Čeberloja un čečenu tautas traģēdija „Pavēlēts aizmirst” (Dižo vainahu zemes 3. Daļa).
|
Pēteris Vēciņš
|
Sveicināti atkal Kaukāzā! Beidzot esmu pabeidzis sava stāsta par ceļojumu Čečenijas republikā 3. daļu. Pirmās divas stāsta daļas: „Groznija” un „Pa Kukāza karu takām, čečenu zeme Ičkērija”, jau esmu publicejis un ja jums ir interese tad tās arī varat šeit palasīt. Sākotnēji gan biju plānojis, ka mans stāsts par Čečeniju sastāvēs no trīs daļām, bet turpinot raksīt nolēmu to papildināt vēl ar vienu daļu. Kāpēc tā? Ļoti vienkārši! Jau iepriekšējās stāsta daļās droši vien ievērojāt, ka daudz tēmas veltītas dažādiem kariem un drūmiem notikumiem Čečenijas vēsturē. Arī turpinot stāstu man vēl nāksies pieskarties nevisai jaukai tēmai, kas saistīta ar traģiskiem notikumiem. Tajā pat laikā vēl ir jāpastāsta par daudz ko jauku un skaistu, kas saistīts ar Čečeniju un vainahu tautām. Tadēļ nolēmu! Atlikušo stāstījumu sadalīt vēl divās daļās un vienā no tām pabeigšu tēmu par traģiskajiem notikumiem, bet otrajā-pedējā jau pastāstīšu tikai par jauko un patīkamo. Tas gan nenozīmē ka šinī stāsta daļā runa ies tikai par traģiskām tēmām. Nebūt ne!
Kādi tad ir šodienas un turpmāko pāris dienu plāni, un par ko pastāstīšu šajā stāsta daļā? Tātad, vispirms īsumā! Šodien man ieplānots izmest nelielu loku ap Kezenoiam ezeru un tad doties uz tepat blakus esošo Antsaltas ieleju, kur apskatīsimies dažus no pamestajiem čečenu kalnu auliem. Tur arī pastāstīšu par to, kas notika šeit Čeberlojas rajonā un visā Čečenijā pēc otrā pasaules kara. Tāpat pastāstīšu kas šeit notiek šodien un kādi ir šī rajona nākotnes plāni. Tālāk Antsaltas Ieljā mēģināsim nokļūt arī līdz ūdenskritumam. Savukārt pašā vakarā atgriezīsimies viesnīcā un jau rīt mēģināsim šķērsot kalnu pāreju lai nokļūtu Šarojas augstkalnu rajonā. Par to jau stāstīšu stāsta pedējā daļā.
Tad nu Šarojā arī baudīsim Kaukāza kalnu varenību un parunāsim par čečenu dzimtu-teipu tradīcijām. Savukārt rīt vakarā no Šarojas pāri vēlvienai kalnu pārejai mēģināsim nokļūt Argunas ielejā, līdz Itumkale ciemam, kur apmetīsimies viesu namā uz pāris nākamajām naktīm. Sekojoši no Itumkalē mēs dosimies apskatīt senās- leģendārās „Saules zemes Malhistas” pilsētu Coi Pede un topošo slēpošanas kūrortu Veduči. Ceļojuma noslēgumā, pa Argunas upes ieleju, dosimies atpakaļ uz Groziju un pa ceļam iegriezīsimies Urus Martanas pilsētā, kur paviesosimies pie Adama Satujeva un apskatīsimies viņa veidoto brīvdabas etnogrāfisko muzeju Dondi Jurt.
Kezenoiam ezers.
Un tātad! Esmu Čečenijā jau trešo dienu un vakar vakarā pēc garas, noslogotas un ļoti interesantas ceļojuma dienas nonācām līdz Kezenoiam ezeram. Šeit arī apmetos vietējā sporta un tūrisma kompleksā „Kezenoiam”, kurš atrodas burtiski ezera krastā. Tāpat vakar pavadīju arī ne mazāk interesantu vakaru kopā ar čečenu specvienības vīriem, cepjot un baudot lielisku šašliku. Neskatoties ka uz naktsmieru devos ļoti vēlu, šorīt pamostos laicīgi un pirms došanās brokastīs nolemju aiziet līdz ezermalai.
Pa nakti spēcīgi lija lietus un šķiet kādu brīdi pat sniga slapjšs sniegs. Uz doto mirkli nokrišņi ir norimuši, bet debesis vēl jo projām klāj tumši mākoņi un iespējams ka pa dienu atkal līs. Tas patiesībā pavisam nav labi, jo var izjaukt mūsu plānus.
Lēnā garā aizstaigāju līdz ezera krastam. Te nu viņš ir! Kezenoiam ezers, kurš tiek uzskatīts par vienu no Čečenijas republikas pērlēm un tas tiek reklamēts burtiski visos tūrisma bukletos un informācijas avotos par Čečeniju. Ezers atrodas starp augstiem kalniem, 1869 metrus virs jūras līmeņa un tā platība ir 2,4km2. Kā jau vakar minēju, ezers atrodas divu republiku teritorijās. Aptuveni puse ezera atrodas Čečenijas teritorijā, bet otra puse pretējā krastā, uz kuru es tagad lūkojos, atrodas Dagestānas teritorijā.
Faktiski ezers ir izveidojies zemestīču rezultātā radītam senam nogruvumam, kurš aizšķērsoja ieleju un ja tā kārtīgi papēta apkārtnes reljefu patiešām var redzēt, ka ezera dienvidrietumu galā atrodas kaut kas līdzīgs dabīgam dambim un aiz tā atrodas dziļa aiza. Laika gaitā ezera gultne ir aizsērējusi ar akmeņiem un no kalniem ūdens atnesto smilti, bet tik un tā ezers ir diezgan dziļš. Tā dziļums dziļākajā vietā ir 74 metri un tādējādi Kezenoiam it kā esot trešais dziļākais augstkalnu ezers Kaukāzā.
Ūdens ezerā nonāk no vairākiem virszemes un pazemes strautiem, un pavisam nelielām upītēm: Harsumas un Kauhas, pa kuru ielejām mēs vakar kā reiz nonācām līdz ezeram. Interesantākais ir tas, ka šim ezeram nav iztekas! Acīmredzot ūdens no tā izplūst pa pazemes avotiem uz aizu aiz dabīgā dambja. Patreiz ūdens līmenis ezerā ir stipri zemāks par maksimālo un uz klinšainajiem krastiem ļoti labi var saskatīt maksimālā līmeņa līniju. Viens no sastaptajiem vīriem man saka, ka viņš esot nobažījies par to ka ūdens līmenis ezerā ir tik zems! Parasti šajā laikā, pavasarī, pēc sniega kušans kalnos, ūdens ezerā sasniedzot maksimālo līmeni, bet šogad tas tā nenotiekot. Vīrs izsakās, ka pie šādas situācijas vis ticamāk vainīgi esot cilvēki. Ap ezeru patreiz notiek dažādi būvdarbi un pēc viņa domām kaut kas sakarā ar nekontrolētu būvniecību ir izmainījies dabas procesos.
Pavērojot skatu ap ezeru tiešām var redzēt, ka pretējā krastā norit ceļa būves darbi kuru gaitā akmeņi un zeme burtiski tiek šķūrēta ezerā. Rezultātā izdaudzinātais Kezenoiam ezera skaistums ir sabojāts. Jaunā ceļa trase gar ezera ziemeļu krastu izskatās kā rēta ainavā. Labi, ceļi it kā ir jābūvē, bet to taču var darīt daudz saudzīgāk! Tgad lai šie izgrauztie robi ezera krastā pārklātos ar augu segu un zaļumiem, paies vairāki gadi un var būt pat desmitgades.
Līdzīga situācija ir arī šajā krastā pie sporta un tūrisma kompleksa. It kā jau ir labi, ka bijušā PSRS laiku tūristubāze, kura sakarā ar karadarbību vairākus gadus bija pamesta un izpostīta, tagad ir atjaunota un tajā atkal var uzņemt viesus! Bet! Atkal ir problēma! Būvdarbi ir paveikti visai nekvalitatīvi un brutāli. Manā uztverē zemes darbi ap tūrisma kompleksu ir veikti nerēķinoties ar dabas aizsardības principiem. Darbi ir veikti haotiski, daudz lielākā platībā kā būtu nepieciešams. Vispār kaut ko līdzīgu jau ievēroju vairākās vietās Krievijā un šeit Čečenijā. Ja šeit kaut ko lielāku būvē tad būvdarbu gaitā tiek izrakņāta un izkropļota nevajadzīgi plaša teritorija ap ceļajamām ēkām. Tas pats notiek arī veicot ceļu rekonstrukciju vai būvniecību.
Arī šeit pie Kezenoiam tūrisma kompleksa būvniecības gaitā zeme un celtniecības atkritumi tikuši šķūrēti krustu šķērsu. Daļa zemes kopā ar būvgružiem ir sašķūrēta arī ezerā. Šķiet vēlāk ir mēģināts šurp vest smiltis ar ideju veidot pludmali un drošivien ar mērķi, pie reizes apslēpt būvgružus, bet betona un ķieģeļu lauskas un armatūras gabalus šur tur vēl jo projām var manīt. Vēl es nevaru saprast, priekš kam šeit vispār vajadzētu veidot pludmali, ja šeit nekad nebūs iespējams peldēties! Ūdens temperatūra ezerā vissiltākajā vasaras periodā sasniedz tikai +14 grādus un tas ir tikai virsējā ūdens kārtā. Jau metru dziļumā ūdens tepmeratūra ir zem + 10 grādiem. Savukart ziemas periodā ezers aizsalst un to klāj vairāk kā 80 centimetrus bieza ledus kārta.
Vēl lielāku neizpratni, atgriežoties viesnīcā, man izraisa tur izvietotie perspektīvās attīstības plānu uzskates materiāli! Lūkojoties uz maketiem un bildēm pārņem šausmas, un rodas jautājums! Ko jūs gribat darīt?! Izskatās, ka izdaudzinātā neskartās dabas objekta-ezera krastā ir ieplānots būvēt mega viesnīcu, kura līdzinās kautkādam „piramīdveida monstram”. Šāda plāna realizācijas gadījumā Kezenoiam ezers pilnīgi pazaudēs savu burvību. Jau tagad tam ir nodarīts pāri, bet kas notiks, ja šiet uzbūvēs šādu mega viesnīcu, pie kam ar tādām metodēm, kā tas jau darīts līdz šim?
Cerams ka šāds plāns netiks realizēts. Brokastojot pārmiju pāris vārdus ar viesmīli un uzzinu, ka it kā šī lielummānijas iespaidā radītā ideja šķiet netiks realizēta, jo tādam projektam neviens nevēlas piešķirt finansējumu. Tādējādi šķiet, ka šis projekts paliks tikai uz maketa un bidēs, kā arī kādu ambiciozu ierēdņu galvās. Labi, lai nu tā būtu!
Tagad nesteidzoties ieturu vieglas brokastis un pavisam drīz varu turpināt ceļojumu. Kamēr pie viesnīcas gaidu savu gidu Magomedu, kurš drīz ieradīsies, vēlreiz izmetu loku ezera virzienā. Manu uzmanību šoreiz piesaista pretējā krastā redzamās piekalnes. Tās sastāv no tadām kā terasēm, kuras šķiet ir makslīgi radītas. Patiesībā pastāv versija, ka cilvēki šeit Kezenoiam ezera krastos esot dzīvojuši jau vairāk kā pirms tūkstots gadiem un iespējams, ka tad šeit arī tapa šīs terases. Ticamāk ka tās radītas veidojot sējumus un dārzus. Tagad gan tā īsti ir grūti noticēt šij versijai, jo patreiz klimatiskie apstākļi šeit dārzu un sējumu veidošanai ir pilnīgi nepiemēroti, bet iespējams ka agrāk tie šeit ir bijuši stipri maigāki.
Te nu ierodas mans gids Magomeds un mēs varam sākt šodienas ekskursiju. Sākumā izmetam nelielu loku gar ezera krastu, bet tā kā ezers nav liels, tā apskate neaizņem daudz laika. Vēl tikai pāris foto kadru no augstāka skatu punkta un varam doties tālāk.
Čeberlojas rajons, Ielejas sargs- auls Hoi.
Jau minēju, ka šodien apskatīsim Čeberlojas rajonu. Faktiski mēs jau atrodamies tā administratīvajā teritorijā. Tagad mēs sekosim līdz ielejai, kur apskatīsim pāris pamestus šī rajona aulus un senās čečenu apmetnes.
Uzreiz aiz ezera, kur atrodas jau pieminētais dabīgais dambis, no tā lejup paveras lieliska ielejas panorāma. Burtiski lejā sākas arī neliela upīte, kuras ūdeņus šķiet bagātina pazemes avoti kuri tek no Kezenoiam ezera. Tālāk ielejā šī upīte ietek Antsaltas upē, kura faktiski ir lielākā upe plašajā ielejā un tieši tajā ieplūst arī pārējās šīs ielejas upes un strauti.
Seko neliels brauciens pa ilejas stāvo nogāzi un mēs nonākam nelielā aulā, jeb apdzīvotā vietā, kurā atrodas dažas viensētas un neliela mošeja. Burtiski lejup pa nogāzi no aula jau var manīt senu ēku drupas.
Tātad esam nonākušī Hojas(Hoi) aulā, kurš senatnē ir bijis, ja ne gluži pats lielākais auls Čeberlojas rajonā, tad viens no lielākajiem noteikti. Nosaukums Hoi esot cēlies no sardzes torņa Hoingala(čečenu valodā hoingala (Хойн-гIала) nozīmē sardzes tornis, bet ho-sardze) nosaukuma. Šis tornis šeit agrāk atradies un kalpojis kā robežsardzes postenis.
Te nu mēs veiksim nelielu pastaigu pa senā aula ieliņām, jeb prezīzāk sakot starp tā ēku paliekām. Ciems tiešām attaisno sava nosaukuma izcelsmi, jo atrodas burtiski uz klints virs aizas un no šejienes ir pārskatāma lielākā daļa Antsaltas upes ielejas, un no šejienes tiešām bija iespējams uzraudzīt visu kas ielejā notiek.
Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka šis auls šeit tapis jau vairāk kā pirms tūkstots gadiem. Vai tā tiešām ir, īsti nav iespējams pārbaudīt, jo tik senas dokumentācijas par šo novadu nav pieejamas. Vēl jo vairāk, zinot to ka šo novadu pastāvīgi ir plosījuši kari, ir saprotams kāpēc liecības nav saglabājušās. Vietējie iedzīvotāji visu šo karu gaitā priekšroku deva šķēpam un zobenam, bet ne rakstāmspalvai. Vēsturnieki gan pētot čečenu aulu torņus ir nonākuši pie secinājuma, ka tie patiešām var būt vecāki par tūkstots gadiem. Viens no šādiem torņiem, kā jau minēju, atradās arī šeit Hojas aulā. Uz šo brīdi no šī torņa faktiski ir saglabājies tikai pirmā stāva fragments uz kura ļoti labi saskatāmas senas piktogrammas, kuras nu noteikti ir tapušas laikā pirms šeit nonāca islāms.
Šādas piktogrammas ir ne tikai uz torņa sienām. Tās sastopamas uz vairākām aula senajām būvēm. Pārsvarā tās ir veidotas uz ēku pamatu stūrakmeņiem, vai virs ieejām un lodziņiem.
Jāsaka gan senākajām ēkām logi nav bijuši, bet dažām ir izveidots kaut kas līdzīgs šaujamlūkām. Acīmredzot kara gadījumā, ja aulam kāds uzbruka, jebkura ēka tajā kalpoja kā aizsargbūve, jeb cietoksnis.
Aulā senāk esot bijuši vairāki torņi, bet līdz šodienai neviens no tiem nav saglabājies. Pēdējais no šādiem torņiem tika iznīcinats pavisam nesenā pagātnē un tagad šeit Hojā varu apskatīt tikai šī bijušā dižā, tagad nelaimīgā, torņa pamatus.!
Izrādās šis tornis tika uzspridzināts ar nolūku uzfilmēt sižetu kādai no Krievijas filmām-bojevikiem par „miermīlīgajiem varenās dzimtenes vienotības aizstāvjiem”. Tāda lūk attieksme pret Krievijas sastāvā dzīvojošas tautas kultūru un vēsturi! Jāsaka ka līdzīgu likteni piemeklējis ne tikai šis čečenu vēstures piemineklis Hojas aulā. Pēdējo Čečenijas karu gaitā esot iznīcināti un izpostīti vairāki simti čečenu vēstures un kultūras mantojuma objekti. Kas to izdarīja? Čečeni paši? Tā saucamie čečenu teroristi? Protams ka nē!
Turpinot pastaigu pa seno Hojas aulu vairākās vietās uzduramies tādām kā šahtām zemē. Vietām tās izskatās pat bīstamas un pastāv draudi tām tuvojoties iegāztis kādā no pazemes telpām!
Izradās ka šeit Čeberlojas rajonā ir vienīgā vieta Čečenijā, kur senajos aulos būvētas šādas pazemes telpas, jeb pagrabi ar lokveida arkām.
Senāk šīs telpas kalpoja kā noliktavas, jeb pagrabi. Vēlāk tajās esot turēti arī mājlopi. Arī tagad var manīt, ka pāris pazemes telpās tiek turētas aitas un kazas.
Čečenu autonomija un „Baigā ziema” 1944. gadā.
Tā nu pamazām turpinām apsekot Hojas aulu un ievēroju, ka vairākas ēkas tajā par graustiem ir pārvērtušās ne pavisam senos laikos. Vairākās būvēs vēl jo projām var pamanīt arī koka frgmentus un pat logu rāmjus. Tātad šajās ēkās ļaudis ir dzīvojuši arī salīdzinoši nesenā pagātnē. Tas tā patiesībā arī bija. Izrādās ka līdz 1944. gadam šis auls nebūt neizskatījās pēc drupu kaudzes.
Hojā un tās apkārtnē tad esot dzīvojuši vairāk kā tūkstots iedzīvotāji, bet tad izvērtās traģisks notikums. Par to, staigajot pa Hojas aulu, man nāksies nedaudz pastāstīt, bet lai vēl labāk izprastu tā laika notikumus nāksies nedaudz iedziļināties arī vēsturē.
Un tātad! Pēc diviem nežēlīgiem Kaukāza kariem (par tiem jau stastīju stāsta iepriekšējā daļā -Pa Kaukāza karu takām) kuri nosacīti noslēdzās 1864. gadā Krievijas Impērija ieguva pilnu kontroli pār Ziemeļkaukāza teritorijām un pār tajās dzīvojošām tautām.
Sekojoši, praktiski visa Ziemeļkaukāza teritorijas tika iekļautas vienotā Terekas apgabalā ar centru Vladikavkāzā. Nonākšana Krievijas pakļautībā gan nenozīmēja, ka kalnieši padevīgi pakļāvās vietējiem impērijas kaklakungiem. Lielākas vai mazākas sacelšanās un bunti notika pastāvīgi, bet pie plaša mēroga kara tas tomēr nenoveda. Pārsvarā šādas sacelšanās beidzās ar sakāvi un sekojošām represijām pret to organizētājiem, un iedzīvotājiem. Šāda situācija turpinājās līdz pat laikam, kad 1917. gadā Krieviju satricināja revolūcija.
Patiesībā sākotnēji kalniešiem revolucionarās idejas šķita visai simpatiskas un tie bieži atbalstīja tās, jo revolūcija tika vērsta pret cariskās Krievijas valdību, kuru kalnieši nemīlēja tā pat kā revolucionāri. Revolucionāro kustību pārstāvjiem bez īpašām grūtībām izdevās ieņēmt un pakļaut kontrolei lielākās Ziemeļkaukāza pilsētas. 1918. gadā Sarkanajai armijai izdevās ieņemt Mozdoku un Grozniju. Sekojoši tajā pašā gadā cariskajai Krievijai lojālā Kaukāza brīvprātīgā armija, ģenerāļa Vrangeļa vadībā, atgūst Grozniju un lielo daļu Ziemeļkaukāza, bet jau 1920. gadā Grozniju atkal ieņem Sarkanā armija, kura uz to brīdi jau saņēma lielu kalniešu atbalstu.
Pēc padomju varas nodibināšanas visā Ziemeļkaukāzā, 1921. gadā tika izveidota „Kalnu Padomju Sociālistiskā Republika” (Горская ССР),bet vēlāk tā tiek pārveidota par autonomo republiku, kuras sastāvā ietilpa arī čečenu un ingušu(vainahu) apdzīvotās teritorijas. Sekojoši 1922. gadā Kalnu republikas satāvā tika izdalīti autonomie apgabali starp kuriem tika izveidots arī Čečenu autonomais apgabals, kura satāvā uz to brīdi gan netika iekļauta Groznijas pilseta un tās piepilsētas rajons.
Savukārt 1924. gadā tiek likvidēta Kalnu Autonomā Padomju Socialistiskā Republika un tās autonomie apgabali tika iekļauti Ziemeļkaukāza novadā, un Groznijas pilsēta ar piepilsētas rajonu jau tiek pievienota Čečenu autonomajam apgabalam. Tāpat šim apgabalam tika pievienota liela daļa no bijušā Sunžas kazaku apgabala teritorijām, bet nedaudz vēlāk daļa šo teritoriju jau tiek pievienotas Ingušu autonamajam apgabalam. Sekojoši 1934. gadā ņemot par pamatu to, ka čečeni un inguši, tātad vainahi, ir ļoti radniecīgas tautas, Ingušu un Čečenu autonomie novadi tiek apvienoti vinotā autonomajā novadā, bet 1936. gadā šis autonomais novads jau tiek pārveidots par Čečenijas un Ingušijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku.
Tādējādi sanāca tā, ka jaunā padomju vara šajā periodā daudz maz respektēja mazo tautu intereses, ko līdz tam nekādi nevēlējās darīt cariskās Krievijas Impērijas vadība. Arī sekojošo kolektivizāciju Čečenijā un Ingušijā neuztvēra tik sāpīgi, kā daudzos citos jaunās Padomju valsts reģionos, jo patiesībā vainahu sabiedrības modelis jau bija balstīts uz dzimtu kopīgām-kolektīvām interesēm. Jaunizveidotie kolhozi sākotnēji pat tika veidoti no pastāvošām vainahu kopienām. Tas izpaudās tā, ka uz aula vai aulu grupas bāzes tika izveidots kolhozs, kurā faktiski dzīvoja un strādāja ļaudis, kuri pārstāvēja veselu -vienotu dzimtu, vai pāris radniecīgu kopienu, kuru iekšienē jau pastāvēja ciešas kolektīvās saites un attiecības.
Vainahu attieksme pret padomju varu sāka pasliktināties tikai pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, kad politiskām represijām tika pakļauti vairāki ietekmīgi ļaudis un garīdznieki. Taisnības labad gan japiebilst, ka tad liela daļa no represētajiem bija arī pašas Komunistiskās partijas vietējie biedri. Toties nopietnākās domstarpības starp vainahiem un padomju varu izraisījās Otrā pasaules kara laikā, kad lielā daļa čečenu un ingušu nevēlējās karot Padomju armijas rindās, un tie visai bieži atteicās doties uz kara komisariātiem un centās paslēpties kalnu aulos. Īpaši šāda tendence pastiprinājās tad, kad Nacistiskās Vācijas karaspēks nonāca līdz Kaukāza kalnu piekājei. Tad vairumam kalniešu šķita, ka Padomju valsts tūlīt pat karu zaudēs un tādā gadījumā galīgi nav vērts karot tās armijas rindās. Vēl jo vairāk, nacistiskā Vacija Ziemeļkaukāzā izvērsa plašu propogandu, kuras mērķis bija vervēt kalniešus cīņai par „brīvību no Padomju okupantiem”. Rezultātā izveidojās tāda situācija kāda mums latviešiem pavisam nav sveša! Sanāca tā, ka daļa kalniešu Otrā pasaules kara laikā karoja Padomju armijas rindās, bet pavisam neliela daļa nacistiskās Vācijas armijas rindās. Un tomēr atgādināšu, ka lielākā daļa vainahu nekaroja ne pie vieniem, ne otriem! Tie vienkārši ignorēja šo, ne savu karu un kā jau tikko minēju, viņi vienkārši paslēpās kalnu aulos. Tas gan viņus nepaglāba no nelaimes.
Vēl pat nebija beidzies Otrais pasaules karš, kā padomju vara nolēma atriebties kaukāza tautām par nelojālo attieksmi. 1943. gadā Ziemeļkaukāzā tika uzsāktas represijas pret iedzīvotājiem. Pirmās deportācijas tika veiktas Karačju un čerkesu republikā, no kuras burtiski tikko bija padzīts nacistiskās Vācijas karaspēks. Tālāk sekoja nākamais deportācijas vilnis, kurš jau skara arī Čečeniju un Ingušiju, kuru teritorijas vācu karaspēka kontrolē nekad nebija pat nonākušas. Tas notika 1944. gada 23. februārī. Saskaņā ar Berijas izdoto un Staļina atbalstīto plānu tika uzsākta vainahu deportācija. Praktiski šī plāna mērķis bija deportēt pilnīgi visus čečenu un ingušu tautības iedzīvotājus uz Kazahijas stepju, Kirgīzijas kalnu un Sibīrijas mazapdzīvotajiem reģioniem.
Plāna realizacijā dalību ņēma gandrīz 20 tūkstoši NKVD darbinieku, kuriem palīgā tika nosūtīti aptuveni 100 tūkstoš armijnieku un dažādu iekšlietu struktūru pārstāvju. Dažu dienu laikā tūkstošiem ļaužu tika sadzīti uz tuvējām dzelzceļa stacijām Groznijā, Nazraņā, Sunžā, Argunā, Gudermezā un citur, no kurienes lopu vagonos tie tika nosūtīti uz jau pieminētajiem reģioniem. Domāju ka mūsu latviešiem arī šeit īsti nav jāstāsta par to kas visam tam sekoja, bet tomēr gribu piebilst, ka vainahu deportācija noritēja daudz nežēlīgāk, kā Baltijas tautu deportācija. Pirmkārt, kalniešu deportācija notika ziemā, kad valdīja nežēlīgs sals. Tadējādi ļoti liels skaits deportēto ļaužu gāja bojā jau pa ceļam uz izsūtījuma vietām. Otrkārt, no Čečenijas un Ingušijas tika deportēti gandrīz visi iedzīvotāji neņemot vērā pat to, vai viņi bija, vai nebija lojāli Padomju valstij. Pie kam, deportēti tika pat tie kalnieši, kuri bija karojuši pret nacistisko Vāciju Padomju armijas rindās!
Veicot vainahu deportāciju izrādījās, ka katastrofāli trūkst tehnikas un līdzekļu šīs operācijas savlaicīgai pabeigšanai. Faktiski tam trūka auto transports un pajūgi. Tā pat, ziemas bargajos apstākļos, netika laicīgi padoti vagoni. Tātad pastāvēja draudi, ka deportāciju nevarēs pabeigt Berijas un Staļina nosprautajā laikā (līdz 9.martam) un tad par šīs operācijas kavēšanos nāksis atbildēt nozīmētajiem tās vadītājiem. Kas notiks gadījumā ja Staļina un Berijas pavēles netiks izpildītas laikā, to visi labi zināja. Tādējādi kad operācijas vadība saprata, ka savlaicīga plāna realizacija var izgāzties tad tika dotas pavēles iznīcināt tos ļaudis, kurus nebija iespējams izvest no republikas teritorijas paredzētajā termiņā.
Rezultātā tūkstošiem ļaužu starp kuriem lielākā daļā bija tādi, kuriem nokļūšana līdz tuvākajām dzelzceļa stacijām sagādāja grūtības tika nošauti uz vietas. Protams ka lielākā daļa no tiem bija sievietes, bērni un vecāku gadu gājuma ļaudis.
Šeit gribu piebilst, ka pirms brauciena uz Čečeniju es internetā atradu ļoti labu kinofilmu, kurā attēloti to laiku notikumi vienā no Čečenijas kalnu auliem. Filma saucas „Pavēlēts aizmirst” (Приказано забыть) jeb otrs nosaukums „Pelni” (Пепел) un tajā atainoti to laiku notikumi čečenu kalnu ciematā Haibah. Filmu balstoties uz patiesu notikumu atstāsta veidojusi Čečenijas filmu studija un tā tiešām ir izdevusies lieliski, un ne par mata tiesu nav sliktāka par dažu labu un populāru amerikāņu asā sižeta filmu! Iesaku noskatīties, bet ir viena problēma. Krievijā šo flmu ir aizlieguši demonstrēt kinoteātros un televizījā. Savukārt interneta resursos to ir grūti artast, jo tā regulāri tiek dzēsta, vai bloķēta. Un tomēr! Varat mēģināt to atrast. Patreiz to var apskatīt šeit-„FILMA Pavēlēts aizmirst”, vai mēģiniet to atrast youtubē ierakstot vārdus: „Приказано забыть, Пепел”.
Nu tā! Šķiet par Čečenijas republikas vēstures vienu no drūmākajiem notikumiem, kas skāra vainahu tautas, īsumā esmu pastāstījis. Hojas ciemu arī esmu apskatījis un tagad varam turpināt ekskursiju. Pirms pametam Hojas ciemu uz īsu brīdi vēl iegriežamies ciema kapsētā..
Tā ir tradicionāli veidota vainahu kapsēta ar neskaitāmiem akmens pieminekļiem. Vainahiem nav raksturīgi ļoti grezni apbedījumi, kā pie mums un daudz kur citur. Apbedījumu vietas šeit ir ļoti šauras un tās parasti ir atzīmētas ar akmens bluķi, stabu, vai plāksni. Lielajai daļai apbedījumu pat nav norādīts kas tajās atdusas, Nelielai daļai tomēr ir uzstādīts akmens kurā iegravēts mirušā vards un kādas rindiņas no svētajiem rakstiem. Šeit iespējams atrast arī pavisam senus apbedījumus, kuriem uzstādīti akmeņi kurus rotā piktogrammas. Šadi piktogrammām rotati apbedījumi šeit radušies jau pirms islāma izplatīšanās.
Pārsvarā apbedījumu vietu piemiņas akmeņos vārdi ir iegravēti arābu burtiem un kā jau tikko teicu, tos bieži rotā arī islama svēto rakstu teksti. Ir vēlviena interesanta lieta! Dažas apbedījumu vietas rotā arī dižāki no akmens bluķiem veidoti torņveida pieminekļi. Izrādās ka tādi tikuši veidoti par godu tikai tiem mirušajiem, kuri sava mūža laikā ir veikuši svetceļojumu (hadžu) uz Mekku.
Aldam-Gezi auls un cietoksnis (Г1ези-Алдаман ков).
Pametam Hojas ciemu un sekojam gar stāvo aizas malu atpakaļ Kezenoiam ezera virzienā. Kamēr staigājām pa Hojas ciemu šķiet arī laika apstākļi sāka uzlaboties un šur tur starp mākoņiem parādās kāds saules stariņš, bet priecaties par to ir pāragri. Šeit kalnos laika apstākļi var uzlaboties ļoti ātri un vēl ātrāk atkal pasiktināties. Cerēsim uz to labāko.
Nu jau sekojam pa aizas pretējo nogāzi un no šejienes paveras lieliska panorāma uz Hojas ciemu kurā tikko pabijām.
Tālāk ceļš met vairākus līkumus. Vietām atkal parādās terases, kuras acīmredzot senāk veidojuši cilvēki. Tas liecina, ka šis kalnu apvidus ir bijis apdzīvots jau sen un tajā mitušie iedzīvotāji tiešām bija intensīvi nodarbojušies ar lauksaimniecību un lopkopību.
Vēl pāris kilometru brauciena un aiz kartējā pakalna parādās nākamais ieplānotais apskates objekts. Jā starp citu! Pirms nonaksim šajā objektā gribu izstāstīt vienu no vainahu leģendām, kas saistīta ar šo novadu. Un tātad. Sen senos laikos tajā vietā, kur tagad atrodas Kezenoi ezers esot bijis sens auls. Tā iedzīvotāji esot baudījuši pārticīgu dzīvi kādu vien visu varenais dievs esot varējis tiem nodrošināt, bet tad vienā jaukā dienā aulā esot ieradies vecs, salīcis, sirms vīrs. Kad sācis krēslot vīrs sācis klauvēt pie namu durvīm. Tā nu viņš gājis no nama uz namu, bet neviens viņam durvis neesot atvēris. Beigu beigās durvis vien atvērusi nabadzīga atraitne, kura dzīvoja pašā aula nomalē pussagruvušā namiņā un piedāvājusi vīram naktsmājas, kā arī padalījusies ar visai nabadzīgo maltīti. No rīta kad visi piecēlušies vīrs nabadzīgajai atraitnei sacījis: „Es neesmu ubags! Es patiesībā esmu enģelis! Es lūdzu jūs pēc iespējas ātrāk pamest šo māju un dodaties pēc iespējas augstāk kalnā.” Tad nu vīrs nozudis. Pēc īsām pārdomām atraitne esot izpildījusi vecā vīra vēlējumu un kopā ar bērniem devās augšup kalnā. Līdz ko viņi nonāca līdz kalna virsotnei, te pēkšņi ieleju pārņēmusi ūdens un akmeņu strume, kura aprakusi aulu ar visiem tā iedzīvotājiem un tā vietā izveidojies ezers. Vēlāk laika gaitā atraitnes bērni un pēcnācēji esot uzbūvējuši jaunu aulu, kuru nosaukuši par Kezenoi, bet vēl vēlāk virs ciema ticis uzbūvēts arī cietoksnis, kuru šodien sauc par Aldam-Gezi cietoksni.
Tātad šis auls un Aldam-Gezi cietoksnis ir mūsu nākamais apskates objekts. Pirms pastaigas pa šo aulu pieturam tā pretējā nogāzē lai nobildētu to.Te pēkšņi no pagrieziena aiz pakalnes lielā ātrumā traucas automobīlis „Volga” un piepeši bremzē! Bremzēšanas ceļš sanāk diezgan pagarš, tādēļ Volga apstājas kādus 100 metrus aiz mums lejup pa kalnu. Tad nu tās vadītājs ieslēdz atpakaļgaitu un traucas atpakaļ augšup līdz apstājas pie mums. Acīmredzot viņš kaut ko vēlas! Izrādas tas ir Magomeda sens pazinņa Marats. Bez Marata automašīnā ir vēlviens pasažieris. Marats sasveicinās ar mums un stāda priekšā savu pasažieri ar kuru burtiski 10 minūtes atpakaļ pats ir iepazinies. Izrādās pasažieris ir velotūrists no Baltkrievijas, kuru viņš paķēris pa ceļam pavest, jo ārā taču līst lietus un nedrīkst cilvēkam neizlīdzēt! Maratam gan esot nācies nedaudz papūlēties un pierunāt, lai velobraucējs šādu palīdzību pieņemtu, bet pēc paris minūšu pārliecināšanas tas esot izdevies.
Tā nu vārds pa vārdam un Marats ir sasniedzis nākamo mērķi. Esam pierunāti doties pie viņa uz tēju! Seko neliela fotosesija un varam turpinat ceļu, bet pirms došanās pie Marata uz Makažojas aulu apskatīsim jau pieminēto Aldam-Gezi aulu un cietoksni.
Aldam-Gezi, jeb Kezenoi auls atrodas uz kalnu nogāzes un sastāv no divām daļām: augšējās citadeles, kura vairāk tiešām atgādina cietoksni un lejpus tās esošo, jeb precīzak sakot bijušo dzīvojamo ēku grupu ar torni. Šodien no šī m ēkām un torņa ir saglabājušies tikai nelieli sienu fragmenti. Agrāk gan aula tornis esot bijis pilnvertīgs dzīvojamais tornis, kurš varēja kalpot arī aizsardzības nolūkiem. Vietejie ļaudis šo torni sauc par Dauda torni.
Blakus tornim agrāk atradusies arī mošeja no kuras tāpat kā torņa uz šodienu saglabājušies ir tikai daži sienu fragmenti. Pie bijušās ieejas mošejā atrodam plāksni ar uzrakstu. Vietējie ļaudis zin stāstīt, ka tieši šajā mošejā zem šīs plāksnes esot apbedīts čečenu tautas varonis-karotajs Surho, kurš saskaņā ar vēsturiskiem nostastiem esot uzvarējis kabardiešu kņazu Musostu un tā valdījuma esošās zemes sadalījis starp nabadzīgajām kalniešu ģimenēm.
Pēc vēsturnieku domām Aldam-Gezī nocietinājumi, tornis un vecākās ēkas ir tapušas XVI g.s. Savukārt mošeja un daļa ēku ap torni tikušas uzbūvētas vēlak, domājams pēc XVII g.s.
Te tā pat, līdzīgi kā iepriekš Hojas ciemā var manīt, ka dažas ēkas ir bijušas salīdzinoši jaunākas un pat ne parāk tālā pagātnē apdzīvotas. Jau pirmīt stāstīju par notikumiem 1944. gada ziemā, kad notika vainahu izsūtīšana. Tad arī visi Čeberlojas rajona un tajā esošo aulu iedzīvotāji tika izvesti un rajons kā administratīva vienība likvidēts. Sekojoši šajā rajonā nevienam nebija atļauts apmesties uz pastavīgu dzīvi. Rajona kalnu pļavas tika sadalītas starp līdzenumos esošajiem kolhoziem, kuriem tās atļāva izmantot kā ganības un vietu lopbarības sagatavošanai.
Pēc Staļina nāves 1956. gadā čečeni tika reabilitēti un ieguva tiesības atgriezties savā dzimtajās zemēs. Tad arī liela daļa Čeberlojas iedzīvotāju centās atgriezties savos aulos. Prieki gan nebija ilgi, jo PSRS vadība kārtējo reizi saskatīja draudus, ka kalnieši šeit varēs atkal baudīt pārāk lielu brīvību un nepakļausies pastāvošai varai . Čeberlojas rajons, kā administratīva vienība netika atjaunots un jau 1957. gadā visiem kas bija atgriezušies šajā rajonā atkal tika pavēlēts pamest savas mājas. Čeberlojas ļaudis piespieda doties uz Čečenijas līdzenajiem rajoniem. Sekojoši kārtējo reizi pamestie auli gāja bojā un tikai dažviet kādās no to ēkām apmetās jau iepreikš pieminētie sezonas darbu veicēji.
Savukārt 1992. gadā, uz to brīdi jau pašpasludinātās seperātās Čečenijas republikas sastāvā, tika atjaunots Čeberlojas rajons un tika paziņots, ka ļaudis tajā atkal var atgriezties un apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Sekojoši vairākas ģimenes šeit arī atgriezās. Jo īpaši daudz ļaužu šeit ieradās Pirmā Čečenijas kara laikā pagājušā g.s. deviņdesmito gadu vidū. Starp šiem ļaudīm daudzi bija tādi, kuri zaudēja savas mājas kara darbības rezultātā un centās meklēt mierīgāku dzīvi tieši šeit kalnos, savu senču zemēs un aulos.
Te nu Aldam Gezi aulu un cietoksni esam apskatījuši un ieturam nelielu pauzi apspriežot vēstures notikumus un baudod lielskos skatus. Tagad varam turpināt ceļu. Tātad dodamies tālāk uz Makažojas aulu.
Pa ceļam šķērsojam vēlvienu vainahu kapsētu. Patiesībā ceļš ved burtiski tai cauri. Kāpēc tā? Izrādās ka padomju varas pārstāvji represiju laikā neaprobežojās tikai ar vainahu tautu deportāciju! Pēc čečenu un ingušu izsūtīšanas, acīmredzot lai slēptu no nakošām paaudzēm jeb kādas ziņas par šeit mitušajām vainahu tautām, tika uzsākta cīņa ar to kultūras un vēstures objektiem. No 1944. līdz 1949.gadam Čečenijā mērķtiecīga tika izpostīti vairāki auli un mošejas, un tika uzspridzināti gandrīz visi vēsturiskie čečenu sardzes torņi. Tāpat tika iznīcinātas vairākas vainahu kapsētas. Tagad arī šeit varam redzēt, ka auto ceļš ticis izbūvets burtiski pa vidu cauri kapsētai. Vēl jo vairāk varu piebilst, ka ceļojuma laikā satiku kādu vecāku vīru, kurš man stastīja, ka pēc čečenu izsūtīšanas vairākās vietās seno vainahu kapu plāksnes un akmeņi tika izmantoti, kā būvmateriāli trotuāru un dažādu ēku būvēšanai!
Sķērsojam kapsētu un tālāk ceļš ved pa plašajām kalnu pļavām. Laika apstākļi tiešām ir uzlabojušies un tas ievieš cerības, ka varēsim droši apmeklet arī pārējos ieplānotos apskates objektus, bet pirms tam kā jau tikko minēju jāietur tējas pauze. Tātad dodamies pie Marata.
Makažoja. Tējas pauze pie Marata.
Daži kilometri brauciena un parādās ceļazīme kas norada ka esam iebraukuši Makažojas ciemā (aulā). Vispār šī ceļazīme ir vienīgais kas liecina ka te it kā atrodas ciems, jo no apdzīvotas vietas te pagaidām tik pat kā neko nemanām. Tikai dažas pa pauguriem izsētas saimniecības, jeb prezīzāk sakot ganu mitekļi ar pagaidu vagoniņiem un nožogojumiem liecina, ka kāds te vispār dzīvo un kaut ko dara. Vienā no šādiem vagoniņiem ir apmeties arī Marats.
Ierodoties pie Marata uzzinām sliktu ziņu. Izrādās ka pa nakti lija spēcīgs lietus un sniga sniegs kā rezultātā ceļš uz Buni un Tudžaula ciemiem, kurp šodien plānojām doties, ir stipri izskalots un netālu no Makažojas uz sī ceļa ir iestrēgusi kravas automašīna KAMAZ, kura nobloķējusi satiksmi. Tātad mums nāksies mainīt plānus. Marats gan saka, ka palīdzēs mums nokļūt līdz Harkaras aulam un ūdenskritumam pa citu ceļu, bet lai to izdarītu mums jāpiemeklē nopietnāks transports un to viņš mums palīdzēšot izdarīt.
Tagad seko tējas pauze, kuras laikā Marats mums paspēj daudz ko izstastīt. Izradās ka Čeberlojas rajona nelaimīgais stāsts nebeidzās ar 1992. gadu, kad uz šejieni atļāva atgriesties iedzīvotājiem! Pēdējā Čečenijas kara laikā divtūkstošo gadu sākumā ļaudīm, kuri šeit bija atgriezušies un apmetušies uz dzīvi, kārtējo reizi tika pavēlēts pamest savas mājas. Šo pavēli izdeva Krievijas Federālais drošības dienests pamatojoties ar to, ka šiet tiks veikta tā saucamā kontrteroristiskā operācija. Čeberlojas un vēl dažu kakalnu rajonu iedzīvotājiem tika paziņots, ka ik viens kas šeit paliks tiks uzskatīts par teoristu un tiks likvidēts. Ļaudis ļoti labi zināja kas notiks, ja neievēros šo pavēli, jo līdzīgu pavēli gadu iepriekš bija saņēmuši arī pašas Groznijas iedzīvotāji. Tad tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju, kuri atteicās pamest savas mājas gāja bojā aviacijas uzlidojumu un tanku reidu laikā. Tādējādi visi Čeberlojas ļaudis, kuri pavisam nesen šeit bija atgriezušies, atkal devās bēgļu gaitās un pamaeta šo kalnu rajonu.
Tikai pēc 2007. gada Čeberlojas bijušajiem iedzīvotājiem atkal tika atļauts šeit atgriesties. Pāris gadus vēlāk jaunā prokrieviskā Čečenijas republikas vadība arī paziņoja par plāniem atjaunot Čeberlojas rajonu, kā atsevišķu teritoriāli administratīvu vienību. Tad arī tika nodibinata sabiedriskā organizācija „Čeberloja”, kuras viens no aktīvistiem šodien ir arī pats Marats. Uz šo brīdi jau esot izveidota rajona pārvaldes struktūra un tiekot aktīvi strādats pie tā, lai ļaudis atkal uz šejieni atgriestos. Protams ka pēc visa kas šeit noticis ne visi vairs vēlās to darīt un tomēr ir jau vairākas ģimenes, kuras jau ir atgriezušās. Ir arī daudz tādu, kuri šeit ierodas lai pavadītu vasaru, bet ziemā dodas prom. Pagaidām arī Marats tā darot. Vasarā dzīvo šeit vagoniņā, bet ziemā dodas uz Grozniju.
Marats stāsta, ka situacija ar ļaužu atgriešanos droši vien uzlabosies tad, kad uz šejieni tiks izbūvēta elektro līnija. Līdz Hojas ciemam tāda jau ir izveidota, bet nakamajā gadā iespējams ka elektrība nonāks arī līdz Makažojas ciemam, kuram nakotnē esot paredzēts pārtapt par atjaunotā rajona administratīvo centru. Tagad šeit, Maratam kaimiņos, atrodas pāris desmit saimniecības, kurās ļaudis pārsvarā nodarbojas ar lopkopību. Te tiekot audzētas īpašas aukstumizturīgas sugas aitas. Atī Maratam ir savs ganāmpulks, kuru viņš kopā ar vienu no saviem radiniekiem šeit uzrauga.
Marats vēl piebilst, ka vietējie ļaudis liek īpašas cerības uz ekoloģiskā tūrisma attīstību šinī rajonā un Čečenijā kopumā. Tad šeit bez lopkopības varētu parādīties papildus nodarbes un iespējams radīsies papildus darbavietas, kas arī veicinās ļaužu atgriešanos šajā pasakaini skistajā kalnu ielejā. Ko lai piebilst? Varu tikai novēlet lai Maratam un čēberlojiešiem izdodas realizēt visus planus un lai piepildas viņu sapņi par Čeberlojas rajona atdzimšanu.
Neveiksmīgais brauciens uz Harkaras (Harkarojas) aulu.
Tā nu malkojot tēju un pļāpājot laiks paiet ātri. Ir jau pēcpusdiena, bet mēs vēl gribam nokļūt līdz ūdenskritumiem un Harkaras aulam, kurā iespējams apskatīt vienīgo šīs ielejas vainahu torni, kurš daudz maz ir saglabājies līdz mūsdienām. Marats saka, ka mums jāatgriežas Hojas ciemā, kur dzīvo viņa labs paziņa kuram pieder bezceļu automašīna Ņiva un Marats ir parliecināts, ka viņa čoms neatteiksies mūs aizvest līdz Harkaras aulam. No Hojas līdz Harkaras aulam esot iespējams nokļūt pa aizas pretējo nogāzi.
Tā nu mērojam ceļu atpakaļ uz Hojas aulu, kurā šorīt jau pabijām. Šeit vienā no viensētam satiekam arī Marata paziņu Huseinu. Protams atkal seko tējas pauze un papļāpāšana. Šādas tējas pauzes un apspriedes šeit kalnos ir ierasta lieta. Steiga šeit ir nevietā, un tas braucot uz Kaukāzu noteikti ir jāņem vērā. Vārds pa vārdam un Marats beidzot ir nonācis pie lietas dēļ kuras šeit esam atbraukuši. Tātad Marats dod mājienu Huseinam, ka būtu ļoti labi, ja viņš mūs varētu ar savu auto aizvest līdz Harkaras aulam.
Izradās ka vakar vakarā Huseins ar savu auto esot devies no nelaimes glābt kalnos iestrēgušu tūristu grupu un pa ceļam atpakaļ Huseina Ņivai nolūzusi pusass. Tad nu šiem vēlā vakarā, jau tumsā, kādus trīs kilometrus līdz Hojas ciemam nācies noiet kajām. Tikai šorīt Huseins sarunājis paziņu, kurš ar traktoru devies atbrīvot tūristu iestrēgušo auto UAZ un pavisam nesen atvilcis līdz mājām arī Huseina Ņivu, kura tagad stāv uz klučiem pagalmā.
Marats pēc šīs ziņas kļūst manāmi satraucies! Viņš ķer telefonu un mēģina zvanīt, te vienam, te otram! Sarunas notiek čečenu valodā, bet no Marata emocijām un tekstiem es sāku saprast, ka viņš meklē kādu kas varētu mūs aizvest līdz Harkaras aulam un ūdenskritumam. Šķiet Marata pūles ir veltīgas! Šeit Čeberlojas ielejā ir tikai daži, kuriem īpašumā ir kāds nopietnāks auto ar kuru varētu doties kalnu bezceļos. Izrādās ka pāris no tiem ir devušies uz Grozniju, bet vēlviens ar savu UAZ aizvedis kādu vēsturnieku grupu uz kaimiņos Dagestānā esošo Botlihas ieleju. Tad nu Marats saka, ka viņš mēģinās mūs vest uz Harakaras aulu ar savu Volgu! Huseins atbild ka tā nu galīgi nav prātīga rīcība. Tu ar savu volgu varbūt kādus pāris kilometrus nobrauksi, bet jau aiz dažiem līkumiem noteikti iestrēgsi! Es vakar un šodien no rīta ļoti labi redzēju kādā stavoklī ir šis kalnu ceļš, saka Huseins! Jūs tur iestrēgsiet, Harkaru neredzēsiet un atpakaļ jums nāksies brist pa dubļiem! Marats atbild, ka viņa Volga esot „zvērīgs” dampis un viņš esot gatavs riskēt!
Beigu beigās, pat ar manu un mana gida Magomeda palīdzību, Huseinam izdodas atrunāt Maratu no šāda riskanta pasākuma. Seko piedāvājums noorganizēt šādu braucienu uz rītdienu, bet mums nākas no tā atteikties, jo rīt mums jau jādodas uz Šarojas ieleju. Pie kam turp sakarā ar sarežģījumiem uz kalnu pārejas mums nāksies doties caur Čečenijas līdzenumu un tas jau ir neplānots, vairāk kā 100 kilometru papildus līkums! Ko šeit vel varu piebilst? Ja nu plānojat reiz apmeklēt Čečenijas kalnu rajonus, tad labāk to darīt nedaudz vēlākā pavasarī, vasarā, vai līdz rudens lietavu laikam. Tagad pašā maija sakumā kalnu pārejas un daži ceļi ir nepiemēroti braukšanai pat ar aprīkotiem apvidus automobīļiem. Faktiski vēl jāpagaida kādas pāris nedēļas un maija otrajā pusē šādas problēmas atkritīs, un vēl pēc pāris nedēļām, jau vasarā, šos maršrutus varēs izbraukta arī ar parastu vieglo automobīli. Pie kam vasararas sakumā šo kalnu ieleju daba kļūs vēl krāsaināka un skaistāka kā patreiz agrā pavasarī.
Neskatoties uz šīs dienas problēmām lielo daļu no ceļojuma plāna tomēr esam realizējuši. Protams ka ir žēl, ka nenokļuvām līdz Harkaras aulam un ūdenskritumiem, bet nekas! Domāju ka šeit vēl kādreiz atgriezīšos un to ko neizdarījām šodien tad izdarīšu noteikti! Tagad tikai pievienoju pāris čečenu fotogrāfa Abdullaha Bersajeva uzņemtās bildes no vietām kuras mums šodien neizdevās apskatīt. Starp citu, ja vēlaties, varat interneta resursos pameklēt šī fotogrāfa (meklēt google: Абдуллах Берсаев- images) uzņemtos attēlus! Tie ir lieliski un tos apskatot varatēsiet gūt lielisku priekšstatu par Čečenijas dabu un cilvēkiem.
Vakars jau klāt!
Tā kā mūsu šīs dienas plāni līdz galam nav piepildījušies un ir atlicis nedaudz laika, mēs pakavējamies pie Huseina. Protams seko krietna tējas pauze. Malkojot tēju apspriežam visdažādākās lietas par Čeberlojas rajonu un notikumiem Čečenijā. Arī Huseins ir viens no tiem, kurš uz šejieni atgriezas jau trešo reizi. Viņš ļoti cer un vēlas, lai tā būtu pedējā reize un ka tas kas šeit noticis vairs nekad neatkārtotos. Protams ka šejienes ļaudis nekad neaizmirsīs par drūmajiem notikumiem, lai gan PSRS un arī tagadējās Krievijas varas vīri ļoti vēlētos lai tas tā būtu. Atmiņai nevar pavēlet, ska Huseins! Protams šo to cilvēks var piemirst, bet šādi notikumi nav izdzēšami no atmiņas nedz ar laiku, nedz ar pavēlēm kādas patiešām ir izdotas (1944. gadā esot izdota pavēle represiju organizētājiem un izpildītājiem: „Pavēlēts aizmirst”). Pavēlēt aizmirst? Tas nav iespējams! Patiesību nevar noslēpt pat ar meliem, kādus varas parstāvji ir centušies uzspiest.
Patiesie fakti paši par sevi pastavīgi atgādina. Var teikt, ka tie pat no zemes lien laukā! Pat es, cilvēks no svešas zemes, šeit ceļojot pa Čečeniju atrodu tik daudz lietas un uzzinu tik daudz faktus, ka jautājumi rodas viens pēc otra! Tepat blakus Huseina pagalmā pat vāļājās lietas, kuras piesaista uzmanību un atgādina par skarbiem pagātnes notikumiem.
Vispār es apbrīnoju vainahu tautu izdzīvot spēju! Vairāk kā trīssimts gadus šeit notiek kari un kaimiņos esošās impērijas valdnieki visdažādākajām zvērīgākajām metodēm ir centušies pakļaut Kaukāza kalnu tautas. Vēl jo vairāk, tie ir mēģinājuši iznīcināt šīs tautas, to kultūru un vēsturi, un radījuši apstākļus lai pasaule par šīm tautām aizmirstu uz visiem laikiem! Un neskatoties uz visu to! Kaukāza kalnu tautām ir izdevies tam visam pretoties un izdzīvot! Pie kam! Pēdējo gadu tendence ir tāda, ka Kaukāza mazās tautas skaitliski pieaug. Piemēram Čečenijā, neskatoties uz to, ka pēdējo 20 gadu laikā tika nogalināti un pazuda vairāk kā 200 tūkstoši iedzīvotāju, republikas iedzīvotāju kopskaits ir pieaudzis! Uz 1987. gadu, līdz PSRS sabrukumam un nežēlīgajiem kariem Čečenijas republikā dzīvoja aptuveni 1 270 000 iedzīvotāju, bet Otrā Čečenijas kara laikā 2001 gadā iedzīvotāju skaits samazinājās zem 995 000. Šodien Čečenijas republikas iedzīvotāju skaits ir pārsniedzis 1 370 000! Protams ka pāris pēdējie kari ir atstājuši iespaidu arī uz iedzīvotāju etnisko sastāvu. Ja 1989. gadā čečenu tautības iedzīvotāju īpatsvars republikā bija 66%, tad šodien tas jau ir vairāk kā 95%. Attiecīgi krievu tautības iedzīvotāju skaits ir samazinājies no 24,8% līdz 1,92% šodien. Jāpiebilst gan, ka šāda tendence vērojama arī tajās Kaukāza republikās, kurās nopietna kara darbība nav notikusi. Ko mums latviešiem šeit teikt? Šķiet ka pēc pāris desmit gadiem Čečenijas iedzīvotāju skaits būs lielāks kā Latvijā! Drūmā patiesība: zemēs kur pavisam nesen vēl norisinājies karš, iedzīvotāju skaits pieaug, bet zemē kur karš nav bijis vairāk kā 70 gadus, iedzīvotāju skaits strauji samazinās.
Tā nu dzerot tēju un pļāpājot pienācis ir vakars un man ir laiks doties uz viesnīcu. Atvadamies no Huseina un Marata, apsolu ka noteikti kādreiz uz šejieni vēl atceļošu un paciemošos pie abiem viemīlīgajiem kalnu džigitiem, un tad obligati apskatīšos arī Harkaras aulu un Antsaltas ielejas ūdenskritumus. Pa ceļam uz Kezenoiam mūs vēl pārsteidz pamatīgs lietus un tas jau rada manī bažas par rītdienas plāniem.
Atgriežamies viesnīca un dodamies vēl vakariņās, bet pirms satumst vēlreiz izmetu loku gar Kezenoiam ezera krastu. Šeit burtiski netālu no viesnīcas, piekalnītē savu telti ir uzslējis un taisās nakšņot mūsu šīs dienas ceļabiedrs ar velosipēdu no Baltkrievijas. Tad nu kādu brīdi vēl papļāpāju ar viņu un iztukšoju vienu nelielu mēriņu „gorilkas”. Arī šeit mums izraisās ļoti interesanta diskusija, jo izradās ka baltkrievu puisis ar velosipēdu ir apceļojis bez maz vai pusi pasaules. Burtiski pirms pāris mēnešiem viņš 20 dienas esot pavadījis ceļojot pa Irānu. Tā nu daloties ceļojumu pieredzē pavadām vakaru līdz pilnīgi satumst un es atgriežos viesnīcā, un varu sacīt: arlabunakti un uz redzēšanos nākamajā stāsta daļā.
Atgadināšu ka nākamajā stāsta daļā, kā jau sākumā minēju, apskatīsim pasakaini skaisto Šarojas kalnu rajonu. Parunāsim par čečenu ģimeņu un kopienu-teipu tradīcijām. Pēc tam dosimies uz Argunas upes ieleju un Itumkalē ciemu. Nedaudz pastāstīšu šo to par čečenu virtuvi. Tālak izmetīsim loku līdz leģendārās „Saules zemes Malhistas” pilsētai Coi-Pede. Noslēgumā, pa ceļam atpakaļ uz Grozniju apmeklēsim ļoti interesantu brīvdabas muzeju Dondijurt, kuru veidojis uzņēmīgs un neatlaidīgs entuazists, un īsts čečenu patriots, Adams Satujevs.
P.S.
Un vēl! Ja jums interesē, tad ir iespējams plašāk iepazīties ar to kas notiek Čečenijā, izlasot manus iepriekš publicētos rakstus no sērijas „Dižo vainahu zemes”: 1. daļa, Groznija un 2. daļa, Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme Ičkērija.
Tāpat velreiz gribu ieteikt jums noskatīties, manā skatījumā lielisku, čečenu filmu studijā uzņemto filmu „Pavēlēts aizmirst” jeb „Pelni”(ja jūs stāstu lasat celoju.draugiem.lv, lai redzētu pievienotos failus uz filmu ir jāpāriet uz draugiem.lv lapu) .
Ja to neizdodas atrast šajā atsucē (youtube), tad to varat mēģinātšeit: Filma Pelni. Atgādināšu, ka šī filma ir aizliegta demonstrēšanai Krievijas TV un kinoteātros, kā arī tā tiek regulāri dzēsta no interneta resursiem, jo īpaši no youtube.
Pagaidām uzredzēšanos!