Mīļā Moldova. 19.septembris. Belci - Cipova (Tipova) - Belci

Dana Ramirez 31.12.2015 17 min lasīšanai 13 foto

Kad vēl gatavojos braukt uz Moldovu, sākumā domāju lidot ar lidmašīnu. Žvīks, un esi jau galā. Tomēr iedomājoties, ka veselu mēnesi man būs jādzīvo Belcu pilsētā, nespējot izbraukt uz vietām, kuras vēlos apskatīt, man nostiprinājās pārliecība, ka vajadzīga mašīna. Labāk trīs dienas braukt turp un vēl trīs atpakaļ, nekā uz mēnesi iesprūst nekurienē. Kolēģe, kas Belcos bija strādājusi pirms gada, zināja teikt, ka vietējie ar prieku izrādīs Moldovu un aizvedīs, kur nepieciešams. Labi vien, ka es nepaklausīju šim padomam, jo moldāvu draugi, lai cik mīļi un sirsnīgi nebūtu, arī brīvdienās ir aizņemti ar savām ģimenes lietām un ne vienmēr varēja mani nogādāt tur, kur es gribēju nokļūt. Un gribēju es daudz.

Pēc Vecās Orhejas un Soroku apskates minimālā programma bija izpildīta. Tomēr es noteikti vēl gribēju nokļūt uz Cipovas jeb Tipovas klosteri (rumāņu valodā pilsēta rakstās kā Tipova, bet izrunājas un krievu valodas kartēs tiek rakstīta kā Cipova), kā arī uz Saharnas klosteri. Sestdien no rīta padzēru tēju, lielveikalā paņēmu 1,5 litrīgo ūdens pudeli un paciņu ar žāvētiem augļiem un riekstiem un lecu mašīnā, lai dotos uz Cipovu. Sākumā nodomāju – kas tur daudz, ko klosterī redzēt! Stundas laikā apskatīšu Cipovu un vēl pēc 15 minūtēm būšu jau līdzās esošajā Saharnas klosterī. Kartē abas vietas kā māsas bija līdzās. Tomēr Dieviņam attiecībā uz šo dienu bija savi plāni un labs garastāvoklis. Tāpēc diena izvērtās pilnīgi citāda, nekā biju to iedomājusies.

Sestdienas rīts bija saulains un silts. Pēc dažām lietainām dienām pagājušā nedēļā 19. septembris solījās būt līdz pat +32 grādiem karsts. Es uzvilku savu mīļo, garo hipiju bodē pirkto kleitu, vaļējas pilsētas sandales ar mazu, stabilu papēdi un devos nolūgties Dieviņu uz Cipovas klosteri. Ar mašīnu no Belciem pa lielo šoseju ir jābrauc Kišiņevas virzienā pa R14 ceļu, bet pie Orhejas jāskatās pagrieziens pa kreisi Rezinas un Ribnicas pilsētas virzienā pa R20 ceļu. Tāpat līdz Cipovai no Belciem var aizbraukt pa R13 ceļu, tomēr tas man nebija zināms un es neriskēju braukt pa jaunu ceļu, baidoties no bedrēm, kādas te ir ne mazums.

Godīgi sakot, sestdienas rītā es biju domājusi braukt uz Saharnas klosteri – to pašu, kur vēl šodien regulāri notiek eksorcisma seansi un kur precīzi vienu reizi savā mūžā bijušas visas manas Moldovas draudzenes. Meitenes apgalvoja, ka skats bijis šaušalīgs, ka klosteri atrast ir grūti, ka braukušas pa nakti un otrreiz tur negribētu nokļūt. Vai var iedomāties vēl labāku reklāmu šādai vietai? Iegūglēju vārdus “Saharna” un “exsorcism” un – laipni lūdzu! Baisi video no eksorcisma seansiem jau plosās manā datorā. Tāpēc sestdien dodos uz Saharnas klosteri un tikai sakritības dēļ vispirms nolemju uz mirklīti iegriezties Cipovas klosterī, par kuru neko nezinu. No Orhejas pagrieziena līdz pagriezienam uz Cipovu ved brīnišķīgs, gleznains ceļš – pietiekami šaurs, lai pa to brauktu lēnāk un priecātos par katru līkumiņu un dabas skatu. Uz laukiem strādā ļaudis – novāc vīnogas, izcērt kukurūzas lakstus, purina riekstu kokus. Aptuveni 35 km pēc Orhejas pagrieziena ceļa labajā pusē ir brūnā kultūrvēsturiskā objekta zīme uz Cipovu. Iegriežu mašīnu akmeņainajā ceļā un lēnām braucu pa to, balti noputinādama gan mašīnu, gan ceļmalas krūmus. Ceļš ir vientulīgi tukšs un tikai retu reizi garām pabrauc kāds zirgu pajūgs vai automašīna. Akmeņi sitas pa mašīnas apakšu un es samazinu ātrumu, lai kaut nedaudz pasaudzētu braucamo. Piebraucu pie mazās Cipovas baznīcas. Tās vārti ir pa pusei atvērti. Tepat noparkojies ir TNT televīzijas busiņš ar čehu numuru. Apsveru domu pieiet pie viņiem aprunāties, tomēr izvēlos likt viņus mierā. Turpat līdzās ir mazs veikaliņš, kura durvīs stāv pārdevēja – piens un asins sārtvaidze – un triec ar kādu vīru. Tā kā par Cipovas baznīcu neko nezinu, tad eju iekšā pa vārtiem ar mērķi kaut ko noskaidrot un sajust gaisotni. Baznīcas priekšā ir manāma rosība. Ap desmit cilvēku darba drēbēs nes spaiņus, lupatas, slotas, mazgā stiklus un citas lietas. Vai klosterī notiek remonts? Te no baznīcas iznāk gados jauna, melnā ģērbta mūķene un nāk man pretim. Viņa ir skaista savā vienkāršībā un gaiša laipnībā. “No kurienes gan mūsu viešņa atbraukusi?” viņa smaidot man vaicā. Pastāstu, ka esmu latviete, kura šobrīd strādā Belcos universitātē. Mūķene atvainojas, ka šobrīd baznīcā notiek pēdējie uzkopšanas darbi pēc remonta, bet ka tajā noteikti var ieiet un var arī lūgties. Tāpat viņa aicina mani ienākt līdzās esošajā veikaliņā, kad atklāju, ka vēlos kaut ko mīļu pārvest par piemiņu mājiniekiem. Veikaliņā ir milzum daudz svētbilžu un ikonu, magnētiņu ar klostera fotogrāfijām, vaska sveces, krustiņi, un vēl un vēl. Meitene izskaidro, kāda ir atšķirība starp dzeltenajām un bālajām svecītēm, kā arī palīdz man izvēlēties svētbildi Rīgas kolēģei, kura ir pareizticīgā un novērtētu šo dāvanu. Tāpat mūķene noteikti iesaka apmeklēt Cipovas klosteri, kas iebūvēts klintī. Man gan netop skaidrs, uz kuru pusi tieši jāiet, tomēr ceru, ka tūlīt to aptveršu. Pēc iepirkšanās esmu gatava iet arī baznīcā. Viss ir svaigs un tīrs – vēl smaržo pēc krāsas un tīrīšanas līdzekļiem. Gaiši zilos toņos ir nokrāsotas sienas un griesti un viss izskatās ļoti piederīgi šai vietai.

Tieši Cipovas baznīcā esot laulājies pats Moldovas mīlētākais ķēniņš Stefans Cel Mare jeb Diženais Stefans. Tiesa gan, viņam bija vairākas sievas, tā ka šajā baznīcā bija vienas no viņa laulībām. Tā pati sieva vēlāk šajā klosterī arī esot apglabāta.

Kāds mūks ar garu bārdu baznīcas ārpusē mazgā stikla virsmas kopā ar kādu vietējo vīru. Līdzās mazs puisēns kāri kož ābolā, kamēr viņa mamma palīdz uzkopšanas darbos. Baznīca un tās apkārtne ir klusa un idilliska. Šķiet, te nav vairāk daudz, ko redzēt. Es dodos atpakaļ uz mašīnu, bet tad attopu, ka nesaprotu, kur atrodas klinšu klosteris. Veikala pārdevēja man met ar roku un rāda, ka jāiet atpakaļ pa baznīcas vārtiem un tālāk pa taciņu tālās pļavas virzienā. Izrādās, ka pļava apraujas pie kaļķakmens kraujas, bet lejā ir skaistā Dņestras upe. Un no ceļa neko no šī skaistuma neredz. Pļavas galā netālu no kraujas ir pāris koka soliņu ar atzveltnēm. Vienā no tiem sēž kāds vīrs un sapņaini skatās Dņestras virzienā. Es arī gribu piesēst un nesteidzīgi baudīt klusuma un skaistas ainavas kokteili, bet nolemju vispirms uz brīdi nokāpt lejā līdz klosterim.

Cipovas klosteris ir viens no vecākajiem Moldovā esošajiem klosteriem, kas izveidots jau XI – XV gadsimtā. Klosteris iekārtots Dņestras upes krastā un telpu pa telpai izgrebts kaļķakmens sienā. Leģenda vēsta, ka šī klostera teritorijā – ūdenskritumu ielejā – ir apglabāts grieķu mitoloģiskais dzejnieks Orfejs. Šobrīd klosterī esot 18 atsevišķas telpas. 1776. gadā klostera telpas esot atjaunojis mūks Bartolomejs, kurš ir arī Saharnas klostera dibinātājs. Padomju gados klosteris tika ļoti izpostīts. Baznīcā bijusi iekārota tabakas noliktava. Tikai 1994. gadā Cipovas klosteris tika iztīrīts un atjaunots, un šobrīd ir atguvis tā sākotnējo un īpatno skaistumu. No piebraucamā ceļa klosteris vispār nav redzams. Ir redzami tikai augstie vārti un Svētā Krusta baznīca. Klosteris atrodas lejup no baznīcas un to var sasniegt, ar kājām nokāpjot pa kaļķakmens klintī izcirstiem pakāpieniem. Varu iedomāties, ka lietainā laikā šāds kāpiens varētu būt ļoti slidens vai pat neiespējams.

Dņestras upes un saules pielietās pļavas klusumu pēkšņi pārtrauc veca sieviņa ar lakatiņu galvā, kas, stāvot uz kaļķakmens pakāpieniem melnos garos svārkos un rozā blūzītē, auro pa mobilo telefonu krievu valodā. “Halo! Jūs mani dzirdiet? Es saku, ka šogad arī gribu no Jums pirkt tos riekstus. Jā, riekstus es pirkšu. Halo! Man ļoti vajag jodu, un riekstos ir jods. Man pagājušo gadu ļoti palīdzēja jūsu rieksti. Jā. Halo! Es pirkšu riekstus visus, kas jums ir.” Viņa atkārto vienu un to pašu 4 x un cilvēks klausules otrā galā jau n-to reizi atbild, ka visu sapratis. Paeju sieviņai garām pa šaurajām klints kāpnēm un viņas balss jau skan kaut kur augšā. Pie vienas no sienām pielikta brīdinājuma zīme ar odzes attēlu. Še te, brālīt balto! Un man stāstīja, ka Moldovā indīgo čūsku nav. Tagad baidos klints sienām pat pirkstu piedurt, lai gan stāvajā kāpienā reizēm tas ir ļoti vajadzīgs. Jo zemāk kāpju, jo ēnaināks te kļūst. Pļava un baznīca ir palikušās tālu augšā. Lejā jau jūtama upes veldze un karstajā septembra dienā te ir patīkami vēsāks.

Kāpņu galā stāv formas tērpā ģērbies vīrietis un acīmredzot pārdod ieejas biļetes. Gan vietējiem, gan ārzemniekiem biļetes maksā vienādu cenu. Viņš vienlīdz labi runā kā krieviski, tā angliski un laipni man izskaidro, ka, nopērkot biļeti, es drīkstēšu apmeklēt Cipovas klosteri. Papildus samaksāju dažas lejas par atļauju fotografēt. Saņēmis naudu un izdevis man biļeti, vīrietis neko nesakot pagriežas un aiziet klintī esošo iedobju virzienā. Vai man būtu viņam jāseko? Vai viņš aizgāja kādu pasaukt? Vai es tagad varu staigāt, kur vien vēlos? Nesteidzīgi pētu jocīgās klints grotas – ir tāds iespaids, it kā kāds būtu uz savu galvu izrakņājis klints sienas, sakāris pie ieejām segas un lupatas, ierīkojis pa nožogojumam krietni raibā veidā. Tikai krustu un svētbilžu esamība man liek saprast, ka tas viss attiecas uz klosteri un stila raibums drīzāk ir gaumes izjūta kombinācijā ir trūcīgām iespējām. Vīrietis pēc brīža nāk atpakaļ un rauga, kur esmu palikusi. Tātad man tomēr bija jāiet viņam pakaļ. Es uzkāpju pa vienkāršām koka kāpnēm uz pusstāva augstumā esošu ieeju klints sienā. Telpā ir patumšs un tajā notiek dievkalpojums. Puslokā stāv kādas 8 sievietes baltiem lakatiņiem galvā un baltām degošām svecēm rokās, kurām uzspraustas papīra lapiņas – iespējams, zīmītes ar vēlēšanos un lūgšanām. Tā kā savu lakatu esmu jau apsējusi ap kailajiem pleciem, tad galvā uzsienu komunālo lakatiņu – tādi koplietošanas lakatiņi pieejami katrā baznīcā pie ieejas.

Mācītājs dziedošā balsī velk lūgšanas rumāņu valodā. Gaiss ir tumīgi biezs un smaržo vaska sveces. Tā kā klosteris izcirsts klintī, tad grīda, griesti, sienas – viss ir grubuļains. Uz grīdām ir kājceliņi un paklāji, bet tāpat jāskatās, kur soli spert, lai nepakluptu. Telpu apgaismo degošās sveces, kā arī ēnainā gaisma, kas ienāk pa klintī izcirstajiem un iestiklotajiem logiem. No pustrepes telpas labajā pusē pa koka kāpnēm lejā nāk cita sieviete. Tātad tur arī drīkst iet. Es pamanu, ka iespējams uzkāpt pa šīm kāpnēm un to arī daru, lai apskatītu, kas ir telpas augšējā līmenī. Telpā iekārtota istaba ar saklātu gultu. Pie visām sienām ir lielākas un mazākas svētbildes. Istabā spēlējas 7 gadus veca meitene un 5 gadīgs zēns.

Bērni jokojas, smejas, izpilda dažādus skolā vai dārziņā noskatītus sporta vingrojumus. Dievkalpojumā esošās mātes bērnus neapsauc, bet viņi arī zina savas robežas un pārāk lielu traci neceļ. Pēc šīs istabas seko nākamā klints sienā izcirstā istaba ar vienkāršu metāla gultu un dažām segām. Kad telpas apskatītas, eju ārā un atstāju simbolisku pateicības ziedojumu par iespēju šeit nokļūt un piedzīvot šo skaistumu.

Klostera ārpusē biļešu pārdevējs man vaicā, kā paticis. Es atbildu, ka viss ir brīnišķīgi un gribu jau doties projām pa to pašu klints kāpņu ceļu, kad pamanu citus tūristus nākam pa citu – tālāk krūmos esošu klints taku, kas it kā aizved zem klints sienas pilnīgā nekurienē. Tā kā gribu vēl priecēt acis ar Dņestras upes skaisto ainavu, tad arī dodos tālāk nezināmās takas virzienā. Sak’ – paiešu kādu līkumiņu un vienmēr varēšu atnākt atpakaļ. Kaut kur biju lasījusi, ka īstie piedzīvojumi sākas tad, kad nogriezies nost no iemītajām tūristu takām. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka nekad šeit atpakaļ vairāk nenokļūšu.

Krūmiem un kokiem noaugušās takas galā nonāku pie nule kā redzētajam klintī izcirstajam klosterim identiskas klints sienas, tikai šīs telpas nav labiekārtotas. Klintī ir izcirstas vairākas telpas, bet tās ir tukšas. Tūristu pulki lodā pa klints sienām kā tādas svīres vai bezdelīgas. Uz smilšu dzeltenajiem klints toņiem ņirb košu apģērbu punktiņi – cilvēki, kas gluži kā labirintā kāpelē augšā un lejā.

Taciņas ir maldinošas – tā tikai šķiet, ka visas ir vienlīdz drošas. Dažas ir pārāk stāvas, citas beidzas nekurienē. Tāpēc vispirms uzmanīgi jāapskata, cik tālu un kur var uzkāpt, pirms doties tālāk. Cenšos nofotografēt interesanto skatu ar klinti, bet kadrā vienmēr ielien kādas košas tūristu bikses. Palūdzu garām kāpjošām meitenēm, lai arī mani nobildē, bet rezultātā izskatos pēc garas sliekas uz debesu fona un neveiksmīgo attēlu izdzēšu. Turpinu kāpt augstāk, bet nepareizi izvēlos vienu kāpiena līmeni. Nākas līst lejā, lai normāli tiktu tālāk nākamajā klints līmenī. Šis patiešām ir vertikāli – horizontāls labirints, tāds pats kā Deivida Bovija filmā. Lai uz ceļgaliem pārrāpotu no vienas klints alas uz citu, vietām uz zemes laipni izklāti paklājiņi. Klints sienās nav nekādu drošības stiprinājumu vai nožogojumu. Viens nepareizs solis un ... labāk par to nemaz nedomāt. Vaļējās sandales un kleita līdz potītēm, kā arī rokassomiņa uz plecu lencītes un iepirkumu tīkliņš ar 1,5 litru ūdeni tajā manu kāpienu vieglāku nepadara. Kad klints drošākā terasē sastopu vēl divas tūristes, kas taisa dubultselfijus, vēlreiz lūdzu man palīdzēt ar fotografēšanos. Šoreiz bilde izdodas lieliska un esmu apmierināta. Nokāpju zemē un redzu, ka tālāk norāde aicina iet vēl pa takas turpinājumu nekurienes virzienā. Kāpēc gan ne? Pa šo taku dodas arī vēl daži tūristi un es arī sāku tur soļot. Pirmie metri taciņai ir ļoti šauri, bet pēc brīža taka kļūst neticami bīstama, jo virzās pa stāvu, nelīdzenu klints malu. Vispār nav, kur pieturēties. Labajā pusē ir ļoti stāva krauja, pa kuru lejā birst no sandaļu apakšas izslīdējušie akmentiņi un slidenās sausās smiltis. Kraujas lejā aug zāle un krūmājs. Vietām ir koki, bet ne tādi, pie kuriem pieturēties. Arī man priekšā un aizmugurē ejošiem cilvēkiem solis ir piesardzīgs. Esmu nokļuvusi cilvēku rindā un netieku ne turp, ne atpakaļ. Mēs visi vienādā tempā lēnām virzāmies uz priekšu. Ar pateicību pieņemu palīdzību no līdzās ejošajiem, kad kāds piedāvā roku, kāpjot pāri bīstamākai vai smilšu noslidinātai slīpai un nestabilai vietai. Pēkšņi dažus cilvēkus tālāk līdzsvaru pazaudē viens smagsvara vīrs un ar joni sāk slīdēt pa krauju uz leju. Ļaudis noelšanas vien, kad viņam izdodas pieķerties pie prāvāka akmens un apstādināt kritienu, paliekot klints šaipusē. “Ģevušķi, ja skazal – ostorožno!” no rindas priekšgala sauc atlētiska izskata skautam līdzīgs puisietis, kurš neredzēja, ka kritienā piedalās, kungs, nevis “ģevuška”. Laikam jau parasti (vai arī stereotipiski domāt, ka parasti) krīt sieviešu cilvēki.

Ejot pa šauro un sausi slideno taku jāievēro arī distance, jo kritiena vai paklupiena gadījumā visi kopā riskējam jautrā vagoniņā nobraukt lejā pa klinti. Pa taku ejošie savstarpēji sarunājas, un es cenšos saprast, kas šie cilvēki ir viens otram, un cik kompānijas te galu galā dodas, un kur es esmu ieklīdusi. Vai tās ir vairākas ģimenes? Vai draugi? Vai nejauši tūristu takā sapazinušies avantūristi? Dāmas, kungi, bērni ir dažāda gadagājuma un visi sarunājas krievu valodā. Tikai pēc pāris noietiem kilometriem man pielec, ka es ar savu garo vasaras kleitu un sandalēm esmu ieklīdusi plānotā tūristu grupas pārgājienā, kur bankas darbinieki no Piedņestras pilsētas Tiraspoles ir atbraukuši, lai sestdienu pavadītu kalnu pārgājienā, kur vēl pēc brīža paredzēti kāpšanas elementi ar virves stiprinājumiem. Labais! Esmu piektais ritenis šajā pasākumā, bet atpakaļceļa man arī nav, jo viena pati pa klinšaini smilšaino taku es viena nevarēšu aiziet. Piedņestras tūristi par savu grupas braucienu un gida pakalpojumiem acīmredzot ir maksājuši dalības maksu, bet es tikai gūstu piedalīšanās prieku. Pilnīgi neērti, bet nav variantu no šīs nekurienes vienai doties turp vai atpakaļ. 100 punkti, ka apmaldīšos. Tā nu es turu muti un eju klusāk par ūdeni, zemāk par zāli, lai tikai būtu kopā ar grupu.

Pēc 1,5 stundas gājiena nokļūstam skaistā ielejā un gids parāda vietu, kur izteikti var sajust auksta gaisa plūsmu. Šī esot Nāves ieleja un tāpēc te nekas neaug. Pazemē esot ūdens āderes, kas konkrētajā vietā vienmēr nodrošina aukstumu. No netālu esošā avota, kurā peld vardītes, gids nevienam neļauj dzert ūdeni, un pēkšņi man ir iespēja sadraudzēties ar kolektīvu, jo galu galā man līdzi ir vairāk nekā litrs dzeramā ūdens, ko cītīgi stiepju līdzi. Piedāvāju slāpstošajiem un iegūstu jaunus draugus. Pa to laiku gaiss klintīs jau iesilis līdz +35 grādiem un šķiet, ka esam uz karstas pannas. Āda svilst uz pleciem un elpa kļūst smaga. Ūdens tiešām ir glābiņš, bet ceļš vēl būs tāls, tā ka visu izdzert (vai uzliet uz galvas un kakla) arī nevar.

Ejot pāri skaistai ielejai atceros, ka par šo vietu esmu lasījusi. Tā ir tā sauktā Drakona jeb Pūķa ieleja, kas ir dabisks kanjons starp Cipovas un Horodištes ciemu. Fotoalbumā par Moldovu kādreiz skatījos uz šo ieleju ar lielu ilgošanos kādreiz tur nokļūt, un tagad esmu šeit un savām kājām eju pa pļavu, kas cilvēka augumā lekni noaugusi ar puķēm un nezināmiem augiem. Uzdrošinos pieiet klāt gidam un pavaicāt, vai šī pārgājiena laikā redzēsim arī ūdenskritumus (kurus arī biju redzējusi skaistajā grāmatā par Moldovu). Gids uz mani paskatās tā, kā rīdzinieki paskatītos uz cilvēku, kurš vaicātu, vai taisnība, ka ir tāda upe – Daugava. Protams, viņš atbild, ka ūdenskritumi te ir, bet tie esot atstāti ekskursijas beigām. Tātad divas ziņas ar vienu atbildi. Labā – ūdenskritumi ir. Sliktā – vēl līdz beigām ir tālu. Nākamā atbilde mani vispār atsēdina. Kad prasu gidam, cik mums tālu tagad ir līdz Cipovas klosterim, viņš atbild, ka tam vairāk nav nozīmes, jo grupas autobuss gaidīs pilnīgi citā vietā. No turienes līdz Cipovai esot kādi 9 km. Super! Tātad esmu nezin kur, ar nezin ko, un nonākšu pilnīgi citā vietā, nekā esmu atstājusi savu mašīnu. Par spīti šiem jaunumiem jūtos laimīgāka un dzīvāka kā jebkad agrāk, jo karstā septembra dienā šāda avantūra ir labākais, ko es varu vēlēties. Gids vārdā Igors man skaidro, kā es ar kājām šobrīd varētu aiziet līdz sākuma punktam Cipovā, tomēr es godīgi atbildu, ka jebkura atdalīšanās no grupas un vienatnē došanās atpakaļ par daudzgalvaino taku mani 100 punkti novedīs pie apmaldīšanās.

Pēc leknās ielejas Igors mūs visus pagriež kalna virzienā. Kalns ir smilšaini akmeņains. Kāpjam un zem apaviem izslīd akmeņi un pat augi, jo to saknes nespēj noturēties izkaltušajā zemē. “Ģevuški! Jesļi viģete kameņ, nasupaiķe na ņom!” – Igors izrīko. Viņa padoms 95% der un akmens patiešām ir stabils atsperšanās punkts, kāpjot kalnā. Tomēr atlikušajos 5% gadījumu arī akmens izslīd un vēl aizripo uz zemāk kāpjošā tūrista pusi, kurš ar vaidu un bļāvienu spiests palēkt malā vai paciest sāpes. Sasnieguši kalna galotni, paveras tik elpu aizraujošs skaistums, ka gribas vai apraudāties.

Rudenīgi iedzeltenā zāli un dažviet sārtāks krūmājs uz zaļo koku fona izskatās pasakaini. Cilvēki uz mirkli var atvilkt elpu un priecāties, gūstot gandarījumu, ka grūtais kāpiens ir bijis šī skaistuma vērts. Viens no grupas biedriem rāda uz klints otrā pusē esošo akmeņu pusi un saka: “Re, kur pliks cilvēks sauļojas!” Visi sastingst un pievērš fotoobjektīvus ar zūmiem tajā virzienā. Teiktais izrādās joks un jokotājs tiek draudzīgi apsmiets par savu fantāziju samaitātību.

Kas ticis augšā, tam jātiek arī lejā. Igors sāk atritināt līdzi paņemtās virves, vienu galu piesienot pie prāvāka koka. Lai tiktu lejā bez miesas bojājumiem, gids nodrošina mums pieturēšanās iespēju pie novilktās virves. Izklausās jau eleganti, bet, kad kleita līdz potītēm velkas pa zemi un vaļējās sandales ir pilnas ar akmentiņiem, bet rokassomiņa un Valodu mācību centra Seneca tīkliņš (pilns ar dvieli, peldkostīmu, ūdens pudeli, fotoaparātu un automašīnas apdrošināšanas / atļaujas / vinjetes dokumentiem) uz pleca pendelējas ap sāniem, tad ir tāds multitāstings, ka prieks. “Ģevuški! Spuskaiķes po dva!” – Igors dod ieteikumu dāmām, bet arī kungi klausa. Kamēr pirmais lejā kāpējs jau virvi aizvilcis uz labo pusi, augšējais kāpējs vēl strīķējas ap lielāku akmeni un cenšas tikt pa kreisi, ņemot vērā klinšainās takas līkumainību. Virve aizvelk kāpējus ar sāniem un dibengaliem pa smiltīm, tomēr tas ir daudz vieglāk nekā tad, ja mēs ar nagiem skrāpētos uz leju. Lejā ir kādi citi cilvēki, kuri brīdinoši mums kliedz uz augšu: “Zdes net spuska.” Te nav iespējams nokāpt lejā. Un tomēr mēs to jau darām. Arī Igors uzmundrinoši sauc: “Ģevuški, ņe slušaiķe ih. Prodolžaiķe iģķi!” Kādai dāmai atgadās īsta traģēdija – aizlūst gēla nags. Cita dāma izsaka vīram pārmetumus, ka tas nav praties viņu laikus nofotografēt klints leņķa slīpumā. Vīrs tikām, lejā ticis, guļ zem koka, izpletis rokas un kājas kā jūras zvaigzne, un nespēkā elš. Plaukstām āda svilst, lejā laižoties pa virvi, tomēr kopumā, protams, tā paglābj no lielākas skādes.

Joprojām ceru, ka vismaz šodien Moldovā varēšu nopeldēties. Moldovā praktiski nav vietu, kur tīrā ūdenī izpeldēties. Retās ūdenstilpnes ir vai nu seklas, vai piesārņotas. Es ceru uz ūdenskritumiem. Tagad, kad visa grupa ir tikusi lejā no kalna, gids Igors mūs ved uz ūdens kaskādēm. Taka pēkšņi sāk vīties pa ēnainiem celiņiem, kur turpat līdzās urdz upīte. Dažas tūristu grupā esošās omītes kāpj kalnos un tagad lec pāri akmentiņiem uz mazās takas vēl žiperīgāk nekā jaunie, turklāt nesūdzas ne nieka. Četrdesmitgadnieki smejas, ka gribētu tepat atbraukt pēc 20 gadiem, lai saprastu, vai spēs tajā vecumā būt tik moži kā šobrīd gados vecākās dāmas. Savas vecākās kolēģes viņi cienīgi godā vārdā un tēvavārdā – Irina Pavlovna un Olga Sergejevna. No Benderas un Tiraspoles atbraukušie banku kolēģi ir savstarpēji sirsnīgi, bet par politisko un ekonomisko situāciju savā neatzītajā teritorijā runā ar nopūšanos. Sak’, mums jau vēl ir labi, mēs strādājam bankā, bet pārējai tautas daļai ir, kā ir.

Tuvojoties ūdenskritumiem, pilnīgi mainās daba. Zāle ir zaļāka, gaiss – svaigāks un vēsāks. Ne salīdzināt ar to pekli, kādā nupat cepāmies kalna galā. Taciņa vietām ir mitra un dubļaini slidena. Upes ūdens ir brūni iekrāsojies augsnes pieskalojumu dēļ. Igors beidzot mums atļauj padzerties no kāda kalnu strauta un – tā kā tikai dažiem līdzi ir ūdens pudeles, tad uzpildām arī tās un palīdzam viens otram ar ūdens malku. Beidzot klāt ir pirmais ūdenskritums – tik skaists, tik gleznains tas krīt no kādu 10 metru augstuma. Tā gribētos mesties ūdenī un beidzot atveldzēties, bet ūdenstilpnes krasti ir glumi un ūdens krāsa – necaurspīdīgi duļķaina. Tāpēc drūzmējamies, lai sataisītu bildes no sērijas: biju te viena pati pilnīgā klusumā.

Tāpat pie ūdenskrituma savas teltis ir uzcēluši daži hipiji, kas grilē gaļu. Es netieku gudra, kā viņi te nokļuvuši, bet gids paskaidro, ka vietējie protot pa kalnu takām šajā vietā nokļūt veiklāk vēl par kalnu kazām.

Kamēr Igors sazvanās ar tūristu autobusa vadītāju, grupa jau izklīdusi un pati uz savu galvu sāk kāpt augšā pa kādu klinti. Gids no lejas mums taurē: “Ģevuški, nu kuda vi spešiķe? Ja bi i verjovka i kanatu vam bi dal.” Tomēr pa to laiku dāmas un kungi ne sliktāk par Tarzaniem pazūd klints augstumos. Bet tālu netiekam. Vietā, kur apstājamies pie 2,5 metrus augstas stāvas klints, apstājamies kā zemē iedzīti un gaidām savu pestītāju Igoru. Viņš atrod krūmos noslēptas trepes, pieslien tās un pa vienam vien palīdz mums tikt augšā. Pendelējos augšā garajā kleitā un priecājos, ka tā iztur arī šo kāpienu. Tālāk tikušie mums uz galvas ik pa brīdim nejauši uzsper kādu akmentiņu, bet citādi dzīve ir brīnišķīga.

Vēl pēc brīža atkal izdzirdam ūdens čalošanu. Vai gids Igors patiesībā būtu Susaņins, kurš mūs atkal atvedis pie pirmā ūdenskrituma?

Tas izrādās cits ūdenskritums un aiz tā jau pavisam drīz esam nonākuši kalna galā stepes vidū. Uz visām pusēm paveras bezgalīga līdzena dzeltena stepe un zilas debesis ar karsējošu septembra sauli, kas jau lēnām sliecas uz vakara pusi.

Esam pavadījuši ceļā vairākas stundas. No stepes skatoties, pilnīgi neticami, ka tepat lejā ir klintis, strauts un ūdenskritumi. Viss ir dabiski nomaskējies. Esam laimīgi, bet noguruši. Gids Igors vēl kavējas kaut kur lejā – laikam palīdz beidzamajiem tik pāri šķēršļu joslai. Uz kuru pusi mums tagad doties? Pēkšņi nez no kurienes uzrodas pāris hipiju, kas dodas ciema virzienā. Mēs viņiem sākam doties līdzi, kad no aizmugures kā labais gans sauc Igora patīkamais tenors: “Ģevuški! Kuda vi? Avtobuss prijedit za nami kak raz ziedes.” Mēs piesēžam sausajā zālē un gaidām 10 karstas minūtes, kamēr patiešām parādās dzeltens mikriņš ar Kolorado vaboles krāsās veidotu uzrakstu “Slava veļinoj pobedi”. Šoferis izskatās tās, kas šādu uzrakstu varētu līmēt arī sev uz dvēseles.

Lūdzu Igoram, vai mani varētu ar busiņu aizvest vismaz līdz ceļam un tad jau tālāk es aizietu 9 km atpakaļ līdz Cipovai. Nāk vakars un rēķinu, ka jau pēc stundas būs tumšs. Man jāpaspēj vismaz tikt līdz klosterim, lai atrastu mašīnu. Gids šo pašu lūgumu pasaka mikriņa šoferim, bet tas atbild, ka autobuss esot pilns, vietu nav un ka tūristi noteikti esot izsalkuši un tāpēc tepat pļavā paēdīšot. Igors izrādās mans labais eņģelis un iestāsta šoferim, ka pļavā ir karsts, bet viņš zinot labu bodi, kur varot gan ūdeni nopirkt, gan bērniem saldējumu. Tā ka lai tikai visi lecot autobusā un ēdīšot pēc 10 minūtēm pie veikala. Paldies Dievam, tūristi nav sākuši ēst, tā ka operatīvi visus izdodas salādēt mikriņā. Gids iekārtojas turpat uz grīdas. Mani laipni uz sava soliņa pieņem divas dāmas, kuras sasēžas ciešāk. “Nu, a vi v kogo mesto seļi?” riebīgi prasa šoferis. Atbildu, ka visiem vietas pietiek un šoferis savu kurnēšanu var paturēt pie sevis. Sākam braukt, un pēc 5 minūtēm mani izlaiž krustcelēs. Igors izlec no busiņa un parāda ar roku, kurā virzienā ir Cipova un mēs šķiramies uz visiem laikiem. Paldies, Igor! Tu esi gids no Dieva un šī bija lieliska ekskursija.

Sāku iet Cipovas virzienā pa balti noputējušo akmeņaino ceļu. Kad prasu vietējam zemniekam, cik tāls būs mans gājiens, viņš iesaka iet pāri laukam, sekojot riekstkoku rindai – tā būšot ātrāk. Žēlīgā debess! Tā es pilnīgi noteikti nez kur aiziešu.

Turpinu iet pa ceļu un nobalsoju pirmo vieglo mašīnu, kas brauc. BMW šoferis ar spožiem zelta zobiem mani nopēta no galvas līdz kājām un piekrīt aizvest līdz Cipovai. Viņš gan braucot citā virzienā, tomēr varot mani to gabaliņu paķert līdzi. Mašīna ir pilna ar benzīna traukiem un attiecīgi arī ož. Tomēr esmu pārlaimīga, ka nebūs jāiet garais ceļš ar kājām un ka tikšu ar gaismiņu līdz Cipovai. Ceļa abās pusēs ir nogatavojušos saulespuķu lauki, kas varbūt nav skaisti, bet liecina par bagātīgu ražu. Beidzot piebraucam pie Cipovas baznīcas. Es pateicos laipnajam šoferim un iedodu viņam naudas pateicību par atvešanu. Kājas ir nogurušas, gribas ēst un dzert, drēbes ir putekļainas, bet sajūta – lidojoša! Vienas dienas brauciens uz Cipovu ir pārspējis visas manas ieceres.

Mazajā veikaliņā pie baznīcas vēl nopērku ūdeni, saldējumu un baltmaizes batonu un laižu atpakaļ uz Belciem. Ar pirmajām nakts zvaigznēm esmu atpakaļ savās Belcu mājās.