Mīļā Moldova. 11.septembris. Kišiņeva - Vecā Orheja - Kišiņeva
|
Dana Ramirez
|
Lai gan Moldovā dzīvoju tikai 11 dienas, jūtos jau tāda viszine, ka prieks. Sāku dot virtuālus padomus un ieteikumus draugiem, kā arī vīpsnāt par tiem, kas nepareizi vai nepilnīgi zina faktus par šo valsti. Tā vienā no sarakstēm ar savu paziņu no Beļģijas stāstu viņam par Moldovas jaukumiem un – vārds pa vārdam, esmu jau savervējusi viņu braukt apskatīties uz Moldovu klātienē. Goda vārds, jūtos kā Moldovas goda konsule un katra tūrista – jaunpienācēja aicināšana ir mana goda jautājums. Vienmēr esmu uzskatījusi latviešu un citu postpadomju valstu vīriešus par spējīgākiem, izdzīvošanas ziņā piemērotākiem cilvēkiem nekā tiem, kas nāk no Rietumeiropas. Tā arī šobrīd redzot, cik nesekmīgi, pat infantili tiek meklētas biļetes uz Kišiņevu (izmantojot Beļģijā esošo tūrisma aģentūru mega dārgos piedāvājumus), es gūstu apstiprinājumu savam pieņēmumam. Pāris klikšķi interneta plašumos un esmu jau atradusi paziņam ļoti saprātīgas cenas biļetes līdz Kišiņevai. Nedēļas nogalē apvienošu patīkamo un lietderīgo – satikšu senu draugu un izpētīšu Kišiņevu un Veco Orheju. Patīkamais šajā visā ir jaunu Moldovas vietu izpēte, lietderīgais – kontakta uzturēšana ar paziņu.
Piektdienas vakarā vēlreiz braucu uz Kišiņevu un šoreiz uz ceļa jau jūtos drošāk. Pagriezieni, ainava, satiksmes ātrums man jau ir labāk zināms nekā pirmajā reizē, kad braucu uz Moldovas galvaspilsētu. Bez grūtībām atrodu Kišiņevas centru, arī viesnīca ir ērtā vietā. http://www.aparthotel-moldova.com/ ir drīzāk apartamenti ar brokastu iespējām turpat esošā restorānā, nevis klasiska viesnīca. Istabas ir ļoti gaumīgi iekārtotas, mājīgas, ērtas un pašā pilsētas centrā. Istabas ir izvietotas dzīvojamā ēkā, un ieeja ir no pagalma puses, kas tūristu pirmajā reizē apmulsina un liek saraukt degunu. Dažos numuros duša ir demonstratīvi novietota istabas centrā un norobežota ar caurspīdīgu plastmasas sienu bez skaņas izolācijas. Nezinu, ko interjera veidotājs ar to gribējis panākt. Tāpēc šajā viesnīcā tūristiem noteikti jāpārbauda internetā tas, kādu tieši numuru centies rezervēt, lai negadītos tā kā man, kas kopā ar attālu paziņu paņem uz diviem numuru, kas drīzāk piemērots jaunlaulātam pārim.
Tā kā viesnīcas numuru ir rezervējis beļģis, tad pirms reģistrācijas gaidu viņu viesnīcas kafejnīcā. Esmu nogurusi pēc garās darba nedēļas un vislabāk tagad kārtīgi izgulētos. Beidzot beļģis ir klāt un mēs varam doties uz viesnīcu. Taupības nolūkos esam paņēmuši vienu numuru uz diviem, bet, žēlīgā debess, kad ieraugām dušas telpu istabas vidū, tad nezinu, kā pareizi reaģēt šādā situācijā. Kaut man būtu vairāk temperamenta vai vismaz netaktiskuma, jo tad es varētu dusmīgi apcirsties un doties projām (godīgi sakot, tādā veidā būtu ietaupījusi ne mazums nervu un ieguvusi 2 mierīgas dienas). Tomēr es saglabāju vēsu mieru un saku, ka interjers ir interesants. Skaidrs, ka šāds miers un savaldība pilnīgi nevienam par labu nenāk, jo godīgā atbilde – viesnīcas istaba IR nepiemērota.
Tomēr uztveram situāciju ar smaidu un ieviešam stingru dušas apmeklējuma grafiku, kura laikā otram jāsēž gaitenī. Kas gan būtu ceļošana bez šādiem un līdzīgiem kurioziem!
Mēs nometam mantas un dodamies kaut kur ārpus viesnīcas paēst. Esmu kārtīgi izpētījusi internetā, kur atrodas moldāvu stilā iekārtotā http://laplacinte.md/ , tomēr ārā jau valda melna Centrāleiropas nakts, un mēs nevaram šo restorānu atrast. Tad nu ieejam Kišiņevā tik populārajā restorānu ķēdē http://www.andys.md/ un pasūtām šo un to. Jauka moldāvu meitene pieņem mūsu pasūtījumu, bet pēc 10 minūtēm atnāk viņas šefs un atvainojas, ka meitene visu saputrojusi un tagad viņš par mums uzņemsies rūpes. Kad puisis atklāj, ka runāju arī krieviski, viņš no šī brīža uzgriež muguru beļģim un runā tikai ar mani “pa ļudski” jeb “cilvēcīgi”. No vienas puses, tas nav pieklājīgi pret beļģu viesi, bet, no otras puses, kāda atšķirība? Oficiants ir draudzīgs, pļāpīgs, un es ar labpatiku izbaudu viņa uzmanību. Secība, kādā tiek atnesti ēdieni, ir komiski. Tā sacīt, ko pirmo pavārs dabūja gatavu, to arī ceļam galdā. Es neiespringstu un ēdu, kad ir ko ēst, neraugoties uz beļģa izbrīnu par lietu kārtību vai precīzāk – nekārtību. Vakarā sāk līt lietus un ar bažām domāju, vai rīt viegli būs atrast un izbrist ceļu uz Veco Orheju.
Brokastīs, kas tiek pasniegtas viesnīcai līdzās esošajā restorānā, iespējams izvēlēties vienu no 5 piedāvājumiem – krievu, moldāvu, amerikāņu, veselīgās un zivju brokastis. Es paņemu moldāvu brokastis, jo kur gan citur pasaulē man tādas varētu piedāvāt? Tipiskākā brokastu sastāvdaļa ir apcepta mamaliga – bieza kukurūzas putra, ko šajā laikā ļoti iemīļoju. Protams, arī kafija ar pienu, vīnogas, garšīga maize ar sviestiņu un ievārījumu un cepta vēršacs. Teicams rīta sākums un plus punkti viesnīcai, neraugoties uz dīvaino sanmezglu.
Šajā rītā esmu izlēmusi braukt apskatīt Veco Orheju – slavenāko Moldovas apskates objektu, UNESCO saraksta kandidātu (es tā domāju – ja kāds no sarakstā esošajiem atkristu, tad varbūt Vecā Orheja beidzot tiktu listē, bet tās tādas ķecerīgas domas). Vecā Orheja nav tā pati vieta, kas Orheja. Braucot no Kišiņevas Belcu virzienā, apmēram pēc 35 km ceļa labajā pusē ir brūnas krāsas kultūrvēsturisko objektu norāde uz “Orheiul Vechi”. Tālāk jābrauc tikai taisni, bet pagriezienu gadījumā jāseko norādēm pa jauku ceļu, kura abās pusēs aug ražīgi riekstu koki. Ir septembris, un daudzviet pie kokiem apstājušies cilvēki, kuri purina koku zarus un lasa vērtīgos valriekstus. Riekstiem vēl ir zaļi apvalciņi, kurus lobot pirksti kā no joda kļūst brūni. Izkalstot zaļais apvalciņš nokrīt un atklājas rieksta koka čaumala, kur iekšā noslēpies veselīgais kodols.
Mašīna tuvojas Vecajai Orhejai un pa ceļam vērojam, kā uz lauka strādā ļaudis. Septembra siltās un sausās dienas tiek izmantotas, lai no lauka novāktu sausās kukurūzas lapas un kātus. Ļaudis iet laukā un ar kātos iestiprinātiem sirpjiem pa vienam, pa diviem kātiem cērt nost. Līdz slapjajam laikam laukam jābūt nokoptam tīram. Arī Moldovā pavasaros ir kūlas dedzināšanas sērga, bet tāpat kā Latvijā to dara vai nu slinkie, vai nesaprātīgie.
Vecā Orheja atrodas tuvāk Butuceny (Butučeņi) ciemam un Trebujeni (Trebužeņi) ciemam mazas upītes krastā. Vecā Orheja ir brīvdabas muzejs, kuru kopā veidojusi daba un cilvēks. Šis ir populārākais tūristu piesaistes punkts Moldovā, tomēr neceriet te satikt tūristu pūļus. Kaļķakmens klintīs iebūvēta pazemes baznīca, kā arī lūgšanu celles. Tā ir apbrīnojama, ļoti mierīga vieta, kuru var izstaigāt tikai kājām. Kaļķakmenī labi saskatāmi gliemežvāku nospiedumi. Pirms 13 miljoniem gadu šo vietu klāja jūra. Zem necilā baznīcas torņa slēpjas pareizticīgo pazemes baznīca ar 11 cellēm.
Ir sestdiena un pie brīvdabas muzeja autostāvvietas dežurē policists. Viņš norāda, kur var nolikt mašīnu un pastāsta, ka par mazu atlīdzību atklās mums noslēpumu, kā var piebraukt daudz tuvāk. Es policistam smaidot atbildu, ka nemīlu noslēpumus un labprāt paiešos tāpat ar kājām. Kasē par mazām naudiņām nopērkam ieejas biļetes un apvidus informatīvo bukletiņu, un pastaiga var sākties.
18.gadsimtā uzceltais masīvai akmens krusts ir cilvēka augumā. Leģenda vēsta, ka tam piemīt spējas dziedināt dvēseli un izpildīt vēlēšanos, ja vien krustu apskauj un 3x tam apiet apkārt. Tas gan jādara piesardzīgi, jo līdz stāvai kraujai ir vien 50 cm attālums.
Pareizticīgo mācītāji pazemes baznīcā lūdzas un iecietīgi izturas pret apmeklētājiem. Telpās smaržo vīraka svecītas. Vienīgo apgaismojumu sniedz no ārienes nākusī dienas gaisma, kā arī sveces. Tomēr, ejot pazemes baznīcā pa trepēm, jāpaļaujas uz tausti un mobilajā telefonā esošo lampiņu. Citādi kāpnēs ir tumšāk nekā Rīgas Zoo Tropu mājas nakts dzīvnieku sadaļā. Beznīcas virszemē pie ieejas stāv cits mācītājs un ikvienu apmeklētāju aicina ziedot naudas līdzekļus. Kad dodu mācītājam naudas banknotes, viņš klusām nočukst, ka par 50 lejām varēs nodrošināt labu veselību uz veselu gadu. Esmu pārsteigta par tik fiksētu taksi, un apmulsumā neattopu palielināt ziedojamo summu. Nosaku vien, ka drīz te atkal atgriezīšos un tad samaksāšu papildus. Solījumu arī turu, kad septembra beigās te vēlreiz atbraucu kopā ar savu ģimeni.
Citur Moldovā šādu dabas skatu nevar novērot. Rautas upe piekļāvusies kaļķakmens klintij. Apkārt ir vīnogu, kukurūzas, kviešu lauki un meži. Te ir tik labi un mierīgi - īsta svētlaimīga paradīze zemes virsū.
Uz šīs terases var nokļūt tikai no pazemes baznīcas. Jāpiesargās, jo no augšas citi tūristi reizēm nomet pa akmentiņam vai cigaretei. Kaļķakmens sienās ir tūkstošiem robiņu un tajās saliktas monētiņas. Ļaudis tic, ka tādējādi tiek izpildīta kāda vēlēšanās.
Vecās Orhejas teritorijā atrodas arī senās moldāvu zemnieku mājas jeb Casa Mare muzejs, kurā aplūkojami gan senie darbarīki, gan mājokļa iekārtojums. Turpat ir burvīga, pilnīgi jauna viesnīca un tautisks restorāns Vila Etnica ar laipnāko saimnieci, kāda vien pasaulē iespējama. Casa Mare jeb tautiskā un galvenā māja muzejā tiek saglabāta tādā pat izskatā, kāda tā kādreiz bija 19. - 20.gadsimtā. Mūsdienās cilvēki dzīvo modernākās mājās, tomēr ļoti daudzi moldāvi par savu goda lietu tur arī modernā dzīvoklī iekārtot vismaz 1 istabu Casa Mare stilā.
Tepiķu daudzums mājā liecina par turību. Tā kā sendienās foto iespēju nebija, tad pārtikušus ļaudis mēdza izaust paklājā kā attēlu. Šeit redzama ir saimniece Marija Popa. Vārds izausts zem portreta.
Mājai ir klona grīdas un arī sienas nav nekādas siltās. Bez paklājiem ziemā būtu neiespējami izdzīvot. Gultā ir ortopēdiskais siena un salmu matracis. Savukārt tiem, ka nedaudz tālāk guļ uz krāsnsaugšas, gulēšana ir daudz cietāka. Ja nu vienīgi kāds aitādas kažoks ir pa rokai, ko apakšā palikt pirms miega.
Kad muzejs apskatīts un svaigā lauku gaisa iespaidā sāk gribēties ēst, tad par laimi atvērts ir arī restorāns. Vila Etnica ir lielisks restorāns un viesnīca, kas tikko ir atvērta. Viss iekārtots ar lielisku gaumi un ļoti labā kvalitātē. Sēžot restorāna āra terasē, paveras brīnišķīgs skats uz apkārtni.
Kad šajā vietā atgriežos septembra beigās, un viesnīcu konkrētajā dienā ir pilnībā rezervējuši Moldovas politiskie čiekuri, vairāk pie ēdiena netiekam, vien pēc lielas pierunāšanas un apelēšanas pie bērnu vislabākajām interesēm varam padzert kādu siltu tēju turpat pie bāra letes. Jebkurā gadījumā Vila Etnica ir skaista viesnīca ar lielisku restorānu, un ja vien melns kaķis vai Moldovas čiekuri ceļu nešķērsos nākamo reizi, šeit noteikti ir jāatbrauc atkal.
