Šamonī. Mazliet Kalni un Mazliet Džezs.
|
Ilze Krišlauka
|
Tuvos un tālos ceļos, lidostās un kalnu takās nereti esmu vērojusi ļaudis, kuri ceļo vieni. Šoreiz vienniekiem pievienojos arī es. Kad ierastā kompānija ikvasaras kalnu braucienām nesastiķējās, citu sabiedrību nemeklēju. Kāda drauga izmestā doma, ka labāk ceļot vienatnē, nekā nesaderīgu ļaužu pulkā, dzina sparīgus asnus. Notikumu plūsmai gals bija vaļā, un kabatā iegūla aviobiļete Alpu virzienā. Jau pēc tam uzzinu, ka tieši šajā laikā Šamonī risinās ikgadējais Cosmo Jazz festivāls, ar koncertiem augstumā (concerts in altitude). Lieliski! Atliek ļauties straumei, kura tā vien velk kalnu, ātru pastaigu un labas mūzikas virzienā. Pirms izbraukšanas iekustinu kājas lieliskā kompānija nostaigājot no Mazirbes līdz Žocenei un dodos ceļā.
30/07, otrdiena. Rīga-Frankfurte-Ženēva-Šamonī
Ceļš uz Šamonī ved caur Frankfurti. Arī šoreiz Lufthansas piedāvātās cenas ir stipri draudzīgākas par t.s. mazcenas aviokompāniju piedāvājumiem. Priecājos izbaudīt labu servisu, un pat gaidīšana lidostā nešķiet apgrūtinoša. Reti sanāk tā mierīgi piesēst, palasīt, pavērot cilvēkus. Uzspēlēju minēšanas spelīti „kas viņi ir, kurp dodas?”. Lūk, tas kungs, kurš savā laptopā jau vairākkārt griež vienu un to pašu spāņu „Laimas Vaikules” Annas Balen dziesmu, ir ceļā uz kādu izglītojošu semināru. Ģimene ar 3 gaišmatainiem knēveļiem dodas piejūras atpūtā. Bet šie džeki ir sportisti ceļā uz mačiem. Lēni baudu kafiju, lasu žurnālus, un laiks aizrit nemanot. No termināla līdz lidmašīnai mūs aizvizina šoferis, kurš uz mata līdzinās Deividam Bekhemam, un lidojuma otrais posms var sākties.
Pēcpusdienā esmu Ženēvā, un izmantojot AlpyBus pakalpojumus pēc nepilnas pusotras stundas ierodos Des Barrats kempingā. Piereģistrējos, saņemu pilsētas viesa karti, kas ļauj bez maksas izmantot ielejas sabiedrisko transportu, un esmu gatava iestartēt savu Šamonī nedēļu. Neizpaliek parastais čakars ar telts uzcelšanu. Labi, ka kempings patukšs, citādi klātesošajiem būtu gatavais cirks vērot, kā cīnos ar savu zilo namiņu, kuru gan nebūvēju pirmo reizi, un vēl dienu iepriekš esmu salocījusi tā, lai telts būtu uzslienama pāris minūtēs. Un tomēr, tomēr, atkal panesās cīņa par to, kurš te būs galvenais. Ķīviņs beidzas ar manu uzvaru, un mierīgu sirdi varu doties uz centru.
Šamonī esmu trešo reizi, līdz ar to virzieni, ielas un ieliņas problēmas nesagādā. Aši nopērku gāzes baloniņu, piekrauju somu ar pārtikas rezervēm, un dodos skatīt un klausīt „Cosmo Jazz” „Roche Piano Vertical”. Klavieres tik tiešām vertikālas, kopā ar pianistu iekarinātas gabalu virs zemes (video šeit: http://youtu.be/y20Hgbs7U28?t=53s ). Izskatās efektīgi, lai gan man nav skaidrs, kam tādi papildus triki vajadzīgi. Džeks spēlē labi, un ar savu meistarību klausītājus piesaistītu arī atrodoties uz zemes. Visapkārt cilvēku pūļi, bet atšķirībā no LV burzmas, te neviens nedusmojas, ja neviļus sanāk saskrieties. Smaids, labas dienas vēlējums, un dzīvojam tālāk. Un tā ir daudz, daudz labāk! Paklausos un jožu atpakaļ uz kempingu. Mēģinājums savietot nule iegādāto gāzes baloniņu ar līdzpaņemto prīmusa degli beidzas neveiksmīgi. Esmu nopirkusi ne to. Diebju atpakaļ uz pilsētu, diemžēl veikali jau ir slēgti. Kā nu es tā bez vakara tējas, rīta kafijas un putras? Atceros tīmeklī lasīto, ka blakus kempingā esot nepieciešamo lietu tirgotava. Dodos turp. Kempinga saimnieciņš saka, ka balonus viņš nepārdod, bet palīdzēt varēs. Un izvelk no krāmu šķūnīša divus iepriekšējo nakšņotāju atstātos, kuri der arī manam deglim. Bingo! Dots devējam atdodas, arī es savus palikušos gāzes krājumus vienmēr esmu atdevusi tālākai lietošanai. Priecīga uzvāru tēju, un tad jau arī laiks čučēt. Mazā telts vienatnē liekas pat pārāk plaša. Situāciju glābju aizpildot katru tukšo stūrīti ar mantu kalniem. Brīnos, kā es to visu spēju satilpināt mugursomā?
31/07, trešdiena. Des Barrats - Le Praz, pacēlājs uz La Flegere(1877m) – Lac Blanc (2350m) - Lacs des Cheserys (1998m) – La Flegere – Planpraz (1990m), pacēlājs, pareizāk nocēlājs lejup uz Chamonix.
Mostos agri, sarūpēju brokastis, un jau ap 8:00 dodos stundas gājiena attālumā esošā Le Praz virzienā. Pilsēta vēl miegā, ir jauki to redzēt dienas ieskaņā, kad saule vēl tikai ceļas virs ielejas. Pagaidām nav skaidrs, kādā fiziskajā formā esmu un cik garus gabalus dienā varu plānot, tāpēc taupot spēkus pirmo augšupvedošo posmu uz La Flegere mēroju ar pacēlāju. Tālākais ceļš jau zināms. Skaistais Lac Blanc ir tieši tas, kas vajadzīgs kāju ielocīšanai. La Flegere iedzeru kafiju (kļūda! 3EUR par pulverkafiju papīra glāzītē, pat ne glāzē!), izvelku trekinga nūjas, un diebju augšup. Iet viegli, un lai gan norādes stāsta par 1h 45 min attālumu, pēc nepilnas stundas esmu pie Baltā Ezera. Te nu ir jāizpilda tradīcija, ko nedrīkstu lauzt. Lai arī alu nemaz tik ļoti nekārojas, nopērku to. Bildi taču vajag! Lēni izbaudu to, kopā ar dievišķajiem kalnu skatiem. Esmu priecīga būt tur kur esmu. Laižos tālāk uz Lacs des Cheserys. Lejup kājas nes pašas, jauzmanās tik neizslīdēt. Sveicinos ar citiem staigātājiem. Pirms pāris dienām Kurzemes piekrastes pārgājiena saulē pieceptā seja ļoti labi iederās Šamonī vidē. Izskatos nopietnu kalnu vēju un saules norūdīta. Pa laikam patrāpās kāds gājējs ar lielu mugursomu, kas velk iedzīvi apkārt Monblānam. Šo ķeksīti jau esmu pielikusi. Pagrozos gar ezeriņiem, un fiksi vien esmu atpakaļ pie La Flegere. Nu jau ir skaidrs, ka ar šībrīža fizisko formu un bez 15 kg uz muguras, standarta laika norādes apsteidzu vismaz par trešdaļu. Lejā vēl negribas, turpinu kājot uz PlanPraz. Pa ceļam redzu pašu īstāko „medikopteru” darbībā. No šķietami vieglas takas ar helikoptera palīdzību glābēji noceļ kādu, kuram nepaveicies satraumēties. Nepārprotams brīdinājums uzmanīties.
Un tomēr, atkal jau esmu pateicīga par iespēju būt šeit. Par lielisko laiku, par labo fizisko formu, kas ļauj brīvdienas izbaudīt no sirds. Salda papildus balva par pāris gadu garumā čakli saskrietajiem kilometriem, kas jau paši par sevi ir laimes hormonu avots.
Precīzi 15:00, pēc 7 h skriešanas, iešanas un skatu vērošanas, esmu atpakaļ kempingā. Duša, sviestmaizes un aidā, uz pilsētu. Vakara atklājums Cosmo Jazz ietvaros – Mazalda Turbo Clap Station. Viegli, priecīgi, ritmiski. Ar smaidu, tāpat kā viss šajā saules un kalnu ielejā.(video:http://youtu.be/XN18xNBTshA?t=21s). Bet skan ne tikai Mazalda TCS. Nedēļas garumā mūzika valda visas ielejas laukumos un krodziņos.
Kempingā ieradušies jauni kaimiņi. Blakus savu telti uzcēlusi franču meitene, kura ceļo ar velosipēdu. Turpat arī ārkārtīgi labi audzināts un simpātiskis britu jauniešu pārītis, kuri smaida un sveicina ikreizi, kad jāiet viņiem garām. Beigās jau sajūtos tīri vai neērti. Kad slāju mazgāt traukus vai seju, viņi atraujas no iesāktā, un atskan kārtējais „hei”. :)
1/08, ceturtdiena. Des Barrats- Les Bossons (1012m)-Plan Lachat (1574m)-Bel Lachat (2136m)-Le Brevent(2525m)- Planpraz (1990m), pacēlājs, pareizāk nocēlājs lejup uz Chamonix.
Šodien plāns uzkāpt līdz Le Brevent (2525m). Esmu apņēmības pilna augšupejošos metrus izritināt ar savām kājām. Par lejupceļu vēl domāšu. Mazliet sakļūdos ar takas sākumu, līdz beidzot piesienos punktam, kur pirms diviem gadiem finišējam savu ceļu apkārt Monblānam. Līdz starppieturai Bel Lachat (2136m) esot 3,5 h gājiens. Tātad, tur būšu ap pusdienlaiku. Tik ilgs augšupkāpiens neiedvesmo, un tā kā ceļabiedra ar ko pārmīt domas nav, sāku dialogu ar sevi: „Nafig man to vajag”- „saņemies un velcies” - „negribu”- „a ko tad Tu gribi, cepināties teltī, vai”. Un nav neviens, kurš pasaka ejam vai neejam. Piepūšu vaigus, un soli pa solim sāku mērot savus kilometrus. Takas posms nav no populārajiem, lielāko ceļa daļu eju viena, un tas ir ļoti patīkami. Sastopu vien pāris skrējējus, un dažus vientuļus kājotājus. Ietās naski, un ap 11:00 esmu Bel Lachat! Ietaupīju veselu stundu! Līdz Breventei atlikuši vairs tikai 400 augstuma metri. Kalnu mājā nopērku Coca Colu, un līksmi atkrītu guļamkrēslā. Kāds franču vīriņš pacienā ar žāvētām aprikozēm. Smaidoši un labvēlīgi ir visi. Katrs jaunpienācējs tiek ar prieku sagaidīts, ar laba vēlējumiem pavadīts.
Ceļš uz Breventi daļēji ved pa kalna kori, kas arī bija viena no motivācijām šeit nokļūt. Gribās taču redzēt, kas slēpjas aiz no ielejas saskatāmā kalna muguras! Skaisti un vēl skaistāk! Toties pašā „Breventē” piedzīvoju neizbēgamo iekritienu tūristu baros, jo tieši šeit finišē pacēlājs no Šamonī (caur PlanPraz). Mazliet pafočeju, apēdu banānu un cilpoju lejā. Uz Col du Brevent klintiņām ķekarojas kāda kāpēju grupa. Brīdi paskatos, bet nu nemaz nevelk būt tur. Jocīgs tas cilvēks ar savām vēlmēm, saviem „gribu un negribu”. Jau aizdomājos tik tālu, ka vai maz vispār kādreiz esmu gribējusi kāpt pa īstam. Varbūt kāpšanas periods bija kaut kā pierādīšanai? Vai tāpēc, ka stilīgi izskatās? No laika distances raugoties ir skaidrs, ka aktīvajos kāpšanas gados tam nebiju gatava gluži fiziski. Bet kāpu. Un mocījos. Tai pašā laikā būdama ilūzijās, ka man tas patīk. Bet varbūt tiešām patika? Lai vai kā, pieredze tā bija unikāla, un esmu pateicīga par iespēju padarboties uz diezgan vertikālām klinšu virsmām. Nu gan aizmuldējos. Un nekad nesaki nekad, varbūt pēc gada vai diviem atkal ķepurošos pie kādas klints sāna.
Lai mazinātu slodzi uz ceļgaliem, beidzot izvelku trekinga nūjas, un pēc brīža esmu pie Planpraz starpstacijas. Pieņemu lēmumu lejā doties ar pacēlāju, īsti neatrodu motivāciju stundas serpentīnam pa meža takām. Pavēroju, kā no Planpraz plato startē paraplāni. Atceros tās sajūtas paceļoties spārnos, un apsolu sev padomāt par šī pasākuma atkārtošanu. Iedomājos par savu bērnudāza biedreni Ievu. Viņai te būtu īstā vieta.
Ap 14:00 esmu lejā kempingā. Pa šo laiku no Lielā Kāpiena atgriezušies kaimiņi korejieši, un viens no viņiem guļ iztiepies manas telts ēnā. Ok, lai jau guļ, man netraucē, līdz brīdim kad džeks izvelk cigareti, un 30 + grādu tveices pielieto kempinga aizvēju piesmirdina ar tabakas dūmiem. Saīgstu, taču pagaidām klusēju. Cilvēks redzami pārguris, nu lai jau. Ātri savīkšājos, un cilpoju uz pilsētu. Dienas uzdevums – sarakstīt pastkartītes mājās palicējiem. Savācas prāva kaudzīte. Atrodu vietu, kur par saprātīgu samaksu tirgo augļu kokteiļus, un nododos literārām izklaidēm un mango „smūtijam”.
Izmetu loku pa pilsētu. Nekur nedzird latviešu un tuvo kaimiņvalstu valodas. Toties pārsteidz kādas balkānu tautas mēlē runājoša ģimenīte, kuras atvase saviem radiniekiem par prieku met zem gājēju kājām mini petardes, kuras blīkšķ ar ne pārāk skaļu, bet tomēr ar nopietnu troksni. Tā neko izklaides ļoti ļaužpilnā ielā!
Vakars kā jau vakars. Tēja, zupa, grāmata un miegs līdz ko saule aizkritusi aiz kalnu virsotnēm. Ap 22:00 jau saldi šņācu. Koncertiem šodien spēks nepietika.
2/08, piektdiena. Chamonix (1033m)-Plan del Aiguille (2233m)-Signal Forbes (2198m)-Montenvers (1908m)-Chamonix, daļēji skriešus
Šodien 14:00 pie Motenversas spēlē lieliskie britu džeza smagsvari „Get the Blessing” (http://www.theblessing.co.uk/). Šī ir viena no grupām ko vēlos dzirdēt, līdz ar to dienas plānus piekārtoju tā, lai īstajā laikā un vietā būtu tur. Grupas mūziķi sadarbojušies gan ar Radiohead, gan Portishead un Robertu Plantu. Jāredz!
Ceļi nokļūšanai Notikuma vietā ir dažādi. Ar eleganto Montenversas vilcieniņu; ar pacēlāju līdz Plan de l Aiguille, un tālāk ar kājām; uzreiz kātot saviem spēkiem. Lēmuma pieņemšanu atlieku uz pēdējo brīdi, vadīšos no pašsajūtas. Mostos agri, jūtos labi, līdz ar to darāmais ir skaidrs. Iešu kājām. 8:15 sāku celt savu ceļu uz Plan de Aigulle. Atkal jau saņemties ir grūti, bet vajag tikt sākt kustēt. Solis ir viegls, noskaņojums labs, uz takas vien pa retam gājējam, un nekas netraucē izjust kustības prieku. Baudu sauli, dabu un klusumu, un priecājos, ka neesmu lielā grupā, kur priekšā un aizmugurē kāds pļurina. Pēc 2 h esmu galā, plānoto 3,5 h vietā. Nedaudz iepauzēju, un pa vienu no skaistākajām Francijas Alpu takām dodos leģendārā Mer de Glace un Montenversas virzienā. Pazaudēju svaigi iegādāto cepurīti. Ekk, ko nu tur.
Takai no abiem galiem var piekļūt ar mehanizētiem līdzekļiem – skaidrs, ka nonāku tūristu pūznī. Trenēju pacietību un cenšos iekļauties plūsmā. Galu galā, nav taču kur skriet, tipinu lēnītēm un baudu skaistos skatus. Atkal aizķeros aiz domas, žēl, ka neesmu vismaz 10 gadiņus jaunāka, ar reālākām iespējam satrenēties, un šo visu kādreiz noskriet Monblāna ultramaratona ietvaros (UTMB). Lai arī virzos šķietami rāmi, pēc stundas esmu Signal Forbes (2198m), kas faktiski ir pasakaini skaists skatu punkts uz Mer de Glace ledāju un apkārt esošajām kalnu virsotnēm. Šeit ieturu pusdienas, un baudu, baudu, baudu skatus, kā sūklis uzsūcot pašas dabas veidoto brīnumbilžu spēku. It kā esmu šeit jau bijusi, un ir pat krietni pastaigāts pa ledāja mēli. Bet to, ka šeit ir TIK skaisti, esmu piemirsusi. Toreiz vairāk bija jādomā par to, kā pareizi likt dzelkšņos iespīlētās pēdas, un dabas ainām īsti neatlika jauda. Tik šķiet, ka ledājs kopš tā laika mazāks palicis.
Līdz Montenversai atlicis ar roku aizsniegt. 13:00 jāsāk spēlēt bungu virtuozam Julian Sartorius. Tas mani ne ļoti saista, tāpēc nesteidzos. Ap 13:20 esmu koncerta vietā, bet tas vēl nav sācies. Njā, franči ar precizitāti neizceļas. Koncerta skatuve gan iekārtota sasodīti skaista. Ik pa laikam vilcieniņš izmet jaunus ļaužu pulkus, un „arēna” kļūst arvien biezāka. Saule cepina kā traka, arī 13:45 vēl nekas nenotiek, un es sāku iepīkt. Beidzot sāk bungot Julians. Ritms ir tik maigi relaksējošs, ka gandrīz aizmiegu. Pieņemu lēmumu doties prom. Galu galā ir atvaļinājums, un nevēlos čakarēt laiku un nervus kaut ko gaidot. Bet neredzētais „Get the Blessing” izskatījās tā: (http://youtu.be/2JXNUgkRkWM). Diebju lejā, taka ir laba, un ceļa lielāko daļu veicu pusskriešus. Atkal secinu, ka kājām tas prasa mazāku piepūli kā piesardzīga tipināšana. Ļauju vējam gar ausīm svilpot, un bērnišķīgam priekam piepildīt ik šūnu. Atcerieties, kā tas ir, skriet lejā no kalna? Pec minūtēm 45 ieveļos Šamonī, un caur garšīgo augļu kokteiļstūrīti vicoju uz kempingu.
Starp manu un velofrancūzietes telti atkal atgūlies Pīpējošais. Vēl neko nesaku, bet kad gatavojos ieturēt launagu, un tieši tajā brīdī džeks aizpīpē kārtējo cīgu, esmu gatava ņemt trekinga nūju, un iet aprunāties. Vai tiešām nevar aizdoties līdz legālajai terasei- pīpētavai, kas atrodas attālāk no dzīvojamās zonas, vai smirdēt pie savas telts? Murminu „no smoking”, „nicht rauchen”, „non fumar” utt, bet skaļi pateikt neko nepaspēju, jo redzot manu bozīgo seju puisis ne vārda nesakot aizvācas uz telšu rindas tālāko galu.
Pievakarē atkal izgājiens līdz pilsētas centram. Kāda inventāra veikalā beidzot dzirdu latviešu valodu. Sveiciens jauniešiem, kuri vēlējas nopirkt Kārlim kreklu! Raugu iegādāt aizmukušās cepures dublikātu. Uzmaucu to galvā, un secinu, ka nemaz, nu nemaz nepiestāv. Nu kam man tādu? Turpināšu lāpīties ar „bafiem” un lakatiem, kā visus šos gadus, kopš veļasmašīnā iznīcināju iemīļoto Nike micīti. Neko analogu tā arī nav izdevies atrast.
Šodien piedzīvoju nelielu identitātes krīzi. Nevaru sevi saukt ne par kāpēju, ne skrējēju, nedz par rāmu tūristu-lūkotāju. Citēšu Valdi Zatleru: „Kas es esmu?”:). Lai nu kā, atkal esmu bezgala pateicīga par iespēju, par spēku, par labo laiku un veselību. Arī par saprātu, kas ļauj baudīt Šamonī ielejas labumus pavelkot plašākas fiziskās robežas, bet nepārpūloties līdz nelabumam. Ķermeņa spēju testam ne vienmēr ir jānoved līdz vēmienam tiešā nozīmē. :)
Kempingā parādījušies vēl daži viennieki, ar pavisam miniatūrām teltīm. Klausos kādas pusmūža norvēģietes un jauna ASV puiša stāstos, kuri apceļojuši vai puspasauli. Ir ko iedvesmoties.
03/08, sestdiena. Le Tour (1453m)-Aiguillettes Posettes (2201m) -Col de Balme(2191m)-LeTour – Argentiere, daļēji skriešus.
Rīta plūsma atnāk ar ideju aizšaut uz Le Tour un nostaigāt pa korīti gar Aiguillettes de Posettes klintiņām. Savulaik mērojot TMB kilometrus šo gabalu lietus dēļ nācās apiet pa ieleju. Vēl gan nevar saprast, kāds būs laiks. Naktī ir nedaudz lijis, pār ieleju staigā mākoņi. Mazliet nogaidu, kempingu atstāju vēlāk kā parasti. Ar bezmaksas autobusu aizšauju līdz Le Tour, un kātoju augšup, šoreiz pat neapspriežu nekādus pacēlāju variantus. Pirmajā brīdī kājas šķiet patizlas, bet ātri vien ieeju ritmā. Taka pavisam tukša, un tas protams priecē. Kādās krustcelēs pieķeru nelielu grupu, kura apvaicājas kurp tā skrienu. Atsaku, ka skriešanai gan esmu pārāk sagurusi, uz ko pretīm saņemu komplimentu, ka tā galīgi neizskatās. Un vēl, man esot neticama acu krāsa. Grupas gids parāda pareizo ceļu uz Posettes klintīm, un labu vārdu spārnota traucos pa vertikāli. Daži soļi, un augšā esmu. Te ir superskaisti! Uzlādēju organisma ogļhidrātu krājumus ar Isostar ābolu zaptes kloksi, un diebju tālāk. Taka ved pa burvīgi vieglu un skaistu korīti, šur tur parādās pa cilvēkam. Visi tādi labvēlīgi, priecīgi un smaidoši. Pieņemu lēmumu tālāk doties uz Col de Balme,kas reizē ir arī Francijas un Šveices robeža. Pat nezinu, kas mani tur velk, jo šajā vietā reiz jau ir būts. Toreiz lietum līstot tusnījam augšup no Le Tour ar visu iedzīvi uz muguras. Lejā līdz ieplakai laižos skriešus, un atkal sajūtos kā spārnos. Krustcelēs piebremzēju reizē ar dažiem MTB pedāļminējiem, kuri ieraugot mani ar karti rokā pamet ar roku Šveices virzienā, tjip Cermate (Zermatt) esot tur. Jā, tieši šeit vijas ne vien TMB posms, bet arī aptuveni 180 km garā „pastaigu” taka no Šamonī uz Cermatu. Un varbūt tā tik tiešām ir ideja – kaut kad ar vieglsvara ekipējumu nostaigāt to! Atkal sajūtos tā sapurināta, ka uz Col de Balme uzvelku bez piepūles. Iekožu maizīti un skrienu lejā. Pie Charamillon starpstacijas iediebju tieši kārtējā Cosmo Jazz „concerts in altitude”. Pie klavierēm Bojan Z, kurš spēlē patiešām labi (video šeit:http://youtu.be/0ZP6TET6j8Y?t=1m2s). Grēks nepiebremzēt! Papildus skaistajiem skatiem pabaroju dvēseli arī ar burvīgām skaņām. Mazliet žēl, ka neatnācu šeit ātrāk. Turpinu skrējienu lejup uz Le Tour, un tur nonākot esmu tā iesilusi, ka ij negribas kāpt autobusā un doties atpakaļ uz tveicīgo Šamonī. Kājošu vien tālāk. Karti vairs īpaši nepētu, virziens ir skaidrs, jāiet tik paralēli ceļam, uz Aržentjēras pusi. Tā arī daru, un pēc kādas stundiņas ēnainās meža takās saķēru kārtīgu Deja Vu. 100% droši šajā nekurienē esmu jau bijusi. Nu kā tad, esmu krustcelēs starp Tre-Le-Champ un Les Frasserands kempingu, kur savulaik iesprūdām pamatīgās lietusgāzēs. Tālākais ceļš ir skaidrs. Ja nezinātu, pat nenojaustu, ka oficiālā taka uz Aržentjēru ved tieši cauri kempingam, ar norādēm te pašvaki. Vēl mirklis, un esmu galā. Attopos, ka trekinga nūjas šodien neesmu pat izvilkusi.
Pilsētiņā valda sūrā tveice, pie debesīm velkas pelēki mākoņi. Lūk arī autobuss uz Šamonī, ļaujos vilinājumam tajā iekāpt. Lietus sāk gāzt tieši tajā brīdī, kad pēc dušas ielienu teltī un sāku funktierēt „ko lai tagad sadara”. Būs grāmatpauze. Tad saķeru lielāko krenķi visā brīvdienu laikā – pazūd rezerves matu gumija. Nav un viss! Nevaru tak biedēt Šamonī ar savu nesavākto latvāni uz galvas! Pārlaižu lietu, un dodos „šopingā”. Diezgan liels bezcers. Meklējumu ietvaros iegriežos pat aptiekā. Starp citu, matu gumijas tur bija! Rotātas ar „bļostkiem”, bet tā vien gribas ko pieticīgāku. Visbeidzot izceļu pēdējo komplektu no lielākā Casino pārtikas veikala plaukta. Mazajos nebija. Te nu biznesa ideja kādam uzņēmīgam ļautiņam – atvērt Šamonī matu gumiju, sprādzīšu un visādu citādu sūdiņu bodīti.
Vakara saulei rietot sēžu kempinga terasē, raugos uz Monblāna virsotni, baudu „Hoegaarden”, un jūtos labi, labi. Un atkal, paldies Tam Tur Augšā. Kalni un visādi citādi fiziski smagi pasākumi ir vajadzīgi arī tāpēc, lai saprastu, ka pamatos ar mani viss ir kārtībā. Spēju darīt, saredzēt, izbaudīt ar prieku. Jūtos šo visu pelnījusi, līdzsvaram par pusdepresīvajām Rīgas nedēļām īsi pirms izbraukšanas.
Rīt jāpārvācās uz viesnīcu, kur pārlaidīšu šī atvaļinājuma pēdējo nakti. Kājās ielējies sen neredzēts tizlums. Mazliet baidos, kā spēšu pakustēt. Bet viss ir kā jābūt. Vēl neesmu aizmirsusi, ka ne tik sen ļerpatainas kājas mēdzu piedzīvot jau pēc dažu stundu izgājiena. Šobrīd ir kājots jau vairākas dienas, sākot ar Kurzemes piekrastes pārgājienu.
4/08, svētdiena, Planpraz – La Flegere
„Rīt” tieši tā arī ir. Iznācienu no telts droši var ievietot Monty Phyton „savādo gaitu ministrijas” skeču sērijā. Esmu totāli stīva un neizgulējusies. Pret to ir tikai divas zāles – Melnais Balzāms, vai paskriet. Balzāma nav, tātad paskriet. Bez tam pa nakti ir lijis, slapju telti ņurcīt somā negribas, un skriešanas pusstunda noderēs tās apžāvēšanai. Kokaini ielienu klozītē, un aizklumburēju kempinga vārtu virzienā. Pirmos soļus speru piesardzīgi, ieklausos, ko teiks ķermenis. Piebeigt sevi nevajadzētu. Lēni velku rumpīti Gaillands klinšu un Arves upes promenādes virzienā. Ar katru soli sokas arvien labāk, dzīvotāja būšu. Uz takas daudz skrējēji, spēju tik sveicināt, līdzigi kā pie Māras dīķa ziemā. Uzmetu aci klintīm, vai tur neķepurojas latviešu bariņš. Zinu, ka arī Kalnu Grupas (www.vx.lv) kāpējiem šodien ir pēdējā diena Šamonī. Pazīstamas sejas neredzu, jožu tālāk. Ar 7 km gabaliņu ir gana, lai justos pamodusies un diezgan lokana. Un nav jau noslēpums, ka skrienot rodas labas domas. Ja visu laiku nevarēju izlemt, kā lai sabalansē spēku atlikumus ar laika nogriežņiem, kuros jāizvācas no kempinga un jāievācas viesnīcā, tad nu plāns ir skaidrs. Sākotnēji biju iecerējusi dienu nobumbulēt pilsētas muzejos un krodziņos. Nu saķeru apjausmu, ka laika man ir gana, lai vēl reizīti uzšautos augšā uz „Grand Balcon Sud”, un lēnā garā nostaigātu no Planpraz līdz La Flegere. Totālā atpūtnieku stilā, ar pacēlāju. Īsi, skaisti un viegli, tieši tas, kas vajadzīgs rāmām atvadām no Šamonī. Novācu telti, sapakoto mugursomu atstāju kempingā un dodos uz pacēlāja staciju. Ceļš viegli ved kalnup, šoreiz smagumu kājās sajūtu pat šādā bērnu paugurā. Uzbugelēju augšup, mierīgi izčāpoju plānoto gabaliņu, pabaroju dvēseli, nolaižos lejā. Uz takas gandrīz apraudos, redzot kā divi vīrieši, laikam jau tētis un vecaistēvs, gar kraujas malu uzmanīgi vada jaunu, neredzīgu meiteni. Ar visām domām vēlu viņiem pašu labāko. Gribu sadot sev pa ausīm par bieži nepamatoto ņuņņāšanu. Un vēl, ja gadās būt Šamonī, šo taku rekomendēju visiem. Ja izmanto pacēlājus, tā ir ne grūtāka kā izgājiens pa Sietiņieža celiņiem, ar dažiem pastāvākiem kāpumiem.
Kamēr tusēju pa kalniem, kempingā nobāzētajā mugursomā kāds ielicis ķieģeļus. Smaga, sasodīts!. Veļu plecos un tusnīju prom uz netālo viesnīcu „La Vert Hotel”. Prieks un laime! Mīksta gulta, silta duša, un spilveni, spilveni, kas tik ļoti pietrūka telšu naktīs. Te tie ir veseli pieci, sanāktu katrai teltsnaktij savs. Kā vienmēr, kad ir tad ir, kad nav tad nav. Līdzsvara nekāda. Pati istabiņa paliela skapja izmērā, bet dušas telpa un tualete šķiet palienēta no kāda kuģa kajītes. Lielākiem cilvēkiem varētu būt pagrūti ar ietilpšanu. Bet viss ir tīrs, kārtīgs un mājīgs. Izbaudu to. Sapucējos un laižu uz pilsētu. Vakarā plānots Cosmo Jazz noslēguma koncerts, kuru gribu dzirdēt. Iekļaujos tūristu plūsmā un cenšos savas pamīkstās kājas izlocīt vajadzīgajos virzienos. Uzkrātais sagurums dara savu, un jūtu problēmas ar trajektorijām. Galīgi nevaru garantēt, vai varēšu strauji sabremzēt kāda priekšā izskrējuša suņa vai bērneļa priekšāJ. Gatavais Ķeburkājis! Iekāpju kāda krodziņā paēst, laikam jau ne īsti pareizā. Ieturos garšīgi, toties melnīgsnējs vīrelis mani mēģina uzmest par veseliem 10 EUR. Ok, ok, var jau būt, ka tas nebija tīšām, bet nedaudz saīgstu gan. Vakaru glābj Cosmo Jazz pēdējais koncerts „Andre Manoukian & Guests”. Aiz „guests” slēpjas liela daļa no festivāla ietvaros koncertējušajiem māksliniekiem. Koncerts ir brīnišķīgs, ar pirmajām taktīm debesīs aizvijas dzirdra saksofona skaņa, izspēlējot festivāla vadošo melodiju. Mākslinieki mainās viens pēc otra, viss koncerts ir kā priekpilns un draudzīgs jandāliņš, bet par manu absolūto favorīti kļūst ēteriska ģitārmeitene Aurelie Emery. Vienkārši un viegli, emocionālās baterijas pārlādē vienā mirklī. Sejā iesēžas rāms smaids. Vēl mazliet paklausos, un lēnā solī baudot silto vasaras vakaru dodos viesnīcas virzienā. Sagurums ir milzīgs, vairs pat neatceros, kad kājas būtu piedzītas tik ļoti. Nē, muskuļi nesāp, kājas ir vienkārši tizlas. Ieklūpu istabiņā, un ļaujos absolūti mietpilsoniskam trio – gulta, TV un alus. Gadiem nebijusi kombinācija. Bet galvā turpina skanēt Cosmo Jazz vadmotīvs ar debešķīgo saksofona solo. Paldies festivāla „tēvam” Andre Manouikan. (Video šeit: http://www.cosmojazzfestival.com/media_video-2013.php )
Mājupceļš
Ideju par rīta skrējienu piegriežu saknē. Ļaujos ilgai dušai, garām brokastīm un rāmai somas kārtošanai. Un protams, kad nav jāsteidzas, nepatīkamais pakošanās process norit viegli. Iedzīve somā salec pati. Lejā papļāpāju ar administratori, un precīzi norunātajā laikā klāt arī busiņš. Lidostā beidzot satieku Kristapu un Kristīni, kuri Šamonī pavadījuši jau mēnesi, un atgriežas mājās ar tiem pašiem reisiem kā es. Viegls pārlidojums līdz Frankfurtei, neliela laika stiepšana, un tad jau ceļš uz mājām. Starp citu, Frankfurtē pirmo reizi redzēju, ka kādu Īpaši Svarīgu Personu jau pie trapa sagaida šoferis ar Porsche. Ap pusnakti esmu Rīgā. Pie bagažās saņemšanas Montblanc pulksteņu reklāma atgādina par piedzīvojumu, kura pēdējās taktis strauji tuvojas izskaņai. Neliels atgriešanās sagurums, un prieks, prieks par aizvadītajām dienām. Viss notika tik viegli, cik vien var būt. Kā skanīgs saksofona solo. Man ļoti riebjas superpozitīvistu sludinātais sauklis „šeit un tagad”, bet tieši tāda bija Alpu nedēļa. Ar būšanu iekšā, līdz galam. Un jā, garlaicīgi nebija ne mirkli. Daudz kas palika nepaspēts.
Nākošo dienu pavadu lēnā adaptēšanas procesā. Aizstaigāju līdz Āgenskalna centram, tik daudz „mātesvārdus” sen nebiju dzirdējusi. Varbūt tā ir bijis vienmēr, tikai ikdienā tas viss kļūst nemanāms. Gandrīz vai gribās atpakaļ tur, kur cilvēki smaida. Un tomēr, tomēr. Šīs ir manas mājas. Ar mīļajiem cilvēkiem, ar ābolu smaržu dārzā, ar Āgenskalna tirgu, kur par paris latiem piepērku pilnu maisiņu svaigiem dārzeņiem, ar ierasto skrienamceliņu gar Mārupīti. Esmu laimīga būt šeit. Un esmu pateicīga par iespēju paskatīties, kas atrodas tur, aiz apvāršņa.
Avio: www.lufthansa.com
Transfērs Ženēva-Šamonī: www.alpybus.com
Kempings http://www.campingdesbarrats.com
Džeza festivāls: www.cosmojazzfestival.com
Šamonī: www.chamonix.net, www.chamonix.com
Apraksts par gājienu apkārt Monblānam šeit: http://www.adventurerace.lv/?DocID=1907
Karte: "Chamonix and Massif du Mont Blanc" Izdevniecība: Institut Geographique National (IGN), mērogs 1:25 000 + vienkāršāka vietējā info centrā iegādāta karte.
