Taizeme.

Ginta Auziņa 21.05.2016 7 min lasīšanai

Taizemē pabijām no 4. līdz 18. marta. Nekad vēl nebiju bijusi tik tālu dienvidos. Zināju, ka būs jārēķinās ar milzīgu karstumu un augstu gaisa mitrumu. Bet, ja divas nedēļas ir jāuzturas karstā pirtī, nu tad ir vajadzīga ļoti laba veselība. Visu laiku esi nemitīgi slapja, sviedri plūst pa visurieni, karstums neizturams, pat ēnā 35- 40

Mēs lidojām ar Uzbekistan avio kompānijas lidmašīnu, ar pārsēšanos Taškentā. Ceļojuma biļetes nopirku pus gadu iepriekš uz akciju tūrisma aģentūrā Hermes Travel. Mūsu grupā bija 10 cilvēku. Ceļojumā bija iekļauti visi transveri, piecas viesnīcas, vietējais lidojums un nakts vilciens atpakaļ uz Bangkoku pirmspēdējā dienā.

Bija tādi, kas solīja sūdzēties, jo nebija ar visu apmierināti. Es personīgi nevaru neko sliktu teikt. Mēs bijām it kā pieskatīti, bija kontakti, kur varēja jebkurā laikā zvanīt, ja kas atgadās. Taču bija daudzas lietas, kas pašiem jānokārto un jāizdara.

Kā redzēju citu tūrkomp., kur gide no pašas Rīgas lidostas brauc līdzi un vāc savu grupu kā tāda bērnu dārza audzinātāja. Arī cena par šādu braucienu ir 2 x augstāka. Tādēļ, man šķiet, ka pirms brauciena ir jāizvērtē, ko vēlies. Vai komfortu no A līdz Z un maksā vairāk, vai maksā mazāk un saņem attiecīgu pakalpojumu.

Lidojums bija ilgs, Bangkokā ielidojām vakarā. Mums Rīgā pateica, ka visas formalitātes Bangkokas lidostā jānokārto 2 stundās un jāmeklē 4 izeja, kur mūs gaidīs gids. Savus grupas biedrus ar draudzeni vēl nezinājām. Vajadzēja samainīt naudu lidostā, lai samaksātu par vīzu 1000 batus. Lidostā izmainīju 50 eiro pret 1800 batiem. Lidosta bija pārpildīta ar Ķīniešiem, visi kaut kur skrien kā skudras un, ja neuzmanies, tevi var viegli ieraut burzmā. Pēc 11 stundu gara lidojuma gaidījām vīzas 2 stundas pārpildītā, karstā lidostā, kur gaisa nebija. Ja tur paliek slikti, tad ir lielas problēmas. Apkalpojošais personāls staigā ar mutes apsējiem, tas rada satraukumu.

Kad beidzot pēc 2 stundām visām kontrolēm tikām veiksmīgi cauri, gājām meklēt 4 izeju. Tur mums bija paredzēta tikšanās ar gidi – puišmeiteni ar uzrakstu... Prieks tūre.

Taizeme un transvestīti, tā ir neatņemama sastāvdaļa. Mūsu gids, kurš reiz ir bijis puisis, kurš uztaisījis ne visai veiksmīgu sejas operāciju, lai līdzinātos meitenei, izskatījās diezgan ,,kliedzoši,, Lai nu kā, puišmeitene mūs iepazīstināja ar sevi, esot Lilī, taizemiete, kura prot krievu valodu.

Kad visa grupa bija ieradusies, devāmies uz busiņu, lai brauktu uz viesnīcu Karnmanee Palace Hotel. Busiņā kopā ar Lilī bija arī otrs gids Aleksandrs, kurš mums pastāstīja visu par ceļojuma programmu un par papildus ekskursijām, ko par attiecīgu samaksu varējām ņemt klāt.

Kad rezervēju ceļojumu, apzināti izvēlējos tādu, kur lielāko daļu laika pavadīsim prom no pilsētas, pie dabas džungļos. Tādēļ Bangkokā pabijām tikai 2 pilnas dienas, vienu sākumā, otru beigās.

Viesnīca liela, 10 stāvu un uz jumta baseins ar skaistu pilsētas panorāmu. Kad bijām nedaudz atpūtušās viesnīcā, pulkstenis rādīja astoņi vakarā. Vajadzēja izdomāt ko ēst vakariņās. Gids Aleksandrs iepriekš sacīja, ka uz mūsu ielas ir neskaitāmas ēstuves un tur varot paēst pa lētām cenām.

Nemūžam neaizmirsīšu to pirmo iespaidu - vakara pastaigu pa Bangkoku... Nežēlīgs karstums, suta, mitrums un tās smaržas....tur bija tāds sajaukums - kaut kas ļoti ass un skābi salkans, bet visam cauri kanalizācijas smaka... Ielas malās tantiņas šmorēja, vārīja un grilēja. Reizēm pat bija jāaiztur elpa, jo aroms bija pārāk spēcīgs. Un kas tik tur nebija tajos katlos...visādi mūdzīši astoņkāji, prusaki, tārpiņi, zivis un dārzeņi...viss ko vien sirds kāro.

Lai arī gribējās ēst, tas viss kaut kā neuzrunāja...kad vis beidzot manā priekšā izskrēja XXL izmēra žurciņa, ēstgriba pavisam izkūpēja gaisā. Punktu pielika tas, ka ieraudzījām kā viņi traukus mazgā- bērni gumijniekos ar šļūtenēm skaloja šķīvjus un to piederumus, kas bija salikti uz betona grīdas, tur pat arī visas žurkas, suņi un kaķi...

Gājām atpakaļ uz viesnīcu, neēdušas. Pa ceļam satikām pāri no mūsu grupas, kā vēlāk uzzināju, viņi abi ir ļoti daudz ceļojuši pa dienvidu valstīm un Taizeme viņiem nav pirmā reize. Kad pastāstījām viņiem par mūsu sašutumu, viņi smejoties atbildēja,, Vot to gan nedariet, neskatieties, kā viņi traukus mazgā, ja nevēlaties palikt badā...,, Paši esot garšīgi paēduši uz kādas ielas stūra. Lai nu kā, viņu apgalvojumi mūs nepārliecināja, vis maz pirmajā vakarā nē.

Taizemē ir pārtikas veikali 7 eleven. Vienā, netālu no viesnīcas sastapām mūsu gidu Aleksandru, kurš mums ieteica veikalā nopirkt plastmasas kastītēs gatavu ēdienu, ko pie kases var uzsildīt mikroviļņu krāsnī. Tikai piekodināja, lai pievēršam uzmanību, ja uz paciņas ir uzlīmēts čillī pipariņš, tad ēdiens ir nežēlīgi ass.

Esot Bangkokā, pabijām karaļa pilī, skatījām burvīgus keramikas mākslas darbus, skaistos tempļus un budas. Lilī mūs izvadāja pa apbrīnojamām vietām, un viņa, kā jau vietējā, zina ļoti daudz par to vēsturi. Pirmajā brīdī, kad ieraudzīju to neaprakstāmo skaistumu, gribējās visu nofotografēt. Vēlāk jau acis pierod pie tā visa un sāk traucēt nebeidzamie cilvēku pūļi, arī mokošais karstums, ņemot vērā, ka, šajās svētajās vietās ir jāapģērbjas kā nākas. Taču Lilī gribēja mums parādīt daudz...

Priecājamies, ka beidzot apskatījām pēdējo templi, kur mums visiem lika nomesties ceļos un mūks ar svētītiem ziediem, pātarus skaitot, mūs apsacīja ar svētīto ūdeni.

Redzēju cilvēkus, kas ar lielu degsmi tempļos lūdzās. Taču man šajās senajās un tik svētajās vietās Dieva klātbūtni neizdevās sajust. Vienīgi ko jutu, bija daudzu cilvēku enerģijas. Dievu jūtu, kad esmu viena un pie dabas. Jutos vairāk, kā muzejā, kur apskatīju apbrīnojamus darbus.

Pēc visām svētvietām, mums bija izbrauciens ar motorlaivu pa Bangkokas kanāliem. Nu tas gan bija viens riktīgi feins pasākums. Esot Bangkokā, noteikti jāizbrauc pa pilsētas kanāliem.

Gids Aleksandrs mums sacīja, Bangkoka var sevi parādīt dažādi, jūs pilnībā nesapratīsiet Bangkoku, ja nebūsiet paviesojušies ,,sarkano lukturu,, ielā. Un viņš mums to vēlējās parādīt. Šādas ieliņas ir vairākas, mēs pabijām vienā no tām. Mums bija 2h laika, lai tur pastaigātos un pavērotu gaisotni. Tad arī pavērojām....skaļa mūzika, pārpildīti bāri, alkahols, narkotikas, viesmīļi transvestīti un prostitūcija... tik atklāti un pašsaprotami... Un pa vidu vēl ziņkārīgie tūristi. Bet nevienu tas neuztrauc, tur viss rit savu gaitu... Ir tikai viens secinājums, tādi varētu būt elles priekšvārti... Bangkokā nav robežu, no elles līdz paradīzei viens solis. Budisms ir brīva ticība.

Sarkano lukturu ielas meitenēm ir formas tērpi- oranži peldkostīmi un melnas augstpapēžu kurpes. Grūti viņām ar tik ļoti augstiem papēžiem staigāt visu vakaru un ap stieni dejot. Varēja redzēt, ka viņas mokās, ik pa laikam pūtinot kājas. Bija mazliet smieklīgi noskatīties, kā pie bāra viņas visādi,,taisījās,, lai tikai pievērstu sev uzmanību, kad tanī pašā laikā visi bāra veči bija savu uzmanību pievērsuši lielajam televīzijas ekrānam, kur pārraidīja futbola maču... Skarbi, meitenēm īsti neiet ar biznesu.

Khao Sok un Cheo Lan ezers ir vieni no skaistākajiem dienvid-austrum Āzijā. Tropu džungļi, kas ir to teritorijā, atdzīti par vieniem no vecākajiem pasaulē.

Trešās dienas rītā mēs devāmies uz lidostu, lai lidotu uz Taizemes dienvidiem Surat Thani provinci. No turienes tālāk uz Khao Sok nacionālo parku. Lidostā mūs sagaidīja jauka krievu meitene Katerina. Katja ir no Sibīrijas, bet Taizemē dzīvo jau piecus gadus un strādā par gidi nelegāli. Kā vēlāk no viņas uzzinājām, Taizemē ārzemniekiem darbu atrast ir gandrīz neiespējami, ja nu vienīgi esi ieprecējies ar kādu taizemieti. Katja mums lūdza, lai kad braucam cauri kādām municipālām kontrolēm, izturēties tā, it kā visi būtu tūristi.

Brauciens bija kādas 4 stundas, taču jo vairāk laukā no pilsētas, jo vairāk eksotiskā džungļu daba. Varējām vērot brīnišķīgos tropu skatus.

Khao Sok ezers ir mākslīgi izveidots, nosprostojot upi. Tagad tas ir milzīgs un pārpludināts mežs. Ūdens virspusē ik pa laikam redzami nokaltuši koku stumbri, kas atgādina, ka šeit kādreiz ir bijusi sauszeme. Majestātiskās kaļķu klintis un apaugušie džungļu pauguri, saules un kristāldzidrā ūdens ieskauti. Skaistie dabasskati bija elpu aizraujoši. Skaistummīļi te var sajukt prātā no tādas idilles...kur vien skatās, visur gleznas. Mēs ar koka laivu, kam pievienots gazika motors, braucām apmērām kādu stundu cauri šai dabas paradīzei, lai nokļūtu līdz viesnīcai. Sākumā visi centās nofotografēt un iemūžināt redzēto, vēlāk jau vienkārši tikai baudījām...

Mūsu viesnīca atradās pilnībā uz ūdens, bungalo mājiņas, kas nostiprinātas uz koka pāļiem. Šādas viesnīcas uz ezera pieder konkrētām ģimenēm. Viņi arī paši tur dzīvo. Elektrība ir no ģeneratora un to pieslēdz uz pāris stundām vakarā. Mēs bijām ļoti tālu no civilizācijas, pat telefona sakari tur nedarbojās. Varējām vienkārši baudīt dabu, peldēties, sauļoties un klausoties džungļu skaņās.

Agrā rīta izbrauciens pa ezeru bija neaizmirstams. Tas ir pats skaistākais laiks, kad var redzēt mākoņu veidošanos, kad no ūdens virsmas paceļas tvaiks un jau kā mākoņi apstājas pie klinšu galotnēm un apņem ezeru. Reizēm visi laivā esam tik klusi, pat elpu aizturot, klausoties katru troksnīti biezoknī, kā sasaucas pērtiķīši vai kādi putni.

Pa ezeru dzīvojāmies divas dienas, bijām arī pastaigā pa džungļu taku un klinšu alā.

Nākamais mūsu ceļojuma maršruts bija Krabi province Andamanas jūras krastā. Viesnīca Sabai Resort atradās gandrīz pie pašas jūras. Krabi uzturējāmies 3 pilnas dienas. Jauka vieta atpūtai un taizemiešu virtuves baudīšanai. Pilsēta nav liela, bet kājām izstaigāt neiespējami. Tā ir izvietojusies gar jūras krastu ar kūrortiem, ēstuvēm, ielu tirdzniecību un masāžas saloniem. Ļoti iecienīti ir rolerīši, kurus var iznomāt. Šeit mēs ik vakaru arī ēdām ielu ēstuvītēs. Jāatdzīst, ka pāris dienu bija vēderu problēmas, bet tas pieder pie lietas. Tādas bija visiem grupas biedriem, taču problēmas nebija tik lielas, lai sabojātu ceļojumu.

Pēdējā mūsu apmešanās vieta bija Koh Lanta sala. Dzīvojām Kaw Kwang Beach Resort. Koh Lanta sala pieder Krabi provincei un atrodas Andamanas jūras dienvidu Taizemē. Tā ir ļoti iecienīta kūrortsala Taizemē, kur var apmeklēt dažādas alas, mangrovju audzes, pludmales ar baltām smiltīm un kalnus, kas pārklāti ar bieziem mežiem.

Tūristi šeit nav ļoti daudz, tādēļ pastaiga gar jūras krastu ir īsta relaksācija. Ja karstajā saulē paliek neizturami, var pasēdēt koku ēnā un vērot skaisto apkārtni, kas paveras visu, kur vien skaties. Šeit var nodoties meditācijai vai sevis meklējumos.... Iestājoties tumsai, džungļos ir dzirdama rosība. Debesīs iemirdzas neskaitāmas zvaigznes, bet kori ir sākušas skanīgās cikādes...

Skaista un interesanta zeme. Lai arī redzēju mazu kripatiņu no visa, savus iespaidus ieguvu. Biju to iztēlojusies nedaudz savādāk. Ja Latvijā 30` temperatūrā jūtos ļoti labi, tad Taizemē man bija par karstu. Nekad tur neieelpot to rīta spirgtumu... Jebkurā diennakts laikā ir sutoņa. Kādā tirgū mēģināju sasmaržot garšaugu smaržas, dilles un pētersīļus, tie visi smaržoja pēc zāles...

Strādnieki savus darbus veic lēni un nesteidzīgi. Gide Katja mums pastāstīja, ka taizemiešiem ir tāds miera stāvoklis, ko sauc Sabai Sabai. Viņi nedaudz pastrādā un tad viņiem ir Sabai tas ir pilnīgi saprotami, tādā karstumā daudz nepadarīsi.

Kā jau teicu, man Taizemē visvairāk interesēja tās daba un augi, tos arī iemūžināju savās fotogrāfijās. Vēl savācu dažādu eksotisko augu sēklas. Ja kaut vienu no tām man izdosies izaudzēt, tad būšu priecīga...