Mīļā Moldova. 9. septembris. Belci - Kišiņevas lidosta - Belci
Manai Belcu dzīvokļa saimniecei Irinai pienācis laiks doties studijās uz Grieķiju. Irina ir saņēmusi stipendiju un tagad pusgadu mācīsies Grieķijā ar mērķi pabeigt savu maģistra darbu. Es smejos, ka mācībām labāk vajadzēja izvēlēties kādu drūmu pasaules vietu, nevis saulaino Grieķiju, kur domas būs pie visa cita, tikai ne pie grāmatām. Tomēr viss ir izlemts un man 9. septembra rītā Irina jānogādā Kišiņevas lidostā. Kad uzzināju, ka Irina taisās braukt naktī uz Kišiņevas lidostu no Belciem, es nedomājot piedāvāju viņai palīdzību, sak’ – aizvedīšu. Esmu Irinai bezgalīgi pateicīga par iespēju dzīvot viņas dzīvoklī, kā ka vismaz šādā veidā gribu viņai atdarīt ar labu. Tā kā lidmašīna izlido jau nedaudz pāri 8:00 no rīta, tad no Belciem jāizbrauc vēlākais 5:00, jo ceļš ir ap 150 km garš un būs vajadzīgas vismaz 2 stundas, lai nokļūtu galā. Neesmu nekāds Šūmahers un naktī pa ceļu braucu ļoti piesardzīgi. Turklāt nekad dzīvē vispār neesmu bijusi Kišiņevā un man nav ne jausmas, kā tur aizbraukt. Nebiju arī plānojusi pirmo reizi mūžā Moldovas galvaspilsētā ierasties pa nakti. Tomēr kā jau teicu, esmu Irinai tik pateicīga par laipno uzņemšanu, ka pati piesakos viņu nogādāt Kišiņevā, neraugoties uz to, ka tajā pašā dienā man vēl jātiek atpakaļ uz Belciem un jālasa studentiem lekcijas.
Iepriekšējā vakarā kopā ar Irinas draudzenēm un Irinas 16 gadīgo brāli Dimu sēžam virtuvē pie galda un pļāpājam par dzīvi. Moldāvi ir sirsnīgi, draudzīgi un visādā ziņā lieliski cilvēki, un jūtos laimīga piedzīvot šo brīdi kopā ar viņiem. Lai kompānijā varētu brīvi parunāt rumāņu valodā, atstāju viņus un eju gulēt, jo jūtos neērti, ka viena cilvēka dēļ viņiem te jāpārslēdzas uz angļu, te krievu valodu.
Jau pulksten 4:30 no rīta mostamies, un samiegojušies pa nakts melnumu ap 5:00 taustāmies uz mašīnu. Ak, kā es neciešu braukt melnā tumsā pa svešu vietu! Ceļš ir briesmīgs, drebelīgs un bedrains, un esmu pilnīgi droša, ka šodien mēs visi iesim bojā. Pa tādu ceļu nav iespējams ātri pabraukt, turklāt mans redzes neasums šo situāciju padara vēl dramatiskāku. Tomēr jau pēc 50 km asfaltētais ceļš aiz Belciem sāk palikt labāks. Neilgi pēc plkst. 6.00 sāk aust saule un kļūst saskatāma skaistā Moldovas daba – brīnišķīgi lauki, āres, pakalni, ganības un mežainie nogabali. Mīļā Moldova! Jo tuvāk Kišiņevai, jo labāks paliek ceļš, un drīz jau esam klāt Kišiņevā, kur atkal asfalts vietām ir superbedrains. Pilsēta ir liela, augstām mājām, plašām ielām. Irina zina ceļu un rāda man, kur braukt. Garmin iekārta neatpazīst vairākas ielas, un lidosta tajā vispār nav ieprogrammēta. Skaidrs ir tas, ka turp mēs tiksim, bet atpakaļ visādi var gadīties. Pie pašas lidostas apstādinām mašīnu, lai nofotografētu lidmašīnas maketu dabīgā lielumā.
Kā jau īsteni foto maniaki pametam mašīnu ceļa malā ar avārijas gaismiņām, un ņemamies bildēt lidmašīnu. Tad salecam atpakaļ mašīnā un meklējam, kur to varētu godīgi noparkot. Viena iespēja ir mašīnu nolikt maksas stāvvietā, bet Irina parāda celiņu aiz lidostas, kur vēl pieparkojušies tādi pat bezmaksas stāvvietas tīkotāji. Es uztraucos, vai te maz ir brīv stāvēt, bet Irina atgādina, ka esam Moldovā un te mašīnu liek tur, kur ir vieta, nevis tur, kur atļauts. Nu, lai tad arī tā būtu.
Lidostā ir izcils Wi-Fi un Irina parāda uz sienas izvietotu stilizētu Moldovas logo un QR Scanner kodu. To lejuplādējot, iegūstu interesantu tūrisma padomu materiālu par Moldovu – ievērojamākajām apskates vietām, muzejiem, vīna darītavām, parkiem. Aplikācija vēl šodien ir manā telefonā un ar nostalģiju skatos, cik šobrīd atrodos tālu no tā, kas Moldovā bija ar roku sasniedzams.
Lai gan līdz lidmašīnas izlidošanai ir palikusi nieka stunda, tomēr nav iespējams ne piereģistrēties, ne nodot bagāžu. Lidosta ir maza, un tāpēc pasažieru apkalpošana sākas tad, kad lidmašīna kļūst reāli, ne tikai virtuāli redzama. Irina vispirms lidos uz Bukaresti un tad tālāk – uz Grieķiju. Lidostas 2. stāvā var nopirkt kafiju un sausus un negaršīgus kruasānus. Moldovā labāk ēst vietējos ēdienus, kas te patiešām ir garšīgi, un nemuļķoties ar franču darinājumiem. Kruasānu sadalām uz trīs un apēdam, noskalojot visu ar kafiju. Pēc brīža arī klāt ir lidmašīna un lidostas skaļrunī tiek paziņots par iespēju nodot bagāžu. Irina nodod savu mega smago koferi – nav joka lieta jaunai dāmai ceļot uz pusgadu un vienā somā salikt visu dzīvei un studijām vajadzīgo. Mēs apkampjamies, nedaudz paraudam un solāmies uz mūžu palikt draugos. Irinas brālis Dima arī ir ļoti bēdīgs, jo lielā māsa viņam ir ļoti mīļa. Tagad Dima dosies atpakaļ uz laukiem, kur nedaudz ārpus Belciem dzīvo mazā ciemā kopā ar mammu.
Mēs ar Dimu ejam uz mašīnu un sākam domāt, kā lai tiek atpakaļ uz Belciem. Garmin ierīce parāda aptuveno virzienu un tā arī mēs braucam. Iebraucot Kišiņevā no lidostas puses, var redzēt slaveno Kišiņevas skatu, kad ceļa abās pusēs simetriski redzamas augstās, kādreiz modernās mājas. Skaisto skatu var redzēt, ja brauc pa ceļa centrālo joslu, kas nozīmē arī pieklājīgu ātrumu. Tā kā pati stūrēju, tad iedodu Dimam fotoaparātu un piekodinu, lai bildē un daudz. Dima to arī dara, bet rezultāts šā kā tā ir miglains. Mēs smejamies par šādu tandēmu un skatāmies, kā lai tiek ārā no Kišiņevas. Paraujam vienu ielu tālāk nekā vajadzīgs un nokļūstam pie parlamenta ēkas, kur ir uzceltas ap 100 teltis – protestētāji pret prokrievisko politiku un protestētāji pret bankās izsaimniekotajiem naudas līdzekļiem te dzīvo jau nedēļu. Ir mazliet baisi, bet vienlaikus sajūta, ka redzu valsti nozīmīgu pārmaiņu rītausmā.
Ceļš līdz Belciem ir tāls, un Dima daudz stāsta par dzīvi laukos, par savu bērnību. Bērnībā kaimiņš viņam piedāvāja paņemt saimniecībā zirgu. Moldovā zirgs ir teju vai katrā lauku sētā, jo tikai ar zirgaspēku no lauka var pārvest smagās ražas nastas un apstrādāt laukus. Arī mūsdienās tikai retajā lauku sētā ir atrodams motorizēts lauku transports. Darba dēļ joprojām tiek turēti zirgi. Tomēr Dimas tēvs nav ļāvis pieņemt zirgu un pat pēc daudziem gadiem puisis tēvam to nav piedevis. Vēl pēc kāda laika Dimas tēvs ģimeni ir atstājis un pārcēlies uz Austriju it kā darba meklējumos. Dimam nav labas attiecības ar tēvu un viņš dusmojas un skumst par šādu ģimenes modeli. Es klausos Dimu un jūtos, ka man tiek uzticēts kas ļoti nozīmīgs – šis stāsts. Ne katru dienu cilvēki uztic personiskus stāstus, bet svešiniekiem mēs mēdzam vieglāk atklāt savu dzīvi nekā tuviniekiem. Dima labi mācās, viņš ir olimpiāžu uzvarētājs kā eksaktos, tā humanitāros priekšmetos. Pagaidām viņš vēl nezina, kur tālāk gribētu studēt. Es no sirds viņam novēlu labu veiksmi un veselīgas ambīcijas, lai viņam izdotos izveidot pašam savu dzīvi un karjeru.
Pa ceļam braucot, ieraugām aitu un kazu ganāmpulku ar brašiem ganiem un uzticamo Pakanu vai Reksi. Tā kā ganāmpulks ir pie paša ceļa, tad es lūdzu Dimam neļaunot, ka apstāšos, lai tās nofotografētu. Sunītim ir tāds skatiens, no kura kļūst skaidri jaušams, ka viņš arī ar prāvākiem kumosiem ir ticis galā. Dima grib sunīti sasaukt un noglaudīt galvu, bet šis nav mājas suns un tāpēc klāt nenāk. Varbūt labi, ka tā.
Tā pļāpājot, esam tikuši līdz Belciem. Es gribu aizvest Dimu uz autoostu, jo viņam tālāk jābrauc uz laukiem. Pēc tam jāpaspēj nodušoties un doties uz lekcijām augstskolā. Tomēr Dimam veikalā vēl jānopērk burtnīcas vāciņi. Kamēr Dima pērk kancelejas preces, es stāvu pie veikala kases un telefonā pētu šīrīta Kišiņevas fotogrāfijas. Man pienāk klāt veikala apsargs un prasa, vai man ir iPhone 6? Es jūtos totāli apmulsusi, jo parasti apsargi nenāk klāt, lai vaicātu jebkādus jautājumus, kas nav saistīti ar veikala apzagšanas mēģinājumu. Kaut ko noburkšķu zem deguna un lavos uz izejas pusi. Sargs man sauc nopakaļ, ka es taču drīkstu palikt veikalā, bet man tas vairāk nav patīkami.
Pēc mirkļa Dima jau ir iepircies un mēs esam uz dzīvokli dzert tēju. Dima piedāvā arī alu, bet tā kā ir plkst. 11.00 no rīta un Dimam ir 16 gadi, tad es pateicoties atbildu, ka šobrīd alu nedzeršu. Dima man cenšas izskaidrot, ka viņš jau nepiedāvā alu dzert, bet tikai pagaršot. Tomēr man šorīt ir par daudz ar visa veida jautājumiem un es uzņemos mammas lomu nolemdama: “Dima, man laiks ir darbu, bet Tevi es aizvedīšu līdz autoostai, labi?” Tā mēs iečekojamies viens otra draugos sociālajos tīklos un šis dienas interesantākā daļa ar to Belcos ir beigusies.