Eiropas malā-Portugālē

Sandra Tanne 25.01.2016 17 min lasīšanai

Pēc piecām Spānijā pavadītām dienām beidzot esam sasnieguši Portugāles robežu un mūsu “Portugāles ekspedīcija” var sākties! Ceļojuma Spānijas aprakstu var izlasīt šeit: https://www.draugiem.lv/user/304208/blog/?p=13827267

1.(6.)diena. 23.oktobris. Pārbraucot Gvadianas upei, nonākam Portugālē. Sajūta ir gluži kā iebraucot Latvijā no Lietuvas vai Igaunijas – slikti ceļi... Mūs sveicina Algarves reģions, kas ir viena no populārākajām atpūtas vietām Dienvideiropā. Neraugoties uz to, apkārtne ir visai nesakopta. Smejamies, ka ir māju sajūta, tik tās dažas palmas, eikalipti vai olīvas jauc gaisu. Parādās pirmās flīzētās mājas. Pulksteņus pagriežam stundu uz priekšu, jo Portugālē laiks atšķiras par 1 stundu no lielākās daļas Rietumeiropas, bet par 2 stundām no Latvijas. Piestājam portugāļu veikalā. Pie vīna plauktiem apstulbstu – ir tik daudz Portugāles vīnu, tie sadalīti pa reģioniem. Cenas par pudeli no 0.99 eiro, pakās vēl lētāk – no 0.59 eiro. Un portvīns – cenā no 3.60 eiro!!! Portvīna izvēle ir milzīga! Ir arī Madeiras vīni. Arī augļu stendā nopērkami visādi man sveši augļi.

Mūsu nākamā pietura ir Albufeirā, kas ir Algarves tūristu galvaspilsēta. Pilsēta jauka, sakopta, baltām mājām. Uzkrītoši daudz dzirdam britu angļu valodu, acīmredzot šeit ir iecienīta britu tūristu atpūtas vieta. Laiks ir silts (ap +23), kaut arī apmācies. Tālāk mūsu ceļš ved uz skaisto pludmali Senhora da Rocha, kas atrodas starp augstām smilšakmens klintīm. Uz pludmali var nokļūt pa stāvām trepēm. Beidzot piepildīšu vienu no saviem sapņiem – peldēšos īstā okeānā!!!

Ūdens ir siltāks, kā Latvijā jūrā vasarā un arī daudz sāļāks. Arī viļņi nav pārāk lieli. Pludmalē atrodami ļoti lieli gliemežvāki, kādus līdz šim esmu redzējusi tikai veikalos. Visi cītīgi metamies gliemežvāku medībās – kurš atradīs lielāko, skaistāko, veselāko utt. Jau sāk krēslot, bet mums vēl jāpaspēj līdz Sanvinsenta zemesragam, ko dēvē par pasaules galu. Tas ir galējais Eiropas dienvidrietumu punkts. Šeit atrodas bāka ar visstiprāko pārraides zonu Eiropā (95 km). Tuvojoties zemesragam, var novērot krasu augu valsts maiņu – zemie augu pudurīši nedaudz atgādina tundru vai Norvēģiju. Debesis ir apmākušās, bet rietumos acis priecē šaura sārta debess strēle, ko iekrāsojuši rietošās saules stari. Okeāna viļņi ir pamatīgi, kaut arī tikpat kā nav vēja. Te beidzot redzam mežonīgo, klinšaino okeāna krastu, kāds tālāk uz ziemeļiem būs bieži redzams. Jau tumsā nonākam kempingā “Turiscampo” (10.50 eiro vienam par vietu 4-vietīgā mājiņā). Neraugoties uz lēto cenu, šis izrādās labākais kempings visa ceļojuma laikā. Katrā mājiņā ir jau ierastā virtuve ar plīti – šeit elektriskā plīts ar skārienjūtīgo virsmu, ir arī mikroviļņu krāsns, tosteris, kafijas automāts, trauki. Pie izlietnes atrodas iepakots komplekts ar vienreizlietojamām lietām trauku mazgāšanai: švammīte traukiem, uzsūcošā lupatiņa, trauku mazgājamais līdzeklis. Viss tīrs un kārtīgs. Bet pats lielākais pārsteigums ir koplietošanas dušas, tualetes – modernas, perfektas, tīras, ziediem rotātas, smaržīgas – ne katram mājās tādas ir. Vienīgais kempinga trūkums ir, ka tas atrodas tālu no okeāna – ar kājām nav iespējams aiziet.

2. (7.) diena. 24.oktobris.

Rīts mūs sagaida ar lietu, kurš nekādi negrib rimties. Laika prognoze sola, ka dienas otrajā pusē lietus varētu pierimt, tāpēc pēc brokastīm dodamies Mončikes kalnos ar cerību, ka tur lietus rimsies. Kalni ir lēzeni, apauguši kokiem. Cauri kalniem kā čūska izlokās ceļš. Visapkārt redzami eikaliptu un korķozolu meži. Skati visapkārt ir burvīgi un arī lietus pierimis. Iebraucam nelielā Casais ciematā, kas ir tik burvīgs, ka nolemjam izkāpt un nedaudz to apskatīt. Mani pārsteidz tamborējumi – tie ir visur: pie mājām, izvietoti uz liela stenda, aptamborēti ir pat koku stumbri. Ciemā valda jauka aura, priecē bruģētas ieliņas, puķes, draudzīgi iedzīvotāji.

Nākamo apskatām Mončikes pilsētiņu, kas arī izrādās ļoti jauka. Tirgū var nopirkt dažādus uz vietas audzētus augļus, gan pazīstamus, gan arī svešus. Pirmo reizi redzu somiņas, maciņus, apavus no korķa. Skaisti, oriģināli, bet dārgi. Mončike pazīstama ar saviem termālajiem avotiem, kurus gan šoreiz neapmeklēsim, jo mums šodien plānots pārgājiens gar okeāna krastu. Tuvojoties okeānam, atkal klāt ir lietus. Velkam mugurā lietusmēteļus un ejam pie okeāna, kas ir tumšs, pelēks, draudīgs. Viļņi pamatīgi sitas pret klintīm. Satiekam dažu labu makšķernieku, kuriem lietus neskādē. Par spīti lietum sākam pārgājienu pa vienu no Rota Vicentina marķētajām takām, Rota Vicentina ved gar klinšaino okeāna krastu daudzu kilometru garumā. Mēs izvēlamies samērā īsu pārgājienu – apmēram 6,30 km garumā. Taka ir smilšaina un vietām mālaina, kas lietū kļuvusi samērā slidena. Ejot pa taku, paveras brīnišķīgi skati uz okeānu, klintīm. Arī lietus ir pārgājis, kaut arī debesis joprojām ir apmākušās. Pārgājienu beidzam pie iespaidīga klinšu raga. Esam gājuši apmēram 2 stundas. Kaut arī kājas ir dubļainas, iespaidu daudz un noskaņojums pacilāts.

Ātri steidzamies atpakaļ uz kempingu, jo gribam paspēt uz spa centru, ko varam apmeklēt bez maksas. Ir pieejami vairāki āra baseini un džakuzi zem klajas debess. Es priekšroku dodu džakuzi. Kas var būt labāk par siltu džakuzi pēc pastaigas gar okeānu!

Griežam pulksteņus stundu uz priekšu, jo rīt sākas ziemas laiks. Tā vienas nedēļas laikā pulksteņus esam griezuši trīs reizes uz priekšu.

3. (8.) diena. 25.oktobris.

Pēc lietainas nakts rīts ataust apmācies, bet bez lietus. Laika prognoze ir cerīga un sola arī saulīti. Dodamies vēlreiz cauri Mončikes kalniem. Ceļa kvalitāte atkal atgādina par Latviju. Šodien turpināsim pastaigas pa okeāna klinšaino krastu. Pārgājienu sākam pie jaukas pludmales “Praia da Arrifana”, dodamies augšā kalnā, no kura paveras burvīgi skati uz okeānu un klintīm. Šoreiz īsto Rota Vicentine taku neatrodam, bet apmēram stundu pakāpelējam pa kalniem, baudot skaistos skatus.

Pabraucam kādu gabalu uz priekšu un vēlreiz dodamies pārgājienā gar okeānu pa Rota Vicentina, sākot pludmalē “Praia do Carvalhal”, bet beidzot Zambujeira do Mar pilsētiņas pludmalē. Taka vairāk bija smilšaina, bet skati uz okeānu – lieliski. Šoreiz gājām cauri arī ziedošu viršu laukiem. Laikam jau te jebkurā vietā okeāna piekraste ir skaista. Pēc pārgājiena kļuvis ir pat karsti, jo beidzot parādījusies saulīte. Pelde okeānā ir pašā laikā. Šeit atkal ir lieli viļņi, tāpēc peldēšanas vietā sanāk tāda pamērcēšanas viļņos, bet ūdens ir silts. Vietējiem mūsu pelde ir īsts šovs, jo, viņuprāt, tikai traki tūristi peldas okeānā oktobra beigās! Kad nākam pēc peldes, ietinušās dvieļos, tiekam vai “apēstas ar acīm”. Pēc pusdienām apstājamies pie zemesraga “Cabo Sardao”, kur ir fantastiskas klintis. Nepieejamās klintīs stārķis ir uzvijis sev ligzdu un pats tur atpūšas. Lejā sitas viļņi un sašķīst pret klintīm. Prātam neaptverams skaistums!

Nakšņojam kempingā Campiférias Vila Nova de Milfontes (8.5 eiro vienam par vietu 4-vietīgā mājiņā). Kempings atkal ir ļoti labs, ir arī dvieļi un savējie nav jāslapina. Okeāns gan ir tālu.

4. (9.) diena. 26.oktobris.

Pēc pamatīga lietus naktī rīts ataust ar zilām debesīm. Pēc brokastīm aizbraucam līdz pludmalei “Praia do Farol”, kur Miras upe ietek okeānā. Okeāna krastā redzam dīvainu skulptūru – kaut kāds monstrs ar eņģeļa spārniem. Portugālē šādas dīvainas skulptūras nav retums, esam tādas jau redzējuši iepriekš. Dodamies tālāk uz ziemeļiem. Apstājamies pludmalē “Praia dos Buizinhos”, kas ir neliela, klinšu ieskauta paradīzes pludmale. Saulīte silda, vieta ir burvīga, varētu te uzkavēties vēl un vēl, ja vien nebūtu jādodas tālāk.

Nākamā mūsu pieturvieta ir Siniša (Sines) – Vasko de Gamas dzimtā pilsēta. Pāri pilsētiņai no kalna lūkojas pats Vasko de Gama. Izstaigājam pilsētas bruģētās ieliņas, diemžēl Vasko de Gamas muzejs ir slēgts, jo ir pirmdiena. Jāņem vērā, ka gan Spānijā, gan arī Portugālē pirmdienās daļa apskates objektu var būt slēgta. Kādā parkā atrodam ksilofonus, kur katrs var muzicēt pēc sirds patikas, pieskandinot pilsētiņu. Tā kā saulīte mūs lutina un laiks ir karsts, tad Sinišas apskati beidzam ar peldi okeānā. Šoreiz viļņu nav un varam izpeldēties pēc sirds patikas. Šī izrādījās mana pēdējā peldēšanās šī brauciena laikā un tā nu es šogad peldsezonu noslēdzu 26.oktobrī.

Mūsu ceļš turpinās uz ziemeļiem. Nākamais pieturas punkts paredzēts Troias dabas parkā, kur tiek solīta neskarta smilšu pludmale ar kāpām un priežu mežiem. Troias pussala kā gara desa izstiepusies okeānā. Pa pussalas vidu iet pilnīgi taisns ceļš, apkārtne ir izmainījusies, tāda uzpucēta un sakopta, šur tur golfa laukumi, visapkārt priežu meži, biezas mājas, ceļam abās pusēs žogs vai arī zīme aizliegt iebraukt. Pussalas galā redzam augstceltnes un aura ir tāda, ka gribas ātrāk tikt prom no šejienes. It kā smuki, bet nemīlīgi. Griežam apkārt un braucam atpakaļ visu garo ceļu. Galu galā iztērējām laiku un degvielu, bet neko prātīgu šeit neredzējām. Pārbraucam pāri Sado upei, kuras krastos plešas rīsa lauki. Kas to būtu domājis, ka Portugālē audzē rīsu! Sado upes grīvā aina aiz loga ir pavisam atšķirīga no līdz šim redzētā. Braucot tālāk, nonākam Arabidas dabas parkā. Apkārtne atkal ir kļuvusi kalnaina. Piekrastes augstāko klinti neatrodam, jo sāk jau krēslot un jāmeklē kempings. Šoreiz neveicas ar kempinga atrašanu, jo kādam beigusies sezona, citā ir vietas tikai kemperiem, bet cits nemaz paredzētajā vietā neatrodas. Beigās tomēr paveicas un nakšņojam kempingā Campimeco Sesimbras apkaimē (14 eiro vienam par vietu 4-vietīgā mājiņā). Šoreiz cenā ir iekļautas arī brokastis.

5. (10.) diena. 27.oktobris.

Blakus kempingam atrodas pludmale Praia das Bicas, kur nokļūstam, nokāpjot pa garum garām trepēm. Pie okeāna ir vējains, visapkārt paceļas smilšakmens klintis, krastā stāv vientuļš makšķernieks. Debesīs parādās krāšņa varavīksne. Tālumā var saskatīt Lisabonas piepilsētas augstceltnes, kuru virzienā šodien pēc brokastīm dosimies. Brokastīm recepcijā izsniedz talonu. Kafejnīcā apsēžamies pie galdiņiem, kur viesmīlis aptaujā katra vēlmi pēc tējas vai kafijas. Tēja ir tikai melnā. Tie kas pasūta kafiju, tiek pie piena glāzes(!!!), kurā pēc tam no kafijas kannas tiek ieliets stipras kafijas bišķītis. Ar saprašanos iet grūti, bet pēc ilgas skaidrošanas daži tiek arī pie mums ierastās melnās kafijas, ko pasniedz ļoti mazā krūzītē un ļoti stipru. Katram galdiņam ir vairāku veidu kūkas, kēksi. Ir arī kraukšķīga maize un sviests. Dažiem vīriešiem pēc brokastīm paliek mazuma piegarša, bet es jūtos labi paēdusi.

Šodien dosimies uz vienu no Eiropas senākajām pilsētām – Lisabonu. Lisabona atrodas Pireneju pussalas vislielākās upes – Težu krastā, un vienlaicīgi tā atrodas Atlantijas okeāna piekrastē. Šis fakts spēlēja liktenīgo lomu pilsētai naktī uz 1755.gada 1.novembri, kad zemestrīce vispirms izraisīja milzīgus postījumus, un tad cunami aiznesa prom gandrīz visu pilsētu. Pirmais mūsu apskates objekts redzams jau pa lielu gabalu – tā ir milzīgā 28m augstā Jēzus Kristus statuja (Christo-Rei), kas svētot izpletusi rokas pār Lisabonu. Statuja uzmontēta uz 82 m augsta pjedestāla. Šo gigantisko skulptūru kalna galā, Težu upes krastā Portugāles ilggadējais valsts vadītājs Salazars nolēma uzbūvēt kā pateicību Dievam par to, ka Portugāle nav cietusi Otrajā pasaules karā. Tā ir Riodežaneiro iedvesmota statuja, kas slejas Težu upes krastā. Ir iespēja uzbraukt ar liftu statujas augšā, bet mēs to neizmantojam, jo arī no lejas paveras burvīgs skats pāri Težu upei uz Lisabonu un uz Sanfrancisko Golden Gate tilta līdzinieku – 25.aprīļa tiltu. Savā krāšņumā tas aizēno tehniski vēl iespaidīgāko un garāko tiltu Eiropā (11 km) – Vasko de Gamas tiltu, kurš arī redzams no šejienes. Lisabona mūs sagaida ar sauli un baltām mākoņu aitiņām.

Braucam pāri 25.aprīļa tiltam uz Belemas rajonu. No Belemas savulaik portugāļu jūrasbraucēji devās atklāt jaunas zemes, līdz ar to Belema iemieso portugāļu sapni par impēriju un lepnumu par savu pagātni. Belemas tornis Težu upes krastā, iespējams, ir visskaistākā ēka visā Lisabonā. Bizantijas un gotiskā stila tornis ir simbols Lisabonas saistībai ar jūrniecību. Tas celts manuelina stilā un ir viens no brīnišķīgākajiem šī stila paraugiem. Savulaik te bijusi bāka. Šodien tornī iekārtots muzejs, uz kuru redzama pamatīga rinda. Tā kā laika nav tik daudz, lai rindu izstāvētu, tad iekšā neejam, bet dodamies tālāk uz turpat krastmalā redzamo Pirmatklājēju pieminekli (Padrao dos Descobrimentos). Tas ir projektēts karavelas veidā ar Enriki Jūsrasbraucēju priekšgalā. Piemineklī attēlots portugāļu jūrasbraucējs un Indijas apguvējs Vasko de Gama un daudzi citi nozīmīgi portugāļu izcelsmes cilvēki. Pāri Impērijas laukumam dodamies uz skaisto Hieronima klosteri, kas celts manuelina stilā. Tā greznā 300m garā fasāde ir viena no Lisabonas vizītkartēm. Klostera celtniecība finansēta ar piparu nodevu - 5% nodokli, ar kuru aplikta tirdzniecība ar Āzijas un Āfrikas valstīm. Klosteris ir Vasko de Gamas un citu slavenu portugāļu pēdējās atdusas vieta. Diemžēl arī klosteris mūs pārsteidz ar garu rindu, tāpēc aplūkojam to tikai no ārpuses.

Belemas ielā (Rua Belem) 84-92 atrodas senākā fabrika Antiga Confeitaria de Belem, kur tiek ražotas slavenās Belemas kūkas (Pasteis de Belem), kas šeit tiek ceptas jau kopš 1837.gada. Pasteis de Belem ir čagana kārtainās mīklas kūciņa ar dzeltena krēma pildījumu, pārkaisīta ar kanēli un pūdercukuru. Īsto recepti, kuras pirmsākumi meklējami 19.gs., joprojām zinot tikai trīs konditori (protams, ja var ticēt leģendām), katru rītu septiņos viņi satiekoties, ieslēdzoties īpašā kambarī, kur top gan krēms, gan mīkla. Izstāvam nelielu rindu un par 1,05 eiro katrs tiekam pie glītā papīra maisiņā iesaiņotas kūciņas. Pa ceļam uz busiņu kūciņa ir jau apēsta – garšīgā, kraukšķīgā groziņā iepildīts krēms, kas līdzinās mūsu pašu vārītajam krēmam.

Busiņi mūs aizvizina līdz centram. Izkāpjam Figeiras laukumā, kur norunājam satikties vakarā 20:00. Pa līkumotām, šaurām Alfamas rajona ieliņām kāpjam kalnā uz pilsētas mauru smaili – Sao Jorge cietoksni(8.50 eiro), kas atrodas uz viena no Lisabonas septiņiem kalniem. Mauru pils celta jau 5.gs., 1147.gadā kļuvusi par Portugāles pirmā karaļa rezidenci. No cietokšņa mūriem paveras skaistākie Lisabonas un Težu upes skati. Cietokšņa iekštelpās iekārtots muzejs, kas patiks vēstures zinātājiem un lietpratējiem. Cietokšņa teritorija ir liela: mūri, dārzi, pagalmi, torņi, visur var izstaigāt, izkāpelēt. Pa cietoksni savā vaļā pastaigājas vairāki pāvi. Nolemjam atrast klusāku vietu un apēst līdzpaņemtās maizītes. Apsēžamies blakus diviem snaudošiem minkām. Tiklīdz sākam ēst, tā minkas pamostas un ar kārām acīm skatās uz mūsu maizītēm. Pēc brīža ir klāt viens pāvs, kam arī interesē maizītes. Pāvam līdzi seko vesels bars tūristu ar fotoaparātiem un tā nu no kļūstam par foto zvaigznēm un modeļiem. Tādas sanāca mūsu pusdienas klusā vietiņā.

Pa līkumotajām ieliņām atgriežamies lejā un izstaigājam Augusta ielu – gājēju un iepirkšanās ielu, kas beidzas pie Težu upes Komersiu laukumā ar Augusta vārtiem – skaistākajiem pilsētas vārtiem. Redzam, kā viens pēc otra pa šaurajām ieliņām “skraida” Lisabonas vecie tramvajiņi. Redzam arī slaveno 28.tramvaju, kas ir tik pārpildīts, ka pazūd vēlme pavizināties ar to. Jau tā pilnajā vagonā pieturā kāpj iekšā vēl un vēl, ka brīnos, kā visiem pietiek vietas... Apskatām Santa Žusta pacēlāju, ko būvējis Eifeļa māceklis. Tas tiešām atgādina Eifeļa torņa dzelzs mežģīnes. Uz pacēlāju gaida gara rinda, tāpēc kāpjam ar kājām pa šaurajām, līkumotajām ieliņām uz Šiadu rajonu. Šis rajons mani apbur ar šaurajām, bruģētajām ieliņām, it īpaši tām, kuras atrodas tālāk no centra. Nonākam Alkantaras skatu laukumā, no kura paveras burvīga Lisabonas panorāma ar skatu uz kalnā esošo Sao Jorge cietoksni. Nolemjam nobaudīt Lisabonas slavenās sardīnes kādā no šejienes krodziņiem. Atrodam klusā ieliņā pavisam mazu, bet ļoti omulīgu krodziņu, kur pasūtām sardīnes un portvīnu. Sākumā esam vienīgie apmeklētāji, bet tad uzrodas divas vietējās sievietes un vēl daži tūristi. Es nogaršoju salātus ar sardīnēm (7.50 eiro), bet dzīvesbiedrs – ceptas sardīnes ar kartupeļiem un dārzeņiem (11.50 eiro). Vēl nobaudām portvīnu (glāze 3.50 eiro). Salāti bija ļoti garšīgi – daudz dažādu lapu, dārzeņu ar gardu mērcīti un veselas sardīnes. Siltais ēdiens arī bija garšīgs, bet porcija gan tāda “paknapa”, vīrieša cilvēkam ar tādu nepietiktu. Ārā jau ir satumsis, ielās iedegtas laternas, kas piešķir īpašu burvību šaurajām, bruģētajām ieliņām. Aizejam vēlreiz līdz Alkantaras skatu laukumam, no kura tagad paveras izgaismota pilsēta ar apaļu mēness bumbu tumšajās debesīs. Kas par burvīgu skatu!

Turpat kāds vīrs spēlē ģitāru un dzied fado. Tieši tas mums vēl bija pietrūcis Lisabonas apmeklējumā. Apsēžamies turpat uz soliņa un izbaudām šo mirkli. Viena smeldzīga dziesma seko otrai, tad atkal kāda jautrāka melodija. Šis ir viens no tiem emocionāli piepildītajiem mirkļiem, kad gribas, lai laiks apstātos. Kā vēlāk noskaidroju, tad dziedātāju sauc Manuels Gaspārs. Turpat bija iespēja par 10 eiro iegādāties CD ar viņa dziesmām. Diemžēl tuvojas norunātais tikšanās laiks, tāpēc dodamies pa bruģētajām ieliņām uz leju. Pa ceļam apstājamies kādā kafejnīcā, kur iespējams nobaudīt Ginhiju (ķiršu liķieri) tumšās šokolādes glāzītē. Šāds prieks maksā 3.50 euro, bet, kad glāzīte ir tukša, to uzpilda vēl vienu reizi. Diena Lisabonā ir noslēgusies, un man šī pilsēta ir ļoti iepatikusies. Tai ir sava, burvīga aura. Pilnīgi pievienojos kaut kur lasītajam apgalvojumam, ka Lisabona, būdama lielpilsēta, vienlaikus spējusi saglabāt mazas pilsētas sajūtu.

6. (11.) diena. 28.oktobris.

Šodien mums būs karaliska diena, jo apmeklēsim Sintru – Portugāles karaļu vasaras patvērumu. Vēlreiz izbraucam cauri Lisabonas nomalei, pa ceļam redzot iespaidīgo Agvašas Livrešas akveduktu. Pirmais apskates objekts šodien ir Eiropas galējais rietumu punkts – Rokas rags, kas atrodas uz 140 m augsta klints. Turpat atrodas stabs ar plāksni, uz kuras redzami visi ģeogrāfiskie šīs vietas dati. Lejā pret klintīm sitas okeāna viļņi, vieta ir ļoti skaista.

Tālāk pa serpentīnu ceļu līkumojam augšā kalnā uz Sintras Penas pili. Ceļa malās redzami pamatīgi akmens bluķi. Ceļš ir šaurs, un kustība atļauta tikai vienā virzienā. Penas pili savai mīļākajai uzcēla Fernandu II. Pils atrodas Sintras grēdas augstākajā daļā. Tā atrodas uz eremītu klostera drupām. Pērkot kopējo biļeti Penas pilij un Mauru cietoksnim (17 eur), sanāk pavisam neliels ietaupījums. Ir iespējams nopirkt biļeti tikai pils dārza apskatei. Pils no ārpuses pārsteidz ar košajām krāsām (dzelteno un rozā), kā arī ar stilu sajaukumu. Neteikšu, ka būtu sajūsmā par pils ārējo izskatu. Izejot cauri vairākiem izgreznotiem vārtiem, nonākam pils iekšpagalmos.

Te visa kā ir tik daudz. Pat nezinu, vai Tritona arka ar savu nikno jūras monstru mani sajūsmina vai atbaida. No pils paveras burvīgs skats uz apkārtni un Mauru cietoksni. Dodamies pils iekštelpās, kas šķiet pārmērīgi greznas. Pils ir piepildīta ar dīvainām lietām no visas pasaules. Visas istabas saglabājušās ar mēbelēm un tā laika auru. Arābu istaba pārsteidz ar prātam neaptveramu greznību – smalkām kokgriezuma mežģīnēm rotātas mēbeles – galdi, krēsli, kumodes. Pils istabās ir krāšņas mēbeles, smalks austrumu porcelāns. Grezni, ārkārtīgi grezni. Interesantas ir virtuves ar vara katliem, pannām, seniem traukiem. Pili aptver milzīgs parks ar eksotiskiem kokiem un krūmiem. Starp lapām paslēpušies tornīši, paviljoni un strūklakas. Pat putnu mājas ir izveidotas kā miniatūras pilis ūdenī. Pirmo reizi redzu kokveida papardes. No milzīgā parka esam izstaigājuši nelielu gabaliņu un pa otriem vārtiem, kas atrodas lejā, dodamies ārā. Nākamais mūsu mērķis ir Mauru cietoksnis (Castelo dos Mouros) (8.gs.), kas stāv augstu virs vecās pilsētas.

Tas no Penas pils atrodas pārsimts metru attālumā, kuru noejam kājām. Cietokšņa drupas ir iespaidīgas, te ir daudz, ko staigāt un kāpelēt. No cietokšņa paveras lielisks skats uz Penas pili, kā arī uz Sintru un apkārtni. Te apskatāma arī sena mauru cisterna, kur satiekam mazu monstriņu – salamandru, kas apsargā tūristu samesto naudiņu. Tā ir sastingusi tik nekustīga, ka spriežam, vai tā vispār ir dzīva. Kā beidzamo apskatām Da Regaleiras pili (Quinta da Regaleira) (6 eur), kas ir neomanuelinu stila pils ar daudzie tornīšiem un ar burvīgu parku, kas ir pilnīgi citādāks, kā Penas pilī. Šis parks tiešām ir skaists – ar kokiem, krūmiem, strūklakām, skulptūrām, ūdenskritumiem, līkumotām taciņām. Taču parkā netrūkst dīvainu vietu. Pa akmeņu taku pārejot pāri zaļam dīķītim, nonākam pazemes labirintos, kas vietām ir izgaismoti, bet vietām nē. Nedaudz baisi iet tumsā, neredzot, kur likt kāju. Tunelis beidzas tādā kā akā, kuras dibenā mēs atrodamies. Gar akas malām ir vītņveida kāpnes, kas izved virszemē. Tiešām mistiska vieta! Nedaudz apskatām arī pašu pili, kura atkal ir ļoti grezna. Pils otrajā stāvā atrodas visinteresantākā telpa – bibliotēka, kurā ar spoguļu palīdzību panākts iespaids, ka grīda karājas gaisā. Stāvot uz šīs grīdas,sajūta ir ļoti dīvaina.

Šodienai piļu ir pietiekami, nostaigāts pamatīgs attālums, un ārā ir jau satumsis, tāpēc dodamies uz nākamo kempingu – Camping Praia Peniche (14 eiro – vienam par vietu 4-vietīgā mājiņā).

7. (12.) diena. 29.oktobris.

Kempings atrodas pašā okeāna krastā. No rīta dodamies apskatīties okeāna piekrasti, kas izrādās klinšaina un gleznaina. Lai nokļūtu lejā pie okeāna, ir jāiet tālu, tāpēc pastaigājam pa klints augšu, baudot okeāna skatus. Laiks irapmācies un vējains, bet silts. Netālu redzamas vairākas mazas saliņas. Pāri ceļam vīd sardīņu konservu rūpnīca. Pēc brokastīm, braucot gar okeāna krastu, nonākam vietā – Cabo Carvoeiro zemesrags – kur ir tādi klinšu veidojumi, ka grūti noticēt, ka kaut ko tādu radījusi pati daba. Fantastiska vieta!

Izkāpjam nelielai fotopauzei un dodamies tālāk. Mums bija paredzēts doties uz zvejnieku ciematu Nazari okeāna krastā, bet, tā kā diena ir apmākusies, tad nolemjam to izlaist, bet apskatīt Obidošu. Braucot, jau pa lielu gabalu redzamas Obidošas baltās mājas kalnā.

Obidoša (Obidos) ir pastkartes pilsētiņa kalna galā ar skaistām, balsinātām mājām, ko ieskauj 14.gs. mūri. Tā šodien ir domāta gandrīz tikai un vienīgi tūristiem, bet savulaik tā bija karaļa Diniša dāvana Aragonas Izabellai, kad 1282.g tie precējās. Izejam cauri seniem vārtiem un nonākam pasakā! Te ir tik skaisti! Mazas bruģētas ieliņas, neskaitāmi veikaliņi, ziedošas puķes, suvenīri. Pilsētas apbūvē dominē baltā krāsa, kas papildināta ar tumši ziliem un dzelteniem akcentiem, ko vēl vairāk izdaiļo krāšņi ziedošās bugenvilijas visdažādākajos toņos. Neskaitāmajās suvenīru bodītēs galvenā vieta ir ierādīta gailim, tas te ir gan uz dvieļiem, gan uz keramikas, gan uz magnētiem. Viena no Obidošas vizītkartēm ir īpašais ķiršu liķiera Ginhija dzeršanas veids no šokolādes glāzītēm (1 eiro). Izgājuši pa galveno ielu (Rua Direita), nonākam līdz cietoksnim, pa kura mūriem iespējams pastaigāt un apskatīt pilsētu no augšas. No mūra paveras brīnišķīgi skati uz Obidošas māju jumtiem.

Tālāk pa autobāni dodamies Porto virzienā. Ceļi Portugāles ziemeļos ir daudz labāki, nekā bija dienvidos. Gar ceļa malām ir daudz mežu – priedes, eikalipti, zied virši. Parādās vairāk lapu koku. Nākmā mūsu pietura ir Bragā, pareizāk sakot tās nomalē. Mūsu mērķis ir Bom Jesus do Monte (Labā Jēzus svētnīca), kas Portugāles visiespaidīgākā svētnīca.

Pati baznīca ir neliela, bet uz to ved milzīgas un iespaidīgas kāpnes ar 381 pakāpienu. Kāpnēs ierīkotas piecas strūklakas, kas simbolizē piecas sajūtas – redzi, dzirdi, ožu, garšu un tausti. Augšā paveras lielisks skats uz Bragu. Diemžēl diena ir miglaina, tāpēc arī Braga tinas miglā. Pie baznīcas atrodas vairākas kapelas, kurās atrodas dabiska lieluma figūras, kas ataino ainas no Kristus pēdējā ceļa. Pati baznīca ir jauka, ar skaistu, no figūrām veidotu altāri.

Tālāk pa maziem, līkumoties ceļiem dodamies Porto virzienā, pa ceļam piestājot Jumbo lielveikalā, kur iepērkam pa kādai portvīna pudelei un citiem suvenīriem, ko aizvest mājiniekiem. Nakšņojam Orbitur kempingā netālu no Porto lidostas (10.20 eiro vienam par vietu 4-vietīgā mājiņā). Aiz kempinga sētas ir redzams arī okeāns, bet līdz tam neaizeju, jo šovakar ir lielā somu kravāšana – rīt pēcpusdienā lidojam projām.

8. (13.) diena. 30.oktobris.

Pēdējā diena Portugālē tiks pavadīta Porto. Man un manam ceļabiedram Porto apskatei laika būs maz – nedaudz vairāk par trīs stundām, jo pēcpusdienā mēs lidojam uz Berlīni, kur dažas dienas paciemosimies pie manas meitas. Pārējie mūsu ceļabiedri nākamajā rītā agri lidos uz Londonu un tālāk uz Rīgu.

Porto atrodas Duoro (Zelta) upes krastos un ir Portu reģiona galvaspilsēta un otra lielākā Portugāles pilsēta. Pilsēta ir devusi savu vārdu slavenajam portvīnam, jo tieši Duoro upes krastos aug vīnogas, no kurām tiek ražots portvīns. Portvīna gatavošanas īpatnība ir, ka sulas rūgšanas laikā tai pielej spirtu, kas pārtrauc rūgšanu, tā saglabājot daļu sulā esošā cukura, kas vīnam sniedz saldu garšu.

Izkāpjot no busiņa, uzreiz ieraugu slaveno tiltu Ponte de Dom Luis I, ko būvējis Eifeļa māceklis. Tilts tiešām ir iespaidīgs – ap 45 m augsts, metāla mežģīnēm greznots.

Porto katedrāle atrodas Penaventosa kalnā, kas bijis apdzīvots jau pirms 3000 gadiem. Katedrāles laukumā atrodas manuelinu stila kauna stabs. Pati katedrāle rada samērā drūmu iespaidu, jo diena ir pelēka un arī katedrāle no ārpuses ir tumša. Iekšpusē (bez maksas) gan tā ir ļoti grezna, ar zeltītiem kokgriezumiem, skaistām vistrāžām. No Penaventosa kalna paveras jauks skats uz Duoro upi un portvīna darītavām upes otrajā krastā Vilanova de Gaja rajonā. Pārejam pāri Ponte de Dom Luis I tiltam pa augšu (nemaz nebija bailīgi), priecājoties par skaisto skatu uz Ribeiras rajonu un Duoro upi.

Šeit augšā kursē tikai metro. Automašīnu ceļš atrodas zemākajā stāvā. Pa ļoti šaurām, līkumotām un romantiskām ieliņām, kas vietām kļūst par trepēm, dodamies lejā uz Ribeira rajonu, kas atrodas pie upes. No lejas tilts izskatās tik varens. Apskatām Sv. Franciska baznīcu (Igreja de Sao Francisco) (3.50 eiro), kas zīmīga ar to, ka tās apdarē izmantoti 200 kg zelta. Ieejot baznīcā, neviļus pasprūk – wow!!! Baznīcā valda prātam neaptverama greznība, visapkārt, kur vien skaties, ir apzeltīti kokgriezumi! Visur spīd un atspīd zelts. Baznīcā nav atļauts fotografēt, taču redzot, kā vairāki tūristi pavisam atklāti fotografē, arī es krītu kārdinājumā un nozogu dažas bildes. Baznīcā aplūkojam Jesajas koks, kas attēlo Kristus ģenealoģiju koka veidolā. Ekskursijā iekļauta arī katakombu, dārglietu apskate. Katakombās pārņem pavisam neomulīga sajūta, laikam mirušo aura, jo te ir daudz kapavietu.

Dodoties tālāk, no ārpuses apskatām Kleriga baznīcu un torni, kurā laika trūkuma dēļ neuzkāpjam. Ieejam Sao Bento stacijā, kas ir Porto centrālā stacija, kuras iekšpusē ir ažuležu no 20 tūkst. (!!!) flīzēm, kur attēloti transporta līdzekļi, lauku festivāli un vēsturiskas ainas. Stacija ir ļoti, ļoti skaista, ne velti tā ir iekļauta 14 pasaules skaistāko dzelzceļa staciju sarakstā.

Diemžēl mums laiks ir atgriezties pie mūsu busiņa, lai dotos uz lidostu. Paliek neapskatīta Lello bibliotēka un neizbaudīta portvīna degustācija.

Pie lidostas atvadāmies no mūsu uzticamajiem ceļabiedriem un šoferīšiem Māra un Aigara, kuri mūs 13 dienas vizināja pa Spānijas un Portugāles ceļiem un neceļiem, kopā nobraucot apmēram 3000 km. Vēl pamāju pēdējo atvadu sveicienu Porto pa lidmašīnas logu. Es noteikti gribētu šeit vēl atgriezties!

Un atkal viens skaists ceļojums ir beidzies. Palicis ir ļoti daudz pozitīvu emociju, atmiņu un bilžu.