Kosovas tūrisma citadele Prizrena (Mans Kosovas ceļojums 5. daļa).

Pēteris Vēciņš 27.07.2016 31 min lasīšanai 139 foto

Sveiciens visiem! Tad nu beidzot pēc gara pārtraukuma esmu pabeidzis rakstīt stāstu par manu ceļojumu Kosovā! Tātad šī ir šī stāsta pedējā – piektā daļa un šajā daļā es jums pastāstīšu par redzēto vienā no interesantākajām pilsētām, jeb precīzāk pat būtu teikt, pašā interesantākajā un skaistākajā Kosovas pilsētā. Šī pilsēta ir Prizrena!

Te pirms turpinu stāstu vēl atgādināšu, ka jau esmu uzrakstījis un jau iepriekš nopublicējis šī stāsta četras daļas, kuras, ja jums ir interese varat izlasīt. Pirmajā stāsta daļā „Newborn. Jaundzimusī valsts Kosova un tās galvaspilsēta Priština” stāstīju par braucienu līdz Kosovas galvaspilsētai Prištinai un izklāstīju, šo to, ko zinu par Kosovas senāko laiku vēsturi. Otrajā stāsta daļā „Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica” stāstīju par ceļojumu uz Ziemeļkosovu, kur pabijām tā saucamajā problemātiskajā rajonā kurā dzīvo lielākā Kosovas serbu kopiena. Tad pabijām arī Kosovas pilsētā Mitrovicē, kur diegan daudz stāstīju par šīs pilsētas un šī Kosovas ziemeļu novada vēsturi, problēmām, un to kā šis novads un pilsēta dzīvo šodien. Sekojošajā trešajā stāsta daļā „Nolādētie kalni un Kosovas Šveice - Rugova” stāstīju par ceļojumu uz Kosovas pilsētiņu Peju un tā saucamajiem „Nolādētajiem kalniem”. Savukārt iepriekšejā, stāsta ceturtajā daļā „No Albāņu alpiem līdz Šarplaņinas kalnu grēdu sniegotajām virsotnēm”, stāstīju par redzēto Albāņu Alpu kalnu piekājē un par braucienu līdz Šarplaņinas kalnu virsotnēm.

Un tātad! Iepriekšējā vakarā nonācām Prizrenas pilsētā, kur apmetāmies vienā no hosteļiem (City hostel Prizren). Pašā vakarā izmetām arī nelielu loku pa šīs pilsētas šaurajām, naksnīgajām ieliņām un ieturējām vakariņas vienā no daudzajiem šejienes restorāniem.

Tik tiešām! Secinājām ka šeit kafejnīcu un restorānu ir salīdzinoši daudz un uzreiz pamanījām, ka šo pilsētu apmeklē daudz tūristu,, un kā jau tikko minēju, Prizrena arī ir pati iecienītākā un interesantākā Kosovas pilsēta. Nu tad tagad mēs to arī varēsim kārtīgi izstaigāt bez liekas steigas, jo līdz vakara mērķim Skopjei nav tālu jābrauc, un gandrīz visi šodien apskatei ieplānotie objekti atrodas šeit pilsētā, vai tās tuvumā.

Prizrenas vecpilsēta, Lumbardi upes kreisais krasts.

Šorīt nekur nesteidzamies un ceļmies salīdzinoši vēlu. Hosteļa darbinieki ar kuriem vakar vakarā uzrāvām arī pāris kāršu partijas šorīt šķiet kavējās. Nevina recepsijā nav un nevaram nevienu atrast.

Galu galā atcerējāmies, ka hosteļa administratore vakar kaut ko minēja ka, ja mēs no rīta nevienu nesatiksim, tad mūsu brokastis būs atstātas ledusskapī, nelielajā hosteļa virtuvītē. Tā tas arī ir. Sasmērējam sviestmaizes, pagatavojam kafiju un dodamies augšā uz jumta terases, kur aplūkojam pilsētas panorāmu un nesteidzīgi ieturam brokastsis.

Šeit no terases aplūkojot pilsētu atkal var redzēt, ka tās apbūve līdzīga kā iepriekš redzētajās pilsētās Kosovā ir ļoti haotiska. Šeit atkal ir tāds vecāku, jaunāku un būvniecības stadijā esošu ēku kokteilis, ka nu tikai!

Tālāk kalnā virs pilsētas var redzēt arī iespaidīgu cietoksni. Turp šodien mēs arī dosimies, bet vispirms izstaigāsim vecpilsētu un pilsētas rajonus gar Lumbardi (Lumbardhi) upes krastiem.

Tagad esam pabrokastojuši un varam doties ceļā. Tātad sākam šodienas pastaigu un dodamies vecpilsētas virzienā. Patiesībā mūsu hostelis jau atrodas šīs vecpilsētas teritorijā, bet ne gluži pašā tās centrā. Pie tam šeit senās ēks ir saglabājušās mazāk, kā tuvāk kalna nogāzēm, lejpus cietokšņa

Kā jau kārtīgā vecpilsētā, arī šeit tajā atrodas vairāki reliģiskie ojekti: baznīcas, katedrāles un protams mošejas. Jau pēc pāris simtiem metru no hosteļa nonākam līdz ielu krustojumam pie kura atrodas viena no daudzajām Prizrenas mošejām.

Lai nu stāsts nekļūst parāk vienmuļš, par katru mošeju un bazīcu protams nestāstīšu, bet pa ceļam pieminēšu to nosaukumus un parādīšu to bieldes. Tikai par kādām pāris nozīmīgākajām baznīcām un pāris mošejām man tomēr nāksies uzdrukat pa kadai rindkopai. Tātad tagad mēs ejam garām Ali Efendi mošejai.

Te pat aiz kārtējā ielu stūra nonākam nelielā laukumiņā, kurš nosaukts par godu Mātei Terēzei un pie tā atrodas arī pirmā baznīca, jeb precīzāk teikt katedrāle. Tā ir Prizenas Svētās Dievmātes katoļu katedrāle.

Sekojoši tur pat netālu starp ēkām iespiedusies pavisam nelielā Sv. Nikolasa (St. Nicholas) baznīciņa.

Burtiski te pat atrodas arī neliels skvērs un laukumiņš starp kuriem izvietojusies jau iespaidīgāka izmēra baznīca. Tā ir Svētā Georgija (latv. Sv. Jura) serbu pareizticīgo barnīca, jeb precīzāk sakot tā jau ir katedrāle. Katedrāles funkcijs šis svētnams pilda kopš 1985. gada, kad Dienvidslāvijas varas iestādes samazināja spiedienu pret reliģijām. Savukērt 2004. gadā albāņu izraisīto grautiņu rezultātā katedrāle tika izpostīta un nodedzināta. Kā jau iepriekš teicu, par šo grautiņu es vēl pastāstīšu nedaudz vēlāk, bet tagad dodamies iekšā šajā svētnamā. Šodien katedrāle ir atjaunota un šobrīd tajā notiek lūgšanās, un mācītājs. lasa sprediķus.Tādēļ Ilgi tur nekavējamies. Pametam baznīcas telpas un izmetam vēl nelielu loku ap pašu baznīcu.

Patiesībā šī baznīca, šodien katedrāle, esot tapusi uz senas bizantiešu baznīcas pamatiem kuru fragmentus šeit var manīt arī šodien. Seno bizantijas laiku kolonnu detaļas un dažādus akmens dekoratīvos elementus var apskatīt arī blakus esošajā skvēriņā. Te vēl piebildīšu, ka pati pilsēta arī ir tapusi IX-X g.s. Bizantijas laikā. Vēlāk 1019.gadā sabrūkot jau Pirmajai Bulgāru valstij, bizantieši izveidoja bulgāru bīskapiju par kuras centru tika izraudzīta Prizrena. Sekojoši 1072. gadā pēc bulgāru sacelšanās šeit Prizrenā tika kronērs Bulgārijas karalis, jeb cars Petars III, bet jau pēc gada bizantieši atkal ieņēma pilsētu. Tā nu pārmaiņus Prizrena nonāca, tad bizantiešu, tad bulgāru, tad arī serbu kontrolē. Galu galā 1208. gadā serbu valdnieks Stefans II iekaroja Metohiju un Prizrena kļuva par serbu bīskapijas centru. Savukārt dižā serbu valdnieka Stefana Dušana laikā (XIVg.s.) Prizrenā izvietojas Serbijas valsts galms un uz kādu brīdi pilseta kļūst par faktisko Serbijas valsts galvaspilsētu.

Te nu esam nonākuši pašā vecpilsētas sirdī. Uz visām pusēm ved šauras ieliņas gar kurām rindojas arī vairākas patiesi senākas ēkas. Kā jau cienīgā tūristu iecienītā vecpilsētā arī šeit gandrīz katras mājas pirmajā stāvā ir iekārtotas kafejnīcas, restorāni un dažādi veikaliņi.

Pašā vecpilsēta centrā atrodas Šadirvana laukums (Şadırvan Meydanı) no kura atzarojas vairakas ielas, kuras ved, gan piekalnes, gan upes virzienā kurp mēs arī sekojam.

Pirms upes pagriežamies pa labi un tālāk ejam gar tās krastu. Burtiski aiz pāris kvartāliņiem augšup virs pakrastes parādās mošeja ar minaretu. Tā ir Sinan Paša (Xhamia e Sinan Pashë) mošeja.

Tās šeit celtniecība uzsākta 1600. Gadā pēc vietējā Prizrenas sandžaka valdnieka Sofi Sinan Pašā rīkojuma. Tās celtniecība tika pabeigta 1615. gadā un kopš tiem laikiem šī ir lielakā, un galvenā pilsētas mošeja, kuras siluets un augstais minerets jau vairāk kā 400 gadus rotā pilsētas panorāmu. Te arī piebildīšu, ka 1455 gadā Prizrena un sekojoši gandrīz visa Kosovas teritorija nonāk turku osmāņu valdījumā un turki šeit skojoši valdīs vairāk kā 300 gadus.

Pēc nelielas pastaigas pa Prizrenas vecpilsētas centrālo daļu ieturam nelielu tējas pauzi vienā no Lumbardi upes krasta kafejnīcām.

Talāk mūsu ceļs ved gar Lumbardi upes krastu tā saucamā Marašas rajona virzienā. Pa ceļam pretējā krastā pamanām intereseantu ēku grupu un mošeju. Tur atrodas viens no Prizrenas un visas kosovas nozīmīgākajiem muzejiem. Tas ir tā saucamais „Prizrenas līgas muzejs”. Turp mēs vēl nonāksim pēc īsa brīža un tad par šo muzeju pāris rindiņās nāksies arī pastāstīt, bet tagad dodamies tālāk gar upes krastu, kur jau esam nonākuši Marašā.

Maraša.

Maraša ir savdabīgs Prizrenas pilsētas rajons, kurš atrodas upes ielokā, burtiski kalna pakājē uz kura slejas cietoksnis. Senos laikos šis rajons esot bijis slavens ar tajā bijušajām ūdens dzirnavām un maiznīcām. Tā kā upe šeit esot sadalījusies vairākās straumēs, dažas no tām tika novirzītas uz dzirnavām, kur darbināja dzirnu ratus.

Šodien no tā laika dzirnavu mehanismiem praktiski nekas nav saglabājies un tagad šeit atrodas dažas senākas ēkas kurās agrāk droši vien arī atradās dzirnavas un maiznīcas. Dažviet gan ir saglabājušies ūdens kanāli pa kuriem ūdens tika padots uz šīm dzirnavām. Te atrodam arī nelielu parku kurā uzejam milzīgu platāna koku pie kura uzstādītā plāksnīte ar informāciju, ka šī koka vecums pārsniedz 400 gadus.

Galu galā nonākam pie restorāna „Maraši”, kur upi šķērso gājēju tiltiņš. Patiesībā no šejienes ir iespējams doties īsākos un garākos pārgājienos pa Lumbardi upes ieleju. Burtiski pāris kilometru tālāk šajā ielejā atrodas ļoti interesants sens klosteris. To mēs šodien arī apskatīsim, bet turp dosimies vēlāk jau ar auto, kad pametīsim Prizrenu.

Prizrenas līgas muzejs.

Tagad jau pa upes pretējo, labo krastu, dodamies atpakaļ vecpilsētas centra virzienā. Kā jau pirms mirkļa teicu, pa ceļam uz Marašu pāri upei jau pamanījām ēku kompleksu, kurā atrodas viens no nozīmīgākajiem muzejiem Kosovā.

Te arī dosimies nelielā ekskursijā uz šo muzeju, bet pirms tam pāris rindiņās pieskāršos vēstures tēmai, lai labāk saprastu, kas tad ir šī „Prizrenas līga”. Kā jau iepriekš minēju, 1455.gadā Prizrena un lielāka daļa mūsdienu Kosovas teritorijas nonāca Turku Osmāņu Impērijas kontrolē. Pirms tam, nedaudz agrāk, turki savā kontrolē ieguva arī albāņu apdzīvotās teritorijas, kurās šodien atrodas Albānijas valsts. Tātad praktiski visas albāņu apdzīvotās teritorijas tad atradās turku valdījumā. Kā jau arī minēju, turki šeit valdīja vairāk kā 300 gadus. Šajā laika periodā albāņi, kas pirms tam bija kristieši vai savdabīgām vietējām reliģijām uzticīgi, pakāpeniski tika islamizēti un XX g.s. sākumā vairāk kā divas trešdaļas albāņu jau bija peņēmuši islāma ticību.

Tajos laikos starp turku iekarotājiem un albāņiem praktiski nebija nekādu reliģisku nesaskaņu. Toties pastāvēja nacionālās atšķirības, pie kam, kā jau jeb kurā impērijā, tās veidojošā pamat nācija baudīja zināmas privilēģijas attiecībā pret mazākām tautām, kuru zemes tika iekļautas impērijas sastāvā. Tātad arī turki zināmā mērā bija privileģētā situācijā attiecībā pret albāņiem un citu tautību ļāudīm kas šeit dzīvoja. Tādējādi ne vienu vien reizi šeit izcēlās etniski konflikti, jeb precīzāk sakot albāņu tautības ļaudis centās izkarot sev lielākas tiesības un brīvību. Protams ka vairums gadījumos sacelšanās pret pastāvošo varu tika nežēlīgi apspiestas.

XIX g.s. beigās, kad Osmāņu Impēriju pārņēma dažādas nesaskaņas un valdības krīze, un impērija ieslīga dažādos karos, albāņu tautības ļaudis izmantoja izdevību pacīnīties par lielākām tiesībām. Tika izveidotas vairākas politiskas pretošanās kustības un viena no tādām tika dibināta 1878. Gadā, tieši šeit Prizrenā. Prizrena uz to brīdi bija izveidojusies par albāņu intelektuālo un kultīras centru, un tieši šeit uzsākās nopietnākā cīņa par albāņu tautas tiesībām, bet vēlāk jau par savas valsts izveidošanu. Jā pašā sākumā, lai ši kustība neizraisītu visnegatīvāko reakciju no Impērijas vadības puses, kustības dibinātāji pasludināja, ka viņi cīnīsies par musulmaņu tiesībām un centās maskēt to, ka patiesībā viņi cīnās par savas tautas brīvību. Tādējādi arī kustības, jeb jau politiskas organizācijas nosaukumā netika pieminēti albāņi un kustība tika nodēvēta par „Prizrenas līgu” (tagad daudzi to dēvā arī par Albāņu līgu).

Tad nu šeit Prizrenā, nelielā namiņā upes krastā, uz pirmo nopietnāko sanāksmi ieradās albāņu tautas pārstāvji starp kuriem bija vairāki tautā zināmi profesori, rakstnieki un vadošo albāņu aprindu ļaudis. Rezultātā tika dibināta kustība, jeb kā jau precizēju-politiskā organizācija, kuru tad arī nosauca par Prizrenas līgu. Sākotnēji mierīgā, ne visai agresīvā, organizacijas darbība pārauga nopietnā pretošanās kustībā, kad sakaņā ar Sanstefanas līgumu daļu albāņu apdzīvoto teritoriju turku valdība atdeva Grieķijai, Melnkalnei un Serbijai. Tā rezultāta notika albāņu sacelšanās pret turku valdību. 1878. gada nogalē bruņotu cīņu atbalstīja un tajā iesaistījās arī Prizrenas līga. Šīs cīņas rezultātā albāņu nemierniekiem izdevās ieņemt tagadējās Albānijas ziemeļu teritorijas un Kosovu, un tādējādi vienotai albāņu pārvadei tika apvienotas vairums albāņu apdzīvoto zemju. Albāņu sacelšanās ilga līdz pat 1881. gadam, kad turku armijai izdevās atgūt Prizrenu un sacelšanās tika apspiesta, un tās dalībnieki un organizātori, tajā skaitā Prizrenas līgas biedri, tika sodīti. Savukārt tie kas paspēja paglābties no represijām bija spiesti doties bēgļu gaitās uz citām Eiropas valstīm.

Pagrīdes cīņa par albāņu brīvību turpinājās līdz pat Balkānu kariem, kuri sākās 1912.gadā. Tad nu beidzot radās iespēja izveidot savu netkarīgu albāņu valsti. Pirmā Balkānu kara rezultātā turiki zaudēja gandrīz visas savas teritorijas Eiropas kontinenta daļā un tās nonāca Balkānos esošo valstu, un jaunizveidotās Albānijas valsts kontrolē. Tālāk sekoja konflikti starp tiem, kuri cīnījās pret turkiem, kā rezultātā Izcēlās Otrais Balkānu karš. Bulgāri uzsāka karu pret serbiem un grieķiem, savukārt serbi un grieķi okupēja teritorijas uz kurām pretendēja jaunizveidotā Albānijas valsts.

Šī kara rezultātā, pārsvarā albāņu apdzīvotā Epīra nonāca Grieķijas sastāvā, bet Kosova Serbijas, kura vēlāk pārtapa par Dienvidslāviju sastāvā. Rezultātā albāņu sapnis par vienotu Aalbāniju netika piepildīts līdz galam.

Tā nu par šo Kaosovas un Albānijas vēstures posmu esmu pastāstījis un varam turpināt paša muzeja apskati. Ak jā, par paša muzeja vēsturi! Muzejs šeit tapa 1950 gadā, laikā kad Dienvidslāvijas vadonis Tito spēcīgi draudzējās ar Albānijas vadoni Enveru Hodžu, un tieši tad uz brīdi daudziem šķita, ka Albānija varētu pat apvienoties ar Dienvidslāviju. Pavisam drīz draudzība izbeidzās, valstis tā arī neapvienojās, bet muzejs palika. Savukārt 1999.gadā, kad Dienvidslāvijas vadība likvideja Kosovas autonomiju un izcēlās Kosovas konflikts, serbu nacionālisti izdemolēja šo muzeju un vairākas tā ēkas nodedzināja, un nolīdzināja ar buldozera palīdzību. Rezultātā bojā gāja vērtīgi muzeja dokumenti un eksponāti.

Šodien šī muzeja krājumus nu nekādi nevar nosaukt par bagātiem un protams ir skaidrs kāpēc tas tā ir. Muzeja darbinieki gan cenšās ekspozīciju kaut kā pilnveidot un tiek ieguldīts liels darbs lai iegūtu jaunus eksponātus.

Patreiz šeit ir apskatāmas divas muzeja zāles kurās izstadītas vairākas gleznas un foto reprodukcijas par Prizrenas līgas vēsturi, un aktīvakajiem līgas dalībniekiem.

Savukārt dziļāk muzeja kompleksa pagalmā atrodas vēl viena ēka, kuras ekspozīcija veltīta Kosovas albāņu etnogrāfijai.

Prizrenas vecpilsēta, Lumbardi upes labais krasts.

Pēc iepazīšanās ar Prizrenas Līgas muzeja ekspozīciju uz īsu brīdi piesēžam muzeja dārzā, kurā ierīkota strūklaka. Te nedaudz apspriežam šo to par Kosovas un Albānijas vēsturi, un pavisam drīz varam turpināt pilsētas apskati.

Burtiski te pat blakus muzejam atrodas paliela mošeja. Tā ir Gazi Mehmeta Paša mošeja. Izrādās kā tā tika uzbūvēta 1561. gadā un tā ir viena no vecākajām mošejām Prizrenā, kura saglabājusies līdz mūsdienām. Te pat pie mošejas ir izveidota arī islāma garīgā skola un bibliotēka.

Aiz mošejas mēs nonākam nelielā Prizrenas vecpilsētas rajoniņā ar šaurām ieliņām gar kuru trotuāru malām ir izveidoti interesanti ūdens kanāliņi. Šķiet šis ir vēl viens no rajoniem kurā var atrast arī patiesi senākas ēkas, kuras saglabājušās pat no XVI –XIIX g.s.

Tālāk seko vēl pāris kvartālu kuros atrodas vairākas mošejas un vēsturiskas celtnes. Nelielā šķērsieliņā pa labi atrodam Emin Paša mošeju, kuras interjērs esot viens no greznākajiem Prizrenā.

Savukārt pa kreisi atrodas viens no nozīmīgākajiem apskates objektiem pilsētā. Tas ir tā saucamās Gazi Mehmeta Paša (Gazi Mehmed Pasha Hamam) pirtis, jeb hamams. Arī šīs pirtis līdzīgi kā Gazi Mehmeta Paša mošeja šeit tapušas XVI g.s. vidū. Protams ka šodien šīs pirtis nepilda savu funkciju un piršu ēkā ir izvietota islāma mākslas galerija.

Burtiski blakus šim vēsturiskajam pirts kompleksam atrodas vēl viena ēka ar minaretu. Sākotnēji mums šķiet, ka tā arī ir mošeja, bet izradās ka šajā ekā atrodas dervišu tekke (tekke-dervišu klosteris). Tā ir Šeiha Osmana Babas (Şeyh Osman Baba Tekkesi) tekke kuras teritorijā atrodas ļoti interesants dārzs ar strūklaku.

Upes virzienā no šī vēsturiskā kvartāliņa ved plaša iela, jeb bulvāris, kurš acīmredzot tapis pagājušā gadsimta vidū, komunistiskās Dienvidslāvijas laikā. Jau iepriekšējos stāstos šķiet pieskāros tēmai par tā laika arhitektūras tendencēm un tad relizēto projektu ar nosaukumu „Nojaukt veco un uzcelt jaunu”. Šī projekta relizacijas gaitā tika pabojāti vai pat pilnīgi izpostīti vairāku pilsētu vēsturiskie centri. Aarī Prizrenai šis projekts nav gājis secen.

Jāpiebilst gan ka Prizrenā tā saucanmais „Nojaukt veco un uzcelt jaunu” projekts ir realizēts samērā saudzīgi. Šeit jaunās ēkas vecpilsētas teritorijā ir izvietotas salīdzinoši kompakti, aptuveni pusotrā-divos kvartālos gar šo plašo ielu, kura šodien nosaukta jau iepriekšējos stāstos pieminētā Kosovas nacionālā varoņa Adema Jašari vārdā. Pats interesantākais ir tas, ka šeit starp jaunajām ēkām brīnumaina kartā ir saglabājies komunistu laikos nojauktās Arastas mošejas minarets.

Tālak mūsu ceļš ved pa Saraketas (Saraquet) ielu pie kuras atrodas vairākas interesantas vēsturiskas ēkas. Agrāk šīs ēkas esot piderējušas turīgu Prizrenes augstāko aprindu ļaužu ģimenēm par ko šodien liecina šo māju nosaukumi: Arapi ģimenes māja, Mustafa ģimenes māja, Huseina Šehzade māja, Šeh Hasana māja, u.t.t. Jāsaka gan ka arī šeit pa starpu vēsturiskajām ēkām atrodas pavisam nesen un mūsdienās būvētas ēkas.

Te pat, šaurā šķērsieliņā atrodas vēlviens hamams, jeb turku pirtis. Interesantākais ir tas, ka šo piršu kompleksu rotā tornis. Nē tas nav minaters, jo tādus parasti pie pirtīm nebūvēja. Tas izrādās ir tradicionālais pulksteņa tornis. Tādus parasti būvēja gandrīz visās nozīmīgākajās Turcijas impērijas pilsētās un tāds tika uzbūvēts arī šeit Prizrenā pie šīm pirtīm. Šodien šajā tornī vairs nav paša pulksteņa un tā vietā ir izveidota telpa- skatu laukums. Pašas pirts komleksa telpās, līdzīgi kā iepriekšējā pirtī, ir ierīkota izstāžu zāle, jeb precīzāk sakot te ir izveidots neliels arheoloģiskais muzejs, kurš dotajā mirklī nezināmu iemeslu dēļ ir slēgts.

Pēc pirts ar pulksteņa torni apskates dodamies uz Lumbardi upes šī krasta pēdējo objektu, kuru esam ieplānojuši apskatīt. Patiesībā tas atrodas te pat, viena kvartāla attālumā. Tātad esam nonākuši līdz vēl vienai baznīcai. Tā ir tā saucamā Levišas Dievmātes serbu pareizticīgo baznīca (Богородица Љевишка/Bogorodica Ljeviška). Patiesībā serbi uzskata, ka šī ir viena no skaistākajām serbu pareizticīgo viduslaiku baznīcām. Kā daudzviet citus, arī šī baznīca tikusi uzcelta uz iepriekš šajā vietā bijušas bizantiešu baznīcas pamatiem. Šīs baznīcas celtniecība noritēja 1306.-1309.gados, serbu valdnieka Stefana Milutina valdīšanas laikā.

Tagad šī baznīca ir iekļauta UNESCO apdraudēto kultūras un vēstures objektu sarakstā. Kāpēc apdraudēto? Tas tādēļ, ka šī ir viena no tām Prizrenas baznīcām, kura tika pakļāuta vietējo albāņu uzbrukumiem 1999. gadā pēc tam, kad Dienvidslāvijas serbu armija bija spiesta pamest pilsētu. Savukārt 2004. gada grautiņu laikā baznīca pilnībā tika izdemolēta un nodedzināta. Lai arī šodien baznīcas daudz maz ir atjaunota, vēl jo projām var redzēt, ka tā tikusi pakļauta postījumiem. Pie kam, vēl jo projām baznīcas žogs ir apjozts ar dzeloņdrāšu pinumiem, kurus pēc vairākkārtēji notikušiem vandālisma aktiem šeit uzstādīja KFOR karavīri. Tas it kā īumā viss, bet pie notikumiem 1999 un 2004. gadā mēs pēc īsa brīža vēl atgriezīsimies.

Lumbardi upe.

Te nu daudz maz vecpilsētu esam apskatījušī. Tagad ejam līdz upei un tālāk pa tās krastu dosimies atpakaļ līdz centrālajam laukumam, un no turienes jau kāpsim kalnā uz kura atrodas cietoksnis.

Upes krastā nonākam nelielā laukumiņā pie kura atrodas ēka, kurā senāk bija ierīkotas dzirnavas. Vietējie šīs dzirnavas sauca par Tabakanes dzirnavām. Šodien te upes krastā pie senās dzirnavu ēkas ir uzstādīts simbolisks dzirnavu rats.

Pēc īsas pauzītes turpinām ceļu gar Lumbardi upes krastu un tad uz īsu brīdi iegriežamies mūsu hostelī, kurš atrodas tikai kādu pāris simtu metru attāluma no krastmalas.

Te seko neliela tējas pauze. Satiekam arī hosteļa darbiniekus un sarunājam, ka hosteli pametīsim vēlā pēcpusdienā, jau pēc noteiktā laika. Šeit nu vēlos arī nedaudz paslavēt šīs iestādes ļoti pretīmnākošo un laipno personālu. Pašam hostelim (Prizren City Hostel) arī nav ne vainas. Tas ir diezgan mājīgs un patiesībā tas vairāk līdzinātos jau viesnīcai, ja tā katrā numuriņā būtu atsevišķa duša un tualete. Mūsu numuriņos tās bija, bet sapratu ka te ir arī lētāki numuriņi kuros to nav un šo numuriņu iemītniekiem ir jālieto kopīgās dušastelpas.

Nu ko! Pēc nelielas tējas pauzes varam turpināt ekskursiju pa Prizrenu. Atgriežamies krastmalā un gar Lumbardi upi turpinām ceļu vecpilsētas centra virzienā.Pa ceļam iegriežamies arī pāris suvenīru veikaliņos un apskatām Prizrenas vecāko tiltu. Tiltu tā arī sauc – Vecais tilts(alb.-Ura e Gurit). Daži to gan dēvējot arī par Turku tiltu.

Lumbardi (Lumbardhi)- tā šo upi sauc albāņi. Savukārt serbi to dēvē par Bistricu (Бистрица), jeb precīzāk sakot par Prizrenas Bistricu, jo vienkārši par Bistricām serbi sauc bez maz vai katru trešo upi. Tā piemēram, šī brauciena laikā jau esam pabijuši pie Pečas Bistricas, Dečānu Bistricas un Ločanu Bistricas! Tātad ja jums vajag atrast Bistricas upi Kosovā, tad vispirms ir jāzin, kura Bistricas upe jums ir vajadzīga.

Tā kā esmu albāņu Kosovā, tad es šo upi saucu par Lumbardi. Tā būs vienkāršāk! Lumbardi upe savu tecējumu sāk Šarplaņinas kalnos un tās garums no tālākās iztekas līdz ietekai Baltās Drinas upē sastāda tikai kādus 35 kilometrus. Tā nu ne pavisam nav gara upe! Toties tā ir pietiekoši liela, jeb precīzāk sakot, tā ir staruja un ūdeņiem bagata ziemas, pavasara un spēcīgu lietu periodos. Savukārt vasaras beigās tā bieži izžūst un izsīkst līdz neliela strauta izmēriem.

Te nu esam nonākuši līdz vienam no astoņiem auto satiksmei atvēlētajiem tiltiem pāri Lumbardi upei Prizrenas teritorijā. Piebildīšu ka bez šiem tiltiem pilsētas teritorijā upi var šķērstot arī pa vairākiem gājēju tiltiņiem un laipām. Patreiz mēs atrodamies pretīm vecpilsētas centrālajai daļai pie Arasta tilta, un no šī upes krasta ļoti labi varām saskatīt cietoksni un baznīcu, kas atrodas kalnā tieši virs pilsētas. Tātad tur augšā, šī kalna virsotnē, mums tagad ir jānokļūst.

Serbu kvartāls un 2004. gada grautiņi.

Šķērsojam upi un pa šaurajām vecpilsētas ieliņām dodamies augšup kalnā. Burtiski pāris simtu metru attālumā no upes nonākam kvartālā, kurš izvietojies uz stāvās kalna nogāzes starp vecpilsētu un cietoksni. Te ieraugām arī dažas sagrautas un pussagrautas ēkas.

Tātad esam nonākuši bijušajā serbu kvartālā. Kāpēc šeit ir sagrautas un izpostītas ēkas? Domāju ka nojautāt! Jau pāris reizes šajā stāsta daļā pieminēju 2004. gada grautiņus Kosovā. Par šiem 2004. gada maija notikumiem un cēloņiem arī stāstīju arī šī stāsta otrajā daļā.

Tagad to visu vēlreiz nepārstāstīšu, bet pievienoju tikai pāris citētu rindkopu no iepriekš stāstītā un ja vēlaties uzzināt ko vairāk par Kosovas konfliktu vēsturi, tad piedāvāju izlasīt šī stāsta 2. daļu: „Kosovas problēmu kamols- Ziemeļkosova-Mitrovica”. Tur par visu šo un daudz ko citu no Kosovas vēstures arī centos izstāstīt.

Citāts: Viss sākās 2004. gada 15. martā, kad nenoskaidrotos apstākļos Čaglavices ciemā tika nogalināts kāds serbu jaunietis un serbi uzskatīja, ka to izdarījuši albāņi. Nākamajā dienā vairākās serbu apdzīvotās vietās izcēlās stihiskas protesta akcijas. Tajā pat dienā jau Mitrovicas pievārtē esošajā Čabaras ciemā upē tika atrasti trīs noslīkuši albāņu berni. Protams, albāņi uzskatīja, ka tos atriebjoties noslīcinājuši serbu protestētāji! 17. martā jau albāņu apdzīvotajā Mitrovicas daļā vairāki tūkstoši albāņu izgāja ielās, it kā pieminēt bojā gājušos bērnus. Piemiņas pasākums pakāpeniski pārvērtās stihiskā protesta akcijā un nu jau vairā, kā tūkstotis satrakojušos jauniešu devās Mirovicas ziemeļu daļas virzienā, kur uz šeit blakus esošā Jaunā tilta tos sagaidīja serbu protestētāji. Uz tilta izcēlās pirmās sadursmes un miera uzturēšanas spēkiem nācas pielietot spēku lai sadalītu nadīgi noskaņotos pūļus. Tika pielietota asaru gāze un gumijas lodes. Pa starpu no satrakojušos pūļu puses izskanēja šāvieni. Ar lielām pūlēm un riskējot ar savu dzīvību miera uzturētājiem izdevās noturēt pretiniekus katru savā krastā. Gala rezultātā šo massu nekārtību laikā bojā gāja 8 cilvēki un vairāk kā 300 guva ievainojumus.

Ar to gan viss nebeidzās! Jau nākošajā rīta massu nemieri izcēlās vairākās citāsKosovas apdzīvotās vietās, kur dzīvoja serbi. Tāpat nemieri izcēlās arī vairākās Serbijas pilsētās. Kosovā albāņu jaunieši vairākās vietās aizdedzināja serbu mājas un izpostīja pareizticīgo baznīcas. Savukārt Serbijā tika izpostītas vairākas mošejas un protestētāji Belgradas, un Nišas ielās skandināja saukli „Nogalini albāni”. Šīs konfrontācijas rezultātā atkal vairākas serbu ģimenes bija spiestas pamest savas mājas bīstamos Kosovas rajonos un lielā daļa no tām devās uz Ziemeļkosovu. Savukārt no Ziemeļkosovas uz dienvidiem jau nācās bēgt albāņiem. Galu galā notika kārtējās etniskā sastāva izmaiņas, kuru rzultātā serbu tautības iedzīvotāju skaits Kosvā atkal samazinājās. Toties Ziemeļkosovu pameta gandrīz visi tur dzīvojošie albāņi.

Tātad kā jau sapratāt, šie notikumi negāja secen arī Prizrenai. Patiesībā lai aina būtu saprotamāka gribu jums atgādināt, ka šie 2004. gada notikumi ir tikai sekas nopietnākam un garākam Kosovas konfliktam, jeb precīzāk sakot karam, kurš noritēja no 1994. līdz 1999. Gadam. Jau šī kara laikā Prizrena cieta no apšaudēm un etniskiem konfliktiem.

Pēc Dienvidslāvijas (serbu) armijas piekoptā genocīda pret Kosovas albāņiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Prizrenu pameta un bēgļu gaitās devās lielākā daļa tās iedzīvotāju. Savukārt pēc NATO iejaukšanās konfliktā, Dienvidslāvijas armijai nacās atstāt Prizrenu un Kosovu kopumā, kam sekoja jau albāņu uzbrukumi pret serbu iedzīvotājiem. Tajā laikā gan lielākais naids tika vērsts pret serbu militār personām un milicijas darbiniekiem, kuri aktīvi bija iesaistījušies represijās pret albāņiem. Tam sekoja pirmais bēgļu vilnis, kad jau serbu tautības ļaudis pameta Prizrenu. Savukārt lielākā daļa serbu Prizrenu pameta tieši 2004. gada nemieru laikā.

Tā kā lielākā daļa serbu dzīvoja diezgan kompakti, šajā rajonā virs vecpilsētas, tad tagad tieši te arī vislabāk var redzēt to laiku notikumu sekas. Vairākas serbu pamestās mājas šeit 2004. gada notikumu gaitā tika izlaupītas un pat nodedzinātas. Dažu sekojošo gadu laikā šis kvartāls pārvērtās par īstu rēgu pilsētu. Daļa ēku pakāpeniski ieauga krūmos, bet daļa tika pārvērstas par drupu kaudzēm. Galu galā pēc kāda laika vairāki šejienes kvartāli tika apjozti ar dzeloņdrāšu nožogojumiem, lai it kā pasargātu šo kvartālu no lielākas izlaupīšanas. Patiesībā tas tika izdarīts krietni par vēlu. Sekojoši Kosovas varas iestādes ar likumu aizliedza jeb kādu patvaļīgu šo ēku ieņemšanu un nojaukšanu. Tas tika skaidrots ar to, ka nākotnē šo ēku patiesie samnieki varētu atgriesties. Galu galā pēc savstarpējās etniskās spriedzes mazināžanās liela daļa serbu, kuri bija pametuši savas mājas, patiešām sāka atgriesties. Vēl jo vairāk, tagad pat pastāvot kaut kādas valsts un dažādu starptautisko fondu programmas, kuru ietvaros ļaudīm, kas atgriežās savās tiek sniegts finansiāls atbalsts māju atjaunošanai.

Šodien liela daļa šejienes ēku patiešām ir, vai tiek atjaunotas. Būvdarbi notiek gandrīz uz katras ielas, bet tik un tā, vēl jo projām šeit ir vairākas ēkas, kuras ir pamestas. Liela daļa no tām jau ir ieaugušas krūmos.

Starp citu jau iepriekš biju kaut kur uzgājis infomāciju, ka staigājot pa šo rajonu esot jāuzmanās! Jāuzmanās ir nevis no cilvēkiem, bet gan no čūskām, kurām šīs pamesto ēku drupas kalpo kā ideāla mājvieta. Par to mēs arī parliecinājāmies!

Tālāk mūsu ceļš ved pa stāvu ieliņu augšup kalnā. Te starp krūmos ieaugušo ēku drupām atkal pamanām baznīcas kupolu. Patiesībā šo baznīcu iverojām jau sen. Tā atrodas uz neliela palato piekalnē, burtiski virs pašas vecpilsētas, pusceļa līdz cietoksnim ,un to ir grūti nepamanīt.

Tātad pirms dodamies līdz cietoksnim nogriežamies nedaudz sāņus pa labi, lai apskatītu šo baznīcu.Te nu arī nonākam līdz šij baznīcai.

Šī ir tā saucamā Svētā pestītaja baznīca (Црква Светог Спаса). Baznīca šajā vietā tapusi jau XIV g.s. sākumā un to būveja serbu vietvaldis Mladens Vladojevičš. Tajos senajos laikos baznīca esot bijusi slavena ar tās izcilajām freskām un grezno altāri. Sekojoši XIV g.s. beigās līdz ar pilsētas nonākšanu turku valdījumā baznīca tika izpostīta un tās mūros ilgstoši esot atradies zirgu stallis. Savukārt 1836.gadā, vēl pie turku valdīšanas, baznīca tika atgriezta pareizticīgajiem un sākās tās atjaunošanas darbi. Tā arī līdz galam baznīca tad netika atjaunota. XIX g.s.vidū tā cieta ugunsgrēkā un sekojoši tās kailie mūri gozējās virs pilsetas gandrīz 100 gadus. Nākošie atjaunošanas, jeb precīzāk sakot restaurācijas darbi, tajā notika tikai no 1953. līdz 1963.gadam, vēl komunistiskās Dienvidslāvijas laikos. Tad arī šī ēka tika atdzīta par Dienvidslāvijas vēstures un kultūras mantojumu. Protams ka baznīcas funkciju darbība tad (komunistu valdīšanas laikos) netika atjaunota.

Neliels altāris un neliela kapella starp baznīcas drupām šeit tika izveidota tikai 1990. gadā. Tas notika līdz ar serbu nacionālisma un reliģisko izpaušmju palielināšanos. Sekojoši 2004.gadā albāņu izraisīto grautiņu laikā arī šī baznīca, jeb precīzak sakot, šeit izveidotā kapella un altāris, tika izpostīti. Starp citu, šodien šīs baznīcas bildes bieži rotā dažādus rakstus par notikumiem Kosovas konflikta laikā, kā maldīgs uzskates materiāls. Vienkārši skatoties šīs bildes var rasties iespaids, ka šī baznīca par drupām pārvērsta 2004.gadā! Patiesībā kā jau minēju, baznīca nekad tā arī netika pilnībā atjaunota un līdzīgi šādā izskatā tā rotā Prizrenu jau ne vienu vien gadu simteni. Par to viegli var pārliecinaties papētot vēsturiskas Prizrenas foto bildes.

Prizrenas cietoksnis.

Pēc īsas Svētā pestītāja baznīcas drupu izpetes ieturam nelielu pauzi sēžot uz soliņa un baudot pilsētas panorāmu. Arī no šejienes paveras lielisks skats uz vecpilsētu un Lumbardi upi, bet panorāmu nedaudz bojā lejup esošā serbu kvartāla grausti.

Pēc nelielas pīpauzes dodamies tālāk augšup kalnā un pavisam drīz nonākam līdz cietokšņa vārtiem. Te nu viņš ir! Prizrenas cietoksnis, jeb Kalaja Prizreni, kā to dēvē vietējie ļaudis. Cietokšņa teritorija patiesībā ir diezgan liela, tadēļ vispirms sameklējam augstāko punktu no kura to visu var labāk izpētīt.

Pirmīt jau nedaudz pieskāros vēstures tāmai un jau minēju, ka pirmā pilsēta un pirmie nocietinājumi Prizrenā tapa jau Bizantijas laikos. Tagad piebildīšu, ka pirmās nopietnās aizsardzības būves tad tapa tieši šeit, kur tagad atrodas cietoksnis. Ticamāk ka tās tapa Bizantijas imperatota Basila II (bulgāriski Vasījija II , kurš bieži tiek dēvēts arī par „Vasīliju-bulgāru slepkavu”) , vadīšanas laikā.

Kuri no mūriem šeit ir saglabājušie no pašiem pirmsākumiem, tagad ir grūti spriest, toties ir skaidrs, ka lielākā daļa no tagad redzamajām būvēm šeit tapa jau bulgāru un sekojoši serbu valdnieku valdīšanas laikos. Tā nu šeit, cietokšņa pastāvēšanas pirmssākumos, ir pabijuši tādi diženi valdnieki, kā bulgāu cars Samuels, serbu valdnieki: Stefans Urošs IV, Stefans Nemaničš, Dušans Milutins un citi. Pie kam Dušana valdīšanas laikos, kādu īsu brīdi Prizrena pildīja arī valsts galvaspilsētas funkcijas. Tad arī paša valdnieka rezidence atradās tieši šī cietokšņa teritorijā, kuru tajos laikos dēvēja par Višegradu. Nedaudz vēlāk, šeit kādu laiku esot uzturējies leģendārais serbu valdnieks Marko.

Viens no pēdējiem senās Serbijas valdniekiem, kā kontrolē atraās Prizrena, bija Vuks Brankovičš. Brankoviča laikā pilsēta jau sāka zaudēt savu ekonomisko nozīmi un sekojoši tā pilnīgi panīka. Tālak seko turku ekspansija Balkānos, kā rezultātā Serbija zaudēja savu varenību un kontroli pār Kosovu un Metohiju. Lielāka daļa serbu pārvaldīto teritoriju nonāca turku valdnieku vai viņiem pakļautu vasaļu vadījumā. Prizrenas cietoksnis turku valdīšanas laikos tiem kalpoja kā militāra bāze un šeit atradās turku armijas kazarmas. Vairāku gadu garumā cietokšņa fortifikācijas pakāpeniski sabruka un tikai iz retis tās tika nedaudz pieremontētas.

Divu Balkānu karu rezultātā, kad jau Turcija pilnīgi zaudēja kontroli šajā reģionā, Prizrena atkal nonāca Serbijas valdījumā un cietokšņa teritorijā jau apmetās serbu armija. Ilgi tā tur neatradās, jo pie mūsdinīgas karu vešanas taktikas šādi cietokšņi jau bija zaudējuši savu stratēģisko nozīmi. Sekojoši cietokšņa teritorija tika pamesta, tā aizauga ar krūmiem un nocietinājumu mūri pakāpeniski sagruva. Tikai Dienvidslāviajas laikos šis cietoksnis tika reģistrēts kā valsts arhitektūras un vēstures piemineklis, un tad šeit tika veikti arī nelieli restaurācijas un konservācijas darbi.

Savukārt šodien šis cietoksnis jau ir Kosovas valsts arhitektūras un vēstures piemineklis, un tagad virs cietokšņa mūriem lepni plīvo zili zvaigžņotais Kosovas valsts karogs.

Pēc neliela ieskata cietokšņa vēsturē apmetam loku pa tā ārējiem mūriem. Pie reizes izbaudām lielisko pilsētas panorāmu. Tā tiešām ir fantastiska! Vispirms aplūkojam Prizrenu no rietumu mūra. Te visa vecpilsēta kā uz delnas! Savukārt tāluma slejas varenie Šarplaņinas un Albāņu Alpu kalni.

No šejienes vēlreiz varam aplūkot tos objektus, kurus šodien esam apskatījuši. Te pat lejā, burtiski kalna pakājē, atrodas Sinan Paša mošeja. Tālāk var aplūkot arī Lumbardi upes tiltus.

Nedaudz pa kreisi, tālumā redama arī Svētās Dievmātes katoļu katedrāle, kuru apskatījām pirmo no paša rīta.

Nedaudz tuvāk pa kreisi atrodas arī Svētā Georgija pareizticīgo katedrāle un kad tā vērīgi ieskatāmies atrodam arī Svētā Nikolasa baznīciņu.

Savukārt skatoties pa labi, uz upes pretējo krastu, tīri labi ir saskatāmas Enin Pašā mošeja, Gazi Mehmeta Paša pirtis un vientuļais bijušās Arastas mošejas minarets.

Tā nu lēnām esam nonākuši līdz cietokšņa ziemeļu mūrim no kura paveras ne mazāk iespaidīga ainava. No šejienes tālumā aiz pilsetas ļoti labi var saskatīt Albāņu Alpu un Milanovaca Plaņina kalnu grēdas, starp kurām plešās Metohijas līdzenums.

Burtiski te pat, kalna pikājē, upes pretējā krastā, atrodas jau pieminētais un apskatītais Prizrenas līgas muzejs, un Gazi Mehmeta Paša mošeja.

Nedaudz tālāk pa labi nonākam tieši virs Marašas rajoniņa, kurš daļēji ir paslēpies aiz stāvās kalnu nogāzes un no šejienes pilnībā nav saskatāms.

Noslēgumā izmetam loku gar cietokšņa austrumu un dienvidu mūriem. Šeit jau paveras aina uz Lumbardi upes ieleju un Šarplaņinas kalnu sniegotajām virsotnēm. Pa šo upes ieleju mēs šodien vēl brauksim un par to ko tur redzesim, pēc īsa brīž vēl pastāstīšu

Te nu ekskursiju pa Prizrenas cietokšņa teritoriju esam noslēguši un varam doties atpakaļ uz pilsētu. Ejot lejup, pirms doties uz viesnīcu, mēs piestājam nelielā kafejnīciņā bijušajā serbu kvartālā. Nolemjam te ieturēt vieglas un ātras pusdienas.

Izrādās ka šīs kafejnīcas saimniece Jelena arī ir serbiete, kura ar savu ģimeni pavisam nesen esot atgriezusies Prizrenā, pēc gandrīz 10 gadu ilgas prombūtnes. Sākotnēji Jelena esot bažījusies, ka pieņēmusi šādu lēmuu atgriezties, bet tagad par to nenožēlojot. Protams ka Prizrena vairs neesot tāda, kāda tā bija pirms kara un tagad jo projām pastāv vairākas problēmas, bet visā visumā situācija ir stipri uzlabojusies. Tā nu tika pieņemts arī lēmums izveidot kafejnīcu, īpašumā atgūtajā ģimenes mājā, kura atrodas burtiski pāris simtu metru attālumā lejup no cietokšņa. Nekāds milzu bizness protams tas neesot, bet iztiku nopelnīt varot, saka Jelena. Pie kam ar katru gadu darba apjoms pieaugot un peļņa arī palielinās, jo Prizrenu sāk apmeklēt ar vien vairāk tūristu.

Tā nu pārmijam paris vārdus ar runīgo kafejnīcas saimnieci Jelenu un ieturam nelielu maltīti. Pie reizes uzzinām šo to interesantu par serbu ļaužu dzīvi šodienas Prizrenā un Kosovā kopumā. Esam arī pusdienojuši, padzēruši tēju un tagad varam doties uz viesnīcu, lai turpinātu mūsu ceļojumu.

Kopumā Prizrenā plānoto maršrutu esam pieveikuši un esam apskatījuši visu ko plānojām. Kā jau sākumā teicu, Prizrenu droši var uzskatīt par pašu interesantāko un tūristiem piemērotāko pilsētu Kosovā. Te ir viss kas nepieciešams ceļotājiem. Labas viesnīcas, plaša kafejnīcu un restorānu izvēle, un protams liels skaits interesantu apskates objektu. Pie kam pielsēta atrodas vareno Šarplaņinas kalnu pakājē. Tātad! Mērojot nelielu ceļu ir iespējams apmeklēt un apskatīt arī vairākus citus dabas un vēstures objektus, kuri atrodas pavisam netālu no pilsētas. Pirmais no šiem objektiem atrodas burtiski te pat netālu un tas ir sens serbu klosteris-Svēto ercenģeļu klosteris.

Svēto ercenģeļu klosteris (Манастир Светих Архангела).

Pēc kārtīgas ekskursijas pa pilsētu esam atgriezušies viesnīcā, kur ātri sakravājam ceļa somas. Tad atvadāmies no viesmīlīgā viesnīcas personāla un turpinām ceļu jau ar auto. Mūsu ceļš ved gar Lumbardi upes krastu līdz pilsetas robežai. Tālāk nonākam šaurajā Lumbardi upes kanjonā un jau pēc pāris kilometriem esam sasnieguši sekojošo mērķi. Tas ir klosteris, kuru tikko pieminēju.

Patiesībā gar Lumbardi upi no Prizrenas vecpilsētas līdz šim klosterim ved interesanta tūristu taka un ja nu jums kādreiz nākas pabūt Prizrenā, tad droši varat uz šejieni atnākt arī kajām ejot.

Nonākot pie klostera vārtiem satiekam kārtējo svētceļnieku grupu no Serbijas. Serbu tūristus un svētceļniekus jau sastapām Dečānu klosterī, Prizrenas ielās un vairākās citās vietās Kosovā. Tātad tas nozīmē, ka Kosovā esošās serbu svētvietas ir viens no serbu tūristu un svētceļnieku populārākajiem ceļojumu galamērķiem.

Dodoties iekšā klosterī pamanām vēl vienu serbu kompāniju, kura kopā ar kādu no klostera garīdzniekeim ietur maltīti, pie reizes iztukšojot arī kādu vīna glāzi!

Esam nonākuši Sveto ercenģeļu klostera teritorijā, kur izmetam nelielu loku apskatot dažādus vēstures artefaktus. Šeit pie reizes pāris rindiņās varu pastāstīt par šī klostera vēsturi. Un tā! Patiesībā vēsturnieki uzskata, ka šī klostera vietā cilvēku apmetnes esot atradušās jau pirms mūsu ēras, bet Bizantijas laikos šeit jau ir izveidojies ciems, jeb apdzīvota vieta. Iespējams ka te jau pirms klostera tapšanas ir eksistējusi arī bizantiešu baznīca. Par to liecinot vairākas arheoloģisko izrakumu gaitā atrastās būvju konstrukcijas un dekoratīvie elementi.

Savukārt precīzāk ir zināms tas, ka pats klosteris šajā vietā ir tapis XIV g.s. vidū, kad serbu karalis Dušans esot pavēlējis Prizrenas cietokšņa tuvumā uzbūvēt vairākus priekšposteņus. Tad šāds nocietināts postenis tapa arī šeit. Pie reizes tā teritorijā tika dibināts un uzbūvets arī klosteris. Pastāv versija, ka pats karalis Dušans kādu īsu brīdi arī pats esot bijis šī klostera iemītnieks.

Pēc tam, kad 1455.gadā Prizrenu iekaroja turki, tās kristiešu baznīcas un apkārtnes klosteri pakāpeniski panīka. Arī šī klostera iemītnieku skaits samazinājās un XVII g.s. sākumā klosteris jau bija pārvērities par drupām. Savukārt 1615. gadā daļēji tika nojauktas klostera teritorijā esošās baznīcas akmens konstrukcijas. Pastāv versija, ka šeit iegūtie materiāli vēlāk tika izmantoti Sinan Pašā mošejas celtniecībā Prizrenā.

Sekojoši šajā vietā atradās tikai dažas mūra sienas. Daļa no tām ir saglabājušas līdz pat mūsdienām. Savukārt 1995.gadā, pēc Kosovas autonamijas Dienvidslāvijā likvidēšanas, serbu pareizticīgo nacionālistu aktīvisti uzsāka klostera atjaunošanas darbus. Tad arī tika uzbūvēta klostera dzīvojamā ēka un tika izveidots neliels lūgšanu altāris.

Protams ka šim klosterim secen negāja arī 2004.gada notikumi. Tā gada 17. martā satrakojušos albāņu radikāļu pūlis ieradās šeit un izpostīja atjaunotās klostera ēkas. Tās tika nodedzinātas. Albāņu radikāļi šo vandālisma aktu attaisnoja ar to, ka serbu pareizticīgo baznīcas dardoņi-garīdznieki esot aktīvi sadarbojušies ar Dienvidslāvijas-serbu armiju un dienestiem, pret albāņiem piekoptā genocīda veikšanā. Pie kam, pēc serbu armijas padzīšans no Kosovas vairākas personas, kas bija ņēmušas dalību albāņu tautības ļaužu slepkavībās un vajāšanā, esot slēpušās klosteros un baznīcās, kā viltus garīdznieki.

P.S. pirms noslēguma.

Tāda lūk ir šī klostera vēsture! Tā ir tik pat sarežģīta kā visas Kosovas vēsture kopumā.Te gribu vērst uzmanību uz to, ka visa šī stāsta gaitā daudz maz objektīvi centos arī izstāstīt visu, ko zinu par šīs valsts vēsturi un traģiskajiem notikumiem. Patiesībā nav viegli saprast, kuam šo Kosovas traģisko notikumu gaitā ir taisnība. Kaut kādā mērā taisnība ir gan serbiem, gan albāņiem. No kara un nemieriem ir cietuši, ir vieni, ir otri. Tā pat šo ciešanu izraisītāji arī atradās abās naidīgi noskaņotajās nometnēs. Tagad manuprāt ir pienācis laiks atskatīties uz vēsturi bez liekām emocijām. Tāpat ir jāiemācās, izvērtēt kļūdas un panākt kompromisus. Īsāk sakot ir jādara viss, lai šādi traģiski notikumu vairs nekad neatkārtotos. Galu galā gribās ticēt ka tas tā arī notiks!

Vis maz pagaidām šķiet, ka situācija Kosovā ir mainījusies uz labo pusi. Vecie grēki tiek piedoti un šķiet savstarējais aizvainojums un naids arī ir manāmi mazinājies. Lielā daļa serbu ir atgriezušies Kosovā. Serbu tūristi un svētceļotāji dodas uz Kosovu ceļojumos. Tiek atjaunotas nopostītās mājas un svētvietas. Arī šeit klostera ēkas ir atjaunotas un tajās atkal mitinās ticīgie ļaudis. Tas galu galā ievieš cerību par labāku un drošāku nākotni!

Ceļojuma noslēguma posms. Šarplaņnas kalni starp Prizrenu un Kačaniku.

Te nu ir pienācis mūsu Kosovas ceļojuma pēdējais posms.Jau ir vēla pēcpusdiena un mums vēl ir jānobrauc neliels gabals pa Lumbardi upes ieleju, tad jāšķērso Prevallas kalnu pāreja un tālāk pa Šarplaņinas kalnu piekāji jānonāk līdz Kačanikas pilsētiņai. Kačanikā mēs uzsākām ceļojumu pa Kosovu un tur tas arī noslēgsies. Laika vairs nav daudz, jo drīz sāks krēslot, tādēļ šo ceļa posmu veicam salīdzinoši ātri un tikai ar dažiem īsiem pieturas punktiem.

Te gan jāpiebilst, ka arī šeit atrodas ne viena vien jauka vieta kuru būtu vērts apskatīt rūpīgāk. Jo īpaši interesanti ir šejienes kalnu ciemati. Ja mums būtu kāda lieka diena, tad noteikti to veltītu šī reģiona tuvākai izpētei.

Tā kā mūsu laiks ir ierobežots, tad pa ceļam uz pavisam īsu brīdi nogriežamies no maģistrālā ceļa , lai apskatītu pāris no šiem kalnu ciematiņiem. Mūsu izvēle krīt uz Lokvicas un Stružu ciemiem, no kuriem paveras lieliskas Šarplaņinas kalnu ainavas.

Tālāk pa ceļam šķērsojam Rečanu, Mušnikove un Gornaselles ciemus, un nonākam līdz Prevallas kalnu pārejai. Šeit pie pārejas pavisam nesen ir izveidojies neliels tūristu un atpūtnieku ciematiņš, kurā top jaunas kalnu slēpošanas trases.

Arī šeit mēs uz brīdi nogriežamie no maģistrālā ceļa, lai apskatītu vietējā Prevallas nacionālā parka mežus. Sākotnēji mēģinājām pēc iespējas tuvāk nokļūt kalnu virsotnēm, kurās vēl jo projām ir saglabājies sniegs.

Tālu gan netikām un mērķi nesasniedzam, jo ceļu vairākās vietās šķērso straujas kalnu upītes. Pāris no tām mums izdodas forsēt, bet pavisam drīz ceļš kļūst bīstams un neizbraucams, un no tālākas braukšanas mums ir jāatsakās.

Galu galā atgriežamies Prevallas ciemā un veicam nelielu pastaigu līdz te pat netālu esošajam dižskabārdžu mežam.

Pēc īsas pieturas Prevallā, tālak mūsu ceļs ved lejup gar straujo Ļepenacas upīti un drīz mēs nonākam līdz Brezovicas ciemam. Te mēs pēdējo reizi nogriežamies no maģistrālā ceļa, lai dotos apskatīt lielāko Kosovas kalnu slēpošanas centru. Ceļš pakāpeniski ved ar vien augstāk un augstāk kalnā. Pa ceļam šķērsojam pāris nelielus ciemus kurus caurvij straujas kalnu upītes un strauti. Šajos ciemos pārsvarā dzīvo atpūtnieki un tūristi, bet ziemas sezonas laikā šeit apmetas kalnu slēpošanas cienītāji. Te atrodas arī vairākas viesnīcas, viesu nami un dažādas kafejnīcas. Patiesībā šie kalnu ciemi kopā ar tuvumā esošajām slēpošanas trasēm arī veido Brezovicas kalnu kūrorta kompleksu.

Tā nu braucam augšup kalnā, līdz ceļš izbeidzas pie liela viesnīcu kompleksa no kura augšup kalnos ved vairāki pacēlāji.Tagad gan sniegs uz nogāzēm gandrīz ir nokusis. Tadēļ trases jau kādu brīdi atpakaļ ir slēgtas uz vasara guļu un te valda īsts klusums.

Toties ziemā šeit esot ir pilns ar ļaudīm jo, kā nekā, Brezovica ir pats lielākais kalnu slēpošanas komplekss Kosovā. Pēc neliela pit-stopa pie Brezovicas slēpošanas trasēm jau dodamies lejup un atgriežamies Brezovicas ciemā.

Te nu arī esam nobraukuši gandrīz visu atlikušo ceļā posmu Kosovas teritorijā. Pirms pamest Kosovu vēl uz īsu brīdi pieturam pie veikala nelielā pilsētiņā Šterpce (Shtërpcë). Šī ir vēl viena Kosovas pilsēta kurā lielāko daļu iedzīvotāju sastāda serbi un arī šij pilsētiņai ir sava interesanta vēsture, bet Kā jau tikko minēju, atlikušajam ceļa gabalam esam veltījuši tikai nepilnu dienu, tadēļ tā kārtīgi apskatīt un iepazīt Štrepces pilsētu un šo reģionu mums nesanāk. Patiesībā vakars jau ir klāt un sāk satumst. Tadēļ uzreiz pēc iepirkšanās Šterpcē turpinām ceļu līdz Kosovas un Maķedonijas robežai.

Galu galā, jau tumsā, esam nonākuši Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, kur pavadīsim vēl vienu nakti, līdz lidojumam mājup. Noslēgumā vēl tikai atrodam kafejnīcu kurā ieturam vakariņas un te mūsu ceļojums var teikt ir galā. Pati Skopje, kā jau iepriekšējos stāstos esmu stāstījis, arī ir unikāla un ļoti interesanta pilsēta. Jo īpaši efektīgi tā izskatās naktī.

Vēl jo vairāk! Mūsu vakars Skopjē arī noslēdzas ar iespaidīgu šovu! Sākās pamatīga lietusgāze, kura kontrastā ar izgaismotajām pilsētas ēkām un strūklakām izskatījās ļoti efektīgi.

Kartē: 1.Prizrenas pilsēta, 2.Svetā ercenģeļa klosteris, 3.Lumbardi upes ielejas ciemi, 4.Prevalla, 5.Brezovicas kalnu slēpošanas kūrorts, 6.Skopje.

Tā nu esam noslēguši mūsu piecu dienu ceļojumu pa Kosovu. Tagad ar lielu kavēšanos beidzot esmu arī pabeidzis savu garo stāstu par šo ceļojumu un varu atvadīties no jums, bet pirms tā vēl sekos neliels pēcvārds.

Pēcvārds.

Pirms atvados vēl vēlos pāris rindiņās veikt nelielu kopsavilkumu. Un tā! Bieži esmu dzirdējis, ka ļaudis pieminot Kosovu sāk bažīties par to, ka šajā zemē nav droši un tā vēl nav piemērota ceļošanai. Tas tā nav! Kosova ir pavisam droša zeme ceļojumiem. Arī tūrisma infrastruktūra šeit strauji attīstās un ar katru gadu tā kļūst labāka. Visā Kosovā ir pieejams visdažādāko kategoriju viesnīcas, hosteļi un viesunami, un jeb kuram ir iespēja sameklēt sev piemērotas naktsmājas. Tāpat salīdzinoši labi ir attīstījusies sabiedriskā ēdināšana. Kafejnīcas un restorāni ir pieejmi visās pilsetās un lielākajos ciemos. Pie kam, kosovāru virtuve ir visai daudzveidīga un savdabīga, tā ka kārtīgiem ēdājiem nenāksies vilties. Arī par piejamu apskates objektu trūkumu Kosovā nevar sūdzēties. Tādu ir cik uziet un to skaits pakāpeniski pieaug.

Auto tūristiem protams nav mazsvarīgi kāds ir ceļu stāvoklis zemē, kur ieplānots ceļot. Droši vien tie kas lasīja manus stāstus jau pamanīja, ka vairākas reizes ar labiem vārdiem pieminēju Kosovas ceļus. Tie ir salīdzinoši labi un patreiz notiek iespaidīgi ceļa rekonstrukcijas darbi. Pedējos gados Kosovā ir uzbūvēti vairāk kā 200 kilometru ļoti labas kvalitātes autobāņu. Arī vietējās nozīmes ceļu stavoklis ir apmierinošs.

Visērtāk nokļūt līdz Kosovai ir iespejams lidojot ar lidmašīnu uz Prištinas lidostsu. Tā pat uz Kosovu var doties tranzītā caur Maķedoniju, lidojot līdz Skopjei un tālāk doties ar autobusu vai vilcienu līdz Prištinai. No Maķedonijas uz Kosovu var doties arī ar īrētu auto (Mēs Kosovu apceļojām ar Maķedonijā iznomātu auto). Starp citu, vēl varu piebilst, ka Kosovas apceļošanu ļoti labi var arī apvienot ar ceļojumu pa Maķedoniju, vai Albāniju. Vienīgais par ko es nevaru īsi objektīvi spriest, tas ir par šīs valsts apceļošanu izmantojot sabiedrisko transportu.

Bieži pēc savu stāstu publicēšanas esmu saņēmis vēstules ar jautājumiem un visbiežak protams tiek jautāts, kādus tūrisma objektus es ieteiktu apmeklēt īsāka ceļojuma laikā. Tad nu šoreiz esmu nolēmis izveidot septiņu TOP objektu sarakstu, kurus noteikti vajadzētu apskatīt Kosovā. Un tā! 1. tā protams ir šodien aprakstītā Prizrenas pilsēta.

Tālāk: 2.tie ir Šarplaņinas kalni, 3.tie ir Albāņu alpi, jeb Nolādētie kalni (Prokletije gora), 4. tā ir Mitrovices pilseta un Zevčanu cietoksnis tās tuvumā, 5. tā ir Kosovas galvaspilsēta Priština. Sestajā un septītajā vietā es irindoju, divus manisprāt nozīmīgākos, ar vēsturi saistītos objektus un tie ir: 6. monjuments Kosovo Poļe (Gazemistāna) un 7.piemiņas memoriāls Prekazas ciemā.

Sākumā jau minēju, ka jau iepriekš esmu publicējis četras šī stāsta daļas un ja kādam ir pacietība un interese, tad ir iespējams izlasīt arī citas šī stāsta daļas. Tā pat esmu agrāk jau publicējis vairākus stāstus par ceļojumu Maķedonijā un ja nu jūs interesē apceļot arī Maķedoniju tad varu piedāvāt palasīt arī par to.

Stāsti pr ceļojumu Maķedonijā: 1. Skopje- pilsēta ar ambīcijām, 2. Albāņu Maķedonija- Pologa, 3. Maķedonijas un pareizticīgo slāvu Jeruzaleme-Ohrida, 4. Ohridas ezers-Maķedonijas pērle, 5. Prespas ezers, tikšanās ar Kristu un ābolu paraīze Resene, 6. Pelagonija- Maķedoniešu nācijas šūpulis.

Tas nu tad arī būtu viss! Vēl tikai vēlos pateikties tiem, kuri izlasīja šo garo stāsta daļu un varbūt pat ir izlasījuši visus manus rakstus par Kosovu.

Noslēgumā novēlu jums jaukus ceļojumus un visu to labāko! Uz drīzu redzēšanos kādā no maniem nākamajiem stāstiem!

Pēteris Vēciņš Gravesend: 2016.gada 21. Jūlijā.

.