Azoru salas - vieta, kur atgriezties

  • 55 min lasīšanai
  • 4 foto

Publicēju savu kārtējo ceļojuma aprakstu. Šoreiz otro reizi par Azoru salām - braucām vēl tālāk, nekā iepriekšējā reizē. Kā vienmēr var lasīt šeit, vai manā blogā, kur varētu būt nedaudz labāks formatējums. http://www.miesnieks.com/2015/12/azoru-salas-vieta-kur-atgriezties.html

Lai veiksmīga lasīšana!

Motivācija un gatavošanās

Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā, ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām, ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes, jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām – aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo, aizbraukt uz Sao Jorge salu, kā arī uz dažām dienām atgriezties Sao Miguel, kur mums nu jau ir draugi un kas pati par sevi ir fantastiska vieta.

Iepriekš uz Azoru salām varēja nokļūt tikai trīs veidos: (i) ar čārteri no kaut kurienes Eiropā, (ii) ar portugāļu aviokompāniju Sata vai (iii) portugāļu aviokompāniju TAP. Šobrīd tur var tikt arī ar EasyJet un Ryainair. Šis apstāklis noteikti bija viens no iemesliem kādēļ atkal devāmies Azoru salu virzienā – atrast nepieciešamos lidojumus ir daudz vieglāk, biļetes kļuva pieejamākas arī cenas ziņā. Lai nokļūtu no LV, vieglākā versija ir doties caur Milānu vai Londonu ar Ryanair. Mūsu gadījumā, nevarējām atturēties no pāris dienu viesošanās Porto – vienā no mūsu mīļākajām vietām Eiropā. Tāpēc starp Londonu un Sao Miguel ieplānojām arī Porto apmeklējumu uz divām dienām. Lai ekonomētu līdzekļus ceļojumā devāmies tikai ar rokas bagāžu, kas ņemot vērā “jaunos” daudz relaksētākos Ryanair rokas bagāžas nosacījumus (1+1 rokas bagāža), bija vairāk nekā pietiekami. Šoreiz nekāda lielā gatavošanās iepirkšanās ziņā nebija vajadzīga – Azoru salās bijām bijuši, kalnā kāpšanas zābaki – ir, vēju aizturošās jakas – ir, lietusmēteļi – ir. Nekas baigi specifisks nav nepieciešams, nauda nav jāmaina un viss iespējamais nav jāstiepj līdzi – Azoru salas ir samērā civilizēta vieta – visu nepieciešamo var nopirkt (tas gan neattiecas uz arhipelāga rietumu daļā esošajām salām).

Ilgu laiku plānojām ceļojuma maršrutu – dodoties uz Azoru salām tā vienmēr ir grūta izvēle – tik daudz kur būt un ko redzēt, bet tik maz laika. Mūsu gadījumā gan viss ceļojums aizņēma 18 naktis, no kurām Azoru salās pavadījām 14 naktis. Pilnais ceļojuma maršruts: Rīga-Londona (Ryanair; bez nakšņošanas) – Porto (Ryanair; 2 naktis) – Sao Miguel (Ryanaiar; 1 nakts) – Flores (Sata; 3 naktis) – Horta (Sata; bez nakšņošanas) – Pico (prāmis; 2 naktis) – Sao Jorge (prāmis; 2 naktis) – Pico (prāmis; 1 nakts) – Sao Miguel (Sata; 5 naktis) – Porto (Ryanair; bez nakšņošanas) – Londona (Ryanair; 2 naktis) – Rīga (Ryanair). Atzīsiet – visai samudžināts, sarežģīts ceļojums. Bet mums patīk atrasties kustībā, turklāt Azoru salas nav tā vieta, kur gulšņāt pludmalē (daļēji tādēļ, ka tādu nav daudz). Šajā ceļojumā mums rezultātā bija 11 dažādas naktsmītnes, 9 lidojumi ar lidmašīnu, 3 pārbraucieni ar prāmi, 4 auto nomas, 2 vilcieni, viena stopēšana un virkne vietējo sabiedrisko transportu. Kopējie ceļojuma izdevumi – grūti pateikt, jo kā “pastāvīgajiem klientiem” dabūjām atlaides naktsmājās, ļoti laicīgi visu rezervējām ar visām iespējamajām atlaidēm utt. Jebkurā gadījumā, visi lidojumi (ieskaitot iekšējos) mums izmaksāja 700 eur uz abiem, naktsmājas mēģinājām turēt līmenī ne vairāk par 40 eur par nakti par personu, ikdienas izdevumiem, šķiet tērējām ap 30 eur par personu (bet tur iekšā gāja sabiedriskais transports, prāmju biļetes, ēšana, benzīns utt.). Vai ir iespējams lētāk? Noteikti – laicīgāk izplānot, nopirkt biļetes ar Ryanair jau uz nākamo gadu, neskraidīt tik ļoti apkārt kā mēs, bet nobāzēties 2-3 vietās. Mums lielu daļu izdevumu veidoja tas, ka katrā salā ņēmām auto nomā. Ja ņem vienā vietā un uz ilgāku laiku, tad, protams, ir būtiski lētāk. Tas pats attiecas uz viesnīcām. Uzreiz saku – sabiedriskais transports uz salām ir visai ierobežots – vienīgi Sao Miguel, Pico, varbūt arī Terceirā ir nopietns sabiedriskais transports ar regulāriem kursēšanas laikiem utt. Pārējās informācija par iespējamu autobusu vairāk ceļo no mutes mutē, un arī tad nav garantiju, ka autobuss tiešām būs.

Viens no ieteikumiem, plānojot ceļojumu. Azoru salu tūrisma veicināšanas kampaņa piedāvā lielisku iespēju ietaupīt uz lidojumiem. Ja plānojat doties kaut kur tālāk par Sao Miguel vai Terceira, tad to vērts izmantot. Proti, ielidojot Azoru salās no ārpuses (vienalga UK vaino PT sauszemes vai Madeiras), Jums pienākas bezmaksas 24h biļete uz jebkuru no Azoru salām. Mūsu gadījumā tas darbojās tā – ielidojām no Porto uz Sao Miguel, un 24h laikā mēs no tās bezmaksas varējām nokļūt uz jebkuru no Azoru salām. Mūsu gadījumā izvēlējāmies Flores – tālāko salu (sanāk lielākais ietaupījums), kas arī pēc būtības bija mūsu ceļojuma mērķis. Vairāk par bezmaksas lidojumiem var uzzināt šeit: http://encaminhamentos.sata.pt/en. Tur it kā ir platforma caur kuru var pieteikt sev nepieciešamās biļetes, bet tas aizņem vairāk laika nekā pa e-pastu. Pa e-pastu 2-3 dienu laikā visu var nokārtot. SATA pārstāvjiem vajadzēs visu informāciju par Jūsu ielidojošajiem/izlidojošajiem reisiem. Ja izmantojat piedāvājumu ielidojot, tad neaizmirsiet saglabāt iekāpšanas kartes lidojumam (!), ar kuru atlidojāt uz Azoru salām, tas būs jāuzrāda, reģistrējoties bezmaksas lidojumam.

Iepriekšējā ceļojuma aprakstā minēju, ka katra no Azoru salām ir savādāka. Nevaru teikt par visām deviņām, bet esam bijuši piecās no deviņām. Atgriežoties no iepriekšējā ceļojuma mums nedeva mieru Flores sala, tālākajā, rietumu arhipelāgā, kas atrodas jau uz Ziemeļamerikas tektoniskās plātnes. Tagad jau varu teikt, ka no dabasskatu viedokļa tā laikam ir fantastiskākā vieta, kādā jebkad esmu bijis, un diez vai tuvākajā laikā to kaut kas pārspēs. Pēdējos divus garus laiku pa laikam ar Polundru apskatījām Pinterest bildes par Flores salu, un tas likās tik tāls un nepieejams sapnis. Un te nu mēs bijām – plānojām turp ceļojumu. Zināmas bažas pastāvēja par laikapstākļiem – septembris Azoru salās ir visai riskants mēnesis, īpaši tā beigas. Var “ieberzties” uz pamatīgiem lietiem un saules neredzēšanu. Turklāt salās Flores un Corvo ir ļoti īsi skrejceļi, kas mums tik ļoti zināmajām Bombardier lidmašīnām vējainākos apstākļos ir visai sarežģīti, tādēļ nav retums, ka ne-sezonā lidojumi tiek atcelti/pārcelti.

Šī raksta turpinājumā par to, kā mums šajā ceļojumā gāja. Kā un vai aizkļuvām līdz Flores salai, vai paveicās ar laika apstākļiem, par to, kā kāpelējām pa kalniem, par kritieniem un traumām, par piedzīvojumiem pie stūres, par govīm, aitām un citiem dzīvniekiem, par atkalsatikšanos ar Asnāti un Karlu, par Sete Cidades apmeklējumu, par piknikiem, peldēm okeānā, pārgājieniem un daudz ko citu. Izaudiet, un noteikti dodieties uz Azoru salām. Kā jau teicu, šī ir mūsu otrā reize Azoru salās. Pirmā piegājiena ceļojuma aprakstus var lasīt šeit:

Azoru salu vilinājums (2013)Azoru salas - Eiropas glabātais noslēpums, 1.daļa (2013)São Miguel, zaļā sala - govis, ananāsi, tējas plantācijas un fantastiski skati, 2.daļa (2013)Faial - zilā sala, vulkāna krāteri, vaļi un jahtas, 3.daļa (2013)Piko sala – lavas alas, vīna muzejs un atvadas no Azoru salām, 4.daļa (2013)Azoru salu pēcgarša (2013)

Īsa pietura Porto

1.diena. Ceļojums sākās ar Ryanair lidojumu no Rīgas un Londonu. Tik ļoti sen nebija lidots ar Ryanair, ka šķita zināma eksotika. Šajā ceļojumā gan eksotikas sajūta ātri vien izplēnēja, jo ar Ryanair bija kopumā jālido 6 reizes. Rīgas lidostā, pie drošības pārbaudēm satikām mūsu ceļojum-draugus, ar kuriem iepazināmies pagājušajā gadā, kad izrādās viņi sekoja mūsu ceļojuma apraksta pēdās Azoru salās. Tavu sakritību, satikāmies atkal, dodoties uz Azoru salām. Mūsu kolēģi–ceļotāji gan devās uz daudz karstāku (tiešā un pārnestā nozīmē) vietu – Indiju (Ceļākājiešu lielajā ceļojumā uz Indiju . Pēc kārtējās, nu jau tradicionālās, Rīgas lidostas “Roko” kūkas notiesāšanas devāmies ceļā. Lidojums uz Londonu bija atmiņā nepaliekošs, kas jau ir labi – tas nozīmē, ka viss bija ok. Stanstedas lidostā gan bija mūsu ceļojuma garlaicīgākā daļa – mēs ielidojām no rīta, bet izlidojām uz Porto – vakarā. Tādējādi dabūjām nīkt 9h (beigās izrādījās, ka visas desmit) lidostā. Reiz jau biju nakšņojis Stanstedas lidostā, zināms deja vu, šoreiz gan jāpavada diennakts gaišā daļa Apsvērām iespēju doties uz Londonu vai uz Kembridžu, vai uz tuvējo Stanstedas pilsētu, bet tā kā diena solījās būt lietaina un bagāžas glabātava maksā 10 GBP par somu, sapratām, ka tas vienkārši nav racionāli. Ieskaitot transporta biļetes, dažu stundu pastaiga pa lietu sanāktu vienkārši padārgi. Bija doma arī par Stanstedas lidostas lounge apmeklējumu, bet palasīju atsauksmes un sapratu, ka par to naudu nav vērts (15 GBP per person). Jāpārcieš nīkšana, un tad jau “īstais” ceļojums sāksies. Jāteic beigu beigās nebija tik traki. Pasēdējām kafejnīcās, palasījām žurnālus un papētījām cilvēkus lidostā. Lidojums aizkavējās par stundu, kā rezultātā uz Porto izlidojām vien desmitos vakarā. Vēl 2.5h lidojums un bijām klāt Porto. Nosēšanās bija visai kratīga un juceklīga – Porto tajā vakarā tieši bija vētra – pūta riktīgs vējonis un gāza lietus. Lidmašīnai apstājoties jau dzirdējām kā lietus sitas pret fizelāžu. Izvilkām savas lietus jakas, kas bija iepakotas pašā somas apakšā, jo domājām, ka tās noderēs vien Azoru salās, un devāmies ārā. Skrējiens no lidmašīnas līdz terminālim un jau esam nedaudz slapji. Pirmais patīkamais pārsteigums – siltais gaiss – par spīti naktij, lietum un stiprajam vējam, gaisa temperatūra bija ap +23-25°C. Lidostas terminālī nedaudz apstājāmies un domājām ko darīt tālāk. Lieta tāda, ka zinot to, ka ieradīsimies vēlu, un ka līdz pilsētai gandrīz stundas brauciens, viesnīcu pierezervējām turpat – 7-10 minūšu kājām-gājiena attālumā no lidostas. Viss būtu jauki, ja vien ārā negāztu riktīgs tropisks lietus, ko vējš pūta gandrīz horizontālā virzienā. 5 minūtes pastāvējām un pabrīnījāmies, bet citas izejas jau īsti nav (neņems tač’ taksi 0.5km braucienam) – somas pār pleciem un aiziet. Labi, ka biju iepriekš Google Map apskatījies maršrutu, jo jāiet nedaudz līkumiem, pretēji intuitīvajam virzienam. Līdz viesnīcai nokļuvām riktīgi slapji (lietus izturīgas jakas ir ok, bet viss pārējais slapjš). Viesnīca (49 Eur uz abiem), klasiska “lidostas” tipa viesnīca, bez nekā lieka. Bet ko vairāk vajag pusdivos naktī? Istaba un jo īpaši vannasistaba gan ļoti pamatīgi smird pēc cigaretēm (tik ļoti raksturīgi Portugālei), bet nav spēka iet kaut ko skaidroties recepcijā. Ar dvieļiem aiztaisu durvju spraugas uz vannasistabu, kur ventilācija šo smārdu sagādā. Guļam kā nosisti.

2.diena. Nākamajā rītā mostamies izgulējušies un moži. Sakravājam somas (nav jau īsti ko kravāt) un dodamies ceļā. Lai nonākot recepcijā, konstatētu, ka jau atkal gāž lietus. Izvēlamies ieturēt viesnīcas brokastis (neatceros precīzi, bet, šķiet, 6 EUR per person). Sākotnējā doma bija doties uz mums zināmu kafejnīcu Porto brokastīs, bet gāzonis plānus nedaudz maina. Brokastis diezgan vārgas, vēlreiz neņemtu. Bet tēja bij’ ok. Pēc kādas stundas lietus pierimst, kas ļauj mums ātri tikt līdz lidostai, kur nopērkam biļetes vilcienam/metro uz pilsētas centru. Pilsētā aizdodamies uz mūsu nākamo viesnīcu – Sao Bento Apartments. Mums atļauj atstāt somas līdz check-in laikam un iedod visādam gadījumam lietussargu (kas gan nenoder, jo atlikušo dienas daļu faktiski ir saulains). Mums piešķirtais dzīvoklītis (55 Eur uz abiem) ir ļoti labs – 2 istabas, maza virtuvīte, liela un ērta gulta, portvīns degustēšanai un fantastiska vieta – 3 minūtes līdz Douru upei vai Sao Bento stacijai. Ja apmetaties Porto uz dažām dienām vai ilgāk – ļoti rekomendēju.

Lai arī brokastis nesen ēstas, saprotam, ka nespējam turēties pretī kārdinājumam tik pie vietējā ēdienu ēdiena – “mazās francūzietes” jeb Francesinha. Dodamies uz mūsu mīļāko kafejnīcu “Tupi” un kā vienmēr esam sajūsmā. Viss tāpat – tie paši jautrie vecīši ar bāra letes, tie paši bāra krēsli (so 70’s), tie paši vietējie portugāļi, kas tur ietur brokastis/pusdienas vai našķojas ar kafiju. Atkārtošos, bet ja ir vēlme izbaudīt īsto Portugāles atmosfēru pa lētām naudiņām vietējo vidū, tad šī noteikti ir īstā vieta. Šeit ir izcila Francesinha, ar Polundru apēdam vienu uz diviem (kas ir pilnīgi pietiekami, ja neesi mežonīgi izbadējies). Šeit arī gardie portugāļu konditorejas izstrādājumi – Bolo de Berlim, Pastel de Nata un citi. Katru reizi esot Tupi, ar Polundru spriežam, ka Rīgā tādas vietas pat tuvu nav – acīmredzot nav mums tādu kafijas dzeršanas/brokastošanas tradīciju. Ir atsevišķas vietas, kur taisa sendvičus, spiež sulas, gatavo kafijas utt., bet tas viss ir fancy high-end gals, kamēr vienkāršie darba ļaudis acīmredzot tādas ekstras kā ēst ārpus mājās nevar atļauties. No otras puses, Portugāle savā labklājības līmenī nav gaismas gadus priekšā Latvijai – drīzāk tas ir tradīciju jautājums. Divu dienu laikā, ko esam Porto, uz Tupi atnākam trīs reizes Un tagad rakstot šo, un atceroties Francesinha, siekalas saskrien mutē – tā ir lieta, ko katram jāpagaršo, esot Porto. Nav nekāds fancy ēdiens, riktīga kaloriju bumba (maize, vārīts šķiņķis, divu veidu desas, cepts šķiņķis, labi daudz siera, tomāts un slepenā mērce + ola pa virsu un frī kartupeļi piedevās). Izklausās traki, bet ir reāli gardi...un sātīgi. Dažreiz jau var...

Bez Tupi apmeklējuma mūsu must-do ir portvīna darītavu apmeklēšana. Un prioritāte ir kāpiens uz mazāk zināmu darītavu (ārpus Portugāles robežām) – Croft, kuru portvīnu atzīstam par mums tīkamāko jau kopš 2011. gada, kad pie viņiem viesojāmies pirmo reizi (bijām arī 2013. gadā, apraksts šeit). Paldies Dievam, laikapstākļi bija ļoti piemēroti kāpienam kalnā – silti, bet ne karsti. Šoreiz “atrāvāmies pa pilno” – nodegustējām “set menu”, tad katrs paņēmām vēl pa glāzei. It kā varētu kāpt lejā, atpakaļ uz pilsētu. Bet 50m attālumā Taylor’s vīna darītava – viena no lielākajām un populārākajām, ko uzreiz arī var just,– cilvēku pūļi lieli. Gan nedaudzi zina, ka pagalmā, aiz viena no pagriezieniem ir ļoti skaists dārzs ar skatu uz Porto. Dzer savu portvīnu, skaties no augšas uz Porto, un ap tevi pastaigājas vietējās vistiņas. Ņemot vērā, ka alkohola saturs asinīs liels, vienā brīdī liekas, ka jau ir “pār strīpu” – netālu dzirdu latviešus. Tomēr izrādās, ka tik traki vēl ar mums nav, tiešām latvieši, kas sagadījušies tepat. Ja vēlaties ļoti personisku attieksmi, bezmaksas ekskursiju pa noliktavu (ar ļoti interesantu gida stāstījumu) un degustācijas eksemplāru, tad dodieties uz Croft darītavu. Tur ir daudz mazāk cilvēku, klusums, un, mūsuprāt, labākais portvīns. Ja ir vēlme pēc slavenāka zīmola, vairāk uz tūristu orientētu servisu utt., tad Taylor’s būs īstā vieta. Šajā gadījumā ir labi tas, ka Rīgā šo portvīnu var dabūt, t.i. Porto var izgaršot un uzzināt, kas no šī zīmola garšo un pēcāk to iegādāties Rīgā. Uz Taylor’s parasti piekāpjam gan viena iemesla dēļ – dārza dēļ. Šoreiz gan arī pluss bija tas, ka man vienu no dārgā gala portvīniem, ko ilgi domāju vai ņemt, ielēja bezmaksas. Nezinu īsti kādēļ – bet manas dzeltenās jakas šarms pretstatā Ņujorkai (par dzeltenās jakas lāstu vairāk manā Ņujorkas ceļojuma aprakstā) acīmredzot nostrādāja Portvīna-zinātāja, kas strādā par ekskursiju gidi un someljē, bija pārsteigta, ka esam no Latvijas, un brīnījās, ka jau 3x nākam uz Taylor’s... Tieši pirms manis bija dāma, kas garšoja 1963. gada Vintage Port, kas maksāja, šķiet 25 Eur, par glāzīti. Man gan ļoti izturētie ne pārāk garšo –tomēr patīk auglīgums, nevis tas riekstainums, kas raksturīgs ilgi izturētiem portvīniem.

Pēc kāpiena lejā un pastaigas atpakaļ uz viesnīcu, nedaudz atpūtāmies. Lasi – gaidījām kamēr žvingulis mazliet pāries. Pēcāk devāmies uz iepriekš, vēl Rīgā, noskatītu ēstuvi, kur servēja dažādus vietējos gardumus – Rua. Foršs un ne pārāk dārgs tapu bārs, ja gadāties tur, tad ieteiktu spāņu stila kroketes un kalmāru – ļoti gardi. Kroketes atgādināja Madridē tik ļoti iecienītās.

3.diena. Nākamajā dienā piecēlāmies pēc vietējā laika salīdzinoši agri (2h starpība ar Rīgu), tāpēc paspējām brokastīs aizdoties uz Tupi un jau 10:30 sēdējām krastmalā un gaidījām, kad attaisīsies Croft vīna darītava, lai pirms došanās uz lidostu paspētu iedzert vēl pa glāzītei gardā Croft portvīna, ko visticamāk nedabūsim līdz mūsu nākamajai viesošanās reizei Porto. Izklausās pēc reāliem alkoholiķiem, bet patiesībā to vienkārši noteica apziņa, ka pie tik laba portvīna par tik labām naudiņām netiksim vēl ilgi. Pēcāk paņēmām somas no viesnīcas un devāmies pamazām uz lidostu. Vēl viena Francesinha un dodamies, lai veiktu trešo lidojumu – nu jau uz Azoru salām. Un atkal tā sajūta, kā mazam bērnam, kad kaut ko ļoti gaida – zinām, ka tūlīt, tūlīt būsim vietā, kas mums tik ļoti patīk. Šoreiz gan ir zināmas bažas – vai otrajā reizē būs tikpat labi, kā pirmajā (kādreiz rakstīju pārdomas par šo tēmu – vai vērts atgriezties vietās, kur jau būts)? Vai Ryanair un Easyjet ekspansija nav sabojājusi Azoru salas?

P.s. Laikam pamanījāt, ka Porto pavadītais laiks mums saistās galvenokārt ar gastronomiskām izvirtībām? Jā, mūsuprāt, Porto ir viena no tām vietām, kur tādām var droši ļauties - viss ir gards

Sapņu piepildījums – Flores sala

Lidojums uz Sao Miguel salu pagāja mierīgi, lai arī jāteic, Sata man patika vairāk nekā Ryanair (ar Sata lidojām mūsu iepriekšējā ceļojumā). Atlidojām uz Sao Miguel pēcpusdienā, turpat lidostā nopirkām transfēru uz/no lidostas (5 Eur turp atpakaļ vienai personai) un devāmies uz Ponta Delgada (salas lielākā pilsēta) centru. Sajūtas neaprakstāmas – divus ar pusi gadus domājām vai kādreiz dzīvē vēl būsim Azoru salās, un te nu mēs bijām. 10 minūšu brauciens un esam pašā centrā. Uzreiz aizstaigājām līdz mūsu nu jau pierastajai pieturvietai – BnB Lapsa. Tās īpašniece Asnāte mūs jau gaidīja. Bijām neizsakāmi priecīgi atkal satikties. Kādu laiciņu pasēdējām, iedzērām vietējo Marakujas dzērienu “Kima” un parunājāmies par to, kas dzīvē atgadījies pa laiku, kamēr bijām prom. Asnāte bija sagatavojusi mums gājienu uz restorānu vakarā, bet laipni atteicāmies, jo bijām nedaudz saguruši un jau nākamā rīta agrumā mums bija jādodas atpakaļ uz lidostu, lai dotos tālāk. Par Asnāti jau rakstīju pie mūsu pirmā ceļojuma apraksta,– viņa Ponta Delgadā attaisījusi savu mazo viesnīciņu. Savulaik uz to uzdūrāmies absolūti nejauši, internetā meklējot, kur palikt.

Pēc nelielas atpūtas devāmies ar Polundru nelielā pastaigā pa Ponta Delgadu. Brīžiem mazliet līņāja, bet tas netraucēja pastaigai. Aizgājām līdz vietējam tapu bāram R. dos Mercadores ielā (30 m no baznīcas laukuma, ja nu kāds meklē). Katrs paņēmām pa dažām tapām vieglai pēcpusdienas uzkodai. Aha... liels bija mūsu izbrīns, kad par cenu, kas divreiz zemāka nekā līdzīgās iestādēs Rīgā, atnesa 4x vairāk ēdiena. T.i. katra tapa patiesībā ir četras attiecīgās tapas. Rezultātā mums uz galda bija 16 maizītes, vietējās asinsdesas luņķis, ¼ ananāsa un astoņkājis. Polundrs vēl paņēma vīna glāzi, bet man bija zupa. Kopā samaksājām, šķiet, 12-14 Eur. Lieki teikt, ka plānoto 30 min. vietā uzkavējāmies tur krietni ilgāk un vakars ar to mums faktiski bija beidzies. Pēc sātīgā launaga/vakariņām devāmies pastaigā. Lai cik smieklīgi nebūtu, bet absolūti nejauši uzdūrāmies Churros stendam, ko tik ļoti meklējām Porto, bet neatradām. Bijām gan tik ļoti pieēdušies, ka izdomājām, ka apēdīsim Churros vēlāk vakarā vai mūsu atpakaļceļā, pēc pārējo salu apmeklējuma. Atpakaļceļā nācās vilties – stends nebija vairs savā vietā un palikām bez mūsu tik ļoti iecienītā Churros – nekas, nāksies atgriezties vēlreiz.

4.diena. Nākamajā dienā cēlāmies agri, lai dotos uz lidostu. Jāteic, ka Azoru salās var aizmirst par laicīgu ierašanos lidostā. Parasti drošības procedūru iziešana salās aizņem 5-10 minūtes, tādēļ droši uz reisu var ierasties mazāk nekā stundu pirms izlidošanas (ja vien nav reģistrējamās bagāžas). Mirklī, kad stāvējām pie Sata Bombardier lidmašīnas, sajutu patīkamu uztraukumu – sapratu, ka esam vien aptuveni 1.5h attālumā no tik ļoti kārotā galamērķa – Flores salas, jeb puķu salas (no Portugāļu Flores). Lidojums pagāja ātri. Lidmašīnas pilots ļāva tūristiem lidojumā tuvumā apskatīt Picou kalnu tāda paša nosaukuma salā. Tāpat kā iepriekšējā ceļojumā, plāns bija kāpt šajā kalnā, bet tas vēlāk. Lidojums uz Flores, kā jau teicu, ir riskants. Flores un tai blakus esošā sala Corvo atrodas vistālāk Atlantijas okeānā un tās visvairāk tiek pakļautas laikapstākļu kaprīzēm. Nosēšanās laikā nedaudz pakratīja, bet nepārāk traki. Vietējie Portugāļi, gan lidmašīnā bija visai bažīgi, acīmredzot gadu gaitā ir pieredzējuši visādus “brīnumainus” lidojumus.

Un te nu mēs bijām, lidmašīnas riteņi skāra skrejceļu, un jau pēc 5 minūtēm bijām laukā. Pirmā doma – karsti. Negaidīti karsti – 25°C vai pat vairāk, saule cepina, bet apkārt viss slapjš, nesen bijis lietus. Sajūta kā tropos, gaisa mitrums neaprakstāms. Laikapstākļi būtiski savādāki nekā tie, kas pieredzēti mūsu pirmajā ceļojumā uz Azoru salām un būtiski savādāki nekā Sao Miguel šoreiz. Aptuveni 40% no lidmašīnas devās vienā virzienā – uz auto nomu. Mēs ar Polundru sarunājām sadalīties – es paliku gaidīt reģistrēto bagāžu (Sata iekšējos lidojumos reģistrētā bagāžā ir bez maksas, tādēļ savas mugursomas nodevām, lai nebūtu jāstaipa), bet Polundrs devās pakaļ auto. Šāds gājiens bija prātīgs – tikām 3.-4. pozīcijā rindā uz autiņu, tomēr rinda bija ļoti lēna – bail iedomāties, cik ilgi gaidītu, ja būtu rindas galā. Dabūjām savu nu jau pierasto Ford Fiesta, un jau drīz bijām ceļā. Pirmās dažas minūtes mulsuma, pāris noslāpšanas, pāris neveiklas ātruma pārslēgšanas un devāmies pretī piedzīvojumiem. Un lai cik paradoksāli nebūtu, pirmā pieturas vieta – Ponta Delgada. Jā, arī šajā salā ir tāda. Te der neliela atkāpe. Lai arī Azoru salas ir deviņas, pilsētu nosaukumi uz tām atkārtojos – ir pilsētu nosaukumi, kas šķiet, ir gandrīz uz katras salas. To ir svarīgi atcerēties, kad plānojat ceļojumu, lai nejauši nepierezervētu viesnīcu vai auto blakusesošajā salā.

Ponta Delgada mūs pa lielam interesēja ar to, ka tā atrodas salas pašos ziemeļos, un uz to ved viens ceļš. Pārējā sala ir nedaudz vairāk ceļu apvīta, tādēļ uzreiz sākām ar nepieejamāko. Turklāt vēl Rīgā esot, noskatījām, ka tur atrodas zivju restorāns O, Pescador! (ak, Zvejniek!) Pirmā pusstunda ceļā pagāja ar atplestām mutēm. Skati ir neaprakstāmi, zaļums visapkārt, bet tajā pašā laikā, no jebkuras vietas redzams okeāns, tālumā Corvo sala, ārkārtīgi daudzveidīga flora un fauna, govis, kas brīvībā ganās kur pagadās, vietējo džipi, kas aprīkoti ar slaukšanas iekārtām, un fantastisks ceļš. Britu auto/humora raidījums Top Gear vairākkārtīgi devušies ekspedīcijās, meklējot labāko braukšanas ceļu Eiropā. Esmu gatavs likt galvu ķīlā, ka nekas Eiropā (ne Šveice, ne Itālija, ne Austrija vai Karpati) nespēj stāvēt klāt tam elpu aizraujošajam skatam, kas vērojams Floresā. Pēc nepilnas stundas brauciena, esam klāt Ponta Delgada. Pilsētā nekā ievērības cienīga nav. Aizejam īsā pastaigā līdz salas ziemeļu punktam, pakāpelējam pa krastā esošajām klintīm, un dodamies uz O, Pescador! Tur ieturam gardas pusdienas. Ēdienkarte protams galvenokārt portugāliski – dažām zivīm tulkojums arī angliski. Jebkurā gadījumā, šī vieta zināma ar to, ka tās īpašnieks ar dēliem no rītiem dodas zvejā, bet pusdienā loms ir galdā. Attiecīgi par zivju svaigumu nav jāraizējas. Pasūtam divas zivis uz dullo un notiesājam tās. Polundra zivs manām garšas kārpām patīk labāk, bet arī manējā ir garda.

Tālāk dodamies ceļā atpakaļ uz salas vidieni. Uzreiz jāteic, sala nav liela – ar mašīnu to var izbraukāt krustu šķērsu vienas dienas laikā. 4-5 dienu laikā salu var arī izstaigāt, bet jāņem vērā, ka reljefs ir kalnains, attiecīgi fiziskajai kondīcijai jābūt atbilstošai. Pa ceļam piestājam gandrīz katrā Miradouro – skatpunktos, kas atzīmēti ar ceļazīmēm un visās kartēs. Katrs Miradouro aizrauj elpu, katrs savādāks, katrs ar savu vēsturi, kas bieži aprakstīta uz lielas akmens plāksnes. Atlikušo dienas daļu pavadām gandrīz bezmērķīgi braukājot pa salu – skatot Miradouras, kāpelējot pa vietējo reljefu, apskatot ezerus, kas izveidojušies senos krāteros, un staigājot pa purvu, kas izrādās ir vieta, kur izveidojas ūdenskritums – švammei līdzīgā augsne ir pilna ar ūdeni, bet brīžos, kad uzlīst lietus, tā atdod to, un dažus desmitus tālāk esošais pārliekums patiesībā ir ūdenskritums, kas pieņemas spēkā. Aizbraucam arī līdz diviem ezeriem, kas atrodas viens otram blakus, bet viens ir izteikti zaļš, otrs – zils. Līdzīgi kā Sete Cidades Sao Miguel salā, bet šeit tas pat ir izteiktāk.

Mana fotogrāfa vēlme knipsēt ņem virsroku, katrs skats uz katru pusi ir elpu aizraujošs – gribas to visu sev. Līdz vienā mirklī saproti, ka to sajūtu un to 360° skatu tāpat nenobildēsi. Kāpelējot pa kalniem, atrodam mūsu mīļākās ogas – kazenes. Pirms braukšanas prom no LV, lasījām tās, vārījām ievārījumus un sezona bija tikko kā beigusies, bet te bija iespēja tās atkal paēst, lai arī jāteic garša mazliet atšķiras un LV kazeņu (jeb cūceņu) garša ir izteiktāka. Baudot vietējo dabu, mums zvana mūsu nākamās naktsmītnes īpašnieks, un prasa cikos ieradīsimies, gribot zināt aptuveni, lai būtu uz vietas. Pasakām aptuveno laiku un pamazām sākam doties uz Faja Grande – mūsu naktsmītņu pilsētu. Te atkal neliels iestarpinājums – kas ir Faja (latviski skan “faža”)? Te man vajadzēs visu manu ģeologa talantu (kāda man nav :D), lai to izskaidrot. Saviem vārdiem es to raksturotu kā piejūras līdzenumu, kas izveidojies lavai plūstot no klintīm/kalniem. Faktiski, tas ir zemes gabals, kas izveidojies, kad lava plūdusi no klintīm, satecējusi klinšu ieplakā un izveidojusi sava veida līdzenumu. Ja nav skaidrs man skaidrojums – var mēģināt izlīdzēties ar Wikipedia skaidrojumu. Tad nu lūk, mūsu ceļojumā mums bija paredzēts apmeklēt vairākas šādas Fajas, kurās laika gaitā cilvēki ir izveidojuši apmetnes, ciematus un pat pilsētas. Kā saprotat no nosaukuma Faja Grande, tad mūsu naktsmītne atradās salīdzinoši lielā Fajā.

Apmetāmies iestādījumā ar nosaukumu Residencia Mateus. Mums par pārsteigumu, ierodoties norādītājā vietā, mūs sagaidīja angliski nerunājoša portugāliete. Glābiņš bija viņas un rezidences īpašnieka meita (ap 10g), kas mācēja nedaudz angļu valodu. Uzzinājām, ka iestādījumam ir divas vietas un mūsu istaba ir otrā mājā, kas atrodas uz citas Fajas pāris kilometru attālumā. Meitenīte devās ar mums, līdz nokļuvām vajadzīgajā vietā, kur mūs jau gaidīja īpašnieks. Maza mājiņa, tieši pie baznīcas ar skatu uz jūru un četrām istabām. Saimnieks ļoti izpalīdzīgs, visu apskaidroja, ierādīja istabu, pastāstīja par ēšanas iespējām ciematā (1 krogs + 1 pludmales bārs/restorāns + 1 restorāns + 1 pārtikas veikals). Jāteic šī bija tā vieta, kur katru dienu komunicējām ar jauniem cilvēkiem – pavecāku portugāļu pāri, divām dānietēm, pāri no Čehijas, jauniešiem no Portugāles, pāri no Itālijas utt. Sajūta kā hostelī, tikai daudz, daudz labāk.

Vakarā devāmies kājām (lai Polundrs bez autiņa varētu kādu vīnu iedzert; tiem, kas nezin – mums pie stūres Polundrs, es – bez tiesībām) uz Faja Grande (aptuveni 40 minūšu pastaiga pa fantastisku skaistu okeāna krastu saulrietā gaismā). Aizgājām uz pludmales bāru – mūsu naktsmītnes īpašnieks teicās, ka šī ir dārgāka, bet daudz garšīgāka opcija. Un kā viņš nebija kļūdījies. Šeit mēs ēdām mencu, kuru es nekad neaizmirsīšu. Portugāļiem ir vājums uz mencām, bet šī bija vienkārši fantastiska, un veids kā tā bija pasniegta (ar kartupeļu biezeni, ceptiem sīpoliem, turku zirņu biezeni, Briseles kāpostu biezeni un vēl viss kaut ko, ko neatceros :D) ir neaizmirstams + mājas vīns, par kādu Rīgas “Vīna Studijā” visticamāk prasītu >20Eur. Pēc 2 nedēļām, naktī pie vīna glāzes sēžot ar Asnātes draugu, kurš pats ir pavārs, spriedām, ka tā laikam ir labākā Menca pasaulē. (Asnāte ar draugu apmeklēja Floresu dažas dienas pēc mums, un bija tajā pašā bārā, un ēda to pašu mencu :D). Šobrīd šo rakstot, siekalas ģenerējās... Bet lieta, ko nevar aprakstīt, ir tā vieta, tas gaiss, tā garša, mūzika un atmosfēra, kas bija tur. Bārā strādā divi cilvēki – pusmūža vīrietis un sieviete, un izskatās, ka viņi vienā jaukā dienā ir pametuši visu kādā fancy darbavietā Ņujorkā, nopirkuši vietu nekurienē un uztaisījuši izcilu bāru ar izcilu virtuvi. Tas nekad nedabūs Michelin zvaigznes – jo neviens vērtētājs tur nekad nenokļūs, bet šai vietai tas arī nav vajadzīgs. Jebkurā gadījumā, šis būs viens no tiem vakariem, ko atcerēšos visu savu dzīvi – es un mīļotais Polundrs Flores salā Azorās, saulriets, skaista mūzika, fantastiska virtuve, silts gaiss, 30m līdz okeānam, kurā bango lieli, lieli viļņi un neizsakāmi svaigs gaiss. Un tālāk tikai Ziemeļamerika, līdz kurai kādi 2000 km. Gribētos to momentu vizualizēt, bet kameru līdzi neņēmu, un labi vien ir – tādas atmiņas ir jātur galvā.

Atpakaļceļā gājām pa pilnīgu tumsu, lielākajā daļā ceļa starp Fajām nav apgaismojuma. Nācās izlīdzēties ar mobilā telefonā apgaismojumu, lai brīdinātu par mūsu esamību autovadītājus, bet, šķiet, tādu bija vien divi. Šajā tumsā jau atkal ieraudzīju cik ļoti patiesībā ir zvaigžņotas debesis – skatu, ko redzu tik reti. Man kā Rīgas puisim šāda iespēja ir reti – pilsētu gaismas tomēr atņem daļu no debesu burvības. Bet šajā vietā, kur gaismas “piesārņojuma” faktiski nav, debesīs iemirdzējās miljoniem zvaigžņu. Mums līdzi no bāra drošsirdīgi devās vietējais kaķis, kurš pavadīja mūs visā garajā ceļā, un pārliecinājies, ka ar mums viss ok, devās atpakaļ. Vispār šajā ceļojumā mums bija vairākas epizodes, kad ne no kurienes mums pieklīda jauni “draugi” un pavadīja mūs mūsu ikdienas gaitās.

Tā nu pagāja mūsu pirmā diena Floresā, nākamajā dienā plāns bija doties uz vienu no mūsu ceļojuma galvenajiem apskates objektiem – ūdenskritumiem.

5.diena. Mūsu otrā diena Floresā iesākās ar brokastīm. Brokastīs, protams, vietējo ceptā maize, vietējais siers, vietējais un ārkārtīgi garšīgais sviests (palīdzēja man atcerēties, kā bērnībā garšoja sviests) un tradicionālais rīsu pudiņš ar kanēli. Un sarunas pie galda ar pārējiem ceļotājiem par to, ko kurš redzējis un kādi plāni dienai. Mūsu galvenais plāns bija doties uz vietu, kas bija galvenā mūsu motivācija nokļūšanai Floresā – skaistiem ūdenskritumiem. Tie ir upes Ribeira Grande ūdenskritumi, kas ir vairāk nekā 200m augsti. Lai arī iepriekš lielus ūdens kritumus bijām redzējuši Islandē, tie galvenokārt bija iespaidīgi savas masas, jeb ūdens caurteces dēļ. Šie savukārt ir daudz augstāki. Lai nokļūtu līdz ūdenskritumiem, ir jāmēro aptuveni 30 minūšu kāpiens pa taku, bet kopumā gājiens nav grūts. Mums nonākot galā, ārkārtīgi noveicās – mēs bijām vieni paši šajā fantastiskajā vietā. Šī ir ļoti, ļoti skaista vieta. Viena no tām vietām, no kurienes ir tik ļoti grūti aiziet projām. Un gribas vēl 10 minūtes pabūt tur, un vēl, un vēl... Šo vietu fotogrāfijās bijām skatījuši neskaitāmas reizes, un te nu mēs beidzot bijām. Galvā no nekuries rodas domas, “a kas būs, ja es vienkārši vairs nebraukšu prom no šejienes?”

Pēc ūdenskritumu apmeklējuma devāmies atkal klaiņot pa Floresu. Viena no interesantām vietām ir divi ezeri, kas izveidojušies vulkānu krāteros – Caldeira Rasa un Caldeira Funda. Tā kā vulkānu krāteriem ir dažādi augstumi, tad no malas izskatās ļoti iespaidīgi – divu dažādu līmeņu ezeri viens otram blakus. Vispār, ja ir iespēja, tad vērts paklaiņot arī šeit (salas dienvidu daļa) – paveras ļoti skaisti skati uz salu.

Pusdienlaikā devāmies meklēt kādu no Miradourām ar grillvietu. Azoru salās tā ir milzīga priekšrocība – tās ir kā nosētas ar labiekārtotām peldvietām, atpūtas vietām, volejbola laukumiem un grilvietām, kurās pieejami no akmens veidoti grili un kas jau apgādātas ar malku. Visbiežāk arī grilvietā būs arī tualete un avota ūdens. Lieliska iespēja gatavot pusdienas brīvā dabā, pārāk netērējot naudas resursus (lai paliek vakariņām). Iepriekšējā ceļojumā mums iegaršojās Azoriešu cūkgaļas sardeles paasā mērcē. Tās pieejamas gandrīz visos pārtikas veikalos. Un klāt piekožot vietējo saldo maizi – Bolos Levedos ar vietējo ārkārtīgi garšīgo sviestu (Manteiga) šķiet, ka neko vairāk nevajag. Šo grilvietu fenomens ir tāds, ka tās ir ārkārtīgi labi uzturētas un ļoti bieži sastopamas. Dažas no tām atrodas fantastiskākajās vietās – jūras krastā, pie lagūnām, kalnu galos, parkos un citās vietās ar lieliskiem skatiem. Azoru salas noteikti ir pikniku paradīze. Floresā varbūt mazāk, bet pārējās salās redzējām, ka vietējie labprāt tās izmanto.

Ko var darīt pēc gardām pusdienām? Nopeldēties! Peldēšanās Azoru salās gan ir nedaudz jāieplāno. Azoru salas ir izteikti vulkāniska rakstura, tādējādi ne visur ir ērta piekļuve ūdenim. Salās ir vairākās vietās izveidotas dabīgas vai mākslīgas peldvietas (Pico ir čempions šajā ziņā), bet vietas ir vērts laicīgi piefiksēt uz kartes, lai nebūtu tā, ka jābrauc uz otru salas galu. Florsā viena no vietām ir pilsētiņā vārdā Lajes Das Flores. Izpeldējāmies ar Polundru okeānā – ūdens ļoti silts, ap 20°C. Peldvieta atrodas nelielā līcī netālu no ostas, kur izveidota neliela smilšu pludmale. Ostas mols dod aizsegu no bangojošā okeāna, kas ļauj pilnīgi droši nodoties peldēšanās priekiem. Lai arī haizivis ir ārkārtīgi reta parādība Azoru salās, smadzenēs pavīd atmiņa, ka lielākā haizivs jebkad noķerta, ir noķerta tieši pie Azoru salu krastiem (protams, info atšķiras pa avotiem .

Vakaru pabeidzām mazliet agrāk. Aizdevāmies uz Fajazinha – mazo Faju, netālu no mūsu dzīvesvietas, kur atrodas izslavēts restorāns ar skaistu skatu uz jūru. Jāteic gan, ka skats uz jūru bija skaists, bet skats uz otru pusi – vēl skaistāks. Faja atrodas salas rietumu pusē, un saulrietam izgaismojot klintis pa kurām lejā gāžas Ribeira Grande veidojas fantastisks skats. Ieturējām vakariņas šajā vietā un devāmies atpakaļ uz guļvietu. Pats restorāns ir ārkārtīgi populārs, attiecīgi šeit vakarā var satikt lielāko daļu apkārtnes tūristu. Ēdiens bija labs, bet ne izcils. Lai arī man bija grūti spriest – manas garšas kārpas ietekmēja arvien vairāk sāpošais kakls. Vīruss vai saaukstēšanās – nebija tik nozīmīgi, bet fakts bija tās, ka biju apslimis.

6.diena. Nākamās dienas rītā, saēdos visas iespējamās zāles, kas bija līdzi, un devāmies pārgājienā. Pārgājiena maršruts Faja Grande – Ponta Delgada – Faja Grande. Pirmā gājiena daļa ir pa kalnu grēdas malu, augšup augstu kalnā. Jāteic, visai sarežģīta taka. Pirmkārt, ārkārtīgi liels gaisa mitrums, sajūta kā tropos. Viss slapjš, katrs augs, kam pieskaries, Tevi samērcē. Takas virsma arī ārkārtīgi slidena. Turp virzienā gājām kādu 1.5-2h, līdz sapratu, ka tālāk nevaru – slimība sāka mani pievarēt. Kājas sāka kļūt ļenganas un sapratu, ka kļūst vienkārši riskanti, jo taka ir viltīga, un kāpumi/kritumi ir visu laiku.

Līdz Ponta Delgada es visticamāk tiktu, bet atkaļ gan būtu problēmas, un sabiedriskā transporta satiksme starp šīm divām vietām ir ļoti ierobežota. Tad nu griezāmies atpakaļ. Un jāteic, ka pieņēmām ļoti prātīgu lēmumu – mana fiziskā kondīcija pasliktinājās visai strauji, atpakaļceļā arī piedzīvoju diezgan nepatīkamu kritienu. Takas virsmas akmeņi bija kļuvuši tik mitri, ka, lejā kāpjot, izslīdēja papēdis balsta kājai un “lidoju”. Piezemējos no sākuma uz fotoaparāta, ko turēju rokā, tālāk uz plaukstas, pakaļas un muguras. Ciets kritiens, bet pirmā doma par fotoaparātu, jo trieciens bija ļoti pamatīgs. Bet viss ok. Roka gan nedaudz cietusi, lepnums gan vēl vairāk. Polundrs palīdzēja piecelties un mērojām ceļu tālāk. Pēc kāda laiciņa tikām līdz mājvietai un labi vien bija, jo sākās riktīgs gāzonis. Iedomājāmies, ka, ja būtu gājuši tālāk, tad būtu sprukās, jo grūti iedomāties, kā to taku iet, kad līst. Tajā pašā laikā, šī taka noteikti ir must-do sarakstā katram, kas apmeklē Floresu. Daba un skati ir ārkārtīgi skaisti. Tik jāņem vērā, ka fiziskajai kondīcijai jābūt labai, pretējā gadījumā neko no tā īsti izbaudīt nesanāks.

Atlikušo dienas daļu pavadījām mierīgi. Polundrs izpeldējās pašā Faja Grande, kur izveidota neliela peldvieta. Peldvieta gan visai riskanta, no bangojošā okeāna nāk iekšā lieli viļņi, kas neļauj noturēties kājās. Turklāt virsma ir ārkārtīgi asa (vulkāniskais iezis) un slidena vienlaicīgi. Es tikmēr trekterēju kazeņu liķieri, lai vismaz kaut kā uzturētu sevi pie dzīvības un neizjauktu priekus Polundram. Apskatam vēl Faja Grande ūdenskritumu, paēdam vakariņās zupu vietējā ēdnīcā un dodamies pie miera – nākamajā dienā jāturpina ceļojums uz citām salām.

Lai arī zinājām par Floresas skaistumu, nebijām gaidījuši, ka skati būs tik elpu aizraujoši. Ja man tagad būtu jāizvēlas viena vienīgā vieta, kur gribētu pavadīt atlikušo mūžu, tad tā laikam būtu Floresa. Tas miers, dabasskati, fantastiskais okeāna gaiss. Es pieņemu, ka ziemā aina mazliet mainās – ir pastāvīgas vētras, kļūst pelēcīgāk utt. Bet vienalga, man šī vieta paliek atmiņā kā pasaku zeme. Ir pagājuši vairāki mēneši kopš ceļojuma brīža, bet joprojām redzu sapņos šo vietu. Un jāteic, mums neizdevās tikt šoreiz uz blakus esošo Korvo (Corvo) salu, ko daudzi min kā fantastisku vietu (sala pēc būtības ir viens milzīgs vulkāna krāteris), bet uz tās dzīvo ~400 iedzīvotāji, kas nodarbojas ar lauksaimniecību vulkāna krāterī. Tas nozīmē tikai to, ka mēs noteikti tur atgriezīsimies.

Lai arī zinājām par Floresas skaistumu, nebijām gaidījuši, ka skati būs tik elpu aizraujoši. Ja man tagad būtu jāizvēlas viena vienīgā vieta, kur gribētu pavadīt atlikušo mūžu, tad tā laikam būtu Floresa. Tas miers, dabasskati, fantastiskais okeāna gaiss. Es pieņemu, ka ziemā aina mazliet mainās – ir pastāvīgas vētras, kļūst pelēcīgāk utt. Bet vienalga, man šī vieta paliek atmiņā kā pasaku zeme. Ir pagājuši vairāki mēneši kopš ceļojuma brīža, bet joprojām redzu sapņos šo vietu. Un jāteic, mums neizdevās tikt šoreiz uz blakus esošo Korvo (Corvo) salu, ko daudzi min kā fantastisku vietu (sala pēc būtības ir viens milzīgs vulkāna krāteris), bet uz tās dzīvo ~400 iedzīvotāji, kas nodarbojas ar lauksaimniecību vulkāna krāterī. Tas nozīmē tikai to, ka mēs noteikti tur atgriezīsimies.

Arhipelāga centrālās daļas salas – Faial, Piku un Sao Jorge

7.diena. Trešajā rītā Floresā bija smeldzīgs noskaņojums – jādodas prom. Lai arī lielākā daļa ceļojuma vēl priekšā, sajūtas tādas, ka dodamies mājās. Tik ļoti lielu iespaidu uz mums atstāja Floresa. Nepilnu 40 minūšu brauciens no Faja Grande līdz lidostai salas otrajā pusē. Brauciens būtu ātrāk, ja vien kalnu grēdas, pa kurām ved ceļš, nebūtu tīts biezā, biezā miglā. Vietām jābrauc ļoti lēnu, jo redzamība knapi pāris desmiti metru. Santa Cruz pilsētā piestājam pie aptiekas, kur dabūju sev Vibrocil pilienus lidojumam – deguns ir pilnībā ciet, negribas ar tādu lidot. Piestājam vēl benzīntankā, pielejam pilnu bāku (šķiet 8 Eur, degvielas cena ap 1.4 Eur, kas būtiski dārgāk nekā LV tajā laikā), izrādās, ka daudz braukājuši neesam. Lidostā nododam savu autiņu. Runājot par auto īri, pārsvarā Azoru salās autiņi ir jauni, galvenokārt Fiestas. Mūsējā bija lieliskā stāvoklī – bez būtiskiem skrāpējumiem. Tādu pašu arī nodevām. Lidostā ieturējām brokastis – tēju ar maizītēm, un gaidījām mūsu lidmašīnu atlidojam. Aviācijas entuziasti, t.sk. mēs, sagaidīja lidmašīnu uz āra terases, kas atrodas vien dažus desmitus metru attālu no skrejceļa. Reti, kad var redzēt lidmašīnas darbībā tik tuvu.

Nepilnu stundu vēlāk jau tuvojāmies Faial salai, kur nosēšanās vienmēr ir aizrautīga. Nezinu kādēļ, bet nosēšanās shēma paredz asu pagriezienu zemā augstumā mirkli pirms nosēšanās. Turklāt vēji ir ļoti spēcīgi. Šajā reizē nosēšanās bija vairāk vai mazāk mierīga, bet iepriekšējo reizi, kad lidojām uz Faial, gan izkāpām no lidmašīnas zili-zaļi. Kā jau minēju, Faial esam bijuši 2013.gadā (te apraksts). Tā noteikti ir sala, ko vajag apmeklēt – tā zināma ar pilsētu, kuru vēl nesen apraka vulkāna izvirdums, skaistiem krāteriem, lielākās pilsētas Horta ostu, kur piestāj lielākā daļa Atlantijas okeāna šķērsotāju, lai papildinātu savus krājumus. Šoreiz, Faial sala mūsu ceļojumā bija tikai kā starpposms starp Flores un Pico. Faial atrodas vien dažu kilometru attālumā no Pico (izruna – “Piku”) – tās šķir okeāna šaurums. Šis šaurums, starp citu, ir ļoti pateicīgs vaļu/delfīnu vērošanai, jo tieši šeit tie atpūšas/barojas. Tas arī ir viens no centrālā salu arhipelāga (Faial, Pico, Sao Jorge) galvenajiem ienākumu avotiem – vaļu raudzīšanas tūres te ir papilnam. Jebkurā gadījumā, mūsu plāns bija pavadīt nepilnu dienu Hortā un tad doties ar prāmi uz Pico. Ar taksi aizbraucām no lidostas līdz Hortai (šķiet 12 EUR) un pa taisno devāmies uz Peter’s Cafe ­– patiesi leģendāru kafejnīcu, kura gadu desmitiem ir kalpojusi par satikšanās vietu burātājiem, ceļotājiem, piedzīvotāju meklētājiem utt. Esot šeit, obligāti jādzer īstais jūrnieku “Džins ar toniku”, jāuzēd kāds vietējais siers, vietējās delikateses “Lapas” (mīdijām līdzīgi moluski, bet daudz, daudz gardāki) un kādu asins desu. To arī izdarījām. Maksājot par maltīti, pamanīju, ka pēc 6 minūtēm, atiet prāmis uz Pico, bet nākamais vien pēc 5h. Nebijām plānojuši ceļot ar šo, bet tā kā, biju apslimis un spēka Hortas apskatei man nebija, tad metāmies ārā uz ielas, nostopējām taksi, kuram ātri izskaidrojām situāciju – mums vajag noķert prāmi! Taksists paskatījās pulkstenī, kaut ko pie sevis nomurmināja, un iespieda sava Mersedesa gāzes pedāli grīdā. 95 km/h pa pretējo joslu mazā pilsētiņā, kur parasti neviens ātrāk par 30 km/h nebrauc... Visai psihs 3 minūšu ilgs brauciens un Polundrs skrēja uz kasēm nopirkt biļetes. Šoferītis prasīja 6 Eur, bet es iedevu astoņus eirikus, jo čalis riskēja ne pa jokam. Viņš tik paspēja novēlēt mums lielisku ceļojumu un ar smīnu uz lūpām teica, lai nākamreiz saucam viņu nedaudz savlaicīgāk. Kā pēdējie ielecām prāmī un uzreiz arī devāmies 40 minūšu braucienā uz Madalenu, Pico salā. Otrā galā, Polundrs devās uz auto nomu, cenšoties dabūt auto ātrāk, nekā bijām plānojuši. Tā kā bijām plānojuši braukt ar vakara prāmi, arī auto bijām pasūtījuši uz vakaru. Bet problēmu nebija, auto jau bija gatavs. Kamēr Polundrs meklēja auto, es pagulēju uz ostas mola, cenšoties pasauļoties cerībā pārvarēt slimību. Pēc nepilnas stundas ieradās Polundrs... ar visai vecu un apdauzītu Peugeot 207. Ja teicu, ka Azoru salās parasti veicas ar auto, tad šī laikam nebija tā reize.

Te jāliek neliela atkāpe – šī ir mūsu otrā reize Pico. Pagājušajā ceļojumā ar Pico salu beidzās mūsu ceļojums, kad šajā salā pavadījām pēdējo dienu ceļojumā. Te tās reizes apraksts. Toreiz dzīvojām Hortā, Faial salā, bet plānojām kāpt Pico kalnā, kas laikapstākļu dēļ neizdevās. Šoreiz bijām apņēmības pilni kāpt kalnā... Madalena pilsētā jau bijām bijuši, un jāteic, ka tur arī īsti nav ko darīt (ir tīri ok vīna muzejs + pāris labi restorāni). Bijām sev nākamajām dienām noīrējuši dzīvesvietu tuvāk salas ziemeļiem – netālu no Sao Roque. Apartaments Sportfish – diezgan nekurienē, bet ar lielisku skatu uz okeānu, nākamo galamērķi Sao Jorge fonā un baseinu. Šī laikam bija mūsu ceļojuma šikākā naktsmītne.

Piku sala ir ļoti interesanta tajā apstāklī, ka tās austrumu puse ir zaļa, ar augiem klāta. Tikmēr rietumu pusē dominē Portugāles augstākā virsotne – Pico kalns (2351 m), un attiecīgi apkārtējā vidē pārsvarā dominē vulkāniska, sausa augsne, kas noderīga vien vīnogu vai vīģu audzēšanai. Ar to arī vietējie nodarbojas – audzē vīnogas un taisa vīnu. Sausā augsne nozīmē to, ka dārzeņu šajā salā ir maz..., ko jūt arī vietējā virtuvē.

Jebkurā gadījumā, pēc nelielas pieturas Madalena pārtikas veikalā aizbraucām uz savu naktsmītni. Pa ceļam protams nedaudz apmaldījāmies, gabalu no ceļa braucot pa 3.kategorijas mālainu grunts ceļu. Bet nebija ne vainas – skaista daba un ļoti skaists sarkans mālains grunts ceļš. Vienīgi mūsu Peugeot bija ārkārtīgi karsti, jo gaisa kondicionieri manas saslimšanas dēļ nevarējām slēgt. Nokļūstot naktsmītnē, spriedām, ka varētu aizdoties kaut kur vakariņās, bet jo vairāk gāja laiks, jo vairāk sapratu, ka man jau ir tās dienas game over. Uznāca riktīgs karstuma vilnis, un nolūzu – temperatūra pēc sajūtām bija virs 38°C, bija jāizguļ, lai neciestu tālākais ceļojums.

8.diena. Pēc ļoti nemierīgas nakts, nākamajā rītā modos salīdzinoši možs (cik nu možs šādā kondīcijā var būt). Visas šīs dienas, kad cīnījos ar vīrusu, centos sabalansēt divas intereses – nečakarēt ceļojuma plānu, tas ir doties visur kā plānots un, ja ne ar pilnu krūti mesties piedzīvojumos, tad vismaz to ļaut darīt Polundram. No otras puses, sapratu, ka iespējams, kādā brīdī vērts uztaisīt solīti atpakaļ, lai pēc tam varētu skriet uz priekšu. Un šī bija tāda diena. Paveicās, ka mana saslimšanas sliktākais moments bija ceļojuma pašā komfortablākajā miteklī. No rīta ar Polundru uz terases, saules apspīdēti, ieturējām lieliskas brokastis, kas sastāvēja no vietējiem produktiem – siera, šķiņķa, super-gardā sviesta, un Bolos Levedos. Pēcāk Polundrs nedaudz izpeldējās baseinā un devāmies nelielā izbraucienā. Pabraucām uz salas rietumiem, meklējot jaunas peldvietas un vietu, kur ieturēt pusdienas. Pa ceļam iebraucām arī vienā no nacionālajiem parkiem, kur atradu lielu čiekuru, ko laimīgs paņēmu līdzi (pēdējā laikā no visiem ceļojumiem vedu čiekurus – mājās jau neliela kolekcija). Skaistā mazā pilsētiņā Prainha atradām meklēto peldvietu, kur Polundrs dabūja izpeldēties. Es tikmēr apbrīnoju peldvietas infrastruktūru – atkal, tāpat kā visur citur – nojume, grilvietas ar malku, volejbola laukums ar tīklu, ģērbtuves, dušas un tualetes. Viss ko vajag.

Pēc nelielas pastaigas atradām arī iepriekš nolūkoto restorānu, bet tas diemžēl bija slēgts. Nācās braukt atpakaļ uz Sao Roque, kur mazliet iestiprinājāmies vietējā konditorejā. Beidzot nopirku termometru, bet ar tiem elektriskajiem termometriem ne velna nevar saprast, bet vakarā atkal ap +38°C. Lieta ko pamanīju, ka slimot tādā klimatā, gan ir būtiski vienkāršāk. Ja Rīgā jāskalo deguns ar speciāliem sālsūdens šķīdumiem, tad Azorās to nevajag – pietiek elpot okeāna gaisu – vislabākā terapija. Šī bija tā diena, kad sapratām, ka kāpiens Pico mums izpaliek arī šoreiz. Nākamās dienas vakarā mums jau bija paredzēts brauciens uz Sao Jorge salu, bet mana fiziskā kondīcija neļāva jau nākamajā dienā kāpt kalnā. Plāns ceļot uz Sao Jorge mums bija visai spontāns – pāris dienas pirms izlidošanas no Rīgas, sapratām, ka 5 dienas Pico negribam, ka jābrauc uz ārkārtīgi skaisto Sao Jorge. Tagad, sēžot Pico, sapratām, ka varbūt tomēr ir iespēja uzkāpt kalnā – pārbukojām viesnīcas, atradām citus prāmja laikus tā, lai atpakaļceļā no Sao Jorge mums būtu vēl viena diena Pico, ko iespējams pie normālas pašsajūtas un labiem laikapstākļiem varētu izmanot kāpienam Pico kalnā. Mūsdienās, tehnoloģiju laikmetā, ceļojuma pārplānošana pašā ceļojuma laikā ir vieglāka par vieglu – galvenais sākotnējo plānu nepadarīt pārāk striktu un nepārblīvēt ar nemaināmām/neatceļamām viesnīcām un auto nomām.

9.diena. Tā nu, nākamajā rītā jau modos pavisam možs. Ieturējām brokastis, un devāmies ceļojumā pa Pico. Doma bija šķērsot salu no ziemeļiem uz dienvidiem, pa ceļu šķērsojot kalnu grēdu, un pabraukājot pa kādu zemākas kategorijas ceļiem, lai varētu baudīt dabu. To arī darījām – EN2 ceļš, kas nosacīti pāršķeļ salu uz pusēm, ir ārkārtīgi kvalitatīvs, un augstākajā vietā ir ap kilometru augsts. Starp citu, viens no Azoru salu skaistumiem ir tas, ka kalni ir tuvu krastam, tādēļ augstuma sajūta ir ļoti izteikta. Piemēram, Pico kalna virsotne atrodas kādus 6-7km no krasta, kas no tā virsotnes skatus padara neaizmirstamus. Arī braucot pa EN2 skati ir lieliski, bet mēs izdomājām nogriezt pa mazākas kategorijas lauku ceļu, pa kuru braukā tikai vietējie lauksaimnieki ar saviem Toyota Hilux, kas aprīkoti ar lielām piena kannām un govju slaukšanas iekārtām.

Savu izvēli nenožēlojām, ik pēc dažiem simtiem metru piestājam, lai baudītu apkārtējo dabu un sarunātos ar kādu vietējo govi Šodien jūtos labi, lai arī jāpiedomā, lai nav strauju kustību, varu atkal izbaudīt ceļošanu un iepriekšējās 2-3 dienas aizmirst kā ļaunu murgu. Ceļa beigās, kas beidzas pie pilsētiņas Silveira, gan saskaramies ar mazliet ekstrēmu braukšanu. Ceļa gradients ap 30-35% un ņemot vērā, ka mūsu Peugeot gan sajūgs, gan bremzes nebija lieliskākajā kondīcijā, nobrauciens bija “karsts”.

Tā kā bija jau pusdienlaiks, tad devāmies uz restorānu netālu no Silveiras, ko Polundrs bija iepriekš noskatījis. Lieta tāda, ka Pico virtuvē viens no gardumiem ir astoņkājis – ēdiens, ko Pico obligāti ir jāēd. Es neesmu liels astoņkāja fans, bet te tas garšo arī man. Viesnīcu/Restorānu Aldeja da Fonte atradām visai vienkārši. Viesnīca, jeb tās atsevišķās rezidences atrodas skaistā vietā okeāna krastā (gan dažus desmitus metru virs ūdens līmeņa). Viesnīcu bijām izskatījuši kā opciju, bet cenas manāmi ārpus mūsu ceļojuma budžeta. Bet restorāna apmeklējumu gan nepalaidām garām. Restorāna piedāvājums ir pilns ar Azoru salām un īpaši Piku salai raksturīgiem ēdieniem. Polundrs, protams, ņēma astoņkāji, savukārt es – dārzeņu zupu un grilētus mazos kalmārus. Bija ārkārtīgi gardi, ja gadāties Pico salā – šo restorānu noteikti iesaku.

Pēc restorāna apmeklējuma devāmies pa Pico kalna dienvidu pusi virzienā uz Madalenu, kur vakarā atiet prāmis uz Sao Jorge. Pa ceļam piestājām vēl vienā peldvietā - netālu uz ziemeļiem no Calhau ciemata. Atkal, perfekti iekārtota peldvieta ar visu, kas nepieciešams. Un tieši no šejienes sākas viena no vīna lauku pastaigu takām. Aptuveni pieci km līdz Madalenai pārsvarā ved pa vietējiem vīna laukiem, un sarkaniem grunts ceļiem, ko tik ļoti gribēju nobildēt – biju redzējis citu bildes ar melnajiem vīna laukiem un kontrastaini sarkano ceļu aizvijoties starp tiem - gribēju arī sev šādu bildi. Izbraucām pa vīna laukiem, pāris vietās piestājām, pastaigājām, un devāmies uz Madalenu, kur ieturējām tēju/kafiju, nodevām savu apdauzīto ceļa biedru Peugeot un devāmies uz ostu, kur mūs gaidīja nākamais prāmis un aptuveni 2h brauciens uz jau nākamo salu. Pico gan vēl atgriezīsimies, jo lidojums uz Sao Miguel mums paredzēts no šejienes.

Kā jau teicu, brauciens uz Sao Jorge aizņēma aptuveni divas stundas. Pirmā tā daļa ļoti ainaviska – sanāk braukt gar Pico rietumu un ziemeļu piekrastēm un paveras skaists skats uz Pico kalnu un arī Faial salu saulrietā. Brauciena laikā Pico kalns tieši pirmo reizi pa pēdējām dienām tika vaļā no savas mākoņu segas, varējām novērtēt tā majestātiskumu pilnā mērā. Brauciena otrā daļa gan jau pagāja faktiski pilnīgā tumsā, varēja vien redzēt, kā Pico un Faial salās ieslēdz apgaismojumu. Viesnīcu bijām norezervējuši Sao Jorge galvenās pilsētas Velas faktiski ostā. 2 no 4 viesnīcas sienām vērstas uz ostu. Mūsu gadījumā nekādu trokšņu nebija, bet pieņemu, ka cilvēku, kas grib ilgāk gulēt, prāmis, kas ierodas 8:30 ne tikai izcels no gultas, bet arī padarīs traku, jo ierodoties ostā tas “pa-pī-pina” savu ļoti, ļooooti skaļo tauri. Jebkurā gadījumā, patīkami gulēt viesnīcā, kad zem logiem skalojas okeāns. Un vēl – šī viesnīca vismaz booking.com aprakstos ir zināma kā viesnīca ar visbriesmīgāko kafiju brokastīs kādu vien var iedomāties... domājām cik gan slikta tā varētu būt... nevar būt, ka mūs pārsteigs... pats nedzēru, bet Polundrs teica, ka nekādi apraksti to nespēj raksturot. Jebkurā gadījumā, Velas ieradāmies pašā vakarā, un uzreiz arī devāmies pie miera.

10.diena. Sao Jorge atšķiras no pārējām salām ar to, ka tā atrodas uz paaugstinājuma – proti, lielākā daļa salas atrodas visai augstu virs jūras līmeņa (pārsvarā 300 – 1000m). Sala ir izteikti iegarena (55km garumā, bet platuma maksimums ir ap 7km). Salas ģeogrāfiskais novietojums un forma, nozīmē, ka sala ir visai mitra – nokrišņu daudzums ir viens no lielākajiem Azoru salās (sacensties var vienīgi Flores un Corvo). Gar klintīm plūstot lavai no izvirdumiem, izveidojušas virkne Faju, par kurām rakstīju pie Flores stāsta. Viens no mūsu ceļojuma mērķiem, bija apmeklēt šīs Fajas un pat pārnakšņot vienā no tām.

Pirmajā dienā ņēmām nomā vēl vienu auto. Jau atkal – Ford Fiesta. Ieturējām brokastis viesnīcā (ar briesmīgo kafiju), tad devāmies padzert normālu kafiju. Un devāmies uz salas austrumiem, uz Topo. Izteikta mērķa nebija, vien skatīties salas skaisto dabu. Lai izbrauktu no Velas, kas atrodas vienā līmenī ar jūras līmeni, bija uzreiz jādodas kalnā augšā uz salas centrālo kalnu grēdu. Tālāk galvenais ceļš salā ved pa šīs kalnu grēdas “augšu”, tādējādi nodrošinot ar skaistiem skatiem. Tādējādi interesanta salas urbanizācija – ceļi ir “tur augšā”, bet pilsētas – “tur lejā”. Agrāk, viduslaikos, vienīgais veids kā tikt no viena ciema uz citu, bija jūra – ceļu īsti nebija. Mums gan noveicās, ceļi jau sabūvēti. Un kādi. Ja teicu, ka Floresā ir vieni no skaistākajiem ceļiem braukšanai, tad Sao Jorge daudz neatpaliek. Fantastiski skati pāri zaļajiem kalniem, govju ganībām, skats uz pāri šaurumam esošo Pico salu ar majestātisko kalnu. Laiku pa laikam sanāk iebraukt mākonī, un interesanti, ka uz šaurā un līkumotā ceļi, vietējie mākoņos/miglā mēdz braukt bez gaismām...pat baltas krāsas smagie, kas iznirst pēkšņi no baltā piena.

Jebkurā gadījumā, pa ceļam uz salas austrumu punktu vairākas reizes piestājām, lai baudītu apkārtējos skatus. Reizi arī piestājām pie ciematiņa veikala, lai sapirktos visu, kas nepieciešams šai un nākamajai diena. Plāns bija pusdienas paēst kādā no iekārtotajām grilvietām, bet vakaram bija nepieciešami pārtikas krājumi Fajas apmeklējumam, jo tajā nav veikalu. Brauciens gan izvērtās nedaudz dīvains, jo Fordam ātrumkārba bija mēreni sačakarēta. Otrais ātrums beidzās pie 50km/h, bet trešais sākās pie 70km/h. Līkumainajos un miglas aizklātajos ceļos nācās lielāko daļu laika braukt otrajā ātrumā. Kad beidzot sasniedzām salas tālāko austrumu punktu, atradām skaistu bāku, fantastisku peldvietu ar līdzās iekārtotu nu jau kārtējo fantastisko atpūtas vietu.

Par spīti tam, ka vēl nebiju pilnīgi vesels (ko nu tur – ar to vīrusu vēl mocījos atbraucot uz Rīgu un aizbraucot tālāk uz Ņujorku), nespēju nepiebiedroties Polundram peldē sava veida lagūnā, kur no okeāna pasargā dabīgi izveidojusies apmale, bet zem Tevis peld okeāna zivis un pa gultni pastaigājas krabīši. Pēc peldes, protams, uzcepām nu jau tradicionālās desiņas un apēdām ar Bolos Levedos. Netālu no tālākā austrumu punkta, dažus simtus metru attālumā okeānā atrodas neliela sala, uz kurieni pēc vietējo leģendas, atsevišķos brīžos peld govis, lai ganītos tur. Grūti iedomāties un noticēt, bet nu peldošu govju neredzējām. Starp citu, no Sao Jorge ziemeļu daļas var redzēt vēl divas salas – Terceira un Graciosa. Tās tad atstājam mūsu nākamajai vizītei Azoru salās

Pēc pusdienām devāmies atpakaļ uz salas vidieni, kur kalnu grēdas augšā, nekurienes vidū, atrodas stāvvieta. No tās sākās Serra do Topo pastaigu taka, kas ved lejā no kalnu grēdas un aizved uz Caldeira do Santo Cristo un Faja dos Cubres – divām mūs interesējošām Fajām. Taka aptuveni 10km gara, ar ~700m kritumu. Atstājām daļu mantu mašīnā, bet daļu ņēmām līdzi. Problēma, ka nekad nevar zināt, kādi būs laikapstākļi ne tikai dienu vēlāk, bet pat pēc divām stundām, tādēļ diezgan daudz jāstiepj līdzi + ūdens pudeles + pārtika + fotoaparāts un sanāk apkrauties kā mūļiem. Mani mazliet bažīgu darīja mana kondīcija, bet nebija tik traki. Fantastiski skaista taka ar sajūtu, ka esi pasaules malā. Pēc stundas kāpiena lejā, satikām Holandiešus, kuri izskatījās jau pārguruši, bet, šķiet, viņiem nebija ne jausmas, cik ļoti tālu viņiem vēl augšā jākāpj.

Pa ceļam sāku just pagurumu, vairākas reizes vajadzēja piesēst un atpūsties. Tomēr pakāpeniski sāka krēslot, nākt virsū mākoņi un sapratām, ka ir jāpasteidzas, ja negribam iekļūt lietū. Turklāt negribētos piedzīvot momentu, ka būtu jākāpj lejā, pa izmirkušo augsni, kas tā jau bija ļoti mitra un slidīga. Vēl pēc kādas stundas kāpiena (un dažām pieturām, lai paēst vietējās kazenes) sasniedzām Faju. Caldeira do Santo Cristo ir interesanta ar to, ka ir Faja tās klasiskajā izpratnē, bet vēl ar vulkāna krāteri tās malā, kas piepildoties ar okeāna ūdeni ir izveidojies par sālsūdens ezeru, kas ir vienīgā vieta Azoru salās, kur aug vēl viens mīdiju radinieks (angliski – clams).

Atnākot uz Faju sastāpāmies ar nelielu problēmu. Nebiju precīzāk pētījis, kā atrast mūsu naktsmītni, šķita, ka atradīsim tāpat, bet ciemats bija lielāks nekā domājām. Turklāt mobilā telefona zona nebija sastopama. Kādu laiku pastaigājām meklējot telefona zonu, ko atradām pie baznīcas. Azoriešu aizrautība ar baznīcām ir fenomenāla, to jau minēju. Bet atrast pilnizmēra baznīcu šeit, gan nebijām gaidījuši. Starp citu, Sao Jorge salā, nezin kāpēc baznīcas pārsvarā ir ar vienu zvanu torni, bet pārējās salās – ar diviem. Pēc ilgākas un nesekmīgas zvanīšanās beidzos sazvanījām saimnieku, kas pēc dažām minūtēm atbrauca pie mums ar savu kvadraciklu. Uz to brīdi jau bijām sadabūjuši sev draugu – suneni vārdā Petra, kas izrādījās ir mūsu naktsmītnes saimnieka drauga suns.

Visu laiku brīnījāmies, kāpēc suns ir mums tik uzticīgs – devās mums visur līdzi, rādīja ceļu un sargāja. Tik vakara beigās sapratām – mēs taču pirms tam ugunskurā cepām desiņas...mēs acīmredzot smaržojām suņa izpratnē nu ļooooti labi.Mūsu naktsmītnes īpašnieks aizveda mūs uz māju un pateica, ka tā šodien ir mūsu rīcība pilnībā (40 Eur) – naktī tuvojas vētra, okeānā lieli viļņi, viņš dodas sērfot un tad prom uz salas citu pusi. Vēl paspējām aizdoties nelielā pastaigā līdz ezeram, kur vietējie meklēja minētos moluskus. Polundrs mierīgi arī atrada dažus. Vienīgajā ēdināšanas iestādījumā, kas pēc būtības bija kāda vietējā mājas veranda, prasījām vai varam dabūt minētos moluskus, bet vietējais pavisam neizskatījās ieinteresēts – cik saprotu vietējo restorānu pieprasījuma viņam pietiek. Nolēmām, ka dabūsim kaut kur atpakaļ civilizācijā. Uzkāpām arī uz mola, kas pasargā Faju no vētrām. Divējādas sajūtas. No vienas puses bijām pasaules malā, prom no civilizācijas, vietā, ko var sasniegt tikai kājām (un retos gadījumos ar kvadracikliem). No otras puses, molu rotāja civilizācijas sekas – plastmasas atkritumi, ko okeāns ir atskalojis no visas pasaules... bēdīgi.

Mājas saimnieks atstāja mums pudeli ar mājās brūvētu vietējo liķieri Nevde (tā arī nesapratām no kā gatavots) un devās prom. Mēs palikām ļoti jauki iekārtotā miteklī, bez īstas sajēgas, kā ieslēgt elektrību. Fajā elektrība darbojas vien ar dīzeļģenerātoru palīdzību. Pēc kāda laika to atradām, dabūjām elektrību, uz krāsns uzsildījām tēju, iedzērām stipro, bet gardo liķieri, un baudījām stipro vētru. Sveču gaismā baudījām līdzi paņemtās vakariņas. Izmazgātās drēbes jau atkal bija tikušas lietū un nevarēja būt ne runas par to izžūšanu. Ar drēbēm vispār šajā ceļojumā negāja...kā tikai izmazgājām drēbes, un karinām žāvēties, tā sākas lietus... Naktī plosījās riktīga vētra un turpinājās arī nākamajā rītā. Visu nakti vējš plandīja logus un durvis, tā pa īstam, šķiet, neiemigu.

11.diena. No rīta nedaudz padzīvojāmies pa māju – kalnu grēdai pāri visu laiku vēlās biezi lietus mākoņi, ko pavadīja stiprs vējš. Pēc dažām stundām, brīdī starp mākoņiem startējām uz nākamo Faju. Aptuveni 40 minūšu pastaiga pa salīdzinoši vieglu taku un bijām galā. Šī Faja bija būtiski lielāka, turklāt tajā bija ceļš, kas savieno ar civilizāciju. Vienīgā problēma, ka ceļš ved augšā uz kalnu grēdu un esam visai tālu no mūsu atstātā auto. Fajā gan atradām mazītiņu kafejnīciņu, kur nedaudz apžuvām, iedzērām tēju un satikām divus kataloniešus, kas laipni piekrita mūs ar auto uzvest augšā līdz kalnu grēdas malai. Vēl vairāk – izrādījās viņi brauc uz Topo, tātad mums vajadzīgajā virzienā, tādējādi viņi mūs aizveda līdz pat mūsu auto stāvvietai, kur vientuļi stāvēja mūsu Fiesta. 20 minūšu ilgajā braucienā paspējām apspriest Azoras (izrādās, viņi tagad dzīvo un strādā Faial salā), Katalonijas cīņu par neatkarību, nedaudz arī par Latviju un, protams, - futbolu.

Pēc tikšanas atpakaļ pie sava auto, vizinājāmies pakāpeniski virzienā uz Velas, kur vakarā pēc jaunā plāna, mūs gaidīja prāmis atpakaļ uz Madalena. Pa ceļam gan bija vēl divas misijas. Pirmā, - dabūt moluskus no Fajas pusdienās. Tos dabūjām salas otrajā lielajā pilsētā Calheta, kafejnīcā pie pašas jūras. Dabūjām arī vietējās zivis. Moluski bija gardi, bet klasiskie Lapas, kas pieejami pārējās salās mums šķita labāki. Pēc nelielas pastaigas pa Calheta devāmies braucienā uz Velas. Brauciens atkal visai mokošs ātrumkārbas dēļ. Apogeju tas sasniedza mirklī, kad mums braucot 2.ātrumā, šaurā ceļā garām aiztraucās pikaps ar 6 govīm piekabē Govju skatieni bija neizpratnes un pārsteiguma pilni – to skatu laikam atcerēšos vienmēr. Otra misija, bija atrast kafiju. Un ne jau vienkārši kafiju. Sao Jorge ir vienīgā sala Azorās, kur nelielos daudzumos audzē kafiju. Biju lasījis, ka to var dabūt kaut kur Manadas pilsētā, bet tā arī neatradām. Liels pārsteigums mums bija pēc pāris dienām, kad par šo stāstījām Joao un Carlai, kas dzīvo Sao Miguel salā. Izrādās, ka kafiju var dabūt kafejnīcā Faja dos Cubres... Jā, tajā pašā, kur dzērām tēju, žāvējāmies un satikām mūsu katalāņu draugus... Nu nekas, nav lemts tātad.

Dienas otro daļu pavadījām Velas, šturmējot vietējās kafejnīcas un konditorejas. Vakarā restorānā pagaršoju vietējo asinsdesas versiju, kas būtiski atšķīrās no pārējo salu variācijām (ne tik trekna). Tad sekoja 2h brauciens ar prāmi uz Pico, kur tieši blakus ostai bijām paņēmuši numuriņu viesnīcā. Viesnīca ļoti rietumnieciski garlaicīga, sajūta, ka esmu atkal komandējumā. Brokastis gan ļoti plašas un viesnīcas aprīkojums visaugstākajā līmenī.

12.diena. Nākamajā dienā pavadījām laiku Madalena apkārtnē. Pēc Polundra peldes vienā no Madalena pludmalēm (kurā papildus opcijai peldēt okeānā ir arī āra baseins), aizdevāmies uz vīna laukiem.

Vīna lauki šeit nav tādi, kā pierasts redzēt citur. Tā kā salā ir daudz melnu vulkāniskas izcelsmes iežu, tad šeit tie tiek izmantoti, lai taisītu aptuveni 8*8 metru lielus ierobežotus laukumus vīnogulāju audzēšanai. No lavas iežiem veidotie akmeņu krāvumi būtiski palielina temperatūru vīnogulāju apkārtnē, kas ļauj Azoriešiem nodarboties ar šo kultūru. Turklāt skats ir ļoti interesants. Arī sarkanās dzirnavas melnajā lavas akmeņu laukā izskatās ļoti labi. Par dzirnavām vispār interesants stāsts – katrā no salām tās ir dažādas un vietējie tās uzskata par sava veida identitātes apliecinājumu. Pārsvarā tās ir sarkanas, bet katrā salā konstrukcija ir savādāka.

Pēcāk aizgājām uz restorānu, kur bijām divus gadus atpakaļ, zinājām, ka tur var dabūt gardu polvo jeb astoņkāji. Arī šoreiz tas nelika vilties. Tas gan nav atrodams ne Tripadvisor, ne google, bet varu iedot koordinātas (38.527406, -28.536113) . Pēcāk devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur sagaidījām taksi, lai jau atkal dotos uz lidostu. Taksis – mikroautobuss ar vadītāju, kas varētu būt mana vecmāmiņa. Bet sprigana un brauca kā traka Lidostā nokļuvām un jau drīz devāmies pretī (ne)zināmajai Sao Miguel salai.

Pēcāk aizgājām uz restorānu, kur bijām divus gadus atpakaļ, zinājām, ka tur var dabūt gardu polvo jeb astoņkāji. Arī šoreiz tas nelika vilties. Tas gan nav atrodams ne Tripadvisor, ne google, bet varu iedot koordinātas (38.527406, -28.536113) . Pēcāk devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur sagaidījām taksi, lai jau atkal dotos uz lidostu. Taksis – mikroautobuss ar vadītāju, kas varētu būt mana vecmāmiņa. Bet sprigana un brauca kā traka Lidostā nokļuvām un jau drīz devāmies pretī (ne)zināmajai Sao Miguel salai.

Atgriešanās Sao Miguel salā

Pēc nepilnas stundas lidojuma piezemējāmies šā gada ceļojuma pēdējā Azoru salā – Sao Miguel, kas ir lielākā un vieglāk sasniedzamā no Azoru salām. Ja ir iespēja aizdoties uz Azoru salām, bet apmeklēt tikai vienu, tad šī ir īstā. Tā ir pati lielākā un pēc būtības sevī ietver elementus, kas sastopami citās salās – ūdenskritumi, tējas lauki, pa kalniem kāpelējošās govis, termālie avoti, peldvietas, alas, vulkāniskie krāteri, kalni, pastaigu takas, fantastiska virtuve un vietējie gardumi, ananāsu plantācijas, skati utt. Par Sao Miguel salu pašu diezgan daudz rakstīju divus gadus atpakaļ, tāpēc pārāk centīšos neatkārtoties.

Lidostā autonomā izņēmām mūsu šī ceļojuma ceturto un pēdējo auto. Šoreiz neraksturīgi pagadījās pilnīgi jauna Opel Corsa. Manuprāt, izcils autiņš Azoru salām – viegls, manevrēt spējīgs un maziņš – var viegli noparkoties, kas, starp citu, šaurajās Ponta Delgada ielās nav mazsvarīgi. Tā kā bija jau pēcpusdiena, tad uzreiz devāmies ceļā uz Povoacao, pilsētu salas pašos austrumos, kas nozīmēja, ka mums jāšķērso gareniski lielākā daļa salas. Labā ziņa Sao Miguel ir tāda, ka vismaz daļu no salas klāj pilnvērtīgas 2-3 joslu šosejas. Tas nozīmē, ka kilometri pazūd ātri. Ceļotājiem gan vienmēr jārēķinās, ka ceļš no Ponta Delgada līdz Funas ir ļoti labs, tālāk tas ir ļoti līkumains un ar būtiski vājāku segumu. Mazliet vairāk kā pēc stundas bijām klāt Povoacao, kur uzreiz devāmies uz mūsu iecienīto restorānu – Cantino do Churrasco – vietu, kur ārkārtīgi garšīgi pagatavo grilētu kalmāru un liellopu gaļas steiku. Izcilo viesmīli Paolo vairs nesatikām, bet grilētos kalmārus gan dabūjām. Garša nav mainījusies, šoreiz gan bija mazliet pārgrilēti. Jebkurā gadījumā, šo iestādījumu vērts apmeklēt, īpaši, ņemot vērā tā atrašanās vietu – pie paša okeāna, pie upes iztekas, kalnu ieskauts.

Pēcāk devāmies pie Karlas (Carla) un Žuana (Joao) – vietas, ko atradām caur AirBnb un nakšņojām jau pagājušajā reizē. Kopš tās reizes laiku pa laikam sarakstāmies ar Karlu, aizsūtam viens otram kādu gardumu uz svētkiem. Vakaru pavadījām virtuvē spriežot par visu, kas noticis pa šiem diviem gadiem, par to, ko redzējām šajā ceļojumā, par Eiropas migrācijas krīzi, par Azoru lomu tajā, par futbolu, par mūsu kopējiem draugiem Jukoņiem, kas devās ceļojumā vadoties pēc mūsu pierakstiem, un arī savulaik nokļuva pie Karlas. Pēc ilgāka laika prom no mājām, bija patīkami atgriezties vietā, kur esi bijis. Pieķēru sevi pie domas, ka jūtos kā mājās, jo smadzenēm vairs nebija “jāuzsūc” informācija par to, kur kas atrodas un kā strādā. Tas pat attiecas ne tikai uz Karlas mājām, bet Sao Miguel kopumā. Mūsu Sao Miguel programma bija vienkārša – pēc skrējiena pa salām iepriekšējās dienās – atpūsties, nesteigties un izbaudīt laisku ceļošanu. Polundrs izskatījās ļoti apmierināts. Lieta tāda, ka Karla, zinot to, ka ieradīsimies, bija nopirkusi Polundra mīļākos saldumus Queijadas da Vila. Lai arī Queijadas gatavo visās Azoru salās, tieši šīs ir ārkārtīgi garšīgas un tām ir zināms kulta ēdiena statuss.

13.diena. Nākamajā rītā, pēc lieliskajām Karlas brokastīm, devāmies pa taisno uz Furnas. Pilsētiņu netālu no Povoacao, kas burtiski sēž uz liela kūpoša katla. Pilsētā ir virkne karsto avotu, visa pilsēta raksturīgi smako pēc sapuvušām olām – ar laiku gan pie tā pierod. Furnas devāmies uz Dona Beija peldvietu, kur no kalniem plūstoša upe sajaucās ar karstajiem avotiem, tādējādi radot iespēju baudīt neaizmirstamas sajūtas. Vieta, starp citu, pieder no Ukrainas ieceļojušajai ģimenei. Dāma pie biļešu kasēm ātri vien pēc Polundras gaišās ādas krāsas noteica, ka mēs varētu runāt krieviski Pilsētā ir arī citas peldvietas, bet šī noteikti ir mūsu iecienītākā – nav tik pilna kā Terra Nostra (lai arī vismaz reizi to vērts apmeklēt kaut vai dabas parka dēļ, kur tā atrodas).

Furnas nopirkām arī garšīgo Bolos Levedos, kas, manuprāt, šajā pilsētā ir gardākie no visām Azoru salām. Pēc peldes devāmies uz vēl vienu mūsu iecienītu vietu – Cha Gorreana. Tējas plantācijām salas ziemeļu daļā. Azoru salas ir vienīgā vieta Eiropā, kur tiek audzēta tēja. Cha Gorreana ir vieta, kur var pastaigāt pa tējas laukiem, apmeklēt tējas rūpnīcu, kā arī bezmaksas dzert tēju cik uziet. Šo opciju tad nu sekojošajās dienās izmantojām vairākas reizes. Turklāt tur var dabūt arī ļoti garšīgu vietējo saldējumu un jau minētās Queijadas. Uzreiz sapirkāmies tējas ņemšanai uz Rīgu. Laiku pa laikam gan tās pasūtam pa pastu no pašas Rīgas. Melnā tēja ir laba, bet zaļā, mūsuprāt, ir izcila (droši var nākt pie manis ciemos – iedošu pagaršot . Atpakaļ ceļā vēlreiz piestājām Furnas, šoreiz pie ezera, kas atrodas nedaudz ārpus pilsētas. Apskatījām kūpošos avotus un rakumus, kuros restorāni speciālās kapsulās nolaiž dārzeņu/cūkgaļas sautējumu un gatavo to šajos karstajos avotos. Attiecīgi pilsētā, iepriekš pasūtot, var nogaršot termālajos avotos gatavotu sautējumu.

Pa ceļam mājup, iebraucām Ribeira Quente, pilsētā, kur atrodoties labs zivju restorāns. Mums par nelaimi vai laimi tikām uz vietējiem svētkiem. Pilsēta bija pilna ar ļaudīm, notika kaut kāds ceremoniāls gājiens uz baznīcu, bet pati baznīca bija izrotāta kā uz ziemassvētkiem. Bija arī neliels salūts. Šajā naktī bija gaidāms pilnmēness, kuram turklāt būtu bijis jākļūst sarkanam (blood moon) un jābūt arī mēness aptumsumam. Mēness austot patiešām bija milzīgs un ļoti labi papildināja svinīgo procesiju ielās. Restorānu neatrādām, bet arī ļoti nemeklējām, jo sapratām, ka svētku dēļ, tas būs pilns. Apēdām pa bifanai ­– maizītei ar gaļu no vietējiem ielu tirgotājiem un devāmies atpakaļ uz Povoacao. Naktī vēl cēlos skatīties vai redzams mēness aptumsums un sarkanais mēness, bet diemžēl debesis bija aizvilkušās.

14.diena. Nākamajā dienā devāmies uz Nordeste – pilsētu salas pašā austrumu galā. Problēma gan, ka ceļa posmu starp Povoacao un Nordeste sabojāja nesenie zemes nogruvumi. Turklāt sabojāja tā, ka nevar tikt pie vienas no skaistākajām vietām Azoru salās – klintīm uz dienvidiem no Nordestes, kur ir grilvietas ar fantastiskiem skatiem (pagājušajā reizē bijām tur, bet nebija pa rokai ko grilēt). Žuans gan ieteica mums paralēlu meža ceļu. No sākuma bijām mazliet bažīgi par šī ceļa caurbraucamību, bet grunts ceļš priekš 2.kategorijas ceļa bija ļoti labs. Turklāt skati daudz neatpalika no galvenā ceļa – varēja izbaudīt īstu, biezu Azoru salu skujkoku mežu, kas nemaz tik bieži nav sastopams citviet Azorās. Pēc kāda laika tikām līdz Nordeste.

Šeit atgadījās neliels negadījums ar mūsu auto. Pavisam negaidīti, autostāvietā – vietā, kur milzīgs plašums, ar riepu uzdūrāmies apmalei, kas saskrāpēja disku un pa šuvi ieplēsa ripu no sāniem. Bojājumi nebija lieli, bet bija zināmas bažas, ka braucot ātri, riepa varētu turpināt deformēties. Tāpēc turpmāk ātrumu ierobežojām līdz 80 km/h. Pilsētā padzērām kafiju un vietējo marakujas dzērienu “Kima”. Pēc tam devāmies nelielā pastaigā uz vietējo apskates objektu – Nordeste bāku. Ja pati pilsēta atrodas klinšu augšpusē, tad bāka lejā. Tur var nokļūt pa ļoti, ļoti stāvu un ciešu ceļu (uz zīmes rakstīts 35% gradients). Nolemjam labāk iet kājām. Lejā tiekam viegli, atpakaļ ceļā gan mērens treniņš. Ja esat izīrējuši Opel Corsa vai ko līdzīgu, tad var mēģināt braukt ar auto, bet, ja ir kas lielāks, tad – neiesakām. Pēc Nordeste kādu laiku meklējam kādu grillvietu, bet ir brīvdiena, visur diezgan daudz cilvēku. Beigu beigās atkal nonākam Cha Gorreana, ko nevaram laist garām. Dienu pabeidzam ar vēl vienu peldi Dona Beija un pikniku netālu no Furnas ezera.

15.diena. Nākamajā rītā, pēc brokastīm dodamies uz pludmali. Pa ceļam gan piestājam Povoacao mini-zoodārzā, kur ir skaists Ara papagailis, zosis, truši, pērtiķi un vēl daži dzīvnieki. Tad dodamies ceļā uz Porto Formoso salas ziemeļos, kur ir kārtīga smilšu pludmale. Pa ceļam, protams, - Cha Gorreana. Kļūdas pēc auto noliekam aptuveni 30 minūšu gājienā no pludmales, nākas gabalu mērot kājām. Kad nokļūstam pludmalē, tad saprotam, ka pelde laikam izpaliks – ļoti lieli viļņi, vietējie nepeldas.

Viens no viļņiem pārsteidz mūs un aizskalojas 20m tālāk nekā iepriekšējie, paķerot mūsu mantas. Dabūjam slapjus dvieļus un manas botas. Es tikai pēdējā brīdi paspēju izglābt fotoaparātu. Pēc kāda laika tomēr sadūšojos iet peldēties, bet viļņi momentiem ir līdz 1.5-2m augsti, līdz ar to visu laiku jāmeklē moments, lai ieietu ūdenī. Ūdens vilkme ir ļoti stipra, tādu nekur nebiju piedzīvojis. Turklāt dziļums mainās pa soļiem – viens solis un ūdens no vidukļa augstuma ir pāri galvai. Mazliet pacīnos, lai vismaz simboliski izpeldētos un tad mēģinu izkļūt laukā, kas arī nav viegli. Pēcāk mūsu draudzene Asnāte stāstīja savu atgadījumu ar peldēšanos šeit – viņas gadījumā viss beidzās ar glābēju saukšanu un glābšanas operāciju. Tāpēc ar peldēšanos šeit, tiešām uzmanieties – nepārvērtējiet savas spējas, tā nav Baltijas jūra. Turpat pludmales kafejnīcā ieturam pusdienas - tikko no jūras izvilktās zivis. Dodoties atpakaļ uz mašīnu, mums nu jau kārtējo reizi šajā ceļojumā pieklīst sunītis, kas lepni 30-40 minūtes kopā ar mums dodas uz mašīnu. Diemžēl mašīnā mums nav nekā ēdama ar ko viņu uzcienāt, bet izskatās, ka viņam lielākais prieks bija doties ar kādu kopā pastaigā un parādīt apkārtējiem – “redz kādi man draugi!” . Pēc pludmales apmeklējuma dodamies braukāt un kāpelēt pa salas kalnu grēdām, no kurienes paveras lieliski skati uz salas austrumu daļu – uz Furnas pilsētu un ezeru, uz Povoacao, un okeānu uz visām debespusēm. Aizbraucam arī līdz ūdenskritumam, kas gan neizskatās ļoti iespaidīgi, jo sen nav lijis.

16.diena. Nākamajā rītā, ieturam brokastis un atvadāmies no Karlas – līdz nākamajai reizei. Pieturam Povoacao un izpildām solījumu – aiznesam zoodārza papagailim Ara, banāna gabalu. Zinu, zinu – nedrīkst barot zoodārza iemītniekus. Bet šis mums iepriekšējā dienā rādīja akrobātikas numurus, bet pēc tam apvainojās, kad viņam neko neiedevām. Tad nu apsolījām, ka atnesīsim kaut ko. Izskatījās nu ļoooti apmierināts. Tāpat kā Polundrs, kam bija iespēja vēlreiz satikt Aru. No Povoacao izbraucām ārā agri, jo mums bija jāšķērso visa sala garumā un jāsasniedz vien no vistālākajiem rietumu punktiem – Ponta da Ferraria. Nekāda sakara ar Ferrari tur nav. Bet...tur ir peldvieta atklātā okeānā (mazliet akmeņu ielokā), kur okeāna ūdens sajaucas ar karstu ūdeni no pazemes avotiem. Pagājušajā reizē bijām atbraukuši, bet peldēties var vien bēguma maksimumā. Tādēļ šoreiz, speciāli laicīgi uzzinājām cikos būs bēgums, un devāmies, lai 11tos no rīta būtu tur.

Ceļojumu mazliet ierobežoja domas par plēsto riepu, pārāk ātri braukt nevarējām. Bet pēc aptuveni 1.5h brauciena bijām galā. Un šoreiz mums sanāca izpeldēties. Sajūtas ļoti neparastas – peldies okeāna viļņos (nenoslīkt palīdz speciāli novilktas virves, pie kurām var pieturēties) un pulsējošā manierē klāt nāk karsts ūdens kā vannā. Šis noteikti bija viens no ceļojuma spilgtākajiem iespaidiem. Bet...priekšā vēl bija turpat esošais Sete Cidades, jeb septiņas pilsētas. Tas, iespējams, ir viens no galvenajiem Azoru salu apskates objektiem, ko iepriekšējā reizē neredzējām miglas/mākoņu dēļ. Tas ir milzīgs vulkāna krāteris, kurš pilns ar citiem vulkāna krāteriem un lielajam krāterim pa vidu ir pilsēta un tilts, ka atdala divus ezerus, no kuriem viens izskatās zaļā krāsā, otrs – zilā. Šoreiz mums beidzot izdevās redzēt šo skatu. Turklāt, braucot prom no šejienes, absolūti nejauši, vairāk balstoties uz intuīciju atradu taku, ko tik ļoti gribēju iziet, bet, kas jau pāris gadus oficiāli skaitās slēgta, jo kļuvusi pārāk bīstama. Taka, pa šauru zemes strēli aizved un fantastisku skatu laukumu, kur paveras skats pāri Sete Cidades. Protams, nevarēju atturēties pa to nepaiet.

Vakaru pabeidzām ar kopīgām vakariņām ar Asnāti un Tiago. Viņi mūs aizveda uz vietējo restorānu, kur ēdām visas iespējamās uzkodas – astoņkājus, kalmārus, asinsdesas, gaļas, ananāsus utt. Dzērām labi daudz gardu dzērienu un daudz runājām – par Azorām, par gastronomiju, par Rīgu, par iespējamu dzīvi Floresā, par mūsu iespaidiem utt. Vakaru pabeidzām kādā klubā/bārā, dzīvās mūzikas pavadījumā un dažādu vietējo šotu noprovēšanā (par konkrētām vietām jāprasa Asnātei, pats nemācēšu pateikt pēc kartes). Lielisks vakars, ar kuru noslēgt mūsu ceļojumu.

17.diena. Nākamajā rītā aizdevāmies uz lidostu, bez problēmām nodevām auto un devāmies mājup. Nu labi, ne mājup. Tā kā mums ar Polundru bija pienākusi 5 gadu kāzu jubileja, tad piestājām uz dažām dienām vietā, uz kurieni bija mūsu kāzu ceļojums – Londonā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Vakaru pabeidzām ar kopīgām vakariņām ar Asnāti un Tiago. Viņi mūs aizveda uz vietējo restorānu, kur ēdām visas iespējamās uzkodas – astoņkājus, kalmārus, asinsdesas, gaļas, ananāsus utt. Dzērām labi daudz gardu dzērienu un daudz runājām – par Azorām, par gastronomiju, par Rīgu, par iespējamu dzīvi Floresā, par mūsu iespaidiem utt. Vakaru pabeidzām kādā klubā/bārā, dzīvās mūzikas pavadījumā un dažādu vietējo šotu noprovēšanā (par konkrētām vietām jāprasa Asnātei, pats nemācēšu pateikt pēc kartes). Lielisks vakars, ar kuru noslēgt mūsu ceļojumu.

17.diena. Nākamajā rītā aizdevāmies uz lidostu, bez problēmām nodevām auto un devāmies mājup. Nu labi, ne mājup. Tā kā mums ar Polundru bija pienākusi 5 gadu kāzu jubileja, tad piestājām uz dažām dienām vietā, uz kurieni bija mūsu kāzu ceļojums – Londonā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Noslēgums, ieteikumi ceļotājiem, filozofiskas pārdomas par tēmu

Tagad, trīs mēnešus pēc ceļojuma, tas liekas tik tāls un faktiski nereāls. Sēžot mājās, pelēkajā decembra ikdienā, šķiet, nereāli, ka vēl dažus mēnešus atpakaļ bijām tik pasakainās vietās. Ka bija tik silti, ka bija pieejams tik garšīgs ēdiens un dzidrais okeāna gaiss. Šajā sadaļā pavisam īsi dažas noderīgas pārdomas, ja gadījumā dodaties Azoru salu virzienā:

Lietas, kas jāgaršo Azoru salās. Pirmkārt, visa veida piena izstrādājumi. Pavadot dažas diena salās, sapratīsiet, ka piensaimniecība ir viens no galvenajiem rūpaliem šeit. Otrkārt, augļi – sākot no vietējiem ananāsiem un banāniem, beidzot ar mums nezināmiem augļiem. Treškārt, vietējie brūvējumi – dažāda veida augļu liķieri (mans mīļākais – kazeņu (amora)). Arī Pico vīni ir neslikti. Ceturtkārt, protams, jūras veltes. Mīdijām līdzīgie Lapas, dažāda veida zivis, kalmāri un astoņkāji. Tik nesen atklāju, ka Rīgas Gastronome, liela daļa no zivīm tiek piegādāta tieši no Azoru salām. Kur ir piensaimniecība, tur ir arī lopkopība. Un ja pasaulē ir atzīti Jaunzēlandes un Argentīnas steiki, tad atļaušos teikt, ka Azoru salas ne ar ko neatpaliek, varbūt vienīgi cenu, t.i. te tie ir lētāki Otrajā reizē gan steikus neēdām – pēc tām dienām, kas pavadītas aplūkojot kā ganās gotiņas pļavās, pavisam neprasījās pēc steika. Pirmajā reizē gan ēdām, un steiki bija lieliski. Runājot par govīm – tās ir visur. Daudz kur turētas pilnīgā brīvībā – viņas pašas zina laikus, kad jādodas uz slaukšanu. Govis ir visur – pļavās, mežos, kalnu grēdās utt. Un arī uz ceļa – esiet uzmanīgi! Jāņem vērā, ka virtuve katrā salā ir izteikti savādāka. Faial – lieliski Lapas, Pico – astoņkāji un jūrasveltes, Sao Jorge – jūras veltes, asinsdesa, piena produkti un fantastiskais Sao Jorge siers + mīdijām līdzīgie moluski (eng. - clams). Sao Miguel – ananāsi, piena produkti, tēja, Bolos Levedos, augļu liķieri. Ja ir laiks un nauda tikai vienai salai, tad brauciet uz Sao Miguel. Vieglāk sasniedzama un koncentrētāka. Ja vēlaties pasaules malas sajūtu, fantastisku dabu un mazāk tūristu (faktiski tikai profesionālos ceļotājus), tad dodieties uz Flores, Corvo vai Sao Jorge. Cilvēki ir ārkārtīgi laipni visur. Viņi vēl nav īsti paspējuši saskarties ar postu, ko nes tūrisms. Ceru, ka tā tas paliks arī turpmāk, bet ir zināmas bažas. Proti, Azoru salu viena no priekšrocībām ir tā, ka tās ir cilvēku pūļu neskartas. Madeira nav par kapeiku sliktāka no dabas un skatu viedokļa, bet...daudz tūristīgāka. Kopš Ryanair, Condor, Easyjet lido uz Sao Miguel, sala ir mainījusies. Ponta Delgada kļuvusi daudz dzīvīgāka, cilvēku ir vairāk visur salā. Vairāk restorānu, kafejnīcu, viesnīcu utt. Šajā stadijā tas vēl īsti netraucē – ir kur noslēpties, bet man ir baža, ka tā attīstoties notikumiem arī turpmāk Sao Miguel pārvērtīsies par tūristu meku. Šaubos vai kādreiz pārskatāmā nākotnē pārējās salas piedzīvos to pašu, tāpēc – kamēr ir iespēja, aizbrauciet līdz Sao Miguel. Azoru salas ir lieliskas pastaigām jeb trekingam un haikošanai. Vērts lejuplādēt šo aplikāciju. Jāatceras gan, ka ne visas takas ir atzīmētas, daudzas nav atzīmētas, jo netiek uzturētas no pašvaldības puses, bet ir ļoti labas un izmantojamas (sk. atzīmes Azoru kartēs, ko dabūsiet uz vietas vai jautājiet tūristu informācijas centros). Tāpat vienmēr vērts pajautāt kādam vietējam par aktuālo situāciju, jo gadās, ka zemes nogruvumu dēļ kāda taka tiešām ir ciet un/vai ir bīstama. Kā ceļvedi iesaku Bradt izdoto – to raksta īsts Azoru salu pazinējs, kas tur pavadījis daudz laika, un tādējādi grāmatā ir knifiņi, ko internetā neatrast. Laiku pa laikam Azoru salās redzēsiet pamestas mājas, pussabrukušas baznīcas utt. Tā ir šo salu vulkāniskās izcelsmes liecība. Ņemiet vērā, ka salas ir vulkāniski aktīvas. Tās atrodas trīs tektonisko plātņu krustpunktā un laiku pa laikam gadās nelielas zemestrīces. Pēdējā gadsimta laikā gandrīz katra no salām ir piedzīvojusi arī lielāku satricinājumu/izvirdumu, kas atstājis zināmas sekas. Cenas. Manuprāt, šī ir lieliska cenas/kvalitātes attiecība eksotiskam ceļojumam no Rīgas. Lidojums uz Azoru salām nav lēts – ap 250-300 Eur vienai personai turp atpakaļ. Bet, pārējais ir lēts – ēdiens, auto īre, naktsmītnes – viss ir atrodams pa lētām naudiņām, kas nav salīdzināmas ar Eiropas atpūtas kūrortiem Itālijā, Francijā vai pat Spānijā. Jārēķinās, ka Azoru salas (ja neskaita Sao Miguel) joprojām ir tūristu nepieradinātas. Glamūrīgu kūrortu tur īsti nav, tāpat kā restorānu (ir daži, bet pat tie, nav ūberdārgi). Azoru salas ir īstā vieta ceļotājiem, piedzīvojumu meklētājiem, dabas pētniekiem, miera meklētājiem. Ja ir vēlme pēc augsta līmeņa servisa viesnīcā un pludmales, kur ilgstoši zvilnēt, tad lētāk un labāk ir doties uz salīdzinoši netālu esošajām Kanāriju salām. Pēc ceļojuma uz Azoru salām visticamāk būsiet fiziski noguruši. Bet mentālā atslēgšanās no ikdienas darbiem un nedarbiem ir tā, ko meklējam mēs, un domāju, ka arī Jūs. Ja ir kādi jautājumi – droši jautājiet: Igors.Kasjanovs@gmail.com – par Azoru salām padomu un kontaktus neatteikšu.

Ko mēs darīsim tālāk? Vai atkal dosimies uz Azoru salām? Ja pēc pirmā ceļojuma mums bija nepadarīta darba sajūta – gribējās redzēt Flores un Sao Jorge, tad šobrīd šādas sajūtas nav. Esam par 110% apmierināti ar mūsu pēdējo ceļojumu. Domāju, ka tuvākajos gados uz Azoru salām nebrauksim – meklēsim citus eksotiskus ceļojuma maršrutus. Bet neapšaubāmi, kādreiz savā dzīvē es vēlētos atgriezties Azoru salās. Vēl ir nepabeigtas lietas – kāpiens Piku kalnā, neapmeklēto salu apmeklēšana (Graciosa, Terceira, Corvo un Santa Maria). Pagaidām tas vēl ir tālu, bet man tiešām nebūtu iebildumu pavadīt vecumdienas Azoru salās. Tiesa, Azoru salām ir milzīga vilkme... jau tagad, pabeidzot šo ceļojuma aprakstu, gribas atpakaļ.

Vienīgā lieta, kas mani nomāca pēc ceļojuma uz Azoru salām bija apstāklis, ka jau pēc nedēļas man atkal būs jādodas lidojumā šajā pašā virzienā, tikai vēl tālāk – uz Ņujorku. Likās, ka pēc tādas paradīzes zemes malā, būs ļoti grūti adaptēties civilizācijas džungļos un kontrastu pilsētā Ņujorkā. Par to kā man tur gāja, lasiet manos Ņujorkas ceļojuma aprakstos:

New York, New York... (2015)

Divas dienas Ņujorkā (2015)

Telefoni, hokejs un komplimenti - Ņujorkas stāsta turpinājums (2015)

Bruklinas tilts, ģerbšanās stils un Frīki (2015)

Ņujorka. Epilogs. (2015)

Paldies par lasīšanu un ceru, ka iedvesmoju arī Jūs doties Azoru salu virzienā!

Ceļojuma fotogalerija ar pārējām fotogrāfijām pieejama manā profilā vai Google photos vidē: https://goo.gl/photos/3sgG1k9m2MqwaoUQA Bildes tiešām sanāca daudz, grūti izvēlēties, kuras labāk raksturo mūsu ceļojumu – šeit saliku vien dažas.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais