Kaukāza gūstekne- Beslana.
|
Pēteris Vēciņš
|
Sveicināti atkal! Kā jau iepriekš solīju, tagad turpināšu stāstīt par maniem ceļojumiem uz Ziemeļkaukāzu. Iepriekš jau esmu uzrakstījis un publicējis sešus stāstus no sērijas “Dižo vainahu zemes”, kuros stāstīju par to, ko redzēju Čečenijas republikā. Par dižo vainahu zemēm vēl taps divi stāstiņi, bet tas nedaudz vēlāk. Pirms devos uz otru vainahu zemi-Ingušiju, man vienu dienu un vienu nakti nācas pavadīt vēl vienā Ziemeļkaukāza republikā, un tā ir Ziemeļosetija-Alānija. Precīzak sakot, es paviesojos divās Ziemeļosetijas republikas pilsētās-Beslanā un Vladikaukāzā. Tātad šis stāsts arī būs par vienu no šīm divām pilsētām.
Mans taksists-Josifs Vissarionovičš Staļins!
Tā nu mana lidmašīna ir nosēdusies Vladikaukāzas-Beslanas lidostā. Te nedaudz nākas uzgaidīt līdz saņemu savu bagāžu un es varu doties uz Vladikaukāzu, kur esmu rezervējis viesnīcu.
Nonākot lidostas ielidošanas-izlidošanas zālē, kā jau ierasts, mani ielenc bariņš taksistu, kuri diezgan uzmācīgi piedāvā savus pakalpojumus. Protams, ka man takša pakalpojumi ir vajadzīgi, bet es esmu nolēmis taksi izvēlēties mierīgi un bez steigas. Kā nekā plānoju, ka manis izvēlētais taksists mani ne tikai līdz viesnīcai vedīs, bet pie reizes pavadās arī nelielā ekskursijā pa Vladikaukāzas piepilsētām un ja paveiksies, tad šis taksists var būt kaut ko interesantu arī pastāstīs.
Paeju garām visam takšu pakalpojumu piedāvātāju spietam un uz īsu brīdi piesēžu lidostas uzgaidāmās zāles kafeterijā. Te pasūtu kafiju un lēnām malkojot to veroju, kas notiek zālē. Tā nu ievēroju vienu vīru, kurš izskaās kā taksists, bet viņš nav tik uzmācīgs un nekaunīgs kā pārējie viņa aroda kolēģi. Patiesībā pati pirmā un interesantākā lieta kāpēc pievērsu uzmanību šim vīram ir tas, ka viņš ir ļoti līdzīgs bijušajam padomju vadonim- Josifam Vissarionovičam Staļinam! Manis prāt- viņš pat varētu attēlot Staļinu kādā no filmām, pie kam, to varētu darīt bez īpašas grimmēšanās.
Tā nu izdzeru kafiju un dodos pie noskatītā kunga. Sasveicinos un jautāju - vai viņš nevarētu mani aizvest līdz Vladikaukāzas centram un pa ceļam turp izmest pāris lokus līdz dažiem objektiem, kurus es vēlos apskatīt? Protams ka varu! Atbild Staļinam līdzīgais vīrs un stādās priekšā-Vaso, jeb vari saukt par Vasīliju. Ok! Tad nu ejam līdz auto. Iemetu savas somas tā bagāžniekā un varam doties ceļā.
Beslana.
Kā jau tikko minēju, pa ceļam līdz viesnīcai vēlejos arī kaut ko apskatīt. Tā nu pirmā ieplānotā apskates vieta atrodas burtiski netālu no lidostas. Te gan uz reiz piebildīšu, ka šis apskates objekts būs ļoti savdabīgs un patiesībā tas -ir ar ne pavisam labiem, nesenās vēstures, notikumiem saistīts!
Pirms lidoju šurp, kad pirku biļetes uz lidmašīnu jau ieveroju, ka Vladikaukāzas lidostas īstais nosaukums ir -Beslanas lidosta. Tātad ierodoties Ziemeļosetijā pirmā pilsēta, kurā pabūšu ir nevis Vladikaukāza, bet gan Beslana. Šīs pilsētas nosaukums man patiesībā jau labu laiku ir iespiedies atmiņā. Vēl šodien atceros, kā pirms gandrīz 12 gadiem, 1. seprembra rīta, kad daudzi dodas uz skolām, lai piedalītos dažādos svinīgos pasākumos saistībā ar jauna mācību gada uzsākšanu, klausījos ziņas. Te pēkšņi tika paziņots, ka Krievijā- vienā no Ziemeļkaukāza pilsētām, bruņoti vīri ir uzbrukuši skolai un saņēmuši gūstā skolotājus, un skolniekus. Pirmajā mirklī šāda informācija mani ne īpaši pārsteidza, jo tā laika Krievijā- uzbrukumi civiliedzīvotājiem, ķīlnieku saņemšanas un dažādi terora akti jau bija kļuvuši par ierastu lietu!
Foto no Dubrovkas, kur pabiju iepriekš- pirms došanās uz Čečeniju.
Tad, pirms aptuveni diviem gadiem - 2002.gada oktobrī, Maskavā, jau bija noticis terorakts, kurš beidzās ļoti traģiski. Arī tur tika saņemti ķīlnieki. Tas bija tā saucamais un tagad labi zināmais – Terorakts Dubrovkā. To reiz bruņoti vīri aplenca vienu no populārākajiem teātriem Maskavā, kurā tajā mirklī notika teātra pirmizrāde, un saņēma gūstā vairāk kā 900 cilvēkus. Sekojoši šo ķīlnieku atbrīvošanas operācija beidzās ļoti traģiski. Šīs operācijas veikšanas rezultātā dzīvību zaudēja 174 ķīlnieki. Tā pat vairāk kā 700 cilvēki tika hospitalizēti. Lielākā daļa no hospitalizētajiem bija saindējušies ar gāzi, kuru operācijas gaitā pielietoja specvienības. Sekojoši liels skaits no hospitalizētajiem arī kļuva par invalīdiem.
Un te atkal noticis kārtējais terora akts! Klausoties ar vien jaunas un jaunas ziņas varēja saprast, ka situācija Beslanā, kur notiek šī ķīlnieku drāma, kļūst ar vien nopietnāka un bīstamāka. Ziņu dienesti gan putrojās un minēja dažādu ķīlnieku skaitu, kurš svārstījās no 350 līdz 1000 cilvēku. Galu galā izrādījās, ka ķīlnieku skaits pat pārsniedza tūkstoti! Tad nu kļuva skaidrs, ka noticis ir kaut kas līdzīgs tam, kas notika Dubrovkā pirms diviem gadiem. Vēl jo vairāk- situācija ir pat nopietnāka!
Un atkal! Tā saucamās ķīlnieku atbrīvošanas operācijas gaitā tika nogalinati ķīlnieki. Bojā gāja vairāk kā 300 cilvēku, starp kuriem lielākā daļa bija bērni! Tāpat, ar dažādām traumām hospitalizēti tika vairāk kā 700 cilvēku. Patiesībā par to, kas notika Beslanā, daudzi noteikti jau ir dzirdējuši, lasījuši un skatījušies dažādās dokumentālajās filmās. Te gan jāpiebilst, ka informācija par šo drūmo notikumu no dažādiem avotiem bieži ir diez gan pretrunīga. Arī es pēc īsa brīža mēģināšu padalīties ar pārdomām par šiem Beslanas notikumiem.
Pirms pametam lidostu, vēršos pie Vaso ar lūgumu- vai viņš nevarētu mani aizvest līdz bēdīgi slavenajai Beslanas skolai, kurā notika šis terora akts. Vaso atbild, ka nav nekādu problēmu un viņš ir gatavs vest mani uz jeb kuru vietu, kur vēlēšos nokļūt. Tātad braucam uz Beslanau.
Pa ceļam mūsu uzsāktā saruna pakāpeniski pārvēršas par nopietnu un interesantu diskusiju. Vārdu sakot- saprotu, ka ar taksista izvēli es neesmu kļūdījies! Sarunu sākumā var just, ka Vaso ietur nelielu politkorektu distancēšanos no pretrunīgas informacijas apspriešanas. Kādu brīdi man pat šķiet, ka Vaso stingri turēsies pie Krievijas varas iestāžu pasniegtās -oficiālās versijas par notikumiem Beslanā. Vaso sāk stāstīt, ka pats personīgi pāris reizes esot vadājis populāro Krievijas televīzijas (Россия-1) raidījumu vadītāju un žurnālistu -Arkādiju Mamontovu laikā, kad tika uzņemta viņa dokumentālā filma par Beslanas notikumiem. Es atbildu Vaso, ka esmu skatījies šo filmu un piebilstu, ka man šī filma pat maigi sakot-izskatījās nepārliecinoša un pat pretrunīga. Pēc šādas manas atbildes var just, ka Vaso jau sāk mainīt sava stāsta tēmu un kļūst atklātāks, un kritiskāks.
Nonākot pašā Beslanas pilsētā un aplūkojot to pa automašīnas logu secinu, ka tā ne tuvu nav tā interesantākā pilsēta. Visur dominē vienmuļi privātmāju kvartāli ar augstiem žogiem. Tuvāk centram pa retam parādās arī pa kādai daudzdzīvokļu mājai. Izteikta vēsturiskā centra šajā pilsētā faktiski nav. Tam protams ir savs iemesls un tas ir tāds, ka Beslana ir salīdzinoši jauna pilsēta. Beslana kā apdzīvota vieta te sot izveidojusies 1847.gadā un sākumā tā esot nosaukta par Beslanikau (Бесланыкау — «селение Беслана»), kas osetīnu valodā nozīmējot-Beslana miests. Tas tā nosaukts par godu vienam no pirmajiem feodāļiem, kuram šeit piederēja lieli zemes īpašumi. Šo feodāli sauca-Beslans Tulatovs. Kādu laiku šī apdzīvotā vieta tika dēvēta arī par Tulatovu (Тулатово vai Тулатовское), bet kad tā ieguva pilsētas statusu (tas notika 1950.gadā), tā tika nodēvēta par Beslanu. Šodien Beslanā dzīvo gandrīz 40 000 iedzīvotāju un tā ir trešā lielākā, un otra industriāli nozīmīgākā pilsēta Ziemeļosetijā.
Līdz kariem Čečenijā Beslana bija liels un nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Cauri Beslanai tad gāja dzelzceļa līnija Rostova-Groznija un šeit no tās atdalījās dzelzceļa atzars, kurš ved līdz Vladikaukāzai. Šodien dzelzceļa līnija līdz Groznijai praktiski vairs neeksistē, jot tā tika izpostīta divu Čečenijas karu laikā. No šīs līnijas ir saglabājies tikai neliels posms, kurš ved līdz Ingušijas republikas lielākajai pilsētai-Nazraņai. Tā nu zelzceļa nozīme pilsetas ekonomikā ir mazinājusies, toties pedējos gados ļoti ir strauji ir attīstījusies cita indusrtiālā nozare. Tā ir alkohola ražošana. Beslanā šodien atrodas trīs spirta brūži, divas degvīna fabrikas un viena palielāka vīna darītava. Šie uzņēmumi tagad šeit arī ir lielākie darba devēji. Vienu no šīm fabrikām braucot pa ceļam līdz Beslanas centram pamanīju arī es..
Beslanas skola nr 1(Школа № 1 города Беслана).
Tā nu lēnām, nesteidzoties un pāris vietās pieturot, lai šo to nobildētu, esam nonākuši līdz Beslanas skolai, kurā norisinājās tikko pieminētie- drūmie notikumi. Pirmais ko te ievēroju ir baznīca, kura tiek būvēta burtiski pie pašas skolas.
Tālak jau seko pati skolas, jeb precīzāk sakot-tagad jau bijušās skolas ēka uz kuras fasādes ir izvietots liels baneris ar vārdiem –“Uzcelsim dievnamu Beslanas mazuļiem”. Tur pat uz šī banera figurē vēl pāris reliģiska satura uzraksti. Zemāk atrodasvel divi- mazāki baneri. Uz viena no tiem ir uzraksts-“Mēs pieminam”, bet uz otra ir izveidots saraksts ar šeit bojā gājušo cilvēku vārdiem.
Savukart pašu sporta zāli, kurā norisinājās paši svarīgākie un traģiskākie notikumi, tagad sedz iespaidīga metāla konstrukcija- kupols. Patiesībā, līdz pat 2011.gadam, daļēji sagrautā skolas ēka esot stāvējusi pamesta un tajā kādu brīdi pat esot mitinājušies klaidoņi. Tajā laikā varas iestādēs esot vēlējušās skolas ēku pat nojaukt. Varas pārstāvji izvirzīja idejas par memoriāla vai baznīcas celtniecību skolas vietā, uz ko upuru tuvinieki atbildēja ar protestiem. Tad nu varas pārstāvji piekāpās un apsolīja, ka skolas ēka netiks nojaukta un baznīca šajā vietā arī netiks celta.
Galu galā solījums daļēji tika izpildīts. Daļēji, jo dažas ēku konstrukcijas, neskatoties uz solījumiem, tomēr tika likvidētas. Arī baznīcas celtniecība šeit ir uzsākta un tā notiek patreiz. Te arī piebildīšu, ka lielākā daļa piederīgo nevēlējās šeit redzēt šo pareizticīgo baznīcu, jo daudzi no viņiem un viņu bojā gājušajiem tuviniekiem bija musulmaņi.
Tā nu šeit ir tapis šis kupols, kurš nosedz visu bijušo skolas sporta zāli. Šī kupola celtniecība tika uzsākta 2011.gadā un tās projekta autori, un izstrādātāji, bija vācu kompānija -“Dr. Krekeler Generalplaner GmbH”, kurai bija ļoti liela pieredze dažādu objektu restaurācijā un pārbūvē- visā pasaulē. Saskaņā ar autoru ideju šis kupols simbolizējot lielu piemiņas vainagu zem kura ir paslēpta šī trģēiskā vieta.
Kupola celtniecība tika pabeigta 2012.gadā. Tālāk sekoja jau pašas skolas ēkas konservācijas darbi. Sakotnēji šie darbi notika tikai pašā sporta zālē. Nedaudz vēlāk arī pārējās skolas ēkas daļas tika pie jauna jumta un tagad skola ir daudz maz pasargāta no tālākas sagrūšanas.
Ieejot pašā skolas sporta zālē uzreiz ievēroju krustu tās centrā. Ap šo krustu ir izvietotas puķes un plastikāta pudeles ar ūdeni. Patiesībā arī šīm ūdens pudelēm šeit ir simboliska nozīme. Tas tāpēc, ka terora akta laikā, kad cilvēki šeit tika turēti gūstā trīs dienas, tie cieta no bada un slāpēm. Tā kā šeit -Piekaukāzā, septembra mēnesī vēl ir salīdzinoši silts un reizēm pat karsts. Arī 2004.gada septembris nebija izņēmums! Lielais karstums un gaisa trūkums ļaužu pārpildītajā sporta zālē, situāciju padarīja vēl nežēlīgāku. Jo īpaši smagi šādus apstākļus bija pārdzīvot maziem bērniem. Saskaņā ar bijušo ķīlnieku stāstiem ir zināms, ka gūstā pavadītajā- trešajā dienā daudzi no zālē esošajiem esot dzēruši pat savu urīnu, lai kaut cik mazinātu slāpes!
Bez jau pieminetajām ūdens pudelītēm un ziediem, daudzi šīs piemiņas vietas apmeklētāji šeit ir atnesuši un atstājuši arī bērnu rotaļlietas. Tās ir izvietotas, gan uz palodzēm, gan uz grīdas, kā arī citās bijušās skolas telpās.
Savukārt pie sporta zāles sienām, starp tūkstošiem ieskrāpētu uzrakstu, starp ložu un šāviņu atstatajām pēdām, un deguma pleķiem, ir izvietoti baneri ar bojā gājušo foto attēliem. Papētot šīs fotogrāfijas uz reiz var redzēt, ka starp bojā gājušajiem ir gan skolotāji, gan skolēnu vecāki un ģinenes cilvēki: mammas, tēti, vecmāmiņas, vectetiņi, vecākie brāļi un māsas. Protams! Lielākā daļa no upuriem ir paši šīs skolas skolnieki. Saskaņā ar Krievijas varas iestāžu datiem šeit, terora akta laikā, bojā gājuši esot 333 nevainīgu cilvēku starp kuriem 186 bija bērni.
Kas nogalināja Beslanas bērnus?
Par to, kas un kā šeit notika, es tagad protams neatstāstīšu, jo par to var izlasīt un uzzināt neskaitāmos ziņu avotos, un video materiālos (dokumetālās filmās u.c. info-piem: youtube). Gribu tikai piebilst, ka šie Beslanas notikumi ir radījušī neskaitāmas diskusijas un strīdus, gan sabiedrībā, gan presē, gan sociālajos tīklos un citur. Vēl jo vairāk- saskaņā ar šiem notikumiem ir radušās pat vairākas sazvērestības versijas un teorijas!
Patiesībā sakot- pētot informāciju par Beslanas notikumiem arī man nācās saskarties ar to, ka tā ir ļoti pretrunīga. Dažādos informācijas avotos informācija un minētie fakti ir atšķirīgi! Galu galā es arī esmu te ieradies, lai kaut ko vairāk uzzinātu, saprastu, un lai kliedētu manas šaubas par dažiem pretrunīgiem faktiem.
Pirmais ko ievēroju iedziļinoties Beslanas traģēdija lietā ir tas, ka Krievijas varas iestādes ar savu mēdiju palīdzību, jau pašā terorakta laikā, nejauši vai apzināti, pacentās izplatīt nepatiesu informaciju par šeit notiekošo. Pirmkārt tā bija informācija saistībā ar ķīlnieku skaitu. Krievijas valsts masu mēdiji sākotneji samazināja ķīlnieku skaitu un ziņoja tikai par nedaudz vairāk kā trīssimts sagūstītajiem. Tajā pat laikā, pašā Beslanā jau bija zināms, ka gūstekņu skaits var pārsniegt pat tūkstoti! Tālāk ar dažadu pretrunīgu informāciju no varas iestāžu puses, saistībā ar Beslanu, nācas saskarties visai bieži un tas manuprāt arī ir radījis sabiedrības neuzticību un pat sazvērestības teorijas. Galu galā šodien, vēl jo projām, strīdi un diskusijas par to, kas tad īsti te notika ne tuvu nav norimušas. Protams jautājumi par to- kas, kā un kapēc, ir ļoti daudz. Un tomēr pastāv pats galvenais jautājums-kas tad patiesībā nogalināja Beslanas bērnus?
Galu galā tas, ka šajos notikumos galvenie vainīgie ir paši terora akta veicēji nav ne šaubu! Savukārt vai tie ir tikai vinīgie vainojamie? Arī es par to stipri šaubos! Skatoties neskaitāmos video un lasot neskaitāmus rakstus par notiekumiem Beslanā man radās pārliecība, ka ķīlnieku atbrīvošanu varēja veikt ar krietni mazāku upuru skaitu. Īsāk sakot -mans viedoklis ir tāds, ka šī ķīlnieku atbrīvošanas operācija tika veikta ļoti neprofesionāli un pat noziedzīgi. Negribu pilnībā atbalstīt tos, kuri apgalvo, ka šīs operācijas neveiksmē pirmkārt ir vainojama Krievijas federālā drošības dienesta-FDD (ФСБ) vadība, bet iedziļinoties notikumos un paanalizējot siituāciju gribot-negribot nākas secināt, ka tas tā varetu būt!
Pirmkārt pastāv jautājums, kurš tad pirmais izšāva? Cik zinu -teroristi jau bija iesaistījušies pārrunās un dienu pirms Krievijas specdienesti uzbruka skolai jau bija atbrīvojuši 24 ķīlniekus. Tā tad, te nevar būt runa par to, ka teroristi nebija gatavi kompromisiem. Vēl jo vairāk tas liecināja par to, ka viņu mērķis nav tikai nogalīnāt. Tātad, neredzu nekādu iemeslu teroristiem sākt ķīlnieku nogalināšanu un pakļaut sevi pilnīgai iznīcināšanai.
Un tomēr! Trešā septembra pulksten 13.05 nogranda pirmais sprādziens! Kurš tad izšāva? Krievijas oficiālie dienesti protams apgalvo, ka sportazālē uzsprāga teroristu uzstādītais spridzeklis. Savukārt vairums no traģēdijas lieciniekiem apgalvo, ka pirmais šāviens tika veikts no ārienes. Tā tad skolā esošie teroristi nebija tie, kas uzsāka sadursmi. Vēl jo vairāk, aculiecinieki apgalvo, ka neviens no sporta zālē uzstādītajiem teroristu spridzekļiem tā arī netika uzspridzināts. Tas nozīmē, ka visus sekojošos sprādzienius zālē radītja no ārpuses raidīti lādiņi! Galu galā arī specdienestu pārstāvji nenoliedza, ka viņi bija šāvuši no granātmetējiem pa sporta zāli, bet atkal tika apgalvots, ka tas tika darīts pēc tam, kad sporta zālē jau nogranda sprādziens.
Pēc Labi! Es varu pieņemt, ka lai atbrīvotu ķīlniekus specdienestam ir jāveic preventīvas darbības un nebūtu nekas nosodāms, ja viņi izšauj pirmie, lai operāciju veiktu ar mazākiem zaudējumiem. Toties es nevaru saprast, kāpēc pēc pirmā šāviena sekoja neskaitāmi sekojošie šāvieni? Pie kam tika šauts arī no uguns metējiem. Vēl jo vairāk- tas notika redzot to, ka sportazāles iekšpusē uzstādītie teroristu lādiņi nesprāgst! Tālāk seko vēl grūtāk izskaidrojamas lietas. Pēc pirmajiem sprādzieniem sporta zālē iegruva iekarināmie griesti un tie apraka lielāko daļu zālē esošo ķīlnieku. It kā izceļas ugunsgrēks, bet visa zāle vēl nedeg. Par to var pārliecināties pētot vairākas fotogrāfijas, kuras uzņemtas pēc pirmajiem sprādzieniem. Bildēs labi var redzēt, ka vairāki cilvēki ir izdzīvojuši un jau paši ir izkļuvusi no gruvešiem. Te vēl gribu piebilst, ka tie teroristi, kuri pirms sprādzieniem atradās sporta zālē paši bija nonākuši līdzīgā situācijā, kā ķīlnieki un diez vai vairs varēja kādam kaut ko ļaunu nodatīt. Pie tam- cik zinu, paši specdienesti arī apgalvo, ka visi teroristi, kas atradās sporta zālē, tika nogalinati līdz ar pirmajiem sprādzieneim.pirmajiem sprādzieniem sporta zālē iegruva iekarināmie griesti un tie apraka lielāko daļu zālē esošo ķīlnieku. It kā izceļas ugunsgrēks, bet visa zāle vēl nedeg. Par to var pārliecināties pētot vairākas fotogrāfijas, kuras uzņemtas pēc pirmajiem sprādzieniem. Bildēs labi var redzēt, ka vairāki cilvēki ir izdzīvojuši un jau paši ir izkļuvusi no gruvešiem. Te vēl gribu piebilst, ka tie teroristi, kuri pirms sprādzieniem atradās sporta zālē paši bija nonākuši līdzīgā situācijā, kā ķīlnieki un diez vai vairs varēja kādam kaut ko ļaunu nodatīt. Pie tam- cik zinu, paši specdienesti arī apgalvo, ka visi teroristi, kas atradās sporta zālē, tika nogalinati līdz ar pirmajiem sprādzieneim.
Tālāk seko vēl dīvainākas lietas! Sākotnēji vairākiem ķīlniekiem izdevās izkļūt no sporta zāles. To redzot daudzi vietējie vīri un ķīlnieku piederīgie, pārraujot specdienestu izveidotos šķēršļus, metās glābt zem gruvešiem esošos cilvēkus. Dažiem tas arī izdevās, bet tad sekoja apšaude. Specdienesti apgalvo, ka apšaudi sāka teroristi, kuri atradās skolas ēkā. Savukārt vairāki liecinieki ir apgalvojuši, ka uz ļaudīm, kuri devās glābt cilvēkus, tika šauts arī no pilsētas puses. Tadējādi ņemot vērā vēl specdienestu apgalvojumus, ka skola uz to brīdi jau bija pilnībā aplenkta, rodas jautājums! Kas tad tādā gadījumā varēja šaut no pilsētas puses?
Gandrīz vienlaicīgi ar šo apšaudi pa sporta zāli tika raidīti vairāki šāvieni no ugunsmetējiem, ko apstiprina vairāki liecinieki. Zālē sākās nopietns ugunsgrēks un tiem cilvēkiem, kuri vēl bija dzīvi, bet nespeja izkļūt no gruvešiem, nepalika nekādas izredzes izdzīvot!
Patiesībā to, kas un kā notika Beslanā, diezgam labi var redzēt arī publiskai apskatei piejamos interneta resursos, kuros nav grūti atrast dažādas fotogrāfijas, kuras uzņemtas Beslanas traģēdijas brīdī. Parokoties internetā atradu vairākas dīvainas lietas! Pie kam, skatoties dažādas bildes nonācu pie apziņas, ka daudzas sazvērestību teorijās pieminētas lietas, bez maz vai, atbilsts patiesībai! Jeb kurā gadījumā, saprātīgi domājošam cilvēkam būs grūti saprast, kā ķīlniekus var izglābt uz viņiem šaujot ar granātmetējiem un ugunsmetējiem. Vēl jo vairāk! Pa skolas ēku tika raidīti vairāki šāvieni no tankiem, un pat no helikopteriem! Starp citu, arī šos faktus Krievijas oficiālās varas pārstāvji nenoliedz!
Ņemot vērā manis apkopoto informāciju par notikumiem Beslanā, tā arī nevaru 100% apgalvot, ka pirmos šāvienus un sadursmi neizraisīja Krievijas specdienesti. Daudzi piejamie fakti tiešām liecina par pretējo! Tālāk seko vēl sarežģītākas lietas! Runa ir par jau pieminētajām sazvērestības teorijām. Viena no ļaunākjām sazvērestības versijām ir tāda, ka Krievijas specdienesti saskaņā ar FDD rīkojumu paši ir organizējuši, jeb maigāk sakot-izprovocēja šo teroraktu un pat veicināja tā organizēšanu! Mans taksists Vaso arī neizslēdz šādu versiju, jo kā savādāk varot izskaidrot to, ka uzreiz pēc terorakta lielā steigā tika iznīcinatas liecības, kas varēja daudz ko pastāstīt par notikumu gaitu un atklāt patiesību.
Nevienam vietējam Beslanas idzīvotājam neesot noslēpums, ka burtiski dažas dienas pēc Beslanas skolas atbrīvošans no teroristiem, Krievijas FDD esot veicis, tā saucamo, terora akta izmeklēšanu un seku likvidēšanu. Lielā steigā, reizē ar ēku attīrīšanu no gruvešiem, esot nojauktas vairākas ēku konstrukcijas, kuras varēja kalpot, kā liecības tam kas šeit patiesībā notika. Gruveši no Beslanas skolas esot vesti uz vienu no pilsētas tuvumā esošajiem karjeriem. Sekojoši tos tur uzgāja pilsētas iedzīvotāji, kui izbaudīja kārtējo šoku! Bojā gājušo piederīgie šajā izgāztuvē esot atraduši pat saviem tuviniekiem piederošus priekšmetus! Kāda no Beslanas mātēm, kura šo šausmīgo notikumu rezultātā pazaudēja savu meitiņu, esot pat atradusi sava bērna drēbju paliekas. Tāpat, tur starp būvgružiem un izdedžiem esot atrastas arī pašu bojā gājušo cilvēku ķermeņu daļas! Es to protams nevaru apgalvot, bet mans taksists-Vaso personīgi pazīstot cilvēkus, kuri šajā izgāstuvē bija bijuši un par redzēto esot stāstījuši šīs šausmu lietas!
Tā nu šo drūmo vietu esmu apskatījis. Godīgi sakot- nekāda labā sajūta te nevar būt! Neesmu ne māņticīgs nedz reliģiozs cilvēks, bet šajā vietā mani pārņēma kaut kas tāds, ko nevaru izskaidrot. Kaut ko līdzīgu esmu izjutis tikai vienu reizi un tas bija tad, kad pirms vairākiem gadiem apmeklēju bēdīgi slaveno Osvencimas koncentrācijas nometni Polijā.
Pametot šo vietu gribētos teikt-lai dievs, ja tāds tiešām pastāv (pēc šādiem notikumiem par tada esamību māc šaubas), stāv klāt un sargā Beslanas skolā mirušo dvēseles.
Pirms turpināt ceļu Vaso man saka, ka viņš vēlas man parādīt vēl kaut ko, kas arī ir saistīts ar Beslanas traģēdiju. Pat nejautājot, ko viņš man grib radīt, piekrītu piedāvājumam. Tātad, kāpjam auto un pametam skolas teritoriju, bet pēc kādiem pāris simts meriem no skolas Vaso uz brīdi aptur auto. Te viņš man parāda un pastāsta par vēl vienu dīvainību saistībā ar notikumiem Beslans skolā. Vispirms Vaso man jautā. Redzi tur pa labi to ēku? Uz ko es atbildu ka redzu. Ieskaties tā vērīgāk- saka Vaso. Te ievēroju, ka tā taču ir Beslanas policijas pārvaldes ēka! Man te uzreiz iešaujas prātā jautājums, bet nepaspēju to pat uzdot, kā Vaso jau atbild! Tāda sajūta, ka Vaso jau zin par ko jautāšu! Redzi- norada Vaso! Skola atrodas tikai pāris simtu metru attāluma no Policijas pārvaldes ēkas, kurā ik dienu vajadzētu atrasties vismaz pāris desmitiem policijas darbiniekiem. Talāk Vaso man sāk stāstī, ka brīdī, kad teroristi ieņēma Beslanas skolu un sagūstīja ķīlniekus, policijas pārvaldes ēkā esot atradušies tikai trīs policijas darbinieki! Lielakā daļa no policisiem tajā dienā esot nosūtīti uz citām apdzīvotām vietām un pilsētām. Puse no tiem, it kā, esot apsargājusi Ziemeļosetijas prezidenta kortežu, bet vēlviena daļa policistu atradās republikas galvaspilsētā Vladikaukāzā, kur tikuši iepazīstināti ar tikko nozīmēto-jauno Beslanas policijas (to laik vēl milicijas) priekšnieku. Patiesībā par šo faktu jau biju kaut kur lasījis un Vaso stāstītais tikai apstiprināja to. Tātad atkal nākas secinat, ka sazvērestības teorijas piekritējiem varētu būt taisnība un tā būtu tāda, ka kādi ļaunie spēki (ar ko domāts Krievijas FDD) ir apzināti parūpējušies, lai Beslanas milicijā neatrastos pietiekoši daudz darbinieku, kuri varētu izjaukt šī terorakta organizēšanu.
Bēdu koks un Enģeļu pilsēta.
Tā nu pabraucam garām Beslanas policijas pārvaldei un Vaso pagriež auto lidostas virzienā. Tālāk pametam pilsētu un pēc kādiem pāris kilometrim pagriežamies pa kreisi, kur nonākam stāvlaukumā. Te arī ievēroju savdabīgu pieminekli un saprotu, ka esam nonākuši vietā, kuru Vaso grib man parādīt.
Godīgi sakot, šī pieminekļa bildes jau iepriekš biju redzējis un zinu kam tas ir veltīts. Protams! Tas ir piemineklis Beslanas traģēdijas upuriem un tautā tas tiekot dēvēts par „Sēru koku (Древо скорби)”. Piemineklis tiešām atgādina koku, kuru veido četru sieviešu figūras ar pret debesīm izstieptām rokām. Savukārt rokās, augstu virs galvas, šīs sievietes tur enģeļu figūras, kuras veidotas bērnu izskatā. Tādējādi šie enģeļi simbolizējot Beslans traģēdijā bojā gājušos mazuļus.
Burtiski te pat atrodas vēl viens piemineklis, kurš veltīts jau pašiem ķīlnieku glābējiem-specvienību karavīriem. Šo pieminekli rotā ļoti aizkustinošs uzraksts- „Jūs mūžīgi palieksiet Beslaniešu sirdīs, kā puiši, kas ar savām sīrdīm paglāba bernus ”.
Starp citu te gribu vēl piebilst! Lai kāda arī ir patiesība par to, ko darīja Krievijas specvienības un kādas pavēles izdeva to vadība, šo vienību ierindas darbinieki Beslanā paveica īstu vaoņdarbu! Jeb kurā gadījumā, ja pat pastāv kaut kāda sazvērestība, tad pie tās noteikti nevar vainot šo specvienību ierindas kareivjus, kuri riskējot ar savām dzīvībām glāba bērnus un pārējos Beslanas skolā sagūstītos.
Galu galā par kļūdām un vēl jo vairāk par apzināti noziedzīgām darbībām, ja tādas bija, atbildība un vaina pilnīgi noteikti guļas uz Krievijas specdienestu vadības pleciem, un iespējams pat uz pašu augstāko -Ziemeļosetijas republikas un Krievijas valsts vadošo pesonu sirdsapziņas.
Apskatu šos abus pieminekļus un nonāku jau kapsētā. To patiesībā varētu pat nosaukt par kapsētu-memoriālo kompleksu un tas tiešām tāds arī ir. Jau nākot līdz šejienei, virs ieejas vārtiem ievēroju uzrakstu-„Enģeļu pilseta (Город ангелов )”. Kas tad ir šī Enģeļu pilsēta?
Šinī kapsētā, kura nodēvēta par „Enģeļu pilsētu”, savas mūža mājas ir atraduši 266 no vairāk kā trīssimts Beslanas skolas upuriem. Te ir apbedīti: gan bērni, gan viņu vecāki, gan skolotāji. Jau ieprikš minēju, ka starp Beslanas skolā bojā gājušajiem bija, ir kristiešu, ir musulmaņu ģimeņu pārstāvji. Tagad daudzi no viņiem arī ir apbedīti vienkopus- vienā kapsētā un par mirušo reliģisko piederību norāda uz kapu plāksnēm iegravēti krustiņi, vai pusmēneši.
Epilogs.
Tā nu lēnām izmetu nelielu loku pa šo kapsētu, atgriežos pie auto un saku Vaso, ka varam doties tālāk. Tātad turpinām ceļu jau uz Vladikaukāzu. Pa ceļam braucot un pļāpājot ar Vaso vēl uzzinu, ka viņš pats arī ir piedalījies Beslanas traģēdijas upuru glābšanā! Gluži zem lodēm viņam gan nenācās līst! Toties četrus no skolas izbēgušos un nopitni ievainotos cilvēkus, Vaso ar savu auto esot nogādājis līdz slimnīcai -Vladikaukāzā. Jautāju kāpēc viņs tos neveda līdz Beslanas slimnīcai? Vaso atbild, ka Beslanas slimnīca uz to brīdi jau tā bija pārpildīta, ka ievainotie ļaudis esot gulējuši pat uz grīdas- slimnīcas koridoros. Redzot to, Vaso esot nolēmis cietušos vest uz Vladikaukāzu. Pēc cietušo nogādāšanas Vladikaukāzā Vaso atgriezās Beslanā, kur visu vakaru un nakti meklējis to piederīgos, lai paziņotu viņiem, ka viņu tuvinieki ir dzīvi un atrodas slimnīcā-Vladikaukāzā. Tāds nu lūk ir Vaso stāsts, kurš atšķirībā no daudziem citiem ir ar daudz maz labām beigām!
Tālāk Vaso jau atgriežas pie Beslanas traģēdijas analizēšanas. Īsāk sakot, no Vaso uzzinu daudz interesantas lietas par tēmu-„Kas nogalināja Beslanas bērnus”? No sekojošās- ļoti atklātās sarunas saprotu, ka vietējie beslanieši ir ļoti neapmierināti ar traģisko notikumu izmeklēšanas gaitu un rezultātiem. Vēl jo vairāk! Beslanas upuru piedrīgajiem un cietušajiem esot nācies pat cīnīties par to, lai viņi saņemtu vismaz kaut kādu materiālo un finansiālo atbalstu no valsts puses! Situācija esot nonākusi pat tik tālu, ka valsts ierēdņi sāka apvainot cietušos mantkārībā un vēlmē iedzīvoties uz valsts rēķina! Galu galā, visas šīs negācijas noveda pie tā, ka Beslanā tika nodibināta sabiedriska organizācija „Beslanas mātes”, kura rūpējās par traģēdijas upuriem un aizstāveja to intereses tiesās un dažādās valsts instancēs. Vēlāk daļa šīs organizacijas biedru dibināja vēl vienu organizāciju, kuru nosauca par -„Beslanas balss”.
Šī organizacija jau uzsāka daudz agresīvāku cīņu par to, lai uzzinātu patiesību- kas tad īsti notika tā saucamās ķilnieku atbrīvošans operācijas gaitā un pirms tās. Nesaņemot pietiekušu atbalstu no Krievijas valsts varas instanču puses, šī organizācija vairākkārt ir vērsusies pie Eiropas parlamenta, Eiropas valstu prezidentiem, ASV kongresa un daudziem citiem, ar lūgumu palīdzēt noskaidrot patiesos faktus par traģēdiju. Šī organizācija ir arī iesniegusi vairākas prasības Eiropas cilvēktiesību tiesā. Galu galā „Beslanas balss „ darbība pārauga nopietnā konfliktā ar Krievijas valsts varas pārstāvjiem, kā rezultātā vairāki organizācijas izstrādātie dokumenti Krievijas Federācijā tika atdzīti par ekstrēmistiskiem, tātad- noziedzīgiem. Sekojoši -tagad no varas iestāžu puses notiekot pat maskēta „Beslanas balss” biedru un darbinieku vajāšana!
Vaso šī stāsta beigās vēl piebilst, ka ļoti daudz cilvēku Beslanā jau ir sākuši baidīties uzdot liekus jautājumus Krievijas valsts pārstāvjiem un pat baidās šīs traģēdijas iemeslus apspriest savā starpā! Sarunas nobeigumā arī pats Vaso vēršas pie manis ar lūgumu. Tā kā es pats viņam iepriekšēju sarunu gaitā biju ieminējies, ka rakstu nelielus rakstiņus un tos publicēju dažās Latvijas interneta vietnēs, Vaso man palūdz lai es, ja rakstīšu par Beslanu, nepievienoju rakstam bildes kurās ir redzams viņš. To es arī apsolu – gan piebilsdams, ka diez vai kādam Krievijas varas pārstāvim ir iespēja un vēl jo vairāk-interese, lasīt manus rakstus! Pie ta vēl piebilstu, ka mani stāsti tiek publicēti tikai Latvijas interneta vietnēs un latviešu valodā!
Tā nu noklausoties Vaso stāstīto un ņemot vērā dažados ziņu avotos apkopoto informaciju saprotu, ka maz ir ticams tas, ka pilna patiesība par to- kas notika Besanā 2004.gada 1.septembrī, kādreiz nāks gaismā! Skumji, bet tas tā ir. Paies laiks, daudzi piemirsīs notikušo un Beslanas traģēdija vēl vairāk apaugs ar mītiem, un nostāstiem. Tādējādi nākamajām paaudzēm mantojumā nonāks vēl viens drūms un neskaidrs vēsturisks notikums.
Starp citu! Tagad rakstot šo stāstu attapos, ka pēc dažām dienām taču ir 1. septembris. Tātad- būs kārtējā šīs traģēdijas gadadiena. Te arī apzinājos to, ka lielā daļā pasaules, tajā skaitā mūsu Latvijā, 1.septembris ir tik pat kā svētku diena! Pie kam vairumam no mums šī diena asociējas ar prieku! Ņemot vērā šo, vienu brīdi pat nodomāju, ka šo rakstu publicēšu nedaudz vēlāk, lai nesabojātu kādam lasītājam pirmās skolas dienas svētku noskaņojumu. Galu galā tomēr nolēmu, ka publicēšu šo rakstu tagad- pirms 1.eptembra. Tas tāpēc, ka manu prāt nebūtu arī godīgi aizrauties ar lieku toleranci- ignorējot skarbus notikumus! Tas no manis puses arī nebūtu godīgi pret Beslanas upuriem, ja es kādam izpatīkot un cenšoties nesabojāt garstāvokli, ignorētu un aizmirstu viņu drūmo likteni. Beslanā jau 12 gadus 1. septembris nav svētki un šķiet, ka šajā datumā tie tur nekad arī nebūs! Protams tas nenozīmē, ka arī citur pasaulē par 1.septembri, kā svetkiem ir jāaizmirst. Un tomēr! Nevajag aizmirst, ka dzīve mēdz būt arī skarba. Tāpēc tos kas ir dzirdējuši un zin par Beslanas traģiskajiem notikumiem, un tos, kurus šie notikumi nav atstājuši vienaldzīgus, aicinu pa starpu svētkiem atcerēties arī par Beslanas bojā gājušajiem bērniem, kuriem šie svētki izradījās liktenīgi.
Te tad arī esmu apskatījis Beslanas pilsētu un drūmās vietas, kuras saistītas ar šeit notikušo terora aktu. Tātad- varu noslēgt arī šo skumjo stāstu. Nākošos stāstus jau varēšu rakstīt jau par ikdienišķīgākām un ne tik smagām tēmām. Domāju ka lasot šo stāstu jau sapratāt, ka nakamajā stāstā runa ies par otru Ziemeļosetijas pilsētu, uz kuru tagad ved mans ceļš.Tātad, tā ir Ziemeļosetijas galvaspilseta-Vladikaukāza, kura bieži tiek dēvēta par „Kaukāza valdnieci”. Kāpēc Kaukāza valdniece un vai tā tāda tiešām ir? Par to tad pavisam drīz arī pastāstīšu.
Tagad varu no jums atvadīties un novēlu jums visu to labāko. Tāpat, visai pasaulei novēlu, lai nekad neatkārtotos šādas traģēdijas!