Čanti un leģendārā čečenu saules zeme Malhista (Dižo vainahu zemes 5. daļa).

Pēteris Vēciņš 25.02.2016 30 min lasīšanai 87 foto

Ievads.

Kārtējais sveiciens no Čečenijas! Pagājušo reizi solīju, ka nākošo mana Čečēnijas stāsta daļu publicēšu pēc nedēļas, bet laikam nedaudz sameloju. Ir pagājušas jau divas nedēļās un tikai tagad esmu pabeidzis rakstīt un varu to nopublicēt. Šo stāsta jau piekto daļu un nolēmu nosaukt „Čanti un leģendārā čečenu zeme Malhista”.

Par ko tad stāstīšu šajā stāsta daļā? Stāsts būs par diviem ļoti interesantiem Čečenijas novadiem. Viens no tiem ir leģendām apvītais novads, kuru sauc par Malhistu, jeb „Saules zemi” un tajā apskatīsim vienu no lielākajām vēsturiskajām nekropolēm Kaukāzā- Coipede. Otrs novads kurā pabūsim saucās Čantija. Šis novads jau izsenis slavens ar saviem spēcīgajiem un izturīgajiem ļaudīm, kuri pārdzīvojuši ne vienu vien karu un dažādas stihijas,un neskatoties uz to tie ir nosargājuši savu vienotību un tradīcijas.

Atgādināšu arī, ka pirmos četrus stāstus, jeb stāsta daļas no sērijas „Dižo vainahu zemes” jau esmu publicējis iepriekš un ja ir vēlēšanas tad tos var izlasīt šeit draugiem.lv.

Šajās stāsta daļās stāstīju: par Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, par vēsturiskiem notikumiem sākot no seniem laikiem līdz Kaukāza kariem, kā arī par traģiskiem notikumiem kas satricināja Čečeniju un pārējās vainahu zemes 1944. gadā. Nedaudz pastāstīju arī par čečenu ģiemeņu un dzimtu tradīcijām, par čečenu kopienu teipu un tukhumu veidošanas principiem, un tajos pastāvošo kārtību. Tāpat pieminēju arī dažus dižus un cienījamus vīrus, kuri atstajuši neizdzēšamas pēdas Čečenijas un visa Kaukāza vēsturē.

Rīts viesu namā „Astar” Tazbiči aulā.

Un tā! Vakar vakarā pec intensīvas ceļojuma dienas, kuras gaiā mums radās daži sarežģījumi, ļoti vēlu ieradāmies Tazbiči aulā, kur apmetāmies viesu namā „Astar”. Tur pavakariņojām un uzreiz devāmies gulēt.

Šorīt ceļamies salīdzinoši agri, lai varētu laicīgi turpinat mūsu ceļojumu. Esmu Čečenijā jau piekto dienu un līdzīgi kā iepriekšējās dienās mums šodien priekšā stāv noslogota ekskursiju diena. Cerams ka nekas nenoies greizi, kā vakar un aizvakar. Patiesībā tas tik pat kā nav iespējams, jo šodien mums nav jāšķērso kalnu pārejas, kurās atkal varētu rasties kādi sarežģījumi.

Tātad sākam ar brokastīm. Viesunama saimniece mūs uzaicina uz zāli kurā tiks pasniegtas brokastis. Īso mirkli kamēr saimniece sagatavo brokastu galdu es pavadu aplūkojot ļoti interesantas gleznas, kuras atrodas šajā viesunama zālē.

Brokastīs mums atkal tiek pasniegti galuški ar jēra gaļu. Šoreiz tie ir nedaudz atšķirīgi nekā iepriekš baudītie un secinu, ka katra saimniece šo ēdienu gatavo pēc savas gaumes. Kā piedeva šim ēdienam mums šoreiz tiek pasniegta no savvaļas ķiplokiem(čerēmša) gatavota mērcīte. Tāpat mums tiek piedāvāti plāceņi, kurus šeit Čečenijā sauc par „siskal”. Siskals bieži tiek pasniegts maizes vietā vai arī kā atsevišķš ēdiens piemēram launagā. Siskalu ierasti ēd kopā ar dažadām ar sieru vai uz krējuma bāzes pagatavotām mērcītēm, vai arī vienkārši ar pliku krējumu vai biezpienu. Siskals tiek pagatavots no kukurūzas mīklas. Interesanti ir tas, ka pareizi izceptus siskala plāceņus var salīdzinoši ilgi uzglabāt. Siskals ātri nesakalst un ir ēdams arī atdzisis. Galugalā ja siskals tiek glabāts ilgaku laiku, tad tos var ēst arī sakaltušu. Piemēram siskals esot neatņemama sastāvdaļā ganu maltītē un kad tie dodas kalnos uz ilgāku laiku, tad mājinieki viņiem ceļā līdzi dod tieši siskala plāceņus.

Pēc kārtīgas maltītes malkojam tēju. Te mūs apraudzīt un iztaujāt ierodas pats viesu nama saimnieks Alhazūrs. Alhazūrs ir vīrs cienījamos gados, kurš kopā ar savu sievu saimnieko šajā namā. Alhazūrs piedavā nedaudz apskatīt viņa saimniecību un šo to mums pastāsta par nākotnes plāniem. Izrādās ka Alhazūrs ir ģimenes galva visai kuplai dzimtai. Alhazūtram pašam ir astoņi bērni un kupls skaits mazbērnu, kuri bieži viesojoties pie sava vecātēva. Tā pat pastāvīgi viesi šajā namā ir Alhazūra jau pieauguši bērni, kuri palīdzot pieskatīt saimniecību un palīdz veikt būvdarbus. Izrādās ka Alhazūra ģimenei esot tālu ejoši plāni saistībā ar viesu namu un tūrismu. Izejot pagalmā nākas secinat, ka pateišām šeit norit nopietna būvniecība. Pagalmā tiek klāts akmens segums, vienlaicīgi tiek paplašināta viesunama ēka, lai izveidotu papildus istabiņas viesu uzņemšanai. Pēc saimniecības apskates Alhazūrs mūs pavada līdz vārtiem pie kuriem mēs uzņemam pāris kopīgas bildes.

Čečenu saules zeme -Malhista.

Pirms pametam viesu namu vienojamis ar Alhazūru un viņa sievu par laiku, cikos mēs ieradīsimies pusdienās un vakariņās, un varam startēt kārtējam ceļojumam. Dienas pirmajā pusē dosimies pa Čantiargunas upes aizu uz dienvidiem Gruzijas virzienā. Tur mums plānots apskatīt vienu no interesantākajiem un zīmīgākajiem čečenu kultūras un vēstures objektiem. Tā ir senā pilsēta Coipede (Coi-pede).

Tā nu dodamies ceļā un braucam cauri Tazbiči aulam. Te pat netālu pamanām pirmo sardzes torni. Vēl pēc mirkļa ievērojam otro sardzes torni, kurš atrodas diezgan augstu pakalnē aiz straujas kalnu upītes.

Magomeds šeit man saka, ka šie divi torņi Tazbiči aulā esot vieni no retajiem, kuri saglabājušies savā sākotnējā izskatā un tie nav nesen būvēti ,vai pilnībā atjaunoti, kā lielākā daļa sardzes torņu kurus daudzviet varam redzēt Čečenijā. Agrāk Tazbiči apkārtnē esot bijuši vairāki desmiti šādu torņu, bet tikai retais no tiem līdz mūsdienām ir saglabājies.

Aiz Tazbiči seko Itumkali auls, kuru arī šķērsojam bez apstāšanās. Vispār mēs šajos aulos vēl atgriezīsimies un tad par tiem arī pastāstīšu, bet tagad turpinam ceļu.

Aiz Itumkali mēs pagriežamies dienvidu virzienā un sekojam gar Čantiargunas upes krastu. Pēc kāda gabaliņa nākas šķērsot pāris pagaidu tiltiņus pāri Čantiargunas pietekām un mēs nonākam kārtējā kontrolpostenī. Šeit jau obligāti ir jāuzrāda caurlaides par kurām minēju iepriekšēja stasta daļa. Te kontroles kārtība ir stipri nopietnaka kā citos posteņos Čečenijā, kuros pabijām iepriekš. Tas tādēļ, ka šeit sākas pierobežas zona, kurā darbojas īpašs režīms. Te mums nākas nedaudz aizkavēties, jo posteņa dežurantam rodas problēmas ar manas pases datu tulkošanu. Palīgā tiek saukts maiņas vecākais, bet arī tas netiek galā ar šādu uzdevumu. Galu galā es pats piesakos viņiem palīdzēt. Tad nu beidzot lietas notiek raitāk un pēc rūpīgas datu pierakstīšanas tiekam palaisti tālāk.

Tālāk ceļš ved pa dziļu un šauru aizu. Sākumā aizas nogāzes klāj diezgan biezi meži, bet nedaudz tālāk tās kļūst klajākas. Magomeds sāk braukt lēnāk un mēģina kaut ko saskatīt kalnu nogāzēs. Jautāju ko viņš meklē. Magomeds atbild, ka šajā apvidū ļoti bieži var sastapt un redzēt kalnu āžus tūrus. Kā tos atšķirt no parastām kalnu kazām? Ļoti vienkārši! Tiem esot ļoti gari un vareni ragi.

Tikai pēc rūpīgas kalnu nogāžu vērošanas mums beidzot palaimējas tūrus ieraudzīt. Tie gan ganās visai augtu kalnā un tā kārtīgi nobildēt tos nav iespējams.

Runājot par dzīvniekiem Čečenijā jāpiebilst, ka dodoties pārgājienos pa šejienes kalniem un ielejām no tiem ir arī jāuzmanās. Izrādās ka te var sastapt ne tikai miermīlīgos āžus, stirnas, mežacūkas un briežus. Čečenijas kalnos mīt arī tādi plēsīgi dzīvnieki, kā šakāļi, lapsas, vilki un lāči. Ja no lapsas vai šakāļa īpaši nav ko baidīties, tad no vilka vai lāča gan! Starp citu, vilku var uzskatīt par tādu kā čečēnu nacionālo dzīvnieku. Vilks figure čečenu teipu un tukhumu simbolikā. Tā pat separātās Čečenijas republikas ģerbonī agrāk bija attēlota guļoša vilcene. Man pat šķiet, ka čečeni vilkā saskata kaut ko īpašu un manuprāt tas ir vilkiem raksturīgais kolektīvais gars un cīņas spars.

Turpinot ceļu pa Čantiargunas aizu tās stāvajās nogāzēs pamanām pirmās senās būves. Nezinātājam droši vien rastos jautājums, kam šīs īpatnējās no akmeņiem būvētās celtnes ir domātas? Man šāds jautājums nerodas, jo kaut ko līdzīgu esmu redzējis citās zemēs un zinu ka tās ir kapenes. Arī šeit Čečenijā senos laikos ļāudis tika apbedīti šādās īpatnējās kapenēs, jeb varētu pat teikt mauzolejos. Zīmīgi ka šadas kapenes tik pat kā nemanīju citur Čečenijā. Kapēc tā? Izrādās ka šāds apbedīšanas veids pastāvēja laikos, kad vainahu zemēs vēl nbija nonākušas islāma tradīcijas. Līdz tam senie vainahi piekopa sev raksturīgus un savdabīgus reliģiskos rituālus, jeb kā mēs latvieši bieži sakām, tie bija pagānticīgi. Kad lielā daļa čečenu pieņēma islāmticību apbedīšanas tradīcijas mainījās un ļaudis tika apglabati saskaņā ar islāma tradīcijām. Šeit Čantiargunas ielejā un vairākos novados kaimiņu Ingušijā, vietējie vainahu ļaudis piekopa savas senās reliģiskā tradīcijas krietni ilgāk kā citur, tādējādi arī senās kapenes šeit ir saglabajušās. Kapēc islāmu šeit pieņema krietni vēlāk? Tam kā iemesls tiek minēta šo novadu izolētība no pārējās pasaules kā rezultatā senču un senču-senču tradīcijas šeit arī saglabājās krietni ilgāk.

Turpinot ceļu aiza kļūsta nedaudz plašāka un nogāzes kļūst klajāks. Arī šeit mēs pamanām vairākas grupas senu būvju. Tās burtiski ir izkaisītas pa visām nogāzēm, bet vietām tās atrodas pavisam augstu kalnos un vērīgi skatoties var redzēt, ka dažas būves atrodas burtiski pašās kalnu korēs!

Te nu arī mēs esam nonākuši ar leģendām apvītajā novadā, kuru liela daļa čečenu un vairāki vēstures pētnieki uzskata par čečenu nācijas šūpuli. Tātad tā ir Malhista. Malh- vainahu valodās nozīmē saule, bet ar vārdu -melhi bieži tiek apzīmēti šī novada ļaudis un dažkārt arī visi vainahi kopumā. Savukārt- ijst vainahu valodās nozīmē novads-zeme. Tātad nosaukums Malhista (Malhijsta) varētu nozīmēt „Saules zeme” vai „Vainahu zeme”. Vēl viena versija kāpēc šo novadu tā sauc ir šāda. Lielākā daļa seno aulu un viensētu šeit atradās uz kalnu dienvidu nogāzēm tadējādi iespējams, ka ļaudis kuri dzīvoja ziemeļu nogāzēs savus pretejās piekalnēs dzīvojošos tautiešus nodēvēja par „Saules ļaudīm” un no šī teiciena arī radās novada nosaukums.

Vēstures gaitā šajā ar kalnu grēdām no pārējās pasaules atdalītajā novadā ir izveidojies savs īpašs vainahu valodas -malhiešu diealekts. Tā pat īpašas un nedaudz atšķirīgas bija malhu traīcijas un kultūra. Dažkārt pat kaimiņu novadu, piemēram, Čeberlojas un Ostrhojas ļaudis neuzskatīja malhus par čečeniem (nohči). Savukārt lielākā daļa ingušu malhus uzskata par sev radniecīgiem kalnu akkiešu etniskās grupas pārstāvjiem. Patiesībā šī novada izolētību veicināja arī tas, ka vēstures gaitā ilgu laiku Malhista bija atdalīta no pārējiem vainahu novadiem ar administratīvajām robežām. Piemeram līdz 1927 gadam Krievijas Impērijas un sākotnejās padomju valsts ietvaros Malhista kopa ar kaimiņos esošo Maistiju atradās Tiflisas guberņas (Gruzijā) sastavā un šeit bija izveidots atsevišķs šīs guberņas administratīvais apvidus Allago, un tikai 1927. gadā šīs teritorijas tika pievienotas Čečenijas autonomajam apgabalam.

Coipede- mirušo pilsēta vai dievu apmetne?

Malhista faktiski artodas trīs upju- Čantiargunas, Mešehi un Bastahi aizās un ielejās, kuras šeit savienojas un veido vienotu ieleju kompleksu, kuru vietējie ļaudis pārsvarā arī sauc par Malhistas aizu (ieleju). Savukārt vietā kur vis tuvāk saskarās šīs aizas atrodas pakalns un uz tā agrāk atradās šī novada lielākā pilsēta, jeb auls- Coipede (Coi-Pede).

Coipede ir viens no mūsu ceļojuma galvenajiem mērķiem un uz to mēs šodien arī dodamies. Jau esam nobraukuši gandrīz 40 kilometrus no Itumkale un beidzot aiz kārtējā pagrieziena parādās uzkalns ar vairāku senu ēku grupu un sardzes torni pašā uzkalna korē. Tātad esma nonakuši pie pašas Coipede. Vēl seko kāds pus kilometrs brauciena un atduramies pret karaspēka daļu, kura atrodas piekalnē pašā Čantiargunas upes krastā. Te mūs aptur robežsargs un palūdz uzrādīt dokumentus. Pēc dokumentu apskates robežsargs saka, ka auto mums jāatstāj stāvvietā pie karaspēka daļas un tālāk jāiet kājām.

Labi ka ceļš līdz kalna pakājei zem Coipede nav tāls. Kādas piecas minūtes gājiena un esam jau piekalnē. Tālāk nākas kāpt pret kalnu. Kāpiens nav no tiem vieglajien, jo kalns ir salīdzinoši stāvs un pa kājām pinas gara zāle, un krūmi.

Coipede atrodas kalna korē uz tādas kā izvirzītas kalna mēles, jeb raga starp divām upēm. No rietumu puses šo kalna izvirzījumu ielenc Mešehi upe, kura pašā izvirzījuma dienvidu galā ietek Čantiargunas upē. Savukārt Čantiarunas upe šo kalna ragu ielenc no austrumu puses. Ziemeļu galā šis pakalns pieslejas jau lielam un augstam kalnam, un šajā vietā izveidojusies šaura kore, kura veido tādus kā sedlus starp lielo kalnu un piekalni uz kuras izvietojusoies Coipede senā pilsēta.

Kas tad ir šī noslēpumainā un leģendām apveltītā pilsēta, kuru dažkārt sauc arī par Mirušo pilsētu? Par to īsumā nāksies pastāstīt. Un tā! Coipede nosaukums no čečenu valodas „cioi-pheda” tuulkojumā nozīmē dievības miests, jeb vieta kur dzīvo dievi. Vairāki dievi? Tas tādēļ, ka taja laikā kad šī pilsēta tapa vainahi pielūdza savus dievus un tie bija vairāki. Izrādās, ka vainahu senči līdzīgi kā mūsu senči pielūdza saules, ūdens, zemes, meža un dažādus citus garus vai dievus! Protams ka starp tiem bija arī kāds dievs, kurš pārvaldīja veļu valstību. Savukārt lai nokļūtu šājā veļu valstībā senajiem vainahiem nācās ievērot zināmus rituālus, kuri protams attiecas arī uz cilvēku apbedīšanu. Viena no seno vainahu apbedīšanas īpatnībām bija tāda, ka mirušie tika apbedīti speciāli šim nolūkam būvētās ģimeņu vai dzimtu kapenēs. Laika gaitā katrā vainahu aulā un apdzīvotā vietā radās vairākas šādas kapenes, bet pie lielākajām apdzīvotām vietām, var teikt, tapa pat veseles nekropoles.

Viena no šādām nekropolēm atradās tieši šeit Coipedē, kura esot viena no lielākajām visā Kaukāzā un tā ir viena no retajā nekropolēm, kuras kapenes daudz maz ir saglabājušās līdz mūsdienām. Šeit šodien var apskatīt 42 īpaši izbūvetas kapenes un vēl citas senas būves. Protams ka ne visi šie objekti ir saglabājušies perfekti. Vairākas būves ir sabojājis laika zobs, bet vēl vairākas ir izpostījuši marodieri un vandāļi.

Ilgstošu laiku šo vietu nebija izpētījis neviens vēsturnieks vai zinatnieks. Tikai 1920. gadā Coipede nonāca austriešu ceļotāja un vēsturnieka Bruno Plečkes redzes lokā. Plečke savāca lielu daudzumu materiālus un aizveda tos uz Hamburgu, kur veica to rūpīgāku izpēti un publicēja vairākus rakstus par Čečeniju.

Nākošie nopietnie izpētes dabi šeit tika veikti tikai Padomju laikos pēc otrā pasaules kara un tos vadīja slavens PSRS vēsturnieks un zinatnieks Vladimirs Markovins. Liela daļa no Markovina iegūtajiem materiāliem tajā laikā tika nodoti Čečenijas republikas novadpētniecības muzejam. Sekojoši pēdējo Čečenijas karu laikā šis muzejs tika izpostīts, un tajā esosie materiāli tika iznīcināti vai izlaupītii. Tādējādi tika nodarīts milzīgs un neatgriezenisks zaudējumus Čečenijas vēstures fondam. Faktiski šodien Coipedes izpētes darbi būtu jāsāk no jauna un tikai pēc kārtīgas to veikšanas būs iespējams pilnībā apzināt šīs vietas vēsturisko vērtību un nozīmi.

Šodien retos pieejamos vesturiskos materiālos par Coipede informācija ir pretrunīga. Vienos tiek minēts, ka Coipedē pirmās būves tapušas jau XI-XII g.s. Citos materiālos tiek minēts, ka pirmās kapenes šeit tapušas XIV g.s. Kāda ir patiesība patreiz nav zināms.

Tā nu esam nonakuši Coipedes mirušo pilsetā un sākam tās apsekošanu. Pirmais ko darām, apskatāmies pāris no kapenēm kuras ir vislabak saglabajušās. Pirmajā no tām caur ieeju var redzēt cilvēku kaulus un galvaskausus.

Izrādās ka lielakajās kapenēs varetu būt apbedīti pat vairāk kā 150 cilvēku. Tātad apbedīšana šeit notika vairāku desmitu un pat simtu gadu gaitā. Gar kapenes sienām ir izveidoti tādi kā akmens plaukti un acīmredzot tajos tika novietoti mirušie. Pēc kāda laika mirstīgās atliekas no šiem plauktiem tika pārvietotas uz grīdas, lai atbrīvotu vietu sekojošiem mirušajiem. Te vēl jāpiebilst, ka tajos laikos, kad mirušo novietoja kapenē tam priekš viņpasaules dzīves līdzi tika doti dažādi priekšmeti. Protams ka uz šodienu visi šie artefakti no kapenēm ir pazuduši, jeb precīzak sakot izzagti.

Gandrīz visās kapenēs ieeja ir izveidota kā neliels kvadrātveida lodziņš, kuru agrāk esot piesegts ar akmens plāksnēm. Tātad iekļūsana un mirušā ievietošana kapenē caur šādu šauru eju bija visai sarežģīta. Dažām kapenēm gan esot bijusi atsevišķa pazemes vai sānu ieejas un tradicionālais lodziņš tajās kalpoja ventilācijai.

Vēl viena interesanta lieta. Gandrīz visās kapenēs virs ieejas ir iebūvēts īpašs akmens ar iekaltu piktogrammu. Savukārt dažām no šīm kapenēm fasādē zem jumta kores ir izbūvēti tādi kā akmens ragi, vai izveidotas divas ligzdas, kurās acīmredzot tika ievietotas koka bruses. Kādam nolūkam tas tika darīts tā īsti neviens šodien nezinot.

Nedaudz zemāk austrumu nogāzē nonāku pie kapenes, kura nedaudz atšķiras no pārējām. Pieejot taj tuvāk uz reiz var manīt, ka senāk tājā varēja iekļūt pa arkveida ieeju. Šķiet vēlāk šī ieeja ir bijusi aizmūrēta, bet tagad šis mūris ir nojaukts un kapenē atkal var brīvi iekļūt. Aplūkojot šo kapeni var redzēt, ka tā atšķirībā no citām kapenēm sastāv no divām telpām un tā ir krietni lielāka. Vēl viena interesanta lieta ir tā, ka šīs kapenes ārējā sienas agrāk ir bijušas apmestas. Patiesībā par šo kapeni pastāv leģenda, ka tā sākotnēji kalpojusi kā sena leģendāra karavadoņa- kņaza Sepas mauzolejs, bet vēlāk pārveidota par kādas dižciltīgas dzimtas kapeni.

Ja nu reiz esmu pieminējis kņazu Sepu, tad pirms turpināt apsekot Coipede pāris vārdos par šo kņazu arī pastāstīšu, jo šī persona gadu gaitā ir kļuvusi leģendāra. Vietējie nostāsti liecina, ka kņazs Sepa ir bijis īsts tirāns, kurš nav rēķinājies ar citu viedokli un esot terorizējis visus Malhistas iedzīvotājus.

Viena no populārākajām leģendām vēsta: Reiz kāds spēcīgs jaunietis, kuru kņazs Sepa bija personīgi pazemojis, izsauca kņazu uz dueli. Neskatoties uz to, ka Šepa līdz šim nebija zaudējis nevienu cīņu, šajā cīņā jauneklis esot ņēmis virsroku. Gala rezultātā ar asu zobena cirtienu jaunietis esot nocirtis kņazam galvu pēc kam tā sākusi ripot lejā pa kalna nogāzi pie kam ripojot tā paspējusi vēl izkliegt šādas divas frāzes: Nolādēti visi kas šeit dzīvo! Šajā zemē nekad nepārstās līt asinis!

Lai kā tur bija vai nebija, papētot Malhistas un visas Čečenijas vēsturi nākas secināt, ka kņaza Sepas vārdi tiešām ir piepildījušies! Jau vairākus gadsimtus šo zemi ir plosījuši neskaitāmi kari, kuros izliets milzum daudz asiņu.

Lai gan daudzi uzskata ka Coipede ir tikai nekropole patiesībā tas tā nemaz nav. Coipede senpilsēta sastāv no divām daļām. Kā jau teicu tā atrodas atsevišķā pakalnē un šīs pakalnes sedlos ir izvietojusis nekropole. Savukārt lūkojoties uz dienvidiem vat redzet, ka nedaudz augstāk pakalnē atrodas vēlviena pilsetas daļa. Tātad blakus nekropolei atradās arī nocietināta pilsēta, jeb auls, kurā dzīvoja cilvēki.

Pašā nocietinātās pilsētas daļas centrā slejas sardzes tornis. Turp dar arī dodos. Protams ka galvenais šīs pilsētas daļas objekts ir šis tornis.

Arī šis ir viens no retajiem torņiem, kurš saglabājis savu vēsturisko izskatu un tā siens līdzīgi kā citur rotā vairākas piktogrammas, kurās figurē vis dažādākās senās rakstu zīmes un simboli.

Dažās piktogrmmās ir atteloti arī dzīvnieki. Man visinteresantākā šķita piktogramma kurā attēlota ķirzaka un cilvēka rokas nospiedums. Interesanti ir tas, ka šāds rokas spiediena simbols musulmaņu zemēs saucas „Fatimas rociņa”, bet šeit šis zīmējums tapis jau krietnu laiku pirms tam, kad vietējie vainahi pieņēma islāmu.

Coipedes sardzes torni var apskatīta arī no iekšpuses. Te var ļoti labi redzēt, ka sienu stūros ir tadi kā plauktu veidojumi. Tie patiesībā ir iekšējo pārsegumu balsti un skidrs it tas, ka agrak tornis sastāvējis no vairākiem stāviem un šie plaukti kalpoja kā koka grīdu balsti.

Papētot teritoriju ap torni labi var redzēt, ka te agrāk ir bijušas vairākas ēkas. Pie kam liela daļa ēku atradās arī stāvajās kalnu nogāzēs ap šo uzkalnu. Iespējams ka tad šeit atradās arī vairaki sardzes un dzīvojamie torņi.

Te nu esmu nonācis Coipede uzkalna korē no kuras uz visām pusēm paveras lieliskas panorāmas. Rietumu virzienā skats paveras uz Mešehi upes ieleju, kur pretējā piekalnē var saskatīt kārtējā nelielā aula drupas. Tālāk pie apvāršņa var pamanīt arī Lielā Kaukāza kalnu grēdas sniegotās virsotnes aiz kurām atrodas Ingušijas republika.

Ziemeļu virzienā redzams iespaidīgs kalns pie kura pieslejas šī pakalne uz kuras atrodas Coipede. Te arī var manīt, ka augstu kalna agrāk atradies paliels auls.

Savukārt austrumu virzienā paveras skats uz Čantiargunas ieleju pa kuru mēs šurpu atbraucām. Un atkal! Atkal tālumā redzamas pāris aulu drupas. Tātad tas tiešām liecina par to, ka šis novads senatnē ir bijis visai blīvi apdzīvots. Kāpēc šodien šeit tik pat kā nedzīvo? Domāju ka jau nojautāt, jo par šo tēmu jau runāju iepriekšējās stāsta daļās, kad stāstīju par vainahu izsūtīšanu 1944. gadā.

Noslēdzot panorāmas loku pagriežamies dienvidu virzienā. Šeit burtiski zem kraujas Mešehi upe ietek Čantiargunā. Tālāk panorāma paveras uz Čaniargunas upes augšteci un pie apvāršņa atkal redzamas Kaukāza kalnu sniegotās virsotnes. Aiz šīm virsotnēm jau atrodas Gruzija. Patiesībā Čantiargunas upe savu tecējumu arī sāk Gruzijā. Lieta tāda, ka šīs upes augštcē Gruzijas un Krievijas robeža neiet pa pašām kalnu grēdu virsotnēm ka citur. Šeit robeža met nelielu loku lejup un sanāk tā, ka neliela Čantiargunas upes baseina daļa atrodas Gruzijas teritorijā. Savukārt šo Gruzijas teritotiju jau no pārējās valsts atdala augsta kalnu grēda un šis rajons Argunas upes baseinā patiesībā ir viens no Gruzijas izolētākajiem rajoniem. Izolēts tāpēc, ka no vienas puses to norobežo kalni, kuriem ziemā pāri tikt nav iespējams, bet no otras puses norobežo robeža ar Krieviju, kuru šeit šķērsot nav iespējams.

Agrāk ceļs uz gruziju ir vedis un pēdējo reizi ļaudis to esot izmantojuši, kad tie bēga no kara plosītās Čečenijas. Tagad šis ceļš ir slēgts un ņemot vērā saspīlētās Gruzijas un Krievijas attiecības diez vai to tuvākā nākotnē atvērs. Vēl jo vairāk, šī robeža tiek stingri kontroleta par ko liecina daudzie kontrolposteņi un neskaitāmās karabāzes tās tuvumā. Viena no šīm bāzēm atrodas burtiski tepat lejpus Coipedē, kurā atstājām savu auto.

Čečeni un vainahi Gruzijā.

Pēc kārtīgas pastaigas pa Coipede mēs ieturam nelielu pīppauzi. Te ja nu reiz pieminēju Gruziju lieki nebūs piebilst, ka Gruzijas teritorijā arī dzīvo vainahi. Tad nu pāris rindiņas pastāstīšu arī par teim. Un tā! Viena šāda čēčenu-vainahu kopiena jau izsenis dzīvo Gruzijas ielejā -Pankisi, Alazani upes augštecē. Šos čečenus parasti dēvē par „kistiem” (gruzīniski-kistebi) (kriev.- Кисти́нцы). Pēdējo Čečenijas karu gaitā Pankisi ielejā apmetās arī liels skaits čečenu bēgļu. Karam norimstot daudzi no viņiem atgriezās Čečenijā, bet vairāki tūkstoši čečenu tomēr palika Gruzijā un lielākā daļa no tiem vēl jo projām dzīvo Pankisi ielejas rajonā. Kopumā tiek lēsts, ka Gruzijā šodien dzīvo vairāk kā 50 000 čečenu.

Vēl ir viena vainahu etniskā grupa kuru sauc „bacbi”, krieviski - Бацби́йцы (bacbijci), kuri arī dzīvo Gruzijas teritorijā. Bacbus dažkārt pat uzskata par atsevišķu tautu un tie ir vainahi kuri ne tik daudz radniecīgi čečeniem, cik ingušiem. Tie runā savā valodā un dzīvo Gruzijas novada- Tušetijas teritorijā. Interesants ir fakts, ka bacbi ir vienīgie vainahi- kristieši. Šodien to skaits ir krietni samazinājies un domājams ka Gruzijā tagad dzīvo aptuveni 2500 bacbu.

Uškalojas sardzes torņi.

Tā nu apspriežot čečenu un vainahu vēsturi un vēl šo to esam atgriezušies Itumkali. Itumkali arī ir viens no Čečenijas republikas rajona centriem un šeit šodien dzīvo vairāk kā 1000 iedzīvotāju. Jāpiebilst gan, ka pirms pēdējiem Čečenijas kariem šajā aulā dzīvoja gandrīz 3000 iedzīvotāju. Sekojoši pēdējā kara laikā Itumkali auls pārvērtās par vienu no lielāko kauju epicentriem, kā rezultātā tas tika pilnīgi izpostīts un liela daļa tā iedzīvotāju gāja bojā, vai devās bēgļu gaitās, tajā skaitā uz jau pieminēto Gruziju. Šodien lielāka, vai mazākā mērā auls ir atjaunots un ļaudis tjā pamazām atgriežas.

Itumkali mēs šodien vēl atgriezīsimies lai apmeklētu tur esošo cietoksni un muzeju, bet tagad pirms turpināt ceļojumu mēs dodamies uz viesu namu Tazbiči aulā kur ieturēsim pusdienas. Pēcpusdienā atkal šķērsojam Itumkali un nu jau dodamies pa Čantiargunas ieleju ziemeļu virzienā. Mūsu mērķis ir Uškalojas auls aiz kura atrodas vēlviens no savdabīgākajiem Čečēnijas vēstures objektiem. Tas ir Uškalojas sardzes torņi.

Pa ceļam šķērsojam arī Kokadoi aulu, kura peivārtē piestājam pie nelielas klints ceļa malā. Magomeds man šeit vēlās parādīt vienu interesantu objektu. Izradās ka šīs klints iežu slāņos redzams kaut kas līdzīgs lodēm. Pirmajā acu uzmetienā pat šķiet, ka tās varetu būt pārakmeņojušās dinozauru olas! Īstenībā tās tomēr neesot dinozauru olas. Zinētnieki esot aplūkojuši šo objektu un secinājuši, ka šīs akmens lodes, jeb bumbas, šeit tapušas kādu savdabīgu vulkānisko procesu rezultātā.

Nākamais auls aiz Kokadoi ir Uškalojas auls. Šķērsojot to kārtējo reizi pamanu vairākas atjaunotas un no jauna uzbūvētas mājas, un saimniecības ēkas. Čantiargunas ielejā ne tikai šeit Uškalojā, bet arī daudzviet citur jau ievēroju, ka pēc kara vietējie ļaudis pie savu saimniecību atjaunošanas ķērušies ļoti enerģiki un nopietni. Neskatoties uz to, ka Čečenijā valda milzīgs bezdarbs un ienākumu gūšanas iespējas ir ļoti niecīgas, ļaudis tomēr meklē un atrod iespējas sakārtot savus mitekļus, un spēj sevi nodrošināt ar iztiku. Jautāju Magomedam, kā tas iespējams? Magomeds atbild, ka šejienes ļāudis esot ļoti mērķtiecīgi un enerģiski. Tie nesēžot rokas klēpī salikuši un negaida, kad kāds viņiem ko iedos vai uzdāvinās. Veselas ģimenes pašrocīgi sagādā būvmateriālus māju celtniecībi un ja nu no valsts puses (pēckara seku likvidācijas programmu ietveros) saņemot kādu finansiālu atbalstu, tad šie līdzekļi tiekot tērēti tikai tādiem materiāliem, kurus paši nespēj izgatavot vai iegūt. Savukārt arī pārtiku vietējie kalnu iedzīvotāji izaudzē un sagādā paši. Katrai ģimenei šeit ir savs dārzs, lauks un ganāmpulks. Tirgū tiekot pirkts tikai tas ko paši nespēj sarūpēt. Tātad varētu pat tekt, ka tirgū tiek pirktas tikai tādas lietas kā sāls, cukurs un sērkociņi.

Vēl viena lieta ko jāpiebilst! Daudzi čečeni pēc pēdējiem kariem ir izklīduši pa visu plašo Krieviju un citām valstīm, kur lielākā daļa no viņiem ir atraduši darbu vai uzsākuši savu biznesu. Sekojoši ievērojot čečēnu tradīcijas, turīgāko ģimenes locekļu pienākums ir palīdzēt vecākiem, jaunākajiem brāļiem un māsām, un tiem kuru ienākumi ir nepietiekoši. Tādējādi ir daudzi čečeni, kuri daļu savas nopelnītās naudas sūta saviem vecākiem un radiem dzimtenē. Vēl jo vairāk! Ir pat tādi čečenu tautieši-uzņēmēji, kuri ziedo daļu sevis nopelnīto līdzekļu savu dzimto aulu un pilsētu labiekārtošanai, vai kādu objektu celtniecībai. Piemēram kāds no šeit Uškalojas aulā dzimušajiem vīriem Maskavā kļuvis par miljonāru un tagad esot nofinansējis sava dzimtā aula centrālās ielas asfaltēšanas darbus!

Šeit vēl piebildīšu, ka visa ceļojuma laikā pa šo republiku tik pat kā nekur neredzēju tā saucamos bomžus un ubagus! Un vēl! Čečēnijā neesot nevins bērnunams un tas neskatoties uz to, ka pēdējo Čečenijas karu gaitā daudzi bērni zaudēja pat abus savus vecākus. Tātad, kā jau teicu čečeni nekad neatstāj savējos tuviniekus bēdās un nabadzībā!

Starp citu! Šeit Čantiargunas ielejā agrāk izveidojies teips un sekojoši tukhums, kura ļaudis vairāku karu rezultātā vairākkārt bija spiesti pamest savas mājas un aulus. Šodien šī teipa un tukhuma ļaužu pēcnācēji sastopami dažādās pasules malās. Tiek pat lēsts, ka šeit Čantiargunas ielejā, Čečenijā un pārējā pasaulē kopumā dzīvo vairāk kā 100 000 šī teipa un tukhuma izcelsmes pārstāvju. Savukārt pēdējā laikā daudzi no tiem atgriežās savā dzimtenē tādējādi veicinot tās atdzimšanu. Šo teipu un tukhumu sauc Čanti. Čanti pat tiek uzskatīts par vienu no diženākajiem teipiem Čečenijā un par šo teipu, tukhumu un tā ļāudīm mēs vēl parunāsim pēc kāda brīža, jo tagad esam nonākuši jau līdz pieminētajiem Uškalojas torņiem.

Patiesībā šij vietai mēs jau vakar braucām garām, bet tad jau bija satumsis un torņus nebija iespējams saskatīt. Šodien abi torņi parādās aiz kārtējā pagriezina un var edzēt, ka tie atrodas zdiļā klinšu kanjonā, pretējā Čantiargunas upes krastā.

Pats interesantakais ir tas, ka torņi ir uzbūveti nevis uz klints, bet gan burtiski zem tās tadā kā klinšu iedobē. Torņus no augšpusesi nosedz iespaidīgā klints kuru veiējie sauc par Selinlam. Patiesībā šī klints kalpo kā torņu jumts un viena no torņu sienām, jo tie ir uzbūvēti burtiski pie klints kā bezdelīgu ligzdas.

Lai nokļūtu līdz torņiem mums jāšķērso Čantiargunas upe. Tepat lejup no auto ceļa atrodas neliels gājēju tiltiņš pa kuru mēs arī nonākam trakoti krāčainās upes pretējā krastā.

Nonākot pie torņiem un varam tos nedaudz izpētīt. Pirmais ko pamanu ir tas, ka viens no torņiem izskatās būvets krietni sen, bet otrs šķiet tapis pavisam nesen. Tas tā patiesībā arī ir. Pedējā Čečenijas kara laikā Krievijas federālo spēku karavīri vienkārši nedaudz pašaudījās un kā vienu no mērķiem izvēlējās šos torņus, kuri atradās burtiki dažu desmitu metru attālumā no auto ceļa pa kuru brauca armijas kolonna.

Šīs karavīru izklaides rezultātā tornis, kurš atrodas pa kreisi tika sagrauts gandrīz pilnībā, bet otram tornim tika nodarīti nopietni bojājumi. Tagad torņi ir atjaunoti un atkal lepni slejas Čantiargunas upes krastā.

Torņi ir atjaunoti tieši tādā izskatā kādi tie bija pirms sagraušanas. Torņu augstums ir 12 metri un to sienu biezums pie pamatiem un ieejas ir aptuveni 60 centimetru. Ieejas durvis torņiem ir izvietotas diezgan augstu virs zemes un acīmredzot tas tika darīts ar nolūku, lai uzbrukuma gadījumā nebūtu viegli tām piekļūt. Savukārt iekšpusē katrs tornis sastāvēja no četriem stāviem un katrā stāvā bija ierīkotas vairākas šauras šaujam lūkas. Šodien starpstāvu pārsegumi nav izbūvēti un torņi no lejas līdz augsai ir tukši.

Runājot par šo torņu vēsturi jāatdzīst, ka informācija ir visai pretrunīga. Viena no versijām ir tāda, ka torņi šeit atradušies jau kopš XI g.s. Protams ka vairāku simtu gadu garumā tie ir piedzīvojuši vairākus uzbrukumus un vairākas pārbūves, un iespējams mainījuši savu izskatu. Viens gan ir skaidrs! Šie torņi atrodas Šaroargunas upes aizas vienā no šaurākajām vietām un tiem visos laikos ir bijusi liela stratēģiska nozīme. Runājot par pedējiem pāris simts gadiem japiebilst, ka šī šaurā vieta Šaroargunas ielejā ir kalpojusi kā vārti uz grūti pieejamo Čantiargunas upes augšteci un aiz šiem vārtiem atradās jau pieminētā Čanti teipa un tukhuma zemes.

Tagad pēc Uškalojas torņu apskates varam turpināt ceļojumu un kā jau solīju nedaudz pastāstīšu par Čanti vēsturi, un tā ļaudīm. Pirms pametam šo ļoti interesanto vietu es vēl izmetu nelielu loku pa upes pretējo krastu, no kurienes vēlos uzņemt vēl kādus pāris kadrus.

Čantija (Čanteti).

Pēc Uškalojas torņu apskates mēs turpinām ceļojumu. Mums tagad jāatgriežas Itumkali. Atkal šķērsojam Uškalojas un Kokadojas aulus, un pavisam drīz nonāksim cietoksnī un muzejā, kuri atrodas Itumkali aulā. Pa ceļam turp nedaudz pastāstīšu par šo novadu, kuru vietējie sauc par Čanti, jeb Čanteti. Latviskojot drošivien labāk skanēs Čantija un turpmak to tā arī saukšu.

Čantija patiesībā ir viens no slavenākajiem un zināmākajiem tukhumiem (novadiem) Čečenijā un tam ir visai gara un bagāta vēsture. Par to ka čantieši ir ļoti ievērojami liecina tas, ka lielākā Čečenijas aiza un viena no dižākajām tās upēm ir nosaukta par Čantiargunu.Tātad latviski varētu teikt „Čantiešu Arguna”. Patiesībā kā jau minēju šeit pastāv ir teips, ir tukhums, kuri arī saucās Čanti. Kas ir teipi un tukhumi, un par to struktūru un tradīcijām tagad nerunāšu, jo par to jau stastīju stāsta iepriekšejā daļā: „Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi”, un ja lasītājiem ir interese tad par to tur var arī izlasīt.

Čanti tukhums. Tas ir viens no deviņiem čečenu tukhumiem un tā vēsturiskā izcelsmes vieta ir tieši šeit, Čantiargunas un Čantierka upju baseinā. Šis tukhums sevī apvieno Zumsojas(čeč. Зумсой), Dišni(čeč. Дишний), Hačarojas(čeč. Хьачарой), Hildeharojas(чеч. Хилдехьарой) un protams Čantijas (čeč Чiаьнтий) teipus. Čantija faktiski ir diezgan noslēgta no pārējiem Čečenijas novadiem-teipem no kuriem to atdala augstas kalnu grēdas. Viena no vietām pa kuru iespējams nokļūt šajā novadā ir šaurā Čantiargunas aiza pie Uškalojas aula, kuru sargāja tikko apskatītie sardzes torņi. Šeit ziemeļu virzienā Čantija robežojas ar diviem teipiem, kuri nav iekļāvušies nevienā no tukhumiem. Tie ir Guhojas un Činhojas teipi. Austrumos Čantijas novads robežojas ar Šatojas un Šarojas tukhumiem, bet rietumos ar Terlojas, Akkijas, Maisthi un Melhijas, jeb Malhistas tukhumiem. Šos pedējos četrus teipus atšķirībā no parējiem, no Čantijas pilnībā neatdala kalnu grēdas un tajos jau var nokļūt pa upju ielejām. Toties tālāk arī šos četrus teipus no pārējām zemēm atkal atdala augsi kalni un robeža ar Gruziju. Savukart pašos ziemeļos arī pati Čantija robežojas ar Gruziju.

Kā garīgais un ekonomiskais Čantijas centrs laika gaitā ir izveidojies Itumkali auls, kuš izaudzis vietā, kur atradās divi seni torņu un nocietinājumu kompleksi: Šulkag un Phakoč. Šodien no šiem kompleksiem ir saglabajies tika Phakočas, jeb Itumkali cietoksnis. Patiesībā arī šis vesturiskais cietokšņa un torņu komplekss pedējos gados bija ļoti slikā stāvoklī, pie kam, tas stipri cieta arī pedējo karadarbību rezultatā. Tagad šis cietokšņa komplekss ir daļeji atjaunots un tā teritorijā ir izveidots muzejs, kuru mēs tūlīt arī apmeklēsim.

Itumkali.

Nonākam Itumkali aula centrā un novietojam savu auto stāvvietā pie cietokšņa kompleksa, un dodamies to apskatīt. Burtiski pašā cietokšņa kompleksa vidū atrodas muzejs. Pie šī muzeja mūs sagaida tā darbiniece. Cik saprotu Magomeds jau iepriekš bija sarunājis, ka šī kunde mani izvedīs neliela ekskursiju pa cietoksni un muzeju, un šo to pastāstīs par novada vēsturi un vietējo ļaužu tradīcijām.

Un tā! Ko labu uzzināju? Uzzināju ka viens no nostāstiem, vai leģendām par to kā radās Itumkali ir šāds:

Reiz senos laikos no Bacoimohkas ielejas šeit ieradies kāds vīrs vārdā Itons. Tuvojoties pusdienlaikam Itons esot apmeties plašā līdzenā vietā netālu no vietas kur Dereahk upe ietek Čantiargunas upē. Te nu Itons esot nolēmis nedaudz pasnaust un savu loku, zobenu un ceļa saini esot pakāris koka zarā. Velāk kad Itons pamodās viņš esot ieraudzījis, ka kāds putniņš uz viņa loka ir uzvijis ligzdu. Itons to esot pieņēmis kā labu zīmi un nolēmis šeit apmesties, un veidot te savu ģimenes mitekli. Sākotnēji Itons esot devies pie šejiens novada Dišnī kņaza un pieteicies kalpot tam par ganu. Tā nu Itons strādāja un brīvajā laikā būvēja sev māju un ģimenes torni. Pasulē nāca pēcnācēji un viens no Itona dēleim vārdā Želi, kurš gāja tēva pedās un arī ganīja Dišnī kņaza aitas, sev par sievu ieguva vienu no kņaza meitām Nangu.

Ar to gan šī leģenda nebeidzās! Leģendai ir arī turpinājums, kurā teikts:

Pēc kāda laika Itona dēls Želi tomēr nolēma atteikties kalpot Dišni kņazam un esot sabuntojies pret to. Savukārt kņazs nolēmis izrēķināties ar Želi un iznīcināt Želi, un viņa tēva Itona būveto torni un saimniecību. Šim nolūkam uz Itumkali esot nosūtīta karotāju vienība. Uzzinot par šādu sava tēva rīcību kņaza meita un Želi sieva Nanga esot devusies pabrīdināt savu vīru. Karavīriem gan esot izdevies notvert Nangu, bet neskatoties uz to viņa esot paguvusi izkliekt brīdinājumu. Sagūstīšanas brīdī Nanga tikusi nāvējoši ievainota. Nanga tikai apbedīta pusceļā starp sava tēva un vīra ģiemeņu torņiem, un tagad vēl jo projām šajā vietā stāvot akmens, kuru vietējie ļaudis dēvējot par „Nang kaš” (Nangas kaps). Pēc Nangas nogalināšanas Želi nolēma atriebties kņazam un pie pirmās izdevības, kad izcēlās karš starp Dišnī un Deras kņaziem, Želi nostājās savas sievas tēva pretinieka pusē. Dišnī kņazs zaudēja karu pēc kura Želi, kā izcils karotājs kļuva par vietējā novada valdnieku. Tadējādi Itona un Želi būvetais torņu komplekss kļuva par vietu no kuras tika pārvaldītas apkārtnes zemes. Sekojoši šajā vietā tika izbūvēts arī cietoksnis, kuru vietējie sāka dēvēt par Itona cietoksni, kas čečeniski skan „Iton kala”. Tā no šī nosaukuma tad arī esot radies mūsdienu aula nosaukums Itumkali.

Pie visa šī vēl jāpiebilst, ka vēl viens nostāstiem vēsta arī par to, ka tieši Itons un viņa pēcnācēji, kuri pakāpeniski izveidoja vairākus aulus Tazbiči ielejā esot Čanti teipa radītāji.

Pēc nelila leģendu un nostāstu izklāstīšanas muzeja darbiniece mūs izvadā pa muzeja telpām un nedaudz pastāsta par tā ekspozīciju. Pašas muzeja telpas šeit it pavisam nelielas un ekspozīcija nav no tām bagātākajām. Toties muzeja darbinieces stāstījums ir lielisks. Tādējādi man nākas secināt, ka nav vajadzīgi milzum daudz artefaktu, lai muzeju padarītu par interesantu.

Tā kā pabiju Čečenijas nacionālajā muzejā Groznijā un par tajā redzēto jau stāstīju pirmajā stāsta daļā „Groznija”, šoreiz stāstījumos plaši neizplūdīšu, jo liela daļa informācijas var atkārtoties. Tādēļ tikai pāris rindiņās izklāstīšu, ko šeit var apskatīt. Protams ka arī šeit ir izstādīti vairāki seni sadzīves priekšmeti, piemēram krūzes, dažadi instrumenti un nacionalie apģērbi.

Tālāk seko neliela ieroču kolekcija un pāris kalniešu karotāju apģērbi. Ekspozīcijas aplūkošanu noslēdzam ar mūzikas instrumentu un dažādu senu rotaslietu kolekcijas apskati. Kā jau tikko teicu tā visa nav daudz, bet lai gūtu priekštatu ar šo mazumiņu pilnīgi pietiek. Patiesībā veicot cietokšņa atjaunošanu tā torņos un būvēs ir izveidotas vairākas telpas, kuras nākotnē arī tiks izmantotas muzeja paplašināšanai. Tātad muzeja ekspozīcija pakāpeniski tiks papildināta.

Muzeja telpās esošo ekspozīciju esam apskatījuši un noslēgumā muzeja darbiniece piedāvā man nofotogrāfēties tradicionālajā čečēnu apģerbā-burkā. Jā! Burka nav tikai apģērbs ar kuru dažās musulmaņu zemēs sievietes piesedz seju. Čečēni par burku sauc lielu un siltu no aitas vilnas darinatu apmetni. Tādu parasti valkāja karotāji, gani un ceļinieki, kuri uz ilgāku laiku devās kalnos. Arī šodien šeit Čečenijā var sastapt vīrus ar šādiem apmetņiem-burkām. Burka patiesībā unieversāls apģērbs, jo tas vienlaikus var kalpot kā apmetnis, sega un paklājs uz kā gulēt, un jo īpaši noderīga tā ir aukstajos ziemas apstākļos.

Te arī noslēdzam muzeja apskati. Protams izsakām lielu paldies muzeja darbiniecei un es ierakstu labu atsauksmi muzeja viesu grāmatā. Nobeigumā vēl izmetam nelielu loku pa cietokšņa kompleksa teritoriju un apskatāmies tajā esošo mošeju.

Hačaroja un Veduči.

Pēc Itumkali muzeja apmeklējuma mēs atkal dodamies kalnos. Mūsu nākamais mērķis ir Hačarojas ieleja kurā tiek plānots uzbūvēt pirmo kalnu slēpošanas kūrortu Čečenijā. Atkal pametam Itumkali un gar Čantiargunas upes labo krastu, pretēji tās straumei, dodamies dienvidu virzienā. Pēc kādiem pāris kilometriem pagriežamies pa kreisi un nu jau pa mežiem apaugušu kalnu nogāzi braucam augšup.

Pavisam drīz nonākam plašā kalnu ielejā kurā atrodas neliels auls. Šī ir Hačarojas ielja, kuru latviski varētu dēvēt arī par „Plūmju ieleju”, jo vārds hača no vainahu valodām tulkojas kā plūme, jeb aliča. Šajā ielejā jau izsenis dzīvojuši un arī šodien ir apmetušies Čanti tukhuma, Hačarojas teipa ļaudis. Savukārt šī teipa lielākais un nozīmīgākais auls saucās Veduči un tieši šī aula vārdā nākotnē sauksies arī topošais kalnu slēpošanas kūrorts.

Te nu arī ir tā vieta, kur nākotnē varbūt tiks uzbūvetas slēpošanas trases un visa tām nepieciešmā infrastruktūra. Pagaidām gan nekas neliecina ka šeit kas notiktu. Kaut kur vienā no piekalnēm vientuļi rūc buldozers un kaut ko šķūrē. Pie vietējās mošejas satiekam vīru, kurš nedaudz mums apgaismo situāciju. Pēc viņa teiktā saprotam, ka nopietnākie būvdarbi šeit sākšoties šovasar un pirmos objektus paredzēts nodot ekspluatācijā nākamā, vai aiznākamā gada rudenī. Vai tas tā būs? Tādas īstas pārliecības neesot, jo patreiz Krieviju kopumā nomāc ekonomiskā krīze, un tā kā šis objekts tiek finansēts no Krievijas federālā budžeta, tad viskas varot notikt.

Nu ko lai saka? Godīgi sakot pēc neskaitāmajām izlasītajām pompozajām publikācijām vietējā presē, kurās tika ziņots par iespaidīgiem būvdarbiem Veduči biju gaidījis ko vairāk. Tagad varu tikai novēlēt, lai Krievijas budžetā pietiek naudas šo grandiozo plānu realizācijai. Kā nekā šāds objekts noteikti veicinātu tūrisma attīstību un veicinās ekonomiku šajā reģionā, kurā bezdarbs ir milzīgs.

Vēl pie tam noteikti gribu novēlēt, lai iespaidīgie būvdarbi kuri šeit notiks nenodarītu skādi apkārtējai dabai un lai rezultātā neciestu šinī ielejā esošie kultūras un vēstures objekti. Arī šeit atrodas vairākas senās būves. Liela daļa no tām gan esot diezgan sliktā stāvoklī un prasoties pēc remonta, un restaurācijas darbiem. Tā kā strauji tuvojas vakars mūsu plānos neietilpst apmeklēt kādu no šiem objektiem un mēs pametam Veduči aulu, un Hačarojas ieleju.

Haškaloja.

Pirms atgriesties viesunamā Magomeds ir ieplānojis man parādīt vēl vienu vietu. Turp tagad arī dodamies. Atgriežamies Itumkali un tad braucam Tazbiči aula virzienā. Burtiski pirms Tazbiči mēs pagriežamies pa kreisi un nu jau pa līku loču ceļu dodamies augšup pa kalnu nogāzi, un nonākam aulā, jeb precīzāk sakot vietā kur pa kalnu nogāzi izsētas vairākas viensētas un to grupas. Šo vietu sauc par Haškaloju.

Vēl izmetam pāris lokus un esam nonākuši vienā no pakalnu korēm no kuras paveras lieliskas apkārtnes panorāmas. Te pat lejpus no šīs virsotnes atrodas Haškalojas auls, bet tālāk jejā aiz tā, pašā upes ielejā, var pamanīt arī Tazbiči aulu.

Uz pretējo pusi ziemeļu virzienā plešas iespaidīgā Čantiargunas ieleja, kurā ir saskatāms Itumkali auls. Tālumā var manīt arī Kokadojas aulu, kuru šodien jau divas reizes šķērsojam. Tā pat ir saskatāmi vairāki nelieli auli un viensētas, kas atrodas uz ielejas pretējās nogāzes

Savukārt dienvidaustrumu virzienā plešas plaša ieleja aiz kuras tālumā slejas augsti kalni, kuru virsotnes šodein ir ieskāvuši kupli mākoņi. Tieši pa šo ieleju ir iespējams nokļūt līdz Čantibarza kalnu pārejai, kuru vakar neveiksmīgi mēģinājām šķērsot no pretējās puses. Vēl noteikti ir jāpiebilst, ka tieši šeit, šajā plašajā un dziļājā ielejā un tās stāvajās nogāzēs dzīvo Čanti teipa ļaudis, un tieši šeit atrodas šī dižā teipa dzimtais šūpulis.

Izrādās ka arī mana gida Magomeda senči ir dzīvojuši Haškalojā. Līdz 1944. gada izsūtīšanai šeit dzīvoja un apkārtējās zemēs, un ganībās saimniekoja Magomeda vecvecāki, kā arī tuvāki un attālāki priekšteču radinieki. Pie kam tieši šajā pakalnē senāk esot atradies Magomeda dzimtas tornis. Tagad šo torni, jeb precīzak sakot to kas no tā ir palicis pāri Magomeds vēlās man arī parādīt.

Te nu tas ir! Agrāk šajā pakalnē esot bijušas arī vairākas dzīvojamās ēkas no kurām tik pat kā nekas nav saglabājies. Faktiski saglabājušies ir tikai daži torņa mūri. Magomeds saka, ka vēl pirms gadiem 15 šī un dažas citas būves esot bijušas daudz labākā stāvoklī, bet pēdējā Čečenijas kara laikā Krievijas federālās armijas vīri piekalnē veidojuši ierakumus un blindāžas, un kā materiālus to būvēšanai esot izmantojuši akmeņus no ēku un torņa drupām.

Tagad Magomedam esot sapnis reiz nākotnē te atgriesties un iezveidot savu saimniecību. Precīzāk sakot, Magomeda plāni esot saistīti ar darbošanos tūrisma sfērā un ja nu tas izdosies tad viņš esot iecerējis šeit uzbūvēt arī viesnīcu vai viesu namu.

Te nu mūsu šīs dienas ceļojumu programma ir noslēgusies. Nedaudz piesēžam un izbaudām fantastisko kalnu panorāmu. Tālumā varam redzēt Čečenijas augstāko kalnu virsotni Tebulo (Tebulomta) kuras augstums ir 4493 metru virs jūras līmeņa. Ielejas jau pamatīgi krēslo un pavisam drīz tās pārņems tumsa. Tātad ir pienācis laiks doties uz viesu namu.

Pēdējais vakars Čečenijas kalnos.

Atgriežamies viesu namā kur mums jau tiek gatavotas vakariņas. Pēc nelielas dušas pauzes un mantu skaravāšanas nedaudz aprunājamies ar viesu nama saimnieku Alhazūru un apspriežam šo to par šodien redzēto. Vēl pēc brīža Alhazūra sieva mūs aicina pie galda un saka, ka šovakar starp visu mums ir pagatavots arī kaut kas īpašs! Tas esot čečenu ēdiens Holtmaš.

Holtmaš patiesībā ir kaut kas līdzīgs gruzīnu hinkali, jeb vidusāzijā izplatītajam ēdienam manti. Tātad vienkāršāk sakot tas ir kaut kas līdzīgs pelmeņien vai vareņņikiem, kuri pildīti ar zaļumiem: savvaļas ķiplokiem čeremša, vai kā mūsu variantā ar nātru lapām. Holtmaš pagatavošanai ir nepieceišami milti, ola un zaļumi. Nātru lapas to pagatavošanai ir derīgas tikai no jaunajiem dzinumiem. Protams ka pildījumā nātru lapiņam tiek pievienoti arī savvaļas ķiploki un nedaudz garšvielas.

Kartē: 1. Tazbiči, 2.Itumkali, 3.Coipede, 4.Uškaloja, 5.Hačaroja, 6. Haškaloja, 7.Šatoja, 8.Urusmartana.

Tā nu pavakariņojām un kādu labu brīdi kopā ar Alhazūru un viņa sievu pakavējāmies pie sarunu galda. Apspriežam dažādas lietas kas saistītas ar čečenu dzīvi kalnos. Tāpat parunājam par dažādiem vēsturiskiem notikumiem un par to kas šeit notika pēdējo Čečenijas karu laikā. Vārdu sakot uzzināju daudz ko un starp citu šo to no šeit iegūtās informācijas izmantoju arī rakstot šos stāstus. Tā nu pļāpājot vakars paiet diezgan ātri un galugalā uz naktsmieru dodamies salīdzinoši vēlu.

P.S.

Šķiet ka jau kuro reizi solīju, ka nākamais stāsts būs pēdējais no stāstu sērijas par Čečeniju. Sanāk ka biju melojis, bet ko padarīsi? Stāstāmā ir tik daudz, ka nācās sākotnēji plānotu trīs stāstu daļu vietā jau uzrakstīt piecas! Tas izrādās arī vēl nav viss. Pavisam drīz taps vēlviena stāsta, jau sestā daļa un šoreiz tā tiešām būs pēdējā daļa manam stāstam par Čečeniju.

Par ko stāstīšu noslēgumā? Šī stāsta daļa sauksies „Visa Čečēnija vienā pagalmā”. Tad nu mēs pametīsim Čečenijas kalnus un dosimies uz Urusmartanas pilsētu, kur paviesosimies ļoti interesantā brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā Dondijurt, kuru vairāku gadu garumā neatlaidīgi veidojis entuazists, savas tautas tradīciju un vēstures pētnieks Adams Satujevs. Savukārt pašā ceļojuma noslēgumā atgriezīsimies Groznijā un tad veikšu nelielu kopsavilkumu, un nedaudz padalīšos ar lietderīgu informāciju, kura varētu noderēt kādam kurš vēlās apceļot Čečeniju.

Pagaidām uz redzēšanaos nākamajā stāstā!

Pēteris Vēciņš. 2016.gada 25.februārī: Gravesend.