Kaukāza valdniece Vladikaukāza.

24.04.2017
41 min lasīšanai
144 foto

Sveiciens visiem no Ziemeļkaukāza! Šodien turpinu stāstīt par maniem ceļojumiem Kaukāza kalnos. Iepriekšējos rakstos jau stāstīju par maniem ceļojumiem Čečenijas republikā. Tad tapa seši stāstiņi kuru sēriju kopumā nodēvēju: „Dižo vainahu zemes”. Šo stāstu sēriju es vēl turpināšu, bet pirms tam pabeigšu stāstīt par to, ko apskatīju Ziemeļosetijas republikā, kur nācās pabūt dodoties uz otru vainahu republiku Ingušiju. Tātad pagājušajā stāstā „Kaukāza gūstekne-Beslana” stāstīju par to, ko apskatīju Beslanas pilsētiņā. Stāsts par Beslanu gan ir drūms, jo ar šo pilsētu ir saistīti ļoti drūmi vēsturiski notikumi. Īsāk sakot-šajā stāstiņā runa pārsvarā gāja par traģēdiju, kura pirms 12 gadiem notika Beslanas skolā. Tā ir tā saucamā „Beslanas ķīlnieku krīze” . Dodamies uz Vladikaukāzu. Šodien, kā jau iepriekšējā stāstā solīju, runa ies par Ziemeļosetijas galvaspilsētu Vladikaukāzu, kura bieži tiek dēvēta par Kaukāza valdnieci. Tātad pastāstīšu par to, ko redzēju šajā pilsētā. Pie reizes noskaidrosim, vai šodienas Vladikaukāza vēl jo projām ir, vai nav, Kaukāza valdniece. Tā nu ķeramies pie lietas!

Brauciens no Beslanas līdz Vladikaukāzai nav garš, jo attālums starp šo abu pilsētu robežām ir aptuveni no 10 līzd 15 kilometri. Pa ceļam līdz Vladikaukāzai, mēs ar Vaso (iepriekšējā stāstīju par manu taksistu vārdā Vaso, kurš ir ļoti līdzīgs Josifam Vissarionovičam Staļinam), iegriežamies vienā no ceļmalas kafejnīcām, kur ieturam nelielu pusdienu maltīti un katrs notiesājam pa pa pāris osetīnu tradicionālajiem pīrāgiem- fidžiniem (Фыдджин). Pusdienu maltīti noslēdzam ar tējas pauzi, kuras laikā arī papļāpājam par dažādām tēmām, kuras saistītas ar Vladikaukāzu, Osetiju un osetīniem. Pēc maltītes turpinām ceļu un jau nonākam līdz Vladikaukāzas pilsētas robežai.

Vladikaukāzā mēs ierodamies no ziemeļu puses, kur plešas līdzenums. Te piebildīšu, ka pati Vladikaukāzas pilsēta atrodas vietā, kur Terekas upe tekot no Kaukāza kalniem nonāk tā saucamajā- Osetīnu slīpajā līdzenumā. Tas nozīmē, ka pilsēta faktiski atrodas uz nosacītas robežas starp Kaukāza kalniem un līdzenumu. Vaso man saka: ja šodien nelītu lietus un nebūtu tā apmācies, tad jau no šejienes mēs varētu redzēt Kaukāza kalnu grēdas, kuras atrodas uzreiz aiz pilsētas. Labā laikā no šejienes tīri labi var saskatīt arī paša Kazbeka kalna ledājiem klāto virsotni!

Vladikaukāza: kas tad īsti ir šī pilsēta? Šodien tā ir Ziemeļosetijas-Alānijs republikas galvaspilsēta. Vladikaukāzā dzīvo vairāk kā 300 000 iedzīvotāju un pēc iedzīvotāju skaita tā ir otra lielākā pilsēta Krievijas Ziemeļkaukāzā (lielāka ir tikai Mahačkala Dagestānā). Pats pilsētas nosaukums ir radies 1784.gadā, kad slavenais krievu ģenerālis-grāfs Poķomkins šādi nosauca vienu no pirmajiem krievu cietokšņiem, kurš tika uzbūvēts šeit-Terekas upes krastā. Pēc būtības šis nosaukums-Vladikaukāza («Владикавказ»), krievu valodā nozīmē: valdīt pār Kaukāzu (kriev.-владеть Кавказом), jeb Kaukāza valdniece (krievu val.-властвовать над Кавказом). Vispār pats šīs pilsētas nosaukums jau arī norāda uz to, kāda tad būtu šīs pilsētas īstā loma! Par Vladikaukāzas pilsētu un tās vēsturi es vēl pastāstīšu nedaudz vēlāk, bet tagad dodamies līdz viesnīcai.

Seko kādu divdesmit minūšu brauciens pa pilsētu un esam nonākuši līdz viiesnīcai. Tās nosaukums arī ir „Vladikaukāza (Гостиница Владикавказ)”. Te nu es pavadīšu vienu nakti un rīt jau došos tālāk uz Ingušijas republiku. Kā redzat, laika nav daudz un tas nozīmē, ka nopietnai Ziemeļosetijas republikas apskatei man laika nepietiek. Godīgi sakot -šajā republikā, šī ceļojuma laikā esmu ieplānojis apskatīt tikai divas pilsētas. Tās ir- Beslana par kuru tikko stāstīju un Vladikaukāza, kurā pavadīšu šo vakaru. Savukārt, lai kārtīgāk iepazītu visu Ziemeļosetijas republiku un to kā dzīvo osetīni, nāksies kādreiz šeit atgriezties vēlreiz. Tad šīs republikas apskatei būs jāziedo vismaz divas-trīs pilnas dienas. Tagad pastāstīšu par to, ko apskatīšu šovakar Vladikaukāzā un nedaudz iepazīstināšu jūs ar šīs pilsētas vēsturi. Pie reizes, kā jau tikko minēju, noskaidrosim, vai šī pilsēta tiešām attaisno savu lepno nosaukumu- „Kaukāza valdniece”?

Un tā! Sarunāju ar Vaso, ka rīt no rīta viņš mani sagaidīs pie viesnīcas un aizvedīs līdz Nazraņai-Ingušijas republikā. Te arī atvados no Vaso un dodos uz viesnīcas reģistratūru, kur saņemu sava numuriņa atslēgas. Patiesībā izrādās, ka viesnīca „Vladikaukāza” ir tipiska padomju laika viesnīca, kurā pēdējos gados ir veiktas nelielas izmaiņas, bet tās interjērs un numuriņi vienalga ir saglabājuši savu padomju garu (в советском духе)! Starp citu, viesnīcas hallē šodien visus ienākošos viesus sagaida osetīnu tautas mūzikas un deju ansamblis, kurš spēlē īstu osetīnu mūziku un demonstrē interesantus, un atraktīvus dančus! Pie reizes, visi kas šodien ierodas viesnīcā, tiek uzcienāti ar pīrāgiem, jeb kā krievi saka- viesi tiek cienāti ar maizi un sāli (гостей хлебом-солью угощаем)!

Uz īsu brīdi pakavējos viesnīca un nedaudz atpūšos. Pasēžu uz balkona, lēnā garā iztukšojot vīna glāzi un pie reizes apskatos arī pilsētas panorāmu. Te pat lejā atrodas Terekas upe, kura sadala Vladikaukāzas pilsētu divās daļās. Upes pretējā (labējā) krastā atrodas pilsētas vecākā daļa, jeb vecpilsēta. Turp šovakar es arī došos, bet pirms tam apskatīšu pāris objektus, kuri atrodas šim pus upei. Pirmo no tiem var redzēt jau no šejienes .

Tā ir mošeja, kura atrodas burtiski pāris simtu metru attālumā no viesnīcas. Vairākos informatīvajos materiālos par Vladikaukāzu ir teikts, ka šī esot viena no skaistākajām mošejām Ziemeļkaukāzā! Vai tas tā ir? Par to tūlīt varēšu pārliecināties. Tātad, laiks ir doties uz pilsētu, lai līdz brīdim kad satumsīs varu to daudzmaz apskatīt. Muhtarova mošeja-skaistākā mošeja Kaukāzā. Pēc īsās atpūtas pametu viesnīcu un dodos uz pilsētu. Vispirms iešu pa šo Terekas upes krastu uz dienvidiem-Kaukāza kalnu virzienā, kur sekošu līdz tiltam. Šķērsojot ielu pie viesnīcas nonāku nelielā skvērā kurš atrodas burtiski upes krastā. Savukārt skvēra dienvidu galā jau atrodas tikko pieminētā mošeja.

Tā ir tā saucamā Muhtarova sunītu mošeja.Šī mošeja šeit tika būvēta 1908.gadā par kāda Azerbaidžānas naftas tirgotāja un mecenāta-Murtuza Agi Muhtarova ziedotiem līdzekļiem. Kā redzat par godu šim vīram šī mošeja tā arī tika nosaukta. Pētot šīs mošejas vēsturi manu uzmanību piesaista vēl viens interesants fakts. Tas ir tāds, ka šīs mošejas projektēšanu veica slavens poļu arhitekts-Jozefs Ploško, kurš XX g.s. sākumā, vairākus gadus, bija Baku pilsētas (Azerbaidžānas galvaspilsēta) galvenais arhitekts. Šī arhitekta uzbūvētie nami vēl šodien rotā Baku pilsētas panorāmu, un daudzi no tiem ir iekļauti Azerbaidžānas arhitektūras pieminekļu sarakstā. Pie tam, šeit vēl piebildīšu, ka dažas šī arhitekta radītās celtnes jau pievērsa manu uzmanību, kad pirms vairākiem gadiem paviesojos Baku pilsētā.

Runājot par šo mošeju tiešām varu piebilst, ka tā izskatās iespaidīgi! Tās arhitektūra ir ļoti savdabīga un tā atšķiras no vairums citām mošejām, kuras esmu redzējis.

Šeit pie mošejas satieku vīru, kurš man pastāsta, ka divu mošejas minaretu augstums esot 33 metri, bet iekšējās telpas augstums no grīdas līdz kupola korei ir 16 ar pusi metru. Tā pat no viņa uzzinu arī vairākas citas interesantas lietas par šo celtni un Vladikaukāzas musulmaņu vēsturi un ikdienu.

Satiktais vīrs, kurš patiesībā izrādās ir šīs mošejas kalpotājs, man piedāvā apskatīt mošeju arī no iekšpuses. Protams ka es neatsakos! Vīrs atslēdz durvis un es varu doties iekšā.

Ieejot mošejā secinu, ka arī no iekšpuses tā izskatās fantastiski! Jo īpaši efektīgi izskatās tās sienu raksti un zīmējumi. Mošejas kalpotājs man te arī pastāsta, kā šo fantastisko celtni izdevās paglābt no bojāejas. Izrādās, ka 1934.gadā boļševiki šo mošeju, līdzīgi kā vairums citu reliģiska rakstura celtņu, bija plānojuši nojaukt! Galu galā, tikai masveidīgi protesti un tas, ka vietējie armijnieki iestājās par mošejas saglabāšanu, paglāba šo celtni. Kā kompromiss no boļševiku puses bija tas, ka šī celtne tika iekļauta kultūras un vēstures objektu sarakstā, un tajā tika ierīkots -Osetijas novadpētniecības muzejs.

Savukārt pēc PSRS sabrukšanas, deviņdesmitajos gados, mošeja tika atdota Vladikaukāzas musulmaņiem un tagad tā ir viena no retajām mošejām Ziemeļosetijā, kurā notiek lūgšanas. Starp citu, te piebildīšu, ka lielāka daļa osetīnu ir kristieši, bet bez viņiem Vladikaukāzā dzīvo arī pietiekoši liels skaits citu tautību cilvēku no kuriem ne mazums (inguši, azerbaidžāņi, čečeni,kabardieši, tatāri, turki u.t.t.) ir islāma reliģijas piekritēji. Pie kam, pēdējos gados, šeit esot vērojama tendence, ka arī osetīni un vietējie krievi bieži pārejot no pareizticības uz islāma ticību. Terekas upe un Olgas čuguna tilts. Pēc nelielas ekskursijas pa Muhtarova mošeju es atgriežos upes krastā un turpinu ceļu dienvidu virzeinā. Šeit gar upi agrāk ir izveidota promenāde, kura šodien jau ir daļēji sagruvusi un tā prasās pēc nopietna remonta. Krasta nostiprinājumi vietām jau ir sagāzušies upē.

Patiesībā Tereka- tā šo upi sauc, ir lielākā, garākā un ūdeņiem bagātākā upe Ziemeļkaukāzā. Tā savu tecējumu sāk netālu no Larsas kalnu pārejas, Gruzijas teritorijā, Kazbeka kalna pakājē. Tālāk šī upe šķērso Ziemeļosetijas, Kabardijas- Balkārijas, Čečenijas un Dagestānas republiku teritorijas. Galu galā šīs upes ūdeņi nonāk Kaspijas jūrā.

Te vēl gribu piebilst, ka šīs upes augštece no Kazbeka kalna piekājes līdz Vladikaukāzai ir ļoti krāčaina un bīstama. Šajā posmā bieži notiek plūdi, upes krastu nogruvumi un dažādas citas stihijas. Tereka ne vienu vien reizi ir izraisījusi plaša mēroga dabas katastrofas, kuru rezultātā esot iznīcināti pat veseli ciemi! Arī pati Vladikaukāza vairākkārt ir cietusi no dabas stihijām, kuru galvenā vaininiece un izraisītāja bija Terekas upe. Šī upe, jau vairāku simtu gadu garumā, ir sagādājusi galvassāpes tās krastos dzīvojošajiem. Te pat Vladikaukāzā ļaudis vairākkārt bija mēģinājuši būvēt tiltus pāri Terekas upei, bet to mūžs vienmēr izrādījās ļoti īss. Upes plūdu straumes tos vienkārši aprija un aiznesa!

Tikai 1863.gadā Vladikaukāza tika uzbūvēts tilts, kuram jau pusotru gadsimtu izdevās pārdzīvot Terekas kaprīzes. Sekojot pa upes promenādi es arī nonāku līdz šim tiltam. Abpus tiltam es ievēroju nelielus aizsprostus. Tādi šeit Vladikaukāzā un augšup pa upes tecējumu, virs pilsētas, ir vairāki. Tie šeit ir uzbūvēti, lai regulētu un ierobežotu upes straujo tecējumu plūdu laikā. Tā pat, kā jau minēju, daudzviet upi gar tās krastiem ierobežo augstas dzelzsbetona konstrukcijas.

Pašu šo tiltu, līdz kuram esmu nonācis, Vladikaukāzas iedzīvotāji vēl jo projām dēvējot par: „Olgas čuguna tiltu (Чугунный Ольгинский мост)”. Kāpēc jo projām? Lieta tāda, ka tagad te redzamais tilts ir uzbūvēts 1958.gadā, vecā tilta vietā un tas ir būvēts no dzelzsbetona. Toties vecais, no čuguna materiāla veidotais tilts, kurš līdz tam atradās šajā vietā, agrāk arī saucās par „Olgas čuguna tiltu”. Lai arī Padomju varas gados jaunajam tiltam tika dots jauns nosaukums un to mēģināja saukt par Ordženekidzes tiltu, tautā to tomēr turpināja saukt vecajā –ierastajā nosaukumā.

Patiesībā vecais, 1863.gadā būvētais čuguna tilts, tajos laikos jau bija kļuvis par vienu no Vladikaukāzas simboliem. Jau tā būvēšanas laikā tas kļuva slavens, jo līdz tam, kā jau minēju- nevienam nebija izdevies uzbūvēt kārtīgu un nopietnu tiltu pāri ļoti straujajai, kaprīzajai un bīstamajai Terekas upei. Olgas čuguna tilta konstrukcijas tika pasūtītas un izgatavotas Londonā. Tad tās pa daļām tika transportētas uz Vladikaukāzu, kur tika samontētas. Gala rezultātā Vladikaukāzā tapa vairāk kā 100 metru garš- četru arku tilts, kurš šajā vietā kalpoja gandrīz simts gadus. Kāpēc to sauca par Olgas čuguna tiltu? Pavisam vienkārši! Būvējot šo tiltu tas tika nosaukts Krievijas Kaukāza vietvalža-kņaza Mihaila Nikolajeviča sievas Olgas vārdā. Vēlāk šim nosaukumam tauta piekabināja pielikumu-čuguna, jo lielā daļa tilta konstrukciju bija izgatavotas no šī materiāla.

Patiesībā šis vecais čuguna tilts kalpo arī šodien! Izrādās, ka vecā tilta konstrukcijas jaunā tilta celtniecības gaitā netika iznīcinātas. Tās vienkārši pa daļām tika pārceltas uz citām vietām. Divas no šī vecā tilta arkām tagad veido gājēju tiltu iepretim viesnīcai „Vladikaukāza”. Šo tiltu jau tikko redzēju vērojot Vladikaukāzas panorāmu no viesnīcas balkona. Savukārt vēl divas šī tilta daļas esot pārvestas un uzstādītas pāri Kobani, un Surgomas aizām (Ziemeļosetijas kalnu apvidū).

Tagad pāri Terekas upei ved jau pavisam cits, no dzelzsbetona veidots tilts, bet pilsētnieki to visu laiku turpina dēvēt par „Olgas čuguna tiltu”, vai vienkāršāk-par „Olgas tiltu (Ольгинский мост)” vai „Čuguna tiltu (Чугунный мост)”.Te vēl gribu piebilst, ka tagadējais, tā saucamais „Olgas čuguna tilts”, atrodas diezgan nožēlojamā stāvoklī. Tas ir saplaisājis un apdrupis! Uz tā esošās lauvu figūras jau labu laiku prasās pēc restaurācijas. Galu galā vēl varu piebilst, ka šī tilta vectēvs, kurš tagad atrodas pretī viesnīcai „Vladikaukāza”, izskatās daudz labāk par savu pēcteci, kurš ir jaunāks gandrīz par simts gadiem! Osetīnu varonis Issa Plijevs. Pirms šķērsot upi un turpinat pilsētas vēsturiskās daļas apskati es vēl izmetu nelielu loku gar Terkas upes šo (kreiso) krastu- augšup no tilta. To daru, jo ievēroju, ka pavisam netālu no tilta atrodas diezgan iespaidīgs un interesants piemineklis. Tātad vēlējos to aplūkot tuvāk. Izrādās, ka tas ir piemineklis padomju armijas ģenerālim- Issa Pilijevam (Памятник Иссе Плиеву).

Kas tad īsti ir šis Issa Plijevs? Izradās, ka viņš esot diža personība ne tikai Ziemeļosetijā! Šis cilvēks, kurš ir dzimis un uzaudzis vienā no Ziemeļosetijas republikas ciemeim (par Issa Plijeva tautību pastāv strīdi, vai viņš ir osetīns, vai ingušs), bija viens no dižākajiem Padomju Savienības karavadoņiem. Issa Plijevs dažādos laikos ir komandējis PSRS karaspēka vienības: pulkus, divīzijas, korpusus un pat armijas. Viņš ir piedalījies un komandējis dažadas kaujas vienības: Kaujā par Maskavu, Staļingrdas kaujā, Budapeštas operācijas gaitā un citur. Nedaudz vēlāk, Otrā pasaules kara noslēgumā, viņš komandēja karaspeka vienības karā pret Japānu un bija viens no slavenās Kvantunas operācijas vadītājiem. Pēc Otrā pasaules kara Issa Plijevs komandēja Padomju armijas grupejumu, kurš „Karību krīzes” laikā slepeni izsēdās Kubā un nogādāja tur kodolieročus

Pie visa iepriekš minētā vēl jāpiebilst, ka Issa Plijevs ir ņēmis dalību arī vairākos, ne visai viennozīmīgos, vēstures notikumos. Issas Plijeva vadībā tika realizēta Mongolijas sovjetizācija un tās ietvaros tika veiktas dažādas represijas un noziegumi pret mongoļu tautas pārstāvjiem. Tad -1937.gadā, tika arestēti un uz Maskavu izvesti visi Mongolijas republikas valdības pārstāvji, kuri vēlāk tika nošauti bēdīgi slavenajā Butovas poligonā. Tāpat, jau 1939. gadā, Plijeva vadībā tika veiktas soda ekspedīcijas Baltkrievijas rietumu reģionos, kur masveida represijas tika vērstas pret poļu tautības iedzīvotājiem. Savukārt, jau pēc Otrā pasaules kara Issa Plijevs tika iecelts par Ziemeļkaukāza kara apgabala virspavēlnieku. Būdams šajā amatā, 1962.jūnijā, tieši pats Issa Plijevs izdeva pavēli pielietot ieročus pret Novočerkaskas streikojošiem strādniekiem (Novočerkaskas slaktiņš).

Lai kā tur bija vai nebija, Issa Plijevs osetīniem ir varonis un viņš tiek uzskatīts par vienu no atpazīstamākajiem un dižākajiem šīs tautas pārstāvjiem. Tādēļ arī viņam šeit, Terekas upes krastā, 1997.gadā tika uzstādīts šis piemineklis. Dzaudžikau, Zaur-Kov, Zaurovo, Vladikaukāza. Kas dibināja šo pilsētu? Te nu šīs pilsētss apskates objektus, kuri atrodas Terekas upes kreisajā krastā esmu aplūkojis un tagad varu doties uz upes pretējo krastu. Kā jau pirmīt minēju, tieši pretējā-labajā upes krastā atrodas lielais vairums no šīs pilsētas atpazīstamākajiem un nozīmīgākajiem objektiem. Kāpēc tas tā ir? Pavisam vienkārši! Tas tāpēc, ka tieši tajā krastā sāka veidoties Vladikaukāzas pilsēta. Tieši šeit, netālu no vietas, kur tagad šķērsoju upi, 1789.gadā tika uzbūvēts pirmais cietoksnis. Sekojoši ap to izveidojās arī pati pilsēta, kurai gandrīz 200 gadu garumā tika atvēlēta viena no svarīgākajām lomām Krievijas Kaukāza kalnu reģionā.

Šodien no tajos laikos dižā un slavenā cietokšņa nekas nav saglabājies. Tā vietā tagad atrodas pilsētas kvartāli, ielas un pāris laukumi. Viens no šiem laukumiem atrodas Terekas upes labajā krastā, tieši iepretim Olgas čuguna tiltam. Tas ir Štibas laukums (площадь Штыба). Skatoties no tilta, laukuma labajā pusē, atrodas paliela celtne virs kuras plīvo Ziemeļosetijas karogs. Tā izrādās ir pilsētas administrācijas ēka. Savukārt laukuma pretējā pusē, skatoties pa kreisi, atrodas neliels skvērs, kurā ievēroju pieminekli.

Tālāk aiz pieminekļa var saskatīt arī mūra celtni, kura atgādina cietokšņa mūri. Kā jau tikko teicu- no vēsturiskā pilsētas cietokšņa šodien nekas neesot saglabājies! Tādēļ ar interesi dodos uz šo skvēru, lai uzzinātu, kas tad īsti ir šī būve, kura ir līdzīga cietokšņa mūrim.

Šķērsojot laukumu nonāku skvērā un uzduros akmenim uz kura iegravēts uzraksts: „Izkāpu Terekas labajā krastā... te atrodas pats pirmais osetīnu ciems...”. Piezīme zem šī uzraksta liecina, ka akmenī iegravētie vārdi ir citāts no kāda adjutanta Štedera dienasgrāmatas, kurā tas ierakstīts 1781.gadā.

Patiesība te saprotu, ka esmu nonācis līdz memoriālajam kompleksam, kurš veltīts Vladikaukāzas dibināšanai. Te pat atrodas arī piemineklis Dzaugam Bugulovam (памятник Дзаугу Бугулову), kuru osetīni uzskata par šīs pilsētas pamatakmens licēju. Tieši šis vīrs esot bijis tas, kurš šeit izveidoja pirmo ciemu, kurā apmetās no Kaukāza kalnu rajoniem atnākušie ļaudis (osetīnu versija). Šo ciemu tad arī sākuši dēvet par Dzaudžikau, kas osetīnu valodā nozīmējot- „Dzauga ciems”. Šādi osetīni dēvējot Vladikaukāzas pilsētu arī šodien. Te vēl piebildīšu, ka padomju varas laikā, no 1944.līdz 1954.gadam, šī pilsēta arī tika dēvēta par Dzaudžikau. Starp citu! Inguši uzskata, ka šo ciemu ir dibinājuši nevis osetīni, bet tieši viņi,. Viņu prāt šeit atradās ingušu apmetne, kura tikusi dēvēta par Dzaur-Kov (Zaur-Kov:krievi to dēvēja par Zaurovu-Заурово), kas ingušu valodā nozīmē-„Zaura pagalms”. Par labu šaj versijai liecina vietējās krievu avīzēs ,1911.gadā, publicētie raksti, kuri tika veltīti pilsētas piecdesmitajai gadadienai. Tajos bija rakstīts, ka Vladikaukāzas pilsēta ir izveidojusies vietā, kur līdz 1784.gadam atradies ingušu auls Zaurovo (inguš: Zaur-Kov).

Patiesībā šie strīdi starp osetīniem un ingušiem, par šīs pilsētas un tuvāko zemju piederību, ilgst jau vairāk kā 100 gadus un tie ne tuvu nav norimuši arī šodien. Vēl jo vairāk! Pavisam nesen, skarā ar šiem strīdiem, izcēlās pat nopietns-bruņots konflikts! Pie osetīnu un ingušu strīdiem un konflikta es vēl uz īsu brīdi atgriezīšos. Tagad pakavēšos šajā skvērā, kur uzstādīts piemineklis pilsētas pamatlicējam Dzaugam Bugulovam un nedaudz pastāstīšu par Vladikaukāzas cietokšņa, un pilsētas vēsturi, laikā, kad Ziemeļkaukāza zemes nonāca Krievijas impērijas valdījumā. Vladikaukāzas cietoksnis un Gruzijas kara ceļš. Un tā! Vai šīs pilsētas radītāji bija osetīni vai inguši? Par to viņi strīdas savā starpā! Toties krievi uzskata, ka pilsētas pirms sākumi ir meklējami tad, kad šeit tika uzcelts pirmais-krievu cietoksnis. Kā jau minēju stāsta sākumā, pirmais cietoksnis, šeit Terekas upes krastā, tika uzbūvēts 1784.gadā un slavenais ģenerālis-grāfs Poķomkins to nosauca par Vladikaukāzas cietoksni. Tādējādi tā nosaukumā jau tika ieliekta ideja tam, kāda loma šim cietoksnim ir paredzēta un būs jāpilda. Tātad! Jāvalda pār Kaukāzu!

Patiesībā Vladiakaukāzas priekšvēsture ir šāda! Tajā laikā, 18.g.s. vidū, notika nopietna Krievijas impērijas un Gruzijas kņazistes satuvināšanās. To izraisīja gruzīnu valdnieku bijība no nokļūšanas Turku verdzībā. Tā kā tajos laikos Krievijas impērijas teritorijas no Gruzijas atdalīja sarežģītie Kaukāza kalni, kuros dzīvoja vairākas tautas un tās tā īsti Krievijas impērijai arī nepakļāvās, gruzīni nesaskatīja briesmas, ka viņi noslēdzot savstarpēju vienošanos ar Krieviju varētu nonākt pārāk lielā tās atkarībā. Tajā pat laikā, viņuprāt, Krievija varēja būt kā nopietns sabiedrotais, lai pretotos Turcijas ekspansijai Kaukāza reģionā. Tad nu, 1783.gada 24.jūlijā tika parakstīts, it kā, savstarpēji izdevīgs akts par Gruzijas nonākšanu Krievijas impērijas aizsardzībā un par Krievijas karaspēka vienību izvietošanu Gruzijas teritorijā. Īsāk sakot- patiesībā Gruzija nonāca daļējā Krievijas atkarībā, par ko gruzīniem nākotnē nāksies nožēlot. Savukārt Krievija noslēdzot šādu līgumu nelaida garām iespēju, pie reizes, nostiprināt savas pozīcijas un realizēt nopietnus stratēģiskus plānus Aizkaukāza reģionā.

Lai pildītu šo līgumu un realizētu tālejošus plānus par ekspansiju Aizkaukāza reģionā, krievu armijai radās nepieciešamība izveidot nopietnu un drošu transporta koridoru līdz Gruzijai. Nelaime bija tikai tāda, ka sarežģītie kalnu apvidi starp Krieviju un Gruziju neatradās, nedz vienas, nedz otras, kontrolē. Tātad radās nepieciešamība, vismaz sākotnēji, izveidot koridoru pa kuru varētu nodrošināt kravu plūsmu un armijas vienību nokļūšanu līdz Gruzijai. Tad arī tika uzsākta Krievijas Impērijas tālāka ekspansija Ziemeļkaukāzā. Krievu armija sāka virzīties gar Terekas upi uz dienvidiem. Te pa ceļam tika izveidoti vairāki nocietināti posteņi un garnizoni no kuriem viena daļa, pavisam drīz, tika pārveidoti par nopietniem cietokšņiem. Protams, ka vietējie kalnieši, gan inguši, gan osetīni un citi, nebūt nebija sajūsmā par svešinieku ierašanos viņu zemēs. Tādējādi vairākās vietās izcēlās nopietnas sadursmes starp kalniešiem un krievu armiju.

Galu galā, ar skaitlisku pārsvaru un labāku bruņojumu, Krievijas Impērijas karaspēkam izdevās apspiest kalniešu pretestību un turpmāko gadu laikā militārais koridors, kurš tika nodēvēts par „Gruzijas kara ceļu(Вое́нно-Грузи́нская доро́га)”, tika izveidots. Tas gan neļāva krievu armijai viegli uzelpot! Pavisam drīz šis koridors un tā tuvumā iekarotās zemes, tika pakļautas pastāvīgiem kalniešu uzbrukumiem. Vēl jo vairāk, neskaitāmas reizes, šajā Ziemeļkaukāza reģionā izcēlās nopietnas sacelšanās un pat liela mēroga kari pret Krievijas Impērijas iekarotājiem. Tādējādi vairāki jaunizveidotie krievu cietokšņi un apdzīvotās vietas vairākkārt tika izpostītas un iznīcinātas. Lai ar to cīnītos, krievu armijai nācās ar vien vairāk nostiprināt savas pozīcijas. Vladikaukāzā un tālāk gar „Gruzijas kara ceļu” tika izveidoti vairāki jauni garnizoni un cietokšņi. Arī paša Vladikaukāzas cietokšņa loma pieauga un tā pievārtē sāka veidoties paliela pilsēta. Galu galā, pēc ilgsošā un smagā „Kaukāza kara” pret dižo Kaukāza Imamāta karavadoni Šamilu, Krievijas Impērijai izdevās nostiprinār savas pozīcijas Ziemeļkaukāzā. Pēc šī kara, kad 1860.gadā Vladikaukāzai tika piešķirts pilsētas statuss, tā jau bija kļuvusi par nopietnu un stratēģiski nozīmīgu vietu. Faktiski Vladikaukāza bija izveidojusie par visa šī Kaukāza reģiona militāro un ekonomisko centru. Pilsēta turpināja augt un attīstīties un kad, 1862.gadā, tika izveidots tā saucamais Teras apgabals, Vladikaukāza tika izvēlēta par tā administratīvo centru.

Labi! Tagad uz pavisam īsu mirkli atkāpsimies no vēstures tēmas. Kā jau pirmīt teicu: ievēroju ka aiz šī skvēra atrodas celtne, kura atgādina cietokšņa mūri. Pirmajā mirklī kāds varētu pat padomāt, ka tas ir bijušā Vladikaukāzas cietokšņa mūris. Izrādās tas tā nav! Patiesībā šis mūris ir jau pieminētā, Vladikaukāzas dibinātājiem veltītā memoriāla sastāvdaļa un tas šeit ir izveidots pavisam nesen. Īsāk sakot, mūris šeit uzbūvēts, lai simbolizētu bijušo Vladikaukāzas cietoksni.

Pirmīt jau teicu, ka no senā cietokšņa līdz mūsdienām nekas nav saglabājies un tā vietā tagad atrodas pilsētas kvartāli un ielas. Pie tam vēl varu piebilsts, ka kārtīgi papētot vēsturiskus materiālus un kartes secināju, ka bijušais cietoksnis patiesībā atradās nedaudz tālāk- vietā, kur tagad atrodas tā saucamais „Brīvības laukums (площадь Свободы)”. Šajā laukumā pēc kāda brīža es vēl nonākšu, bet tagad apjožu cietokšņa mūra imitāciju un gar Terekas upi dodos ziemeļu virzienā. Te pat aiz kvartāla stūra jau iepriekš pamanīju nākošo ievērības cienīgo Vladikaukāzas apskates objektu. Armēņi un armēņu pareizticīgo baznīca Vladikaukāzā. Protams! Ja ceļojat pa Krieviju un tās republikām, tad gribat vai negribat, jūs nevarēsiet izvairīties no baznīcām, mošejām vai cita veida reliģiskiem objektiem. Vienu no tādiem tikko jau apskatīju un par to jau stāstīju. Tā bija sunītu mošeja. Tagad esmu nonācis līdz kristiešu baznīcai. Precīzāk sakot tā ir armēņu pareizticīgo baznīca.

Svētā Georgija (Jura) armēņu pareizticīgo baznīca Vladikaukāzā tika uzcelta 1868.gadā. Jau tajos laikos armēņi sastādīja būtisku daļu no Vladikaukāzas iedzīvotāju skaita, tādēļ arī šeit tika uzbūvēta baznīca, kurā dievkalpojumus varēja noturēt armēņu pareizticīgo baznīcas piekritēji. Arī šodien armēņu diaspora Vladikaukāzā un Ziemeļosetijā ir salīdzinoši liela. Armēņi patiesībā ir trešā lielākā etniskā kopiena Vladikaukāzā, aiz osetīniem un krieviem. Šodien Vladikaukāzā dzīvo vairāk kā 10 000 armēņu. Savukārt, ja skatās uz Vladikaukāzas iedzīvotāju reliģisko sastāvu, tad ir zināms, ka armēņu pareizticīgo baznīcas piekritēji sastāda ceturto lielāko reliģisko kopienu pilsētā (lielākas ir tikai Osetīnu pareizticīgās baznīcas, Islāma un Krievu pareizticīgo baznīcas piekritēju kopienas).

Pati Svētā Georgija baznīca ir klasiska armēņu stila reliģiozā celtne, kura būvēta no māla ķieģeļiem un tā tiešām izskatās visai interesanti. Tāpat interesantas ir arī šīs baznīcas vitrāžas un freskas. Savukārt šīs baznīcas pagalmu rotā vēl viens no Vladikaukāzas apskates objektiem, kurš bieži tiek minēts dažādos ceļvežos. Šis objekts ir krusti, jeb kā tos dēvē armēņi- tie ir hačkari (speciāli izgatavoti tā saucamie-svētie akmeņi, kurus vis biežāk rotā krusta zīmes).

Šie krusti šeit ir uzstādīti par piemiņu armēņu tautas 1915.gada genocīda upuriem. Te pat atrodas arī krusts, jeb hačkars, kurš šeit ir uzstādīts par godu 1700. gadadienai, kopš Armēnija pieņēmusi kristietību. Patiesībā apskatot šos krustus-hačkarus man neviļus radās jautājums! Kāds tad īsti ir sakars, šiem diviem ar Armēniju saistītajiem notikumiem, ar Vladikaukāzu? Labi! Saprotu, ka viens varētu būt tas, ka jau pieminētā, 1915.gadā, armēņu genocīda laikā daudzi armēņi bēga no savas zemes un daļa no viņiem nonāca, un apmetās arī šeit Vladikaukāzā. Toties ar to, ka pirms 1700 gadiem tika kristīta Armēnija, Vladikaukāzai īsti nav nekāda sakara. Noslēdzot stāstījumu par Vladikaukāzas armēņiem un viņu baznīcu vēlos piebilst, ka armēņi visā Krievijā, gandrīz visos laikos, ir izbaudījuši zināmas privilēģijas. Īsāk sakot, kas bija atļauts armēņiem un armēņu baznīcai, tas nebija atļauts daudziem citiem. Kāpēc tā? Šķiet lai to izskaidrotu ir jāatskatās vēsturē. Un vēsture ir tāda, ka armēņi, vairākos Kaukāza reģionā notikušajos karos, gandrīz vienmēr ir bijuši Krievijas impērijas sabiedrotie. Tāpat, armēņu zemes krievu karaspēkam bieži ir kalpojušas, kā placdarms karagājieniem uz Turciju un Persijas (Irānas) zemēm. Starp citu, armēņiem par šādu draudzību ar Krieviju, 1915 gadā nācās dārgi samaksāt (Tad notika šeit jau pieminētais Turcijas genocīds pret armēņiem)!

Godīgi sakot, arī armēņu pareizticīgo baznīca, šeit Vladiakaukāzā, atrodas ļoti parocīgā un varētu pat teikt- privileģētā vietā. Tas ir, pilsētas centrā, pašā Terekas upes krastā, starp diviem centrālajiem laukumiem. Pārējās Vladikaukāzas reliģiskās celtnes, izņemot vēl tikko apskatīto Muhtarova mošeju, atrodas jau krietni nostāk no centra. Osetīnu pareizticīgo baznīca un reliģiju vēsture. Krievu pareizticīgo katedrāle atrodas pilsētas rietumu daļā, pretējā upes krastā, labu gabaliņu nost no pilsētas centra. Savukārt nedaudz tuvāk centram vēl atrodas tikai osetīnu pareizticīgo baznīca, kuru jau pamanīju ejot pāri tiltam.

Tā atrodas nelielā pakalnītē,virs Štibas laukuma, netālu no Olgas čuguna tilta. Tā kā esmu osetīnu zemē, tad noteikti nevaru neapskatīt arī šo baznīcu, kura saistīta ar osetīnu galveno reliģiju! Tātad dodos tās virzienā. Vispirms Šķērsoju Štibas laukumu un tad pa nelielu vecpilsētas ieliņu-Armjanskaja (Armēņu) dodos augšup kalnā. Te pa ceļam nākas šķērsot pāris interesantus vecpilsētas kvartāliņus, kuros daļēji ir saglabājusies arī senā pilsētas apbūve.

Te gan jāpiebilst, ka arī te liela daļa vēsturisko ēku, līdzīgi kā daudzās citās pilsētās Krievijā, atrodas diezgan sliktā stāvoklī. Un tomēr! Šeit ir viena atšķirība! Te nav tik daudz atkritumu uz ielām, kā vairums citās Krievijas pilsētās! Pirms devos šurp uz Kaukāzu, pāris dienas pavadīju Maskavā un pabiju pāris Piemaskavas pilsētās. Tur arī pārliecinājos, ka šajās pilsētās valda totāls bardaks un netīrība. Savukārt šeit, Vladikaukāzā, situācija ir daudz labāka. Nē, nu protams! Arī šeit ir problēmas, bet tās nav tik nopietnas kā tur.

Vismaz man šķiet, ka Vladikaukāzas galvenā problēma ir tā, ka tās iedzīvotājiem vienkārši trūkst līdzekļu savu māju remontam. Tas gan nav šķērslis šiem ļaudīm, lai uzturētu elementāru kārtību savās mājās un to pievārtē.

To pašu gan nevar teikt par šīs pilsētas objektiem, kuri atrodas tās pašvaldības pārziņā. Protams ka pilsētas galvenie un centrālie skvēri, parki un ielas, kaut cik tiek koptas un uzturētas. Toties nomaļākās vietās valda aizmirstība!

Te nu metot līku ločus pa vecpilsētas ieliņām nonāku līdz pakalnei, kuru šeit dēvē par Osetīnu kalniņu. Tieši šī kalniņa virsotnē atrodas jau tikko pieminētā baznīca. Lai līdz tai nonāktu nākas kāpt augšup pa kāpnēm.

Kāpjot augšā vēlreiz pametu aci atpakaļ pilsētas virzienā un secinu, ka līdzīgas ainas kaut kur esmu redzējis. Sarkano ķieģeļu dominance un haotiski miksētā, dažādu arhitektūras stilu apbūve! Protams! Tas atgādina man kaut ko no Balkāniem. Kaut ko līdzīgu esmu redzējis Maķedonijā, Kosovā un Albānijā.

Te nu esmu nonācis līdz kalna virsotnei, uz kuras atrodas baznīca, jeb precīzāk būtu teikt- katedrāle. Tā ir „Svētās dievmātes osetīnu pareizticīgo katedrāle”. Izrādās, ka šī katedrāle, kura sākotnēji tika būvēta kā baznīca, ir vecākais kristiešu dievnams Vladikaukāzā. Pirmā pagaidu koka baznīca šajā vietā tika uzcelta 1815.gadā un tā tad atradās Vladikaukāzas pilsētas nocietinātajā teritorijā. Jau pēc desmit gadiem šajā vietā tapa no akmens būvēts dievnams, kurš ar nelielām izmaiņām ir saglabājies līdz mūsdienām.

Tātad kā jau tikko minēju, šis ir osetīnu pareizticīgo dievnams. Lai labāk saprastu, kas ir osetīnu pareizticīgā baznīca, uz īsu brīdi atgriezīsimies pie stāsta par reliģijām Vladikaukāzā un Ziemeļosetijā. Kā jau sapratāt, lielākā daļa osetīnu ir kristieši, jeb precīzāk sakot, osetīnu pareizticīgās baznīcas piekritēji. Tas tā nav bijis vienmēr. Izrādās, ka osetīni un arī inguši, kuri vairākus gadsimtus dzīvoja Terekas upes krastos un tuvākajās ielejās, ļoti ilgu laiku piekopa savas, senas un savdabīgas, reliģiskās tradīcijas. Īsāk sakot latviski: šie ļaudis bija pagān ticīgie. Tajā pat laikā, vairāku gadsimtu garumā, Kaukāza tautas (tajā skaitā osetīni) tika pakļauti islamizācijas un kristianizācijas procesiem. Tādējādi islāms un kristietība nonāca osetīnu, ingušu un citu kaimiņos esošo tautu apdzīvotajos reģionos, bet sākotnēji tā īsti līdz galam šīs reliģijas šeit neiesakņojās.

Patiesībā arī tie šejienes ļaudis, kuri mēģināja pievērstie kristeitībai vai islāmam, to darīja saglabājot dažādas savu seno reliģiju tradīcijas. Galu galā, kad kaimiņos esošajā Gruzijā kristietība ņēma virsroku un tā tur kļuva par dominējošo reliģiju, pieauga šīs reliģijas ietekme arī uz osetīniem un ingušiem. Tādējādi šeit, Ziemeļkaukāzā, sāka veidoties nopietnas kristiešu kopienas, kuras pavisam drīz nonāca Gruzijas pareizticīgo baznīcas ietekmē un vēlāk jau tās pilnā kontrolē. Savukārt, kad šejienes zemes nonāca Krievijas Impērijas kontrolē, kristietības ietekme uz ingušiem un jo īpaši- osetīniem vēl vairāk pieauga.

Ingušu un osetīnu kristianizācijas procesi apstājās Kaukāza karu laikā, kad lielā daļa Ziemeļkaukāza zemes nonāca slavenā Šamila Ziemeļkaukāza imamāta pakļautībā. Šajā laikā Ziemeļkaukāzā jau notika nopietna islamizācija, kura visumā noritēja ļoti veiksmīgi. Lielākā daļa Ziemeļkaukāza mazo tautu labprāt pieņēma islāmu un to ļaudis kļuva par musulmaņiem.

Pēc uzvaras pār Šamilu tika likvidēts Ziemeļkaukāza imamāts un Ziemeļkaukāza zemes nonāca pilnā Krievijas impērijas kontrolē. Neskatoties uz to, lielākā daļa kalniešu, tajā skaitā lielā daļa ingušu, palika uzticīgi islāmam. Vienīgais izņēmums bija osetīni, kuri arī Imamāta pastāvēšanas laikā visnopietnāk pretojās islamizācijas procesiem. Tie palika un turpināja būt uzticīgi savu senču (pagānu) un kristiešu reliģijām.

Kāpēc tas tā notika? Tas ir sarežģīts jautājums. Zināms ir fakts, ka osetīni un inguši bija vienas no pirmajām tautām, kuras nonāca Krievijas Impērijas verdzībā. Sekojoši, lai censtos mazināt kalniešu pretošanos, Krievijas Impērijas ierēdņi šajās zemēs sāka piekopt tā saucamo „Skaldi un valdi” politiku. Vienkāršiem vārdiem sakot, tika piekopta taktika uz savstarpēju vietējo kalniešu tautu un ģimeņu klanu sarīdīšanu. Piemēram: Krievijai lojālākie kalnieši tika pie privilēģijām tirgoties pie cietokšņiem izveidotajos ciemos un pilsētās. Sekojoši šie lojālie kalnieši guva tiesības iegūt īpašumā nelojālo kaimiņu zemes. Šāda taktika noveda pie savstarpējiem kalniešu konfliktiem, kuros Krievijas Impērijas vietvalži atkal atbalstīja sev lojālākos. Galu galā tika panākts tas, ka kalnieši ieslīga savstarpējos ķīviņos un tādējādi viņiem neatlika spēka cīnīties pret saviem galvenajiem ienaidniekiem un apspiedējiem. Pirmīt jau pieminēju armēņus un to, ka viņi zināmā mēra izbaudīja privilēģijas no Krievijas vadības puses, un minēju kāpēc tas tā notika.. Kaut kas līdzīgs, pēc Kaukāza kariem, notika arī ar osetīniem. Kā vislojālākie un paklausīgākie, kuri pie tam pieņēma krievu iekarotājiem pieņemamāku un tuvāku reliģiju, tie tika apbalvoti ar pivilēģijām. Tas arī veicināja to, lai osetīni paliktu uzticīgi kristietībai arī turpmāk. Savukārt tie (piemēram inguši, čečeni un čerkesi), kas vairāk pretojās iekarotājiem un nepieņēma jauno kārtību, un protestējot pret to centās visiem spēkiem saglabāt sev pieņemamāku (ne ienaidnieku lobētu un uzspiestu) reliģiju, tika sodīti!

Labi! Lai kā tur bija vai nebija, lielākā daļa osetīnu šodien ir pareizticīgās baznīcas piekritēji. Te gan jāpiebilst, ka tā nav pareizticīgo baznīca, kura pakļaujas krievu pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhātam. Formāli osetīnu pareizticīgo baznīcas tiek pakļauta Gruzīnu pareizticīgajai baznīcai, bet sakarā ar gruzīnu-osetīnu konfliktu Osetijā esošajām baznīcām nav iespējams uzturēt sakarus ar savu formālo vadību Gruzijā. Tādējādi Osetijā tika izveidota sava neatkarīga pareizticīgo-Alānijas bīskapija, kura tagad jau formāli pakļaujas vienai no grieķu pareizticīgajām baznīcām.

Tā nu iedziļinājoties Vladikaukāzas un osetīnu reliģiju vēsturē esmu izmetis loku ap šo baznīcu, jeb katedrāli. Te pat atrodas arī neliela biroju ēkā un cik var saprast, tajā atrodas Osetīnu pareizticīgās baznīcas administrācija.

Aiz pašas katedrāles ir izvietojusies neliela kapsēta un spriežot pēc informācijas, kādā publikācijā par Vladikaukāzu, šī ir pati vecākā kapsēta pilsētā. Agrāk tā esot bijusi daudz plašāka, bet padomju varas gados liela daļa no kapsētas tika iznīcināta un nolīdzināta, un tās vietā tika uzceltas dzīvojamās mājas. Tagad ir saglabājusies kapsētas daļa, kura apjož katedrāli. Te vēl jāpiebilst, ka šajā kapsētā esot apbedītas vairākas, Vladikaukāzā un Ziemeļosetijā, slavenas un cienījamas personas. Brīvības laukums un Ziemeļosetijas republikas sarežģītais veidošanās process. Tā nu noslēdzu ekskursiju pie Svētas dievmātes osetīnu pareizticīgo katedrāles un varu atgriesties pilsētas centrā. Pametu katedrāles pagalmu un pa kāpnēm dodos lejup no kalna. Pa ceļam atkal seko vairāki interesanti vecpilsētas kvartāliņi. Te nejauši uzeju arī dažas interesantas skulptūras, kurās attēloti, gan slaveni cilvēki, gan vienkāršie ļaudis.

Piemēram te pat netālu no Štibas laukuma atrodas skulptūra, kurā attēloti vīri, kuri spēlē šeit Kaukāzā ļoti populāro spēli -nardus.

No Štibas laukuma tālāk dodos jau pa Vladikaukāzas centrālo ielu, jeb precīzāk sakot-prospektu. Tas ir Miera prospekts (Проспект Мира). Šeit sākumā šis prospekts ved gandrīz gar pašu upes krastu, kur starp prospektu un upi ir izveidoti tīri mīlīgi skvēriņi un parciņi.

Starp šiem skvēriņiem atrodu kārtējo pieminekli. Tas ir piemineklis slavenajam krievu aktierim un režisoram Jevgēņijam Vahtangovam, kurš izrādās ir dzimis un pavadījis bērnību tieši šeit -Vladikaukāzā. Šeit pilsētā atrodas arī Jevgēņija Vahtangova vārdā nosauktais teātris.

Tālāk prospekts pakāpeniski attālinās no upes un vēl pēc pāris simtu metru gājiena es nonāku diezgan plašā laukumā, kuru ielenc dažādas administratīvās ēkas. Tas ir Brīvības laukums (Площадь Свободы) un šķiet, ka tas ir centrālais pilsētas laukums, kurā tiek rīkoti dažādi oficiālie pasākumi. Šodien var manīt, ka laukums ir sagatavots pēc pāris dienām plānotajam uzvaras svētku pasākumam.

Lai arī Vladikaukāzā ar tīrību ir daudz labāk kā vairums citās Krievijas pilsētās, arī šeit ir dažas lietas par kurām pilsētas vadība kaunējas. Šķiet nelielo kvartālu, kurā dominē grausti un notiek kādi haotiski būvdarbi, pilsētas vadība ir nolēmusi paslēpt aiz lieliem audekla baneriem.

Kā jau tikko minēju, šo laukumu ielenc vairākas administratīvās ēkas. Pašā lielākajā un iespaidīgākajā ēka pie šī laukuma ir izvietojies Ziemeļosetijas- Alānijas republikas parlaments un valdība. Tādējādi sanāk, ka šo Brīvības laukumu var uzskatīt par Vladikaukāzas un visas Ziemeļosetijas republikas centrālo laukumu. Tāds tas patiesībā gandrīz visu Vladiakukāzas pastāvēšanas laiku arī ir bijis. Laukums šajā vietā jau tapa XIX g.s. vidū un tad tas atradās Vladikaukāzas cietokšņa norobežotajā teritorijā. Tajos laikos šis laukums tika dēvēts par Mihaila (Михайловская площадь) laukumu. XX g.s. sākumā tika nojaukti cietokšņa nocietinājumu mūri un vairākas pilsētas novecojušās ēkas. Tādējādi tika paplašināts arī šis laukums un pie tā tika izveidoti divi pilsētas parki. Nezinu kā tos parkus tajos laikos dēvēja, bet šodien tie saucās Puškina skvērs un Kostas Hetagurova parks. Pagājušā g.s. trīsdesmitajos gados, kad Vladikaukāza tika nodota pilnīgā Ziemeļosetijas autonomās republikas kontrolē, pilsētā tika uzsākta jaunu republikas administratīvo ēku celtniecība. Sekojoši šeit, 1936.gadā, tapa arī šis Ziemeļosetijas republikas parlamenta un vadības nams, kurš tajā laikā tika dēvets par Padomes ēku (дом советов). Ēka tika uzbūvēta starp laukumu un Puškina parku (tagad skvēru), kurš tagad ir paslēpies aiz šīs monjumentālās celtnes.

Ja nu reiz pieskāros vēstures tēmai un pieminēju pagājušā gada trīsdesmitos gadus, tad nedaudz pastāstīšu ko tuvāk par šo vēstures periodu Vladikaukāzā un Ziemeļosetijā. Un tā! Pēc Krievijas impērijas uzvaras Kaukāza karā praktiski viss Kaukāzs nonāca pilnā tās kontrolē. Sekojoši tika veikta visa Kaukāza integrēšana Krievijas impērijas sastāvā un Kaukāza zemes tika sadalītas vairākos administratīvi teritoriālos veidojumos-guberņās un apgabalos. Veidojot šādus administratīvo dalījumu Krievijas Impērijas vadība necentās ievērot nekādas etniskās un tradicionālās, ilgu laiku pastāvējušās, robežas. Tādējādi vairākas Kaukāza tautas mākslīgi tika sadalītas dažādos rajonos, kas vēlāk izraisīja dažādas strīdu situācijas. Administratīvi teritoriālais dalījums visai bieži tika mainīts. Tā tas turpinājās līdz pat 1917.gada revolūcijai Krievijā. Zīmīgi, ka revolūcijas laikā, visai bieži, Kaukāza tautu pārstāvji atbalstīja boļševikus. Tas šķiet tika darīts tādēļ ka kaukāziešiem šķita, ka šādā veidā viņiem kaut kā izdosies atbrīvoties no cariskās Krievijas uzspiestās kārtības.

Godīgi sakot- galu galā, kad boļševiki nonāca pie varas, tie nedaudz respektēja Kaukāza tautu atbalstu un pēc revolūcijas Kaukāza reģionā tika izveidoti vairāki autonomie rajoni un apgabali, kuru robežas tika nospraustas tuvu patiesajām, tolaik pastāvošajām, etniskajām robežām. Tādējādi tika izveidoti arī Ingušu un Ziemeļosetijas autonomie apgabali, kuri sākotnēji atradās tā saucamās Kalnu padomju autonomās republikas (Горская светская автономная республика) sastāvā. Tajā laikā vēl viena osetīnu autonomija (Dienvidosetijas autonomais rajons) tika izveidota arī Gruzijas republikas teritorijā, kura nākotnē jau kļūs par strīdu iemeslu un izraisīs konfliktus, kuri nav atrisināti līdz pat mūsdienām. Starp citu, Vladikaukāza bija, ir pirms 1917.gada revolūcijas pastāvošās Teras guberņas, ir pēc revolūcijas izveidotās Kalnu autonomās padomju republikas (APR), administratīvais centrs (galvaspilsēta).

Kā jau minēju, pēc revolūcijas, 1924.gadā, tika izveidotas Ingšu un Ziemeļosetīnu autonomie apgabali par kuru administratīvo centru vienlaicīgi tapa Vladikaukāza. Vladikaukāzas pilsēta tajā laikā netika iekļauta, nedz Ingušu autonomajā apgabalā, nedz Ziemeļosetīnu autonomajā apgabalā un tā pastāvēja, kā atsevišķa administratīvi teritoriālā vienība- Kalnu APR galvaspilsēta, kurā tika izvietotas arī abu pieminēto autonomo apgabalu administrācijas. 1931.gadā padomju varas pārstāvji nolēma Vladikaukāzai piešķirt jaunu nosaukumu un tā laika tradīcijās, tā tika nodēvēta kārtējā komunista vārdā! Pilsēta tika nosaukta par Ordženekidzi (Ordženekidze-gruzīnu izcelsmes komunistiskais darbonis). Sekojoši 1934.gadā Ziemeļkaukāzā notika teritoriāli administratīvā reforma, kuras gaitā tika likvidēta Kalnu Padomju Sociālistiskā Republika. Tā faktiski tika sadalīta vairākās mazās republikās. Tādējādi sanāca, ka bijuši autonomie apgabali un tajos dzīvojošās tautas ieguva lielāku patstāvību. Te gan jāpiebilst, ka ne viss noritēja tā, kā to vēlējās Kaukāza tautas. Reformu gaitā dažas autonomijas tika apvienotas vienotās autonomajās padomju sociālistiskajās republikās (APSR). Tā tapa tādas „dvīņu republikas”, kā Karačaju un čerkesu APSR, Kabardijas un Balkārijas APSR, un Čečenijas un Ingušijas APSR. Izņēmums bija Ziemeļosetijas autonomais apgabals, kurš pārtapa Ziemeļosetijas APSR saglabājot uz to brīdi esošās robežas. Vēl jo vairāk, pēc Ingušu un Čečenu autonomu apgabalu apvienošanas vienā republikā, Vladikaukāzas (tajā laikā Ordženekidzes) pilsēta tika pievienota Ziemeļosetijas APSR un tā tika pasludināta par šīs republikas galvaspilsētu. Protams ka Vladikaukāzas nodošana Ziemeļosetijai izraisīja neapmierinātību ingušu aprindās, kurās šī pilsēta tika uzskatīta arī savējo. Kā mierinājums un kompensācija ingušiem, tika pasniegts tas, ka ingušu rajoniem Čečenu un Ingušijas APSR, tika pievienots Sunžas kazaku rajons, kurš līdz tam brīdim netika iekļauts Ingušu autonomajā apgabalā.

Kārtējais satricinājums Ziemeļkaukāzā norisinājās pēc Otrā pasaules kara. 1944.gada ziemā, ar Staļina pavēli, tika deportēti čerkesu tautības iedzīvotāji no Kabardijas un Balkārijas, un Karačaju un Čerkesu republikām. Tālāk sekoja vēl trakākas lietas. 1944.gada februārī tika likvidēta Čečenijas un Ingušijas APSR, un visi čečenu un ingušu tautības iedzīvotāji tika deportēti uz Sibīriju, Kazahstānu un citiem tālākiem PSRS reģioniem. Šo represiju un genocīda laikā vairāki tūkstoši čečenu un ingušu, kuri atteicās pamest savas zemes, tika nogalināti.

Čečenijas un Ingušijas republikas teritorijā tika izveidots Groznijas apgabals, bet lielākā daļa zemes, kurās dzīvoja inguši, tika pievienotas Ziemeļosetijas APSR. Pavisam neliela daļa ingušu zemes tika pievienotas arī Gruzijas PSR. Protams ka deportēto ļaužu mājās pavisam drīz apmetās citi ļaudis. Jo sevišķi strauji šāds process noritēja tajos ingušu rajonos, kuri atradās blakus Vladikaukāzai. Ingušu mājokļos apmetās osetīni un citu tautību ļaudis, kuri šeit tika atsūtīti no visas dižās PSRS. Savukārt, kad pēc Staļina nāves tika reabilitēti inguši un čečeni, tiem tika ļauts atgriezties savā zemē. Tas tā arī notika, bet daudzi no viņiem, jo īpaši inguši, atgriežoties savus mājokļus nevarēja atgūt. Tajos jau bija apmetušies svešinieki.

1957.gadā tika atjaunota Čečenijas un Ingušijas APSR, bet sakarā ar to, ka liela daļa osetīnu atteicās pamest ingušiem atņemtās mājas, daļu no bijušajām ingušu apdzīvotajām teritorijām tika atstātas Ziemeļosetijas kontrolē. Tādējādi vairāki rajoni Terekas upes labajā krastā, Vladikaukāzas tuvumā, tika iekļuti tā saucamajā Piepilsētas rajonā (Пригоподный район), kurš tika pievienots Ziemeļosetijas republikai. Tās sastavā tas atrodas arī tagad un te vēl jāpiebilst, ka šajā rajonā, vēl pavisam nesen, izcēlās konflikts, kas izraisīja pat bruņotas sadursmes starp ingušiem un osetīniem. Pat to kas notika šī konflikta gaitā pastāstīšu jau vēlāk, kad taps stāsts par Ingušijas republiku, bet tagad atgriezīsimies mūsdienu Vladikaukāzā. Kostas Hatagurova parks un Miera prospekts. Tā nu daudz maz par Ziemeļosetijas vēsturi esmu izstāstījis un varu turpināt apskatīt pilsētu, un tālāk ar gariem republikas vēstures izklāstiem jūs vairs nenoslogošu.

Te pat aiz Brīvības laukuma atrodas viens no pilsētas parkiem. Tas ir tā saucamais Kostas Hatagurova (Парк им. Косты Хетагурова) parks. Pirmīt jau minēju, ka pēc Vladikaukāzas cietokšņa mūru nojaukšanas, 1870.gadā, pilsētā tika izveidots laukums un divi parki. Viens no tiem tika izveidots pie bijušās pilsētas komendatūras un tajā laikā tas tika nodēvēts pat Komendanta parku. Vēlāk šo parku sāka dēvēt par Pilsētas parku un cariskās Krievijas laikā šis esot bijis viens no skaistākajiem parkiem visā Krievijas Kaukāzā. Parka teritorijā tad atradās: vairāki dīķi, laivu stacija, estrādes un pat zoodārzs. Te esot rīkoti arī grezni pilsētas svētki un dažādi citi pasākumi. Pēc 1917.gada revolūcijas parks tika nodēvēts par Proletāriešu parku. Sekojoši laika gaitā parks zaudēja savu krāšņumu un tiešām pārvērtās par ne tās labākās proletāriešu daļas saieta vietu. Parka dīķi tika aizbērti, laivu staciju likvidēja un zoodārzs tika slēgts.1939.gadā parks tika nedaudz savests kartībā un tas tika nosaukts osetīnu tautas dzejnieka Kostas Hatagurova vārdā.

Šodien Šis parks ir salīdzinoši labi sakopts. Parka celiņi pavisam nesen ir nobruģēti, zālāji ir nopļauti un salīdzinot ar daudziem parkiem Vladikaukāzā un citās Krievijas pilsētās, šo droši var nosaukt par labi apsaimniekotu parku.

Izmetot nelielu loku pa Kostas Hetagurova parku atgriežos uz Miera prospekta, kurš atdala šo parku no Brīvības laukuma un administratīvo ēku kvartāliem. Sākot no Brīvības laukuma Miera prospekts pārvēršas īstā bulvārī. Pa vidu prospektam ir izveidota jauka zaļā josla ar liepu aleju un apstādījumiem, kur izvietoti arī vairāki pieminekļi un skulptūras. Burtiski iepretim parkam, Miera prospekta zaļajā zonā, atrodas arī Kosta Hatagurovam veltīts piemineklis.

Pa Miera prospektu ved arī tramvaja līnija, kura esot viena no vecākajām tramvaju līnijām Krievijas Ziemeļkaukāzā. Tās būvēšana tika uzsākta 1902.gadā un pirmo Vladikaukāzas tramvaja līniju, kura tika atklāta 1904.gadā, šeit esot būvējuši vācu un beļģu inženieri. Šodien Vladikaukāzā ir vairākas tramvaju līnijas, kuru kopējais garums pārsniedz 45 kilometrus un tās ved gandrīz uz visiem pilsētas rajoniem.

Nākamais mērķis, ko esmu ieplānojis apmeklēt, ir Osetijas-Alānijas nacionālais muzejs, kurš arī atrodas te pat pie Miera prospekta, netālu no parka. Muzejs atrodas kādā ēkā, ko tautā dēvējot par Hodjakova namu (особняк Ходякова), kurš šeit ticis uzbūvēts 1908.gadā. Šī nama sākotnējais saimnieks esot bijis viens no bagātākajiem cilvēkiem Vladikaukāzā. Viņam esot piederējušas vairākas dzirnavas un dažādas citas ražotnes pilsētā, un citur Kaukāzā. Savukārt lielāko slavu Hodjakovs esot iemantojis ar to, ka viņam esot piederējusi vislabākā sporta zirgu ferma Krievijas impērijas dienvidos.

Pēc boļševiku nākšanas pie varas ēka tika nacionalizēta un vēlāk tās telpās tika izveidots novadpētniecības muzejs, kurš šodien jau tiek dēvēts par Nacionālo muzeju. Tad nu tas arī esot pats nopietnākais muzejs Ziemeļosetijā, kurā ir iespējams iepazīt osetīnu vēsturi, kultūru un tradīcijas. Man gan šodien nav paveicies, jo muzejs, it kā, sakarā ar remontdarbiem, kurus patiesībā tā īsti manīt pat nevar, ir slēgts.

Neko darīt! Patiesībā jau iepriekš esmu ieguvis daudz informācijas par Osetiju un Vladikaukāzu, tādēļ varu arī iztikt bez šī muzeja apmeklējuma. Pie tam zinu, ka pilsētā atrodas vēl viens muzejs, kuru arī esmu ieplānojis apskatīt. Te pat blakus muzejam uz kādas administratīvās ēkas lieveņa, kāda dāma gados tirgo osetīnu tradicionālos apģērbus. Tad nu dodos apskatīties tos un pie reizes nedaudz papļāpāju ar šo kundzi. Te arī uzzinu daudz ko par osetīnu tautas tradīcijām un apģērbiem. Tātad šī informācija man kompensē arī muzeja neapmeklējumu. Vēl jo vairāk, šeit pat satieku cilvēku, kurš pēc mirkļa man pastāstīs tik daudz interesanta! Vladikaukāzas stāstu, anekdošu un vēstures enciklopēdija -Kazbeks. Te pat, pēc nelielas tautastērpu apskates, turpinot ceļu prospekta zaļajā zonā, satieku divus vīrus, kuri sēž uz soliņa un šķiet jau kādu brīdi mani bija vērojuši. Viens no vīriem mani skaļi pasveicina un nolasa savdabīgu kaukāziešu viesmīlības izrādīšanas monologu! Tad viņš jautā: redzu ka tu neesi vietējais, no kādiem plašās zemes novadiem esi ieradies? Saku ka esmu no Latvijas. Vīrs iesaucās: vai cik ilgi neesmu nevienu no Baltijas (kriev.-Прибалтика) sastapis! Tad nu uzsākam diskusiju. Izrādās šī runīgā vīra vārds ir Kazbeks un pēc viņa teiktā var saprast, ka viņš patiešām arī esot dzimis vienā no auliem, pašā Kazbeka kalna pakājē.

Tā nu apmaināmies ar laipnībām un Kazbeks izstāsta man dažas kaukāziešu anekdotes. Nedaudz vēlāk sākam parunāt arī par dažām nopietnākām tēmām. Izrādās ka Kazbeks jaunības gados esot bijis aktīvs sabiedrikais darbonis un esot kalpojis vairākās Vladikaukāzas pilsētas vadošajās organizācijās, un partijas (PSKP) struktūrās. Tā nu mūsu diskusija izvēršas plašāk un plašāk! Tiešām uzzinu daudz ko interesantu un varu te vēl piebilst, ka šo un to no Kazbeka sniegtās informācijas izmantoju arī tagad rakstot šo stāstu.

Galu galā Kazbeks piedāvā man nelielu ekskursiju viņa pavadījumā. Daudz laika tas neaizņemšot, saka Kazbeks. Tā nu pļāpājot Kazbeks nemanot atbrīvojas arī no otra vīra, kurš sākotnēji arī iesaistījās diskusijās, bet vēlāk, kad pārgājām no anekdotēm uz nopietnām sarunu tēmām, vairs nespēja izsekot līdzi sarunām un atdeva iniciatīvu Kazbekam. Tad nu sākam nesteidzīgu pastaigu pa Miera prospektu. Kazbeks man parāda vairākas vēsturiskas ēkas, kuras izvietojušās gar Miera prospektu un dažās šķērsieliņās.

Kazbeks saka, ka šī prospekta garums esot aptuveni viens kilometrs un viņš kā pensionārs, kuram ne par ko īpaši nav jārūpējas, katru dienu izstaigājot šo prospektu vairākas reizes. Te viņš sastopot paziņas, papļāpājot ar tiem, uzspēlējot šahu un nardus, un tā pavadot gandrīz visu dienu. Viņš te zinot visu; Ir ļaudis kas šeit apgrozās, ir visas ēkas kas atrodas šajā prospektā, kā arī zinot šo ēku un pilsētas vēsturi kopumā. Tā viņš man parāda ēkas, kurās cariskās Krievijas laikā atradās viesnīcas: „Imperiāls” un „Parīze”. Tā pat viņš parāda arī vairākas ēkas, kuras tajos laikos piederējušas dižiem un vareniem Vladikaukāzas uzņēmējiem, politiskajiem darboņiem un militāristiem.

Kazbeks vēl pastāsta interesantu lietu iz vēstures. Izrādās ka lielu daļu no šeit redzamajām ēkām esot cēluši ieceļotāji no Eiropas zemēm. Te esot nami, kurus būvējuši: šveicieši, beļģi, francūži un poļi. Protams ka vis lielākā daļu ieceļotāju tad esot bijuši vācu izcelsmes. Kazbeks saka, ka tā laika cara armijā bez maz vai katrs otrais virsnieks esot bijis vācu tautības. Tā pat uz Kaukāzu un Vladikaukāzu esot ieradušies vairāki nopietni vācu izcelsmes fabrikanti, kuri Vladikaukāzu izvēlējušies par dzīves vietu un šeit viņi izveidoja savus uzņēmumus. Tas tā esot turpinājies līdz brīdim, kad Krievija iesaistījās Pirmajā pasaules karā un sāka karot pret Vāciju. Pēc tam notika revolūcija un attiecīgi viss pārējais art to saistītais. Tad ārzemju izcelsmes ļaudis Kaukāzu pameta, vai nu arī tie tika padzīti. Tagad kā piemiņa no tiem laikiem esot saglabājušās tikai eiropeiska izskata celtnes, kuras Vladikaukāzai piešķir Eiropas pilsētas vaibstus.

Arī es nevaru noliegt, ka šeit tiešām valda Eiropas arhitektūras tendences. Vairāki nami tiešām ir līdzīgi tiem, kādus var sastapt vairums Eiropas pilsētu un ja zem bildēm nenorādītu, ka tās uzņemtas šeit Kaukāzā droši varētu padomāt, ka tās tapušas kaut kur Eiropā, jeb Krievijas Sanktpēterburgā.

Turpinot stāstu Kazbeks saka, ka viņu ļoti satraucot šo ēku un visas Vladikaukāzas vēsturisko celtņu liktenis. Pēdējos gados esot bojā gājušas vai tikušas izkropļotas vairākas vēsturiskās celtnes. Šeit pat, gar Miera prospektu, esot vairākas ēkas, kuras pēc veiktajiem rekonstrukcijas darbiem ir zaudējušas savu vēsturisko izskatu un vērtību. Jo īpaši Kazbeku šokējot tas, ka senajām ēkām tiekot uzstādīti modernie plastikāta logi un uz tām tiekot izvietotas arhitektūras ansamblī neiederīgas reklāmas un baneri. Ko te piebilst? Pats par to esmu šokēts! Tikko pabiju Maskavā un Piemaskavas pilsētiņā Serpuhovā, kur saskāros ar līdzīgām problēmām. Šķiet vēstures pieminekļu saglabāšanas problēmas pastāv visā Krievijā kopumā.

Tā nu pļāpājot esam nonākuši līdz laukumam, kurā atrodas divi pieminekļi. Viens no tiem ir kārtējais Krievijas „Ļeņineklis” un izrādās, ka Ļeņina vārdā jo projām tiekot dēvēts arī šis laukums. Savukārt otrs, savdabīga izskata piemineklis, esot veltīts osetīniešu tautas eposa varonim nartam Soslanam.

Patiesībā eposs par tā saucamajiem nartiem esot izplatīts arī starp citām Kaukāza tautām. Eposa varoņi ir tā dēvētie narti- ar ko domāti drošsirdīgi un varonīgi karotāji, kuri cīnījušies par taisnību un godīgumu. Narts Soslanas tad nu arī ir viens no šiem nartiem, par kuru eposā esot sacīts: tas cēlies no akmens un savu spēku smēlies bērnībā peldoties vilku pienā. Runājot par pašu pieminekli Kazbeks gan piebilst, ka viņam tas pie sirds tā īsti neejot, jo viņaprāt: tajā attēlotais vīrs vairāk atgādinot kaut kādu seksuālo izvirtuli, nevis tautas varoni Soslanu!

Te pat, laukuma galā, atrodas vēl viens piemineklis, kurš veltīts, tā saucamajiem, Padomju Savienības varoņiem (героям Советского Cоюза). Tas atrodas burtiski uz kāda grausta fona! Kazbeks saka, ka šajā graustā agrāk esot atradies visai grezns armijas oficieru klubs. Pēc PSRS sabrukuma ēka esot ilgstoši stāvējusi tukša un tad kāds augsti stāvošs Krievijas aizsardzības ministrijas ierēdnis šo ēku esot pamanījies pārdot kādam no saviem radiniekiem. Savukārt tas ēku esot novedis līdz šādam bēdīgam stāvoklim. Kazbekam pastāv aizdomas, ka šādā veidā ēka tiek novesta līdz avārijas stāvoklim, kā rezultātā ēkas saimniekam būs vieglāk saņemt atļauju to nojaukt un sekojoši tās vietā uzcelt kādu lielveikalu, vai kazino.

Pēc īsas pieturas tā saucamajā Ļeņina laukumā turpinām pastaigu pa atlikušo Miera prospekta posmu. Šeit atkal seko vairākas Eiropas arhitektūras stilā būvētas ēkas. Te pa ceļam uzejam vēl dažus pieminekļus un skulptūras.

Tā te atrodas piemineklis krievu-ukraiņu rakstniekam Mihailam Bulgakovam, tālak seko vel viens piemineklis, kas veltīts slavenam osetīnu dzejniekam un rakstniekam- Seka Gadijevam. Atrodam arī skulptūru, kurā attēlots cariskās Krievijas laiku policists, jeb kā tajos laikos policistus dēvēja-gorodavojs (городовой). Ieraugot šo skulptūru jokojot saku: ja tajā attēlotajam vīram nodzītu baken bardus, tas būtu ļoti līdzīgs Kazbekam!

Tā nu kopā ar Kazbeku esam izstaigājuši Miera prospektu, kārtīgi izpļāpājušies un esam nonākuši tā galā. Tātad ir pienācis laiks šķirties. Es gan pirms atvadīšanās vēl uzdodu pāris jautājumus Kazbekam. Viens no tiem ir: vai Vladikaukāza vēl jo projām attaisno savu nosaukumu? Vai tā vēl jo projām ir Kaukāza valdniece? Kazbeks nopūšas un saka: būtu priecīgs ka tas tā būtu, bet šodien šķiet Kaukāzam ir uzradusies jauna valdniece un tā esot Groznija! Tieši turp, uz Grozniju un Čečeniju, tagad plūstot visvairāk finanses un subsīdijas no Krievijas federālā budžeta. Pārējām Kaukāza republikām un pilsētām tiekot novirzītas tikai atbiras, kuras pārbirstot Čečenijas katla malām, saka Kazbeks. Vladikaukāzu Krievijas valdnieki uz brīdi esot atcerējušies tikai tad, kad notika Krievijas-Gruzijas konflikts. Tad federālie līdzekļi esot plūduši arī uz Vladikaukāzu, bet tikko karadarbība Gruzijā norimusi, tā finansu straumīte apsīkusi. Galu galā pat iesāktie federālie projekti tā arī neesot novesti līdz galam un tagad Vladikaukāzā pamesti stāvot vairāki infrastruktūras objekti. Kazbeks ar ironiju vēl piebilst, ka Krievijas federālā vadība Ziemeļosetiju esot pametusi kā tādu „izmantotu prostitūtu”! Kad Krievijai vajadzējis realizēt savas intereses Gruzijā, osetīni tikuši izmantoti kā konfliktā iesaistītā puse un tika pasniegti kā upuri. Savukārt līdz ko konflikts norima, interese par osetīniem Krievijas vadībai arī izzuda un tagad brīžiem esot dzirdami pat tās pārmetumi, ka osetīni esot liekēži, kuri tikai to darot kā mēģinot piesūkties federālajam budžetam.

Ko te vēl piebilst? Es jau pirmīt pieminēju armēņus, kuri vienmēr ir bijuši Krievijas interešu lobētāji Kaukāza reģionā. Tad arī pieminēju osetīnus un pielīdzināju tos armēņiem. Šķiet ka neesmu kļūdījies un manī tikai pastiprinās esošās aizdomas: ka gan cariskās Krievijas, gan PSRS, gan mūsdienu Krievijas valdnieki, armēņus un osetīnus vienmēr ir izmantojuši un izmanto vēl jo projām kā tādu Kaukāza šķelšanas instrumentu. Vladikaukāzas vēstures muzejs bez pilsētas vēstures un dīvainais Kirova parks. Tā nu esmu izstaigājis Miera prospektu un interesanti pavadījis laiku kopā ar manu jauno Vladikaukāzas draugu, un gidu - Kazbeku. Seko ne visai īss kaukāziešu atvadīšanās monologs un varam šķirties. Patiesībā lielāko daļu no tā, ko gribēju apskatīt Vladikaukāzā jau esmu redzējis.Tagad atliek noiet tikai nelielu posmiņu un apskatīt pāris objektus, kurus vēl esmu iekļāvis savā ceļojuma plānā. Viens no šiem objektiem ir muzejs, kurš atrodas tepat aiz stūra.

Tā kā Osetijas-Alānijas nacionālais muzejs bija slēgts cerēju, ka vismaz kaut ko interesantu varēšu uzzināt citā Vladikaukāzas muzejā. Līdz tam tad arī esmu nonācis un tas ir Vladikaukāzas vēstures muzejs.

Sakārtotā un labi koptā muzeja ēka izskatās daudzsološi un pie tam izrādās, ka šis muzejs dotajā brīdī ir arī atvērts.Manas cerības kaut ko vairāk uzzināt par osetīnu kultūru un vēsturi šajā muzejā gan neattaisnojās. Lai arī muzeja nosaukums liecina, ka tas ir pilsētas vēstures muzejs, tā ekspozīcija tam īsti neatbilst. Izrādās ka šis muzejs šeit tapis dziļos padomju laikos un tad tas tika veidots, kā bijušā komunistiskā darboņa Sergeja Mihailoviča Kirova muzejs. Patiesībā tāds tas ir vēl jo projām.

Izņemot dažus, ar osetīnu kultūru un mākslu saistītus eksponātus, kuri izstādīti muzeja ieejas hallē un pāris seno Vladikaukāzas karšu, un maketu, pārējais viss šeit ir orientēts uz Kirova un citu komunistu cīņu pret tā saucamajiem baltgvardiem.

Tātad muzeja telpās ir izstādīti dažādi revolūcijas laika dokumenti un priekšmeti. Protams ka tas daļēji attiecas arī uz pilsētas vēsturi, jo izrādās ka Kirovs savu pagrīdes revolucionāro darbību uzsāka tieši šeit, Vladikaukāzā, bet kopumā tā ir tikai īsa šīs vēstures epizode.

Tā nu uz pavisam īsu brīdi pakavējos tā saucamajā Vladikaukāzas vēstures muzejā. Izejot no muzeja ievēroju, ka pretējā ielas pusē, neliela parka stūrī, atrodas vēl viens piemineklis. Šķērsoju ielu un nonākot līdz piemineklim secinu, ka tas veltīts tikko pieminētajam revolūcijas varonim Kirovam. Par to liecina apdrupis un ar eļļas krāsu pielabots uzraksts uz pieminekļa pamatnes. Precīzāk sakot: ar krāsu ir uzkrāsoti laika gaitā pazaudētie uzraksta burti!

Pats piemineklis izskatās tik pat žēlīgi kā uzraksts uz tā! Pamatnes akmens plāksnes ir saplaisājušas un nodrupušas. Savukārt pati atveidotā Kirova skulptūra ir brutāli nokrāsota ar alumīnija krāsu, pie kam, krāsošanas gaitā zem krāsas kārtas ir pakļuvušas, gan sūnas, gan uz pieminekļa pielipinātās košļājamās gumijas un viss pārējais. Te starp citu atceros, ka ar šādu alumīnija krāsu padomju laikos tika krāsoti apkures radiatori un cauruļvadi, bez maz vai, visos tā laika daudzdzīvokļu namos.

Izrādās ka šis parks arī ir nosaukts šī revolucionāra un komunista vārdā, un parka pilns nosaukums ir: „Sergeja Mihailoviča Kirova vārdā sauktais pilsētas bērnu parks”. Jā nepārklausījāties! Par to, ka parks tiešām domāts bērniem, liecina zīmējumi uz metāla mucas veidolā veidotā saldējuma kioska.

Tā pat, parkā atrodas arī vairākas, diezgan dīvainas, dažādu pasaku varoņu veidolā veidotas skulptūras. Tā nu šeit uzeju betonā veidotas: Daktera ai kā sāp”, Sarkangalvītes un vilka, dzērves un lapsas, apdrupušās figūras, kuras šeit vis drīzāk ir tapušas vēl Josifa Visarionoviča Staļina, vai nu Ņikitas Sergejeviča Hruščova valdīšanas laikos! Vladikaukāzas apskates noslēdzošais posms. Tā nu pienācis ir vakars un jau sāk krēslot. Tātad man laiks ir doties atpakaļ uz viesnīcu. Pametu dīvaino Kirova parku un izmetu pēdējo loku pa pāris šķērsieliņām, kur atrodu arī pāris atlikušos apskates objektus.

Viens no tiem ir bijusī Vladikaukāzas Luterāņu draudzes baznīca, kurā šodien ir izvietota Ziemeļosetijas filharmonijas koncertzāle.

Tālāk uz šīs šķērsielas un Kirova ielas stūra atrodu arī pieminekli krievu dzejniekam Puškinam. Jāsaka gan, ka šis piemineklis, kurš veltīts 185.gadadienai kopš Puškina vizītes Vladikaukāzā, izskatās diezgan savdabīgi! Man šī kompozīcija atgādina skatu, kā divi iereibuši vīri, tik pat iereibušu vēršu pajūgā, mēģina pamest pilsētu!

Turpinu ceļu pa Kirova ielu un atgriežos Terekas upes krastā, kur pirms paša tilta atrodas ēka, kuru šeit 1870.gada uzbūvēja Vladikaukāzā dzīvojušie persieši (ieceļotāji no Irānas). Līdz komunistu nākšanas pie varas šī ēka pildīja musulmaņu-šiītu mošejas funkcijas. Kā jau tajos komunistu laikos ierasts, līdzīgi kā citur, arī šī reliģiskā celtne tika pielāgota citu funkciju pildīšanai un tajā tika ierīkots planetārijs. Šodien par to, ka šeit tāds atradies liecina vien uzraksts virs ēkas parādes durvīm. Savukārt pati ēkas arhitektūra uzreiz atgādina par tās sākotnējo funkciju.

Tā nu atkal nonāku uz viena no Terekas tiltiem, kuru rotā iespaidīgas lavu figūras. Tālāk manas viesnīcas virzienā seko vēl viens tilts, kurš acīmredzot ir avārijas stāvoklī un šķiet pat gājējiem ir slēgts. Tik pat bēdīgā stāvoklī šeit ir arī upes krastu nostiprinājumi.

Galu galā, starp šo krastmalu nolaistību un celtnieku pamestām būvēm, atrodu pēdējo objektu no mana saraksta. Tā ir Ziemeļosetijas nacionālās operas teātra ēka.

Tālāk jau seko tilts pāri Terekas upei, kurš atrodas tieši pretī manai viesnīcai. Tātad šeit, Vladiakukāzas loks ir noslēdzies un mana ekskursija pa šo pilsētu ir noslēgusies! Tagad varu droši doties ieturēt vakariņas un it kā laicīgi doties atpūsties. Rīt jau seko intensīva ceļojuma diena jau uz Ziemeļosetijas kaimiņu republiku Ingušiju, tādēļ kārtīga atpūta nenāktu par ļaunu. Kā jūs domājat? Kaut kas no kārtīgās atpūtas sanāca? Nē jau, es atpūtos, bet ne gultā! Īsāk sakot, vakariņas Kaukāza zemes restorāniņā krietni ieilga, kam par iemeslu bija nejauši sastaptie, vietējie, viesmīlīgie un jautrie Kaukāza ļaudis. Vīns, tosti, garas sarunas, tā pagāja šis vakars un gulēt devos jau krietni pēc pusnakts!

Kartē: 1.Muhtarova moseja, 2.Olgas čuguna tilts, 3.piemineklis Issa Plijevam, 4.Štibas laukums, 5.piemineklis Dzaugam Bugulovam, 6.Armēņu baznīca, 7.Osetīnu kalniņš (vecpilsēta), 8.Osetīnu pareizticīgo katedrāle, 9.Brīvības laukums, 10.Hetagurova parks, 11.viesnīca „Imperiāls”,12.Osetijas-Alānijas nacionālais muzejs, 13.piemineklis nartam Soslanam, 14.Ļeņina piemineklis, 15.Vladikaukāzas pilsētas muzejs, 16.S. Kirova pilsētas bērnu parks, 17.bijusī luterāņu baznīca, 18.bijusī šiītu mošeja, 19. Zieneļosetijas nacionālā opera. Jau nākamajā rītā pametu viesnīcu un mans taksists Vaso ir ieradies, lai mani nogādātu līdz Ingušijas republikai. Precīzāk sakot, viņš mani ved tikai līdz Ziemeļosetijas un Ingušijas republiku robežai, kur man nāksies atrast citu šoferīti, kurš mani vedīs tālāk. Kāpēc tā? Vienkārši Vaso ne labprāt vēlās šķērsot šo robežu uz kaimiņu republiku, jo viņš par to nejūtoties drošs. Te atkal var rasties jautājums, kāpēc tā? Atbildi varēsiet uzzināt jau nākamajā stāstā, kurā stāstīšu jau par manu ceļojumu Ingušijas republikā. Stāsta nosaukums būs „Tūkstotis torņu un leģendu zeme Ingušija”. Tātad, ja jums būs interese, tad tuvākajā laikā par šo fantastiski skaisto un unikālo zemi-Ingušiju varēsiet, šo to, arī uzzināt. Te pie kam nekautrēšos piebilst, ka tieši Ingušija ir viena no tām zemēm, kuru es droši varu iekļaut savā skaistāko un interesantāko ceļojumu topā (TOP septiņi), kā minimums! P.S. Galu galā! Vai Vladikaukāza ir Kaukāza valdniece? Pametot šo pilsētu un vērojot tās pievārtē pamestos un pus pamestos industriālos objektus, kuriem seko ciemi, kuros arī dominē pamestas un graustos pārvērtušās dzīvojamās mājas, nākas secināt, ka arī šajā plašās Krievijas reģionā ne viss ir labākajā kārtībā! Arī vairākos Krievijas masu mēdijos jau biju saskāries ar informāciju, ka vairākas Ziemeļkaukāza republikas un tā tuvēji reģioni, tiek dēvēti par tā saucamajiem „Dotējamiem federālajiem reģioniem (дотационные регионы РФ)”. Tātad šo reģionu budžets tiek papildināts no kopējās valsts kases un tie, tajā skaitā Ziemeļosetija, var teikt, dzīvo uz pabalstiem. Sekojoši ne vienu reizi vien, šī ceļojuma gaitā, dzirdēju vietējo ļaužu pārmetumus, ka šāda situācija ir mākslīgi radīta. Pie kam, pārmetumi ir arī par to, ka federālie līdzekļi tiekot sadalīti negodīgi! Pāris republikas saņemot, tā saucamos, pabalstus milzīgos apmēros, bet citām republikām tiekot atmesti vien graši! To visu dzirdot nākas secināt, ka Ziemeļosetija un Vladikaukāza šodien ir atstātas pabērna lomā un droši var teikt, ka Vladikaukāzai šodien nu nekādi vairs nevar piemērot titulu-„Kaukāza valdniece”. Pie kam, skatoties kādās politiskās un ģeostratēģiskās intrigās ir iesaistīta šī republika, drīzāk var teikt, ka tā ir šo intrigu upuris. Īsāk sakot man šķiet, ka; ir Vladikaukāza, ir Beslana* par kuru jau rakstīju un kuru jau nodēvēju par Kaukāza gūstekni, ir visa Ziemeļosetija kopumā, patiesībā ir Krievijas Kaukāza politikas ķīlnieces, jeb skarbāk sacīt-gūsteknes. *Iepriekš jau esmu publicējis rakstiņu par Beslanu-„Kaukāza gūstekne Beslana”.

Tā lūk! Šķiet par Vladikaukāzu visu ko vēlējos esmu pastāstījis un varu no jums atvadīties. Tātad novēlu jums visu to labāko un uzredzēšanos drīzumā, jau Ingušijā. Pēteris Vēciņš. 24.04.2017.

Kaukāza valdniece Vladikaukāza.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem