Kratovas Stevče un noslēpumainie Maķedonijas ziemeļaustrumi (Maķedonijas ceļojuma 7.daļa).

  • 24 min lasīšanai
  • 161 foto
Kratovas Stevče un noslēpumainie Maķedonijas ziemeļaustrumi (Maķedonijas ceļojums 7.daļa). Sveicinati atkal! Ļoti ilgi neko nebiju, nedz rakstījis, nedz publicejis. Nu tad beidzot esmu saņēmies un uzrakstīju dažas rindiņas. Patiesībā bija tā, ka sāku revidēts senus foto albūmus no maniem ceļojumiem un paceļoju atmiņās pa tiem. Te atgriezos arī Maķedonijā un atceros savu braucienu uz Maķedonijas ziemeļaustrumiem. Šis brauciens man spilgti palika atmiņā ar to, ka sākotnēji no tā neko īpašu nebiju gaidījis, bet rezultātā tas sanāca fantastisks! Lieta tāda, ka pētot dažādus tūrisma aprakstus un bukletus var rasties iespaids, ka Maķedonijas novads, kurš atrodas šīs valsts ziemeļos, Serbijas un Bulgārijas pierobežā, nav ne ar ko īpaši dižu slavens un informācija par to ir visai skopa.
Labi! Galīgi jau tā arī nav. Dažos bukletos tomēr ir atrodama informācija par nelielu pilsētiņu Kratovu un savdabīgu dabas veidojumu tās tuvumā, tā saucamo Kuklicu. Tātad turp mēs šodien arī dosimies.
Droši vien jau arī sapratāt, ka Maķedonijā nebiju pirmo reizi. Šis jau bija mans otrs ceļojums uz šo zemi, kura gaitā nolēmu izpētīt Maķedonijas novadus, kurus pirmā brauciena laikā neizdevās apskatīt. Tātad šoreiz devos uz Maķedonijas austrumiem, pa ceļam apskatot Vardaras upes ieleju un Vardaras reģionu. Pabiju arī „Maķedonijas dārzā” Strumicā. Apsekoju Bregalnicas upes ieleju, kura atrodas Maķedonijas austrumos. Galu galā pabiju arī Maķedonijas ziemeļaustrumos un tieši par šo reģionu, un par to, ar ko viņš mani pārsteidza, būš šis stāstiņš.
Te gan vēl piebildīšu, ka kādu labu laiciņu atpakaļ, jau esmu publicējis rakstiņus par Maķedonijas ceļojumiem. Tādi raksti bija seši un ja kādam ir vēlme, tad tos šeit draugu ceļojumu sadaļā var atrasrt (raksta beigās pievienošu atsuces uz saitēm).Tādējādi sanāk, ka šis jau būs mans septītaisis stāstiņš par šo pasakaini skaisto un viesmīlīgo zemi. Ļesnovska klosteris (Лесновски манастир). Tā nu sāku savu braucienu. Agri no rīta pametu viesnīcu Kočani pilsētā, kur pārlaidu nakti pēc ierašanās Maķedonijā un dodos uz Maķedonijas ziemeļiem. Mans šīs ceļojuma dienas galvenais mērķis ir Kratovas pilsetiņa, kura atrodas ne pārāk augstā kalnu masīvā, uz austrumiem no Maķedonijas galvaspilsētas Skopjes un uz ziemeļiem no Štipas pilsētas. Protams ka Kratova nav vienīgais šīs ceļojuma dienas mērķis. Tātad tūlīt pastāstīšu par Kratovu un par citām vietām, kuras atrodas šajā Maķedonijas reģionā.
Jau izbraucot no Kočani sākas pasakainas Maķedonijas lauku ainavas. Pa ceļam paslīd garām arī rīsu lauki, kurus klāj ūdens. Jā! Nezināju gan, ka Maķedonijā arī audzē rīsus! Pie kam šo rīsu lauku šeit patiešām ir ļoti daudz. Tie sedz gandrīz visu Bregalnicas upes ieleju uz rietumiem no Kočani pilsētas.
Aina tiešām pasakaina! Rīsu lauki plešas līdz pat tālumā esošajiem kalniem, kuru silueti atspīd ūdenī, kas klāj šos laukus.
Tālak nogriežos no maģistrālā ceļa un dodos kalnu virzienā uz ziemeļiem. Nonākot tuvāk kalniem nākas šķērsot vairākus provinces ciemus. Pirmais iespaids tiešām liecina, ka esmu nonācis īstā Maķedonijas nomalē! Īsti lauki!
Govis un aitas, ganu pavadībā un arī bez uzraudzības, staigā pa ciemu ielām un lauku ceļiem. Tātad jābrauc uzmanīgi, lai aiz kāda pagrieziena nesanāk sadurties ar kādu lopiņu. Tas vēl nav viss! Šajā nomaļajā novadā šķiet policijas arī nav un satiksme uz ceļiem te neviens nekontrolē. Vakar šeit esot svinēti kārtējie ar reliģiju saistītie svētki. Tātād tika godināts kāds no vairākajiem svētajiem un šorīt var izbaudīt tā sekas. Bez maz vai katrs trešais auto vadītājs, kurš brauc man pretī, škiet ir manāmi iereibis! Galu galā, ja automobīli nevada ireibis vīrs, tad tam pie stūres sēž tīņi vai pat mazgadīgi puišeļi! Tīņi un puišeļi te vada arī traktorus un veic lauku apstrādes darbus. Dažviet traktoriem pie stūres šēžas arī sievietes, jo acīmredzot vīri šodien ir tā iesvētījušies, ka pastrādāt nevar.
Tā nu lavierējot pa Maķedonijas ziemeļu provinces ieliņām un ceļim, un izvairoties no lopiņiem tiešā vai parnestā nozīmē, nonāku līdz pirmajam pieturas punktam, ceļā līdz Kratovai. Tas ir viens no daudzajiem un viens no zināmākajiem Maķedonijas klosteriem. Tātad esmu nonācis līdz tā saucamajam Ļesnovska klosterim.
Klosters atrodas nelielā kalnu ielokā, kuru apjož vairākas klintis. Savukārt klintīs atrodas neskaitāmas alas. Kādā no šīm alām, nošķeltībā no ārējās pasaules, droši vien arī mitinājās kāds svētais dīvainis, Gavrils Ļesnovskis, kura vārdā arī ir nosaukts šis klosteris.
Pats klostera komplekss atrodas pakalnē virs šī klinšu ieloka. Patiesībā klosteris šeit esot eksistējis jau pirms šī Gavrila apmešanās tuvējās alās. Domājams ka tas tapis XI g.s. bulgāru caru valdīšanas laikā. Vēstures pētnieki uzskata, ka tieši seit esot likti pamati bulgāru grāmatu iespiešanai un tieši šajā klosterī, no 1342. līdz 1353. gadam, esot sarakstīti vairāki viduslaiku bulgāru literatūras darbi.
XIV g.s. otrajā pusē šī novada zemes nonāca jau serbu karaļu valdījumā un klosteris pārgāja serbu pareizticīgās baznīcas valdījumā. Īpašu cieņu šim klosterim esot izrādījis serbu karalis Stefans Dušans, kurš ņēma šo klosteri savā aizbildniecībā. Savukārt turku valdīšanas laikā klosteris esot panīcis un kādu laiku esot pat pamests. Tā darbība pilnā mērā tika atjaunota tikai XIX g.s. kad šiet tika izveidota iespaidīga slāvu literatūras biblioteka. Savukārt šodien, pēc Maķedonijas neatkarības iegūšnas un serbu pareizticīgo baznīcas ķildām, un šķelšanās, klosteris nonāca Maķedonijas pareizticīgo baznīcas valdījumā.
Tas īsumā viss par pašu klosteri. Izmetu nelielu loku pa tā teritoriju, apskatu Svētā Mihaila baznīcas, kura atrodas klostera teritorijā, interjeru un freskas.
Tālāk vēl nelielu loku izmetu pa nelielo Ļesnovo ciemu, kurš ieskauj klosteri un varu turpināt savu ceļu uz Kratovu. Kratova (Кратово). Pa ceļam līdz Kratovai man nākas šķērsot pāris apdzīvotas vietas. Lielākā no tām ir Probištipas pilsēta, kura manī nekādu interesi neizraisīja, jo tajā praktiski nav nekādu vērā ņemamu apskates objektu. Tas šķiet tādēļ, ka šī pilsēta tapusi kā viens no komunistiskās Dienvidslāvijas izdustriālajiem centriem. Īsāk sakot, tā ir ar kalnrūpniecību saistīta pilsēta, kura šodienas ekonomiskajos apstākļos izbauda ne tos labākos laikus.
Uz īsu brīdi manu uzmanību piesaistīja tikai neliels kalnraču ciemats Dobrevo, kurā kādreiz darbojušās šahtas. Šeit, šī ciemata pastāvēšanas zelta laikos, patiešām esot iegūts pat zelts. Tagad ciemata industriālie objekti ir pamesti un bijušo šahtu teritorija atrodas aiz slēgtiem vārtiem, un no domas apskatīt kādu no šahtām nācas atteikties.
Tā gan nav liela bēda, jo man priekšā stāv šīs dienas galvenais mērķis, kurš sola būt interesants. Tā nu tur esmu arī nonācis. Pēc pāris desmitu kilometru brauciena nonāku jau nedaudz lileākā apdīvotā vietā. Tā ir Kratova.
Kratovas pilsetas centrs atrodas pa labi no maģistrālā ceļa. Turp es arī nogriežos un pavisam drīz nonāku diezgan plašā auto stāvlaukumā, upes krastā. Aiz šīs upes jau var manīt Kratovas vecpilsētu. Patiesībā pirms devos šurpu nevarēju nekur atrast šīs pilsētas karti vai plānu, nedz interneta resursos, nedz pieejamās kartēs veikalos, nekur! Tagad skatos uz šo pilsētu un secinu, ka tā nav liela, bet ir visai sarežģīta! Šauras ieliņas, krustu šķērsu, ved gar upes krastiem, augšup kalnā un lejup , tā teikt haotiski. Pirmā doma, jāorientējas pēc kādām augstākām būvēm un jāizmet neliels loks pa šīm šurajām ieliņām.
Noparkoju auto, paņemu fotoaparātu un taisos iet uz pilsētu, un te piepeši pienāk kāds vīrs un jautā. Vai es nevēlos nelielu ekskursiju pa pilsetu viņa pavadījumā? Godīgi sakot, ar lielu prieku pieņēmu šādu piedāvājumu! Kā nekā jau iepriekš minēju, ka informāciju par Maķedonijas ziemeļaustrumies un arī Kratovu nebija viegli atrast, un tā bija visai skopa. Pie tam, kā jau tikko minēju, arī pilsētas plānu nekur neatradu. Tādējādi nebūtu slikti, ka kāds man šeit kaut ko parādīs un pie reizes pastāstīs. Vienīgā nelame ir tāda, ka vīrs, kura vārds ir Stevče, nerunā nedz angliski, nedz krieviski. Nē nu dažus vārdus viņš no ingliša zin un saprot, un saprot arī tos krievu vārdus, kuri maķedoniešiem ir līdzīgi. Nu neko darīt! Saku lai viņš stāsta man maķedoniski un ja kaut ko var pateikt angliski vai krieviski, tad to lai arī dara. Galu galā es ar viņu arī runāju kaut kādā angļu-krievu mikslī, iestarpinot tos maķedoniešu vārdus, kurus braukājot pa Maķedoniju esmu jau paspējis iegaumēt. Galu galā sapratāmies tīri labi!
Tā nu dodos ekskursijā ar nejauši sastapto, vietējo, maķedoniešu gidu. Te pat, pie stāvlaukuma, sākas arī pats pilsetas vēsturiskais centrs. Pašā sākumā, pilsētā, pamanu arī dažas mūsdienās būvētas ēkas, bet tālāk gar kalnu nogāzēm rindojas pārsvarā senas būves. Protams pats pirmais, kas pievērš manu uzmanību, ir slavenie Kratovas tilti. Te pat pamanu arī otru šīs pilsetas simbolu-torni. Tādi te būs vairāki.
Stevče sāk man stāstīt par pilsētu, šiem tiltiem un torņiem, un protams arī par pilseta vēsturi. Tad nu es arī pāris rindiņās, to cik atceros, jums izklāstīšu. Tā teikt, pa ceļam, staigājot pa Kratovas vecpilsētu un šo to pabildējot.
Kratova. Tā ir neliela pilsēta Maķedonijas ziemeļaustrumos. Tā atrodas Osogovas kalnu masīvā, šaurā ielejā, kura pēc būtības ir sena apdzisuša vulkāna krātera sastāvdaļa. Šī pilsēta tiek uzskatīta par vienu no senākajām Maķedonijas teritorijā. Paši maķedonieši Kratovu bieži dēvē arī par pašu skaistāko pilsētu Maķedonijā.
Informācija par Kratovas pilsētas vēsturi patiesībā ir diez gan nepilnīga. Zināms ir tas, ka apdzīvota šī vieta ir jau vairākus tūkstošus gadu. Senākās rakstiskās liecības par Kratovu ir saglabājušās no romiešu un Bizantijas laikiem, kad pilsēta tikusi dēvēta par Kratiskaru. Tajos laikos Kratiskaras (Kratovas) pilsēta un tās apkaime esot bijusi slavena ar vara, sudraba un pat zelta raktuvēm, un kausētavām.
No sen seniem laikiem pilsētā ir saglabājušās vairākas būves, strap kurām īpaši izceļas jau pieminētie torņi un vesela virkne tiltu. Senāk pilsētā esot bijuši vismaz 12 torņi, no kuriem līdz mūsdienām daļēji ir saglabājušies tikai seši, bet no pārējiem torņiem ir saglabājušies tikai pamati, vai nu uz to mūriem ir uzbūvētas dzīvojamās un saimniecības ēkas.
Kad īsti tika uzcelti šie torņi precīzu ziņu nav, bet domājams, ka tie tapuši turku sultānu valdīšanas laikā. Slavenākie un šodien atpazīstamākie ir Emin Beja, Hazi Kostova un Seminceva torņi.
Vēl vairāk kā torņu šaja pilsetā ir tiltu. Tas tāpēc, ka Kratova ir izvietojusies uz trīs lielākam un vairākām mazām kalnu nogāzēm, kas pavērstas pret divām upītēm un tās pilsētas vēsturisko centru sadala trīs daļās.
Tādējādi, lai šķērsotu šīs upītes un dziļās gravas, te ir uzbūvēti vairāki tilti. Precīzu tiltu skaitu nepateikšu, bet to te ir vismas pāris desmitu. Citi lielāki, citi mazāki, daži pussabrukuši un pamesti.
Te sastopami arī mūsdienas būveti tilti, kuri jau atrodas nosacīti jaunākos pilsetas rajonos un kvartālos. Galu galā šie tilti un torņi visos laikos ir bijuši un arī šodien ir Kratovas pilsētas vizītkarte.
Tā nu Stevče izvadā mani pa vecpilsetas daļu, kura atrodas uz ziemeļu nogāzes. Tālak šķērsojam kārtējo tiltiņu un nonākam pilsētas daļā, kas izvietojusis austrumu pakalnē, starp divu upju garavām. Stevče saka, ka šī esot pilsētas pati senākā daļa. Te viņš man arī pastāsta, ka Kratova visos laikos esot bijusi ļoti internacionāla pilseta. Senāk Kratovā esot dzīvojuši daudz turku un ebreju. Rajonu kurā esam nonākuši vietejie ļaudis vēl jo projām dēvējot par ebreju kvartālu. Tāpat šeit Kratovā, esot bijušas arī vairākas mošejas, kuras gan līdz mūsdienām nav saglabājušās. Tas tādēļ, ka komunistu valdīšanas laikā tās tika nojauktas un to vietā tika uzbūvētas jaunas ēkas.
Šodien Kratova jau esot diezgan mononacionāla pilsēta un starp vairums maķedoniešu šeit varot sastapt tikai nedaudz serbu un čigānu tautības ļaudis, kuri tāpat kā maķedonieši parsvarā ir kristieši.
Te nonākam uz pavisam senas ieliņas, kuru ielenc vairākas ļoti vecas mājas. Agrāk šeit esot bijis tirgus iela ar amatnieku darbnīcām, tirgotavām un krogiem, bet šodien šī ir ļoti mierīga un šaura pilsetas ieliņa, kurā valda īsta klusums.
Izradās ka uz šīs ieliņas atrodas neliels namiņš, kurā pats Stevče ir izveidojis kaut ko līdzīgu nelielam muzejam- mākslas galerijai, jeb tūrisma centram. Te nu saprotu, ka šo savu lolojumu Stevče man vēlās parādīt. Stevče vēl piebilst, ka te, pie reizes, mēs varēšot iztukšot kādu tasi tējas.
Kamēr Stevče pagatavo tēju, es nesteidzoties aplūkoju viņa birojā izstādītos eksponātus. Te ir izstādīti vairāki mākslas darbi un vēsturiski priekšmeti. Tā pat ir aplūkojami dažādi suvenīri, kurus protams var arī nopirkt.
Līdz ko tēja ir gatava, Stevče liek galdā arī mājās ceptu maizi un ar lauku sieru pildītas pankūkas. Viņš saka, ka viss tas esot ekoloģiski tīrs un bez ķīmiskām piedevām gatavots. Izrādās ka Stevče ir arī īsts dabīgo garšvielu speciālists! Viņš man iedod noprovet dažādus garšvielu maisījumus, kuri pa nelielai šķipsniņai tiek uzbērtas uz maizes. Tālak man tiek nodemonstrēts īpašs maisījums, kurš var aizvietot sāli. Pēc skata tas atgādina smalkas smiltis, bet pēc garšas tas tiešām ir kaut kas līdzīgs sālij, vienīgais ar savdabīgu un pikantu piegaršu. Stevče izrādot man sevis pagatavotās garšvielas pastāsta šo to arī par maķedoniešu nacionālās virtuves īpatnībām.
Cik varu nojaust, Stevče ir īsts tās speciālists un ar ļoti lielu prieku mīl gatavot! Tikai nedaudz vēlāk uzzināšu, ka Stevče tiešām ir īsts virtuves meistars un pats personīgi piedalās dažādos pasākumos, svētkos un izstādēs, kas saistītas ar ēdienu gatavošanu.
Pēc nelielas tējas pauzes un interesantas sarunas par maķedonišu virtuvi, un veselībai labvēlīga uztura lietošanu, varam turpināt ekskursiju. Sākotnēji gan nebiju plānojis, ka tā ieilgs, bet tā kā šis pasākums ir ļoti interesants labprāt to turpinu. Stevče saka, ka viņš man kaut ko vēl vēlās parādīt.
Labi! Piekrītu un mēs dodamies tālāk. Mūsu ceļš atkal ved augšup pa šaurām un ļoti interesantām ieliņām, kuras atkal ieskauj patiesi vecas ēkas.
Dažu šo ēku tehniskais stāvoklis ir salīdzinoši bēdīgs un tās prasās pēc restaurācijas, bet tajā pašā laikā šādas ēkas veido savdabīgu romantiku. Veicot to restaurāciju iespējams, ka šīs ieliņas var zaudēt savu īpašo šarmu! Tagad šī pilsēta ir īsta paradīze fotogrāfēšanas mākslas cienītājiem.
Tā nu kāpjot pret kalnu nonākam līdz senai baznīcai. Tā esot viena no retajām baznīcām, kura esot pārdzīvojusi komunistu valdīšanas laikus, kad cīņa pret reliģijām tika organizēta visā, toreiz pastāvošajā, Dienvidslāvijas valstī. Tagad šī baznīca ir atjaunota un turpina pildīt savas funkcijas. Baznīcas sienas un jumts ir atrestaurēts, bet tās iekštelpas ir saglabājušas savu vēsturisko izskatu un tajās iespējams apskatīt ļoti senas un interesantas freskas.
Pēc nelielas pieturas baznīcā mēs dodamies jau pa kalnu lejup, šķērsolam divus tiltiņus un atkal kāpjam augšup kalnā! Te man godīgi jāsaka, ka Kratovas ielas varētu būt īsts pārbaudījums slinkiem staigātājiem.
Seko pāris zigzagi pa šaurajām ieliņām un mēs nonākam nelielā laukumiņā, pie kura atrodas tīri glīta izskata ēka.
Tad nu šeit ir tas, ko Stevče vēl grib man parādīt! Izrādās šajā ēkā ir iekārtota, senā stilā veidota, patīkami mājīga viesnīca, jeb viesu nams. Viesnīcas numuriņi, jeb istabas, ir veidotas tā, lai tajās varētu justies kā īstā maķedoniešu mājā. Tāpat viesnīcas interjers ir veidots maķedoniešu nacionālajā stilā.
Galu galā uzzinu, ka Stevče ir šīs viesnīcas saimnieks! Stevče stāsta, ka vairākus gadus atpakaļ šī ēka esot bijusi diezgan nožēlojamā stāvoklī, par ko liecina arī vairāks senas fotogrāfijas, kuras Stevče man nodemonstrē. Tālāk ar lielu un neatlaidīgu darbu, Stevče ir panācis, ka šodien šī ēka ir savesta kārtībā un tajā ir izveidota viesnīca, jeb kā Stevče saka-etno hauss (etnogrāfiskā māja). Viesnīcas nosaukums tagad ir „Etno House Shancheva (Етно-куќа Шанчева)”.
Tas pie kam nav viss! Stevčes lielākais lepnums izrādās ir nelielais muzejiņš, kuru viņs ir izveidojis viesnīcas pagrabstāvā. Protams ka tas man arī tiek arī izrādīts!
Te nu var apskatīt visu ko! Seni darbarīki un priekšmeti, vēsturiski artefakti, dažādi interesanti akmeņi, kuri atrasti Kratovas apkārtnē, senas pastkarītes un daudz kas cits! Tas viss ir izvietots pāris, ne pārāk lielās, pagraba telpās.
Stevče Doņevskis (Стевче Доневски) ar saviem kaķiem Vindovu un Viskasu. Vēl viena lieta kas piesaistīja manu uzmanību ir tas, ka ik uz soļa mums seko kaķi. Tie mums sekoja jau līdz mēs nonācām Stevčes viesnīcā. Tālak vairākus kaķus pamanīju viesnīcas telpās un tagad tie ir arī šeit muzejā. Izrādās Stevče ir iejūtīgs pret dzīvniekiem un jo īpaši kaķiem. Kaķu šeit daudz. Divi no tiem šķiet ir īpaši. Tie mums sekoja jau pa ielu, ik uz soļa, un tagad tie ir arī šeit. Stevče saka ka šie esot viņa mīluļi. Vienu no tiem viņš nodēvējis par Viskasu (Whiskas), bet otru par Vindovu (Window). Droši vien viens no tiem mīl kaķu barību Whiskas, bet otram patīk gozēties logā.
Ar visu šo mana iepazīšanās ar Stevči nebeidzās! Pēc muzeja apskates Stevče saka: viņa sieva esot pagatavojusi nelielu maltīti un viņš būtu ļoti priecīgs, ja es neatteiktos kopā ar viņu arī papusdienot. Sākumā kaut kā mēģināju pieklājīgi atteikties, bet nekas nesanāca. Stevče saka: tikai uz īsu brītiņu! Galu galā arī piekrītu.
Tad nu dodamies uz Stevčes māju, kura atrodas pāris kvartālus jejup no viņa viesnīcas. Uz mājas terases mūs sagaida Stevčes sieva un protams-kaķi. Te ir arī uzklāts galdiņš ar maķedoniešu našķiem un protams- vīnu. Tā nu uz kādu brītiņu man nākas šeit pakavēties. Papļāpājām par šo un to. Nobaudīju dažādus maķedoniešu virtuves labumus. Protams tika iztukšotas pāris glāzes vīna. Aizrauties ar to gan nevar, jo man taču vēl jābrauc! Galu galā saku lielu paldies Stevčem par ekskursiju, pusdienām un visu pārējo un saku, ka man laiks doties tālāk. Man taču vēl priekšā stāv pāris objektu, kurus vēlos šodien vēl apskatīt. Atvadoties Stevče vēl piekodina, ja es kādreiz atkal būšu Maķedonijā, tad lai obligāti iegriežos Kratovā, kur man būs sarūpētas naktsmājas un protams kārtīgs mielasts. Seko vēl neliela instruktāža par nākamajiem apskates objektiem un varu doties tālāk.
Tā nu atvadījos no Stevčes, pametu viņa viesmīlīgo māju un dodos lejup pilsētas centra virzienā. Pa ceļam iegriežos vēl veikaliņā, kur nopērku dzeramo.Starp citu, veikaliņā satiku pārdevēju, kurš man jautāja par to, vai man patika Kratova un ko es apskatīju. Es protams atbildēju, ka patika un apskatīju daudz, jo man taču bija gids vārdā Stevče! Uz ko veikalnieks iesaucās: ak jūs sastapāt Stevči!? Tad jums ir paveicies, viņš saka. Stevče šeit Kratovā esot slavens ar savu uzņēmību. Visu laiku kaut ko darot savā muzejā vai birojā, bet līdz ko esot kāds brīvs brīdis, tad dodoties uz stāvlaukumu, kur noķer kādu tūristu grupu un piedāvā izrādīt pilsētu. Tātad man tiešām ir paveicies!
Tā nu pametu šo viesmīlīgo un ļoti jauko pilsētiņu Kratovu. Noteikti kādreiz šeit vēl atgriezīšos! Šī ir no tām vietām, kuras paliek atmiņā. Protams ja te atgriezīšos, uzreiz meklēšu Stevči un noteikti palikšu viņa viesnīcā. Kuklica (Куклица)-noslēpumaino akmens figūru valstība. Nākamais manis ieplānotais apskates objekts atrodas netālu no Kratovs. Aptuveni pēc 10 kilometru brauciena, ziemeļu virzienā no Kratovas, nonāku Ketenovas ciemā, kur atrodu ceļa norādi uz Kuklicu. Kuklica arī ir mans nākamais mērķis.
Vēl seko kādu trīs kilometru brauciens gar strauju upīti, tad šķērsoju tiltiņu pāri tai un esmu nonācis pie nākošā objekta.
Te pat, no auto stāvvietas, jau var manīt pirmos akmens veidojumus dēļ kuriem šī vieta ir slavena un atpazīstama un šie īpatnējie akmens vaidojumi jau izsenis ir piesaistījuši cilvēku interesi.
Domājams ka šie akmens veidojumi šeit radušies erozijas rezultātā, aptuveni pirms desmit miljoniem gadu. Protams ka pirms vairākiem tūkstošiem gadu šie veidojumi bija daudz iespaidīgāki. Laika gaitā tie pakāpeniski sadrupa, bet daļa no tiem tomēr ir saglabājušie līdz mūsu laikiem. Šādi un līdzīgi akmens veidojumi ir sastopami vairākās vietās Maķedonijā, bet šie, Kuklicā, esot paši iespaidīgākie.
Kāpēc šodien šo vietu dēvē par Kuklicu? Šķiet tas, pats par sevi, kļūst skaidrs ieraugot šos akmens veidojumus. Tie tiešām atgādina kaut ko līdzīgu lellēm un kukla (кукла) maķedoniešu un vairākās citās slāvu valodās arī nozīmē-lelle.
Starp citu, saistībā ar šo vietu un lellēm, pastāv vairākas leģendas. Viena no tām ir šāda: Kāds no vietējiem jauniešiem nav varējies, no divām iemīlētām meitenēm, izvēlēties sev īsto un sanācis tā, ka viņš vēlējies salaulāties ar abām vienlaicīgi. Pie kam, kāzas ar abām līgavām, esot nozīmētas vienā dienā! Galu galā, kad kāzu svinību viesi vienlaicīgi iredās uz kāzu svinībām un abas līgavas sastapās, to sašutuma rezultātā līgavainis un kāzu viesi esot parvērtušies par akmens lellēm.
Šodien jau, saskaņā ar šo leģendu, vairākām akmens figurām un to grupām ir doti vārdi, un nosaukumi. Tā šeit atrodas akmeņu veidojumi: „Līgava un līgavainis”, „Vedēji”, „Kāzu viesi” un citi.
Kuklicas akmens veidojumi atrodas nelielas upītes ielejā un tās piekalnēs, un šajā teritorijā ir izveidots dabas parks ar taciņām un celiņiem pa kuriem var doties arī garākos pārgājienos. Tātad, lai kārtīgi apskatīt šo dabas veidojumu, ir iespējams nostaigāt labus gabalus. Tā kā mans laiks ir ierobežots, es izmetu tikai nelielu loku pa tuvākajiem objektiem. Te varu arī piebilst, ka paši iespaidīgākie veidojumi pārsvarā atrodas tieši šeit, netālu no auto stāvlaukuma. Joahima Osogovska klosteris (Свети Јоаким Осоговски манастир) Pēc pastaigas pa Kuklicu varu doties tālāk. Nakošais objekts, kuru vēlos apskatīt, atrodas aptuveni 30 kilometrus tālāk, netālu no pilsētiņas Krivaplanka (Крива Паланка). Turp tad arī dodos. Atgriežos uz maģistrālā ceļa, sekoju kādus 5 kilometrus ziemeļu virzienā un nonāku uz šosejas Skopje-Sofija, kur pagriežos pa labi Sofijas virzienā. Tātad austrumu virzienā.
Paralēli šij maģistrālei, ik pa gabalam, var redzēt uzbērumus un dzelzceļa tiltu jaunbūves. Precīzāk sakot, tās vairs nav jaunbūves, jo būvniecības darbi te nenotiek jau bez maz vai 20 gadus. Dzelzceļa līnija, kura savienotu Maķedonijas galvaspilsētu Skopji ar Bulgārijas galvaspilsētu Sofiju, tika izprojektēta vēl vienotās Dienvidslāvijas laikos. Tad tika uzsākti šī dzelzceļa būvniecības darbi, kuri deviņdesmito gadu vdū tika apturēti. Tā nu daļēji izbūvētie dzelzceļa uzbērumi un neskaitāmie tilti pāri upēm, un gravām stāv bez darba. Te gan jāpiebilst, ka pirms gada, it kā, esot atsākti šī dzelzceļa būvdarbi un Maķedonijas valdības pārstāvji esot apsolījuši, ka 2021. vai 2022.gadā starp Skopji un Sofiju kursēs vilcieni.
Nezinu kā tur būs ar vilcieniem, bet automaģistrāle šeit tiek paplašināta un tās remontdarbi notiek pilnā sparā. Te prasīt prasās piebilde: mūsu valsts ierēdņiem vajadzētu aizbraukt pieredzes apmaiņā un pamācīties, kā salīdzinoši nabadzīgā valstī tiek būvēti ceļi, pie kam ne parasti ceeļi, bet četru joslu maģistrāles. Tā nu braucot pa šo maģistrāli pavisam drīz nonāku Krivaplankas pilsētiņā. Pilsētiņa nav liela un tā izvietojusies ielejā gar Krivas upes krastiem. Pati pilsētiņa ir salīdzinoši jauna un nekādu īpašas ievērības cienīgu apskates objektu tajā neatradīsiet. Toties pavisam netālu no Krivaplankas atrodas viens ļoti nozīmīgs un ievērības cienīgs objekts. Tas ir klosteris uz kuru tad arī ved mans ceļš.
Aiz Krivaplankas nogriežos pa labi un ceļš sāk vīties augšup kalnos. Seko daži līkuloči pa ieleju, kuru vietējie jocīgi dēvē par Babin dol (sievu ieleja) un te jau parādās pats klosteris. Tas ir tā saucamais Joahima Osogovska, jeb īsāk sakot, Osogovska klosteris. Arī šis klosteris, līdzīgi kā iepriekš apmeklētais Ļesnovska klosteris, ir nosaukts kāda svētā dīvaiņa -Joahima Osogovska vārdā, kurš atšķeltībā no pārējās pasaules mitinājies kādā no tvējām alām.
Tā nu nonāku klostera pagalmā, kur noparkoju savu auto un dodos nelielā pastaigā pa klostera teritoriju. Te pat, pie vārtiem, ir uzstādītas informatīvas zīmes un stendi, kuros var iepazīties arī ar šī klostera vēsturi.
Īsumā par klostera vēsturi: Klosteris šeit izveidojies jau XII g.s. vidū, bizantiešu imperatora Manuela Komnica valdīšanas laikā, bet jau tā paša g.s. beigās klosteris nonāca bulgāru valdījumā un patiesībā uz to brīdi šī bija viena no pirmajām svētvietām, kura tika nodota bulgāru pareiztcīgajiem. Tas tagad ir arī iemesls tam, kāpēc bulgāri vēl jo projām šo klosteri uzskata par vienu no nozīmīgākajām bulgāru svētvietām. Pēc bulgāru valdīšnas, 1282. gadā, tuvākās zemes nonāca serbu valdnieka Stefana Milutina II kontrolē un klosteris tika pievienots serbu pareizticīgajai baznīcai. Savukārt XV g.s., kad Maķedonijas zemes nonāca turku valdījumā, šo klosteri vairākkārt essot apmeklējis pats sultāns- Mehmets II.
Vēlāk, 1690.gadā, turki klosteri esot likvidējuši un tā darbība tika atjaunota tikai XIX g.s. Tad klosteris atkal nonāca serbu pareizticīgo valdījumā. Galu galā, kad pēc Dienvidslāvijas sabrukuma notika baznīcu šķelšanās, Osogovska klosteris tika nodots Maķedoniešu pareizticīgo baznīcai. Neskatoties uz to, šo klosteri jo projām apmeklē arī liels skaits serbu un bulgāru svētceļnieku.
Patiesībā šis ir viens no tiem klosteriem, kurš savas funkcijas pilda arī šodien. Var manīt, ka tajā saimnieko mūķenes. Tas gan nav šķērslis tam, ka šo klosteri apmeklē arī liels skaits tūristu. Vēl jo vairāk, klostera teritorijā atrodas suvenīru tirgotavas, pāris kafejnīcas un restorāns.
Starp citu, šī restorāna viesmīlis bija tik laipns un pie reizes uzmācīgs, ka pierunāja mani kaut ko noprovēt no restorāna virtuves labumiem. Tas viņam izdevās neskatoties uz to, ka pavisam nesen jau ieturēju maltīti Kratovā pie Stevčes! Tad nu pasūtīju sev, šo to, no maķedoniešu tradicieonālajiem ēdieniem un vīnu, un līdz tiek pagatavota maltīte, vēl paspēju apskatīt klostera teritorijā esošās „Svetās dievmātes” baznīcas interjeru.
Godīgi sakot, nedaudz biju pārsteigts par šīs baznīcas freskām! Tajās attēlotās ainas ir visai amizantas un neierastas. Tajās attēloti pat velni un dažādas dabā neeksistējošas būtnes! Iepriekš tādas šejienes svētnamos nebiju redzējis!
Pēc baznīcas apskates atgriežos restorānā un ķeros pie maltītes. Notiesāju šopska salātus (шопска салата) un sacepumu ar kazas sieru, kuru šeit dēvē par bureku (бурек). Vēl nedaudz vīna un jāsāk posties ceļā. Kā nekā šodien jāpaspēj apskatīt vēlvienu nozīmīgu vietu, kura atrodas pašos Maķedonijas ziemeļos. Kokino megalīti. Pēc ekstra maltītes Osogovska klostera restorānā dodos tālāk. Precīzāk sakot, kādu gabalu līdz pagriezienam uz Kratovu, braucu pa to pašu ceļu pa kuru atbraucu. Tālāk jau virzos Kumanovas un Skopjes virzienā uz rietumiem, un nonāku pie Mlado Nagoričanes (Младо Нагоричане) ciemam, pirms kura nogriežos pa labi un turpinu ceļu ziemeļu virzienā.
Te nonāku jau līdz Staro Nagoričanes (Старо Нагоричане) ciemam, kur netālu no ceļa pamanu kārtējo baznīcu. Tā kārtīgāk ieskatos un secinu, ka šī baznīca varētu būt savā ziņā īpaša un nebūtu par skādi uz īsu brīdi te pieturēt. Izradās ka neesmu kļūdījies. Esmu nonācis pie vēlviena reliģiskā, kultūras un vēstures pieminekļa! Jā tā ir kārtējā baznīca, bet tā izrādās ir viena no vecākajām baznīcām Maķedonijā, kura saglabājusies līdz mūsdienām. Vietējie ļaudis to dēvē par StaroNagoričanes Svētā Jura baznīcu (Црквата Свети Георги ) un izrādās, ka tā šeit tika uzbūvēta 1313.gadā saskaņā ar serbu karaļa Milutina rīkojuma. Tas pie kam vēl nav viss. Pirmā Baznīca šeit tapa uz jau XI g.s. vidū celtās bizantiešu bazilikas pamatiem. Tātad patiesībā šīs celtnes vēsture iespējams sākās jau vairāk, kā tūkstots gadu senā pagātnē!
Seko īsa pietura, izmetu loku ap baznīcu un atkal turpinu ceļu. Tā nu lēnām braucu tālāk uz ziemeļiem un mēģinu atrast šīs dienas galamērķi. Izrādās tas nav nemaz tik viegls uzdevums. Ceļi šeit sadalās, ceļa norāžu tik pat kā nav un cilvēkus kam kaut ko pajautāt arī nevar sastapt. Vārdu sakot, ļoti kluss un neapdzīvots nostūris.
Vietām gan pavīd pa kādai saimniecībai, kura atrodas nost no ceļa. Garām paslīd arī kopti lauki un pāris pikniku vietas. Atkal sastopu bez uzraudzības atstātus lopiņus, bet nesatieku nevienu cilvēku!
Galu galā sekojot intuīcijai tomēr atrodu to ko meklēju. Šeit paugurainā, kalnainā un klusā, Maķedonijas novadā, atrodas vēl viena savdababīga vieta. Tas ir Tatičev kamen (Татичев Камен) kalns, kura virsotnē, 1030 metru augstumā virs jūras līmeņa, atrodas klinšu veidojumi. Savukart starp šiem klinšu veidojumiem, sen senos laikos, bronzas laikmetā, esot izveidota megalītiska observatorija. Paši maķedonieši šo vietu dēvē par Kokino (Кокино).
Leģendas un nostāsti šo vietu apvij jau vairākus simtus un varbūt pat tūkstošus gadu. Savukārt par to, kas šeit ir bijis un kādam nolūkam šī vieta ir kalpojusi, izpētes darbi tikuši veikti salīdzinoši nesen. Tika 2001/2002.gados te noritēja arheoloģiskās izpetes darbi un tika veikti izrakumi. Rezultātā patiešām tika uzieti ļoti seni artefakti, kur izcelsmes laiks varetu būt dzelzs un pat bronzas laikmeti. Protams tika uzieti arī priekšmeti no salīdzinoši nesenākiem laikiem, kas liecina par to, ka šī vieta ilgstoši ir bijusi nozīmīga. Tagad šeit atrastos vēstures artefaktus esot iespējams apskatīt Kumanovas pilsētas vēstures muzejā. Tos protams būtu interesanti aplūkot, bet šodien tas nebūs iespējams, tā kā ir jau vakars un muzejs drīz būs slēgts.
Saskaņā ar pētījumu rezultātiem vēsturnieki ir izvirzījuši hpotēzi, ka šī vieta sākotnēji, pirms aptuveni 3800 gadiem, ir tapusi kā megalītisks veidojums, kurš kalpojis dažādu reliģisku rituālu veikšanai. Tātad šo vietu varētu pielīdzināt Stounhendžai. Te pie kam varu arī piebilst, ka dažos no pieejamajiem vēstures un tūrisma drukātajiem materiāliem, Kokino bieži vien tiek pielīdzināta Stounhendžai un dažviet pat tiek dēvēta par „Maķedonijas Stounhendžu”.
Es gan pārliecinos, ka Kokino nu nekādi nav līdzīga tradicionālajai Stounhendžai. Lieta tāda, ka uz pirmo acu uzmetienu pat nav iespējams konstatēt, ka šeit, starp klinšu veidojumiem, slēpjas kas īpašs. Tikai vērīgi izpētot šo vietu atrodu ko interesantu. Klinšu akmeņu grupas šeit veido kaut ko līdzīgu puslokam, jeb amfiteātrim. Nekādu akmens krāvumu šeit it kā nav, bet tajā pat laikā var ievērot, ka pašu klinšu akmeņi viteām iespējams it mākslīgi apstrādāti tā, lai veidotu tādas kā sēdvietas.
Galu galā iekšējais laukums, kas atrodas šajā puslokā, iespējams arī ir mākslīgi izlīdzināts. Tātad pastāv ļoti liela varbūtība, ka šeit tiešām ir veikti kādi reliģiskie rituāli. Te vēl varu tikai piebilst, ka daudzi ļaudis, kuri it kā spēj uztvert īpašus strāvojumus un izjūtot dažādas enerģijas plūsmas, apgalvojot, ka šī vieta esot ļoti īpaša ar savu enerģijas starojumu.
Šie nostāsti un apgalvojumi, kā arī vēsturnieku apkopotā informācija, šo vietu ir padarījuši slavenu. Ik gadu uz šejieni ierodas, gan tūristi, gan dažadi kosmiskās un zemes enerģijas ķērāji. Šodien gan šeit valda īsts klusums. Nu nevienas dvēseles nemanu izņemot putnus. Pēc brīža gan secinu, ka esmu kļūdījies. Te ne no kurienes uzrodas fotogrāfu pārītis, bet vēl pēc brīža neliela tūristu kompānija. Tātad tomēr neesmu es šeit viens pats!
Skatos ka daži no viesiem mēģina sameklēt vietiņas kur apgulties un šķiet, ka tie te ieraušies smelt Kokino enerģiju. Arī es apsēžos vienā no akmens sēdekļiem ar domu, ka varbūt ko sajutīšu. Patiesībā sajutu arī! Akmeņi pa dienu ir sasiluši un tagad, kad sāk krēslot un kļūst vēsāks, tie izdala patīkamu siltumu.
Te arī secinu, ka mēs: daži tūristi, fotogrāfi, es un putni nav vienīgās dzīvās dvēseles, kas atrodas šajā kalna virsotnē. Izrādās kopā ar mums uz akmeņiem sildās arī ķirzakas!
Tā nu pasildos uz akmeņiem, uzņemu enerģiju un vēroju jauko panorāmu, kura paveras uz apkārtnes ielejām. Saulīte lēnām tuvojas apvārsnim un veido interesantu staru spēli starp kuplajiem un tumšajiem mākoņiem.
Sākotnēji nodomāju, ka varbūt šeit sagaidīšu saulrietu, bet pēc brīža secinu, ka diez vai kas no tā sanāks. Droši vien šeit bieži var vērot arī iespaidīgus saulrietus, bet ne šodien. Vienkārši mākoņi ir tik kupli un biezi, ka aizsedz visu apvārsni un no jauka saulriera vērošanas nekas nesanāks. Neplānotais objekts- Zebrņaks! Nu tad ko! It ka šīs dienas plāni ir realizeti un es varu doties uz Skopji. Pa ceļam vēl tikai domāju iegriezties Kumanovas pilsētā. Tā nu pametu Kokino un dodos atpakaļ līdz Mlado Nagoričanes ciemam, kur atkal nonāku uz auto maģistrāles un pagriežos Skopjes virzienā. Te pēkšņi tālumā, krēslainā pakalnē, ievēroju kaut ko līdzīgu cietoksnim! Nu nebiju nekur kartē, nedz kādos materiālos ievērojis, ka te tāds atrodas. Turpinot ceļu cietoksnis virzās tuvāk un tuvāk, un man ienāk pratā ideja līdz tam aizbraukt. Domāts-darīts! Sākumā gan grūtības sagādāja atrast ceļu, kā nokļūt līdz cietoksnim, bet pēc trešā piegājiena tas izdodas un pavisam drīz nonāku kalna pakajē, lejpus cietoksnim.
Te gan secinu, ka šī būve izskatās diezgan dīvaini. Tā vairāk līdzinās sabrukušai bākai. Atstāju auto piekalnītē un dodos kājām augšup, kur atduros pret vārtiem. Šķiet tie ir aizslēgti un aiz tiem skraida divi lieli suņi. Te es jau samierinos ar domu, ka došos prom, kad pēkšņi kāds mani uzrunā! Tas ir vīrs, kurš atrodas nelielā sargu būdā, netālu no vārtiem. No vīra maķedoniešu valodā teiktā saprotu, ka viņš piedāvā man iekļūt teritorijā un apskatīt šo dīvaino celtni. Sākumā pat mēģinu it kā atteikties, bet vīrs saka, ka varu droši nākt iekšā un šī objekta apskate man neaizņemšot daudz laika, pie kam, tas esot par brīvu!
Ok! Piekrītu. Vīrs atver vārtus un es dodos iekšā. Te mums pievienojas otrs vīrs, kurš līdz šim arī atradās sarga būdā. Sākam iepazīties. Vīru kurš pirmais mani uzrunāja sauc par Stojanu, bet otra vārds ir Milošs. Stojans saka, ka viņš man var izrādīt šo dīvaino objektu un arī pastāstīt kaut ko par to. Ļoti labi! Tad nu varēšu uzzināt, kas tad īsti ir šī dīvainā celtne.
Izrādās ka šeit tiešām agrāk atradies neliels cietoksnis, kurš velāk ticis pārbūvēts par pieminekli, kuru šeit dēvē par „Zebrņaka pieminekli (Споменик Зебрњак)”. Piemineklis šeit esot izveidots 1937.gadā un tas tika būvēts par godu 15.gadadienai, kopš šajā vietā bija notikusi viena no svarīgākajām Balkānu kara kaujām. Šajā kaujā, kuru vēsturnieki devē par „Kumanovas kauju”, 1912.gadā serbiem esot izdevies sakaut turku karaspēku un tā tiek uzskatīta par vienu no izšķirošajām un nozīmīgākajām Balkānu kara kaujām.
Vēlāk gan, Otra pasaules kara laikā, kad Maķedonijas teritorija atradās fašistiskās Vācijas sabiedrotās Bulgārijas kontrolē, bulgāri pieminekli esot uzspridzinājuši, jo tie uzskatīja, ka serbus slavinošam piemineklim Bulgārijas teritorijā neesot vietas. Tātad tagad redzmā, dīvainā celtne, ir cietoksnis, uz kura agrāk atradās piemineklis milzīgas kolonnas veidolā. Pie reizes šī celtne pildīja un pilda arī šodien kapeņu funkciju, jo tās pagrabstāvā atrodas 678 Kumanovas kaujā kritušo karavīru mirstīgās atliekas. Precīzāk sakot, tur atrodas šo kritušo karavīru kauli, kurus pat ir iespējams apskatīt! Jā! Savdabīgi un dīvaini!
Tā nu Stojans izved mani ekskursijā pa cietokšņa telpām, kurās ir izveidots neliels muzejs, kura ekspozīcija man arī tiek izrādīta. Pabijām arī tikko pieminētajā cietokšņa pagrabā.
Te uzzinaju arī daudz interesantu lietu, gan par šeit notikušo kauju, gan par Balkānu karu kopumā. Izradās ka serbiem ši vieta vēl jo projām ir tāds kā savdabīgs svētceļojumu mērķis un šeit ik gadu ierodoties milzīgs skaits serbu. Serbijas valdība pat esot piedāvājusi šo pieminekli atjaunot par saviem līdzekļiem. Maķedoniešu valdība it kā esot devusi piekrišanu, bet tālāk par solījumiem nekas netiekot darīts. Stojans domā, ka tas tā notiekot, jo Maķedonijas varas pārstāvji baidoties no tā, ka šis piemineklis varētu pārvērsties par radikālo serbu nacionālistu kulta vietu. Šīs bažas starp citu nav nepamatotas.
Ik gadu šeit tiešām ierodoties arī serbu nacionālisti, kuri bravurīgi un izaicinoši uzvedoties. Nevienam šeit arī neesot noslēpums, ka impēriski noskaņotie serbu nacionālisti pašu Maķedoniju arī uzskata par serbu zemi, līdzīgi kā tas ir ar Kosovu, Bosniju un citām Balkānu zemēm. Tas arī rada bažas un vietējie ļaudis ne labprāt atbalstot ideju par pieminekļā atjaunošanu. Pie tam vēl jāpiebilsts, ka tuvējā Kumanovas pilsētā un šajā novadā kopumā, liela daļa iedzīvotāju ir etniskie albāņi, kuriem, kā jau zināt, ir īpāsas „attiecības” ar serbiem.
Tā nu esmu apskatījis Zebrņaka cietoksni, pieminekli, jeb muzeju. Aplūkoju arī lielisko apkārtnes ainavu, kas paveras no torņa balkona. Noslēgumā Stojans vēl parāda man krustu, kurš pieminekļa pastavēšanas laika esot rotājis tā smaili, bet tagad guļ zemē pie cietokšņa un škiet ir tāds kā piemineklis bijušajam piemineklim.
Galu galā abi vīri mani uzaicina uz vienu tasi tējas. Tā kā mana ekskursijas programma ir jau izpildīta pat ar uzviju, neatsakos no piedavājuma. Tā nu dodamies uz sargu būdiņu, kur mani sagaida ne tikai tēja! Te ir sagatavotas uzkodas un protams neatņemama maķedoniešu viesmīlīgās pasēdēšanas satāvdaļa-vīns! Tā nu patērzēju par šo un to, itukšoju pāris glāzes vīna. Vakars izvēršas ļoti interesants! No kā vēl labāk var uzzināt pr zemi kuru esi nolēmis apceļot, kā no pašiem vietējiem ļaudīm?! Uzzināju daudz ko interesantu par Maķedoniju, maķedoniešu ikdienas raizēm un priekiem. Vārdu sakot, ļoti interesani!
Tā nu mana ceļojuma diena nedaudz ieilga un tikai vēlu vakarā pametu manus jaunos maķedoniešu draugus, un dodos Kumanovas pilsētas virzienā, kuras gaismas var manīt jau no Zebrņaka kalna. Tālāk sekošu līdz Skopjei, kur pārlaidīšu nakti un rīt no rīta varēšu turpināt ceļojumu. Tad došos uz Vardaras novadu, Maķedonijas vidienē. Šis novads bieži tiek dēvets arī par Maķedonijas vīna dārzu un kā jau iepriekšējos stāstos vairākkārt esmu pieminējis, un slavējis, šejienes vīnus, tad rīt būs iespēja iepazties ar to klāstu tuvāk. Par to gan pastāstīšu nākamajā stāstiņā par maniem ceļojumiem Maķedonijā. Tātad uzredzēšanos drīzumā!
Vietas kurās šodien pabiju kartē: 1. Kočani pilsēta, 2.Bregalnicas ielejas rīsu lauki, 3. Ļesnovska klosteris, 4. Kratovas pilsēta, 5. Akmens figūras Kuklicā, 6. Joahima Osogovska klosteris, 7. Svētā Jura baznīca Staronagoračanes ciemā, 8. Kokino megalīts, 9. Zebrņaka cietoksnis-piemineklis, 10. Kimanovas pilsēta, 11. Skopje. Iepriekš publicētie Maķedonijas ceļojuma stāstiņi: 1.daļa: Skopje, pilsēta ar ambīcijām 2. daļa:Albāņu Maķedonija- Pologa 3. daļa: Maķedonijas un pareizticīgo slāvu Jeruzaleme-Ohrida 4. daļa: Ohridas ezers-Maķedonijas pērle 5. daļa: Prespas ezers, tikšanās ar Kristu un ābolu paraīze Resene 6. daļa: Pelagonija, Maķedoniešu nācijas šūpulis 01.03.2017. Pēteris Vēciņš.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais