Traks brauciens līdz Venēcijai

22.04.2009
9 min lasīšanai
68 foto

Tātad 2007.gada 16.jūlijs - ar aizlienētu Renault Espace sešu cilvēku sastāvā izbraucam no Madonas. Plāns ir tikt līdz Gardas ezeram. Pirmās grūtības rodas krāmējot mantas mašīnā - sešiem cilvēkiem mantu daudz, vēl teltis, guļammaisi, pārtika. Secinām, ka rezerves riepa aizmugurē galīgi nevietā. Bez riepas doties ceļā neriskējam - nolemjam uzsiet uz jumta. Tur gan ir tikai stiprinājumi jumta bagāžniekam - lai nesabojātu krāsu utt. riepu saudzīgi ietinam vecā segā un piesienam. Izbraucam agri no rīta. Nolemjam braukt, braukt , braukt - jo pirmais pieturas (apskates) punkts ir Krakova. Tāpēc ņipri izbraucam cauri Kauņai, Varšavai. Diena tuvojas beigām - nekur neredzam kempingu norādes. Beidzot pacietība ir galā un nolemjam apmesties motelī lielceļa malā. Puiši veikli sarunā pamatīgu atlaidi. Esam dabūjuši divus trīsvietīgus numuriņus - tā nu mums ir puišu istaba un meiteņu istaba. Uzkožam vakariņas, pasēžam ārā pavērojam naksnīgo lielceļu, kur lielā ātrumā pa nakti pārsvarā brauc fūres vien. Rīt liela diena, tāpēc laicīgi ejam gulēt. Krakova No rīta steidzīgas brokastis, fotografēšanās pie moteļa priekšā novietotā lidaparāta un prom - uz Krakovu. Tomēr tuvojoties pilsētai automašīna pieviļ - griezīgais troksnis nesola neko labu. Puiši ātri apskata un secina, ka pie vainas bremžu uzlikas - līdz Krakovai tiekam. Meklējam kur varētu saremontēt - piestājam pie neliela servisa. No sākuma poļi negrib saprast, ko mēs gribam. Bet iejaucas servisa priekšnieks, aizbrauc uz rezerves daļu veikalu, tiek samainītas uzlikas un šķiramies jau kā draugi. Nolemjam no sākuma braukt uz Wieliczka sāls raktuvēm. Pēc neilga brīža esam klāt. Izstāvam milzonīgi garu rindu pēc biļetēm. Raktuvju apmeklējums ir tikai gida pavadībā , apmēram divi stundu garumā. Ja grib ņemt līdzi fotoaparātu - jāpiemaksā. Tā kā līdz gidam , kurš vada ekskursiju krievu valodā ir jāgaida divas stundas, izvēlamies angļu valodu. Mūsu gide ir simpātiska, smaidīga ar garu bizi pāri mugurai. Sākas kāpšana lejā. Man no sākuma sagriežas galva, jo jāiet uz apli vien, uz apli vien. Skati iespaidīgi. Ne tikai tuneļi un ejas, bet pat zāles, pazemes ezeriņi. Ir vērts redzēt. Gaiss pilns sāls putekļu - esot labi plaušām un elpošanas ceļiem, bet foto kvalitāte cieš. Pēc divām stundām esam noguruši un ļoti labi, ka augšā gan uzved ar liftu. Viss esam ārā no pazemes vēsuma, kur ļoti labi noderēja līdzi paņemtā jaka. Ārā sagaida spilgta saule un ap 30 grādu karstums. Braucam uz Krakovu. Izstaigājam pilsētu, apskatam pili (gan tikai no ārpuses, jo no 17.00 to slēdz ciet). Laiks braukt tālāk. Jau sāk krēslot, bet naktsmājas neesam atraduši. Negribam vairs izmantot moteļus un viesnīcas. Gribam gulēt savās teltīs. Braucam tik uz priekšu. Pa tumsu meklējam norādes uz kempingiem - kur atrodam, tur tie likvidēti vai arī neviens never vaļā. Beidzot benzīntankā izpalīdzīgs jauneklis ieteic braukt līdz Zakopanei - tur esot ļoti daudz kempingu. Zakopane Beidzot mums palaimējas un noķeram kempinga saimnieku slēdzam ciet vārtus - ātra vienošanās un esam iekšā. Citi jau sen uzslējuši teltis un guļ. Uzslejam teltis, un dodamies čučēt. Bet ārā ir diezgan vēss, man kā izteikti siltumu mīlošam cilvēkam, zobi klab līdz pulksten 3 naktī. Nekādi nevaru aizmigt - nelīdz arī siltinātais guļammaiss, ne vilnas zeķes. Bēdīgi apceru turpmāko nakšu salšanu teltī... Bet rīts ir jaukāks par vakaru - izlienot no telts aizraujas elpa, tālumā jau redzami kalni, tikai dzerot brokastu kafiju redzam cik skaista ir apkārtne. Saimnieks ir ļoti sirsnīgs un var just, ka viņam no sirds patīk savs darbs - no rīta viņš dziedādams mazgā dušas pēc katra apmeklētāja. Ļoti apmierināti sakravājāmies un dodamies tālāk - uz Slovākiju , uz Visoky Tatry. Visoky Tatry Veiksmīgi šķērsojam robežu. Sajūsmina vienādās mājiņas ar stāvajiem jumtiem - spriežam, ka tas ir sniega dēļ - lai nekrātos uz jumta. Kā viņi iemanās tādā stāvumā pļaut sienu, ziemā uzbraukt līdz savām mājām paliek noslēpums. Skatam paveras Visoky Tatry - apstājamies un izbaudam šo skatu. Mans sapnis ir piepildījies - esmu redzējusi kalnus. Lai gan Augstie Tatri nav grandiozākie un lielākie kalni ko redzēsim šī brauciena laikā - tomēr tos aizmirst nevaru, jo tie ir pirmie. Gluži kā pirmais skūpsts... Lai gan plāns bija tikai uzmest acis Tatriem un braukt tālāk uz Budapeštu, nevaram aizbraukt. Kalni nelaiž prom. Ātri nolemjam, ka štrunts ar visu - dzīvojam visu dienu pa kalniem , Budapeštu neskatāmies, bet braucam visu nakti līdz Balatona ezeram. Domāts, darīts - auto novietojam stāvlaukumā, ātri samainām naudiņu un prom - iepazīt Tatrus. Visur novietoti informācijas stendi, izlemjam, ka vajadzētu ar pacēlāju uzbraukt augšā. Pirmais pacēlājs ko atrodam izrādās vēsturisks un slēgts jau daudzus gadus atpakaļ. Bet tas nekas - drīz jau braucam kalnā augšā slēgtā kabīnē. Saule cepina un no pacēlāja izveļamies slapji kā no saunas. Kalni. Nu kalni ir iespaidīgi - tur vienkārši ir skaisti. Līdz pašai augstākai virsotnei nevaram pacelties, jo biļetes izpirktas - tur kursē spilgti sarkans vagoniņš. Lai gan pacēlājs uz otru augstāko virsotni izskatās šaubīgs - vaļēji soli, tomēr kalnu vilinājums ir stiprāks. Vienīgi problēmu sagādā naudas lietas - augšā ar karti samaksāt nevar, naudu samainīt nevar, bet vietējās naudiņas mums kopā visiem sešiem sanāk tik cik nopirkt divas biļetes. Nolemjam - braukšu es un Indra. Nostājamies uz uzkrāsotajām pēdiņām, sols piebrauc no mugurpuses, puisis pagrūž un sēžam jau iekšā. Vienkārši super! Turklāt sievietēm pašapziņa noteikti uzlabojas - pretī no virsotnes lejā brauc tikai vīrieši , visi smaida, mirkšķina ar acīm, sveicinās utt. Pabildējam, padzīvojamies un dodamies lejā. Atvelkam elpu un dodamies braukšanas maratonā - līdz Balatona ezeram. Pa nakti maldamies pa Budapeštu, mēģinām runāt vāciski, jo izrādās, ka to zina katrs otrais, bet angliski praktiski nerunā neviens. Lai vai kā - piecos no rīta esam pie Balatona ezera. Balatona ezers Šoferīši izpeldas ezerā, pārējie jūtamies ka samalti gaļasmašīna. Bet Tatri bija to vērts!!! Sameklējam kempingu, izkravājamies un žvikt - ezerā iekšā. Balatons ir paradīze ģimenēm ar bērniem - ūdens zilgani zaļš, sekls. Visapkārt ezeram kempingi. Protams brienot tālu ir arī dziļums - redzam gan vēja dēļus, gan jahtas tālumā. Šis nu ir tas kempings, kur pieejama ēdienu gatavošana. Atrodam virtuvi - pusdienās top Spilvas zirņu zupa, vakariņās makaroni ar konserviem. Lai gan šī ir karstākā brauciena diena - pāri par 36 grādi silts (vīrs apgalvo, ka 40 grādi ēnā), varu pateikt, ka pēc pusdienām pat ūdens ezerā likās vēss :) Nopērkam lielu, garšīgu arbūzu, paguļam pa dienu mazliet. Bet tā praktiski vidu dienu pa ezeru vien. Gods un slava Dzinatara pretapdeguma krēmam - lai gan sarkani, tomēr neviens nav apdedzis. Ļoti skaists saulriets un neskatoties, ka pāri ezeram skan mūzika un vēlāk pat ir uguņošana , miegs ir salds. Izola No rīta dodamies tālāk. Galopam , tā teikt. Izbraucam cauri Horvātijai (ak super labie ceļi), nonākam Slovēnijā. Vēlā pēcpusdienā iebraucam Koperā. Esam pie Adrijas jūras. Pastaigājam pa pilsētiņu, ieēdam garšīgu saldējumu un nolemjam ka laiks meklēt naktsmājās. Braucam gar jūras krastu un drīz atrodam kempingu Belvedere, kas jau atrodas Izolā. Uzslejam telti zem olīvkokiem. Un dodamies meklēt krodziņu kur pasēdēt, iebaudīt vīnu. Drīz vien sēžam , baudām grilētu gaļu un malkojam vietējo vīnu – ir tikai divas šķirnes baltais un sarkanais, bet abi garšo ļoti labi! Pēc tam kājām dodamies kalnā uz kempingu, jo automašīnu esam atstājuši pie teltīm. Izpētam augu dažādību – atpazīstu vīģes koku, redzam lauru lapu dzīvžogus. Pasakains skats uz lejā dusošo, uguņos mirdzošo Koperu. No rīta slinki pieceļamies – plānā pelde Adrijas jūrā. Vēl no sākuma izstaigājam Koperu . Jocīgi redzēt pilsētiņas apstādījumos ziedošu kaktusu. Vienīgi secinam, ka cilvēki gan cūcīgi – visapkārt kaktusam cigarešu koņčiki, sakaltušas suņu (varbūt arī ne tikai) kakas. Par atmiņu nopērku smukas bikses haki krāsā pa 7 EUR – kalpo vēl šodien. Jo vasara jau pusē, līdz ar to veikaliņos visur atlaides. Staigājot man nepaveicas – pārdevējs ritina sarullējamo žalūziju, kaut kas viņas tur nobrūk un man sejā lido liels koka gabals – par laimi tikai tuč tuč pāršķelta lūpa. Nu neko – drosmīgi dodamies iekarot pludmali. No kempinga par velti līdz jūrai novizina vaļējs busiņš. Bet pludmales kā tādas praktiski nav – betonēta siena gar jūras malu. Jūra pati akmeņaina. Sēžu kratsā, pieskatu mantas kamēr mani ceļa biedri izbauda peldi. Vēlāk iebrienu arī es. Mēģinu peldēt, līdz pēkšņi man roku apdedzina kā ar uguni. Uzreiz izlecu krastā. Sāp jau nežēlīgi – nospriežam ka tā bijusi medūza. Man vairs jūrā negribas. Vēl izmēģinām tālāko peldvietu, bet tur daudz cilvēku, nav pat kur dvieli noklāt. Turklāt ūdens ir ļoti sāļš, viss augums pārklājies ar lipīgu sāls kārtiņu. Man labāk patīk Baltijas jūra! Nākamajā dienā nevienam nav īstas iedvesmas doties uz jūru, bet noskaidrojam, ka tepat uz vietas ir āra peldbaseins un kuru mums kā kempinga iemītniekiem ir pamatīgas atlaides. Tad nu visu dienu pa baseiniem arī nodzīvojam. Esam nodzīvojuši Izolā vienu dienu vairāk nekā plānots, līdz ar to vairākums nolemj, ka uz Venēciju nebrauksim – dosimies uz Triesti un tad tālāk uz Zalcburgu. Trieste Agri no rīta iebraucam Itālijas ostas pilsētā Triestē. Apskatam romantiskos buriniekus ostā, nolemjam iedzert rīta kafiju, jo apnikusi ikdienišķā šķīstene no termosa. Turpat ostas malā atrodam kafejnīcu. Sēžot ārā pie galdiņa , kad sirms kungs atnes kafiju - Uno capuccino senjora – es saprotu vienu – Itālija man patīk. Ļoti patīk. Gribu tomēr Venēciju! Tik tālu esam atbraukuši un tagad padoties??? Vēlreiz uzrīkojam īso apspriedi benzīntankā , apskatam karti un nolemjam – braucam! Venēcija – mēs nākam. Venēcija Ļoti veiksmīgi iebraucam Venēcijā, atrodam kempingu Rialto. Ātri izkrāmējamies un pie kempinga uzrauga noskaidrojam, ka līdz salai (kur ir „īstā Venēcija”) ved autobuss pa 1 EUR. Ļoti labi, nopērkam biļetes un drīz jau braucam. Braucot pāri lielajam tiltam pa autobusa atvērtajiem logiem viss autobuss piepildās ar šķēbīgu, pretīgi salkanu smaku. Vēl paspēju nodomāt – tātad stāsti par smirdīgo Venēciju bija patiesi... Bet nē – izkāpjam no autobusa, nav ne smakas, pat ne smaciņas. Ir tikai Venēcija. Neatkārtojama un vienreizīga. Katra māja ar stāstu, logu slēģi, šaurās ieliņas. Protams tūristu lielā masa – bet mani šoreiz tā nenomāc. Izstaigājam uz savu galvu – gan apmaldamies kādā klusākā rajonā, gan esam pašā centrā. Tilti, tiltiņi, kanāli. To nevar izstāstīt – tas ir jāredz! Staigājam līdz pilnīgam spēku izsīkumam, protams nopērkam kādu suvenīru – es bruņurupucīti no stikla. Sēžot Sv.Marka laukumā un atpūtinos kājas pirmo reizi novēroju neticamu dažādu tautību, ticību utt. Indietes spilgtos apģērbos. Turcietes kleitās, kur apakšā pavilktas gan garās bikses, gan tādi kā krekli ar garām rokām. Gan pilnīgi melnā tērpušās sievietes, ietinušās plīvurā utt. Vakarā piekusuši , bet apmierināti (jo Venēcija ir savaldzinājusi mūs visus) atgriežamies kempingā. Ir liela vēlme paēst vakariņas. You’re crazy – par mums saka kempinga uzraugs pēc tam kad izstāstām , ka esam devušies ceļojumā bez grila vai prīmusa, bet gribam kaut ko siltu ieēst. Viņš tomēr par mums apžēlojas uz izstāsta kur var nopirkt ļoti labu picu – varot gan ēst tur, gan paņemt līdzi nešanai. Nu ko – dodamies meklēt. Beigās atrodam – picu ceptuve , ļoti vienkārša. Iekšā pie sienas liels picu saraksts (nosauktas visas sastāvdaļas), liela lete aiz kuras šiverē sirma kundze. Tālāk dziļumā vaļēja krāsns ar riktīgām oglēm un divi jauni puiši, kuri cep picas. Pie kases aparāta sirms vīrs ar ironisku smaidu lūpu kaktiņos. No sākuma nevaram izkost sistēmu. Izrādās – izvēlies picas nosaukumu, pasaki to sirmajai kundzei, kura pretī iedod lapiņu ar uzrakstītu ciparu. Tad nu sēdi un gaidi. Kā izcep picu, tā skaļi itāliski izkliedz to numuru – mēs jau itāliski protams nesaprotam, tāpēc skraidām viss bars ar savām lapiņām pēc katra izsauciena! Beidzot esam tikuši pie savām picām un braucam atpakaļ uz kempingu. Picas ir ļoti, ļoti garšīgas – manējā ar tomātiem, šķiņķi, drusku salami, gorgonzollas sieru un olīvēm. Man garšo pat olīves! Picas ir lielas – paliek pāri vēl brokastīm. Vēl viens pārsteigums sagaida labierīcībās – nekādi nevaru piespiest lai pa krānu tecētu ūdens – šajā ceļojuma laikā kas tikai nav redzēts – ir vietas kur jāpiespiež mazītiņa metāla podziņa izlietnes sānos, ir vienkārši jāpakustina roka utt. Bet to, ka zem izlietnes ir pedālis, kurš jātur nospiests - to redzu pirmo reizi. Zalcburga Braucam prom no Venēcijas, kaut kur nogriežam ne tā un maldāmies stundas trīs. Līdz ar to Zalcburgā iebraucam jau pēcpusdienā. Noliekam mašīnu laukumā un gribam apskatīt pilsētu – man nākas palikt mašīnā, jo fiziski nespēju paiet. Uz pēdām uzmetušās milzonīgas tulznas. Neko darīt atlaižu ceļa biedrus un pati pat iemiegu. Viņi izstaigājuši centru un uzkāpuši pilī paša augšā – līdz ar to nogurums pamatīgs. Meklējam naktsmājas. Ārpus pilsētas atrodam kempingu, ātri uzslejam teltis un gulēt. Naktī pamostos no tā, ka telts sitas sejā, ir pamatīgs vējš. Pabāžu galvu no telts un redzu, ka pa gaisu garām tiek aizpūsts plastmasas krēsls. Secinu, ka vīra nav blakus, nolemju – no telts ārā nelīdīšu, jo esmu pietiekami smaga, lai mani pa gaisu neaiznestu. Telti cilā pamatīgi, kaut kas brīkšķ. No rīta atklājam, ka telts ir dalēji saplēsta. Palicis auksts, smidzina lietus. Ielecam auto un gribam braukt prom, bet jauns pārsteigums. Akumulators nosēdies. Izrādās vīrs palicis automašīnā klausījies radio, nejauši piespiedis spoguļu apsildi un aizmidzis. Uz rīta pusi protams akumulators ir tukšs. Mūsu mēģinājumi sarunāt vietējos, lai piešķiļ no savas mašīnas ( mums līdzi ir „krokodīļi”) beidzas nesekmīgi. Viņi ar šādām problēmām dodas uz servisu – jau štukojam variantus, līdz piebrauc viens vīrietis, kā izrādījās no bijušās Austrum Vācijas un pats piedāvā piešķilt no sava akumulatora. Tā laimīgi dodamies tālāk – uz māju pusi, uz Prāgu. Prāga Iebraucam Prāgā, noliekam auto un aidā – uz pilsētas apskati prom. Pašā sākuma kaut kā nejauši nozaudējam divus savus ceļabiedrus – beigās dodamies tālāk – kur stāv auto viņi zina, vairāk neko darīt nevaram. Prāga ir ļoti skaista, arhitektūra vienkārši fantastiska. Izstaigājam gan Kārļa tiltu, gan vecpilsētu. Uzkāpjam līdz pilij, noskaitāmies sardzes maiņu. Paēdam garšīgas vakariņas un dodamies uz auto. Ejot cauri pazemes pārejai uzduramies narkomāniem , kuri kaut ko silda karotē virs sveces liesmas... No Prāgas nekādi nevaram izbraukt mums vajadzīgajā virzienā, braukājam, maldamies... Beidzot ap 22.00 izbraucam, jo negribam palikt vēl kaut kur pa nakti – brauksim līdz mājām. Tā arī darām. Pa ceļam apstājamies tikai lai uzpildītos, drusku izlocītu kājas. Lietuvā vēl nobaudām garšīgus cepelīnus un ap 23.00 esam jau Madonā. Brauciens ir galā. Atmiņas – ļoti pozitīvas. Lai gan brauciena grafiks bija saspringts, tagad skaidri zinu, kur gribu atgriezties, kur nē. Brauciena tālākais mērķis – Gardas ezers, netika sasniegts. Bet man ir visas iespējas to izdarīt citā braucienā... 

Traks brauciens līdz Venēcijai

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem