Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi (Dižo vainahu zemes 4. daļa).
|
Pēteris Vēciņš
|
Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi (Dižo vainahu zemes 4. daļa).
Sveicināti atkal Čečenijā! Tad nu turpinu savu stāstu par ceļojumu pa Čečenijas republiku. Šī jau ir ceturtā stāsta daļa un to nosaucu: Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi. Kā jau iepriekšējā stāsta daļā solīju, turpmāk centīšos stāstīt tikai par jaukām un labām lietām, kas saistītas ar Čečeniju. Tātad šoreiz stāsts būs par Čečenijas brīnišķīgo dabu un grandiozajiem kalniem. Stāsta gaitā arī pastāstīšu par čečenu kopienu-teipu un ģimeņu tradīcijām. Nedaudz pieskaršos čečenu virtuves specifikai.
Atgādinu ka trīs šī stāsta daļas esmu publicējis jau iepriekš un tajās nedaudz jau pavēru Čečenijas kalnu noslēpumu plīvuru, un tad izstāstīju par dažādiem drūmākiem un mazāk drūmiem vēstures notikumiem. Protams ka runa negāja tikai par to! Runāts tika arī par labām lietām un ja ir interese tad šīs stāsta daļas (1.daļa: Groznija, 2.daļa: Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme Ičkērija un 3. Daļa: Čeberloja un čečenu tautas traģēdija „Pavēlēts aizmirst”), varat izlazīt šeit draugu ceļojumu aprakstos.
Ceļš līdz Argunas ielejai.
Un tā! Esmu Čečenijā jau ceturto dienu un jau otru nakti pavadīju vienīcā pie augstkalnu ezera Kezenoiam. Šorīt pieceļos laicīgi, pabrokastoju un sagaidu savu gidu Magomedu. Ārā līst lietus, kas mums nedaudz liek bažīties par šīs dienas plānu realizāciju. Kā jau iepriekšējā stāsta daļā minēju mums šodien nākas mainīt plānus, jo kalnu pāreja no Čeberlojas, kurā mēs patreiz atrodamies, uz Šarojas rajonu ir nobloķēta un to nav iespējams šķērsot. Tātad mums jāatgriežas Čečenijas līdzenajā daļā un no turienes jau pa citu ceļu būs jādodas uz Šaroju.
Brokastojot uzzinām vēlvienu nevisai labu ziņu. Izrādās ka arī ceļš no Kezenoiam virzienā uz Vedeno un Čečenijas līdzenumu sakarā ar ceļa remontu darbiem ir slēgts līdz pulksten desmitiem. Tādējādi mums nākas uzkavēties šeit viesnīcā vēl vismaz pusotru stundu. Ap desmitiem pametam viesnīcu un metam loku gar ezeru. Tālu netiekam, jo atduramies pret ceļu būves tehniku. Izrādās ka ceļš vēl jo projām ir slēgts, bet vīrs kas uzrauga darbus saka ka to tulīt atvēršot. Šis „tulīt” vēl ievelkas uz veselu stundu, jo buldozeristam ar grūtībām izdodas atbrīvot ceļu no nogruvuma sanestajiem akmeņiem. Tā nu esam pazaudējuši gandrīz trīs stundas un šķiet mums nāksies nedaudz korieģēt turpmākos dienas plānus.
Nolemjam līdz Šatojai(nejaukt ar Šaroju), kura atrodas jau Argunas ielejā braukt bez pieturas punktiem. Tā arī darām. Šķērsojam Harami kalnu pāreju un pavisam drīz lejā parādās Haračojas auls kurā jau pabijām aizvakar. No šejienes tālumā pamanām arī kādu saulesstaru kas mūsos ievieš cerības, ka laika apstākļi uzlabosies. Pavisam drīz tas tā arī notiek!
Sekojam lejup no kalniem gar Hulhulau upi, šķērsojam Vedeno, Benojas, Serženjurtas aulus un nonākam Šali pilsētā. Tātad esam jau Čečenijas līdzenajā rajonā, kurš mūs sagaida ar labu saulainu laiku.
Tālāk pa kalnu piekāji dodamies līdz Atagi aulam kuru šķērso Argunas upe kas šo ciemu sadala divās daļās: Vecajā Atagi aulā un Jaunajā Atagi aulā. Tad seko Čirijurtas un Dubajurtsas auli un to apkārtnē atkal parādās kalni. Tātad atgriežamies kalnos! Sekojoši braucam gar Argunas upi, kuru ieskauj augsti krasti un jo tālāk braucam, jo upes ieleja kļūst ar vien dziļāka un kalni ap to augstāki. Šo vietu starp Čirijurtas un Dubajurtas auliem šeit sauc par Argunas vārtiem. Īsāk sakot, tieši šeit Argunas upe no kalniem nonāk Čečenijas līdzenumā.
Aiz Dubajurtas kalnu ieleja sadalās divās daļās un šeit satiekas divas upes: Čantiarguna un Šaroarguna. Mūsu tālākais mērķis, Šaroja, atrodas Šaroargunas ielejā, bet līdz tam mums kādu gabalu tomēr nāksies doties gar Čantirgunas upi, jo pa Šaroargunas ieleju posmā no šejienes līdz Šaroiargunas aulam nav izbraucamu ceļu. Tas tāpēc, ka Šaroargunas upe šeit tek pa ļoti dziļu un sarežģītu aizu. Tātad mēs sekosim pa Čantiargunas upes aizu līdz Šatojas aulam no kura tālāk šķērsosim kanu pareju un tad jau nokļūsim pieminētajā Šarojargunas aulā un no tā tālāk pa Šaroargunas ieleju dosimies līdz Šarojas aulam.
Argunas ieleja.
Pāris vārdos par Argunas upi un ieleju. Čečenu valodā dažādos dialektos ar vārdu „org, orga”tiek dēveta dziļa aiza, jeb ieplaka, bet ar vārdiem „ark,arg” upe. Šķiet agrāk no šiem vārdiem arī ir izveidojusie vairāku aizu, ieleju un upju nosaukumi, kurus vēlāk krievu mēlē nedaudz izkropļoja. Turpmāk arī kartēs šo upju nosaukumi tiek rakstīti krievu versijā. Vēlviena nianse! Kartēs par Argunas upi tiek atzīmēta, ir Argunas upes lejtece no kalniem (vieta kur satek Čantiargunas un Šaroargunas upes) līdz ietekai Sunžas upē, ir upes augštece no kalniem līdz līdzenumam, kuru vietējie dēvē par Čanti-orga, jeb Čantiargunu.
Ieleja pa kuru tek Čantiargunas upe arī tiek dēveta par Argunas ieleju un tā ir pati garākā un plašākā ieleja Čečenijas republikā. Savukārt Argunas upe ir pati lielākā kalnu upe, un trešā lielākā upe Čečenijā aiz Terekas un Sunžas upēm. Savu tecējumu Arguna (kopā ar Čantiargunu) sāk no Lielā Kaukāza kalnu ledājiem Gruzijas teritorijā. Sekojot lejup no ledājiem upes ūdeņus bagātina tūkstošiem strautu un vairāksas mazākas, un lielākas kalnu upītes. Kopumā Argunas upes baseina platība sastāda 3390 kvadratkilometrus, bet pašas upes garums ir 198 kilometri. Šeit Argunas ielejā ir izveidots viens no lielakajiem dabas, vēstures un arhitektūras rezervatiem Kaukāzā: „Argunas valsts vēstures- arhitektūras un dabas muzejs-rezervāts” un šeit atrodas lielā daļa no Čečenijas vēstures un dabas ievērojamiem objektiem. Te vēl piebildīšu, ka daudzi vēsturnieki tieši Argunas ieleju uzskata par čečenu nācijas šūpuli.
Turpinām ceļu gar Čantiargunas upi un netālu no Šatojas piestājam pie avotiem. Patiesībā šeit ir ierīkota speciāla pietura un atpūtas vieta ceļiniekiem, kurā iespējams pasmelt, padzerties un ceļam līdzi paņemt tīru, un atvēsinošu kalnu avotu ūdeni. Arī mēs šeit ieturam nelielu pauzi un uzpildām tukšās pudeles ar ūdeni. Tā sacīt, gan jau pa ceļam noderēs. Laiks gan nav no tiem karstajiem, bet staigājot pa kalniem slāpes šad tad uznāk arī šādos laika apstākļos. Piebildīšu ka šeit piestāj gandrīz visi kas brauc garām. Esmu jau ievērojis to, ka čečeni vispār cenšas uzturā lietot tikai tīru avotu ūdeni. Vai viņu mājās ir ūdens padeve, vai nav, lielākā daļa vietējo ļaužu speciāli dodas uz šādiem avotiem pēc tīra kalnu ūdens, kas nav piesārņots ar dažādām ķīmijām.
Pēc pieturas pie avotiem turpinām ceļu Šatojas virzienā un drīz nonākam līdz kontrolpostenim. Lai nokļūtu talāk Argunas un Šaroargunas ielejās nākas šķērsot tā saucamo „kontrteroristiskās operācijas zonas” robežu. Jau stāsta otrjaā daļā par to stāstīju un tagad atgādināšu. Šāda zona tika izveidota otrā Čečenijas kara laikā it kā ar atrunu, ka šajā teritorijā notiek nopietnas cīņas ar tā saucamajiem „bandītiskajiem un teroristiskajiem grupējumiem”. Šodien Krievijas varas iestādes ir paziņojušas, ka šī kontrteroristiskā operācija ir noslēgusies un terora draudi Čečenijā vairs nepastāv, bet realitātē šīs zonas kontrolposteņi vēl jo projām nav likvidēti. It kā šķērsot tos varot bez īpašas atļaujas, bet dzīvē ne vienmēr tas tā notiekot. Piemērs tālu nav jameklē! Vakar satiktais un iepriekšējā stāsta daļā pieminētais velotūrists no Baltkrievijas mums jau stāstīja, ka pāris dienas iepriekš braucot uz Šatoju viņu neesot palaiduši cauri šim kontrolpostenim un posteņa dežurants viņam licis doties atpakaļ uz Grozniju, kur it kā esot iespējams nokārtot atļauju iekļūšanai šajā zonā. Šķiet man šāda problēma nevar rasties. Kā jau iepriekš stāstīju, esmu saņēmis atļauju no Čečenijas iekšlietu ministrijas šķērsot vēl stingrāka režīma zonas robežu. Tādējādi man nu nekādi nevarētu būt problēmas ar šī konrolposteņa šķērsošanu! Tā tas arī notiek. Sākotnēji ieraugot manu Latvijas pilsoņa pasi posteņa dežurants sāk nervozi raustīties un pasauc maiņas vecāko. Tad tam uzrādu arī man izsniegto atļauju un man tiek novēlēts laimīgs ceļš, un laba atpūta Čečenijas kalnos. Varam turpināt ceļu.
Pusdienas Šatojā (nejaukt ar Šaroju).
Te nu nonākam līdz Šatojas aulam. Domāju ka pēc Latvijas standartiem šim aulam droši varētu piešķirt arī pilsētas statusu. Šatoja šodien ir rajona administratīvais centrs un nozīmīgs satiksmes krustpunkts, kurā krustojas ceļi kas ved no Itumkales un Šarojas uz Grozniju. Šķiet šāda izvietojuma dēļ 1858. gadā, pēc apkārtējo aulu iekarošanas Krievijas Impērijas militāristi tieši šo vietu izvēlējās cietokšņa celtniecībai. Sekojoši 1858. gads tiek pieņemts, kā Šatojas dibināsānas gads, bet patiesībā šājā vietā jau vairākus simtus gadus pirms tam pastāvēja čečenu apdzīvots auls Hakkoj, kurš tika iznīcinats līdz ar Krievijas armijas ierašanos šājā apvidū. Iepriekš gan solīju ka par slikto šodien nerunāsim, bet divas rindiņas ar darvas piedevu tomēr nākas uzrakstīt! No 1858. gada līdz pat 1918 gadam Šatojas apkārtnes auli tika pakļauti genocīdam un tajos tika veiktas vairākkārtējas soda ekspedīcijas.Šajā periodā tika iznīcināti gandrīz visi tuvienē esošie auli. Tas arī ir iemesls tam, ka uz šodienu Šatojas apkārtnē gandrīz visas vēsturiskās celtnes ir iznīcinātas, vai tas kas no tām ir palicis pāri ir nožēlojamā stāvoklī. Pavisam neliela daļa no celtnēm torņu un kapeņu veidolā daļēji ir saglabājušies tikai augstu kalnos, grūti pieejamās vietās.
Te gan vēl jāpiebilst, ka Krievijas Impērijas un sekojoši PSRS vietvalži pret savu imperiju kultūras, un vēstures mantojumu ir izturējušies tik pat nievājoši kā pret čečenu kultūras un vēstures objektiem. Šodien no bijušā dižā krievu cietokšņa arī neks nav saglabājies izņemot pāris vārtu stabu. Pie kam ir vēl jautājums, vai šie stabi vispār ir šī cietokšņa vēsturiska sastāvdaļa. Tāpat te nav sastopama neviena vēsturiska dzīvojamā nedz administratīvā ēka. Šeit vēl jāpiebilst, ka 2002. gadā Krievijas federālie spēki šo aulu ar tankiem, artilēriju un raķetēm nolīdzināja līdz ar zemi. Kopš tā laika ir pagājuši jau vairāk kā desmit gadu un Šatoja ir uzbūveta tik pat kā no jauna. Tagad izmetot loku pa Šatoju mums izdodas atrast tikko pieminētos vārtus un čečenu sardzes torni, kurš īstenībā ir uzbūvēts pavisam nesen vietā, kur senāk šāds tornis atradies. Vēl šeit atrodam pāris mošeju, kuras arī ir tapušas burtiski tikko. Kopumā šajā aulā nekā īpaša apskatāma nav. Vietējie vīri mums gan saka, ka šo to Šatojas pakārtnē var atrast, bet tad mums jādodas klejot pa apkārtnes kalniem. Tā kā mūsu dienas programma jau tā ir saspiesta, tad mums nākas no pastaigas pa Šatojas piekalnēm atteikties un to atliekam to uz citu reizi.
Patiesībā ir jau pienacis pusdienlaiks un pēdējais brīdis ieturēt maltīti. Vēl jo vairāk, tālāk pa ceļam līdz Šarojai nebūs nedz veikalu, nedz kafejnīcu. Magomeds to labi zin un piedāvā iegriesties vietejā kafejnīcā, kura atrodas Šatojas aulā pie tilta, burtiski Čantiargunas upes krastā. Turp arī dodamies.
Kafejnīca saucas „Bumbaraš”. Tas čečenu valoda nozīmējot „glabātājs, krājējs, jeb taupītājs” un tā pat čečeniski tiek saukts- kāmītis. Te mēs izvēlamies vienu no lapenēm kurā sēdēsim un pasūtam pusdienas. Izvēlos vienu no populārākajiem čečenu ēdieniem „žižig galnaš” (Жижиг-галнаш : «жижиг» — мясо, «галнаш» — галушки) jeb savadāk tos sauc par galuški ar gaļu”. Šis ēdiens patiesībā ir ļoti vienkāršs un tā galvenās sastāvdaļas ir jēra gaļa un kukurūzas mīkla.
Pagatavojot šo ēdienu vispirms katlā vai māla podā tiek vārīta jēra gaļa (retāk vistas gaļa). Kad gaļa ir izvārījusies to izņem no katla un gaļas buljonā tiek vārīti no kukurūzas mīklas veidoti gabaliņi (tādi kā mazi pelmenīši, bet bez pildījuma). Kad šie mīklas gabaliņi ir izvārījušies tos izsmeļ no buljona un liek uz šķīvja. Sekojoši šķīvī tiek pievienota jau pagatavotā jēra gaļa, bet atsevišķā trauciņā tiek ieliets buljons, kurā šī gaļa un mīklas gabaliņi tika vārīti. Šo ēdienu vainahi ēd ar pirkstiem. Tiek ņemta jēra gaļa un pirms notiesāšanas tā tiek pamērcēta buljonā. To pašu dara arī ar mīklas gabaliņiem. Dažkārt kā piedeva šim ēdienam tiek pagatavotas speciālas ķiploku-tomātu, vai ķiploku-krējuma mērces. Šo ēdienu klasiskajā variantā jau paspēju nobaudīt Groznijā un tagad parmaiņus pēc pasūtīju nedaudz atšķirīgāku. Pasūtu galuški kuriem ir pievienota nevis parasta svaigi varīta jēra gaļa, bet jēra gaļa kura pirms tam ir tikusi vītināta. Patiesībā šāda veida ar vārītu vītinatu gaļu gatavoti ēdieni šeit ir visai izplatīti. Tas tādēļ ka vainahi mēdzot daļu gaļas sagatavot ziemai to vītinot līdzīgi, kā spāņi to dara ar hamonu (šķiņķi) un šādu vītinatu gaļu esot drošak, un vienkāršāk uzglabāt.
Desertam izvēlos ēdienu ar nosaukumu „hingalš”. Varbūt to īsti nebūtu pareizi dēvēt par desertu, bet man šoreiz tas tāds būs. Hingalš patiesībā ir maizes izstrādājums-mīklas plācenis, līdzīgs kārtainai pankūkai (līdzīgs itāļu calzone). Kā to pagatavo? Tiek izveidots plāns mīklas plācenis tad uz tā uzklāj plānu kārtu svaigi saspiestu ķirbju biezeni vai medu un tam pa virsu atkal uzklāj mīklas plāceni. Dažkārt kā pildījums šādiem plāceņiem tiek lietots siers ar lokiem, vai savvaļas ķiplokiem-čeremša, kuri šeit kalnos ir ļoti iecienīti. Kad šie kārtaine plāceņi ir sagatavoti tie tiek likti krāsnī vai uz pannas. Patiesībā čečeniem ir vēl viens šāda plāceņa nosaukums- čepalgaš. Iespējams ka šos plāceņus dažādos čečenijas reģionos sauc dažādi, vai otra versija, kuru aizmirsu pārbaudīt ir tāda, ka hingalš tiek gatavots uz kukurūzas mīklas bāzes, bet čepalgaš uz graudu mīklas bāzes. Galu galā varu piebilst, ka čečeni uzturā lieto ļoti daudz ēdiedienus kuri tiek gatavoti no mīklas un pie kam šeit ļoti iecienīta ir tieši kukurūzas mīkla.
Tas pagaidām īsumā viss. Par čečenu virtuvi nedaudz esmu pastāstījis, bet stāsta gaita pie šīs tēmas vēl atgriezīsimies. Tagad esam ieturējuši kārtīgu maltīti un varam turpināt ceļu, bet pirms tam vēl iegriežamies vietējā veikaliņā, kur nopērkam pāris maizes plāceņus un sieru. Ja nu mūsu ekskursija pa Šaroargunas ieleju ieilgs tad mums vismaz būs kautkas ar ko iestiprināties.
Šaroargunas aiza.
Pametam Šatojas aulu un dodamies no tā dienvidaustrumu virzienā. Argunas ieleja paliek mums aiz muguras un mēs sekojam gar nelielu kalnu upīti augšup. Pavisam drīz nonākam kalnu pārejā un šeit mums paveras lielisks skats uz Šaroargunas aizu. Lejā var manīt arī Šaroargunas upes krāces.
Te uz īsu brīdi piestājam, lai verētu nedaudz izbaudīt apkārtnes ainavu krāšņumu. Pie reizes pārlasu īsu informāciju par Šaroargunu.
Šaroargunas tecējums sākas no augstajām, sniegotajām un ledājiem klātajām Kaukāza virsotnēm:Donos-mta, Češos-mta, (mta gruzīnu valodā kalns), Komito, Lielā Kaču un Mazā Kaču. Upes garums līdz ietekai Argunas upē ir 106 kilometri un tā ir ļoti staruja, un krāčaina. Jo īpaši krāčaina un bīstama tā ir starp vietu kur mēs atrodamies, un Uluskertas aulu, kurš atrodas netālu no ietekas Argunā.
Kā jau pirms tam teicu, šo upes aizas posmu nav iespejams izbraukt ar transporu, jo vienkarši tajā nav braucamu ceļu. Arī kājām ceļojot pieveikt šo aizu ir visai sarežģīti. Tādējādi sanāk tā, ka ar automašīnu Šaroargunas aizā ir iespējams nokļūt tikai pa trīs kalnu pārejām. Viena no tām ved uz Antsaltas aizu Čeberlojas rajonā no kuras mēs šodien esam ieradušies braucot caur Čečenijas līdzenumu un kā jau iepriekš stāstīju, šī pareja uz šo brīdi satiksmei ir slēgta. Otra ir pāreja pie Musoltaul un Halkilojas auliem, kuru mēs tikko šķērsojām. Trešā ir Čantibarzā kalnu pāreja caur kuru ceļš no Itumkalē ved uz Šarojas aulu. Tieši pāri Čantibarzā pārejai vakarā pēc Šarojas apceļošanas mēs plānojam doties uz Itumkali, kurā mēs apmetīsimie uz nākamajām pāris naktīm.
Tagad pēc īsas pauzes turpinam ceļu un mūsu auto pa serpentīnu lēni un prātīgi ripo lejup tuvāk Šaroargunas upei. Talāk ceļš ved gar stāvajiem upes krastiem.
Ik pa brīdim, atkal un atkal, paveras lieliskas ainavas uz tāluma redzamo, sniegoto, Kaukāza kalnu virsotnēm.
Vietām aiza kļūst pavisam šaura. Ceļš gar klinšu nogāzēm sākotnēji atrodas salīdzinoši augstu virs upes un tādēļ jābrauc uzmanīgi. Ja pieļausi kļūdu, tad tās sekas var būt letālas!
Ik pa gabalam no augstajām kalnu nogāzēm tek avoti un strauti, vietām veidojot mazākus un lielakus ūdenskritumus.
Drīz ceļš nonāk nedaudz zemāk, tā sacīt tuvāk upei un aiza zem tā vairs nešķiet tik stāva, un draudoša.
Vēl seko daži pagriezieni un aiza kļūst arī nedaudz plašāka, un tās nogāzes lēzenākas. Tālāk upes krastā pa labi atrodas neliels auls Dai, bet aiz tā pa kreisi var manīt nākošo apskates objektu.
Tas ir Dai ūdenskritums. Ja braucot tā kārtīgi neieskatītos tad talienē to iepējams pat neievērot. Savukārt piebraucot tuvāk upes krastam to var sakatīt tīri labi. Te upes krastā mēs arī pieturam, lai dotos aplūkot šo ūdenskritumu.
Lai nokļūtu līdz ūdenskritumam nākas šķērsot Šaroargunas upi. Par laimi atrodam platāku vietu, kur upe sadalās vairākās straumēs un šeit vietējie gani ir izveidojuši kaut ko līdzīgu laipai pa kuru varam upi šķērsot. Tālāk nākas nedaudz pakāpelēt pret kalnu. Kāpiens nav viegls, bet tas nav pārāk augsts un pavisam drīz sasniedzam ūdenskritumu.
Pēc nelielas pauzes pie ūdenskrituma atgriežamies pie sava auto un turpinām ceļu. Patiesībā mūsu sākotnējais plāns paredzēja apskatīt citu ūdenskritumu pie Nohčikelojas aula, bet tā kā mums šorīt nācās manīt maršrutu, tad šis ūdenskritums un auls paliek sāņus. Patiesībā ļoti vēlējos šo aulu apskatīt, bet mūsu laiks ir ierbežots un no šādas idejas nākas atteikties. Tātad dodamies uz Šarojas aulu.
Jo dodamies augstāk kalnos, jo vairāk varam just ka kļūst vēsāks un mitrāks. Dažviet kalnu plaisās un tuvāk virsotnēm vēl jo projām ir saglabājies sniegs un ledus. Tātad pavasaris šeit ir atnācis krietni vēlāk kā jejup ielejā un Čečenijas līdzenumā.
Pavisam drīz pabraucam garām pagriezienam uz tikko pieminēto Nohčikelojas aulu (nohči: čečenu apzīmējums viņu valodā, keloj: cēlies no kelojas teipa-dzimtas nosaukums) . Tālāk sekojam pa aizu un nonākam jau Šaroargunas administratīvā rajona teritorijā.
Šaroja.
Šarojas rajons ir viens no trīs mazāk apdzīvotajiem rajoniem Čečenijas republikā. Tā iedzīvotaju skaits knapi sasniedz trīs tūkstošus. Trīs lielākās apdzīvotās vietas šajā rajonā ir Kenhi, Himojas un Šarojas auli. Arī uz Kenhi aulu sākotnēji bijām plānojuši doties, bet tā kā strauji tuvojas vakars un drīz sāks krēslot mums nākas atteikties arī no šī aula apmeklēšanas. Žēl, bet neko nepadarīsi!
Turpinot stāstu gan piebildīšu, ka Kenhi auls ir ļoti savdabīgs un interesants. Kenhi auls tapis jau V g.s.un laika gaitā tas, un Šarojas novads kopumā ir spēlējuši lielu lomu, kā nozīmīgs tranzīta punkts starp čečenu un dagestāņu zemēm. Šodien Kenhi ir lielākais auls Šarojas rajonā un tajā dzīvo vairāk kā tūkstots iedzīvotāju. Interesants ir fakts, ka lielākā daļa no Kenhi iedzīvotājiem ir čamalali, kuri parstāv Kenahoju teipu. Čamalali ir Dagestānas avaru tautas etniskā grupa, kuri dzīvo Čečenijas republikā un lielākā daļa no tiem dzīvo tieši šeit Kenhi un dažos tuvākajos aulos.
Neskatoties uz to ka Kenhi auls ir lielākais auls šajā rajonā tas nav izvēlēts, kā rajona administratīvais centrs. Rajona administratīvais centrs ir Šarojas auls uz kuru mēs tagad dodamies. Pa ceļam turp mēs arī šķērsojam jau pieminēto Himojas aulu.
Himojas aulā pie tiltiņa pāri Šaroargunas upītei uz īsu brīdi piestājam lai nobildētu kādu kadru. Arī šis auls šeit tapis ļoti sen un senāk tajā esot bijuši pat veseli septiņi sardzes torņi. Līdzīgi kā daudzviet citur šie torņi ir iznīcināti un uz šodienu aulā apskatāms tikai viens tornis, kurš ir atjaunots pavisam nesen. No pārējiem sešiem torņiem šeit var atrast tikai drupas un pamatus.
Aiz Himojas aula mēs pagriešamies pret kalnu un sākam attālināties no Šaroargunas upes. Tātad turpinām ceļu augšup pa kalnu. Te apkārtējās piekalnēs pamanām vairākus nelielus aulus, jeb precīzāk varētu teikt, viensētas un to grupas. Tā pat ik pa gabalam piekalnēs ievērojam vairākas pamestas ēkas.
Pats Šarojas auls ir izvietojies diezgan augstu kalnā, tuvu vienai no zemākā līmeņa virsotnēm. Loks aiz loka un te jau esam nonākuši līdz šim aulam, kurā mums paredzēta neliela pastaiga.
Burtiski pie iebrauktuves aulā mūs sagaida čečenu puika un māj ar roku lai apstājamies. To mēs arī darām. Magomeds pārmij pāris vārdu ar puiku čečenu valodā. Protams ka čečeniski nesaprotu, bet šķiet ka Magomeds apjautājas, kā klājas puiša ģimenei un ko dara viņa vecāki? Šeit piebildīšu, ka lielā daļa čečenu jauniešu kuri dzīvo attālākos kalnu rajonos no Groznijas slikti pārzin krievu valodu, vai to vispār nezin, jo īpaši mazie bērni kuri vēl neiet skolā.
Aula centrā apstājamies un vienojamies ar Magomedu, ka kādu stundu pastaigāšu pa aulu un tā piekalnēm, bet Magomeds tikmēr paviesosies pie kāda sava sena paziņas.
Nu ko! Pirmais ko nolemju darīt ir uzkāpt piekalnē virs Šarojas aula. To arī daru. Kāpiens nav no tiem vieglajiem, jo aula ielas un taciņas ir visai stāvas. Pa ceļam satieku pāris vietējos vīrus, kuri ar interesi izjautā mani. No kurienes esmu ieradies? Vai man patīk Čečenija un Šaroja, u.t.t? Saņemu uzaicinājumus doties padzert tēju, bet man nākas no tā atteikties. To nav viegli izdarīt, jo vietējie ļaudis ir ļoti viesmīlīgi un labvēlīgi noskaņoti pret iebraucējiem. Vispār šeit kalnos jau izsenis ir pieņemts, ka ceļiniekiem un garāmgājējiem cik iespējams ir jāpalīdz un ja nepieciešams tiem jādod arī naktsmājas. Arī es saņemu piedāvājumu pārnakšņot, ja tas ir nepieciešams. Atrunājos ka man naktsmājas paredzētas Itumkalē un mani lejā jau gaida mans pavadonis. Beigās gan piebilstu ka, ja šeit reiz atgriezīšos, tad obligāti pieņemšu piedāvāto viesmīlību.
Pēc pāris nelielām pauzēm, kurās nākas aprunāties ar vietējiem ļāudīm nonāku pakalnē virs aula no kuras uz dienvidiem paveras lieliska panorāma. Tāluma slejas sniegotās Kaukāza kalnu grēdu virsotnes.
Savukārt ziemeļu virzienā skats paveras uz Šaroargunas aizu pa kuru mēs tikko nokļuvām šajā aulā. Te pretējā pakalnē var saskatīt vairāku ēku drupas. Šķiet tur senāk atradies pat vesels auls. Drupu fragmenti ir redzami arī tālākās pakalnēs un ielejā. Tātad šis apvidus senāk ir bijis diezgan blīvi apdzīvots, ko nevar teikt par šodienu. Kapēc tā? Par to jau stāstīju iepriekšējā stāsta daļā kad biju Čeberlojā. Arī Šarojas novadam drūmie 1944. gada notikumi negāja secen! Vienīgā atšķirība ir tā, ka uz šejieni pēc čečenu reabilitācijas ļāudīm netika aizliegts atgriesties. Precīzāk sakot atgristies it kā drīkstēja, bet tika darīts viss lai ļaudis to nedarītu. Šķiet tas tāpēc, ka padomju varas pārstāvji labāk un drošāk jutās, ja šeit kalnos dzīvotu pēc iespējas mazāk iedzīvotāju. Galu galā uz šejieni atgriezās paši izturīgākie un uzstājīgākie. Es šos ļaudis droši varu nodēvēt par īstiem kalnu patriotiem, kuri ir uzticīgi savai zemei.
Teipi un tukhumi, čečenu ģimenes un kopienas.
Līdz 1991.gadam Šarojas rajona iedzīvotāju skaits esot knapi sasniedzis tūkstoti. Tagad kā jau tikko minēju šajā rajonā dzīvo aptuveni trīs tūkstoši iedzīvotāju. Savukārt pašā Šarojas aulā līdz 1991.gadam dzīvoja aptuveni 100 iedzīvotāju, bet šodien to jau ir vairāk kā 300. Tātad pēdējos gados iedzīvotāju skaits šeit strauji pieaug. Pirmkārt tas notiek tāpēc, ka vairāki ļaudis ar savām ģimenēm atgriežas uz savu senču zemēm. Otrkārt tas ir tāpēc, ka čečenijā ir ļoti liela dzimstība. Čečenu ģimenēs vidēji ir vairāk kā 3-4 bērni, bet kalnu rajonos dzīvojošās ģimenēs bieži pat ir vairāk kā seši bērni. Patiesībā ir zināms ka visas čečenu vēstures gaitā čečeni un vainahi kopumā ir vienoti ar ļoti ciešām ģimeņu un dzimtu saitēm un tradīcijām.
Te nu apsekojot Šarojas aulu un šo to pabildējot nedaudz vēlos pastāstīt par vainahu dzimtām-teipiem un tukhumiem.Teips (taips), kopā vieno vienas vai vairāku ģimeņu savienību noteiktā aulā, vai plašākā teritorijā ap to. Piemēram par viena teipa locekļiem var būt ļaudis, kuri dzīvo vienā vai vairākos aulos, vienā ielejā, pakalnē, vai plašākā teritorijā. Čečenijā atšķirībā no citām vainahu zemēm teipus bieži veido ne tikai vienas ģimenes vai dzimtas asinsradniecības pārstāvji. Teipi šeit lielāko ties ir izveidojušies balstoties uz etnogrāfisku grupu kopuma pricipiem. Protams ka šādās grupās vairums tās pārstāvjus vienalga vienoja tuvākas vai attālāks radniecīgas saites, kuras bija veidojušās vairāku simtu gadu garumā.
Domājams ka šādas teipu veidošanās tradīcijas vainahu apdzīvotajās teritorijās sākās uzreiz pēc tatāru-mongoļu un Tamerlana iebrukumiem Ziemeļkaukāzā. Tad lielākā daļa vainahu meklēja patvērumu kalnos un tur veidoja sev mājokļus. Protams ka sākotnēji katra ģimene meklēja sev piemērotu dzīves vietu un veidoja sev kopīgu pavardu. Laika gaitā starp vairākām ģimenēm izveidojās radniecīgas saites un tās apvienojās vienotos teipos. Jo sevišķi šāda tendence pastiprinājās viduslaikos. Savukārt kad sākās Krievijas impērijas ekspansija Kaukāzā, lai efektīvāk tai pretoties, lielākā daļa vainahu teipu bija spiesti vienoties kopīgā cīņā. Tādējādi tika izveidoti tā saucamie tukhumi, kuros apvienojās vairāki teipi.
XIX g.s. vidū čečenu apdzīvotajās teritorijās bija izveidojušies 135 teipi, no kuriem daļa bija tā saucamie kalnu teipi, bet daļa līdzenumu teipi. Aptuveni 100 no šiem teipiem apvienojās 9 tukhumos, bet parējie teipi vēl centās piekopt patstāvīgu un neitrālu politiku nepievienojoties nevienam no tukhumiem. Pēc impērijas armijas masveida soda ekspedīcijām XIIX-XIX g.s.liela daļa Čečenijas līdzenuma iedzīvotāju bija spiesti pamest savas dzīvesvietas un tie devās kalnos. Tadējādi tika iznīcināti vairāki līdzenumu teipi. Nonākot kalnu rajonos bēgļu ģimenes centās atras sev piemērotas mājvietas un dažkārt tās centās saglabāt sava teipa tradīcijas un kopumu, bet ne visiem tas izdevās. Lielākā daļa kalnu apvidu jau piederēja kādam no kalnu teipiem. Tadējādi lielā daļa no bēgļiem sadalījās mazākās grupās un pievienojās jau esošajiem kalniešu teipiem.
Nedaudz par teipu struktūru. Struktūra ir šāda: daudzskaitlīga ģimene-dzimta (dozal), > viena pagalma vai viensētas ļaudis-dzimta(chā), > viena ceļa vai ielas ļaudis-dzimta(nekhi) > viena atzara (parasti aula, vai vairāku saimniecību grupas) ļaudis-dzimtas (gari). Teipa iekšējās kārtības un sadzīves noteikumus izstrādā un lēmumus pieņem teipa vecāko padome. Šāda padome formējas no dažādu iepriekš minēto struktūru-dzimtu locekļu izvirzītiem pārstāvjiem-vecākajiem. Vecākie tiek izvēlēti uz nenoteiktu laiku. Parasti to darbība izbeidzas ar nāves vai bezspējas iestāšanos un šādā gadījumā tiek izvēlēts jauns vecākais, bet nekādā gadījumā šis amats netiek nodots mantojumā. Savukārt vecāko padome izvēlas personu, kura teipu pārstāv tukhuma padomē. Ir gan viena ļoti interesanta lieta! Katra teipa dzimtu karavadoņus izvēlās nevis to vecākie, bet gan visa tepa vecāko padome. Karavadoni izvēlas vertējot potenciālo kandidātu iemaņas, profesionalitāti un pieredzi . Pie kam nav obligāti noteikts, ka šis karavadonis tiek izvēlets tieši no šīs dzimtas parstāvju vidus! Tas var būt arī no citas dzimtas un pie visa tā, tam nav jāpakļaujas dzimtas vecākā pavēlēm, kuras skar kara jautājumus. Karavadoņi pakļaujas tikai teipa vecāko padomes, vai teipa pārstāvja tukhumā rīkojumiem.
Teipa likumi un noteikumi ir tā saucamais „adāts” un visiem teipa locekļiem ir obligāta prasība ievērot to. Savukārt ja teipa iekšienē rodas kādi sarežģījumi, īpašumu un ģimenes strīdi un tamlīdzīgi, tad tos stingri balstoties uz adātu atrisina vecāko padome. Ja reiz esam nonākuši līdz adāta likumiem tad uzskaitīšu dažus no teipa adāta principiem.
1.Vienota un bezierunu adāta ievērošana no visu teipa locekļu puses neskatoties uz viņu ieņemamo amatu un sociālo stāvokli teipa sabiedrībā. 2. Visiem teipa locekļim ir tiesības uz kopīpašuma zemju lietošanu. 3. bezierumu aizliegums laulāties ar savas dzimtas pārstāvi (dažkārt pat ar sava teipa parstāvi). 4. jāsniedz palīdzība nabadzībā un nelaimēs nonākušiem teipa ļaudīm, 5. Sēru izsludināšana un ievērošana visā teipā sakarā ar jebkura teipa locekļa nāvi, 6. Teipu vada vecāko izvēlēts teipa vadonis (taipanan halhančā) un nekadā gadījumā viņa amatu nevar nodot mantojuma ceļā, 7.teipa vecākos jāizvēlās no pašiem gudrākajiem un cienīgākajiem vecāka gadu gājuma ļaudīm, neņemot vērā viņu materiālo stāvokli. 8.teipa vecāko padomei ir tiesības atcelt un izvēlēt jaunu vadoni, teipa pārstāvi tukhumā un teipa karavadoni, ja par to iestajas vairums vecāko. 9.teipa sievietes var baudīt visus adātā paraedzētos labumus, bet nedrīkst piedalīties lēmumu pieņemšanā un tām nav īpašumu mantojuma tiesības. 10. katram teipa pārstāvim ir tiesības un pat pienākums adoptēt bez vecākiem palikušus bērnus.
Uzskaitīju tikai dažus adāta principus. Tādu ir visai daudz un patiesībā ar tiem nedaudz iepazīstoties nākas secināt, ka izņemot noteiumus kuri attiecas uz sieviešu lemttiesībām, adāta noteikumi izskatās visai demokrātiski un humāni! Un tomēr ir vēl viena lieta ko nevar nepieminēt. Senāk Čečenijā tika piekopta asinsatriebība. Tas gan notika tikai gadījumos, ja kāds bija aizskāris cita cilvēka cieņu vai apganījis veselas kopienas-teipa godu. Par asinsatriebības upuriem varēja kļūt arī slepkavas, izvarotāji un nodevēji. Tomēr lai veiktu asisatriebību bija nepieciešama teipa vecāko padomes piekrišana. Bija arī gadījumi, ka šādu atriebību izsludināja pati padome. Dažkārt gadījumos, ja vecāko padome nespēja vienoties kam taisnība kādā savstarpējā strīdā, tad tika rīkoti arī dueļi.
Vēl pāris rindiņas par teipiem. Katram teipam obligati ir jābūt savam teipa kalnam un parasti uz tā atrodās teipa tornis, kura pamatakmeni ir licis kāds no šī teipa dibinātājiem vai sākotnējās teipa dzimtas pamatlicējiem.. Tāpat katra sekojošā teipa vadoņa goda uzdevums bija uzbūvēt savu sardzes torni. Tādējādi vairākos aulos senāk bija pat vairāki šādi torņi. Dažkārt šādus, mazākus un lielākus torņus, būvēja arī teipu ģimeņu locekļi un šāda rīcība arī tika uzskatīta par goda lietu.
Pirmīt piemnēju arī tukhumus. Tātad kā jau teicu, līdzko vainahu zemēs parādījāš svešzemju iekarotāji, radās nepieciešamība apvienoties cīņai pret tiem. Katrs teips atsevišķi nespēja cīnīties pret skaitliski lielajām iekarotāju vienībām tadēļ notika konsolidācijas procesi. Tika dibinātas teipu savienības kuras vainahi sauc par tukhumiem. Faktiski tukhumi bija militāri-politiskas savienības, kuras tika veidotas vairākiem teipiem apvienojot spēkus. Pakāpeniski tukhumi pārvērtās arī par ekonomskām savienībām. Līdzīgi kā teipu arī tukhumu pārvaldīšanā dominēja salīdzinoši demokrātiskas metodes. Tā piemēram tukhumiem nebija vienota valdnieka. Tukhumu pārvaldījavecāko padome, kura savukārt sastāvēja no teipu deleģētiem pārstāvjiem. Svarīgi lēmumi tukhumos tika pieņemti balsojot. Tukhuma padomes uzdevums bija kopīgiem spēkiem aizstāvēt teipu un tukhumu kopīgās intereses, gan diplomātiskām, gan militārām metodēm. Nepieciešamības gadījumā tukhuma padomei bija tiesības pieteikt karus, nozīmēt karavadoņus, pieņemt taktiskus lēmumus un pasludināt pamierus. Savukārt miera laikos šo padomju uzdevums bija atrisināt teipu savstarpējos strīdus, kā arī rūpēties par tukhuma un tā sastāvā esošu, atsevišķu teipu, ekonomiskiem sakariem ar kaimiņu un attālākām zemēm.
Teipu un tukhumu pašpārvaldes sistēma vainahu zemēs vairāk vai mazāk saglabājās līdz pat 1917. gada revolūcijai Krievijā. Tālāk sekoja jau zināmie kolektivizācijas procesi. Atgādināšu ka jau iepriekšējā stāstā stāstīju, ka šie kolektivizācijas procesi šeit Čečenijā noritēja visai mierīgi, jo sākotnēji kolhozi faktiski tika veidoti uz pastāvošu teipu un tukhumu bāzes. Noteikti jau nojautāt, ka teipu sabiedrība pati par sevi jau ievēroja kolektīvā īpašuma principus. Vairākus gadsimtus pastāvējušā teipu sabiedriskā modeļa noriets sākās pagājušā g.s. trīsdesmitajos gados, kad tika uzsāktas represijas pret kalniešiem. Savukārt pēc 1944. gada vainahu izsūtīšanas teipu un dzimtu tradīcijas tika pilnīgi iznīcinātas. Tikai pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā uz to brīdi jau separātās Čečenijas republikas vadība pieņēma lēmumu atjaunot teipu un tukhumu tradīcijas, un veidot republikas adminstratīvo dalījumu tukhumos un teipos. Līdz galam šis process tā arī netika novests, bet pēc diviem Čečenijas kariem par to vispār tika aizmirsts. Jāsaka gan, ka čečēni sevi tradicionāli turpina dalīt teipos un tukhumos. Protams administratīva spēka šim dalījumam nav, bet vainahu sabiedrībā šis dalījums tiek respektēts. Šķiet tas vairāk tiek darīts ar nolūku saglabāt ģimeņu un dzimtu senās tradīcijas. Uz šo dienu čečeni nosacīti dalās 100 līdz 110 tā saucamajos kalnu teipos un 60-70 līdzenuma teipos. Savukārt 100 no šiem teipiem ir iekļauti 9 tukhumos un tādi ir: Akkijas, Melhijas, Nohčmahkahojas, Orsthojas, Terlojas, Čantijas, Čeberlojas, Šotojas un Šarojas tukhumi. Te vēl piebildīšu, ka arī šodien pastāv diezgan liels skaits teipu kuri neietilpst nevienā no tukhumiem.
Tā nu staigājot un bildējot Šarojas aula senās ēkas esmu pastāstījais arī par teipiem un tukhumiem. Tagad esmu nonācis līdz pašai Šarojas aula pakalnes korei uz kuras atrodas sardzes torņi..
Šādi torņi šeit ir divi, bet senāk šājā aulā tādi esot bijuši vairāki. Līdz mūsdienām lielākā daļa no torņiem nav saglabājušies. Patiesīb te redzēt, ka arī torņi kas šeit šodien apskatāmi ir salīdzinoši nesen atjaunoti.
Atjaunota ir arī aula mošeja, kurai uzklāts jauns jumta segums un uzstādīts kupols. Pati mošeja lepni slejas virs aula starp abiem sardzes torņiem.
Nedaudz lejup no mošejas atrodas neliels laukumiņš no kura ļoti labi iespējams aplūkot visu aulu un vienlaicīgi no šejienes paveras lielisks skats uz augšup esošajiem torņiem un mošeju. Savukārt pāri ielejai kurā atrodas Šarorojas auls lepni slejas dižo Kaukāza kalnu balti mirdzošās virsotnes.
Lielā Kaukāza kalnu grēda.
Te nu pēc nelielas pastaigas pa Šarojas stāvajām ieliņām varam noslēgt aula apskati. Vēl tikai jādodas jejup uz aula centru, kur mani gaida Magomeds un varēsim turpinat ceļu. Arī lejup ejot satieku kādu vīru, kurš mani atkal aicina uz tēju. No tējas gan atsakos, bet pāris vārdus tomēr pārmiju.
Vīrs stāsta, ka agrāk esot dzīvojis Groznijā un strādājis kādā no naftas pārstrādes uzņemumiem. Tad viņš arī esot apbraucis pusi Padomju Savienības darba komandējumos dažādās naftas atradnēs un pārstrādes uzņēmumos. Galu galā uz vecumdienām vīrs nolēmis pamest Grozniju un atgriezās savu senču zemē kalnos. Nu jau šeit dzīvojot piecus gadus un par dzīvi nesūdzoties. Svaigais kalnu gaiss un laba veselība atsverot visu. Dzīves apstākļi šeit ir ļoti pieticīgi un pirmajā acu uzmetienā var šķist pat nabadzīgi, bet tas tā neesot.
Šarojas ļaudis nezinot kas ir bads un pilnīgi spēj sevi nodrošināt ar pārtiku un visu kas nepieciešams. Lai arī šeit trūkst šādi tādi laicīgie labumi, šī vienalga esot labākā vieta uz zemes, saka vīrs. Viņš vēl piebilst. Kas gan var būt skaistāks un iedvesmojošāks kā kalni?!
Pilnīgi viņam piekrītu! Vēl pāris vārdu un novēlu vīram veiksmi, labu veselību un turpinu ceļu lejup uz aulu, kur mani jau sagaida Magomeds. Tagad varam doties tālak.
Pametam aulu un pa līku loču ceļiem dodamies augstāk kalnos. Ik pa gabaliņam parādās ceļa norādes uz mazākiem auliem un viensētām. Jo tālāk braucam, jo kalni kļūst augstāki un iespaidīgāki.Protams! Visvairāk fascinē tieši kalnu varenums. Kaut ko tik iespaidīgu spēj radīt tikai varenā daba un Kaukāza kalni ir viens no dabas unikālajiem veidojumiem.
Patiesībā lielākā daļa ģeogrāfu Lielā Kaukāza kalnu grēdu uzskata par Eiropas un Mazāzijas ģeogrāfisko robežu. Tādējādi sanāk, ka ne Alpi, bet tieši Kaukāza kalni ir augstākie kalni Eiropā! Lielā Kaukāza kalnu grēdā atrodas sešas virsotnes, kuras pārsniedz 5000 metru augstumu (Monblāna augstums Alpos ir 4807 metri virs jūras līmeņa). Augstākās Kaukāza virsotnes ir Elbruss(5642 m.vjl.) un Kazbeks (5033 m.vjl.). Tās gan neatrodas Čečenijas teritorijā. Augstākā virsotne Čečenijā ir Tebulo (Tebulomta) kalns (4493 m vjl), kuru pagaidām mēs nevaram saskatīt, jo tas atrodas aiz kalnu grēdas Itumkali rajonā.
Lielā Kaukāza kalnu grēda sākas Melnās jūras piekrastē pie Kerčas jūras šauruma. Tālāk tā seko gar Melnās jūras piekrasti, tad šķērso kontinentālo daļu starp Melno un Kaspijas jūrām un tā noslēdzas Kaspijas jūras piekrastē pie Apšerona pussalas. Nosacīti šī kalnu grēda tiek dalīta 7 posmos: 1.Melnās jūras Kaukāzs, 2. Kubaņas Kaukāzs, 3.Elbrusa Kaukāzs, 4.Teras Kaukāzs, 5. Dagestānas Kaukāzs, 6. Samuras Kaukāzs un 7. Kaspijas Kaukāzs.
Mēs patreiz atrodamies Teras Kaukāza kalnu rajonā un no šejiens ir ļoti labi redzamas Šarojas rajona divas augstākās virsotnes: Komito (4261 m.vjl.) un Donos (Donos-mta)( 4176 m. Vjl.). Precīzāk sakot to virsotnes saskatīt var tikai īsus brīžus kad ap tām nav mākoņu.
Praktiski visas augstāko kalnu virsotnes patreiz klāj sniegs. Tagad ir maija mēneša sākums un sniegs visai bieži šajā laikā uzsnieg arī ielejās. Savukārt vasarā sniega kārta saglabājas tikai ap augstāko kalnu korēm. Runājot par ledājiem varu piebilst, ka pēdējo 20 gadu laika to apjoms ir gandrīz divkārt samazinājies un tie ir izzuduši vairākās kalnu virsotnēs, kur tie pastāvēja ilgus gadsimtus un varbūt pat vairākus tūkstošus gadu.
Tās ir zemes globālās sasilšanas sekas. Patreiz no tālienes ir grūti noteikt kuras kalnu virsotnrs sedz ledāji, jo tās sedz sniegs, bet zinu ka dažās no Čečenijas kalnu virsotnēs ladāji pastāv. Patiesībā tieši šeit Teras un Elbrusa Kaukāzā ledāji ir saglabājušies vislabāk.
Tā nu loku pa lokam un mēs braucam augstā un augstāk. Pa kreisi visā savā diženumā parādās sniegiem un ledājiem klātā Donos virsotne kuru ieskauj mākoņi.
Atkal neveiksme! Kalnu pāreja ir slēgta.
Tagad mūsu mēŗķis ir nonākt kalnu pārejā un no turienes turpināt ceļu uz Itumkalē. Tātad mums jāšķērso jau iepriekš pieminētā Čantibarzā kalnu pāreja. Patiesībā mums ir jāšķērso pat divas kalnu parejas. Pirms nonākt līdz Čantibarzā kalnu pārejai ir jāšķērso vēl viena nedaudz zemāka kalnu pāreja ar nosaukum Džeindžare. Starp šīm abām pārejām kalni veido tādus kā sedlus, kur ceļš ved gar stāvu nogāzi. Šī vieta skaitās diezgan bīstama, jo tur bieži veidojoties lavīnas. Mēs gan ceram, ka nekādi pārsteigumi mūs tur nesagaidīs.
Līdz ko nonākam Džeindžare kalnu parejā atduramies pret pierobežas kontrolposteni (pa tuvējo kalnu virsotņu ūdensšķirtni stiepjas Krievijas un Gruzijas robeža). Barjera ir aizvērta un pirmajā mirklī nemanām šeit nevienu dzīvu dvēseli. Pēc īsa mirkļa tomēr parādās robežsardzes formā tērpts vīrs un māj ar roku lai mēs dodamies uz kontrolposteņa vagoniņu. To arī darām. Līdz ko nonākam līdz vagoniņam mēs tiekam pabrīdināti, ka fotogrāfēt kontrolposteni nav atļauts. Tādi esot noteikumi. Izrādās ka vagoniņā sēž vēl trīs vīri, kuri acīmredzot lai īsinātu laiku spēlē kārtis. Viens no vīriem jautā, kurp mēs dodamies? Mēs atbildam, ka dodamies uz Itumkali, un jau grasāmies uzrādīt caurlaides. Vīrs uzreiz atsaka, variet tās nerādīt, jo tik un tā tālāk jūs netiksiet. Kādēļ tā? Pavisam vienkārši! Aizvakar pa nakti esot spēcīgi snidzis un lijis lietus, un vakar starp abām kalnu pārejām (tikko pieminētajā stāvajā nogāzē) esot noslīdējusi lavīna. Tātad ceļš ir slēgts un kad tas tiks atvērts neviens patreiz nevar atbildēt.
Jā! Šī priekš mums nav laba ziņa. Tagad lai nokļūtu Itumkali mums nāksies braukt atpakaļ uz Šaroju, tad uz Šatoju un tikai tad pa Čantiargunas ieleju varēsim nokļūt līdz Itumkali. Pats sliktākais ir tas, ka jau sācis krēslot un pavisam drīz satumsīs.
Nu ko? Nav mums citu variantu! Jadodas atpakaļ uz Šaroargunas ieleju. Robežsargi gan mūs cenšās nedaudz aizkavēt. Šķiet ka viņi ļoti vēlās ar kādu no malas nedaudz aprunāties. Mums tiek piedāvāta tēja. Sākumā mēģinām atteikties, bet beigās pieņemam piedāvājumu ar norunu, ka tējas pauze neievilksies, jo kā nekā mums tagad paredzēto 18 kilometru vietā būs jānobrauc vairāk kā 100 kilometru. Pie tam nāksies braukt pa sarežģītu kalnu ceļu un tas aizņems gandrīz trīs stundas laika un galā drīzāk nonaksim ļoti vēlu.
No savas puses liekam galdā Šatojas veikalā pirktos maizes plāceņus un sieru, un varam ieturēt tejas pauzi. Papļāpāšana ievelkas vairāk kā pusstundu. Galu galā neskatoties uz mēģinājumu pierunāt mūs pakavēties ilgāk esam spiesti pamest viesmīlīgos robežsargus.
Atvadāmies no robežsargiem un nu pa to pašu ceļu pa kuru šurp atbraucām laižamies lejup uz Šarojas aulu. Cerams ka lielāko daļu ceļa līdz Šātojai mums izdosies pieveikt kamēr nav pilnīgi satumsis.
Tomēr tumsa sāk mīt mums uz papēžiem. Ceļš ir salīdzinoši sarežģīts un bīstams. Vietām to klāj slidena dubļu kārta un tādēļ jābrauc ir piesardzīgi. Lenām loku pa lokam laižamies lejup un tuvojamies Šarojas aulam.
Patiesībā laika posms līdz satumšanai ir ļoti interesants. Lielā daļā dziļāko ieleju un rietumu piekalnēs jau valda pamatīga krēsla, bet tajā pat laikā starp dažām kalnu visrotnēm spīd pēdējie sārtie saulesstari, kuri izgaismo vairākas austrumu piekalnes. Tādējādi apkārtnes panorāmā ir vērojamas ļoti interesantas gaismas spēles.
Šķērojam Šarojas un Himojas aulus, un esam atgriezušies Šaroargunas aizā. Kādu īsu brīdi vēl ir salīdzinoši gaišs, jo ieleju apspīdina saules apstarotās sniegotās virsotnes, bet pavisam drīz ieleju strauji pārņem krēsla. Izbraucam cauri Šatojai nonākam un tālāk pa Čantiargunas aizu dodamies jau Itumkali virzienā. Šaurajā aizā starp Šatoju un Itumkali kļūst pilnīgi tumšs. Šķiet tas tādēļ ka aiza šeit ir ļoti šaura un dziļa, un pat atblāzma no virsotnēm tajā nenokļūst.
Noslēgums.
Tā nu vēlu vakarā esam nonākuši līdz Itumkali aulam. Patiesībā mūsu naktsmītne atrodas ne gluži pašā Itumkali. Viesu nams „Astar”, kurā pavadīsim divas nākamās naktis atrodas nelielā aulā Tazbiči, kurš atrodas kādu 5 minūšu braucienā no Itumkali centra. Turp mēs arī dodamies. Tā nu beidzot esam nonākuši līdz viesu namam. Pie viesunama vārtiem mūs sagaida kundze gados, kura ierāda mums istabas un uzcienā ar vakariņām. Šovakar ilgi nekavējamies aiz sarunu galda, jo esam pamatīgi noguruši. Tadēļ gulēt ejam uzreiz pēc vēlās maltītes.
Kartē: 1.Čeberloja, 2. Šaroja, 3. Atagi,4. Dubajurt, 5. Šatoja, 6. Dai, 7. Kenhi, 8. Himoj, 9. Šaroja, 10. Džeindžare kalnu parejā, 11. Itumkale, 12. Tazbiči.
Šķiet ka iepriekšējā stāsta daļā minēju, ka šī 4. stāsta daļa būs pēdējā mana Čečenijas stāsta daļa. Tomēr rakstot šo stāsta daļu secināju, ka saspiest visu atlikušo stāstāmo vienā daļā nebūs lietderīgi tādēļ nolēmu, ka rakstu sērija par Čečeniju sastāvēs jau no 5 daļām. Tātad taps vēl viena stāsta daļa, kuru ceru nopublicēt aptuveni pēc nedēļas. Tad nu nakamajā stāsta daļā pastāstīšu par leģendāro čečēnu Saules zemi-Malhistu un tā saucamo mirušo pilsēt Coipedē, kur atrodas viena no lielākajām seno laiku nekropolēm Kaukāzā. Tālāk pastāstīšu par kādu muzeju Itumkali aulā un nedaudz paceļosim pa Itumkali apkārtnes kalniem. Sekojoši pa ceļam atpakaļ uz Grozniju apskatīšu ļoti interesantus senos Uškalojas sardzes torņus, kuri atrodas burtiski zem klintīm. Noslēgumā paviesošos lieliskajā Dondijurtas brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā Urusmartanā, kur satiksim šī muzeja veidotāju un saimnieku Ādamu Satujevu. Savukart pašā vakarā atgriezīsimies Groznijā kur tad arī noslēgsies ceļojums pa Čečenijas republiku.
Iepriekš publicētās stāsta daļas: 1. Daļa: Groznija.
2. daļa. Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme-Ičkērija.
3. daļa. Čeberloja un čečenu tautas traģēdija „Pavēlēts aizmirst” .
Tagad novēlu visiem visu to labāko un saku uzredzēšanos! Tiekamies atkal pēc nedēļas!