Tikšanās ar leģendām Londonā

16.02.2016
10 min lasīšanai

Trīsarpus dienās Londonā izdevās apvienot patīkamo ar lietderīgo. Iepazinos ar Anglijas galvaspilsētas leģendu leģendām

Jūtu tektonika

Esmu ceļojusi gana daudz; būts arī tālās un eksotiskās zemēs, bet Londonā biju pirmoreiz. Par šo metropoli biju dzirdējusi dažādas atsauksmes, pārsvarā – neitrāli vienaldzīgas: “Nekā sevišķa”, “Vismaz ir redzēts”, “Pilsēta kā pilsēta ” utt. Tas ir normāli. Kas notiktu, ja visi iemīlētu vienus un tos pašus cilvēkus? Tāpat ar pasauli: kāds jūsmo par kalniem, cits nevar dzīvot bez jūrām un okeāniem, vēl kādam vajag mežonīgus džungļus vai lielpilsētas. Es esmu dabas bērns, uz ārvalstu lielpilsētām parasti aizceļoju darba darīšanās, daļēji tā bija arī šoreiz. Uz Londonu devos ar cerībām, bet bez ilūzijām, un varbūt tieši tāpēc šī pilsēta manī izraisīja tik spēcīgas emocijas. Tā mani pārņēma pilnībā – līdzīgi kā Prāga, toties par daudzām citām lielpilsētām un galvaspilsētām, tostarp Barselonu, Kijevu un Reikjavīku saku: “Biju, redzēju, bet elpa neaizrāvās”. Londonā man nevis aizrāvās elpa, bet kļuva dziļāka, pilnīgāka, aizrautīgāka. Kad pēdējā vakarā savus iespaidus stāstīju Londonā ilgstoši dzīvojošiem latviešiem, viņi teica: “Ar Londonu nav vienkārši. Cilvēki neizvēlas Londonu, Londona izvēlas cilvēkus.” Tātad mani šī pilsēta bija izvēlējusies.

Dārdzība ir relatīva

Īsajā ceļojumā janvāra beigās devos kopā ar meitu. Lidmašīnas biļetes iegādājāmies akcijas laikā par ļoti labu cenu – 47 Euro turp-atpakaļ. Salīdzinoši tas izmaksā mazāk, nekā brauciens ar auto no viena Latvijas gala uz otru. Dzīvojām “Daugavas Vanagu” viesnīcā pašā Londonas centrā Haidparka malā. Salīdzinoši dārgs Londonā ir sabiedriskais transports. Tā kā ielidojām naktī, no lidostas uz pilsētu atbraucām ar autobusu (12 euro), bet tālāk uz viesnīcu – ar taksometru - laikam 35 E.

Piekrītu tiem, kas saka, ka ceļojumos naudai un tās izlietojumam ir pilnīgi cita vērtība, nekā mājās. Lai gan Londona skaitās viena no „dārgākajām” pasaules pilsētām, pēc Norvēģijas, bet jo sevišķi pēc Islandes, man nekas vairs neliekas dārgi. Par to labs jociņš bija meitai. Saņemot rēķinu par pusdienām jaukā itāļu restorāniņā netālu no slavenās Royal Albert Hall, viņa pasmējās: “Re, nu! Tikpat, cik viena pankūka Islandē.” Katrā ziņā ceļojumos iztērētā nauda nekādā gadījumā nav zemē nomesta, kā mēdz teikt tie, kas varētu atļauties ceļot, bet to nedara. Ceļojumu iespaidus tev neviens nevar atņemt, bet sevi apzagt neceļojot – tā gan ir izšķērdība.

Palmas zaļo vienmēr

Tā kā ielidojām ap pusnakti, Londona jau bija slīgusi tumsā un pa autobusa logu neko vairāk kā lielceļa apgaismojumu un ceļazīmes neredzējām. Toties autobusa galapunktā pirmie satiktie cilvēki bija bezpajumtnieki, kas kā tarakāni naktīs izlien no savām paslēptuvēm un nekautrējas lūgt naudu. Turklāt pirmais satiktais bomžs bija neliela auguma, ļoti netīrs un noskrandis melnādainais. Šīs rases bezpajumtnieku Londonā ir lielais pārsvars, savukārt šarmanto Cab taksometru šoferi lielākoties ir musulmaņi. Ceļā līdz viesnīcai mūsu šoferis nemitīgi runāja – te pa telefonu, te skaitot lūgsnas, turklāt īsti nevarēja atšķirt, kad viens monologs beidzas un nākamais sākas.

Pirmais rīts sākās ar pārsteigumu. Atverot viesnīcas numuriņa aizkarus, iepletās acis un gribējās skaitīt bērnu dienu pantiņu: “Vai kāds izjokot grib mani?” Aiz loga viss koši zaļš. Zaļi koki rokas stiepiena attālumā un lejā – viesnīcas iekšpagalmiņā zaļa, zaļa zāle! Nospriedām: “Droši vien tas ir ziemas dārzs”, bet jau drīz dodoties pastaigā, nācās secināt, ka visa Londona ir viens milzīgs “ziemas dārzs”. Apstādījumos un uz namu palodzēm zied puķes, magnolijām raujas vaļā sārti ziedpumpuri, bet parku zāliens zaļš kā Teletūbiju kalniņš. Pazīstu ļoti daudz tautiešu, kas bijuši vai pat dzīvojuši Anglijā, arī pašas vecākā meita, bet neviens, itin neviens mums nebija pateicis, ka ziemas kā tādas Apvienotajā Karalistē nav. Pateicoties mitrajam klimatam, te cauru gadu ir zaļš (vienīgi lapkoki bez lapām), bet laikapstākļi janvārī līdzinās marta otrajai pusei Latvijā. Londonā palmas un zāle zaļo cauru gadu, turklāt tas zaļums ir tāds, kā “kad zāle bija zaļāka”. Labi, ka izvēlējos doties ceļā ar mēteli, nevis kažoku mugurā – tas te izskatītos ērmīgi. Varbūt tāpēc, ka esmu dabas bērns, kad ceļoju, attiecīgajā zemē vienmēr ir netipiski labs laiks. Norvēģijā mūžīgo lietu tā arī neredzēju; Islandes skarbos vējus un straujās temperatūras svārstības nepiedzīvoju; arī Londonā slavenās miglas un smidzinātāja vietā baudījām īsti pavasarīgu saulīti. Pievīla nepareizi izvēlētais apģērbs un apavi. Mēteļa vietā pietiktu ar vējjaku, bet siltie ziemas zābaciņi, lai arī ērti kā čības, bija totāla kļūda.

Netici savām acīm!

Barikāžu atcerei veltītais pasākums notika 23.janvārī – mūsu pēdējā vakarā Londonā. Jau mājās bijām saplānojušas, ko darīsim līdz tam. Vēlējāmies apskatīt un iespējami daudz kājām izstaigāt vecpilsētu un Temzas krastus, kur atrodas vairums ievērojamāko apskates objektu, uzmeklēt vismaz dažus Geocaching slēpņus, aizbraukt uz Šerloka Holmsa muzeju slavenajā Baker Street 221b, un aiziet uz mūsu abu mūža sapņu izrādi “Operas spoks” Viņas Majestātes Teātrī – uz to biļetes iegādājāmies jau Latvijā.

Pilsētas un transporta karte rokās, Waze telefonā un aiziet! Jau drīz sapratām, ka uz papīra viss izskatās citādi, nekā dabā. Londonas vecpilsēta vis nav tas pats, kas kompaktā Vecrīga. Karaliskā galvaspilsēta ir turpat sešreiz lielāka nekā Rīga un tajā dzīvo vairāk nekā astoņi miljoni cilvēku. Attiecīgi arī vēsturiskais centrs nav kājām izstaigājams. Viss, kas kartē izskatās “tepat vien ir”, izrādās tālēs zilajās. Arī pasaulslavenais Haidparks, ko bijām iztēlojušās ļoti lielu, izrādījās milzīgs. Kopā ar Kensingtonas dārzu tas aizņem 249 ha.

Kad sapratām, ka Temza no viesnīcas ir apmēram 30 minūšu brauciena attālumā, par pārvietošanās līdzekli izvēlējāmies leģendāro sarkano divstāvu autobusu. Jā, ar metro būtu ātrāk, bet cik daudz mēs redzētu? Katrā pieturvietā ir maršruta shēma ar pieturām, bet ne vienmēr uz tām var paļauties, jo shēmā nav uzrādītas maznozīmīgas pieturas, un arī lielo pieturu nosaukumi shēmā ne vienmēr atbilst autobusa tablo norādītajām. Taču, braucot “ar galvu”, apmaldīties nevar. Vairāk mulsināja kreisās puses satiksme, jo, lai aizbrauktu vajadzīgajā virzienā, jāstāv pretējā ielas puse nekā tas būtu Latvijā. Pie tā nebijām pieradušas pat ceturtajā dienā. Toties uzjautrinājāmies par uzrakstiem uz asfalta pie katras gājēju pārejas, kas atgādināja “paskaties pa labi” un “paskaties pa kreisi”, turklāt ar bultu norādīts, kur ir pa labi, un kur – pa kreisi. Varbūt tieši tāpēc Londonā gājēji iet pāri ielām, kur pagadās, it kā luksoforu nebūtu. Paskatās pa labi, pa kreisi un – dui pāri! Smaidīt lika arī ceļazīmes. Papildus tam, ka visi šoferi zina (vismaz vajadzētu zināt) ko tās nozīmē, vēl ir arī rakstiski paskaidrojumi: “one way” (vienvirziena kustība); “give way” (dodiet ceļu) “drive left” (labais pagrieziens aizliegts) utt. Brīnums, ka pie zīmes STOP nebija paskaidrots nekas vairāk.

Majestātisks skaistums

Londonā ir ko redzēt. Haidparka apkārtni no visām pusēm apstaigājām kājām. Prestiža ziņā to var salīdzināt ar Rīgas kluso centru. Šauras, skaisti apzaļumotas ielas un stalti, dižciltīgi nami. Neņemšos spriest par arhitektūras stiliem, bet šis ir kas īpašs. Tik skaistu un tai pašā laikā gaumīgu, nepārskaistinātu arhitektūru kā Londonā neesmu redzējusi nekur citur pasaulē. Iespaidīga tās daļa tapusi karalienes Viktorijas valdīšanas laikā, kad Anglija piedzīvoja neredzētu uzplaukumu,- ne velti viņas vārdā nosaukts vesels laikmets. Viktorija ir Anglijas pašreizējās karalienes Elizabetes II vec-vec-vecmāmiņa un valdīja 63 gadus. Pagājušajā gadā šo rekordu pārspēja tā pati maz-maz-mazmeita Elizabete.

Runājot par Viktorijas laikmetu, īsti vietā ir vārdi “mīlestība iedvesmo”, jo liela daļa Londonas neaprakstāmi skaistie nami tapuši, kā prinča Alberta veltījumi sievai Viktorijai un otrādi, tostarp arī visu mūziķu sapņu koncertzāle - pasaulslavenā Royal Albert Hall Haidparka pretējā malā. Starp citu, to varbūt tā arī neredzētu, ja mana aizraušanās nebūtu Geocaching jeb slēpņu meklēšana. Viens no tiem bija paslēpts iedvesmojoši skaistā kāpņu promenādē starp koncertzāli un Mūzikas akadēmiju. Apbrīnojami, kā Londonā sadzīvo majestātiskums un mājīgums. Lai arī nami ir dārgi un cēli, tomēr kopaina izstaro tādu siltumu un labestību, ka nepameta sajūta “kā mājās”. Varbūt tas, pateicoties krāšņumaugiem un Londonas mīlīgajiem simboliem - cab taksometriem, sarkanajām telefonbūdām un divstāvu autobusiem. Jā, un par spīti tam, ka Londona ir metropole, tur nav jūtams pilsētas nervozums,- cilvēki izskatās harmoniski, laimīgi, dzīvi mīloši. Tieši tiekoties ar Londonas latviešiem, un daudzi no tiem tur dzīvo kopš Otrā pasaules kara, sapratu arī, ka stereotipiskais latviešu īgnums nav vis nācijas gēnu, bet gan apstākļu un rakstura uzspiests.

Tautieši Latvijā bija ieteikuši izbraukt ar slaveno “Londonas aci” – milzu panorāmas riteni. Bijām tam līdzās, bet bez šaubīšanās vienojāmies, ka mēs to negribam. Vēlējāmies maksimāli daudz laika pavadīt staigājot – tiešā kontaktā ar brīnišķīgo pilsētu. Iegājām, manuprāt, teātru templī – Šekspīra “Globusā” (Sheaksper’s Globe Theatr). Kad tu tik daudz esi par kaut ko domājis, savā vērtību sistēmā glorificējis, tad tur nokļūt - tā ir laime. Pēc tam lēnām tuvojāmies vienam no galvenajiem Londonas simboliem – iespaidīgajam Tower Bridge (Torņu tilts) un pa to šķērsojām Temzu. Ar BigBenu gan mums iznāca gluži vai anekdote. Meklējot to ar acīm, šaubu nebija – tas ir Big Ben, taču iztēlē laikam bijām iedomājušās kaut ko krietni iespaidīgāku, tāpēc turpinājām lūkoties pēc cita Big Ben, bet par īsto (protams, to neapzinoties) teicu: “Tas taču pat nav fotografēšanas vērts.”

Pa leģendu ceļu

Mūsu pirmā tikšanās ar leģendām bija turpat Haidparkā. Neko nezinot par parka vēsturi, vispirms celiņa vidū pamanījām monētas formas vides objektu ar uzrakstu “Velsas princeses Diānas piemiņas ceļš”. Tā kā netālu bija Diānas iemīļotais skvērs, domājām, ka pa iezīmēto ceļu viņai paticis pastaigāties, bet izrādījās citādi. Princese Diāna patiešām ir dzīvojusi nevis Bekinghemas pilī, kas ir Elizabetes II rezidence, un kurp dodas vai visi tūristi (mēs tur nebijām), bet gan Kensingtonas pilī Haidparkā. Tieši no turienes pa nu jau piemiņas ceļu viņu izvadīja pēdējā gaitā uz Vestminsteras abatiju, kur kronēti un laulāti visi Anglijas karaļi un karalienes. Vēlāk – jau mājās – noskatījos video: jā, tas pats, pa kuru ik dienas staigājām. Tie paši pils vārti, kurus fotografējot domāju: kur es to jau būtu redzējusi? Ziedu jūru šo vārtu priekšā pēc princeses Diānas nāves redzēja visa pasaule.

Kensigtonas pils atrodas piecu minūšu gājienā no mūsu viesnīcas, apmeklējām to otrajā dienā. Mūsdienās tā daļēji ir visiem pieejams karaliskās ģimenes muzejs, daļēji – viņu apartamenti. Kensingtonas pils jau kopš tās pirmsākumiem 17.gadsimtā kalpojusi kā karaliskās ģimenes locekļu dzīvesvieta. Tur dzīvojušas gan karaliene Viktorija, gan princese Diāna. Tieši šajā - pēc izskata necilajā pilī – joprojām dzīvo princis Harijs, tās ir arī prinča Viljama un Kembridžas hercogienes Keitas Midltones mājas. Tieši šīs pils suvenīru veikaliņā nopirku sveci savai kolekcijai.

Kad sapņi piepildās

Mūsu ceļojuma kulminācija pilnīgi noteikti bija Endrū Loida Vēbera pasaulslavenā mūzikla “Operas spoks” apmeklējums, par ko biju sapņojusi jau apmēram 20 gadus. Bet, ja cilvēks kaut ko patiešām no sirds vēlas, tad visa pasaule sadodas rokās, lai tas piepildītos. Mums laimējās – tieši uz janvāra beigu izrādēm biļetes varēja iegādāties ar 40% atlaidi (pasaule sadevās rokās).

“Operas spoks” kopš pirmizrādes Londonā 1986.gada 9. oktobrī ir visu laiku finansiāli veiksmīgākais mūzikls. To ir vērojuši vairāk nekā 150 miljoni cilvēku 145 pilsētās 27 valstīs, Londonā un Ņujorkā to uzved joprojām. Izrāžu skaita un apmeklējuma ziņā tas ir pārspējis leģendāro tā paša komponista mūziklu “Kaķi”. “Operas spoka” Kristīnes lomu Vēbers uzrakstīja savai tā brīža sievai Sārai Braitmenai. Uzzināju arī, ka oriģinālo, 6 tonnu smago lustru izveidoja pieci cilvēki četru nedēļu laikā, un tā joprojām atrodas Parīzes Operā. Kurš gan nezina ainu, kad tā gāžas lejā tieši virsū skatītājiem?! Tas esot bijis bija patiess notikums 1896.gadā, vēlāk iemūžināts franču rakstnieka Gastona Lerū romānā, tad vairākās filmu ekranizācijās un mūziklā. Katrai izrādei vajadzīgi 130 apkalpes un orķestra locekļi. Tajā ir 22 ainu maiņas, vajadzīgi 230 tērpi, 281 svece un 250 kilogramu ledus. Un, lūk, es te esmu! Skatos savu sapņu izrādi Viņas Majestātes teātrī kopā ar meitu. Šī apziņa vien jau ir absolūta katarse!

Mūzikls, protams, ir grandiozs gan vizuāli, gan (ak, vai tas maz ir jāsaka!) gan sniedz neaizmirstamu muzikālu baudījumu. Titulgabalā, kad uz skatuves pa simtiem degošu sveču iezīmētu ceļu opernama apakšzemes upē slīd laiva ar galvenajiem varoņiem (kurš gan nezina šo ainu?!), raudāju kā jaunava. Un tāda nebiju viena. Atzīšos arī mazā grēkā. Pārkāpu noteikumus un izrādes laikā trīs reizes nofotografēju uz skatuves notiekošo. Pēc izrādes, meklējot slēpņus, pastaigājāmies pa naksnīgo Londonu, un bijām tik laimīgas, tik spārnotas, ka ne izsacīt!

Vizītē pie privātdetektīva

Pēdējā dienā pirms došanās uz lidostu piepildījās vēl viens mūsu sapnītis - Baker Street 221b. Jā, jā - bijām vizītē pie paša Šerloka Holmsa. Arī šis muzejs labā nozīmē pārspēja iedomāto. Šaurajā trīs vai četru stāvu dzīvoklī, ko savulaik īrēja Šerloks Holms un doktors Vatsons (man tīk ticēt šiem tēliem kā reāli eksistējušām personām) viss izskatās tieši tā, kā redzam filmās. Vienīgi krievu versijā Beikerstŗīta ir ļoti šaura un līka ieliņa (filmēta Vecrīgā). Īstenībā tā ir Londonai netipiski plata, taisna un samērā īsa iela. Nenoskaidroju, bet man ir aizdomas, ka numerācijā ir samelojies, tādējādi ielu "pagarinot", ne viens cits, kā pats Arturs Konans Doils. Lai nu kā, arī es ierakstījos viesu grāmatā pie paša Holmsa rakstāmgalda, jofotografējos ar Bāskervilas suni un tad prom uz lidostu un atpakaļ Latvijas tobrīd baltajā ziemā. Jau tagad zinu, ka Holmsa muzejā un tātad Londonā atgriezīšos vēlreiz. Tur vēl tik daudz ko redzēt!

Ja vien ar emocijām varētu dalīties, pēc mūsu atgriešanās no Londonas Latvijā būtu krietni mazāk mūžam neapmierināto skauģu un rūgumpodu.