Lielā Krievijas Zelta loka aizmirstais posms-Serpuhova.
|
Pēteris Vēciņš
|
.Sveicināti atkal! Kā jau iepriekš solīju, tagad turpināšu stāstu par manu ekspress ceļojumu Piemaskavā. Kāpēc ekspress ceļojums? Iepriekšējā stāstā jau minēju, ka kārtējo reizi dodoties apceļot mūsu dižās kaimiņvalsts Krievijas Kaukāza reģionu man nācās pavadīt vienu dienu Maskavā. Tāpat minēju, ka pašu Maskavu iepriekš esmu apceļojis vairākkārt, tādēļ šoreiz nolēmu, ka šajā dienā starp lidojumiem uz ātru roku un bez īpašas iepriekšejas gatavošanās apskatīšu kādu pilsētiņu Piemaskavā.
Kā es līdz Serpuhovas centram braucu.
Mana izvēle krita uz pilsētu, kura atrodas uz dienvidiem no Maskavas. Izvēlējos šo pilsetu, jo nekad iepriekš šajā virzinā nebija nācies pabūt un tā nav parāk tālu no Maskavas. Tātad tā ir Serpuhova, kura ir slavena ar savu seno vēsturi un tā ir viena no pilsetām, kura ir iekļauta tā saucamā Lielā Krievijas Zelta loka sastāvā. Tur pie reizes varēšu arī tuvāk izpētīt, kā ļaudis dzīvo pašā Piemaskavā.
Un tā nu devos uz Serpuhovu, bet pa ceļam līdz tai iegriezos Butovas pilsētā, kurā apskatīju vienu ar drūmiem notikumiem saistītu vietu. Tas bija tā saucamais Butovas poligons, kuru tautā biežāk dēvē par Butovas nāves poligonu. Tad pabiju arī otrā līdzīgā vietā, kura atrodas tur pat netālu un tas bija tā saucamais Komunarkas poligons. Par šiem poligoniem un par to kas tajos notika jau stāstīju iepriekš un ja jums ir interese, tad par to varat izlasīt manā stāstā „Vārti, aiz kuriem vaid zeme (Butovas un Komunarkas nāves poligoni)”.
Tagad pēc Butovas un Komunarkas poligonu apskates esmu atgriezies Butovas dzlzceļa stacijā, no kuras plānoju doties tālāk uz Serpuhovu. Tā kā jau tuvojas pusdienlaiks un vēl vēlos apskatīt Serpuhovu man vajadzētu laicīgi izbraukt, bet pētot vilciena kustības sarakstu secinu, ka līdz nākamajam vilcienam, kurš kursēs Serpuhovas virzienā, ir jāgaida nedaudz vairāk kā stunda! Nu nekādi nebiju iedomajies, ka šādā Maskavas piepilsētas dzelzceļa līnijā vilcieni kursē tik reti! Neko darīt, lai netērētu lieki laiku dodos uz tuvumā esošo stacijas kafejnīcu, kur ieturu pusdienu maltīti. Pasūtu kompleksās pusdienas, kuras šeit lepni tiek dēvētas par „Business lunch”! Jā-jā! Tā tās tagad Krievijā arī sauc, tikai ēdinkrtē šis angliskais termins tagad tiek rakstīts ar krievu burtiem: бизнес ланч! Labi ta nosaukums, bet starp šīs kafejnīcas apmeklētājiem nevinu ar biznesu kaut nedaudz saistītu personu tā arī neatrodu! Pamanu te tikai dažas omes ar mazbērniem un pāris taksistus. Labi-taksistus varbūr arī varētu pieskaitīt pie biznesmeņiem, jo tie šeit Krievijā strādā efektīvi-uzbāzīgi. Šeit pusdienojot vien saņemu trīs piedāvājumus izmantot takša pakalpojumus. Vismaz četrus līdzīgus piedāvājumus saņemu arī pa ceļam dodoties no kafejnīcas līdz peronam.
Tad nu beidzot esmu ticis vilcienā un varu doties uz Serpuhovu. Līdz Serpuhovai it kā nav tālu (aptuveni 65km), bet vilciens turp brauc salīdzinoši ilgi, jo pa ceļam seko vairāki pieturas punkti. Galu galā pēc vairāk kā stundas ilga brauciena esmu nonācis Serpuhovā.
Tā kā ne visi Piemaskavas elektrovilcieni ir aprīkoti ar tualetēm, ja rodas vajadzība pēc tādas, tad ir jāpaciešas līdz stacijai kurā jāizkāpjat. Arī tad nav nekādas garantijas, ka tur atradīsiet tualeti, kurā pienācīgi var nokārtoties. Izrādās Serpuhovas stacijā tualete ir un tajā ir iespējams iekļūt samaksājot 10 rubļus. Par šiem rubļiem no tualetes kasieres saņemu arī bonusu! Tā ir neliela tumši pelēka papīra strēmele pussalvetes izmērā. Acīmredzot tas ir domāts kā tualetes papīrs!
Ar to jau viss nav beidzies. Uzreiz aiz iejas durvīm nākas uzdurties nākamajam ekskluzīvajam bonusam! Tas ir ekskluzīvais tualetes „dizains”. Tādu ilgi nebiju redzējis! Parasti šādas lietas atturos fotogrāfēt, bet šoreiz tiešām nenocietos! P.S. Tiem kas te man gribēs pārmest, ka cenšos nomelnot visu kas ir Krievijā, jau laicīgi atvainojos un varu piebilst: Pieļauju ka kaut ko līdzīgu vēl jo projām var atrast arī mūsu pašu zemē, bet teikšu godīgi, ka pēc PSRS sabrukuma periodā šadas lietas esmu rdzejis ļoti reti un pēdējos 10 gados vispār kaut ko līdzīgi neesmu sastapis!
Pirmais iespaids tā neko! Starp citu, arī laika apstākļi mani šodien šķiet nelutinās, jo ik pa brīdim uznāk lietus. Debesis ir pamatīgi nomākušās un izskatās, ka lietus varētu nerimties arī visu atlikušo dienu. Nu neko darīt! Mani plāni paliek nemainīgi. Te pat, burtiski pie dzelzceļa stacijas, atrodas arī pilsētas autoosta no kuras autobusi kursē, gan uz tuvākajām pilsētām un ciemiem, gan uz attālākiem pilsētas rajoniem. Te arī jāpiebilst, ka dzelzceļa stacija un autoosta Serpuhovā, var teikt, atrodas pilsētas nomalē. Tā tad, ja jums ir jānokļūst līdz pilsētas centram, kurš atrodas diezgan patālu no stacijas, jums nākas izmantot pilsētas sabiedrisko transportu.
Tad nu arī es sāku meklēt autobusu ar kuru iespējas nokļūs līdz Serpuhovas centram. Vispirms vēršos pie pirmā autobusa vadītāja un jautāju, ar kuru autobusu ir iespējams nokļūt līdz centram? Ar tā saucamajām georgija lentītēm aplipinājies autobusa šoferītis izrādās ir pa visam nelaipns un man nicinošā-augstprātīgā tonī atbild: „Es ar savu autobusu uz centru nebraucu. Vai tad tu neredzi, ka šis ir luksus klases autobuss, kurš kursē uz Maskavu? Ja nu tev vajag nokļūt centrā, tad ej uz pretējā pusē esošajiem peroniem. No turienes atiet pilsētas autobusi, bet kāda nummura autobuss kursē uz centru es nezinu, jo pats esmu no Maskavas”. Tā nu dodos uz pretējiem peroniem, kur mēģināšu sameklēt autobusu, kurš kursē uz pilsētas centru.
Vispār jāsaka tā! Te valda diezgan liels bardaks. Autobusi kuri kursē uz dažādiem pilsētas rajoniem un tuvākajām apdzīvotajām vietām stājās kur pagadās, un nekādas peronu numerācijas te faktiski nepastāv! Daži šoferi, vai biļešu kasieres, ik pa brīdim skaļā balsī izkliedz vietu nosaukumus uz kurām kursē viņu autobusi. Lielākā daļa autobusu te ir tā saucamie PAZiki (no saīsinātā to ražotāja nosaukuma: ПАЗ). Tie ir dizgan briemīgi! Tie grab un klab, un to salonā smako pēc degušas gumijas. Pie kam smaku var sajust pat autobusā neiekāpjot!
Te nu arī atceros padomju laikus, kad es no savas pilsētas Kandavas devos uz un no tehnikuma, kurš atradās Ogrē. Tad arī bieži nācās braukt uz, vai no Tukuma, kurā bija jāpārsēžas no autobusa vilcienā vai otrādi. Kā jau kārtīgos padomju laikos, piektdienās un svētdienās, kad tieši bija jābrauc autobusi bieži bija pārpildīti. Tādējādi dažkārt biļetes uz ērtākajiem autobusiem no Tukuma līdz Kandavai bija izpirktas un vienīgā alternatīva bija braukt ar autobusu, kurš uz Kandavu brauca caur lauku ciemiem. Tas bija kaut kas ellīgs! Tos nepilnus 40 kilometrus maršruta tā laika autobuss brauca ilgāk kā pusotru stundu. Piekam tas brauca pa dubļainiem vai putekļainiem ceļiem! Vasarā putekļu smogu salonā vēl papildināja šitāda pati pidegušas gumijas smaka un karstums.Tie kas tajos laikos ir braukuši ar šādiem autobusiem droši vien atcerās, ka arī jumta lūkas tiem bija aizskrūvētas, lai tās nebūtu iespējams atvērt. Putekļu daudzumu salonā tas tik pat kā nemazināja, jo tie tur iekļuva pa visām iespējamām autobusa virsbūves spraugām. Toties karstums salonā bija nežēlīgs!
Kārtējo reizi jautājot vienai no autobusu kasierēm par autobusu uz centru uzzinu, ka šaja pielsēta faktiski ir divi centri- vecais un jaunais, un uz tiem var nokļūt ar dažādiem autobusiem. Galu galā izvērtējot situāciju nolemju, ka tālāk tomēr došos ar taksi. Takši šeit pie stacijas ir cik uziet un es dodos pie viena no tuvāk stāvošajiem automobīļiem ar taksometra marķējumu. Jautāju tā vadītājm, vai viņš var mani aizvest līdz centram? Takša vadītājs pamāj ar roku un norāda, ka man jāiet pie cita taksista. Te uzreiz uzrodas arī kāds kaukāza izcelsmes vīrs, kurš acīmredzot pilda potenciālo pasažieru plūsmas regulētāja funkcijas. Viņš norāda man uz vienu no automašīnām. Kā saprotu, tad šī auto vadītājs arī būs tas kurš mani apkalpos. Kāpju iekšā un saku lai mani ved uz pilsetas centru. Taksists jautā, kurā vieta man precīzi vajag nokļūt? Uz ko es atbildu, ka man ir gluži vienalga un lai izlaiž mani kaut kur, kur ērtāk. Pie reizes apjautājos. Kas tad īsti bija tas vīrs, kurš sadala pasažierus pie taksometru pieturas? Vai tas ir kāds tā saucamais-zapravila(заправила)? Takša vadītājs pasmaida un atbild, ka tāda nu te esot tā kartība. Tas it kā tiekot darīts, lai te nelīstu pārvadātāji no svešām pilsētām. Pie sevis gan nodomāju: nu tieši kā izdaudzinātajos deviņdesmitajos gados! Sākumā gribēju vēl pajautāt, vai vietējiem taksistiem vēl jo projām ir jāmaksā nodevas tā saucamajam „jumtam”, bet beigās tomēr pārdomāju.
Serpuhovas jaunais un vecais centrs.
Tā nu braucam centra virzienā. Pa ceļam garām slīd pelēkas un drūmas padomju laiku daudzstāvu bloku mājas. Tuvojoties centram ievēroju arī pāris milzīgas jaunbūves, bet tā vērīgāk ieskatoties pamanu, ka celtniecības darbi tajās jau kādu laiku nenotiek. Jautāju taksistam, vai celtniecība te apstājusies dēļ pēdējos pāris gados pastāvošās ekonomiskās krīzes?
Taksists man atbild, ka krīze te esot sākusies jau krietni agrāk un vispār krīze te esot pastāvīga parādība. Laikam ejot mainoties tikai tās dziļums, ar ironiju ska taksists. Pēc kāda gabaliņa jau pamanu arī pāris modernākas ēkas un saprotu, ka esam nonākuši līdz pilsētas jaunajam centram. Saku taksistam, lai viņš mani izlaiž pie vienas no daudzstāvu ēkām un norādu uz pašu šikāko māju. Te arī piestājam un es izkāpju tā saucamajā Revolūcijas laukumā (Площадь реаолюции), kurš šodien fatiski arī ir Serpuhovas pilsētas centrālais laukums.
Tātad tālāk došos kājām ejot. Izmetu nelielu loku ap Revolūcijas laukumu un nonāku pie secinājuma. Te tā pat, kā vairākās citās Krievijas pilsētās, ir izvedots kaut kas līdzīgs paraug kvartālam. Es to nosauktu pat par tādu kā Poķomkina kvartālu (domaju ka sapratāt, ka salīdzinājums saistīts ar slavenajām Krievijas Poķomkina sādžām). Arī te ap šo laukumu atrodas vairākas administratīnās ēkas, biroji, veikali un tirdzniecības centri. Šī laukuma pašas šikākās un augstākās ēkas pirmajā stāvā atrodas pat Mc Donalds! Tas arī viss. Dažām ekām nav ne vainas un tās izskatītos tīri glīti, ja apkārt tām nevaldītu totāla netīrība un bardaks. Centrālo ielu segums, vis maz pa ielas vidu, nav tas sliktākais, bet ielu nomales un ietves ir ļoti sliktā stāvoklī. Par atkritumiem vispār grūti ko piebilst! Nesaprou ar ko noarbojas šīs pilsētas vadība un kur tā tērē ielu tīrīšanai atvēleto naudu!
Secinu ka šeit tā īsti nav ko rdzēt, tādēļ nolemju doties tālāk. Uzmetu aci kartei un konstatēju, ka līdz Serpuhovas vecajam centram, jeb tā saucamajam Ļeņina laukumam nav jāiet pārāk tālu. Tas atrodas tikai pāris kvartālu attālumā. Seko kādu 10-15 minūšu gajiens un esmu jau nonācis līdz šim laukumam. Ļeņina vārdā nosauktā laukumā mani sagaida neatņemama tā sastāvdaļa un tas protams ir šī padomju vadoņa piemineklis.
Laukuma vidū aiz Ļeņina muguras artodas kvadrāt formas ēka. Kāds no sastaptajiem vīriem man skaidro, ka agrāk šo ēku lepni esot dēvējuši par Gosķinij dvor (Гостиный двор) un tajā esot atradies labs tirdzniecības centrs. Savukārt pēc PSRS bojāejas šī ēka tika privatizēta un tā tika sadalīta, un šobrīd tajā atrodas vairāki birojui un tā saucamās „tirdzniecības točkas (торговые точки)”. Tagad šis kungs šo ēku dēvējot par svēto četrinieku, jo ēkas stūros ir izvietojušies tādas pilsoņiem nepiecišamas lietas, kā lombards, notāru kantoris, pirotehnikas veikals un veikals kurā tirgo kapu pieminekļus. Ko vairāk mūsdienu cilvēkam vajagot? Jautā šis vīrs un uz to pats arī atbild: Lombardā ieķīlāt pēdējo mantību, samaksāt notāram par testamentu, pasūtīt sev kapu pieminekli un beigās par atlikušo naudu sapirkties petardes, un izšaut tās!
Šķiet ka šeit sastapto vīru esmu ieinteresējis un kādu brīdi viņš man kļūst gandrīz kā gids. Es arī īpaši neiebilstu un izliekos, ka viņa uzbāzība mani nettraucē. Starp citu var arī manīt, ka viņš nemz nav dumjš. Tieši pretēji! Saprotu ka Genādijs, tā izrādās viņu sauc, ir pietiekoši izglītots un savā laikā esot ieņēmis arī kādu svarīgu amatu pilsētas izpildu komitejā.Tā nu noklausos nelielu stāstījumu par Serpuhovas senāku un ne tik senu vēsturi. Pie reizes izmetam arī loku ap Ļeņina laukumu, kurš patiešām ilgstoši ir bijis pilsētas centrālais laukums un padomju laiku zenīta šeit esot rīkotas pat karaspēka parādes. Padomju perioda ziedu laikos Serpuhovā esot dzīvojuši vairāk kā 150 tūkstoši iedzīvotāju un gandrīz tik pat daudz to esot bijis Serpuhovas pipilsētās. Šodien pilsētas iedzīvotāju skaits esot samazinājie vismaz par 30 tūkstošiem, jo pilsēta piedzīvojot ne tos labākos laikus. Vairums rūpnīcu esot slēgtas, vai to strādnieku skaits ir samazināts. Darbu te artrast neesot viegli, neskatoties pat uz to, ka Serpuhava ne pavisam neesot tā sliktāka pilsēta Piemaskavā. Pats Genādijs arī esot pirms laicīgi pensionejies, jo viņam esot problēmas ar veselību, kuras traucējot atrast darbu. Tā nu viņš tagad iztiekot no pensijas, kura knapi sasniedzot septiņus tūkstosus rubļu (nepilni 100euro).
Tā nu klausoties Genādiju lena garā turpinu pastaigu. Noslēdzot loku ap laukumu piestājam nelielā skvēriņā. Te Genādijs parāda man divus pieminekļus. Viens no tiem ir piemineklis Kijevas-krievzemes kņazam Svjatoslavam. Cik zinu šī kņaza valdīšans laikā tika apvienotas Novgorodas un Kijeves krievzemes, bet ar ko Svjatoslavs ir saistīts ar Serpuhovu? Nemāku jums teikt. Starp citu arī mans pavadonis Genādijs uz šo jautājumu man nespēja atbildēt.
Otrs piemineklis ir veltīts slavenajam Krievijas reformātoram un ministru kabineta priekšsēdētājam (premjeram no 1906. līdz 1911.g.) Pjotram Stolipinam. Izrādās arī šim kungam ar Serpuhovu nekāda tieša sakara tā īsti neesot bijis. Runajot par šiem pieminekļiem Genādijs galu gala izsakās šādi. Tagadējā pilsētas vadība tā vietā lai savestu kārtībā pilsētas ielas un ēkas savus pilsoņus barojot tikai ar pieminekļiem, un slavas dziesmām par agrākiem padomju un Krievzemes varoņiem. Šo skvēru arī esot atklājuši ar lielu pompozitāti un tajā bez diviem esošajiem pieminekļiem tuvākajā nākotnē esot plānots uzstādīt vēl divus. Caram Pēterim Pirmajam un Aleksandram Ņevskim. Te Genādijs smejoties piebilst, ka pēc pilsētas galvas teiktā, šo pieminekļu uzstādīšnas mērķis esot- audzināt patriotiskās jūtas un uzlabot pilsetnieku dzīves kvalitāti (Цель-воспитать патриотические чувства и Повышение качества жизни горожан). Vai no tā palielināsies patriotiskās jūtas Genādijam eesot grūti spriest, bet tas ka šie pieminekļi nekādā mēra neuzlabos viņa dzīves kvalitāti, par to viņš ir pilnīgi pārliecināts.
Tā nu Ļeņina laukums ir apskatīts un nākamais mans mērķis ir Serpuhovas vecpilsētas kvartāli, un ieliņas. Godīgi sakot jau grasos kaut kā tikt vaļa no Genādija, bet situācija atrisinās pati par sevi. Genādijs te satiek vienu no saviem seniem paziņām, kurš mēģina viņu pierunāt kaut kur doties. Te nu tā kā varam arī šķirties. Pateicos Genādijam par sniegto infotmāciju un nelielo ekskursu pilsētas vēsturē. Pirms atvadāmies Genādijs tomēr tā neuzkrītoši paved mani sāņus, lai viņa paziņa nedzird ko runājam un kautrīgi man pajautā. Vai es nevarētu izlīdzēt ar kādu grasi pāris aliņiem? Atbildu- ka protams varu! Priekš labiem cilvēkim man nav žēl, saku Genādijam un noziedoju viņam dažus desmitus rubļu. Tad seko vēl pāris lietderīgu Genadija padomu par to, ko un kur pilseta vjdzētu apskatīt, un mēs šķiramies.
Serpuhovas vecpilsēta.
Tagad dodos aplūkot Serpuhovas vecpilsētu. Aplūkojot karti secinu, ka viena no interesantākajām vietām šeit varētu būt pilsētas kremlis. Turp arī dodos, bet pa ceļam nākas šķērsot vairākus vecpilsētas kvartāliņus. Tā īsti par vecpilsētu šo rajonu gan ir grūti nosaukt, bet pa starpu jaunākām un ne tik jaunām padomju laikos tapušām ēkām var tomēr atrast arī senākus namus, kuri acīmredzot ir būvēti vēl cariskās Krievijas laikos.
Kā jau daudzviet Krievijā arī šeit seno ēku tehniskais stāvoklis ne tuvu nav tas no labākajiem. Māju sienu krāsojums ir nolupis un apmetums nodrupis. Arī logi dažviet bez maz vai gāžas ārā! Un tādā stāvoklī atrodas absolūtais vairākums, gan cara laikos būvetās, gan padomju laikos būvetās ēkas.
Pie tā visa vēl īpašas, ne visai glaimojošas, uzmanības vērti ir šo ēku pagalmi un pievārtes. Viss te ir salauzts, piemēslots un aizmirsts! Un tas nav tikai atsevišķās vietās! Kāds man te varbūt mēģinās teikt, ka es esmu speciāli izmeklējis šādas vietas. Nekā nebija! Šādi grausti un bardaks valda gandrīz visā pilsētā. Pie kam, te pat fotogrāfijās redzamās mājas un pagalms atrodas burtiski 100 metru attaluma no tikko apskatītā Ļeņina laukuma! Galu galā, ja nu arī ir šeit daudz maz sakoptākas ielas un pagalmi, tad tas ir rajonos kuros atrodas privātmājas, un acīmredzot par tīrību un kārtību tur parūpējas paši iedzīvotāji, bet ne pilsētas komunālie dienesti.
Labi! Dodamies tālāk. Te pat netālu jau pamanu vienu no baznīcām, kura kartē notrāīta kā ”Jēzus krustā sišānas baznīca”. Turp nu arī dodos.
Te nonāku pie veciem vārtiem pa kurim var nokļūt līdz šij baznīcai. Patiesībā izrādās, ka šeit pirms revolūcijas laikos ir pastāvējis tā saucamais „Kristus krustā sišanas klosteris (Распя́тский монасты́рь)”. Šis klosteris ir dibināts 1665.gadā. Savukārt patreiz redzmā baznīca tika uzcelta nedaudz vēlāk- 1719.gadā.
Pēc „dižās oktobra revolūcijas” klosteris un baznīca šeit tika likvidēti un to ēkas, un teritorija tika nodota Serpuhovas medicīnas augstskolas rīcībā. Šīs skolas filiāle šeit pastāvēja visu padomju laika periodu un tika pārcelta uz citām telpām tikai salīdzinoši nesen. Tādējādi bijušā klostera ēkas un telpas tika pamestas. Tagad šeit ļoti labi var redzēt tā sekas. Ēkas ir sabrukušas un izpostītas. Daudz maz pienēcīgā stāvoklī ir saglabājusies tikai pati baznīcas ēka un tā pavisam nesen esot nodota krievu pareizticīgo baznīcas valdījumā.
Nu protams! Vai varat iedomāties kādu senās Krievijas pilsetu bez baznīcām? Nu ne taču! Arī šeit Serpuhovā tādas ir vairākas. Precīzu to skaitu gan nepateikšu, bet šķiet to ir vairāk kā pāris desmitu un aptuveni puse no tām atrodas tieši šeit vecpilsētā, vai tās tuvumā. Te pat aiz žoga atrodas jau nākama Serpuhovas baznīca. Patiesībā tā ir katedrāle, jeb precīzak sakot-Svētītāja Nikolaja katedrāle (Храм Святи́теля Никола́я). Te var manīt, ka katedrāles ēka jau ir labi sakopta un pienācīgi tiek uzturēta, jo kā nekā šis taču ir pats galvenais-centrālais pilsetas dievnams. Tas šeit ticis uzbūvēts jau 1721.gadā. Sekojoši tajā tika veikti vairākkārtēji pārbūves darbi. Pēdēj o reizi dievnams tika pārbūvēts no 1833. Līdz 1857.gadam un tā tad arī ieguva Katedrāāles statusu. Jāpiebilst gan, ka 1929.gadā, jau pēc revolūcijas līdzīgi kā visur citur Krievijā, tika slēgta arī šī katedrāle. Tad arī daļēji tika sagrautas katedrāles torņa un kupola konstrukcijas. Katedrāle savu darbību atsāka tikai pēc PSRS sabrukuma 1995.gadā. Tad arī tika atjaunots tās tornis un kupols, un tie ieguva savu vēsturisko izskatu. Šodien šis ir viens no retajiem Serpuhovas dievnamiem, kurš ir daudz maz pienācīgi restaurēts.
Tā kā katedrāle apmeklētājiem šodien ir slēgta un tajā iekļūt nav iespējams, es turpinu ceļu tālāk. Mans ceļš ved cauri vecpilsētas kvartāliņiem, kuros gar ielu malām rindojas vairākas dzīvokļu mājas. Pārsvarā tās ir senas mājas un var redzet, ka to uzturēšana vairākiem saimniekiem sagādā grūtības.
Vieni saimnieki ēku, jeb precīzak sakot to ēkas daļu-posmu kurā dzīvo ir izremontējuši un daudz maz piekrāsojuši, bet citi saimnieki nedara neko. Rezultāts ir redzams! Dažas ēkas te izskatās kā daudzkrāsainas zebras, jo daļa no ēkas ir nokrāsota vienā krāsā, nākamā daļa citā, bet vēl nākamā vispār netiek kopta. Tam visam pa starpu atrodas arī pa kādam graustm. Tas viss kopā te veido super-savdabīgus ielu skatus.
Starp citu, šis it kā ir pilsētas vēsturiskais centrs, bet par to ka kādam šeit rūpētu kaut kāds vēsturiskais mantojums neliecina pilnīgi nekas. Patiesi senām, ar kokgrizumiem rotātu aplodžu ēkām, tiek brutāli iemontēti plastmasas logi. Brutāli jo veids kā šie logi tiek uzstādīti ir ārpus jeb kuras kritikas!
Vecpilsētas ielas ir arī pārblīvētas ar visdažādākajiem šķūnīšiem, garāžām un būdām, daļa no kurām jau sen ir sabrukšanas stadijā, vai jau ir sabrukušas. Vienlaicīgi šur tur vecpilsētas teritorijā tiek celtas arī jaunas privātmājas, kuru arhitektūra ne tuvu neideras pilsetas vēsturiskajā ansamblī.
Savukārt visvairāk vecpilsētas skatu bojā briesmīgā izskata skārda, jeb es labāk teiktu- bleķa žogi. Tie ir visur un šķiet ka tie tiek uzstādīti ar mērķi, lai turīgākie ļaudis varētu norobežoties no nabadzīgākiem kaimiņiem. Nezinu kuram ir ienācis prātā, ka viņu namīpašumam šādi bleķa žogi piešķir labāku estētisko izskatu! Ja nu vienīgi šis žogs kalpo kā robeža starp savu tā saucamo -pili un apkārt valdošo bardaku? Man te gribetos šo māju saimniekiem pajautāt, vai vieglāk nebūtu sakopt mājas pievārti, nevis norobežoties no tās aiz augsta žoga un dzīvot kā cietumā?
Tā nu staigājot pa vecpilsētas ieliņām esmu nonācis līdz palielai gravai, virs kuras piekalnē atrodu vēl vienu interesantu ēku. Uzreiz pamanu, ka patreiz šajā ēkā ir iekārtota neliela kapella un izstāžu zāle, kurā tiek izstādītas dažadas ar reliģiju saistītas lietas. Pa gabalu ieraugot šo ēku gan varēja padomāt, ka tā būveta industriālam vajadzībām. Savukārt tā kārtīgi papētot to rodas iespaids, ka ēkas augšējie stāvi ir uzbūveti uz senākas būves mūriem. Izrādās tas tā arī ir. Ēkas augšējie stāvi ir uzbūvēti uz bijušās baznīcas mūriem.
Te pat aiz šīs ēkas jau atrodas grava un no piekalnītes virs tās tīri labi var saskatīt arī Serpuhovas kremli, jeb precīzāk sakot, to kas no tā ir palicis. Turp tad nu arī došos, bet pirms tur nokļūtu ir jāšķērso šī grava. Tā nu meklēju vietu kur varu nokāpt lejā gravā.
Serpuhovas kremlis.
Pirmajam sastaptajam garāmgājējam jautāju, pa kurieni visērtāk ir šķērsot šo gravu? Sastaptais kungs atbild, ka man jāiet līdz nākamai šķērsieliņai, tad jāpagriežas pa labi un tur es jau nonākšot līdz kāpnēm, kuras ved lejup no kalna. Tad kungs vēl piebilst, lai es esmu uzmanīgs, jo šīs kāpnes esot bīstamas. Vietejie ļaudis tās pat esot nodēvējuši par „Nāves pakāpieniem (Ступеньки смерти)”. Izrādas ka kāpnes tā dēvējot, jo tās esot ļoti kritiskā stāvoklī. Pie kam, šoziem kādai kundzei gados kāpiens lejup pa šīm kāpnēm tiešām esot izrādījies letāls.
Kāpnes atrodu un tās pa tiešām izskatās ne visai drošas, jo tām vienkārši trūkst vairāki pakāpieni, bet daudzi no esošajiem pakāpieniem ir saplaisājuši un var sabrukt jeb kurā brīdī. Man gan šīs kāpnes raizes nesagādā, bet vecākiem ļaudīm tās var radīt nopietnas problēmas, jo īpaši ziemā un tumšos vakaros.
Nokapjot lejā gravā nonāku starp divām kalnu nogāzēm. Virs dienvidu nogāzes augšā atrodas vecpilsēta, bet virs ziemeļu nogāzes kremlis. Savukārt starp šīm nogāzēm atodas neliels līdzenumiņš, kurā izvietojies tīri jauks un kluss dzīvojamo māju rajoniņš, kuru šķērso pavisam neliela upīte(Vietējie ļaudis to jau izsenis dēvējot par Serpejkas upīti).
Izmetu nelielu loku pa gravu un tālak dods augšup Kremļa kalnā. Kāpiens izradās pastāvs, pie kam, lai nokļūtu līdz pirmajiem kremļa mūriem nākas paložņāt arī pa krūmiem. Galu galā līdz mūriem esmu nonācis. Te beidzot uzspīd arī saulīte. Tas protams priecē, jo līdz šim ik pa brīdim lija lietus.
Tā nu atrodos bijušā kremļa teritorijā un uzrāpjos uz viena no mūriem. Te tad arī paveras lieliska panorāma uz vecpilsetu un ieleju, kuru tikko šķērsoju.
Savukārt pretējā virzienā var jau saskatīt tā saucamo Katedrāles kalniņu (Соборная гора) un uz tā esošo baznīcu kupolus, un spices. Arī turp es pavisam drīz došos, bet pirms tam tā kārtīgi izpētīšu šo kalnu uz kura atrodas Serpuhovas kremlis.
Jāsaka gan, ka no varenajiem kremļa mūriem te maz kas ir saglabājies. Precīzak sakot, te ir apskatāmi tikai atsevišķi mūru fragmenti, kuri pārsvarā atrodami virs kremļa kalna dienvidu un austrumu nogāzēm. Pārējās nogāzēs par mūru agrāko atrašanās vietu liecina vien atlikušie valņi. Tāda lūk situācija te ir šodien. Toties senāk šeit patiešām atradās nopietns kremlis ar nopietnām mūra sienām..
Ja nu reiz esmu nonācis šajā vēsturiskajā vietā , tad man nāksies pāris īsās rindiņās izstastīt arī kaut ko no tā, ko zinu par šī kremļa, un pašas Serpuhonas pilsētas vēsturi. Un tā! Vēsturiskos avotos šī pilsēta pirmo reizi tiek minēta 1336.gadā ar nosaukumu Serpohov (Серпохов). Savukārt kopš XVI g.s. tā dokumentos figurē ar šodienas nosaukumu- Serpuhova (Серпухов). Pastāv vairākas versijas no kā radies šis nosaukums. Un tā nu viena no tām ir tāda, ka pilsētas pirmais pilskalns atradās Serpejkas upītes krastā kurai par godu tas tika arī nosaukts. Cita versija ir tāda, ka šajā pilskalnā tika kalti sirpji (krieviski- серпы) no kā arī radās pilsētas nosaukums. Tā pat, ļoti ticama ir trešā versija, ka pilseta nosaukta šeit masveidā sastopmu augu-seratullu (krieviski-серпухи) vārdā.
Kā jau tikko minēju par pilsētas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1336.gads. Tad šeit, ne pārak tālu uz dienvidiem no Maskavas, Naras upes krastā (netālu no tās ietekas Okā), tika uzbūvēti pirmie pilsētas nocietinājumi (Pirmās Serpuhovas kremļa sienas tika būvetas no ozolkoka baļķiem). Sakarā ar to, ka Serpuhova atradās netālu no vietas, kur ērtāk šķērsot samēra plato Okas upi, pilseta un tās kremlis kļuva par ļoti nozīmīgu militāri-strtēģisku objektu. Jau pašā jaunizveidotās pilsētas pastāvēšans sākuma periodā, tā tika pakļauta vairākkārtējiem tataru-mongoļu uzbrukumiem. Savukārt pēc Donas Dmitrija uzvaras Kuļikovas kaujā pār tatāru-mongoļu karaspēku, Serpuhova kādu laiku baudīja lielas privilēģijas. Tā laika Serpuhovas kņazistē tika kaltas pat savas monetas.
Sekojoši 1483.gadā, pēc ilgstoša krievu kņazu savstarpējiem ķīviņiem un kariem, Serpuhova nonāk Maskavas valdnieku tiešā pārvaldē, līdz ar ko zaudēja savas privilēģijas un nozīmi. Serpuhovas nozīme atkal pieaug XV g.s. kad Maskavas valdījumi atkal tika pakļauti Krimas hanu uzbrukumiem. Šajā periodā pati Serpuhova ne vienu vien reizi nonāca Krimas hanu vadījumā. Tā tas notika arī 1521.gadā, kad Serpuhovu un vairākas Maskavas kņazu pārvaldītās pilsetas iekaroja slavenā Krimas valdnieka Mehmeta Gireja I karaspēks. Savukārt vēlāk ,1556.gadā, Maskavas kņazam Vasījijam III izdodas atgūt Serpuhovu un vairākas citas pilsetas uz dienvidiem no Maskavas. Tam sekoja nopietna pilsētu nocietinājumu būvniecība līnijā gar Okas upes krastiem, lai aizsargatos no Krimas hanu uzbrukumiem. Tad tika pārbūvēts arī Serpuhovas kremlis un tā koka sienas jau tika nomainītas ar akmens mūriem. Tā nu atkal Serpuhova kļuva par stratēģiski nozīmīgu un svarīgu pilsētu.
Par pilsētas vēsturi pavisam īsi pastāstīšu vēl, bet nedaudz vēlāk. Tagad atrodos tikko piemnētā Serpuhovas kremļa teritorijā un veikšu nelielu tās izpēti. Agrāk šo kremli apjoza pamatīgs akmens mūris, kura kopējais garums esot sasniedzis 933 metrus un tajā bija izbūveti septiņi torņi, un pustorņi.
Tagad kā jau pirmīt teicu- no kremļa senajiem mūriem maz kas ir saglabājies. Viens no tā iemesliem ir tas, ka padomju varas pastāvēšanas gados kremļa mūru akmeņi tika izmantoti pilsētas dzīvojamo un sabiedrisko ēku celtniecībai. Vēl jo vairāk-liela daļa Serpuhovas kremļa mūru akmeņu tika aizvesti uz Maskavu, kur tie tika izmantoti Maskavas metro staciju celtniecībai. Tā pat, laika gaitā ir gājušas bojā vairākas celtnes, kuras atradās šī kremļa teritorijā. Līdz mūsdienām no tiem senajiem laikiem te ir saglabājusies tikai viena baznīca. To te arī pamanu. Tātad turp arī dodos.
Lai nokļūtu līdz baznīcai nākas apjozt nelielu privātmāju kvartāliņu, kurš atrodas uz šī kremļa kalna un man nākas tālāk iet pa valni, kurš atrodas virs kalna dienvidu nogāzes. Sekojoši pagriežos pa labi un nonāku jau uz valņa, kas pavērsts uz rietumiem un Naras upi.
Šajā posmā no agrāk šeit bijušā mūra nav saglabājies pilnīgi nekas. Arī Naras upi no šī valņa tā īsti saskatīt nav iespējams, jo to lejā aizsedz kārtējais, puspamestais, industriālais objekts. Toties te ir ļoti labi rdzama šī baznīca. Tā atrodas burtiski virs kalna nogāzes.
Patiesībā tā ir Svētās trīsvienības katedrāle (Свято-Троицкий собор) un kā jau tikko minēju- tā ir vienīgā kremļa teritorijā sglabājusies seno laiku celtne. Pirmā koka baznīca šeit Kremļa kalnā (agrāk dēvēts par Sarkano kalnu-Красная горка) tika uzbūvēta 1380.gadā. Vēlāk XVI g.s. šeit parādījās arī pirmā no akmeņiem celtā baznīca, kura savā pastāvēšanas laikā tika vairākkārt izpostīta un pārbūvēta. Protams ka pagājušā gadsimta drūmajos trīsdesmitajos gados arī šī baznīca, jeb katedrāle, tika slēgta. Padomju laikos katedrāles telpās tika izveidota neliela novadpētniecības muzeja izstāžu zāle. Savukārt 2011.gadā katedrāle tika atgriezta krievu pareizticīgo baznīcai un tagad te atkal tiek rīkoti dievkalpojumi.
Burtiki pie šīs baznīcas es atrodu vēl vienu interesantu objektu, kurš gan tā īsti nav sistīts ar šī kremļa vēturi! Tas ir karā kritušo padomju karavīriem veltīts pimiņas memoriāls, kuru rotā ļoti interesants piemineklis. To ieraugot uzreiz sapratu! Kaut kur to jau esmu redzējis! Un kā tad ne? Tāds pats, tikai stipri lielāks izmēros, stāv Berlīnē- Treptovas parkā. Tas tā tiešām arī ir. Izrādās ka pirms šāda pieminekļa uzstādīšans Berlīnē, tika izgatavota tā samazināta kopija. Kad 1949.gadā Treptovas parkā tika atklāts orģinālais piemineklis, tā samazinātā kopija uz kādu laiku nonāca noliktavā. Savukārt 1964.gadā pieminekļa kopija tika uzdāvināta Serpuhovas pilsetai, kurā tā tika arī uzstādīta. Sākotnēji šis piemineklis atradās pie Serpuhovas pilsētas slimnīcas, bet nezinu kādā sakarā, 2009.gadā, tas tika pārvietots uz šejieni- Kramļa kalnā.
Tā nu lenā garā esmu apstaigājis arī Serpuhovas kremļa teritoriju un apskatījis visu ko vēlējos. Noslēgumā vēl uzkāpju uz Kremļa kalniņa ziemeļu valņa. Tieši šeit atrodas pats augstākais skatu punkts no kura var pārredzēt ganrīz visu bijušā kremļa teritoriju.
Te arī paveras lieliska panorāma uz Katedrāles kalniņu un tā baznīcām. Tas nu arī ir nākamais mana šīs dienas ceļojuma mērķis. Tātad turp tad arī došos, bet pirms tam vēl jāuzņem pāris kadru.
Katedrāles kalniņš (Соборная гора).
Kāpēc šo vietu tā sauc? Šķiet skatoties uz šo kalniņu jautājumam par to nevajadzētu rasties! Jau izsenis šajā piekalnē, iepretīm kremlim, ir atradušies vairāki dievnami-baznīcas un katedrāles, kuras tad arī devušas šim kalnam šādu nosaukumu.
Vairāki no šiem dievnamiem Katedrāles kalniņā atrodas arī šodien un bez jeb kādām grūtībām no Kremļa valņa varam saskatīt trīs no tiem. Un tā! Pirmā -tuvākā, ar sārtajām sienām, tā ir tā saucamā Svētās Jaunavas Marijas, jeb Uspenskas baznīca (Це́рковь Успе́ния Пресвято́й Богоро́дицы). Tā šeit uzbūvēta 1741.gadā, agrāk šajā vietā bijušās, Uspenskas koka baznīcas vietā. Šo baznīcu 1817.gadā nopostīja ugunskrēks un tās atjaunošanas darbi ievilkās līdz pat 1854.gadam. Tad arī šī baznīca ieguva mūsdienu izskatu. Savukārt pagājušā g.s. trīsdesmitajos gados baznīca tika slēgta. Tās mācītāju un vairākus garīdzniekus 1938.gadā aizveda uz Butovas poligonu, kur tie tika nošauti. Tagad baznīca atkal ir nodota krievu pareizticīgo baznīcas rīcībā, bet dievkalpojumi tajā notiekot ļoti reti.
Talākajā galā, skatoties no šejienes pa labi, atrodas Svētās trīsvienības baznīca. Jā tās nosaukums ir tāds pats, kā dievnamam šeit bijušā kremļa teritorijā. Tā īsti reliģisko lietu būtībā es slikti orientējos, bet saprotu, ka atšķirība starp šiem dievnamiem ir tā, ka vienam no tiem (atrodas kremļa teritorijā) ir katedrāles statuss, bet otram (atrodas šeit katedrāles kalniņā) ir tikai baznīcas statuss. Starp citu te varētu rasties arī jautājms. Kāpēc tad šo kalniņu sauc par Katerāles kalniņu, ja pati katedrāle atrodas Kremļa kalnā? Šķiet atbilde ir tāda, ka vēstures gaitā katedrāles statuss tika piešķirts, te vienām baznīcām, te citām. Tā nu kādu brīdi, kāda no katedrālēm atradās arī kalniņā, iepretīm kremlim, un skarā ar to radās šī kalniņa nosaukums, kurš saglabājies līdz mūsdienām. Turpinājumā vēl pāris vārdos piebildīšu, ka Svetās trīsvienības baznīca te tika uzcelta 1670.gadā par godu svētajam Vasīlijam Blaženijam. Vēl interesants ir fakts, ka šī ir viena no retajām baznīcām, kura pagājušā g.s. trīsdesmitajos gados netika slēgta. To slēdz tika 1960.gadā, jau sakarā ar tās slikto tehnisko stāvokli. Savukārt pēc baznīcas restaurācijas pabeigšanas tā tika nodota Serpuhovas mākslas muzeja vajadzībām. Pie kam, šī baznīca vēl jo projām atrodas šī muzeja valdījumā un uz šo brīdi tā nav atgriezta krievu pareizticīgo baznīcai.
Savukārt starp abām iepriekš piemienētajām baznīcām atrodas vēl viena baznīca. Tā ir Pravieša Elijas-krieviski Iļjas -baznīca (Це́рковь Проро́ка Ильи́) un tā ir pati junākā baznīca šajā Ketedrāles kalniņā. Tās pamatakmens tika ielikts 1748.gadā. Sekojoši XIX g.s. vidū baznīca piedzīvoja nopietnu rekonstrukciju, kuras gaitā tā ieguva mūsdienu izskatu. Toties šeit pats interesantākais ir tas, ka šī esot vienīgā Serpuhovas baznīca, kura visā PSRS pastāvēšanas laika periodā netika slēgta un tajā notika dievkalpojumi. Arī šodien šī baznīca ir atvērta publikai un tā ir brīvi pieejama.
Tā nu īsumā par šiem trim dievnamiem esmu pastāstījis un tagad varu doties tuvāk izpētīt šī, tā saucamā, Katedrāles kalniņa rajonu. Skatoties no šejienes pirmajā mirklī tas izskatās tīri nekas. Tā kopējais ansamblis izskatās lieliski un šī būtu ideāla vieta tūrisma industrijas attīstībai, bet patreiz no tā šķiet nekas nasanāk! Kāpēc tā? Īstenībā jau tā rūpīgāk ieskatoties to var redzēt.
Vēl jo vairāk! Nokāpjot lejā no kremļa vaļņa un nonākot Ketedrāles kalniņā, jau uzduros kaut kam šokējošam! Tas ir totālais bardaks kas valda šaja rajonā. Pa gabalu tīri izskatīgās baznīcas ielenc vairāki grausti.
lielāka daļa ēku šeit ir pamestas un ja nu arī ir te kāda māja, kurā dzīvo cilvēki, tad tā atrodas diezgan nožēlojamā stāvoklī. Tā pat šeit artodas arī pāris pilnīgi izpostītu namīpašumu.
Pamesta un vientuļa ir arī tikko pieminetā Svētās trīsvienības baznīca, kura pa gabalu izskatās tā tīri neko. Tās durvis ir aiznaglotas ar dēļiem. Tātad pilsētas mākslas muzejam šī ēka tā īsti nav vajadzīga. Kāpēc šī baznīca netiek nodota krievu parezticīgo baznīcai? Domāju ka viņiem tā arī nav vajadzīga, jo šī organizācija pati netiek galā ar tām baznīcām, kuras jau atrodās tās valdījumā.
Tā nu izbaudot nelielu šoku par šeit redzamo turpinu ceļu. Te pavisam negaidīti no kāda grausta izskrien bariņš suņu un skaļi riedami metas manā virzienā! Jau sagatavojos kaut kā aizsargāties, kad pēkšņi suņus apsauc pie baznīcas vārtim sēdošais klaidonis. Šķiet ka šie suņi labi pazīst šo vīru noplukušajās drēbēs un arī respektē viņu. Suņi it kā nomierinās un izklīst, bet tajā pat laikā pāris no tiem turpina mani uzraudzīt. Te nu arī klaidonis apjautājas, vai es nevaru viņam noziedot kādu rubli? Izskatās ka man nav nekādas īpašas izvēles! Kā nekā, šis klaidonis apturēja šo suņu uzbrukumu un pilnīgi ir iespējams, ka viņš tos suņus var atkal satracināt. Tadēļ iedodu tam pa kabatām salasīto sīceni un dodos tālāk.
Patiesībā te biju plānojis iegriezties arī Svētā Elijas baznīcā, kura atrodas burtiski te pat, bet tagad pārdomāju. Teikšu godīgi, izdarīju to drošības apsvērumu dēļ. Ja nu es ieiešu šajā baznīcā un pēc kāda brīža atgriezīšos pie tās vārtiņiem? Tur mani atkal var sagaidīt šie klejojošie suņi, un ja uz to brīdi klaidonis būs kaut kur pazudis, tad ļoti iespējams, ka man nāktos atspārdīties no kārtējā suņu uzbrukuma!
Serpuhovas industriālais uzplaukums un noriets.
Nākošais mans apskates objekts atrodas te pat pie Katedrāles kalniņa un lai līdz tam nonāktu ir jāšķērso tikai viena iela. Te tad arī esmu nonācis līdz bijušajai Serpuhovas tekstilfabrikai. Droši vien šeit arī varētu rasties jautājums-ar ko tad šī fabrika ir īpašas uzmanības cienības vērta? Izādās ka šī fabrika agrāk zināma mērā ir bijusi, kā Serpuhovas industriālās varenības simbols.
Ja nu reiz šeit esam nonākuši, tad pāris rindiņās atkal pieskāršos vēstures tēmai. Un tā lūk! Kā jau pirmīt teicu, 1556.gadā pēc kņaza Vasīlija Blaženija uzvaras kārtējā karā, pret Krimas haniem, Serpuhova uz kādu brīdi atkal piedzīvoja īstu uzplaukumu. Sekojoši pēc pilnīgas uzvaras pār Krimas haniem Krievijas valsts paplašinājās un tās robežas nostiprinājās jau krietni uz dienvidiem no Serpuhovas. Tādējādi pilsēta it kā zaudēja savu strtēģisko nozīmi, bet tajā pat laikā, tā kādu brīdi saglabāja savu ekonomisko potenciālu. Vēlāk pēc Maskavas kņazu kārtējiem savstarpējiem ķīviņiem un kariem XVIIg.s. pilsēta pilnīgi panīka un to pameta lielā daļa iedzīvotāju. Savukārt uz reiz pēc Pētera Pirmā ieviestajām reformām Krievijā, Serpuhova atkal sāka atdzīvoties. Krievijas robežas tad jau atradās tālu no Serpuhovas un tas samazinājās risku, ka šeit varetu notikt kaut kāda kara darbība. Tad nu šeit arī sāka strauji attīstīties tirdzniecība, amatniecība. Pilsētā tika uzbūvētas arī vairākas fabrikas. Sekojoši Katrīnas II valdīšanas laikā Serpuhova jau pārvērtās par īstu industriālo centru. Šeit tika uzsākta upju kuģu būvniecība, bet vēlāk te tika būvēti arī kuģi, kuri tika nosūtīti uz dienvidiem- jauno zemju apgūšanai Volgas lejtecē. Jo īpaši strauji pilsētā attīstījās vilnas, bet vēlāk kokvilnas un zīda audumu ražotnes. Kādu brīdi Serpuhovā tika izgatavots vairāk kā 30% no visa Krievijā lietotā buru audekla.
XIIX g.s. vidū Serpuhovā jau strādāja vairāki desmiti fabriku un pilsēta tajā laikā bija viena no industriāli attīstīkajām pilsētām Krievijā. Kā jau sapratāt, galvenā rūpniecības nozare šeit bija saistīta ar audumu un vadmalas ražošanu. Tātad moderni sakot- Serpuhova kļuva par vienu no nozīmīgākajiem tekstil rūpniecības centriem Krievijas impērijā un ieņēma cienīgo piekto pozīciju šajā sfērā starp tādām to laiku industriālām pilsētām, kā Maskava, Jaroslavļa, Ivanova un Kostroma. XIX g.s. vidū Serpuhovā jau strādāja vairāk kā desmit tekstil fabriku un starp tām bija arī tā saucamā fabrika -„Staraja Miza (Старая Мыза)”, kuru tautā biežāk devēja par Maksima Košina fabriku. Sekojoši 1858.gadā Maksima Košina mantinieki dibināja uzņemumu -„Nikolajs Košins un dēli (Николай Коншин и сыновья) ”, un viņi uzsāka jaunas fabrikas celtniecību. Tā nu jaunā fabrika, kuru atklāja 1861.gadā, tika nosaukta par Košinu fabriku „Novaja Miza (Новая Мыза)”.
Sākotnēji šī fabrika sastāveja no 12 ražošanas korpusiem, kuros tika izvietotas vairāk kā 300 darba mašīnas. Vienlaicīgi vienā maiņā šajā fabrikā strādāja vairāk kā 500 strādnieku, bet vēlāk to skaits jau pārsniedza tūkstoti. Pavisam drīz Košinu īpašumā nonaca arī vairākas citas tekstil fabrikas un tika dibināta tā saucamā -Košina manufaktūru sabiedrība (Товарищество мануфактур Н. Н. Коншина). Pagājušā g.s. sākumā Košinu uzņēmumos kopā jau strādāja vairāk kā 11000 cilvēku. Interesanti ir arī tas, ka Košinu ģimenes uzņēmums nodarbojās ne tikai ar ražošanu. Tajā laika par uzņēmuma līdzekļiem šeit Serpuhovā- Katedrāles kalniņa tuvumā, tika uzceltas arī vairākas dzīvojamās mājas, kurās tika izmitināti fabriku strādnieki un kalpotāji.
Šīs uzņēmīgās Košinu ģimenes veiksmes stāsts izbeidzās 1918.gadā, kad boļševiki nacionalizēja viņu uzņēmumu. Kas pēc tam notika ar pašu Kosinu ģimeni? To es nezinu, jo nekur neatradu nekādu informaciju par to. Acīmredzot Krievijā maz kam interesē savu bijušo- izcilo uzņēmēju liktenis. Ticamāk ka Košinus, tā pat kā daudzus citus to laiku Krievijas uzņēmīgos ļaudis, nomērdēja kādā koncentrācijas nometnē tālajā Sibīrijā, vai nu vienkārši likvidēja kādā Piemaskavas nošaušanas poligonā.
Pēc Košinu uzņemumu nacionalizācijas uz to bāzes tika izveidots tā saucamais valsts uzņemums -„Sarkanais tekstilnieks (Красный текстильщик)”, kurš tīri veiksmīgi stradāja visu Padomju valsts pastāvēšanas periodu. Tajā laikā šī uzņēmuma paspārnē tika nodoti arī vairāki citi-cariskās krievijas laikā tapušie un vēlāk nacionalizetie tekstil rūpniecības uzņemumi. Patiesībā uz to brīdi šis bija otrs lielākais tekstil rūpniecības uzņemums PSRS. Ilgstošu laiku, PSRS pastavēšanas periodā un kādu brīdi pēc tās sabrukuma, šis uzņemums bija pats lielākais darba devējs Serpuhovā.
Tagad nonākot līdz vieniem no šīs rūpnīcas vārtiem nākas secināt, ka šodien par tās agrāko varenību liecina tikai atlikušie rūpnīcas ēku mūri. Rūpnīca ir pārvērtusies par īstu graustu! Ražošana šeit jau kādu labu brīdi nenotiek, par ko liecina ar krūmiem aizaugusī teritorija. Sākotnēji varētu padomāt, ka šī rūpnīca mirusi nežēlīgi grūtajos, un šodien nopeltajos, deviņdesmitajos gados! Tas tā tomer neesot. Iepriekš satiktais un pieminētais Genādijs man zināja stāstīt, ka šis uzņemums esot tīri veiksmīgi pārdzīvojis, gan komunistus, gan nežēlīgos un grūtos deviņdesmitos gadus, un turpnāja strādat. Tikai divtūkstošo gadu sākumā, aptuveni pirms 11 gadiem, jau tagadējā valdnieka-Putina valdīšanas laikā, rūpnīcā esot noticis apvērsums. Vienkarši sakot, te esot ieradušies bruņoti vīri, kuri piespieda rūpnīcas vadību nodot kāda partijas- Vienotā Krievija (Единая Россия) biedra kontrolē. Sekojoši nepagāja ne gads, kā rūpnīcā tika pārtraukts ražošanas process un pavisam drīz tā tika arī pilnībā slēgta. Vēlak no rūpnīcas tika izvesti tās darbagaldi, kuri veiksmīgi esot nonākuši metāllūžņu pieņemšanas punktos. Tā nu arī beidzis pastāvet šis leģendārais un agrāk slavenais uzņemums.
Sākotnēji biju domājis, ka varēšu iekļūt šeit un kaut ko arī nobildet, bet izradas, ka rūpnīcas bijušo teritoriju ielenc augsts žogs un tās vārti ir slēgti. Protams! Ja tā kārtīgi pacenstos, tad šie vārti nebūtu nekāds īpašais šķērslis, lai nokļūtu šīs rūpnīcas teritorijā. Es tomēr neesmu tik nekaunīgs un to nedaru, un veicu šī objekta apskati caur žoga režģiem un pētot tā bildītes dažādos interneta resursos.
Jāsaka gan, ka daudzas ēkas te vēl jo projām ir zem jumta un ja tagad kāds vēlētos šeit kaut ko veidot , tad tagad ir pēdējiais brīdis to darīt. Ēkas te teišām ir iespaidīgas. Tās nav no parasta dzelzbetona būvetas. Tās pārsvarā ir būvētas no sarkanajiem māla ķieģeļiem un to arhitektūra ir ļoti interesanta. Šīs ēkas tiešām ir pelnījušas, lai tās tiktu iekļautas aizsargājamu arhitektūras pieminekļu sarakstā .
Tā nu izmetu nelielu loku gar bijušās Košinu rūpnīcas žogu. Pa ceļam atrodu arī senāk šājā teritorijā bijušās baznīcas mūrus. Padomju laikos šajā baznīcā esot ierīkota viena no rūpnīcas noliktavām. Tagad par šīs ēkas bijušo-reliģisko funkciju atgādina tikai piecas torņveida konstrukcijas ēkas stūros un tās vidū.
Atgriežoties pie Serpuhovas vēstures lapaspusēm vēlos piebilst, ka arī padomju varas pastāvēšanas periodā Serpuhova daudz maz saglabāja industriālas pilsētas statusu. Šeit bez jau pieminetajām tekstilfabrikām atradās arī vairāki citi ražošanas uzņēmumi. Manas uzmanības vērta ir viena no šīm rūpnīcām un tā ir bijusī Serpuhovas automobīļu rūpnīca (Серпуховский автомобильный завод). Jautāsiet kāpēc? Tas vienkārši tāpēc, ka ar ironiju atceros šīs rūpnīcas produktu, kuru padomju laikos cēli dēvēja par „Invalīdu motorratiņiem (мотокаляска для инвалидов)”! Patiesībā! Ja to tā varētu nosaukt- tā bija neliela izmēra automašīna, kura tika aprīkota ar motocikla dzinēju. Tie kas ir piedzīvojuši padomju laikus noteikti atcerēsies tautā tā dēvētos-invalīdu vāģus, kurus salīdzinoši bieži varēja sastapt arī uz mūsu Latvijas (toreiz LPSR) ceļiem un ielām. Tie skaļi tarkšķēja, bet uz priekšu virzījās ļoti lēni. To metāla konstrukcija bija salīdzinoši vienkārša un vienlaikus visai briesmīga. Tautā mēdza teikt, ka šis auto esot ar cirvi izcirsts! Tā pat par šiem auto tika stāstītas arī anekdotes. Patiesībā tādi anekdošu „varoņi”, kā VDR Trabanti, PSRS Moskviči un Zaparožeci, salīdzinājumā ar Serpuhovā ražoto SMZ-SzD(СМЗ-С3Д), bija vienkārši lieliskas automašīnas! Vienā no anekdotēm par šo Serpuhovā ražoto auto brīnumu tika stāstīts, ka šī automašīna tikusi radīta nevis priekš invalīdiem, bet tam, lai par tādiem kļūtu.
Pēc PSRS sabrukuma šī Serpuhovas automobīļu rūpnīca kādu brīdi esot pat strādājusi. Tajā no 1995. līdz 2008.gadam, nelielām partijām, tika ražotas VAZ sērijas automašīnas-Oka VAZ-1111 (Ока ВАЗ-1111). Tagad Serpuhovā vēl jo projām ražojot šādus tādus agregātus un rezerves daļas, šīm iepriekš ražotajām automašīnām, bet šodien to ražošana jau notiekot dažādās- pāris garāžu izmēru lilās telpās. Pati bijusī Serpuhovas automobīļu rūpnīca tagad ir slēgta un pamesta, līdzīgi kā tikko apskatīta tekstilfabrika.
Pārupe, jeb Zanarje (Занарье).
Ar Serpuhovas industriālo mantojumu un industrijas vēsturi esmu jūs nedaudz iepazīstinājis, un tagad varu turpināt ekskursiju pa pilsētu. Tālak plānoju doties pāri Naras upei, kur izmetīšu nelielu loku pa turienes privātmāju rajoniņu-Zanarje.
Pirms nonāku līdz tiltam, te pat pie bijušās tekstilfabrikas uzeju nelielu skvēru, kurā atrodas kārtējais padomju laikos tapušais piemineklis. Izrādas ka tas ir veltīts šīs tekstilfabrikas strādniekiem, kuri aiztāvējuši savu tēvzemi Otrajā pasaules karā. Starp citu! Otrā pasaules kara laikā Serpuhova bija viena no tām Piemaskavas pilsētām, kuru Hitleriskās Vācijas karaspekam tā arī neizdevās okupēt. Frontes līnija 1941.gada rudenī pietuvojās Serpuhovai un novembrī tā atradās tikai nepilnu 10 kilometru attāluma no pilsētas robežas. Savukārt pēc decembrī veiktā Padomju armijas pretuzbrukuma frontes līnija no Serpuhovas tika atvirzīta un 1942.gada pavasarī tā atradās jau 150 kilometru attāluma no pilsētas.
Protams ka pilsētas aizsardzībā lielako lomu spēlēja vietējo fabriku strādnieki un teiši viņi arī bija tie, kas neļāva pretinieka karaspēkam iekļūt pilsetā. Tā teikt malači, bet te nu arī nodomāju! Interesanti kā justos šie pilsētas sargi, ja viņi redzētu to, par ko ir pārvērties viņu dzimtie uzņēmumi šodien? Labi ka vismaz šī pieminekļa pieguļošo teritoriju pilsētas komunālie dienesti ir daudz maz saveduši kārtībā. To pašu gan nevar teikt par bijušās rūpnīcas teritoriju, kura atrodas aiz žoga, burtiski pāris desmitu metru attālumā no piminekļa. Par pašu pieminekli varu piebilst tikai to, ka tas kā vairums no Krievijas provincēs esošiem un līdzīgiem pieminekļiem ir veidots no parasta betona un ķieģeļiem, un šajā zemē tā ir ierasta lieta, ka piemiņas vārdi ne vienmēr tiek kalti granītā. Priekš kam sarežģīt lietas un terēt liekus līdzekļus, ja var pa lēto? Būs labi arī betons un ķieģeļi!
Tā nu dodos tālāk. Pa ceļam līdz tiltam pamanu vēl dažus Serpuhovas pilsētbūvniecības šedevrus. Te atrodu arī kremļa valni uz kura izveidots uzraksts ar pilsētas nosaukumu.
Te pat atrodas arī Naras upe. Tā ir diezgan paliela upe un cik man zināms, kādā posmā tā ir arī kuģojama. Pašā Srpuhovā netālu no Naras ietekas Okā agrāk tikusi izveidota upes kuģu osta. Tā tur atrodas arī šodien, bet no šī tilta to saskatīt nav iespējams.
Serpuhovas pilsētas teritorijā Naras upi šķērso trīs tilti un viena gājēju laipa. Es tagad upi šķērsošu pa vienu no šiem tiltiem, bet atpakaļ uz šo krastu atgriezīšot pa citu tiltu, kurš atrodas nedaudz uz dienvidiem.
Šeit no tilta ieraugu arī vienu no ieplānotajiem apskates objektiem, bet līdz tam vēl kads gabaliņš būs jānoiet.
Tā nu šķērsoju upi un nonāku tās pretejā krastā. Talāk maģistrālā iela ved augšup kalniņā un arī šeit gar tās malām atrodas dažas vēsturiskas ēkas, starp kurām pamanu arī vienu no vecākajām Serpuhovas baznīcām.
Tā ir tā saucamā -Svētītāja Nikolaja brīnumdara baznīca(Це́рковь Святи́теля Никола́я Чудотво́рца), kura šeit tapusi 1711.gadā. Arī šī baznīca tika slēgta pagājušā g.s. trīsdesmitajos gados un tās kalpotāji tika nošauti jau pieminētajā, bēdīgi slavenajā, Butovas poligonā. Sekojoši baznīca tika daļēji sagrauta un tāda tā šeit nostāvēja visu padomju varas periodu. Arī tagad tā ir nožēlojamā stāvoklī. To gan ielenc sastatnes, kas it kā liecinātu par šeit noritošiem restaurācijas darbiem, bet patiesībā tādi te nenotiek! Tā kārtīgāk papētot var redzet, ka šīs sastatnes bezdarbībā šeit stāv jau vairākus gadus un jau sen ir sapuvušas. Tā ka, ja nu šeit kādreiz pienāks laiks restauracijai, tad vispirms būs jārestaurē šīs sastatnes.
Esmu nonācis krustojumā. No krustojuma rietumu virzienā atrodas daudzdzīvokļu namu rajonins. Spriežot pēc šo namu arhitektūras varu secināt, ka tie te būvēti Hruščova valdīšanas laikā. Tās ir tipiskas tā saucamās -„hruščovkas”! Protams kā pārsvarā visā Krievijā, šādos rajonos, arī šajā rajonā valda diezgan liels bardaks. Māju pagalmi ir piegružoti un nekopti!
Labi! Te tā īsti nav ko redzēt, tadēļ nogriežos krustojumā pa kreisi un dodos jau dienvidu virzienā. Šeit atrodas vairāki, vecāku un arī jaunāku, privātmāju kvartāliņi. Patiesība šis arī ir viens no Serpuhovas vēsturiskajiem rajoniem, bet laika gaitā starp senajām ēkām ir uzbūvētas arī jaunākas ēkas, kā rezultātā tagad te ir izveidojies tāds, neliels, dažādu arhitektūras stilu kokteilis.
Patiesībā man šī rajona apskate nedaudz pat ieintreģēja. Te var atrast arī patiesi senas un tipiskas cara laikos būvētas ēkas, kuras veidotas tipiskā krievu stilā. Vairakas no šīm ēkam, lai arī ne visai labi koptas, tagad izskatās ļoti mīlīgi. Tās būtu pavisam jaukas, ja tās nedaudz atjaunotu, bet ja to arī kāds darīs, tad noteikti vajadzētu censties saglabat ēku vēsturisko izskatu.
Ne visur tas tā notiek! Kā jau daudzviet arī šeit šādu ēku remonta, jeb atjaunošanas gaitā, ļaudis bieži nežēlo šo ēku vēsturiskos elementus un vēl biežāk vispār šādas ēkas izkropļo.
Jo īpaši briesmīgi izskatās šie bleķa žogi! Tos jau pieminēju pirms kāda brīža un te tie atkal parādās. Šķiet šis nerūsejošā skārda materiāls tīri labi derētu šo māju jumtu remontam, bet ne kā žoga materiāls. Starp citu brīžiem pat izskatās, ka šo ēku saimniekiem vairāk rūp tieši šo žogu uzturēšana, bet ne jumtu labošana!
Vēl viena lieta kas šeit uzkrītoši duras acīs ir tas, ka ietves gar ielas malām šeit netiek koptas. Prcīzāk sakot-labiekārtotu ietvju te tik pat kā vispār nav.
Ak jā! Atkal atkritumi! Tie šeit ir visur. Lai gan godīgi jāsaka, ka šeit privātmāju rajonā atkritumu ir krietni mazāk, kā rajonos ap daudzīvokļu mājām. Te dažviet pat ir uzstāītas atkritumu urnas! Lieta gan tāda, ka lielakā daļa atkritumu nez kāpēc ir izbērti blakus urnām un pašas urnas stāv tik pat kā tukšas!
Tā nu staigājot pa šo Zanarjes rajoniņu nonāku līdz vēl vienam apskates objektam. To jau pamanīju un piminēju pirms īsa brīža, kad šķērsoju Naras upi. Tā tad esmu nonācis līdz kārtējai baznīcai un tā ir Svetā pestītāja baznīca (Храм Спаса Нерукотворного Образа ). Šī baznīca te tika uzcelta 1896.gadā par kāda vietējā tirgotāja -Vasīlija Fjodoroviča ziedotiem līdzekļiem. Tolaik kādu laika sprīdi šī baznīca esot bijusi pati skaistāka celtne šajā upes krastā un tā bija tāda kā Zanarjes vizītkarte. Tāda tā bija līdz tam brīdim, kad jaunā padomju vara šo baznīcu likvidēja.
Laika posmā no 1925. līdz 1937.gadam šīs baznīcas kalpotāji tika iznīcināti dažādos Piemaskavas nošaušans poligonos. Tad tika nojaukti arī baznīcas torņi un kupoli, un tās telpās tika ierīkota zivju noliktava un kūpinātava. Tagad šī baznīca ir atgriezta krievu pareizticīgajai baznīcai. Pie kam, neskatoties uz šīs baznīcas visai bēdīgo stāvokli, šeit diezgan bieži tiekot rīkoti dievkalpojumi. Šodien gan, baznīcas durvis apmeklētājiem ir slēgtas.
Zaborje (Заборье).
Te nu var teikt, ka Zanarjes rajonu daudz maz esmu apskatījis. Tādēļ šķēŗsoju otru tiltu pāri Naras upei un atgriežos tās kreisajā krastā. Te nu uzmetu aci pulkstenim un secinu, ka līdz vakaram nav tālu. Tātad jāsaplāno laiks tā, lai līdz ar tumsiņu es varētu atgrizties dzelzceļa stacijā. Nolemju ka vēl aiziešu līdz vienam no Serpuhovas klosteriem. Mana izvēle krīt uz klosteri, kurš atrodas Naras upes kreisajā krastā, kādu pāris kilometru attālumā no šī tilta. Pa ceļam līdz šim klosterim man nāksies šķērsot vēl vienu no Serpuhovas vēsturiskajiem rajoniņiem un tas ir tā saucamais -Zaborjes rajons.
Te pat augšup kalniņā virs upes krasta atrodas jau iepriekš apskatītā Nikolaja svētītāja katedrāle. Savukārt starp upi un kalna nogāzi atrodas ielu krustojums, kuru ielenc vairākas vēsturiskas celtnes starp kurāām atrodu arī nelielu kapellu.
Aplūkojot ēkas, kas apjož šo krustojumu kārtējo reizi ievēroju, kā iet bojā pilsētas vēsturiskais mantojums! Šīs ēkas patiesībā prasīt prasās pēc remonta, bet to kritiskais stāvoklis nav vienīgā problēma kas apdraud to vēsturisko vērtību. Patiesībā ir tā, ka šo ēku apsaimniekotāji dažkārt cenšās kaut ko izdarīt šo ēku labā, bet šī centība visai bieži ir nepārdomāta un ir pat kaitīga.
Viens no piemēriem ir logi. Daudzām vēsturiskajām ēkām tiek mainīti logi un protams, ka letākā izvēle ir uzstādīt tām plastmasas logus. Ok! To jau varētu darīt, tikai tad būtu jācenšas, lai šo jauno logu rāmji būtu kaut cik līdzīgi iepriekšējiem-vēsturiskajiem. Tā pat vajadzetu censties, lai visas ēkas logi kopumā būtu vienā stilā veidoti. Te tas viss tā nenotiek! Katrs saimnieks pēc sava prāta maina logus un izdara izmaiņas ēkas fasādes izskatā. Redzot to man rodas tāds iespaids, ka arī nevienam pilsētas dienestam kurš ir atbildīgs par arhitektūras pieminekļu aizsardzību, tas neinteresē.
Arī ēkām veikto remontdarbu (ja tādi arī notiek) kvalitāte visbiežāk neiztur nekādu kritiku. Te pat atrodas ēka, kurai tikai pirms diviem gadiem esot veikts remonts, bet jau tagad tā prasās pēc atkartota remonta!
Labi! Turpinām ceļu. Tātad esam nonākuši Zaborjes rajonā, kurš stiepjas gar Naras upes kreiso krastu, no vecā pilsetas centra, līdz Visockas klosterim (Высо́цкий монасты́рь). Te pamanu arī Kristus krustā sišanas klostera zvanu torni, kuru pirmīt no augšā kalnā esošās klostera teritorijas tā īsti apskatīt nebija iespējams.
Tālak mans ceļš ved pa Zaborjes rajona ieliņu kura izvietojusies paralēli Naras upei. Te atkal parādās vairākas interesantas ēkas. Patiesībā šis Zaborjes rajons izsenis esot bijis slavens ar to, ka šeit dzīvojuši vairāki turīgi pilsētas tirgotāji un amatnieki. Tādējādi te arī esot atradušās vairākas tiem laikiem modernas un labi koptas mājas, un saimniecības, kuru teritorijas esot apjozuši iespaidīgi žogi.
Pastāv viedoklis, ka šie žogi arī ir radījuši šī rajona nosaukumu. Tā tad: Aiz žoga: kriev.- za zaborom (за забором)- Zaborje (Заборье). Protams ka to laiku žogi nebija – bleķa žogi, kādus te varam redzēt šodien! Ticamāk ka tie bija veidoti no koka un tie drīzāk bija pietiekoši bagātīgi izgreznoti ar dažādiem kokgriezumiem, un dekoratīviem metāla elementiem.
Ejot tālāk, gar ielu seko arī vairākas diezgan bēdīga izskata mājiņas. Un atkal tie logi! Nu paskats briesmīgs! Trešdaļa mājas ar plastikāta logiem, trešdaļa ar koka logiem un daļa logu nav vispār, jo šķiet tur esošais dzīvoklis kaut kad ir piedzīvojis ugunsgrēku!
Nākamā seko kāda īpatnēja būve. Spriežot pēc tā, ka to ielenc iespaidīgi žogi kurus klāj dzeloņdrāšu kamoli secinu, ka šī buve ir cietums.
Aiz šī cietuma iela kļūst dubļaina un nākas jau laipot pa tās nomalēm. Te nonāku pie ēkas, kurā acīmredot atrodas pilsētas pirtis. Par to liecina tas, ka ļaudis šurp ierodas ar pirts slotām.
Aiz pirtīm ieleņa izmet nelielu loku un tālāk tā ir klāta ar bruģi. Šeit apkārtējā apbūve kļūst vēl iteresantāka!
Te patiešām var atrast īstas krievu stilā būvētas mājas. To krāsojums vietām gan izskatās tīri amizanti, bet tās vismaz ir saglabājušas savu vēsturisko izskatu un tādus netņemamus tradicionālo krievu māju elementus kā kokgriezumiem dekorētās aplodzes.
Pa starpu tam visam gan parādās pa kādam graustam. Pie tam! Var manīt, ka šeit vairākas mājas ir cietušas no ugunsgrēkiem. Tādu māju te ir uzkrītoši daudz! Kas tam ir par iemeslu? Tiešām nemāku teikt, bet pieļauju, ka šeit notiek ļaunprātīga dedzināšana.
Tālak bruģētā iela ved augšup kalnā virs kura jau var pamanīt baznīcu kupolu smailes. Tātad tuvojos Visockas klosterim.
Visockas klosteris. (Высоцкий монастырь).
Tā nu esmu nonācis līdz šīs dienas ekskursijas pēdējam apskates objektam. Tātad tas ir viens no Serpuhovas klosteriem. Patiesībā Serpuhovā un tās pievārtē agrāk atradās vairaki klosteri, bet uz šodienu no tiem tikai divi ir labi saglabājušies un tie joprojām darbojas. Viens no tiem ir Serpuhovas bīskapijas pareizticīgo sieviešu klosteris (Серпухо́вский Влады́чный Введе́нский же́нский монасты́рь), bet otrs ir- Visockas pareizticīgo vīriešu klosteris (Высоцкий монастырь) pie kura es tagad arī atrodos.
Nonākot līdz šī klostera žogam, jeb precīzāk teikt-mūrim, jau var manīt, ka šis objekts atšķirībā no lielā vairuma citu, kuri atrodas šajā pilsētā, tiek labi uzturēts un kopts. Klosteri apjož iespaidīgs mūris un klostera teritorijā var iekļūt pa trim vārtiem. Vārti kuri atrodas uz ielas pusi izrādās ir slēgti un no šejienes klostera teritoriju var apskatīt tikai starp šo vārtu režģu spraugām.
Šķiet ka galvenā ieeja klostera teritorijā atrodas no upes puses. Turp arī dodos. Apmetu loku ap klosteri un nonāku pie torņa ar vārtiem.
Izrādās ka arī šie vārti ir slēgti un tas nozīmē, ka klostera teritorijā man šodien iekļūt neizdosies. Neko darīt! Jāsamierinās ar klostera mūru apskati un vēsuriskās informācijas izpeti.
Tātad pāris rindiņas par šo klosteri. Pirmo reizi šis klosteris vēsturiskos dokumentos figurē XV g.s.vidū. To te esot dibinājis kņazs -Vladimirs Andrejevičš, jeb kā to biežāk dēvē- Vladimirs Drošsirdīgais . Pēc Vladimira lūguma vietu klostera celtniecībai tika uzticēts atrast Radoņežas Sergijam (slavena kulta persona krievu pareizticīgo baznīcā). Tā nu 1374.gadā vieta klostera celtniecībai tika atrasta un pavisam drīz, šeit Naras upes krastā- netālu no Serpuhovas kremļa, klosteris tika uzbūvēts un iesvētīts. Sekojoši klosteris izauga un paplašinājās. Tas tika apjozts ar iespaidīgu mūri, kuru varam apskatīt arī šodien. Pašā klostera teritorijā laika gaitā tika uzbūvētas vairākas baznīcas. Šodien Visockas klosterī atrodas viena katedrāle un četras baznīcas. Tās tagad gan neuzskaitīšu, jo līdz tām tā arī neesmu ticis.
Tas nu īsumā būtu viss. Tagad noslēdzu loku ap klostera teritoriju un esmu nonācis pie klostera kalna ziemeļu nogāzes, kura ir pavērsta pret Serpuhovas pilsētu.
Te nu beidzot paveras jauka ainava! Tālumā var saskatīt gandrīz visu pilsētas centrālo daļu. Tā pat tīri labi var saskatīt arī vecpilsētas un Kremļa kalniņa baznīcu un katedrāļu torņus. Patiesībā te mani beidzot arī kaut kas patīkami pārsteidz! Tas ir tas, ka šeit nekur nav atkritumu. Arī klosterim pieguļošā teritorija līdz upei, vismaz pārredzamā attālumā, ir tīra!
Patīkama ainava paveras arī pa kreisi- austrumu virzienā, kur aiz upes var saskatīt arī otru Serpuhovas klosteri. Vismaz no šejiens izskatās, ka tas klosteris arī ir labi uzkopts. Tā tad, tas arī būtu apskates vērts, bet šodien to izdarīt vairs nebūs iespējams. Ir jau par vēlu un man ir pienācis laiks doties uz staciju.
Pa ceļam līdz stacijai.
Tā kā Visockas klosteris atrodas pilsētas nomalē un nekāda dižā transporta kustība šieit nanotiek, nedaudz sāku jau bažīties par to, ka nevarēšu šeit noķert taksi un man nāksies kādu gabalu iet atpakaļ centra virzienā. Man tomēr paveicas! Nepaguvu noiet pat pāris simtu metru, kā ielas galā parādās pirmā automašīna un izrādās, ka tas ir taksis. Pamāju tam ar roku, lai tas apstājas un te nu viņš ir.
Piebrauc automašīna, kuras aizmugurējo stiklu rotā uzlīme ar uzrakstu- „Obama Čmo (Обама чмо)! Iekāpjot auto ievēroju, ka tās panelis ir izdekotēts ar pāris ikonām (svētbildēm) starp kurām atrodas arī Putina portrets. Savukārt pie atpakaļ skata spoguļa ir piekarināts vesels čemurs ar dažādiem piekariņiem, starp kuriem ir tādas savstarpeji it kā nesavienojams lietas, kā PSRS karogs un pareizticīgo krustiņš. Tam pa vidu vēl karājas tā saucamā „Georgija lenta” un Krievijas karodziņš ar izšūtu divgalvainā ērgļa ģērboni.
Taksists vārdā Vadims sākumā ir tāds ne īpaši runīgs. Pa ceļam palūdzu uz īsu brīdi piestāt pie pāris objektiem, kurus arī biju plānojis apskatīt.. Viens no tiem ir Serpuhovas vēstures un mākslas muzejs. Biju kaut kur informatīvajos materiālos uzgājis informāciju, ka šajā muzejā esot bagātīga ekspozīcija un tajā esošā gleznu galerija esot viena no bagātākajam Piemaskavā. Muzejs tagad ir slēgts un tagad te seko tikai neliels pit-stops bildes uzņemšanai.
Otrs objekts atrodas kaut kur -te pat. Tā ir vēl viena baznīca, bet tā no pārējām līdz šim apskatītajām nav krievu pareizticīgo baznīca. Tā ir vecticībnieku baznīca (Це́рковь Покрова́ Пресвято́й Богоро́дицы), kuras nosaukumu latviski pat tā īsti nemāku pārtulkot. Jautāju taksistam Vadimam, vai viņš zin kur tāda baznīca atrodas? Vadimam nav ne jausmas kur tāda varētu būt! Izrādās ka viņš pat nezin, kas tie tādi vecticībnieki ir! Ļoti interesanti! Spriežot pēc atribūtikas automašīnā Vadimam vajadzētu būt īstam krievu patriotam, bet par tādu faktu, ka Krievijā ir arī citas baznīcas izņēmot krievu pareizticīgo baznīcu, viņš neko nezin! Neko darīt. Braucot tālak es pats pamanu šo baznīcu un palūdzu Vadimu pie tās uz mirkli pieturēt. Seko vēl viens foto kadrs pa auto logu un varam doties uz staciju.
Te nu arī Vadims kļūst runīgāks un mums izvēršas neliela diskusija par šo un to. Lai arī par ko mēs diskutētu Vadima teksti visu laiku sliecas aizskart politisko tēmu. Es gan vairāk gribētu uzzināt kaut ko par pašu pilsētnieku dzīvi, bet no tā nekas nesanāk. Tā vietā nākas noklausīties stāstu par to, ka pasaule nemīl Krieviju un krievus, par to ka pasaulē valda sazvērestība u.t.t. Galu galā pie tā visa ir zināmi arī vainīgie, kuri traucē Krievijai attīstīties un tie ir: mistiska „Piektā kolonna”, ēbreji, benderovieši, ASV un rietumu aģenti Krievijas valdības struktūrās. Protams! Vainīgs ir arī auto stiklā uzlīmētajā uzlīme attēlotais -OBAMA!
Pavisam drīz man šie teksti jau sāk piegrizties un es izdaru taktisku gājienu. Pavisam vienkāršu! Es uzdodu Vdimam pāris jautājumus! Piemēram: Kāpēc šīs pilsētas vadība nerūpējas par tīrību pilsētā? Kāpēc netiek pienācīgi uzkopti un apsaimniekoti pilsētas vēsturiskie objekti? Kāpēc pilsētas ielas ir brismīgā stāvoklī? Kāpēc šāda situācija ir ne tikai šeit Serbuhovā, bet tāda tā ir visā Krievijā? Vai tad pie visām šīm lietām arī vainīgi ir ebreji, amerikāņi, mistiskā „piektā kolonna” , vai pat pats Obama?!! Galu galā, vai tas „ČMO” nav jāmeklē te pat uz vietas?! Sakarīgu atbildi tā arī nesaņemu. Labi arī, ka jau esam nonākuši līdz stacijai un varam pārtraukt šo bezjēdzīgo diskusiju. Saku paldies un novēlu Vadimam veiksmi cīņā pret Krievijas ienaidniekiem, un varu doties uz stacijas ēku.
Te uzmetu aci vilcienu kustības sarakstam un secinu, ka līdz mana vilciena atiešanai vēl ir pietiekoši laika, lai iegrieztos stacijas bufetē un kaut ko iekostu. Tur pie reizes varbūt varēšu pieslēgties internetam. Nonākot bufetē un iraugot to, man rodas tāds iespaids, ka šeit kopš PSRS sabrukšanas nekādas izmaiņas nav notikušas! Ļoti senas- iespējams pat padomju laikos ražotas mēbeles, bufetnieces ar lielām balta auduma aubītēm, ar roku sarakstīta ēdienkarte.Nu tieši kā aizgājušajos padomju laikos! Uz uzdoto jautājumu par wi-fi esamību šaja iestādē, bufetniece uzreiz nespēj atbildēt un viņa veršas pie savas kolēģes pēc palīdzības. Viņa skaļi uzsauc- Оля! Слушай Оля! У нас вай-фай есть? (Oļa! Klausies Oļa! Mums wi-fi ir?). Seko pret jautājums! А что это (Kas tas)? Te tad arī es sapratu, ka šinī bufetē wi-fi noteikti nav pieejams.
Tā nu nopērku smilšu kūku un kafiju, kura tiek pasniegta plānā plastmasas glāzītē, kas no karstuma šķiet tūlīt izkusīs! Talāk baudot šos labumus vēl noklausos „razborkas (izskaidrošanos)” starp vienu no bufetniecēm un kādu manāmi iereibušu bufetes viesi. Šķiet ka viņš varētu būt bijušais bufetnieces vīrs. Razborku rezultātā, kad bufetniecei tiek piedraudēts ar galvas noraušanu, ierodas arī policija! Viss šis „hipišs” noslēdzas ar pamatīgu kašķi un grūstīšanos, kā rezultātā agresīvais viesis tiek saslēgts rokasdzelžos un nolikts uz grīdas.
Tā nu laiks līdz manam vilcienam paiet pavisam ātri un es varu doties atpakaļ uz Maskavu. Savukārt rīt jau došos uz lidostu un lidošu uz Ziemeļkaukāzu. Par to ko tur darīju un redzēju izstāstīsu kādā no nākamajiem stāstiem. Tagad pirms atvados seko vēl neliels pēcvārds.
Pēcvārds:
Godīgi sakot, pirms devos uz šejieni, daudz maz it kā nojautu, kā te varētu izskatīties un ko te redzēšu. It kā arī zināju, ka lielākaja daļā Krievijas provinču pilsētās ekonomiskā situācija nav tā labākā un ka daudzviet te ir samilzušas sociālās problēmas. Un tomēr!
Tas ko es te redzēju te, tas mani nedaudz pārsteidza! Nebiju iedomājies, ka pilsēta, kura atrodas tikai nepilnu 100 kilometru attālumā no tādas megapoles kā Maskavaa, valda šāda nesakārtotība un nabadzība!
Patiesībā Serpuhovai ne tuvu nevajadzētu būt tai nabadzīgākajai pilsētai. Te vēl jo projām strādā vairāki uzņēmumi. Pilsētas ģeogrāfiskais izvietojums ir ļoti izdevīgs lai šeit attīstītos tirdzniecība un ražošana. Pie tam vēl japiebilst, ka Serpuhovai ir ļoti bagāta vēsture un tai milzīgs potenciāls tūrisma attīstīšanai. Ņemot to visu vērā Serpuhovai vajadzētu kļūt par attīstītu un plaukstošu pilsētu! Kāpēc tas tā nav? Šķiet atrast atbildi uz to nebūs vienkārši! Galu galā varu tikai novēlēt Serpuhoviešiem veiksmi nākotnē un nezaudēt cerību, ka viņu pilsetā kādreiz tomēr plauks un zels.
Šodienas maršruts kartē: 1.Revolūcijas laukums, 2.Ļeņina laukums, 3. Kristus krustā sišanas klosteris, 4. Svētītāja Nikolaja katedrāle, 5.kāpnes (Nāves pakāpieni), 6.Kremlis, 7.Berlīnes Trptovas parka pieminekļā kopija, 8. Svētās trīsvienības katedrāle, 9. Svētās Jaunavas Marijas, Uspenskas baznīca, 10. Svētās trīsvienības baznīca, 11. Pravieša Elijas-krieviski Iļjas –baznīca, 12.Košinu tekstilfabrika, 13.Tiltas pāri Naras upei, 14. Svētītāja Nikolaja brīnumdara baznīca, 15. Svetā pestītāja baznīca, 16.Kapella, 17.Pilsētas pirtis, 18.Visockas klosteris, 19.pilsētas parks.
Te nu novēlu visu to labāko arī lasītājiem un saku paldies tiem, kuri izlasīja manu pagaro rakstu! Lai jums veicas! Tiksimies kādā no nākamajiem ceļojumiem!