Viena diena Lietuvā - 04.05.2016.
|
Andra Eglīte
|
Svētku sajūtu radām mēs paši, un nav svarīgi, kur tu atrodies, ko tu dari un kad tu dari. Ir vērtības, kas ieaudzinātas vai radušās dzīves gaitā, kuras neļaus tev aizmirst savu piederību un patriotisma garu. Galvenais, lai domās esi brīvs un laimīgs tajā, ko dari - ar galdautu vai bez, cilvēkos vai viens pats, skaļi vai klusi.
Skaists un saulains 4.maija rīts - lieliskas, laiskas un jauniem iespaidiem piepildītas dienas vēstnesis! Atliek tikai salikt ceļasomu un doties nelielā izbraucienā uz kaimiņu zemi.
Pirmā pietura – Birži! Pilsēta un pašvaldības centrs Lietuvas ziemeļos, 22 kilometrus uz dienvidiem no Skaistkalnes. Pilsēta atrodas 201 kilometru uz ziemeļiem no Viļņas, netālu no Latvijas robežas (https://lv.wikipedia.org/wiki/Bir%C5%BEi_(Lietuva) ). Ātrais Biržu pils apmeklējums ievilkās divu stundu garumā (http://www.visitbirzai.lt/lv/birzai_castle_lv). Pavasarīgā zaļumā ieskautā baltā pils, ar muzeja darbinieku nemanāmi uzstājīgo, bet neuzmācīgo ieinteresēšanu visu ekspozīciju apskatē, ierauj savos valgos pat nemanot! Un mums nav iebildumu, jo šeit apkopota gan pils, gan tuvākās apkaimes vēsture. Interesanti likās tas, ka muzeja ekspozīcijā bija skatāma arī 15min multfilmiņa, kas uzskatāmi parādīja pils ieņemšanu un tā laika stratēģijas un iekarošanas metodes – lielisks mācību materiāls. Ieinteresēti noskatījāmies, lai gan muzeja darbiniece laipni piebilda, ka droši varam visu neskatīties – viss pēc pašu vēlēšanās.
Noteikti iesaku nebraukt garām un izvēdināt galvu pastaigā pa Lietuvā garāko koka tiltu (525m), kas pāri Širvenas ezara ūdeņiem aizved uz Biržas pilsētu. Lielisks tilts, ko iekļaut dažādās kāzu izdarībās, piemēram, lai pārbaudītu jaunā vīra izturību, pārnesot savu iemīļoto pāri tiltam! Šķērsojot tiltu ir pietiekami daudz laika, lai izdomātu, pārdomātu un izsvērtu, lai ievēlētos to īsto vēlēšanos, jo ticējums vēsta, ka tas var piepildīties (http://www.delfi.lv/turismagids/galamerki/ko-apskatit-birzos-lietuva.d?id=45799091).
Tālāk mūsu ceļš ved uz izslavēto koku taku Anīkšķu reģionālajā parkā. Tas ir izbūvēts kā tilts mežā. Taka ir 300 m gara un 21 m augsta. Apmeklētājiem ir pieejams arī 36 metrus augsts skatu tornis, no kura var baudīt brīnišķīgo skatu un arī izjust meža un dabas sniegto mieru! (http://www.delfi.lv/turismagids/jaunumi/ilgi-gaidita-pastaigu-taka-virs-koku-galotnem-lietuva-beidzot-atverta.d?id=46311187). Ideja brīnišķīga un reklāma laba, bet gaidītais sajūsmas moments izpalika.
Pēdējais mūsu pieturas punkts – Krustu kalns (http://spoki.tvnet.lv/vesture/Noslepumainais-Krustu-Kalns-/694204). Tik daudz dzirdētu aprakstu par šo vietu, bet savām acīm to nebiju skatījusi. Kādreiz krustus kalnā lika par piemiņu karā kritušajiem, pazudušajiem, nomocītajiem nometnē, bet mūsdienās - lai saslimušais izveseļotos, lai uzlabotos ģimenes labklājība, pateicība par priecīgiem notikumiem. Krusti te ir visdažādākie - no pavisam maziņiem līdz milzeņiem. Pēc neatkarības atgūšanas kalns kļuva par Lietuvas lepnumu - tādu kā brīvdabas baznīcu. Ticīgie dodas turp, lai lūgtos, bet tūristi no visas pasaules - lai apbrīnotu šo savdabīgo vietu .
Ierodamies šeit īsi pirms saulrieta – visapkārt miers un klusums, cilvēku gandrīz nav. Ekskluzīva iespēja novietot auto maksas stāvvietā par brīvu un iegādāties savus koka krustiņus vienīgajā suvenīru bodītē, kas darbojas, lai pievienotu savas klusās cerības, vēlēšanos, aizlūgumu, prieku, rūpes jau tūkstošiem iepriekšējo apmeklētāju atstātajiem krustiņiem. Tāda garīga vienotības sajūta, un saulrieta ieskautā krustu vide it ne maz nerada smaguma sajūtu. Drīzāk rada mieru un apcerīgu noskaņojumu.
Tā ar pēdējiem saules stariem un latviešu dziesmu dungošanu nemanot šķērsojam Latvijas robežu!!!
Mums ticis viszilākais ezers Un rudākais rudzu lauks. Visbaltākā bērzu birze, Vismelnākais rupjmaizes klaips. Un tieši Latvijai ticis Vissvētākais debesu jums, Jo savu visskaistāko zemi Dievs ir atdevis mums. /L. Vāczemnieks/
Vairāk foto: https://www.draugiem.lv/user/3596355/gallery/?aid=63129821