Ņujorka februārī

04.03.2017
19 min lasīšanai
17 foto

Ņujorkā satikāmies trīs latvietes – katra no savas valsts un pilsētas: es no Rīgas, mana meita no Berlīnes, mana skolas laiku draudzenīte no Sentluisas (ASV). Ceļojuma iniciatore bija mana meitu, vēl augustā viņa bija atradusi izdevīgu piedāvājumu ceļojumam no Berlīnes uz Ņujorku: lidojums turp/atpakaļ un četras naktis 4* viesnīcā izmaksāja 555 eiro katrai. Šādu paketi piedāvāja Lufthansa Holidays un, lai to nopirktu, bija vajadzīga Vācijas, Austrijas vai Šveices adrese. Iegādājāmies ceļojumu no 11. līdz 15.februārim ar domu nosvinēt tur arī manu dzimšanas dienu. Biļetē iekļauta arī nododamā bagāža (23 kg) un ēdināšana lidojuma laikā. Lidojumu izpildīs United Airlines aviokompānija. Vēlāk sazinājos ar savu draudzeni, kura jau gandrīz 20 gadus dzīvo ASV un viņa nolēma mums pievienoties. Pienāca 10.februāris, kad devos uz Berlīni. Berlīne mani sagaidīja ar sauli un krietnu salu. Pie meitas tiekam galā ar somu kārtošanu – abas lielajos tukšajos čemodānos ieliekam mazos rokas bagāžas čemodānus. 1.diena. 11.februāra agrā rītā meitas vīrs mūs aizved līdz lidostai. Piereģistrējamies lidojumam, tiekam pie biļetēm un nododam lielos čemodānus. Pēc visām pārbaudēm un gaidīšanas beidzot sēžam lidmašīnā. Vietas mums ir pie loga (A, B) ekonomiskajā klasē un blakus ir eja. Abās pusēs pie loga sēž pa divi, bet vidū sēž pa trīs kopā. Tas ir ļoti ērti, jo neviens svešs nav jātraucē, lai pieceltos kājās. Katram uz krēsla ir nolikts spilvens un pleds, iepakoti plēvē. Ekrānā priekšējā krēsla aizmugurē var vērot lidojumu vai skatīties bezgala daudz filmu. Tiek solīts, ka lidojums ilgs 8 h 25 minūtes. Izlidojam 9:45 no rīta. Lidojuma laikā varam pasūtīt bezmaksas bezalkoholiskos dzērienus un arī vīnu. Pasūtām vīnu un iedzeram par to, lai ceļojums izdotos. Ik pa laikam piedāvā kaut ko ēdamu – uzkodas, siltas pusdienas, saldo, atkal uzkodas. Visiem atnes deklarācijas, kuras jāaizpilda. Tiek prasīti pases dati, adrese, kur plāno palikt, cik ilgi uzkavēsies ASV, no kuras valsts esi un no kuras lido uz ASV. Lidojuma beigās vairs nevaru nosēdēt, dibens šķiet notirpis un kājas stīvas. Tas ir mans pirmais tik garais lidojums. Nolaižamies Ņuarkas (Newark (EWR)) lidostā ap 13-iem pēc vietējā laika, taču Latvijā jau būtu 20 vakarā (laika starpība ir 7 stundas). Nolaižoties redzam, ka Ņujorkā sniega ir pat vairāk, kā bija Latvijā. Redzam Manhetenas augstceltnes no augšas.

Pēc 9 h nolaižamies Ņuarkas (EWR) lidostā.

Ļoti baidījos no tā, ko jautās pie robežkontroles. Gājām kopā ar meitu, un vairāk jautājumu tika viņai – par ko strādā, cik ilgi būs ASV, kur katra dzīvojam. Tad noņēma pirkstu nospiedumus, pasē iespieda zīmogu un esam laipni aicinātas ASV! Gaidot lielos čemodānus, atnāk sunītis un ošņājas pie manas somiņas. Man jautā, vai tur nav pārtika. Stāstu, ka lidmašīnā līdzi bija maizītes ar desu, bet tās ir apēstas, laikam smarža palikusi... Saņemam lielos čemodānus un atdodam aizpildītās deklarācijas. Esmu jau iepriekš izstudējusi, kā nokļūt līdz viesnīcai. Nopērkam biļetes uz NJ Transit vilcienu (13 $) līdz Ņujorkas Penn Station. Vispirms braucam četras pieturas ar Air Train, tad pārsēžamies uz NJ Transit vilcienu, kas aizvizina mūs līdz Manhetenas centram. Kopā brauciens aizņem apmēram pusstundu. Tālāk dodamies uz netālo metro staciju 34 St-Herald Sq, kur sākas pirmie piedzīvojumi. Ņujorkas metrostacijās parasti nav eskalatoru, bet jākāpj pa trepēm, kas ar lielām somām nemaz nav tik viegli. Gribam nopirkt metro karti nedēļai (31+1$), ir tikai biļešu automāti, nav neviena darbinieka, kas palīdzētu. Automāts neņem pretī manu bankas karti. Vairākas reizes mēģinu, tad mēģinu citā automātā – atkal tas pats. Nobīstos, ka tik nebūs banka kaut ko nobloķējusi, kaut arī pirms ceļojuma banku brīdināju, ka būšu ASV. Skaidrās naudas man līdzi ir maz. Tad mēģinu pirkt ar skaidru naudu, bet automāts spļauj visus dolārus ārā. Izmēģinu vairākus automātus, beigās ar lielām pūlēm no 10 reizēm vienu reizi naudu paņem. Nezinu, kas bija par problēmu, varbūt dolāri bija jāliek kādā īpašā virzienā. Meitai gāja tikpat grūti. 50 dolārus paņēma, bet paziņoja, ka atlikumā var izdot tikai līdz 9 dolāriem, vai vēlamies turpināt. Protams, nevēlējāmies. Beigu beigās esam tikušas pie metrokartiņām (Metrocard). Lai iekļūtu metro pieturā, ir jānovelk metrokarte un tad var tikt cauri turniketam. Dodamies turpat, kur visi cilvēki ... un iesprūstam ar lielajām somām. Es palieku ejai vienā pusē, soma otrajā pusē. Ar mokām pārceļu to pāri. Tikai pēc tam ievēroju, ka ir cita plašāka eja, kur vajadzēja iet. Atrodam mums vajadzīgo metro R līniju (viesnīca atrodas Long Island City). Metro vagonā nav tablo, kas rādītu pieturas, mikrofona čerkstošā balsī kaut ko saka, bet saprast nevar neko. Sekoju līdzi pieturām, nākamajai ir jābūt mūsējai. Atkal mikrofonā kaut ko stāsta... Rezultātā metro mūsu un vēl nākamajām 3 pieturām aizbrauca garām kā ekspresis. Jautājām citiem, kāpēc tā? Teica, ka parasti metro apstājas, bet šoreiz kaut kas noticis un tāpēc neapstājās. Kāpām ārā, stiepām somas augšup un lejup pa trepēm un braucām 3 pieturas atpakaļ ar to pašu metro R un šoreiz tas apstājās visās pieturās. Iznākot no metro stacijas, laimīgā kārtā esam trāpījušas uz viesnīcai tuvāko izeju un redzam savu viesnīcu pavisam tuvu. Dzīvosim Paper Factory Hotel, kurai piešķirtas 4 zvaigznes (http://www.paperfactoryhotel.com/). 20.gados te bijusi radio rūpnīca, 70.gados papīrfabrika, bet kopš 2010.gada te iekārtota 4* viesnīca. Viesnīcā mūs jau gaida mana skolas laiku draudzenīte. Austrumnieciska izskata administratore stāsta, ka esam pirmās no Latvijas, kas te apmetās. Viņa zina Latviju, ir bijusi Jūrmalā uz Jaunā Viļņa koncertu. Beigās pajautāju, vai viņa nerunā krieviski – jā runā! Tā kā mana angļu valoda ir stipri viduvēja, tad priecājos, ka varu pajautāt visu krieviski. Administratorei ir jāuzrāda kredītkarte, no kuras tiek rezervēts depozīts 100 $, kuru sola pēc izrakstīšanās 4-5 dienu laikā atgriezt. Numuriņš ir samērā plašs ar divām milzīgām divvietīgām gultām. Tualete un duša ir atsevišķi, kas mani priecē. Ir viss nepieciešamais – dušas želeja, šampūns, balzams, ķermeņa krēms, salvetes, fēns, vesela kaudze ar dvieļiem. Viss strādā un darbojas perfekti, viss ir tīrs, nav kur piesieties. Numuriņā ir kafijas automāts ar kafijas kapsulām, papīra glāzēm, cukuru, piena pulveri. Tāpat ir noliktas četras mazas ūdens pudelītes. Numuriņā ir arī kondicionieris kas darbojas sildīšanas režīmā. Varam pašas regulēt temperatūru. Pēc garā ceļa atsvaidzināmies dušā un esam gatavas iekarot Ņujorku. Ir jau pēcpusdiena, bet pagaidām nogurumu nejūtu. Ar metro dodamies uz Manhetenu, kas atrodas divu metro pieturu attālumā. Pa ceļam ir TJ Maxx veikals (Eiropas TK Maxx līdzinieks), kurā iegriežamies. Vēlos pārliecināties, vai ar manu bankas karti viss būs kārtībā. Maksājot ar karti, viss notiek gludi un bez aizķeršanās. Iegriežamies Starbucks, kur abas ceļa biedrenes izvēlas kafiju, bet vēlos zaļo tēju. Ēdienkartē parastas zaļās tējas nemaz nav, ir ar pienu un ir burbuļtēja. Draudzene man izpalīdz un tieku pie parastas zaļās tējas (vidējā izmēra krūzīte 2.70$). Taču vidējais izmērs atbilst mūsu XL izmēram. Tēja ir ļoti garšīga un ļoti karsta. Palūdzu, lai iemet dažus ledus gabaliņus. Ārā ir jau satumsis. Dodamies uz Taimskvēru, kuru redzam jau pa lielu gabalu – viss vienās reklāmās un gaismās. Jo esam tuvāk, jo vairāk cilvēku, atmosfēra vārās, ir sajūta, ka atrodies pasaules centrā. Te vakarā ir tik gaišs, kā dienā.

Taimskvērā arī vakarā un naktī ir gaišs kā dienā.

Nolemjam pavakariņot un pie reizes atzīmēt savu pirmo dienu Ņujorkā. Mūsu izvēle krīt par labu īru krogam O'Lunney's (http://www.olunneys.com/). Izvēlos krēmzupu no jūras veltēm (7.50$), kas izrādās ļoti garda. Draudzene mums uzsauc Riesling vīnu. Bezgalīgi garās dienas nogurums ņem virsroku. Izrēķinu, ka esmu jau gandrīz 24 h bez miega. Cauri joprojām gaišajam un dzīvajam Taimskvēram dodamies uz metro, lai brauktu uz viesnīcu. No metro pa ceļam uz viesnīcu ir mazs pārtikas veikaliņš “7 Eleven”, kurš atvērts ir 24 h dienā. Te katru vakaru pērku ūdeni (krāna ūdens bija negaršīgs), kas par 0.750 ml pudeli maksā 1 $, bet pie kases vēl klāt nāk nodoklis nedaudz virs 10 centiem. Viesnīcā esam ap 23:30, jūtos kā transā. Krītam gultiņās. 2.diena. 12.februāris. Kā Jūs domājiet, cikos no rīta pamodos pēc ļoti garās vakardienas? Pulkstenis rāda 4:30 no rīta!!!! Nolemju vēl mēģināt aizmigt. Stundu grozos gultā, ar skaudību klausoties, kā manas ceļa biedrenes saldi guļ. Latvijā jau ap šo laiku ir kārtīga diena. Mans iekšējais pulkstenis saka, ka jāceļas, kaut arī miega ir bijis par maz. Sapratu, ka gulēšanas nebūs, devos uz dušu. Lēnā garā gatavojos jaunajai dienai, pārskatīju vakardienas bildes, pārdomāju šodienas plānus. Ārā ausa ļoti pelēka, nemīlīga diena ar slapju sniegu un krusu. Modās arī meita, kaut arī ir liela gulētāja no rītiem. Arī draudzenei nekas cits neatlika, kā celties. Brokastis ēdām numuriņā – dzērām kafiju no kapsulām, uzkodām gardo brieža gaļas desiņu, ko atvedusi draudzene, sieru, kas palicis neapēsts lidojumā un īru maizi no vakardienas kroga. Šoreiz metro ir gan tablo, kas rāda pieturas, gan arī nākamo pieturu, mikrofonā pieturas nosauc skaidri. Izkāpjam pie Pasaules tirdzniecības centra un nonākam milzīgi plašā telpā ar interesantu arhitektūru. Ārā redzams Pasaules tirdzniecības centra jaunuzceltais tornis, bet tā virsotne pazūd pelēkajos mākoņos. Joprojām snieg. Izejot ārā, pilnīgi nejauši pretī ieraugām universālveikalu Century 21 (21 Dey St) un bez sirdsapziņas pārmetumiem dodamies tur iekšā. Šī diena ir kā radīta, lai iepirktos! Veikals ir milzīgs – sešos stāvos. Šeit tirgo zīmolu preces ar atlaidēm. Tiek piedāvātas atlaides līdz pat 90%. Jo lielākas atlaides, jo lielāka “rakšanās” cauri apģērbu kalniem. Laiks paskrien nemanot. Rezultātā esam labi iepirkušās un apmierinātas. Meita stāsta, ka Berlīnē nekad nav redzējusi zīmolu preces par tik lētām cenām. Esam pavadījušas milzīgajā veikalā 8 stundas!!! Ārā ir satumsis un nokrišņi mitējušies, bet migla vēl palikusi. Aizejam līdz Volstrītas simbolam – bronzas vērsim (Charging Bull), kas man ļoti atgādina Birmingemā redzēto.

Visu dienu esam grauzušas riekstiņus un batoniņus, ļoti gribas ēst. Paēdam pusdienvakariņas pirmajā ēstuvē, kas pagadās (Georgio's Pizza). Atkal izvēlos krēmzupu no jūras veltēm, vīnu un uz visām paņemam Bufalo vistas spārniņus. Šoreiz ēdienu pasniedz vienreizlietojamos traukos, bet viss ir garšīgs. Katra samaksājam 10$. Mājās esam ap 10 vakarā. 3.diena. 13.februāris (mana dzimšanas diena). Atkal pamostos agri – ap 5 no rīta. Telefons ir pilns ar dzimšanas dienas apsveikumiem. Šodien nolemjam veikalos neiet, bet veltīt laiku pilsētas apskatei. Diena ir saulaina, bet ļoti vējaina. Aizbraucam līdz Bruklinas pirmajai pieturai “York street” (metro F) un no turienes dodamies uz Bruklinas tilta pusi. Skats uz Manhetenu ir ļoti skaists.

Manhetenas augstceltnes no Bruklinas puses.

Pastaigājam zem Bruklinas tilta, meklējot labākās vietas fotografēšanai. Pūš nenormāli stiprs vējš. Tad dodamies augšā uz Bruklinas tilta un pāri tam uz Manhetenu. Gājējiem un riteņbraucējiem ir izveidota atsevišķa eja, kas atrodas vienu līmeni virs autoceļa. Pūš tik stipri, ka grūti noturēt fotoaparātu rokās.

Uz Bruklinas tilta gājējiem un riteņbraucējiem ir sava zona.

Manhetenā nonākam nosalušas un dodamies Starbucks sasildīties. Tālāk pa Volstrītu uz Pasaules tirdzniecības centru un 11.septembra piemiņas memoriālu. Bijušo Dvīņu torņu vietā ierīkoti baseini ar ūdenskritumiem, kuri pazūd pazemē. Klusējot izstaigājam piemiņas vietas. Tālāk aizejam līdz Pasaules Finanšu centram, kurš mūs pārsteidz ar ziemas dārzu ar palmām! Ārā vējš pieņēmies spēkā un bija pat grūti tikt uz priekšu. Ar metro aizbraucam līdz Medisona skvēram. Te vēju vairs nejūtam. Apbrīnojam Gludekļa nama (Flatiron Building) dīvaino formu un Medisona skvēra augstceltnes.

Gludekļa nams (Flatiron building) pārsteidz ar savu formu! Tā ir viena no pirmajām ēkām ar tērauda karkasu, debesskrāpju ēras priekšvēstnese. 1903.gadā tā bija augstākā ēka pasaulē.

Medisona skvēra augstceltnes. Metropoliten Life Tower (labajā pusē)1909.gadā bija augstākā ēka pasaulē.

Metropoliten Life Tower pulksteņa minūšu rādītājs sver 454 kg!!!

Laiks dzimšanas dienas pusdienām – izvēlamies Eataly restorānu Baita (200 5th Ave) 14.stāvā (https://www.eataly.com/us_en/stores/nyc-flatiron/nyc-baita/). Tas tiek reklamēts kā Ņujorkas pirmais polentas bārs (polenta ir sasmalcināti kukurūzas graudi). Pasūtām 5 veidu sierus ar medu un riekstiem, dārzeņu uzkodas, divu veidu polentas, grilētu gaļu un vīna pudeli. Ēdiens tiek pasniegts uz koka dēlīšiem. Kopā ar dzeramnaudu katra samaksājam 52 $. Tālāk dodamies uz vienu no populārākajiem Ņujorkas jumta bāriem 230 Fifth Rooftop Bar (230 5th Ave) (http://www.230-fifth.com/), kas atrodas 20.stāvā. Lai nokļūtu augšā, ir jāuzrāda pase. No bāra ir fantastisks skats uz Ņujorku un Empire State building. Pašā augšā ir bārs ārā ar tādām caurspīdīgām teltīm (Iglu). Te mēs nepaliekam, bet dodamies siltumā stāvu zemāk. Lūdzam ierādīt vietu pie loga, paskaidrojot, ka man ir dzimšanas diena. Vietu pie loga piešķir ļoti negribīgi, personāls te ar laipnību neizceļas. Bet visu atsver brīnišķīgais skats pa logu. Pasūtām kokteiļus un vēlāk vēl frī kartupeļus. Sēžu pie loga a iz kura redzama izgaismotā Ņujorka un Empire State building.

Šī dzimšanas diena man noteikti paliks atmiņā!

Brīžiem liekas, ka sapņoju, ka tas nenotiek ar mani. Šo dzimšanas dienu es nekad neaizmirsīšu! Paldies arī manām jaukajām ceļa biedrenēm! Bārā katra samaksājam 20$. 4.diena. 14.februāris. Valentīna dienu sākam ar braucienu ar Staten Island prāmi, kas ir bez maksas. Uzkāpjot uz prāmja, pamanu, ka ir ļoti netīri logi. Mani pārņem vilšanās sajūta – caur netīro logu fotografēt nebūs iespējams. Nu jā, ko tad var gribēt bez maksas. Brauciens ilgst apmēram pusstundu, nobraucam garām samērā tuvu Brīvības statujai.

Te nu ir viena no Ņujorkas un arī visas ASV vizītkartēm. Vienā rokā statuja tur lāpu, kura pārklāta ar zelta plāksnītēm, otrajā – grāmatu, kurā rakstīts: 1776.g.4.jūlijs. Kroņa zari simbolizē 7 jūras un 7 kontinentus.

Galapunktā visiem jāizkāpj, paspējam uz citu prāmi, kurš tūlīt dosies atpakaļ uz Manhetenu. Šoreiz ir iespēja iziet ārā, ko arī izmantojam. Visu brauciena laiku pavadām ārā, priecājoties par jaukajiem skatiem gan uz Brīvības statuju, gan Manhetenu.

Tālāk dodamies uz Soho rajonu, kurš slavens ar čuguna mājām. Šeit vienuviet saglabājies tik daudz čuguna arhitektūras elementu, kā nekur citur pasaulē. Meita gribēja ieiet vakar jaunatvērtajā veikalā Kylie cosmetics, taču tur ir bezgala gara rinda. Ejam pa Grīnstrītu, kur stiepjas 50 čuguna ēku rinda. Čuguna ēkām ārpusē ir trepes zigzagā, kādas redzētas daudzās amerikāņu filmās. Aplūkojam Singer namu (krāšņs 12-stāvu nams, ko rotā kalti balkoni). Pie ieejas redzama no čuguna izlietā oriģinālā Singer zīme. Veikala pirmajā stāvā iekārtojies Victorias Secret veikals. Tā kā man dzimšanas dienā draudzene uzdāvināja dāvanu karti šajā veikalā, tad iegriežamies un rezultātā es tieku pie ļoti skaistas apakšveļas. Iegriežamies Gristedes pārtikas veikalā, lai nopirktu saldumus mājiniekiem. Lētākā 100g šokolādes tāfelīte maksā 3.99 $, arī citi saldumi tāpat vai dārgāk. Vēderi ziņo, ka vajag uzpildīties, pa ceļam ieraugām MacDonaldu un dodamies pēc burgeriem. Parastais čīzburgers maksā 1.75 $. Vakara turpinājums mums ieplānots Rokfellera centra Top of The Rock skatu laukumā (http://www.smartdestinations.com/blog/top-of-the-rock-guide/), kur esam nopirkušas biļetes uz plkst. 16:30 (34$). Lai šeit iekļūtu, ir jāiziet pārbaudes kā lidostā. Tā kā ir Valentīna diena un laiks ir saulains, tas nenotiek ātri, jo cilvēku ir ļoti daudz. Beigās tiekam līdz ātrgaitas liftam, kas it kā esot ātrākais pasaulē. 700 pēdas tas veic mazāk nekā minūtē. Uz lifta griestiem tiek projicētas animācijas, pacelšanās laikā nav nekādu sliktu sajūtu. Pēc īsa brīža esam augšā 67.stāvā. Skatu laukumi ir 69. un 70.stāvā. 69.stāvā ir 360 panorāma caur stiklu, 70.stāvā bez stikla. Dodamies uz 70.stāvu, no kura paveras galvu reibinoša Ņujorkas panorāma.

Nekad neesmu bijusi tik augstā debesskrāpī! Skatoties uz Ņujorku no augšas, saproti, cik patiesībā niecīga ir šķietami lielā pasaule. Vienā pusē Centrālparks un Manhetenas ziemeļu puse, bet otrajā debesskrāpji ar Empire State Building centrā. Ir neaprakstāmi skaisti! Pāri visam spīd spoža saule! Tuvojas saulriets un krāsas mainās.

Pēc saulrieta pamazām iedegas ugunis. Ieejam iekšā apsēsties un nedaudz sasildīties. Laiks apmeklējumam nav ierobežots. Vēlāk, kad pilnīgi satumsis, iznākam vēlreiz ārā. Atkal ir ļoti skaisti – tūkstošiem uguntiņu mirdz tuvāk un tālāk. Par godu Valentīna dienai Empire State Building izgaismota sarkanā krāsā. Negribas iet projām, bet tikai skatīties un skatīties.

Paliec sveika, Ņujorka! Ceru vēl kādu reizi te atgriezties!

Tā kā vēl nav vēls, nolemjam apmeklēt kādu veikalu. Izvēle krīt uz Burlington Coat Factory, kas atrodas 6.avēnijas un 23.ielas krustojumā. Veikals liels, atkal ir zīmoli par labām cenām. Pavadām šeit pāris stundas līdz veikala slēgšanai. Apkalpojošais personāls te ir ar ļoti tumšu ādas krāsu un ar laipnību neizceļas. Apkalpošana notiek ļoti lēni, un pie kasēm rinda gandrīz nekustas. Pēc iepirkšanās nolemjam paēst vakariņas, jo šis ir mūsu pēdējais vakars Ņujorkā. Atrodam tuvumā spāņu jūras velšu restorānu Francisco's Centro Vasco (159 W 23rd St) (http://www.franciscoscentrovasco.com/), kas izslavēts ar omāriem. Tos gan nepasūtām, bet izvēlamies krabju krēmzupu, mīdijas, garneles, salātus, tēju, šampanieti. Viss ir ļoti garšīgs, porcijas ir lielas un rezultātā jūtamies pārēdušās. Personāls gan ar sevišķu laipnību neizceļas. Samaksājam ar dzeramnaudu katra 35 $. Ir jau pāri pusnaktij, tāpēc domu par Bruklinas tiltu tumsā atmetam. Uz ielām redzam ne pārāk patīkamus personāžus – apdzērušies un pārdzērušies melnīši un citi šaubīgi tipi. Ātrāk dodamies uz viesnīcu. Metro kursē pēc nakts režīma, tāpēc vienu metro pieturu ejam kājām. Metro stacijā redzam nakšņojam bezpajumtniekus. Arī tāda ir Ņujorka. Viesnīcā krāmējam somas un dzeram draudzenes atvesto Kalifornijas šampanieti. Garšīgs! Gulēt aizejam ļoti vēlu. 5.diena. 15.februāris. No rīta vēl beidzam krāmēt somas, izrakstāmies no viesnīcas. Lielās somas atstājam viesnīcā speciālā telpā. Tā kā ar lielajām un nu jau smagajām somām pa metro trepēm nespēsim izkāpelēt, tad noskaidrojam par taksometru cenām. Gribējām taksometru līdz lidostai, bet izrādās, ka tā atrodas citā štatā (Ņūdžersijā) un tāpēc cena ir kosmiska – ap 120 $. Līdz Penn stacijai cena grozās ap 30 $, tas jau būtu pieņemami. No turienes tālāk ir vilciens un visur eskalatori. Dodamies uz Centrālparku. Šodien ir silta diena, putniņi dzied, sniegpulkstenītes zied, cilvēki pastaigājās un vizinās zirgu karietēs. Šur tur ir redzamas vēl nenokusušā sniega paliekas. Daudzās filmās redzētajā slidotavā Wollman Rink viss notiek, cilvēki slido un bauda jauko dienu.

Wolmann Rink slidotava redzēta tik daudzās filmās

Turpat parka malā redzamas daudz redzētas augstceltnes, tajā skaitā arī Plaza viesnīca. Izmetam līkumu pa parku. Mani pārsteidz parkā redzamie milzīgie akmeņi un klintis. Vēl apskatām pasaulslaveno dzelzceļa staciju Grand Central Terminal, kas ir viena no lielākajām pasaulē. Nobeigumā iegriežamies Centrālparkam blakus esošajā universālveikalā Century 21 (1972 Broadway), lai nopirktu vēl to, kas nav paspēts. Par laimi, šis veikals nav liels, un arī laika mums nav daudz. Viesnīcā palūdzam, lai administratore izsauc taksometrus: mums līdz Penn stacijai un draudzenei uz tuvējo LaGuardia lidostu. Atvados no draudzenes un izbaudām vēl pēdējo atrakciju – braucienu Ņujorkas dzeltenajā taksometrā. Ielas ir pilnas, un brauciens nenotiek ātri. Kad nokļūstam Manhetenā, ātrums samazinās vēl vairāk, jo pilnīgi katrā krustojumā ir jāgaida. Ik pa laikam kāds auto uztaurē. 45 minūšu laikā esam nokļuvušas galamērķī (ar metro būtu bijis ātrāk). Maksa ir 30 $, iedodam vēl papildus 5 $ dzeramnaudai. Šoferis izceļ somas, dodamies iekšā stacijā, nopērkam biļetes uz NJ Transit vilcienu līdz lidostai (13 $). Vilciena galapunkts nav lidosta, tāpēc uzmanīgi skatāmies, kur būs jākāpj ārā. Bet ceļotāju uz lidostu ir daudz un kopā ar visiem dodamies uz Air Train, kas nogādā līdz pašai lidostai. Lidostā pašiem ir jāreģistrējas lidojumam automātos un arī nododamā bagāža jāaplīmē pašiem. Tas mums ar pirmo reizi neizdodas, bet ar personāla palīdzību paveicam visu, kā nākas. Atdodam lielās somas. Nebija nekādas kontroles un pārbaudes, kaut arī forumos biju lasījusi, ka nereti somu saturu mēdzot stingri pārbaudīt. Izejam pasu un rokas bagāžas kontroli. Šeit meitai uzdod daudz jautājumu, bet man nevienu. Laikam darbiniecei, pie kuras trāpījās meita, gribējās papļāpāt. Pirms lidojuma gribas kaut ko apēst, bet visur ir milzīgas rindas. Beigās apmeklējam mums jau zināmo Starbucks. Vairumā ēstuvju lidostā cilvēki sēdēja pie galdiņiem, kur katram priekšā bija monitors, kurā varēja izvēlēties ēdienu un beigās tajā pašā monitorā ar karti samaksāt. Atšķirībā no Eiropas lidostām, šeit bija ļoti maz nepārtikas veikalu, daži suvenīru veikali un viss. Pie iekāpšanas lidmašīnā esam iestājušās nepareizajā rindā, izrādās uz biļetes ir rakstīts grupas numurs un pēc tā jāmeklē pareizā rinda. Lidmašīnā ilgi gaidām pacelšanos, laikam arī lidostā ir sastrēgums... Rezultātā paceļamies stundu vēlāk (nedaudz pēc 19-iem). Pacelšanās gan ir skaista – lejā redzama izgaismota apkārtne ar tūkstošiem uguntiņu. Jūtams milzīgs nogurums, mēģinu gulēt, bet sēdus stāvoklī (kaut arī krēslu varēja nedaudz atlaist) man tas pārāk labi neizdodas. Pāris reizes uz nenoteiktu laiku piemiegu. Atkal tiekam barotas ar uzkodām un silto ēdienu. Tikko saņemam dzērienus, sākas pamatīga turbulence un šķidrums šļakstās no pilnajām glāzēm ārā. Pēc 10 minūšu pārbīļa viss beidzas, bet esam drusku aplējušās ar tēju. Piedzīvojam ļoti īsu nakti, jo lidojums ilgst nepilnas 8 stundas. Pirms nolaišanās, kad mēģinu uzvilkt kājās zābaciņus, pirmajā brīdī ir doma, ka tie nav manējie... Kājas ir tik piepampušas, ka knapi dabūju kājās. Nedaudz pēc 8 no rīta nolaižamies Berlīnes Tegeles lidostā, kur mūs sagaida meitas vīrs. Berlīnē liekamies uz auss, kad pamostos, kādu brīdi nesaprotu, kur atrodos. Ārā spoži spīd saule un laika ziņas vēstī, ka ārā ir +12 grādi! Vakarā piereģistrējos rītdienas lidojumam uz Rīgu un saņemu vietu 2A. 6.diena. 16.februāris. Šonefeldes lidostā esmu ļoti laicīgi. Izrādās, ka nododamo bagāžu var nodot ne ātrāk, kā 2 stundas pirms lidojuma, bet es esmu ātrāk un man lūdz pienākt vēlāk. Jāgaida kādas 20 minūtes, kuru laikā sanāk liela rinda gan uz reģistrētās bagāžas nodošanu, bet vēl milzīgāka uz tālākām kontrolēm. Atliek vien klusi dusmoties. Lidmašīnā mana vieta ir aizņemta, izrādās, ka pārim bija vietas 2D un 2E, bet šīm vietām krēsli ir savādāki (sānos slēgti) un vīrietis pagadījies tāds lielāks un nav ietilpis krēslā. Tad nu sēžu 2E vietā, kur var izstiept kājas garas jo garas. Vienīgā neērtība, ka somu nevar turēt pie kājām. Kaut kā liekas, ka lidojam pārāk ilgi, beigās izrādās, ka tieši tad, kad mūsu lidmašīnai bija jānolaižas, Rīgas lidosta bija slēgta sakarā ar negadījumu ar saslīdējušo Krievijas aviokompānijas “Vim Airlines” lidmašīnu. Rezultātā mēs nosēžamies Kauņā!!! Stulbums! Tiekam informēti, ka autobusi mūs aizvedīs uz Rīgas lidostu. Tieku trešajā (pēdējā) autobusā, kas ir pustukšs atšķirībā no pirmajiem diviem. Par laimi apsēžos blakus jaunai latviešu sievietei un visu ceļu nopļāpājam par šo un to. Tā 5 stundas pagāja nemanot. Tā nu sanāca, ka no Ņujorkas līdz Berlīnei nokļuvu ātrāk, nekā no Berlīnes līdz Rīgai. Neskatoties uz šādu nobeigumu, ar ceļojumu esmu ļoti apmierināta. Atziņas par Ņujorku un ceļojumu kopumā: Piekrītu, ka Ņujorka ir laba vieta, kuru apmeklēt savā pirmajā braucienā uz ASV. Te nav nepieciešama automašīna. Te var apskatīt visu, par ko tik daudzas reizes ir dzirdēts un lasīts, un pārliecināties, ka daudz kas no tā tiešām ir patiesībā. Šī pilsēta tiešām neatstāj vienaldzīgu. Apskates objekti. Vislielāko iespaidu uz mani atstāja panorāma no jumta bāra un no Top of The Rock skatu laukuma 70.stāvā. Mēs speciāli izvēlējāmies laiku, lai, nokļūstot augšā, vēl būtu gaišs, lai varētu sagaidīt saulrietu un izbaudīt pilsētas panorāmu tumsā. Taimskvēru vislabāk ir apskatīt tumsā, kad izgaismotās reklāmas ir sevišķi iespaidīgas. Piecu dienu laikā nepaspējām apskatīt visu, ko gribējām. Pietrūka laika Bruklinas tiltam tumsā, neizstaigājām High Line, nebijām Čainataunā un vēl šādās tādās vietās, kuras biju ielikusi savā apskates plānā. Liels paldies manai draudzenei, kura zināja ASV no iekšpuses. Kopā ar viņu jutāmies kā savējie gan pastaigājoties, gan iepērkoties, gan vakariņojot, gan arī tad, ja vajadzēja ko pajautāt. Ar savām viduvējām angļu valodas zināšanām Ņujorkā citu teikto bieži vien nesapratu un jutos drošāk, ja bija kam pārjautāt – ko viņa teica? Draudzene palika mūsu viesnīcas numuriņā, neko nepiemaksājot un administrācijai neko nesakot. Gultas bija platas, un mēs mierīgi sagulējām vienā gultā, viena otru netraucējot. Iepirkšanās. Būt ASV un neiepirkties nebūtu prātīgi. Bet veikalā pavadītais laiks “apēd” apskatei paredzēto laiku, tāpēc ir jāatrod zelta vidusceļš. Tādos veikalos, kā lielajā Century 21 vai Burligton Coat Factory, ātri iepirkties nesanāks, jo ir “jārokas” cauri drēbju kalniem, līdz atradīsi to, kas patīk, der un cena apmierina. Mana meita – rūdīta šopaholiķe, kas pieradusi pie Berlīnes veikaliem un cenām, teica, ka nekad Berlīnē nav redzējusi zīmolu preces par tik lētām cenām. Apģērbiem un apaviem līdz 100 $ par vienību nodoklis klāt nenāk, bet somām gan nāk klāt nodoklis neatkarīgi no cenas (8,375%). Norēķinos ar bankas karti problēmu nebija, izņemot metro kartes pirkšanu. Man ir Swedbankas MasterCard debetkarte. Veikalos karšu termināļi bija savādāki, kā mums. Nereti varēja izvēlēties, maksāt eiro vai dolāros. Parasti ar irbulīti uz speciāla ekrāna bija jāparakstās. Vienu reizi jāparakstās bija ar pirkstu. Kāds maksājums notika bez PIN koda ievadīšanās, bet ar parakstu. Dažos veikalos pie pirkuma izdarīšanas prasīja uzrādīt pasi. Dīvaina likās kārtība, kādā notiek apmaksa ar karti restorānos: atnes vāciņos rēķinu, kurā atstāta brīva vieta dzeramnaudai, kas jāieraksta maksātājam pašam un jāparakstās. Vāciņos ir speciāla vieta, kur ielikt bankas karti. Oficiants karti ar rēķinu aiznes, pēc brīža atnes karti un rēķina kopiju. Nav karšu termināļu, nevajag PIN kodu, bet viss notiek... Latvijā, manuprāt, ir pat aizliegts bankas karti trešajai personai aiznest projām. Ēšana. Ņujorkā ēšana ir dārga, taču ir iespējams nobaudīt ēdienus teju no visas pasaules. Lai ietaupītu naudu un laiku, brokastis ēdām viesnīcas numuriņā. Pa dienu grauzām batoniņus, riekstus un žāvētos augļus. Vakarpusē ēdām pusdienvakariņas. Iepriekš biju pētījusi atsauksmes par labām un lētām ēstuvēm, taču realitātē tajā brīdī, kad meklējām, kur paēst, tuvumā negadījās nekas no atzīmētājām vietām. Skatījāmies uz vietas, ieejot vienā vai otrā vietā, kur labāk patiks. Visur, kur bijām, ēdiens bija garšīgs. Un ja gribas paēst “pa smuko”, tad arī cenas būs “pa smuko”. Tā kā atzīmēju arī savu dzimšanas dienu, tad biju rēķinājusies, ka izdevumi ēšanai būs. Jāņem vērā, ka restorānu ēdienkartēs cenas lielākoties ir norādītas bez PVN. Pie cenas kā brīvprātīgi obligāts maksājums klāt nāk dzeramnauda (vismaz 10%, bet labāk 15-20%). Tualetes. Metro stacijās tualešu parasti nav. Tās ir atrodamas parkos, lielajos veikalos, kafejnīcās, ķēdes ēstuvēs, lielajās dzelzceļa stacijās, viesnīcās. Mums negadījās neviena maksas tualete, bet tas nenozīmē, ka tādu nav. ASV tās sauc par restroom vai bathroom. Te ir laba karte ar NY tualetēm: http://m3.mappler.net/nyrestroom/. Navigācija un orientēšanās Ņujorkā. Izmantoju Googles kartes, kur bija ielādēts bezsaistes apgabals. Vēl mājās biju salikusi zvaigznītes ar saviem komentāriem pie interesējošām vietām. Caur telefonu bija iespējams ielikt zvaigznītes trīs krāsās – dzeltenas, sarkanas un zaļas. Izmantojot karti, internets nebija vajadzīgs, pietika ar GPS. Vienīgi GPS ne vienmēr strādāja korekti, starp augstajām mājām signāls nereti pazuda, bija jāgaida, kad parādīsies. Līdzi nēsāju arī jaudīgu Poverbanku, lai vajadzības gadījumā uzlādētu telefonu, jo Googles kartes ātri “apēd” akumulatoru. Interesanti, ka luksoforā gājēju pārejās ar sarkanu roku apzīmēts sarkanais signāls, bet ar baltu cilvēciņu – zaļais signāls. Kā atšķirt ielas no avēnijām? Garās un plašās avēnijas izvietojušās ziemeļu-dienvidu virzienā. Savukārt ielas ved no austrumiem uz rietumiem. Adrese, kurai pievienots W vai E burts, nozīmē, ka tā atrodas uz rietumiem (West) vai austrumiem (East) no Piektās avēnijas. Brodveja ir viena no pasaules garākajām ielām - tā šķērso Manhetenu no tās dienvidu gala līdz pat mājai ar numuru 6697, kas atrodas Bronksā, tā sasniedzot 33 kilometru garumu. Brodveja ir viens no retajiem izņēmumiem Ņujorkas precīzajā ielu plānā. Jāņem vērā, ka sava Brodveja ir gan Manhetenā, gan Kvīnsā, gan Bruklinā. Tāpat ielas un avēnijas ar numuriem apzīmē gan Manhetenā, gan Kvīnsā, gan Bruklinā. Tas nozīmē, ka ar to pašu numuru iela var būt gan Manhetenā, gan Bruklinā. Internets. Viesnīcā bija ļoti labs Wifi. Šur tur metro arī bija Wifi, bet vājš. Century 21 it kā bija Wifi, bet nestrādāja. Kafejnīcās un parkos parasti bija Wifi. Lidostā bez maksas varēja izmantot internetu 30 m minūtes. Ņujorkas metro orientēties nebija ļoti viegli, jo līnijas ir apzīmētas gan ar burtiem, gan cipariem, tām piešķirtas dažādas krāsas. Ir lokālās līnijas, kas apstājas visās pieturās un ir ekspreši. Manhetenā bija divi virzieni – Uptown un Downtown (uz augšu un uz leju pēc kartes). Metro pieturas parasti pa lielu gabalu nebija pamanāmas, ieeja tajās apzīmēta ar apaļām zaļām vai zaļi baltām lampām. Arī metro pieturu nosaukumi Ņujorkā ir tādi, ko grūti atcerēties un iegaumēt, jo ielas un avēnijas pārsvarā tiek apzīmētas ar numuriem (piemēram, 5 Av/53 St; 36 St; 23 Str.; 39 Ave). Metro dažas reizes mūs arī pievīla. Metro E, kuram pēc pusnakts vajadzēja apstāties pie mūsu viesnīcas, kā lokālajam metro, tomēr turpināja kursēt kā ekspresis. Labi, ka laicīgi pamanījām un izkāpām pieturu pirms viesnīcas. Pārsvarā visos metro ir tablo, kas rāda nākamo pieturu, bet ir vecie vagoni (piemēram, līnijā R), kur to nav. Lielajās metro stacijās pieturās ir tablo, kas rāda, kurš metro pēc cik minūtēm pienāks. Bet vairumā pieturu nekā tāda nav. Metro karti jau savlaicīgi mājās biju izpētījusi un izdrukājusi: http://web.mta.info/maps/submap.html. Laika starpība starp Ņujorku un Rīgu ir 7 stundas. Man pierašana sagādāja pamatīgas grūtības, jo dienas otrajā pusē kļuvu miegaina, bet modos ļoti agri no rīta, pietiekami neizgulējusies. Piecu dienu laikā tā arī nepieradu pie Ņujorkas laika. Atgriežoties Latvijā, pagāja vēl piecas dienas, kamēr atgriezos savā laika ritmā. Laika apstākļi februāra piecās dienās bija ļoti mainīgi – no silta (+12) līdz krusai, pamatīgam vējam un nelieliem mīnusiem. Ņujorkā nereti pēc sajūtām ir krietni aukstāks, nekā rāda termometrs. Cilvēki bija laipni, ļoti pretimnākoši. Visi, kam ko jautājām, bija atsaucīgi. Nereti saņēmām komplimentus no garāmgājējiem, piemēram, meitai kāda nēģeriete teica – hei, man patīk Tavi zābaki! Publika uz ielas bija raibu raibā – tievi, resni, melni, balti, dzelteni, bet visi smaidīgi, apmierināti ar dzīvi, jūtas kā savējie. Tiešām nezinu, vai ir kāda nācija, kas šajā pasaules centrā netiek pārstāvēta. Ceļojuma fotogrāfijas apskatāmas divas galerijās: https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=65323759&noPopup https://www.draugiem.lv/gallery/?aid=65360687&noPopup Te neliels video: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=434129029

Ņujorka februārī

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem