Dondijurt. Visa Čečenija vienā pagalmā? (Dižo vainahu zemes 6. daļa).

Pēteris Vēciņš 17.03.2016 27 min lasīšanai 72 foto

Sveicināti! Nu tad beidzot esmu pabeidzis stāstu par manu ceļojumu Čečenijas republikā. Sākumā biju iedomājies, ka stāsts sastāvēs no trīs daļām, bet rakstot sapratu, ka stāstāmā ir tik daudz un to visu saspiest trijās, četrās un pēctam pat piecās daļās neizdosies. Gala rezultāta esmu sarakstījis sešus stāstus, par Čečeniju.

Pirmos piecus stāstus, jeb stāsta daļas, no sērijas „Dižo vainahu zemes” jau esmu publicējis iepriekš un ja ir vēlēšanas tad tos var izlasīt šeit draugiem.lv.

Stāsta 1.daļa: Groznija.

2.daļa: Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme Ičkērija.

3.daļa: Čeberloja un čečenu tautas traģēdija „Pavēlēts aizmirst”.

4.daļa: Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi.

5.daļa: Čantija un leģendārā čečenu saules zeme-Malhista.

Šajās stāsta daļās stāstīju: par Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, par vēsturiskiem notikumiem sākot no seniem laikiem līdz Kaukāza kariem, kā arī par traģiskiem notikumiem kas satricināja Čečeniju un pārējās vainahu zemes 1944. gadā. Nedaudz pastāstīju arī par čečenu ģiemeņu un dzimtu tradīcijām, par čečenu kopienu teipu un tukhumu veidošanas principiem, un tajos pastāvošo kārtību. Tāpat īpaši pieminēju dažus Čečenijas novadus kuri zīmīgi ar savu savdabīgo vēsturi un tradīcijām, kā arī pieminēju dažus dižus un cienījamus vīrus, kuri atstājuši neizdzēšamas pēdas šo novadu, Čečenijas un visa Kaukāza vēsturē.

Tagad dosimies uz Urusmartanas pilsētu, kur paviesosimies ļoti interesantā brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā Dondijurt, kuru vairāku gadu garumā neatlaidīgi veidojis entuazists un savas tautas tradīciju, un vēstures pētnieks Adams Satujevs. Šī vieta un tās saimnieks mani īpaši pārsteidza un tieši tāpēc šo stāsta daļu nosaucu „Dondijurt- visa Čečenija vienā pagalmā?!”. Savukārt pašā ceļojuma noslēgumā atgriezīšos Groznijā un tad veikšu nelielu kopsavilkumu, un nedaudz padalīšos ar lietderīgu informāciju, kura varētu noderēt kādam kurš vēlās apceļot šo brīnišķīgo Kaukāza zemi- Čečeniju.

Pametam Čečenijas kalnus.

Tā nu ir pienākusi mana Čečenijas ceļojuma sestā diena un mēs pārlaidām otro nakti viesu namā Astar Tazbiči aulā. Šorīt paguļam nedaudz ilgāk, jo pēc četrām pavadītām dienām Čečenijas kalnos esam diezgan paguruši. Patiesībā mums tā īsti nav vajadzības steigties, jo mums paredzētā tikšanās Dondijurt muzejā ir nozīmēta uz pusdienlaiku un līdz šim muzejam, kurš atrodas Urusmartanas pilsētā ir jābrauc kādas pāris stundas.

Ap pulkstes 10.00 viesunama saimniece aicina mūs brokastīs. Pēc brokastīm vēl pārmijam pāris vārdus ar viesunama saimnieku Alhazūru un varam doties ceļā. Atvadāmies no saimnieces un Alhazūrs mūs pavada līdz vārtiem. Novēlam veiksmi un visu to labāko arī Alhazūram un pametam šo lielisko, un viesmīlīgo viesu namu Tazbiči aulā.

Šķērsojam Itumkali, Kokadojas un Uškalojas aulus. Garām paslīd vakar apskatītie Uškalojas torņi.

Tālāk ceļš ved pa šauro Čantiargunas aizu. Vietām brauktuve atrodas burtiski virs stāvajām klintīm un lejā aizas dibenā plosās Čantiargunas upes krāces.

Aiz kārtējā pagrieziena parādā Gučumkale auls un tā mošeja, kura atrodas burtiski uz stāvas klints virs Čantiargunas upes.

Braucot pa Čečenijas kalniem un jo īpaši pa šo ieleju vairākās vietās var sajust tādu kā puvušu olu smaku. Izrādās tā ir sēra smaka, kas izdalās no neskaitāmajiem sēravotiem kuru šeit ir cik uziet. Ik pa gabalam var manīt, ka upē ietek strauti ar īpatnēji zilu vai rūsganu ūdeni. Tāpat visai bieži var manīt arī ar minerāliem apaugušas klintis. Tās tādas ir, jo no šo klinšu spraugām plūst ļoti spēcīgi mineralizēts ūdens.

Braucot tālāk seko ļoti stāvi klinšaini krasti un nogāzes, kuru plaisās izveidojušies neskaitāmi mazāki un lielāki ūdenskritumi. Tātad mēs esam nonākuši līdz Nihalojas aulam, kurš slavens ar tā apkārtnē esošajiem neskaitāmajiem ūdenskritumiem un īpašajiem klinšu torņiem.

Patiesībā lai iepazītos ar Nihalojas apkārtnē esošajiem objektiem būtu nepieciešama vesela diena, jo lielākā daļa to atrodas salīdzinoši grūtui pieejamās vietās. Piemēram, jau pieminētie klinšu torņi un iedobes kur tie tika būveti atrodas salīdzinoši augstu kalnā, grūti pieejamās klintīs. Labos laika apstākļos šīs būves varot saskatīta arī no ielejas, bet tā kā šodien laiks ir lietains kalnus klāj mākoņi un migla, un neko tā īsti nav iespējams saskatīt.

Urusmartana.

Esam šķērsojuši Nihalojas aulu un aiz tā seko Šatoja, kurā pabijām jau aizvakar. Vēl seko neliels brauciens un pavisam drīz kalni paliek mums aiz muguras. Tātad esam nonākuši Čečenijas līdzenumā. Pie Atagi ciema pagriežamies pa kreisi un sekojam Urusmartanas virzienā.

Urusmartana, Čečeni šo pilsētu sauc par Halhamarta (Хьалха-Марта). Pāris vārdos par šo pilsētu. Pati Urusmartana man vairāk atgādina lielu sādžu nevis pilsētu un neko īpašu, un uzmanības vērtu šeit neatradu un tam protams arī ir objektīvi iemesli. Runājot par šīs pilsētas vēsturi jāpiebilst, ka pilsēta ir izaugusi vietā kur Tangi upīte ietek Martanas upē un acīmredzot no šīs upes nosaukuma ir atvasināts arī pilsētas nosaukums. Urusmartanā ir norisinājušies arī daži zīmīgi notikumi. Tā piemēram, 1840. gadā šeit notika čečenu tautas pārstāvju saiets, kurš pasludināja mums jau labi zināmo Šamilu (par Šamilu stāstīju stāsta 2. Daļā: „Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme -Ičkērija”) par visas Čečenijas un Dagestānas imamu, un vadoni. Vēl jāpiebilst, ka abos Kaukāza karos Krievijas Impērijas karaspēks Urusmartanu un tās apkātējos aulus neskaitāmas reizes iznīcināja, un to iedzīvotājus pakļāva nežēlīgām represijām. Tāpat arī pēdējā Čečēnijas kara laikā Urusmartana tika pārvērsta par īstu karalauku. Tad pilsēta tika pakļauta masīviem aviācijas uzlidojumiem un artilērijas apšaudēm. Tādēļ arī ir ļoti labi saprotams, ka šajā pilsētā no vēsturiskiem objektiem nekas nav saglabājies! Patiesībā pēc pēdējā Čečenijas kara Urusmartanā nebija neviena ēka, kura nebūtu cietusi no apšaudēm.

Dondijurt.

Tagad Urusmartanas pielsēta kopumā tiek atjaunota, bet kā jau teicu tā vairāk atgādina sādžu un ne ar ko īpaši manu uzmanību nepiesaistīja izņemot ar to, ka tajā atrodas viens no lieliskākajiem, un es pat teiktu labākajiem muzejiem Čečenijā. Tas ir brīvdabas etnogrāfiskais muzejs Dondijurt, kurš ir iekļāuts manā ceļojuma maršrutā, kā obligāti apmeklējams objekts. Te nu ceļojuma noslēgumā mēs esam tajā ieradušies!

Pie muzeja vārtiem mūs sagaida kundze un aicina nākt iekšā teritorijā. Viņa saka, ka pats saimnieks pavisam drīz atnākšot un tad mums, šo un to, pastāstīs par šeit redzamajiem eksponātiem, bet līdz tam mēs varam pastaigāt pa teritoriju apskatīt muzeju patstāvīgi.

Nu ko! Lēnā garā nesteidzoties to atī daru. Pie reizes uzņemu kādus kadrus. Vispār muzejs šeit ir izveidots pašā pilsētā un to no visām pusēm ielenc kaimiņos esošo privātmāju pagalmi. Tajā pat laika muzeja būves ir izveidotas tā, ka šos kaimiņu pagalmus tā īsti nemaz nevar pamanīt un brīžiem šķiet, ka mēs nemaz neesam pilsētā.

Šeit tiešām rodās tāda sajūta, ka esi nonācis kādā no senajām čečenu viensētām vai auliem! Sardzes torņi, saimniecības un dzīvojamās ēkas izskatās tik dabīgi ka šķiet, ka tās šeit stāv jau vairākus desmitus un simtus gadu.

Tā nu pamazām esmu izmetis nelielu loku pa Dondijurt muzeja teritoriju un iegriežos vienā no muzeja ēkām, kur izstadīti dažadi seni sadzīves priekšmeti un darbarīki. Sāku tos petīt un te ierodas arī pats muzeja saimnieks. Viņš sasveicinās ar mani un stādās priekšā. Viņu sauc Adams Satujevs. Protams ka Adams apjautājas vai man patīk čečenijā uz ko protams atbildu, ka ļoti patīk!

Pārmijam vēl dažas iepazīšanās frāzes un Adams mani aicina doties pie ieejas vārtiem, kur viņš sāks man ekskursuju un visu pa kārtai pareizā secībā parādīs, un izstāstīs.

Un tā mēs sākam ekskursiju. Protams ka par visu Adama stāstīto tagad nevarēšu atstāstīt, jo tad man būtu šim apmeklejumam jāvelta ne viena vien stāsta daļa. Tādēļ salīdzinoši īsi pārskriešu pāri tēmai un pastāstīšu jums par dažām nozīmīgākajām lietām ko redzēju. Te gan vēl piebildīšu, ka šeit iegūto informāciju jau esmu izmantojis rakstot praktiski visas iepriekšējās stāsta daļas.

Ekskursiju sākam pie iejas vārtim, kur nelielā laukumiņā ir izstādīta ļoti bagāta akmeņu kolekcija. Pie tam, šeit ir apskatāmi, gan dabīgi akmens veidojumi, gan mākslīgi apstrādāti akmeņi kuros iekaltas dažādas zīmes un raksti.

Ļoti interesanti ir tas, ka Čečenijā vairākās vietās esot iespējams atrast akmeņus ar fosīlijām. Kaut ko tamlīdzīgu biju redzējis Ziemeļāfrikas valstīs, bet nebiju iedomājies, ka tādas var bieži atrast arī šeit Kaukāzā. Un vēl! Šeit ir atrasti arī dinozauru kauli un daži šadu kaulu fragmenti atrodas arī šeit Dondijurt muzejā.

Tā pat šeit ir apskatāmi seni no akmens veidoti priekšmeti dažādu darbarīku un lielgabalu ložu veidolā, kā arī dažādi no akmens un māla veidoti materiāli, kuri agrāk tika izmantoti būvējot ēkas.

Talāk seko diezgan plaša seno kapakmeņu kolekcija. Vecākos no šādiem akmeņiem rotā iegravētas piktogrammas un dažādi simboli. Adams saka, ka pēc šiem zīmējumiem uz kapakmeņiem ir iespējams noteikt, kāda dzimuma cilvēkam tas bijis veltīts un kāda amata meitars šis cilvēks savas dzīves laikā ir bijis. Daudzus kapakmeņus rotā arī teksti arābu drukā. Tātad šie akmeņi veidoti vēlāk, kad čečeni sāka apgūt islāmu un rakstībā izmantoja arābu burtus.

Pēc akmeņu kolekcijas apskataes dodamies dziļāk Dondijurt muzeja teritorijā kur seko vairāki improvizeti tematiskie pagalmi. Pirmais no tiem veltīts smēdes, jeb kalves tēmai. Šeit apskatāmi dažādi kalēja darbarīki un metāla izstrādājumi. Izrādās ka arī Adama tēvs esot bijis kalējs un arī pašam Adamam jaunībā nācies šo to apgūt no tēva amata. Starpcitu pat šī muzeja nosaukums esot radies tieši pateicoties kalēja amatam. Vietējie ļaudis savulaik Adama tēvu esot iesaukuši par kalēju Dondi. Kāpēc? Pavisam vienkārši! Kad kalējs ar āmuru kaļ dzelzi izdodas skaņa: „donn-dinn, donn-dinn”. Tādējādi apkārtnes bērni un vēlāk arī pieaugušie vietējo kaleju arī nodēvēja par kalēju Dondi. Vēlāk ļaudis šādi sāka dēvēt arī pašu Adamu. Savukārt kad Adams sāka veidot šo muzeju viņš to arī nosauca par godu sava tēvam kurš bija cienījams starp vietējiem ļaudīm un kuram tika dota šāda interesanta iesauka. Tātad Dondijurta, jeb Dondi-jurt. Tā kā čečenu valodā „jurt” nozīmē pilsēta, jeb liela apdzīvota vieta, tad latviski sakot šo muzeju var saukt par Dondi pilsētu.

Aiz improvizētās smēdes saistoši seko zirglietu meistara pagalms. Protams ka šeit izstādīti vis dažādākie priekšmeti un aprīkojums kas saistīts ar zirgiem. Šeit var apskatīt, gan sedlus, gan pajūgus un ratus, gan dažadus rīkus ar ko šie rati un sedli tika izgatavoti. Viens no vērtīgākajiem šinī pagalmā apskatāmajiem eksponātiem ir rati, jeb rikša, kura pagājušā gadsimta sākumā esot piederējuši vitējā miesta stārastam (priekšniekam).

Burtiski te pat blakus atrodas arī improvizēta galdnieku darbnīca. Lai pagatavotu ratus senos laikos bija nepieciešama dažādu meistaru sadarbība! Tādējādi arī šeit kalēja, galdnieka un zirglietu maistaru darbnīcas atrodas blakus viena otrai, savstarpēji papildinot viena otru.

Sekojoši Adams parāda paris avotus, jeb imrovizētas dzeramā ūdzens ņemšanas vietas. Tādas muzeja teritorijā ir vairākas.

Tālāk seko nojume kurā ierīkota lauku virtuve. Šādas virtuves senāk esot veidotas vietās kur ļaudis apmetās īslaicīgi vai sezonāli. Piemēram blakus ganībām vai dārziem un laukiem, kuri atradās nomaļus no pamat dzīves vietām.

Protams šeit ir izveidoti arī mājokļi kādos senatnē dzīvoja lauku un kalnu iedzīvotāji. Tie ir dažādi, gan no koka, gan no almeņiem vai ķieģeļiem veidoti. Viens no šiem mājokļiem šeit ir izveidots kā improvizeta mednieku saimniecība.

Tā nu lēnā garā apsekojot muzeja teritotijau un tajā improvizētās saimniecības nonākam nedaudz klajākā vietā, kur ierīkots neliels dīķītis, bet aiz tā jau atrodas nākamā ēku grupa un pāris sardzes torņu. Šķiet ka muzejs veidots tā, lai sākumā varam apskatīt mājokļus kādos čečeni mitinājās pavisam senos laikos, bet tālāk seko ēkas jau no nedaudz jaunākiem laikiem. Tā teikt, šādējādi ir ievērota celtniecības attīstības vēstures secība.

Adams Satujevs.

Te nu mēs uz brīdi apstājamies un Adams man palūdz lai es nedaudz uzgaidu līdz viņš atgriezīsies un tikmēr es varot aplūkot pie ēkas lieveņa izvietotos darbarīkus un priekšmetus.

Adams ieiet vienā no ēkām un pēc īsa brīža parādās uz tās sliekšņa tērpies čečenu nacionālajā apģērbā. Patiesībā šī spēle ar pārģērbšanos esot viena no Dondijurtas muzeja neatņemamām atrakcijām par kurām jau biju kaut kur iepriekš lasījis.

Nu ko? Tagad varam turpināt ekskursiju. Adams aicina mani nākt iekšā namiņā, kur arī ir izveidota neliela ekspozīcija. Šis namiņš esot veidots pēc kāda vācu ceļotāja-vēsturnieka rasējuma parauga, kurā tika attēlota tipisks 18 g.s. čečenu mājoklis.

Arī nama interjērs šeit ir iekārtots saskaņā ar to laiku tradīcijām. Namiņā ir vairākas telpas: pāris guļamistabas, dzīvojamā telpa un protams virtuve, kurās izstādīti dažādi sadzīves priekšmeti un mēbeles.

Dzīvojamās istabas galā atrodas dīvāns kura priekšā uz grīdas ir izklāta milzīga lāčāda. Adams apsēžas dīvānā un saka lai es arī piesēžu. Te nu seko neliels stāsts par čečenu sadzīves tradīcijām no 18 līdz 20g.s. Tālāk pļāpājot nonākam līdz jau tuvākai pagātnei un beigu beigās Adams izstāsta arī paša Dondijurt muzeja tapšanas vēsturi.

Bildē: Adams jaunībā un viņa tēvs.

Pats Adams esot dzimis 1956. gadā, izsūtījumā Kazahstānā, kā jau minēju bijušā kalēja ģimenē. Pēc 1957. gada, kad čečeniem tika dota atļauja atgriezties dzimtenē mājup devās arī Adama ģimene un tā apmetās Urusmartanā. Bērnībā un jaunībā Adams esot aktīvi nodarbojies ar sportu, un vairākkārt piedalījies dažādās sporta sacensībās, gan savā republikā, gan citur Padomju Savienībā. Galu galā Adams kļuva par PSRS sporta meistaru brīvās cīņas sportā. Vēlāk Adams iguva arī starptautiskās klases sporta meistara titulus brīvajā cīņā, dzjudo, sambo un boksā. Adama sporta karjērai punktu pielika nelaimes gadījums. 1984.gadā Adams nokļuva auto avārijā un guva smagas traumas.

Interese par senām lietām un vēsturi Adamam radās jau bērnībā, kad Adams esot devies vairākos pārgājienos uz pamestajiem Čečenijas kalnu auliem. Vēlāk pēc sporta karjēras beigām Adamam parādījās brīvs laiks un viņš sāka apceļot Čečeniju. Šo ceļojumu laikā Adamam izdevās uziet vairākus vēsturiskus priekšmetus. Tad radās arī ideja par kolekciju un neliela muzeja veidošanu. 1991. gadā Adams lika pamatakmeni pirmajai muzeja būvei -sardzes tornim. Liela daļa akmeņu celtniecībai tika vākti vietējās upītes Rošņas krastos un gultnē, bet daļa akmeņu tika vesti arī no kalniem. Vēlāk bez sardzes torņa pakāpeniski tika uzbūvetas citas celtnes.

Paralēli būvdarbiem Adams aktīvi vāca visdažādākos senos priekšmetus un tos izvietoja savā topošajā muzejā. Tālāk sekoja divi Čečenijas kari kuru laikā neskatoties uz katastrofālo situāciju, kad republika tika postīta un grauta Adams turpināja nodarboties ar muzeja paplašināšanu, un eksponātu vākšanu. Kādu brīdi vietējie iedzīvotāji sākuši Adamu pat uzskatīt par dīvainu! Laikā kad visus uztruc un nomāc karš Adams turpinaja vākt visādus vecus „hlamus”!? Pēc kāda laika ļaudis gan saprata, ka Adams ir paveicis milzīgu, nenovērtētu darbu, lai saglabātu liecības par čečenu tautas tradīcijām un vēsturi. Šodien, Adams Satujevs bez maz vai ir pati cienījamākā persona Urusmartanā un kļuvis slavens visā Čečenijā!

Pēc tam kad 2000. gada beigās karadarbība Čečenijā norima Adams savu muzeju pirmo reizi atvēra publiskai apskatei. Sekojoši muzeja teritorija tika pilnveidota un papildināta. Adams pašrocīgi būvēja vairākas ēkas par piemēru ņemot dažādos Čečenijas novados redzētās senās būves. Šo būvdarbu laikā Adams ilgstoši esot dzīvojis uz vietas vienā no muzeja teritorijā uzbūvetajiem torņiem un katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram cītīgi strādāja, lai realizētu savus plānus un idejas. Laika gaitā Adams un viņa radītais muzejs kļuva tik slaveni, ka ļaudis no dažādām Čečenijas malām jau paši sāka nest un dāvināt muzejam dažādus vēsturiskas lietas. Tagad arī šie davinājumi papildina Dondijurt eksponātu kolekciju.

Arī tagad vēl jo projām Adama prātu aizņem ar vien jaunas un jaunas idejas par muzeja pilnveidošanu. Adamam esot iecere izveidot šeit muzeja teritorijā nelielu etnogrāfiskā stilā veidotu viesnīcu vai viesunamu, kurā iemītniekiem tiktu piedāvāti arī dažadi čečenu virtuves labumi. Tas gan nākotnē.

Tagad vēl nedaudz paturpināsim pastaigu pa atlikušo muzeja teritoriju, kur apskatāmas jau nedaudz mūsdienīgākas būves.

Te apskatāmas ēkas kādas tikušas būvētas jau 19.g.s. beigās un 20.g.s. sākumā. Vienā no šo ēku pagalmiem ir ierīkota interesanta lapene, kuru mūsdienās varētu pat dēvēt par „Pikniku nojumi”. Burtiski blakus lapenei ir ierīkots improvizēts bērnu laukumiņš ar savdabīgi veidotu koka rotaļu zirdziņu. Tātad šie veidojumi liecina, ka čečeniem arī tajos laikos tomēr atlika arī nedaudz laika atpūtai un izklaidēm ar bērniem.

Protams! Nav aizmirsts arī par higienas lietām. Te pat blakus ir izveidots kaut kas līdzīgs dīķim, baseinam, jeb vannai. Es pat to jokojot varetu nosaukt par seno čečenu džakuzī! Ticamāk gan ka šāda ūdenstvertne kalpoja ūdens uzglabāšanai un nevis lai tajās plunčātos. Patiesībā no plunčāšānās šadā baļļā diez vai kas arī sanāktu, jo ūdens tajā nonāk no kalnu avota vai staruta un tas parasti ir tik pat kā ledus auksts.

Te pat blakus ūdens baļļai atrodas viens no Dondijurt muzeja avotiem. Adams šeit man piedāvā izbaudīt vēsu un atspirdzinošu kalnu ūdeni. Protams ka neatsakos no šāda piedāvājuma. Ūdentiņš pa tiešam labs! Es te gan apjautājos, kā ūdens šurp nonāk, jo redzu ka īstie kalni no Urusmartanas atrodas kādu gabaliņu tālāk? Adams atbild, ka pēc kara pilsētas iedzīvotāji paši esot sapulcējušies un izbūvējuši diezgan garu ūdensvadu no kalnu piekājē esoša avota. Tagad pa šo ūdensvadu pilsētā tiešām nonāk patiess un tīrs kalnu ūdens. Cauruļvada caurtce ir pietiekoša, lai nodrošinātu ūdens teci arī visos Dondijurt muzeja teritorijā izveidotajos, improvizētajos avotos un ūdens ņemšanas vietās.

Tā nu esam apstaigājuši praktiski visu muzeju. Pašā noslēgumā Adams vēlās parādīt pāris interesantu mūsdienīgāku lietu. Te pat blakus vienā no nojumēm viņš man nodemonstrē interesantu velosipēdu. Sākotnēji varētu šķist, kas tur īpašš, bet Izrādās, ka šo velosipēdu muzejam esot uzdāvinājis kāds vīrs, kura tēvs 70 gadu vecumā ar šo braucamrīku esot devies svētceļojumā uz pašu Mekku! Es gan neatceros precīzu gadu kad tas notika un cik ilgi šim vīram nācās mīt pedāļus, bet zinu to, ka viņš ar šo velosipēdu apceļoja vairākas musulmaņu svētvietas. Tā nu viņs esot pabijis tādās slavenās pilsetās, kā Teherānā, Bagdādē, Mekkā, Medīnā, Jeruzalemā un Damaskā. Nu ko lai šeit vēl piebilst? Patiess svētceļotājs un varonis!

Tālāk aiz stūra Adams man parāda pavisam mūsdienīgu eksponātu. Tā ir Adama vecā automašīna Volga, kura ir izkrāsota spilgti dzeltenās un melnās krāsās. Adams saka, ka viņš tuvākajā laika esot iecerējis šo auto atrestaurēt.

Tā nu lēnām esam noslguši loku pa muzja teritoriju un Adams uzaicina mani uz tēju. Protams ka neatsakos! Izrādās ka kundze kura mūs sagaidīja pie muzeja vārtiem esot Adama sieva un kamēr mēs apsekojām muzeju viņa jau mums ir uzvārījusi tēju un pagatavojusi šadus tādus našķus kurus tagat varam nobaudīt.

Tā nu pēc muzeja apskates malkojot tēju vēl par šo un to papļāpājām. Adams vēl izstāsta, ka pēdējā laikā uz muzeju ierodas ar vien vairāk un vairāk ļāužu. Starp tiem parādījušās arī pāris TV filmēšanas grupas, kuras šeit uzņēmušas dažus sižetus. Tālāk muzejs jau ieguvis lielu popularitāti un šeit esot paviesojies pats Čečenijas prezidents Ramzans Kadirov,s un vairāki vadošie republikas ierēdņi! Pēc šādas vizītes muzejam nepieciešamo formalitāšu kārtošana, piemeram celtniecības atļaujas u.t.t. esot saņemt daudz vienkāršāk kā sākumā.

Pēdējā laikā muzeju esot apmeklējuši arī virāki zināmi un mazāk zināmi ārzemnieki. Īpaši bieži šeit ierodoties dažādi ārzemju biznesmeņi no arābu valstīm un Turcijas, kuri veic dažādus darījumus Čečenijas republikā. Toties no pasaulē slaveniem ļaudīm tikai pāris mēnešus atpakaļ šeit esot paviesojies franču aktieris Žerārs Depardje. Galu galā Adams saka, ka no mūsu, baltiešu, kaimiņzemes Lietuvas šeit pāris grupiņas tūristu esot jau bijušas, bet tieši no Latvijas es esot pirmais Adamam zināmais muzeja apmeklētājs. Tātad Adams būtu priecīgs, ja es ierakstītu kādas pāris rindiņas muzeja viesu grāmatā. Protams ka neatsakos to darīt un jautāju kādā valodā rakstīt? Adams saka lai rakstu savā dzimtajā, lai vēlāk kad kāds no Latvijas šeit ieradīsies viņs varētu teikt „Man jau bija viesis no jūsu zemes”!

Tā nu noslēdzas mana ekskursija pa šo fantastiko muzeju un Čečeniju kopumā. Ko vēl piebils? Varu tikai novēlēt visu to labāko šī muzeja saimniekam un radītājam Adamam Satujevam un lai viņam daudz veselības, un netrūktu enerģijas turpināt pilnveidot muzeju, un lai piepildās viņa ieceres un plāni!

Atgriežamies Groznijā.

Atvadāmies no Adama un varam doties uz Grozniju. Patiesībā Dondijurt mēs pavadījām vairāk kā trīs stundas un jau ir vēla pēcpusdiena. Ierodoties Groznijā uzreiz dodamies uz viesnīcu kur nedaudz atpūtīšos. Vienojamis ar Magomedu par laiku cikos rīt viņš mani savāks no viesnīcas, lai aizvestu līdz Čečenijas-Ingušijas robežai, kur mani sagaidīs. Tagad arī Magomeds pēc četru dienu prombūtnes var atgriesties pie savas ģimenes un atpūsties.

Pēc kārtīgas dušas viesnīcā nolemju vēl doties uz Groznijas centru, kur ieturēšu jau novēlotās pusdienas. Ejot līdz centram pa ceļam uzduros afišu dēlim un ieraugu izkārtni ar paziņojumu par koncertu, kuru sniedz vietējā čečenu deju grupa-ansambis „Vainah”. Koncerts notiek tieši šovakar! Man uz reiz iešaujās prātā doma, ka gribetu to redzēt! Jau iepriekš biju (youtubē) redzejis šīs grupas grandiozos priekšnesumus un zinu, ka tā ir viena no labākajām nacionālo deju grupām visā Kaukāzā un tā ir slavena arī daudzviet pasaulē. Tagad ņemu un uzzvanu uz afišā norādīto telefonu nummuru, un jautāju par iespēju apmeklēt šo pasākumu. Seko atbilde, ka biļetes uz šo deju ansambļa uzstāšanos jau sen ir izdalītas un izpārdotas, un ja nu turpmāk vēlos šādu pasākumu apmeklēt tad par to jāparūpējās krietni laicīgi. Nu neko darīt! Gan jau kādreiz citureiz. Arī saviem lasītājiem varu ieteikt, ja nu kādreiz kaut kur gadās un rodās iespēja apmeklēt šīs grupas priekšnesumu, tad noteikti apmeklējiet to! Ansambļa „Vainah” priekšnesumi ir ļoti interesanti un tempermentīgi, jeb labāk teikt „ugunīgi”! Ja nu reiz nav iespēja šādu priekšnesumu baudīt klātienē tad varat mēģināt to pameklēt youtubē irakstot meklētājā: „Государственный ансамбль танца Вайна́х”. Jo īpaši uzgunīga ir šīs grupas deja kura saucās „Zobendeja” (Танец с саблями).

Galu galā atrodu kafejnīcu, kur ieturēšu vēlās pusdienas, jeb precīzāk sakot apvienošu pusdienas ar vakariņām. Pasūtu sev maltīti un piesēžu pie galdiņa. Gaidot maltīti atklāju, ka kafejnīcā darbojas wi-fi tātad beidzot pēc piecu dienu partraukuma varu ieiet internetā un šo to uzzināt par notikumiem pasaulē. Pēc kartīgas maltītes pasūtu vēl kafiju, jo vēlos šeit pakavēties. Pie blakus galdiņa sēž četri čečenu vīri un kaut ko atzīmē. Pēc kāda brīža viens no šiem vīriem pievērš man uzmanību un uzsāk sarunu. Viņš saka „redzu ka tu neesi, ne no Čečenijas, ne no Krievijas. No kurienes tu esi ieradies?”. Atbildu ka esmu no Latvijas. Ogo! Saka mans sarunu biedrs. Viņš šeit vēl nevinu no Latvijas līdz šim neesot saticis un vispār ārzemnieki te nav ik uz soļa sastopami. Islams- stādās priekšā mans sarunu biedrs un aicina mani pārsēsties pie viņu galdiņa, un sastādīt kompaniju. Galu galā pēc pieklājīgas atteikšanās un atkārtota uzaicinājuma piekrītu šim piedāvājumam.

Tā nu sākam diskutēt par šo un to. Izrādās ka divi no Islama sarunu biedriem ir viņa radinieki, kuri uz Grozniju atbraukuši pavadīt brīvdienas un apciemot tuviniekus, bet tā pastāvīgi viņi dzīvojot Maskavā. Jautāju ar ko tad šie kungi nodarbojas Maskavā? Viens no viņiem saka, ka vedot nelielu tirdzniecības biznesu, bet otrs jokojot atsaka, ka strādājot Maskavā par „čečenu”. Kā tas ir, strādāt par čečenu? Te uzzinu ļoti interesantu lietu. Izrādās, ka Krievijā iemantotā čečenu, tā saucamā, „biedējošā slava” ir nospēlējusi arī labu lomu priekš pašiem čečeniem, un izradās ka vairākos Maskavā un arī citur Krievijā esošos uzņēmumos esot izplatīta tradīcija pieņemt darbā kādu no čečēnu tautības pārstāvijiem. Tādējādi šie uzņēmumi it kā nodrošinot sev papildus drošību. Īsi sakot, ja nu kādam ar mūsu uzņemumu radīsies problēmas tad ziniet, ka mūsu rindās ir savs čečens, kurš šīs problēmas ātri atrisinās!

Sekojoši jautāju, vai šim kungam ir nācies pielietot arī kādas nežēlīgas metodes sava „amata” pienākumu pildīšanai? Čečenu vīrs smejoties atbild: vai tad es izskatos pēc tāda kurš kādam apzinati pāri var nodarīt? Tad viņš uzdod jautājumu man, vai es esmu saticis šeit Čečenijā kādu kurš manī ir izraisījis nepatiku, vai pat bijību? Teikšu godīgi, ka visā ceļojuma laikā nekur ne reizi šādus ļaudis nesastapu! Izņēmums varētu būt pāris robežsargu pierobežas kontrolposteņos kuri ar īpašu laipnību neizcēlās , bet tie nebija čečenu tautības pārstāvji un tie uz šejieni ir nosūtīti dienestā no kāda cita plašās Krievijas reģiona. Nu redzi, saka mans sarunu biedrs un pārjautā, vai tad čečeni ir tik briesmīgi, kā tos bieži raksturo Krievijā un arī dažviet citur pasaulē? Atbildu ka nekādā gadījumā man šāds priekštats par čečeniem nav radies un patiesībā nekad arī nav bijis.

Tā nu mūsu diskusija turpinājās visu vakaru. Parunājām arī par dažām sarežģītām tēmām un politiku, bet par to šeit vairs neatstāstīšu. Patiesībā lasot manus rakstus jūs droši vien ievērojāt, ka daudz maz izklāstīju visu ko zinu par čečenu vēsturi, bet pedējo laiku notikumiem, kas saistīti ar diviem nesenajiem Čečenijas kariem tik pat kā nepieskāros. Precīzāk sakot par tiem pieminēju, bet iespēju robežās plašos stāstījumos neieslīgu. Darīju to apzināti, jo vēl jo projām nav beigušās karstās diskusija par šo tēmu. Galu galā man par to ir savs viedoklis un daudz ko zinu par šeit notikušo, bet lai par to publiski diskutētu ir jāpaiet kādam laiciņam.

Čečenijas ceļojuma noslēgums.

Tagad vēlos šo stāstu noslēgt un mēģināšu dažās rindiņās padalīties ar informāciju, kā, kad un ar ko apceļot Čečeniju, bet pirms tam kaut ko gribu vēl pateikt. Tie būs pateicības vārdi!

Vārdu sakot, vēlos izteikt lielu pateicību Magomedam Batajevam, kurš visas šīs sešas dienas bija mans šoferis, gids un ekskursijas vadītājs vienā personā.

Vēl velos pateikties visiem Čečenijas ļāudīm, gan viesnīcās, gan muzejos, gan pa ceļam kalnos nejauši sastaptajiem, kuri viesmīlīgi uzņēma mani un veltīja man savu laiku. Starp šiem ļaudīm īpaši gribu izcelt Maratu no Makažojas aula un viesunama Astar saimnieku Alhazūru un viņa sievu. Protams ka nedrīkstu aizmirst arī Adamu Satujevu! Paldies arī tiem lasītājiem, kuri sekoja maniem garajiem stāstiem un veltīja arī labus vārdus komentāros un vēstulēs! Liels paldies jums visiem!

Nobeigumā vēl gribu novēlēt visiem čečeniem, lai viņu zemē valda miers un saticība, un lai viņi vienmēr būtu tik viesmīlīgi un izpalīdzīgi, kā tagad. Galu galā ceru, ka kādreiz es vēl atgriezīšos šajā pasakini skaitajā zemē un vēlreiz apciemošu Dižos Vainahus.

Praktiska informācija.

Kā jau minēju nedaudz padalīšos arī ar man pieejamo un manis iegūto informāciju par ceļošanas iespējām Čečenijas republikā. Un tā pāris rindkopās:

Kā nokļūt līdz Čečenijai?

Praktiski pastāv vairāki varianti. Pirmais variants ir lidot ar lidmašīnu līdz Groznijai, vai kādai no tuvākajām lidostām un tad sekojoši ar taksi, vai maršruta autobusu varat nokļūt Čečenijā kas protams ir sarežģītāk, bet iespējams ekonomiskāk. Uz Grozniju no Maskavas tiek veikti vairāki lidojumi dienā. Uz doto mirkli aviosatiksmi ar Grozniju nodrošina aviokompānijas: Red Wing Airlines un Rusline no Maskavas Domodedovo lidostas, un UTair un Grozny Avia no Maskavas Vnukovo lidostas (Dotajā mirklī līdz Groznijai aizlidot ir iespējams tikai no Maskavas). Te vēl ir jāpiebilst, ka lidojumu grafiki uz Grozniju salīdzinoši bieži tiek mainīti vai dažkārt reisi tiek atcelti. Jo īpaši uzmanīgi ir jāseko Grozny Avia reisiem, jo nupat gandrīz visu ziemu šī kompānija neveica lidojumus un tos atjaunoja tikai tagad pavasara sarakstā.

Vēl ir tāda lieta, ka aviobiļešu cenas no Maskavas uz Grozniju bieži ir būtiski dārgākas, kā uz kādu no tuvākajām lidostām. Čečenijai tuvākās lidostas ir Magasa (Nazraņa) Ingušijā aptuveni 50 km no Groznijas uz kuru lidojumi notiek retāk. Biežāk jau var aizlidot uz Beslanas (Vladikaukāzas) lidostu Ziemeļosetijā, kura atrodas aptuveni 90 kilometrus no Groznijas. Šo divu lidosta izvēle jums labi noderētu, ja jūs ceļojumu uz Čečeniju vēlaties apvienot ar Ingušijas un Ziemeļosetijas apmeklējumu.Vēl ir variants lidot uz Mahačkalas lidostu, kura atrodas Dagestānā aptuveni 160 kilometrus no Groznijas. Šis pedējais variants drīzāk noderētu tiem, kuri plāno Čečenijas ceļojumu apvienot jau ar Dagestānas apmeklējumu.

Vēl viens no variantim kā nokļūt Čečenijā ir lidot caur Maskavu vai Stambulu (Gokcen lidostu) uz Mineraļnijevodi lidostu, un no Mieraļnijevodi uz Čečeniju doties ar autotransportu vai vilcienu. Jeb kurā gadījumā, ja jūs braucat no Mineraļnijevodi ar vilcienu uz Grozniju tad jūs iekāpsiet vilcienā kurš kursē no Maskavas. Tik pat labi jūs uz Grozniju varat ceļot ar vilcienu tieši no Maskavas (vilciena atiešanas laiks 14.38), bet tādējādi jums brauciens aizņems vairāk laika. Pa dzelzceļu maršrutā Maskava-Groznija jums nāksies pavadīt 42 stundas. Savukārt ja jūs lidojat līdz Mineraļnijevodi un tālāk dodaties ar vilcienu tad jums vilcienā būs jāpavada 9.5 stundas un vilciena atiešanas laiks no Min-vodi ir vakarā 23.45. Tātad šādā variantā jūs varat ieekonomēt veselu dienu un vilcienā pavadīsiet nevis divas, bet tikai vienu nakti. Tas gan varbūt izmaksās nedaudz dārgāk, bet varu piebilst, ka brauciens ar vilcienu ne vienmēr ir arī lētāks par lidojumu, jo sevišķi ja jūs vēlaties ceļot kupeju vai luksusa vagonos. Ja reiz runa iet par vilcieniem tad varu piebilst, ka ar šo transportu no Maskavas var nokļūta arī jau līdz pieminētajām, Čečenijai tuvākajām lielākajās pilsētām, Nazraņai (Ingušijā) un Vladikaukāzai (Ziemeļosetijā).

Drošība Čečenijā.

Runājot par drošību Čečenijā jāpiebilst, ka pēc notikumiem pēdējos divos Čečenijas karos sabiedrībā tiešām ir radies stipri negatīvs noskaņojums par to kas notiek šājā republikā. Daaudzi vēl jo projām domā ka šeit notiek kara darbība un ka kaut kādi mistiski bandītiskie grupējumi klejo pa kalnu rajoniem. Patiesībā pēdējo 10 gau laikā situācija Čečenijā ir stipri uzlabojusies. Pedējo septiņu gadu laikā tik pat kā nav notikusi neviena nopietna bruņota sadursme, kuru varētu pilīdzināt karadarbībai. Jā, 2014. gada nogalē Gronijā tiešām izraisījās neliels incidents, kad bruņoti vīri uz īsu brīdi ieņēma dažas telpas Čečenijas preses namā un tas ir pats skaļākais notikums pēdējos septiņos gados. Te arī jāpiebilst, ka pāris stundu laikā šis incidents tika atrisināts un tā gaitā necieta civiliedzīvotāji. Īstenībā ja tā objektīvi uz šo lietu paskatās tad jāatceras, ka tajā pašā Parīzē, Francijā pēdējā gada laikā vien ir notikuši trīs nopietni incidenti, jeb terora akti un tas nebūt nenozīmē ka turp tūristu plūsma ir būtiski samazinājusies.

Varu vēl pebilst, ka Čečenijas policija savu darbu veic pietiekoši labi un atbildīgi. Policisti ir manāmi it visur un līdz ko rodās kāda problēma tā momentāli tiek atrisināta. Patiesībā nepārtrauktā policijas uzraudzībā atrodas visi sabiedriskie objekti, tajā skaitā arī viesnīcas un tūrisma objekti, kuri atrodas ārpus Groznijas un kalnu rajonos.

Bieži esmu dzirdējis apgalvojumus, ka Čečenijas iekšlietu struktūru darbinieki apspiež politisko opozīciju un ierobežo citādi domājošo brīvību.Šķiet ka tas tā arī varētu būt, bet ja jūs Čečenijā ierodaties kā tūrists un neuzsākat kaut kādas publiskas politiskas aktivitātes, jūs neviens dēļ politiskiem uzskatiem šeit nearestēs. Vēl jo vairāk varu piebilst, ka čēčenu sabiedrības iekšienē valda diezgan liela vārda brīvība un ļaudis lielāko ties nebūt nebaidās izklāstīt savu kritisko viedokli par jeb ko. Protams viņi to nedara pressē un publiskās vietās, bet nelielās kompanijās un aci pret aci tiek apspriestas visdažādākās arī politiski sāpīgās tēmas. Vienu vārdu sakot, neķeriet karogu un neskrieniet pa centrālo ielu!

Runajot par reliģiskajām lietām gan atgādināšu, ka Čečenija ir mēreni konservatīva zeme kurā dominē islāma tradīcijas. Stāstā jau minēju, ka Čečenijā var rasties problēmas ar alkohola iegādi, bet tā nebūt nav nozīmīga problēma. Problēmas, ja tās tā varētu saukt, varētu rasties pārāk liberālu uzskatu sievietēm. Čečenijā sievietēm ir pieņemts ģērbties salīdzinoši konsevatīvi un vēlams ir nēsāt lakatus. Lielākā daļa sieviešu to arī dara, bet nevajag arī pārspīlēti šādas lietas uztvert! Nebūt šeit nav tā, ka uzreiz būtu jāvalkā parandžas, hidžabus un burkas, un patiesībā šeit nesastapu pilnīgi nevienu, kas tās arī valkātu.

Kā apceļot Čečeniju?

Transports. Vis labāk Čečenijas republiku var apceļot ar auto vai moto transportu. Protams ka labi būtu nodrošināties ar bezceļu auto, bet ja tāda nav tad tā arī nav liela bēda. Mūsu piemērs liecina, ka republiku var apceļot arī ar parastu standarta Žigulīti un kā jau stāstīju vietās kur mums nācas mainīt ceļojuma maršrutu arī bezceļu auto nebūtu līdzējis. Ļoti iesaku Čečenijas ceļojumu motociklistiem, jeb tā saucamajiem baikeriem.

Tā pat var mēģināt ceļot pa Čečeniju ar velosipēdu, bet tad jārēķinās ar to, ka bieži būs jāminās pret stāviem kalniem un drīzāk šāds pasākums ir piemērots tieši profesionāliem velo sporta cienītājiem. Runājot par ceļu kvalitati jāsaka, ka maģistrālie ceļi un ielas republikas līdzenajos rajonos vietām ir pat krietni labākas nekā mūsu Latvijā. Nomaļie lauku ceļi un nomaļās pilsētas ielas gan vietām ir ciešamā stavoklī, bet daudzviet tās ir ļoti sliktas. Kalnu rajonos maģistrālie ceļi daudzviet nav noasfaltēti, bet to virsmas kvalitate ir apmierinoša. Protams vietām kalnos var gadīties, ka ceļš ir izskalots vai uz tā ir sabiruši akmeņi vai noslīdējuši dubļi un sniegs. Te piebildīšu, ka šādas dabas stihiju radītās sekas šeit samērā laicīgi tiek novērstas. Pie visa šī vēl jāpiebilst, ka dotajā momentā Čečenijā notiek vērienīgi ceļu būves darbi. Jo īpaši vērienīgi tiek būvēti un rekonstruēti ceļi tieši kalnu apvidos. Neiesaku ceļot pa Čečeniju ar sabiedrisko transportu, jo satiksme ar vairākiem kalnu auliem un apdzīvotām vietām kuros atrodas lielākā daļa interesanto un nozīmīgāko objektu ir nepastāvīga, vai tādas vispār nav. Vienīgie varianti tiem kuriem nav sava auto ir ceļot pa Čečeniju ar autostopiem, vai tūrisma biroju organizētu grupu sastāvā (par organizētu tūrismu pieminēšu sekojošajā sadaļā „Informācija”).

Ceļojuma laiks. Vislabākais laiks apceļot Čečeniju ir no maija beigām līdz oktobra sākumam. Šajā laikā visi kalnu ceļi ir daudz maz izbraucami un nebūs jābaidās, ka kāds ceļš varētu būt slēgts dēļ nogruvumiem vai neizšķūrēta sniega. Mēs ceļojām maija sākumā un pāris vietās nācās mainīt ceļojuma maršrutu. Faktiski īpaši bīstamas ir tikai pāris vietas kurās mums arī radās problēmas. Šīs vietas ir kalnu pārejas starp Čeberlojas un Šarojas rajoniem, un starp Šarojas un Itumkali rajoniem.

Ceļojuma ilgums. Lai daudzmaz pilnībā apceļotu Čečenijas republiku jums būs nepieciešamas vismaz piecas dienas. Ideālajā variantā protams derētu te pavadīt veselu nedēļu, bet ja nav iespējams veltīt tik daudz laika, tad varat mēģināt dažus no interesantākajiem Čečenijas reģioniem apskatīt arī trīs dienās. Tādā gadījumā jums vajadzētu pusi dienas veltīt Groznijas apskatei un otru pusi dienas veltīt ceļojumam no Groznijas līdz Kezenoiam ezeram. Sekojoši vesela intensīva ceļojumu diena būtu jāvelta Čeberlojas rajona apsekošanai. Trešajā dienā jūs varat izvēlēties, vai apmeklēt Šarojas rajonu, vai Itumkali rajonu. Ja izlasījāt visas mana ceļojuma stāsta daļās tad varu piebilst, ka mana realizētā un izklāstītā ceļojuma plāns ir tuvs ideālajam variantam, tikai šis plāns jārealizē nedaudz vēlāk kā maija sākumā, lai nerastos problēmas ar kalnu pāreju šķērsošanu. Mūsu realizēto ceļojumu manisprāt varēja papildināt ar divām dienām. Vienu no šīm dienām es veltītu Gudermesas pilsētas un Nožaijurtas rajona apceļošanai. Savukārt otro dienu es veltītu Ačhoimartanas, jeb uz šo brīdi jau atjaunotā Galančojas rajona apceļošanai (Galančojas rajonā atrodas jau stāsta gaitā pieminētais Haibahas auls).

Ko apskatīt? Varu tikai piebilst, ka pieejamā informācija par Čečenijas dabas, vēstures un kultūras objektiem socialajos tīklos ir visai skopa un bieži pat neprecīza. Arī man, lai šādu informāciju apkopotu, nācās iztērēt daudz laika. Galu galā kripatiņu pa kripatiņai man tas izdevās. Jāatdzīst, ka Čečenijai ir ļoti bagāta kultūra un vēsture, un tajā atrodas pasakaini skaisti dabas objekti un tūristiem šī zeme noteikti būs interesanta. Es gan vēlreiz neuzskaitīšu visus apskates objektus , jo par tiem pietiekoši gari un plaši esmu stāstījis šjā stāstā un ja kādam tas interesē tad iesaku pārlasīt visas sešas stāsta daļas.

Uzmanību! Ir viena lieta kas obligāti jāiegaumē un ar kuru ir jārēķinās! Jau stāsta gaitā vairākas reizes pieminēju par kontrolposeņiem un īpašu uzturēšanās režīmu atsevišķos Čečenijas rajonos. Tātad atkārtošu. Pēc pēdējā Čečenijas kara republikas kalnu teritorijā tika izveidota tā saucamā „Antiteroristiskās operācijas zona”, kurā stingri tika ierobežota civiliedzīvotāju pārvietošanās. Jau vairākus gadus atpakaļ šis režīms formāli tika atcelts un lielā daļa kontrolposteņu tika likvidēti. Un tomēr! Uz dažiem kalnu ceļim šādi posteņi vēl joprojām pastāv un ļaužu nokļūšana atsevišķos rajonos joprojām tiek kontrolēta. Vēl jo vairāk, pierobežas rajonos ar Gruziju ir izveidota pierobežas zona, kurā lai nokļūta arī šodien ir nepiesiešama īpašas caurlaides. Pie kam varu piebilst, ka daži no interesantākajiem vēstures objektiem atrodas tieši šajā pierobežas zonā. Piemēram lai nokļūtu iepriekšējā stāsta daļā pieminētajā Coipede ir jāšķērso pierobežas zona. Tā pat, lai nokļūtu pa taisnāko ceļu pāri kalnu parejām no Šarojas rajona uz Itumkali arī ir jāšķērso pirobežas zona. Tātad! Ja plānojat apmeklēt Čečenijas republiku un jūsu plānos ietilps pierobežas zonā esošo objektu apskate tad laicīgi ir jānodrošinās ar caurleidēm. Šādas caurlaides ir iespejams nokārtot ar Čečenijas valsts tūrisma biroja „Tureks” (Государственноу унитарное предприятие по туризму и экскурсиям «Тур-Экс») palīdzību un tas jādara savlaicīgi (vismaz vienu mēnesi pirms plānotā ceļojuma).

Informācija. Jau tikko pieminētā „Tureks” biroja paspārnē darbojas tūrisma informācijas centrs Groznijā un tieši šis birojs vada projektu „Visit Checnya”, kurā strādā jaukas meitenes kuras noteikti palīdzēs ne tikai pierobežas caurlaižu nokārtošanā. Šī „Visit Chechnya” projekta ietvaros tiek organizētas arī ekskursijas pa Čečenijas republiku un faktiski dotajā mirklī šī ir vienīgā oficiālā organizācija kas to dara. Protams ka varat Čečeniju apceļot patstāvīgi, bet tādā gadījumā vienalga varu ieteikt iegristies tūrisma informācijas centrā Groznijā, vai sazināties ar viņiem un saņemt lietderīgu informaciju par republiku, un dažām niansēm tās apceļošanā. Ja kas, Visist Chechnya ir sava lapa arī Facebook, kurā varat sazināties ar biroja pārstāvi Elinu Batajevu un pakonsultēties, vai saņemt no viņas, vai kāda cita biroja pārstāvja lietderīgu informāciju. Vēl jo vairāk, ja jūs Čečenijā ierodaties ne ar savu transportu, tad tieši šeit jūs uzzināsiet visvairāk informācijas par organizētām ekskursijām Čečenijas republikā. Te vēl varu piebilst, ja jūs plānojat piedalīties organizētā ekskursijā tad sazinieteis ar viņiem laicīgi, jo šādas ekskursijas netiek organzētas ik dienu. Tās notiek nozīmētos datumos, bet ja jums interesē idividuālas ekskursija, tad tādas viņi var noorganizēt arī jums izdevīgos datumos.

Naktsmītnes un pakalpojumu sfēra.

Noslēgumā pāris vārdos par apmešanās vietām un pakalpojumiem. Runājot par viesnīcām varu piebilst, ka to skaits ir ierobežots. Dažas viesnīcas atrodas Groznijā un to skaits nav vairāk par desmit. Zinu ka Groznijā tikko ir atvērušies paris hosteļu. Ārpus Groznijas viesnīcas ir tikai dažās lielākajās pilsētās. Kalnu rajonos viesnīcu tik pat kā nav. Viena viesnīca kalnos par kuru zinu atrodas pie Kezenoiam ezera un tajā uz pāris naktīm apmetos arī es. Runājot par kalnu rajoniem varu piebilst, ka pedējā laikā tur sāk veidotis vairāki viesunami. Vienā no tādiem arī es pavadīju paris naktis. Tas ir viesunams Astar Tazbiči aulā netālu no Itumkali. Astoņsas no Groznijas viesnīcām un hosteļiem ir pieejamas arī booking com lapā. Informāciju par parējām viesnīcām, hosteļiem un viesu namiem ārpus Groznijas jums drīzāk jāmeklē jau tkko pieminētajā „Visit Chechnya”.

Galu galā, ja jūs uz čēčeniju dodaties ar savu auto transportu vai motocikliem, tad pastāv iespēja nakšņot arī teltīs. Jo īpaši interesants šāds pasākums būs kalnos. Šeit gan drošības nolūkā piebildīšu, ka teltis būtu labāk uzsliet kādas mājas, vai aula tuvumā un vēl labāk, ja jūs šādu pasākumu sakaņosiet ar vietējo zemes saimnieku. Te varu arī piebilst, ka čečeni ir ļoti viesmīlīgi un ja jūs pie kāda no viņiem vērsīsieteis ar lūgumu uzsliet teltis viņa mājas tuvumā viņi noteikti ļaus to darīt. Vēl jo vairāk! Drīzāk šis cilvēks pie kura jūs vērsīsieties būs tikai pagodināts, ka jūs apmetāties tieši viņa laukā vai pagalmā un pastāv ļoti liela iespēja, ka viņš piedāvās jums pārnakšņot viņa mājā un jūs tiksiet uzcienāti ar kādiem čečenu virtuves labumiem.

Par veikaliem un kafejnīcām. Veikali šeit ir pieejami gandrīz visās nopietnākajās apdzīvotajās vietās, bet jāpiebilst ka mazajos ciemos un aulos preču izvēle tajos var būt visai ierobežota. Jārēķinās arī ar to, ka mazapdzīvotajos kalnu reģionos, kā piemēram Čeberlojas un Šaroargunas nopietnu veikalu vispār nebūs, tādēļ pirkumus iesaku veikt kādā no lielākajiem rajonu centriem, vai Groznijā. Runajot par kafejnīcām jāatdzīst, ka situācija ir vēl sarežģītāka. Groznijā par kafejnīcu trūkumu nevarētu sūdzēties toties ārpus galvaspilsētas ar tām ir pašvaki. Katrā no rajonu cenriem ir iespējams atrast kādu ēstuvīti, bet to izvēle nebūs plašā. Savukārt mazākos aulos un ciemos kafejnīcu praktiski nav. Tas pats attiecās arī uz bankomatu pieejamību. Groznijā atrast bankomatu nebūs liela problēma. Bankomati būs pieejami arī dažās lielākajās pilsētās tādās, kā Gudermesa, Šali, Arguna un Urusmartana. Mazākos rajona centros, piemēram Šatojā, Šarojā un Itumkali, es neredzēju nevienu bankomātu. Tādēļ pirms došanās ārpus Groznijas varu ieteikt nodrošināties ar skaidrās naudas līdzekļiem pietiekošā apmērā. Tas nu īsumā viss, bet ja jums rodas kādi jautājum tad droši tos varat sūtīt man vēstulēs un es iespēju robežās mēģināšu uz tiem atbildēt.

Pēcvārds.

Šķiet esmu daudz maz izstāstījis visu ko vēlējos un varu noslēgt savu stāstu par manu ceļojumu Čečenijā. Galu gala sanāca uzrakstīt sešas stāsta daļas kurās centos izstāstīt visu to ko uzzināju un par redzēju. Ceru ka jums patika un bija interesanti to visu lasīt. Varbūt kādā esmu izraisījis arī interesi apceļot šo pasakaino Kaukāza kalnu zemi un varbūt kādam mans stāsts noderēs arī savu ceļojumu izvēlē un plānošanā. Pats atdzīšos, ka arī mani ļoti ieintreģēja Kaukaza kalnu tautu vēsture un plānoju kaut kad nākotnē apceļot arī citas Kaukāza republikas.

Tagad gan piebildīšu, ka vēl vienā no šīm republikām pabiju jau šī ceļojuma laikā. Droši vien jau esat ievērojuši, ka šo stāstu kopumā esmu nosaucis „Dižo vainahu zemes”. Jau vairākkārt šajā stāstā paralēli čečeniem piminēju arī ingušus un šķiet jau skaidroju, ka čečeni un inguši ir radniecīgas tautas un tās tiek dēvētas par vainahu tautām. Īsak sakot stāstu par čečeniem un Čečeniju esmu pabeidzis, bet par vainahiem nē! Tātad vainahi-inguši un Ingušija. Kas tad ir šie inguši? Par to pavisam drīz mēģināšu arī izstāstīt un drīzumā taps stāsta „Dižo vainahu zemes” turpinājums.

Tagad varu jums teikt uzredzēšanos Tūkstoš torņu un leģendu zemē Ingušijā!

Pēteris Vēciņš. Gravesend: 2016.gada 16. Martā.