut maršruta gabalu nav. Ieganstu tomēr atrodam - nespējā atrast kempingu. Ar Dinčiku paliekam stacijā, kamēr Toms izjož krietnu apli pa apkami meklējot telšu vietas, kurām tepat kaut kur jābūt, līdz iegriežas aptiekā un no meitenēm noskaidro, ka kempings netālu esot gan, nu tur, starp abiem rotācijas apļiem, bet tā neesot laba ideja – tur nakšņot. Pa to laiku esam izrisinājušas slinkas sarunas, ka „vispār varētu laist uz Šampē jau šodien, bišku žēl ir, bet nu...” un tādā garā. Toms, atgriezies, domu gājienu noprotestē, vilciens aizbrauc bez mums un velkamies vien meklēt naktsmājas, nu jau visi kopā. Sāk piemesties vispārējs īgnums. Kempingu neatrodam, bet iekuļamies dīvainā būdeļnieku ciematā, kas izplēties joslā starp diviem ceļiem, un izskatās pēc spocīgas mazdārziņu kolonijas. Dārziņi gan nav lielāki par pāris kvadrātmetriem. Neliekas, ka te varētu palikt. Pēršanās pa Sembranšē atgādina ko līdzīgu gājienam uz Arollu, tikai vairāk šoreiz mentālā plaknē. Mierinājumam atrodam “Migros” lielveikalu. Pirms mesties „šopingā”, grupas sapulcē pieņemam lēmumu gabalu līdz Šampē tomēr nogriezt. Sapērkamies visādus labumus un kātojam atpakaļ uz staciju. Vilciens 15 minūšu laika aizrauj līdz Orsieres (4,4 CHF no katram), un tad jau kāpjam busā, kurš uzvizina augšup līdz Šampē (6,8 CHF katram). Diemžēl, esam „nomīcījuši” iespēju rezervēt naktsmītnes burvīgajā botāniskā dārza hostelī, kur jāpiesakās līdz 18:00 (http://www.flore-alpe.ch/fr/Hebergement). Nakšņojām tur rullējot apkārt Monblānam, un vietiņa tiešām jauka. Šoreiz ejam uz kempingu, kurš pārbāzts līdz malām. Šampē saplūst kopā gan „Tour du Montblanc” gan „Walkers haute route” maršruti, bez tam, gleznainā pilsētiņa pati par sevi ir iecienīta atpūtas vieta, sevišķi sestdienā. Ieķīlējamies sānu pie sāna starp kādas angliski runājošas ģimenes telti un jauna pārīša ēdamgaldu. Saķeru pārapdzīvotības stresu. Reģistrējoties nakšņošanai, acis piesaista bufetes plauktā esoša slaida pudele ar aprikozes bumbuli uz etiķetes. Pat nezinu kāpēc, bet pavaicāju, vai tas ir liķieris, vai kas stiprāks, uz ko vīriņš atbild ar pretjautājumu, vai vēlamies pagaršot, un paskaidro, ka tas ir lokālais Niknais. Protams vēlamies, un dedzinošais aprikozu brūvējums ietek kaklā viegli kā ūdentiņš. Paslavējam to labu esam, no otras devas atsakāmies, bet noskaņojums ar šo ir mazdrusciņ salāpīts. Kempinga adrese: http://champex-camping.ch
30.jūlijs, svētdiena. Champex (1466m) – Alp Bovine (1987m) - Col de la Forclaz (1157m).
Šodien atkal īsā diena. Lēzens nokāpiens, pastraujš uzkāpiens, skaista pastaiga pa horizontāli, vēl viens nokāpiens, un darbs padarīts. Mēs ar Dinu šo posmu reiz esam mērojušas pretējā virzienā, un atmiņā tas palicis kā skaists un viegls. Gleznains tas ir, bet garā kapāšana augšup baudu nesagādā. Daru, kas darāms. Salīdzinājumā ar iepriekšējām dienām, kad stundām neredzējām cilvēkus, šeit taka ir ļaužu pilna. Ir karsti, priecājamies, ka ceļa lielākā daļa mērojama koku paēnī. Savukārt ganībās jau virs mežu joslas, priecē spirgts zaļums un dzestrs vējš. Piestājam “Alp Bovine” bufetē, kur savulaik baudījām alu un zupu, un bijām vienīgās apmeklētājas. Šoreiz tā mudž no viesiem. Ar baudu izpļumpēju glāzi “oranžādes”, papildinām ūdens krājumus, un čāpojam tālāk. Brīdi pirms finiša piesēžam pusdienot. Ēdienkartē laba maize, tomāti, siers, pastēte un sīpoli, kurus, sev par pārsteigumu, esmu gatava šņukāt iekšā kā ābolus. Izbrīnā esam visi trīs, jo neviens ikdienā nav nekāds sīpolēdājs, bet te ikdienas racionā tie ieviesušies nemanot. Prasās. Daudzie garāmgājēji ar tādu regularitāti novēl “Bon apettit!”, ka nav laika kārtīgi ēst, jo pieklājīgi jāmaļ pretī “Merci!”. Noraugāmies, kā tepat netālu, diezgan lielā tempā panesas garām zili melns negaisa mākonis. Tiekam cauri ar pāris pilēm. Nopietni līt sāk tad, kad atkal ejam un naktsmājas jau redzamas skatienam. Par laimi, gāziens ir īslaicīgs un trāpa mums tikai ar maliņu. Pārlaižam to un ceļam teltis no 2011. gada zināmajā zaļajā un skaistajā terasē pie “Col de Forclaz” viesnīcas. Priecīgi pārliecināmies, ka ceļa otrā pusē esošā, pirms 6 gadiem ietestētā, govju kūts galā izvietotā bufete ar lokālajiem vīniem un sieriem joprojām ir vietā. Ir tikai 13:45 un kempingā esam pirmie. Brīdi pēc mums ieveļas somu jauniešu četrotne, vēlāk izdīgst vēl dažas teltis. Paspējam mazliet pasauļoties, kad sākas pavisam īsts negaiss un vētra. Liekas, ko tādu esmu piedzīvojusi tikai tālajā 2000.gadā pie San Gimignano, kad gandrīz pazaudējām telts virskārtu. Guļu un domāju, vai mani var aiznest ar visu telti un mantiņām, vai nē? Vai aptuveni 78 kilogramīgais telts satura kopsvars, ieskaitot brilles un zābakus, ir virpulim paceļams? Priecājos, ka neesam uz kādas atklātas klints kores vai meža takas. Te nu atmaksājās vakar norautais gājiens no Sembranšē uz Šampē – ja ne tas, tad, visticamāk, pašreiz būtu vēl ceļā. Bet kalnos kā jau kalnos. Negaiss nomaina sauli, saule negaisu. Vējš rimstās, Toms aizdodas treniņā, mēs ar Dinu maršējam uz dušu. Ar tām te čābīgi – viena maza kabīnīte jādala gan kempinga, gan viesnīcas korpusā esošā hosteļa iemītniecēm. Gaidīšanas laiku izmantojam pļāpājot ar somu meiteni no blakus telts. Viņi iet apkārt Monblānam, un arī viņu ceļojums, ar finišu Šamonī, tuvojas nobeigumam. Kad svaigums atgūts, kātojam uz kūts bufeti. Viss kā senāk. Noplucis, bezgala vienkāršs un mazliet ož pēc jau ierastajiem govju mēsliem. Mūsu PVD apzinīgākie darboņi aizietu ar sirdi, vēl nepaspējuši sastādīt protokolu. Nelielā nojume pilna ar vietējiem svētdienas baudītājiem. Arī mēs ļaujamies brīvdienai un iesākumam nopērkam pa piņģerotam ābolu stiprā, kas ir vakar testētā aprikozu šņabja brālis. Secinām, ka aprikozu jeb “aprikots” labāks. Turpinām ar siera kluci. Tad ar vīnu. Nē, ne ar vīnu, bet ar “rūž”, kā pamāca padzīvojušais un īgnais bufetes saimnieks, kurš “r” burtu izburbuļo neatkārtojamā manierē, un kura “ž” vairāk izklausās pēc “š”. Nekāds “vino”, “wine” vai tamlīdzīgi! Ir “rūž”! Nopērkam vēl vienu siera gabalu (“fromāž”) no lielā rituļa. Šoreiz izprasām arī dēlīti un nazi. Seko vēl pa glāzei “rūž”, jo laukā atkal gāž un pūš tā, ka pie teltīm nav ko darīt. Vērojam stihiju un kempingu ceļa otrā pusē. Ceram, ka mūsu mājas neaizlidos uz ielejas galā esošo Martiņī (Martigny). Uzrodas slapjš, bet smaidīgs Tomiņš, kurš atnes simboliskus suvenīrus no skrējienā apciemotajām vietām. Saņemu mazītiņu Murkšķa kungu. Bet Toms dabū “aprikota” klunkšķīti. Redzam tālēs aizplīvojam mūsu zaļo atkritumu maisu, kurš koši izceļas uz melno padebešu fona. Vajadzēja piesiet stingrāk. Pie blakus galdiņa sēž lietavās iestrēgušu motobraucēju pārītis, kuri maigojas un tukšo jau trešo vīna glāzi. Hmm, kurš stūrēs? Sagrabinam pēdējos frankus, un par visu atlikušo naudu palūdzam ieliet vēl pa uzpirkstenim “aprikot” un iesvērt “fromāž”, cik nu sanāk. Sanāk aizdomīgi daudz. Ādas jakā tērptā motodāma iebaksta Tomam sānā. Otrs galdiņs miksē to pašu “aprikot”, alu un vīnu un uzjautrinās, kā bokstierējam siera šķirņu nosaukumus. Bet “fromāž” atkal ir dievīgs, liekas, negaršīgu uzražot viņi neprot. Kļūst arvien jautrāk, bet ballīte beigusies, lietus pierimis un soļojam uz teltīm. Arī Šveices naudiņas vairs nav. Tāpēc vakariņas, tēja, krustvārdu mīkla un guļammaiss. Tik salds miegs šajā ceļojumā vēl nebija piedzīvots. Priekšpēdējā “nezinu kur nakts” aizvadīta. http://www.coldelaforclaz.ch/index.php/fr/camping Samaksājām 36 CHF par trijiem. Jo tuvāk Francijai, jo zemākas cenas.
31.jūlijs, pirmdiena. Col de la Forclaz (1157m) – Col de Balme (2191m) – Aiguillettes Possettes (2201m) – Les Fraserands (1250m).
Ceļamies ierastajā agrumā, apkaime rāma, klusiņām rosās vien somu jaunieši. Dienas plānos svinīgā iesoļošana Francijā un Šamonī ielejā, pāri “Col de Balme”. Paspējam pabrokastot un savākt iedzīvi, kad sāk pamatīgi līt. Tā kā mākonis izskatās no “skrienošajiem”, kas te atnāk, te aiztraucas, gāziena lielāko daļu pārlaižam jau zināmās bufetes nojumē. Turpat grozās arī somi. Kad lietus rimies līdz šmurgātāja stadijai, sākam kustināt kājas. Ceļš ļoti skaists, aizved lejup līdz La Peuty, tad atkal paceļas līdz pat “Col de Balm”. Mazliet līst, bet ir ejami, pie tam, zaļo, zied un smaržo! Īpaši priecājos par purpura genciānām (gentiana purpurea), kas ir mans botāniskais jaunums, līdz šim sastapts tikai grāmatās. Līdz pārejai aizejam ātri, lai arī augšup. Te nu tā, ir, Šamonī ieleja un Francija. Viva la France! Garā pārgājiena mērķis, Šamonī, šķiet ar roku aizsniedzams. Teorētiski varētu finišēt pēcpusdienā. Bet laika mums gana, izmetīsim vēl loku, un uz Šamonī dosimies rīt. No trīsreiz nošmauktajiem kāpšanas gabaliņiem esam iekrājuši normālu rezervi. Papildus kilometrus sākam ar “Aiguillettes des Possettes” apraudzīšanu. Ejot apkārt Monblānam, šis posms pa akmeņaino kori izpalika lietus dēļ. Toreiz uz “Col de Balm” devāmies kalnam tieši pierē, caur “Charamillon”. Es “Aiguillettes des Possettes” robu aizpildīju jau 2013.gadā, uzkāpdama tur krosenēs un ar mazo mugursomu, bet Dinčikam parāds jānokārto, tāpēc velkam vien rumpīšus turp. Pusceļā atkal metamies melleņu pauzē, grēks tādu bagātību atstāt. Līdzās mums piebremzē acis ieplētusi ģimenīte ar bērniem, un jā, melleņu vīruss ir lipīgs – vispirms ogas nogaršo mamma, tad noriskē arī pārējie. Taka vijas lejā, tad augšā, līdz atkal sākas lēkašana pa asiem klinšu bluķiem. Ir grūti. Vai tiešām esmu te jau bijusi? Atšķirība starp pārvietošanos smagos zābākos un ar lielo mugursomu, un vieglos “Salomonos”, ar jaciņu un ūdens pudeli mazā mugurenītē, ir milzīga. Piedevām sāk “pīkstēt” celis, līdz ar to, jūtos ne visai stabila lēkātāja, un bail, ka locītava var atjūgties pavisam. Nu nevajadzēja man te līst, nevajadzēja. Gan jau pašcieņa nesalāpāmi neciestu, ja kāptu lejā uz “Le Tour” un tizlotos pa ielejas gludajām ietvēm. Burkšķu, bet velkos vien uz priekšu. Vieta ir interesanta un skaista, bet ar baudīšanu gan šoreiz pašvaki. Nepriecē arī stāvais nokāpiens. Kuļos soli pa solim, saudzējot ceļgalu. Neveikli saslīdu, piezemējos uz dibena un apdauzu potīti. Sasodīts! Bet labi, ka ir ceļojuma beigas, ne sākums. Un labi, ka pat pinķerīgiem gājieniem pienāk beigas. Pusdienlaikā esam Les Fraserands kempingā, kurā “monblāntūres” laikā iestrēgām iespaidīgās lietavās. Atmiņas par šejieni vissiltākās, jo kempinga saimnieks savas vienīgās iemītnieces gan aizvizināja līdz Aržentjēras (Argentiere) veikalam, gan parūpējās, lai telts paliktu maksimāli sausa. Šoreiz kempings pilns, pie tam, izrādās, te ir draņķīgas dušas. Lai nu kā, uzceļam teltis, nomazgājamies un kātojam lejā uz Aržentjēru. Somās atkal sagulst gardumi - kazas sieru, olīvas, pastēti no terīnes un “beaujolais” pudeli, ieskaitot. Vēlreiz Viva la France! Cenas, salīdzot ar Šveices, parauj vaļā bremzes. Vakarā secinu, ka ir nojūdzies telefons. Nu galīgi ne tāda diena. Uznāk stress par sazināšanos ar transfēra nodrošinātājiem un mājiniekiem, bet kaut kā jau galā tiksim, un protams, tikām. Tāpēc jau ir draugi. Kempinga adrese te: http://www.village-vacances-chamonix.com/
1.augusts, otrdiena. Les Fraserands – Argentiere – Chamonix.
Plānā vairs tikai simboliskie 9 kilometri pa ieleju līdz Šamonī. Tiesa, ir variants raut augšā, gar skaisto “Lac Blanc”, salasot gan papildus attāluma kilometrus, gan augstuma metrus, bet priekšlikums negūst atbalstu. Kāpumu un ezeru šajās dienās ir gana. Taka uz galamērķi aizvijas ēnaina un gluda, tā ved gar upi, kuras spirgtums sargā no pārkaršanas. Jau agrā priekšpusdienā iesoļojam leģendārajā Monblāna piekājes pilsētiņā. Ceļš noslēdzies. Ceļš no Cermatas līdz Šamonī, no Materhorna līdz Monblānam, ceļš, kas apziņā un zemapziņā briedis vismaz 4 gadus. Izejam cauri pilsētai, un kāpjam autobusā, lai brauktu uz savu istabiņu pie “Les Bosons” ledāja esošajā “čaletā” “Les Frenes”. Iereģistrējamies, nomazgājamies un šaujam atpakaļ uz pilsētu, kur papusdienojam un lielāko daļu laika pavadām “Quechua” sporta un tūrisma preču veikalā. Somas piepildās nemanot, cenas šeit tādas, ka nebūsim vēl tikuši līdz Rīgai, kad jau nožēlosim nenopirkto. Tiesa, “Dekatlons” (decathlon.lv) tagad piegādā mantas arī uz Latviju, bet taustāmas lietas ir taustāmas lietas. Iešļūcam vēl vairākos sporta veikalos, bet pēc “Quechua” grūti atvērt maciņus. Sarūpējam pastkartes mājās palicējiem, iztukšojam pa alus kausam nemainīgajā britu krogā “UP”, kur laimīgās stundas alus maksā tikai 3,50 EUR, un tad jau veikals un mājas. Un gulta, gulta! Nakts gultā!
2. augusts, trešdiena. Šamonī.
Dina un Toms uzauj krosenes un ar mazajām somām plecos, burtiskā nozīmē aizskrien aplūkot “Mer de Glace”, bet man šī ir Šamonī diena. Mana personīgā diena attiecības ar pilsētiņu, kuru esmu iemīļojusi, kurā jūtos viegli, un kurā priecīga atgriezīšos arī sesto reizi, ja būs lemts. Pasauļojos pagalmā terasē. Nesteidzīgi sapošos uz pilsētu. Lēna pastaigā izplūstu cauri visā tās garumā un platumā, ieturu mierīgas pusdienas maciņam draudzīgajā un gardajā “Elevation1904” un nobaudu labu, vēsu baltvīnu. Izgaršoju šogad nesajusto karstumu. Ir labi. Pēcpusdienā satiekos ar ceļabiedriem. Sarīkojam noslēguma vakariņas, ar skatu tieši uz “Bossons” ledāju. Skaisti un smeldzīgi. Laiks nākamajiem plāniem. Skandināvija?
3.augusts, ceturtdiena. Šamonī-Ženēva-Rīga
“Čaleta” saimnieks no rīta sabojā visu labo iespaidu, tāpēc mītnes adresi te nereklamēšu. Īsumā – aizmirsa gan solītās agrās brokastis, gan faktu, ka esam samaksājuši. Toties transfēra “AlpyBus” (www.alpybus.com) atbrauc precīzi minūti minūtē, lai aizvizinātu uz Ženēvas lidostu. Šoreiz ir milzīgas rindas gan pie bagāžas nodošanas, gan pie drošības kontroles, kura man nelaimējas stresaināka kā jebkad. Un tad jau mājas, mīļās mājas. Ar kaimiņu labradoru, kurš atkalredzēšanās priekā gatavs nogāzt no kājām un nolaizīt cauru. Ar ģimeni, draugiem, ar Āģīštirgus pārdevējām, kuras apjautājas, kur biju pazudusi un pavaicā, vai arī šoreiz ņemšu “Talsu pienu” un “divas vidējlielās Rasas olas”. Mājas. Ar cilvēkiem, kuri gaida, arī ar piktajām un pelēkajām Āģīšsejām, bet Mājas.Praktiski sīkumi:
Informācijas avoti - Kev Reynolds “Trekking Chamonix to Zermatt. The Classic Walkers Haute Route”. Kā savdabīgu ceļvedi izmantojām arī šo rakstu: https://indyrey.com/upwards/the-alps-2014/, jo tas bija vienīgais apraksts par mums vajadzīgo virzienu. Virzienu norādes uz takas - skaidras un precīzas; Ūdens – pieejams visā maršrutā. Ielejās - publiskās ūdens ņemšanas vietās, augšā – avotos un strautos; Pārtika – ir posmi bez iespējām to nopirkt, maz arī kalnu māju ar bufetēm, kur paēst, tāpēc labāk turēt rezervi vismaz pāris dienām; Nakšņošana – “wild camping” teorētiski aizliegts, bet, kā vēsta daudzi avoti, un kā pārliecinājāmies paši, ja vien netaisa troksni un nemēslo, uz diskrētu nakts pārlaišanu vietējie piever acis. Diemžēl, kempingi vai hosteļi par saprātīgu cenu, ne visur ir pieejami; Fiziskā sagatavotība – tiem, kuri regulāri kustās skriešanas takās vai sporta zālēs, pārgājiens pārpūli nesagādās. Sevišķi, ja šie nebūs pirmie kalni. Pirmajiem tomēr ieteicams kas vienkāršāks. Jāņem vērā mugursomas faktors – takas, kas ar mazo somiņu izskraidāmas bez aizelšanās, ar telti un pārtikas krājumiem uz muguras var kļūt par nopietnu izaicinājumu. Tāpat, šāds pārgājiens nozīmē ne tikai skaistos skatus, bet arī ierobežotas mazgāšanās un miega iespējas, neparedzamus klimatiskos apstākļus, pārkaršanu un salšanu. Visticamāk, neiztikt arī bez tulznām, zilumiem un nobrāzumiem. Tehniskā sarežģītība – maršruts grūtāks kā pirms vairākiem gadiem ietais “Tour du Montblanc” (http://www.adventurerace.lv/?DocID=1907). Vairāk augstu pārēju, stāvu kāpumu un kritumu, tehniski nepatīkamu taku ar lēkāšanu pa akmeņiem un klinšu bluķiem. Bet, galu galā, lēmumu iet vai neiet, jāpieņem katram pašam. Lai izdodas!