Taizeme uz dullo!

11.04.2009
14 min lasīšanai
76 foto

Priekšdarbi Viss sākās pavisam vienkārši. Latvijas pelēkais rudens un nogurums bija darījis savu. Vajadzēja brīvdienas! Un ne jau šādas tādas brīvdienas, bet gan pamatīgas – ar piedzīvojumu! Tādēļ jau kādā oktobra vakarā tika iegādātas biļetes uz Vāciju, Diseldorfu. Vai pareizāk teikt jaunatklāto Ryanair maršrutu – Rīga – Weeze. Biļetēm gan vairs nebija sviestmaizes cena, tomēr Ls118 par diviem cilvēkiem un koferiem nav tas dārgākais variants. 22.novembris It kā lielie darbi apdarīti, vēl sestdiena atstrādāta un, beidzot, svētdiena – atnākusi ar sniedziņu un puteni un mazām izbailēm – ja nu nelido, ja nu jāsēž lidostā, ja nu.... :) Bet viss sākas un beidzas labi – pēc dažām stundām esam Weezē. Liekas, ka esam izsēdināti meža vidū.. Nu, nu, kur tad ir tie izslavētie pēdējā brīža piedāvājumi par lētām naudām uz silto saulīti?? Tūrisma firmu ir daudz, bet neviena pakaļ neskrien un par velti uz Dominikānu vai Kankūnu neved! Jā, lūdzu, pēc pāris dienām, no Frankfurtes, par 1200 eiro uz cilvēku – speciāli priekš mums... Tas neder. Jo gribas uzreiz, tagad un pēc iespējas tālāk. Nu, ko – ir jau vēl viena iespēja – braucam uz Diseldorfas starptautisko lidostu – ar lidostas busu līdz Weezei, tad mazliet jāpasalst, jo izrādās, ka arī Vācijā vilcieni kavē, tad jau Haufbānis – dzelzceļa stacija- vēl jāpasalst(johaidī- kas tā par transporta sistēmu) – beidzot esam Diseldorfas lidostā – kur ir mani ceļojumi???? Kur mana saulīte? Jā, ir pēdējā brīža ceļojumu kioski pat 2 stāvos, tikai piedāvājums – nu nekāds – pareizāk teikt – pēc pāris dienām – no Frankfurtes, vai vēl kaut kā tā... Tas nu man galīgi neder, tāpēc izspēlēju pēdējo trumpi – biju jau internetā nočekojusi, ka šajā pašā vakarā var tikt uz Taizemi, Bangkoku un atpakaļ – 6.decembrī – sanāktu pēc pilnas programmas- maksimālais dienu skaits! Ejam pie Airberlin biļešu tirdzniecības vietas un 50 minūtes pirms izlidošanas vaicājam, vai šodien vēl var nopirkt biļetes uz šodienu?:) Meitene otrpus letes drošības labad pārvaicā, vai tiešām gribam lidot šodien? Pusminūtes klusums – jā, lidojam! Tālāk jau viss notiek kā paātrinātā filmā – tiek sazvanīts chek in, ka vēl divi trakie lidos, tad 1400 eiro un skrienam, skrienam, skrienam... Lidosta ir milzīga un visur ir rindas, īpaši ja nav laika un lidmašīna paceļas pēc 20 min. Tieši 17.20 pieskrienam pie izlidošanas vietas – o, jē! Bija jau jābeidz iekāpšana, bet tā vēl tikai sākas – sākas arī sniegputenis! Vācieši ļoti atvainojas, bet trīs stundas lidmašīnu dīdīja pa skrejceļu šurpu/turpu. Nu tad beidzot! Esam gaisā! Vakariņas, uzkodas, sedziņas, spilventiņi, pat ausu aizbāžņi un zeķītes saldam miedziņam!:) Vēl tikai stjuartes piedāvā konjaciņu un mēģinām gulēt! 24.novembris Pēc vairāk nekā 10 stundām pienāk rīts ar brokastīm. Vēl šokolāde no Airberlin uz atvadām un esam nokļuvuši galapunktā – Bangkokā! Vēl vīzu formalitātes un esam izgājuši cauri lidostai – labdien, Āzija! Ejam meklēt informācijas centru, jo kaut kur vajadzētu atrast viesnīcu! Ceļvedī izlasīju, ka taizemiešiem ir jāsmaida, ja vēlas ar viņiem komunicēt! Stāvam informācijā un smaidam, smaidam, smaidam! O... sorry, kundze, jūsu izvēlētā viesnīca ir aizņemta, bet pārējām cenas ap 70 dolāriem! Paldies, mazliet par dārgu! Mums jau māj no blakus stenda – mums priekš jums ir īpašs piedāvājums – pārvācāmies tur – superviesnīca un vēl dāvanā ekskursija pa kanāliem! Esam paguruši no sutīgā gaisa, no pusnomodā pavadītas nakts un piekrītam piedāvājumam. Vēl tikai tāds sīkums, kā nokļūt viesnīcā. Bruņojusies ar zināšanām par to, ka jākaulējas, ejam meklēt taksi. Vīrs nez kādēļ pievērš uzmanību tam, ka lidostā visa kustība notiek tikai pa vienām durvīm.. Bet, kādēļ tā, to mēs sapratīsim pēc pāris dienām. Iekāpjam taksī, sākam braukt un tikai tad man pielec, ka bija jākaulējas! O, soorīi, cik maksā? Laba cena – 600 bāti (kurss-35 bāti- 1$) un šoferītis maksāšot par maksas ceļiem. Man gan kaut kas īsti nepatīk, bet ko nu vairs. Kas man nepatika, to sapratīšu pēdējā dienā, braucot jau UZ lidostu – samaksājām 350 bātus pēc skaitītāja.:) Farangi (tā vietējie sauc tūristus) rullē! Pirmais iespaids ir biedējošs – netīrs, noplucis, pabaigi grausti. Taksists ilgi meklē viesnīcu, iebrauc šaurās ieliņās, kur ceļmalās NOTIEK dzīve. Līdz kādā šķērsielā ir meklētais hotelis. Nuuuuu, labi... nav jau cerētais debesskrāpis, bet gan visnotaļ cienījams 3-stāvu nams, iespiests klusā šķērsielā starp paplukušām mājelēm. Beidzot esam istabā...fūuu. Ieslēdzam kondišku un metamies dušā. Lūdzu, lūdzu mazu atelpu pēc sutoņas un garās pusnomoda nakts lidmašīnā. Bet laiks iet..ir 5 stundu starpība ar Rīgu, galva dulla, un tikai nepilnas 2 nedēļas, lai mēģinātu ieraudzīt un sajust Taizemi. Nolemjam iziet ielās. Paejam pa šķērsielu – pārdotuvītes, ceptas zivteles, vistu kājas, vēl kaut kas nenosakāmas krāsas, struktūras un smaržas.. Brienam nenosakāmā virzienā, jo īsti nav skaidrs, kā šajā 8 vai 16 miljonu pilsētā orientēties. Kamēr mēs pētām karti – kāds laipns, padzīvojis kungs, laikam ieraudzījis izmisumu mūsu acīs, laipni ņemas mums palīdzēt – tiekam skaidrībā, ka Smaragda Budu un guļošo Budu vairs šovakar nevaram redzēt, bet viņš mums parādīs Budu, kuru var aplūkot visu dienu. Labs, i, mēģināsim. Laipnais kungs sarunā mums tuk-tuku (motorikšu) – uz ½ stundu par 20 bātiem, lai aizved mūs līdz Budam. Nu re, pirmā iekāpšana tuk-tukā – neteikšu, ka ērti – bet piedzīvojuma pēc jāizbauda. Pirmā iepazīšanās ar Budu – godbijīgi, savdabīgi un cieņpilni.. Mūki savos oranžajos tērpos, kas visi reizē dzied lūgšanu –ommmm, bezgalīgs skaits pusmežonīgu, kārnu kaķu, kuri glaužas pie kājām.. Laikam jau šis bija brīdis zemapziņā, kad Taizeme iekrita sirdī uz mūžu.. Nakts tirgus – kā jau tirgus – centrāltirgus variants, tikai ar vietējiem ražojumiem. Mango sula – 25 bāti. Gardi. Un vista ar ugunīgu garšu – ko lai dara, vēl neesam sapratuši, kas ir kas. 25.novembris Brokastis un personīgais gids, kurš mūs pavadīs ekskursijā pa Bangkokas kanāliem. Sasēdina mūs tievā garā laivelē – nevar saprast, vai vairāk ir tūristu, vai tomēr gidu. Bet ekskursija ļoti interesanta- redzam gan ekskluzīvo Bangkoku – ar daudzstāvu debesskrāpjiem, kuri vietējiem nav pa kabatai un nosacīto „Venēciju”, kur dzīve izskatījās diezgan baiga – uz pāļiem celtas noplukušas mājeles, turpat žāvējas veļa turpat ēst tiek gatavots, turpat pieņemta rīta duša. Redzam milzu varānu – tajieši saka, ka tas uz laimi. Man gan nebūtu patīkami šo 2 metrīgo zvēru satiekot vienkārši uz pastaigu takas. Kobru šovs – oj, oj, tie rāpuļi nez kādēļ ļoti interesējas par tūristiem un labprāt grib ar tiem iepazīties tuvāk – paldies, citu reizi! Tad jau obligātās nodevas tūristiem – smaragdu veikals un apģērbu šūšanas darbnīca.. Palūdzam, lai mūs izlaiž pie Karaļa pils, kur smaragda Buda. Skaisti, neparasti, savdabīgi. Neaprakstāms skaistums. Žēl ,ka iepriekš nav savākta nekāda informācija, tādēļ priecājamies tikai pār tempļu ārējo skaistumu, par būtību cerot uzzināt citreiz. Izejot laukā no Karaļu pils nokļūstam ne gluži tirgus laukumā, ne gluži kādās svinībās.. tautas daudz –apmēram kā Brīvdabas muzeja gadatirgū! Nolemjam arī justies kā tingeltangelī un uzcienājam sevi ar aizdomīgi smuka izskata bulciņām! Ak, Dievs, bulciņā ir iecepta pusjēla ola! No negaidītā pārsteiguma, bulciņas atlikumus izbarojam visur esošajiem Taizemes kaķiem! Pēc garas un nīkulīgas pastaigas pa saules karsēto ielu nez kādā virzienā, atrodu meklēto – tūrisma informācijas biroju! Telpā darbojas kondicionieris un darbinieki ir pati laipnība! Es gribētu uz Porcelāna templi un arī redzēt guļošo Budu! Kundze, nav problēmu, ar sabiedrisko kuģīti 18 bāti – būs guļošais un pāri upei par 3 bātiem arī meklētais templis! Dzīve ir skaista arī tad, ja angliski zina kaut vai tikai 10 vārdus!  Nezināmā virzienā strauji pazūd saule, vēl arvien jūtama laika starpība – 5 stundu garumā, tomēr mēģinām apjaust ķīniešu kvartālu, bet šķiet, ka tur jau visi taisās gulēt – mēs arī kāpjam taksītī un par 100 bātiem esam viesnīcā. Vēl kārtīga pusstunda interneta salona, meklējot un rezervējot viesnīcu Pataijā . Ņemiet vērā, ka viesnīcu var rezervēt tikai uz parītdienu, uz rītdienu – nekā! Gulēēēt! 26.novembris Mostamies, ceļamies un veļamies! Izvācamies no viesnīcas vēl recepcijā noskaidrojot, kur atrodas autoosta, no kurienes kursē sabiedriskais autobuss uz Pataiju! 125 bāti – 2,5 stundas, ledains kondicionieris, labs buss un - sveika Pataija, tik ļoti izslavētā Taizemes brīnumzeme! Izrādās, ka internetā uz dullo rezervējot viesnīcu, esmu trāpījusi īstā slāvu rajonā – reklāmas uz veikaliem krieviski, jūtamies kā Krimā. Viesnīcai nav ne vainas – Welcome Jomitem atrodas mazliet nostāk no pludmales ielas, bet 8 stāvs, plaša istaba, skats uz līci un 35 dolāri par istabu mums liekas super labi! Nu ko, ejam iemēģināt jūru – pludmale šaura, aizkrauta ar pludmales krēsliem un saulessargiem un ielu tirgoņiem – kuri stieptā intonācijā piedāvā pērles, krokodilādas somas un ceptas garneles – „pakupai”, „davai, davai”...:) Ir jautri, ja vien nebūtu lidojuši pus diennakti, lai izbaudītu eksotiku. Vismaz garneles ir gardas, pludmales krēsls dārgs- 60 bāti, kokosrieksts ar salmiņu un sulu – 25 bāti. Nav slikta dzīve Pataijā!:) 27.-28.novembris Jūra. Karstums. Masāža(300 bāti) – uj, laba! Saule. Jūra. Vakarā Alcazar šovs – dodamies paskatīties uz smukajām puišmeitenēm – patiešām glīti. Vēlāk izejam pa slaveno Pataijas gājēju ielu – jāsaka, ka daudzie nenosakāmā dzimuma cilvēki radīja dīvainu iespaidu. Tomēr sajūtas drīzāk ir zinātkāras nekā bailīgas.. Ak, jā, tāds sīkums... Bangkokā ir sākušies nemieri, kur nemiernieki protestē pret pašreizējo premjerministru... Pa televizoru skatīties, kā cilvēki dzeltenos krekliņos ir ieņēmuši starptautisko lidostu, visi reisi ir atcelti... liekas pat interesanti, jo pašiem jau līdz izlidošanai vēl tik tālu.. Nez kādēļ sāk pienākt satrauktas īsziņas no mājās palicējiem, kuri interesējas, vai ar mums viss ir kārtībā un kā mēs domājam tikt mājās. Īsziņās atceļo arī dažādu vēstniecību tālruņi, ja nu kas, lai ir, kur glābties. Mēs tā īsti nevaram ieraudzīt satraukuma pamatu – pie mums viss ir tik mierīgi un relaksēti.. 29. – 30.novembris Dodamies krievu tūristu iecienītākajā ekskursijā uz Kwai upi. Cena 3500 bāti jeb 100 dolāri uz vienu braucēju. Lai vai kā tika raksturots ceļojums, es tiešām iesaku doties šajā izbraucienā! Sākums gan šķita diezgan pesimistisks – es jau mazliet bubināju par līdzbraucēju nepārvaramo vēlmi vazāties pa suvenīrbodēm, kad viss autobuss gaida.., ekskursijas sākumā mums pazuda arī gide, bet, lai cik dīvains bija ievads – pati ekskursija bija ļoti interesanta. Bijām peldošajā tirgū – man gan šķiet, ka tā gan bija tirgus imitācija, bet ir ok. Skatījāmies kā gatavo mēbeles no pasaules cietākā koka – tīkkoka. Garšojām kokosriekstu cukuru, vizinājāmies uz ziloņiem. Klausījāmies ziloņa dzinēja – tajieša izpildījumā dziesmu ar šādiem vārdiem: moroz, moroz, ņe maroz menja, ņe maroz majego slona...!! Visnotaļ savdabīgi, sēžot ziloņa mugurā, tūkstošiem kilometru attālumā no mājām. Ziloņa dzinējs, sapratis, ka mēs tomēr neesam krievi, nodziedāja mums arī savu tautas dziesmu – tas gan bija skaisti. Vai jūs zinājāt, ka mazu zilonēnu atdod audzināšanā mazam zēnam un viņi aug kopā? Pēc cilvēka vecuma var noteikt arī viņa ziloņa vecumu? Vīram ļāva pavizināties arī sēžot uz ziloņa skausta.. diezgan šūpīga sajūta. Eksotiska bija vizināšanās pa upi uz tādiem trausliem salmu plostiem. Un pēc tam peldēšana pakaļ plostam pa straumi un mēģināšana pareizajā vietā tikt krastā! Kratīšanās ar džipu cauri pusdžungļiem atpakaļ līdz autobusam! Bet tas jau nebija viss – pa nakti mēs gulējām viesnīcā uz upes, lai nokļūtu līdz viesnīcai, ar milzīgu plostu, gandrīz kā māju, peldējām zem ūdenskrituma, un tad atkal pa upes tecējumu uz leju – līdz viesnīcai gulējām uz ūdens un ļāvām, lai siltais ūdens mūs nes līdz viesnīcai. Tās bija fantastiskas sajūtas – kaut kur nenosakāmā upē peld kādi 50 cilvēki, fantastiski smaržo nenosakāmi augi, sarunājas putni un upes krastos majestātiski slejas klintis... Tas bija tā vērts.. Viesnīca jau nav gluži uz upes, bet gan upes krastā, nu labi, gandrīz uz upes, jo zem mājelēm nakts vidū varēja dzirdēt straujo ūdens plūdumu. Migla, gides stāsts par milzu vardēm, kuras var sastapt, ja pāriet pāri tiltiņam, kā arī indīgās čūskas, kas var karāties kokos – mazliet fantastiski un mazliet baisi.. 30.novembris Jāsaka, ka gulēt uz upes ir eksotiski, bet arī vēsi. Labi, ka bijām brīdināti un uzvilkām siltās jaciņas! Upe modās lēni un rāmi. Mazliet saules, dūmakas un dīvainu skaņu – īsti piemērota diena, lai svinētu Andrus!:) Vēl radona baseini, ar karstu ūdeni un skalošanos ledainā ūdenī, ārstnieciskās tējas, skorpionu uzlējums (bija gards un ar skorpionu arī iepazināmies), cukurniedru sula. Slavenais un drebelīgais tilts gar upi, kuru bija cēluši 2.pasaules kara gūstekņi, vēl arvien darbojas, jo mēs paši bijām liecinieki, kā pāri drebelīgajiem pāļiem virs bezdibeņa aizčabināja aizvēsturisks vilciena sastāvs, starp citu, vagoni bija pilni gan ar tūristiem, gan vietējiem. Buda, pārbaroti mērkaķi, ūdenskritumi, kur tajieši paši brauc piknikā, banānu čipsi, baltā tēja, kartupeļu stādi, kuri izskatās pēc kaņepēm, un vēl, vēl, vēl... Vai jūs, piemēram zinājāt, ka tajieši neēd kartupeļus, bet tos audzē priekš tūristiem, kurus viņi sauc par farangiem, un cūkām? 1.decembris Lai arī no brauciena atgriezāmies vēlu, sametām mantas čemodānos un no rīta devāmies meklēt jaunus piedzīvojumus uz Kho Chang salu. Gribēdami pārspēt paši sevi gudrībā, dodamies uz to pašu autoostu, kurā ieradāmies no Bangkokas. Ak, mēs naivie! Šajā autoostā autobusi kursē tikai no un uz Bangkoku, un nekur citur. Lielā karstumā, ar smagiem koferiem, nezināmā virzienā- tas gan jautri! Pie taksīšu šoferiem noskaidrojām, ka pietura, no kuras kursē autobusi uz Kho Chang, atrodas kaut kur ļoti tālu, lielceļa malā. Pēc lielas kaulēšanās, par bargu naudu, taksists ir ar mieru mūs aizvest. „Ļoti tālu” ir 5 minūšu braucienā! Izrāpjamies no mašīnas kulbas un pūlamies saprast, kur esam nokļuvuši – pie mūsu taksista pienāk jauniešu kompānija no Krievijas un piedāvā iespēju, lai viņš atrod šoferi, kas viņus visus varētu nogādāt līdz Kho Changas prāmim. Mēs arī gribam! Mēs arī gribam! Kopā esam 7 cilvēki, kuriem vajag uz salu. No jauniešiem saprotam, ka viņi šajā pieturā tusē jau pāris stundas, autobuss nav bijis un kopā līdz salai aizbraukt taksī būs lētāk! Pēc kādas stundas meklēšanas, šoferis ir sarunājis busiņu, kurš ir ar mieru mūs aizvest līdz prāmim. Tālāk jau viss notiek pa skaisto – busā ir kondicionieris, vēsi, patīkami – liekamies uz auss.. Pēc nenosakāma daudzuma stundām esam pie prāmja, kas ceļ pāri līcim. Mums nebija samainīti bāti, bet tas netraucē mūsu jaunos paziņas mums izmaksāt, uzticoties mums, ka uz salas naudu samainīsim un atdosim! Ūdens līcī ir fantastiski zils, arī salas aprises ar kokospalmu audzēm liek domāt, ka beidzot esam nokļuvuši mazliet tuvāk sapņotajai, ideālajai atpūtai. Hē, izrādās, ka šis prāmis pienāk pavisam kaut kādā mazā ostā un nokļūt līdz jebkādai apdzīvotai vietai ir problēmas, jo nav kas ved – nav neviena tuk-tuka, takša, busiņa – pilnīgi nekā nav. Jauniegūtie paziņas sarunā garāmbraucošu šoferīti, lai atsūta kādu taksīti! Lieta darīta – pēc pārdesmit minūtēm klāt arī palielais tuk-tuks un varam doties viesnīcas meklējumos. Salā ceļi, izrādās ir kā zaķu cilpas – līkumlīkumiem, ja vēl ņem vērā, ka satiksme notiek pa pretējo ielas pusi, bija jautri!:) Kā jau iepriekš minēju, Taizemē saskāros ar problēmu, ka viesnīcu nevar rezervēt uz nākamo dienu, bet tiki 24h iepriekš. Tādēļ viesnīcu biju tikai apskatījusi, bet nebiju rezervējusi. Ierodoties viesnīcā, izrādījās, ka cena ir gandrīz 2x augtāka nekā internetā minētā. Tas nederēja. 7 cilvēku sastāvā devāmies meklēt nākamo viesnīcu. Jāsaka, ka viesnīcu ir ļoti daudz – viena pie otras – gar visu krastmalu – mēs vēlējāmies atrast tādu vietu, kas nav pārāk cilvēku apdzīvota. Kad tuk – tuks iegriezās kārtējā viesnīcas teritorijā, man pamira sirds – mazas, neizteiksmīgas baltas mājeles, līkas palmas, zaļa zāle līdz pat jūrai, restorāns uz pāļiem, kas iestiepjas līcī. PARADĪZE... Tas nekas, ka bungalo izrādījās mazliet noplucis un vannas istabā mūs sagaidīja gekons (maza balta ķirzaka) – es izvēlējos palikt savā sirds paradīzē! Ļoti vienkāršs bungalo – 5 soļu attālumā no jūras, 2 personām ar brokastīm un gekonu ģimeni piedevām,- izmaksāja 30 dolārus diennaktī. Tas droši vien nav lēti, bet par dvēseles labsajūtu ir jāmaksā un es ne mirkli nenožēloju šo soli! 2. – 4.decembris Tad sākās laiskās brīvdienas – brokastīs- ola (pēc atgriešanās no ceļojuma, man likās, ka olas mūžam neēdīšu), tad saules peldes, tad ūdens peldes, tad ananāss par 20 santīmiem, tad kokosriekstu pieniņš par 25 santīmiem..... Vairāk nekā lieliska atpūta. Vakaros iemēģinājām restorāniņus, kuros degustējām dažādus jūras mošķus. Vissmalkākās vakariņas ar krabjiem un garnelēm izmaksāja ne vairāk par 20 dolāriem uz diviem! Piedevām vēl tikām pie diviem bezmaksas šoviem – uguns šova, kad puiši mūzikas pavadībā grieza aizdedzinātas virves – iespaidīgi! Un otrs šovs bija sadzīvisks – apkalpotāja un viesu pievilinātāja šajā krogā bija...ārkārtīgi burvīga meitene, kas kādreiz bijis puisis...:))) Jāsaka, Viņa apkalpoja vienkārši fantastiski – tas bija vesels priekšnesums – kas sagādāja baudu gan mums, gan, šķiet, arī viņai!:) Protams, vēl tādi sīkumi, kā streiks lidostā, nemierīga sazvanīšanās ar Airberlin, pūloties noskaidrot, vai laikus tiksim mājās, uzmundrinošas īsziņas Rīgā palicējiem, ka ar mums viss kārtībā un gūstā neesam saņemti.. Lēnas un rāmas paiet šīs dienas. 5.decembris Vakar laimīgi tika sagaidīts zvans no lidsabiedrības, ka lidosim paredzētajā dienā un laikā! Nemieri Taizemē ir beigušies, jo karalim šodien ir dzimšanas diena! Bet karalis Taizemē ir ļoti cienīta un godāta persona! Cik mēs sapratām, tad karalis ir ļoti daudz paveicis savas zemes attīstībai, tādēļ arī cilvēki augstu vērtē karaļa vārdu un tur godā viņa svētkus! Žēl, ka nezinājām, cikos sākas salūts pilsētas centrālajā laukumā, tādēļ to noskatījāmies kādā krodziņā televizorā, stāvot kājās ar aizdegtām svecītēm rokās! Uh, iespaidīgi! Tātad, kur es paliku? Ir 5.decembra rīts, nemieri lidostā ir beigušies, tur viss tiek kārtots un novākts. Ir dīvaini redzēt lidostu, ko gandrīz 2 nedēļu garumā esam redzējuši pa televizoru pilnu ar dzeltenos kreklos ģērbtiem protestētājiem, tik tukšu un vientulīgu... Viņi ir uzvarējuši, jo premjers ir atkāpies ,un arī mēs esam uzvarējuši, jo rīt tiksim uz mājām!:) Bet šodien mums ir jātiek mazliet tuvāk lidostai, tas nozīmē, ka ir jāpamet mūsu paradīzes sala. Vēl tikai pēdējā pelde jūrā – johaidī, kāpēc 7-os no rīta jūra ir tik auksta? Tad ņemam savus koferīšus un ejam uz lielo ielu, meklēt tuk-tuktu, lai tiktu uz prāmi – vēl tikai ieskrējiens interneta salonā, lai saņemtu apstiprinājumu no viesnīcas, bet.... nav!!! Nu kā nav??? Gaidām tuk–tuku un ik pēc 5 minūtēm ejam baudīt e-pastu. Tukšums! Laikam apnīku salona saimniekam, viņš vaicā, vai ir problēmas, jā, ir problēmas, lielas! Izstāstu, ka nav apstiprinājuma, vicinu pa gaisu papīrus un rokas, bet tajietis tikai smaida. Palūdz man papīrus, sazvana un pēc dažām minūtēm saka, lai skatos e-pastā – apstiprinājums ir klāt! Ohoi! Esam norezervējuši numuriņu Bangkokas augtākās viesnīcas Bayoke Sky 61.stāvā – tikai 51 lats un pie kājām pus pilsētas! Vēl jau tāds nieks, ka līdz tai Bangkokai ir jānokļūst – tuk-tuks, prāmis, tad buss...galvaspilsētā nokļūstam jau tumsiņā. Iekārtojamies savā debesskrāpī – nu, skaista tā pilsēta no augšas! Lai arī ir milzīgs pārgurums, dodami vēl uz nakts tirgu, jo šis ir pēdējais vakars Taizemē – vēl pēdējie suvenīri un pēdējie iespaidi.. Nakts tirgū visiem apmeklētājiem dala sveces un uz milzīga TV ekrāna rāda karaļa dzimšanas dienas svinības. Skan kopēja dziesma, visi stāv kājas – un, cik saprotams –vēl karalim ilgu un laimīgu mūžu! Tautas cieņa un mīlestība pret karali šajā zemē ir neizmērojama. Atgriežamies viesnīcā un vairāk nekam nav spēka – tikai vēl dzimšanas dienas buča vīram un pēdējās stundas Taizemē ejam vēl pasnaust! Rīts pienāk ātrāk nekā gaidīts – dodamies brokastīs uz 78.stāvu – zviedru galda piedāvājums ir milzīgs – sākot ar suši un beidzot – īsti nezinu, ar ko beidzot.. bet pēc divām nedēļām eksotikas gribas vienkāršu, parastu latviešu rosolu! Vēl zibenīgs skrējiens pa tirdziņu pēc pavisam pēdējie suvenīriem un ķeram taksi, lai nokļūtu lidostā. Taksists piedāvā braukt pēc skaitītāja – pirmo reizi pēc 2 nedēļu ceļošanas pa Taizemi – nu labi, mēģināsim! Jāsaka, ka tie bija 350 bāti, to 600 bātu vietā, ko samaksājām, kad no lidostas braucām uz centru!:)) Esam kļuvuši tik zinoši!:) Lidostā vairs nekas neliecina par vēl pirms 2 dienām notikušajiem nemieriem un nekārtībām, arī visas lidostas lielās durvis ir vaļā. Labi, ka esam ieradušies itin laicīgi – cerībā, ka ātri nokārtosim dokumentus un lēnā garā pastaigāsim pa tax free veikaliem! Kas to deva – pie Airberlin iečekošanās visgarākās rindas – daudzi reisi nemieru laikā ir bijuši atcelti un, cik saprotam, tad šis ir pirmais normālais reiss pareizajā laikā, kas lido uz Vācu zemi. Rinda velkas lēni un slavējam paši sevi, ka esam ieradušie tik laicīgi. Beidzot arī nenosakāma dzimuma puišmeitene, kas smaidot paņem mūsu pases un.... vismaz pusstundu kaut ko buras datorā. No sākuma mēs smaidījām, tad jau sākām viebties, tad nervozi skatīties pulkstenī! Mums taču jau bija apstiprinājums no Airberlin, ka mums ir vietas šajā lidmašīnā, ko tas nekatrās dzimtes pārstāvis tur ņemas? Izrādās, viņš gribot atrast 2 vietas blakus – o, ļoti laipni, ka tik tās vietas mums nesanāk uz soliņa Bangkokas lidostā, jo šķiet lidmašīna lidos bez mums!:) Beidzot viss ir kārtībā! Atkal skriešiem lēkšojam cauri lidostai, lai pie iekāpšanas lidmašīnā mums atkal atņemtu pases, rakātos pa datoru, un pēc 10 minūšu pauzes atdotu – esot viss kārtībā! Man jau sāk gribēties mājās!:) Tālāk viss iet kā pa sviestu – tiešām sēžam divatā – sānu malā – vācu serviss ir augtā līmenī – sedziņas, spilventiņi, konjaciņš pirms aizmigšanas, pusdienas, launags, vakariņas un vēl sviestmaize pirms izkāpšanas – nieka 11 stundas, un 6 vakarā un esam jau Diseldorfā – varam turpināt vīra dzimšanas dienas svinības! Tik gara dzimšanas diena reti kuram!:) Pārnakšņojam pie draugiem, otrā dienā vēl pastaigājam pa Diseldorfas ziemassvētku tirdziņu – karstvīns, kartupeļu pankūkas un ābolu zapte, cepti kastaņi! Šķiet ka sajūtas ir pabarotas ilgam laikam!! Otrā rītā ap 4.30 autobuss uz lidostu – izrādās, ka Vācijā stāvvietu autobusā nav. Ja vietas nepietiek – piedodiet – tieciet uz lidostu kā gribat.. bet mums vietas pietiek... Pāris stundas un esam mājās! Jāsaka, ka tik labi atpūtusies, kā šajā praktiski neplānotajā ceļojumā, nebiju ļoti sen...

Taizeme uz dullo!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem