New York, New York...
|
Igors Kasjanovs
|
Te būs manas piezīmes no ceļojuma Ņujorkā. Šoreiz formāts nav kā ierasts, jo rakstīju nevis ierasto ceļojuma aprakstu, bet gan katras dienas piezīmes. Kā vienmēr - visas bildes un apraksti pieejami manā blogā: http://www.miesnieks.com/p/celojumi_22.html, bet droši var lasīt arī tālāk tepat. Pārējās bildes manās galerijās vai google photos.
New York, New York... (1.daļa)
Šodien visu dienu pavadīju ceļā uz Ņujorku. Gandrīz 24h nav gulētas. Lidojums bija komfortabls, pārbaudes gan nē. Šī ir tā reize, kad iekritu uz pārbaudēm. Amsterdamas lidostā tiku uz 20 minūšu iztaujāšanu par saviem brauciena mērķiem. Acīmredzot savā dzeltenajā ceļojumu baikā neizskatos pēc ekonomista no centrālās bankas. Vienvārdsakot, dabūju atskaitīties par to kur braucu, no kurienes, kādēļ, ko darīšu NY, kur dzīvošu, kā tikšu līdz dzīves vietai, cik ilgi palikšu, kāpēc tieši uz NY – vai tad nevar citur (?), kā nokļūšu līdz dzīvesvietai (jā – otrreiz tas pats jautājums), ko plānoju iemācīties, kad Grieķiju izmetīs no eirozonas , prasīja uzrādīt ielūgumus, datorā e-pastus, prasīja, kurā datumā rezervētas biļetes utt. Šādi vēl nekad nav bijis – biju tādā mierīgā garastāvoklī, bet čalis mani reāli paspēja novest. Tad vēl kaut ko konsultējās ar kolēģiem, bet palaida tālāk. Vai tiešām tik traki izskatos? Nu neko, pie geita man tiek paziņots, ka esmu izraudzīts pēc nejaušības pārbaudes papildus pārbaudēm… vēlreiz visu izčamdīja, rokas bagāžu pārbaudīja, vēlreiz puse no tiem pašiem jautājumiem. 8h lidojums šoreiz kaut kā ātri pagāja – mazliet pastrādāju, mazliet paskatījos filmu, un jau klāt. Neveiksmes ar pārbaudēm atsākas no gala jau ASV pusē…
No lidmašīnas izodās veiksmīgi tikt laukā, šķiet, viens no pirmajiem tieku līdz pasu kontrolei. Tur apmēram 30 min. rinda, bet kad sadala pa kabīnēm, tad mani un divus vāciešus, ar kuriem vēlāk sapazinos (jo laika pietika , norīkoja visīsākajā rindā. Viss jau būtu labi…ja vienīgais cilvēks priekšā rindā nebūtu sieviete pēc 60…no Pakistānas, kas angliski nerunā ne vārda un dokumenti nav sagatavoti. Varat iedomāties kāda šobrīd amerikāņiem ir panika uz cilvēkiem, kas nāk no tā reģiona. TV rāda sprādziena ainas no Ankaras, kas piedod zināmu trauksmes sajūtu. Tā nu nākamās 40 minūtes ar vāciešiem apspriedām šīs sezonas Bundeslīgas sākumu. Eh...garām ne tikai visi manas lidmašīnas pasažieri, bet arī citu lidmašīnu…un koferis jau atkal jau uz glabāšanu aizvilkts (manā pagājušajā vizītē ASV bija līdzīgi . Ar to protams viss nebeidzas, bet tikai sākas… kā jūs domājiet – kurš no 100 cilvēkiem tiek uz "NEJAUŠO" bagāžas pārbaudi? Jā, jā – tas pats muļķis dzeltenajā jakā, kas tik ļoti izceļas uz pārējo fona (ceļojumu top tip – nevelciet spilgti dzelteno). Pēc visām pārbaudēm atrodu vienu vilcienu, kas aizved līdz nākamajam vilcienam, kas mani aizgādā līdz Manhetenai. Dodoties uz metro staciju, 10 minūtes pastaigāju pa debesskrāpju pasauli. Apkārt pilns ar NY "Rangers" faniem – acīmredzot tieši spēles laiks (man ir biļete uz nākamo spēli). Daudzi arī futbola formās, šodien ļoti svarīga ASV-Meksika spēle (jā, jā – futbols "mūsu izpratnē" . Kultūršoks pamatīgs, viss ir savādāk, nekā pierasts Eiropā, bet, godīgi sakot, spēku izsīkums sāk darīt savu. Atrodu metro, pamokos ar biļešu mašīnu, nevienu no manām kartēm pretī neņem. Atrodu biļešu pārdevēju, apjautājos kā tikt līdz savam apartamentam. Jābraucot ar B vilcienu. Dažu minūšu gājiens, un gaidu uz perona vilcienu… E, D, C, E, D, C, E, C.. a kur ir B? 30 minūtes nostāvu, līdz pamanu stūrī uzrakstu, ka B kursē tikai darba dienās… tagad jāiet uz Q, kas kursē brīvdienās stāvu augstāk…grrr… Aizeju līdz Q, bet uz nepareizo virzienu, atkal jākāpelē ar divām pasmagām somām pa trepēm. Galva vairs nav skaidra, kļūst arvien grūtāk domāt, pieņemt lēmumus, mazliet virsū nāk tāda kā izmisuma sajūta – visu dienu visu laiku viss ne pēc plāna notiek, tāda sajūta, ka kāds sazvērējies pret mani. Nekas, savācu sevi rokās. Beidzot sagaidu vilcienu un braucu uz Bruklinu. Pa ceļam redzu Brīvības Statuju tālumā, bet emocijas jau pavisam notrulinātas. Tieku līdz AirBnb mājai, kur man saimnieks speciālā slēdzenē atstājis atslēgas. Ievadot pareizo kodu, vajadzētu tikt pie atslēgām. Mazliet pačakarējos, pāris zvani saimniekam, un beidzot tieku iekšā. Vēl aizeju uz vietējo veikalu, nopērku sev vakariņas/naksniņas (pēc vietējā vēl tikai 21:00).
Tā nu mans ceļojums no Valdemāra ielas līdz Baznīcas Avēnijas Bruklinā aizņēma 22h. Bet tagad jau esmu ticis līdz savai pagaidu gultai, arlabunakti (vai labrīt)!
Nu jau pagājušas divas pilnas dienas, ko pavadīju Ņujorkā. Tās arī pēc būtības ir manas vienīgās pilnās dienas Ņujorkā – turpmāk darba pienākumi sauks. Vien pēdējā dienā, atkarībā no laikapstākļiem, būs iespēja doties kādā pastaigā. Starp citu, laikapstākļi lutina – vakar bija ap +23°C, šodien ēnā ap +26°C.
Pirmo dienu pavadīju pastaigā… no Centrālparka dienvidu daļas gāju līdz Manhetenas dienvidu galam. Faktiski ap desmitiem no rīta sāku iet, un ap sešiem vakarā pabeidzu – pilna darba diena. Pēc atmiņas centos iet tā, lai pa ceļam paķertu visus galvenos apskates objektus. Jāteic, dienas gaitā pamazām kultūršoks sāka pāriet (acīmredzot izgulēšanās līdzēja). Tomēr staigājot pa avēnijām pie sevis domāju – cik ļoti atšķiras vide ASV un Eiropā. Mūsu pasaules daļā nav liela starpība vai tu esi Romā vai Parīzē – tā apkārtējā "telpa" būs aptuveni vienāda. Bet, atbraucot, uz šo pasaules daļu, ir šoks acīm – viss ir savādāk. Un es pat nerunāju par debesskrāpjiem, kas vispār ir izņēmums. Es runāju par detaļām – luksofori, ceļazīmes, automobiļi, reklāmas, metro, arhitektūra un visbeidzot cilvēki. Atceros, līdzīgs kultūršoks bija arī Vašingtonā.
Jebkurā gadījumā, paspēju izmest nelielu loku pa Centrālparku. Tad, žokli atkāris, gāju par 5. avēniju, 6. avēniju, 7. avēniju. Pirms došanās šurp, izlasīju tūristu etiķeti – kā pareizi uzvesties uz ielām, lai netracinātu vietējos. Galvenokārt, noteikums ir viens – nestāvi un nebrīnies vietā, kur citi iet. Redzēju Rockfeller Center ar visu slidotavu (izskatās nedaudz slimi pie +23°C). Pavisam nejauši, sekojot ceptu vistiņu smaržai (cep un grillē viņi te visu un visur), pavisam nejauši iznācu uz Times Square, kuru biju plānojis iet ar līkumu, jo visos ceļvežos no tā iesaka izvairīties pūļainuma dēļ. Bet nebija tik traki – svētdienā droši var doties. Vispār pilsēta svētdienā ir mierīgāka, ielas staigājamas. Tad aizgāju līdz Chrysler Building – ēkai, ar ko man vienmēr asociējusies Ņujorka. Kā jau dzelzceļa staciju fans, nevarēju neaiziet līdz Grand Central Terminal. Skaista stacija, ļoti. Bet tās māsa (jo arhitekts špikoja no Ņujorkas) Milānā, man palika atmiņā labāk. Turpat blakus jauks mazs parciņš Bryant Park, kuram vienā galā atrodas filmās tik bieži rādītā New York Public Library. Pēc nelielas piestāšanas vietējā Pret a Manger un Starbucks (kur čalis nu pavisam nesaprata, kā var dzert tēju tik siltā dienā un vēl bez piena) , devos tālāk uz dienvidiem. Starp citu, ja sākat no ziemeļdaļas, tad jāņem vēra, ka attālumi starp ielām (kas šķērso salu nosacīti horizontāli) sarūk. T.i. attālums starp 50. un 49. ielu būs būtiski lielāks nekā, piemēram, starp 15. un 14. ielu. Tam ir nozīme, ja pie 25.ielas liekas, ka vairs spēka nav . Tālāk redzēju arī Empire State Building – ļoti iespaidīga ēka. Varētu it kā uzbraukt augšā, bet to atstāšu uz citu reizi – vienam kaut kā neprasās. Tad dienas fail – aizgāju līdz Madison Square Park, un 10m no Flatiron Building nogriezu pa nepareizo ielu. Sasniedzot Union Square saņēmu vērtīgas instrukcijas no Polundra par to, ka esmu jau aiztraucies garām – nācās iet atpakaļ. Jāteic dzīvē slavenā ēka izskatās savādāk, nekā bildēs. Bildēs vienmēr uzsvars tiek likts uz tās formu, bet patiesība, ļoti skaista ēka arī bez fakta, ka viens tās stūris ir tik šaurs.
Tālāk Brodveja, Washington Square Park, vietējais "bio-eko-šmeko svētais grāls" – Whole Foods. Ap pieciem vakarā jau biju sasniedzis salas dienvidu daļu, bet spēki jau sāka atstāt – ņemot vērā, ka pēc LV laika jau pusnakts, arī organisms sāka vnk slēgties laukā. Vēl viena pietura ar zupu un sendviču, un devos pēdējā pārgājiena daļā, līdz sasniedzu pašus salas dienvidus – Battery Park, uzmeklēju tūristu pūļa apsēsto slaveno Charging Bull, un aizgāju līdz 9/11 memoriālam. Dienu vēlāk, sagremojot visu, ko esmu redzējis, nedaudz negaidīti, bet tieši 9/11 memoriāls uz mani atstāja vislielāko ietekmi. Bildēs ne pēc kā neizskatās, bet uz vietas…tā sajūta, ūdens masa, kas pazūd pazemē, un…jaunais tornis, kas paceļas tik augstu, ka galvu jāatloka par 90° lai redzētu virsotni. Vēl neliels gājiens pa finanšu rajonu, Wall Street, birža, FEDs. Saule sāk rietēt, nonāku kuģu piestātnē ar skatu uz Bruklinu – skaisti. Dienu pabeidzu atkal ceļojot pa Ņujorkas pazemi, mēģinot atrast kā nokļūt man vajadzīgajā stacijā Bruklinā. Vakarā satieku savu AirBnb saimnieku, nedaudz parunājam, paskatāmies kaut kādu crazy amarikāņu seriālu, un es dodos uz guļu, jo spēka vairs nav nekam. Diena iespaidiem bagāta – kā jau teicu, viss savādāks. Lai arī esmu savulaik 3 nedēļas nodzīvojis pa Vašingtonu, acis vienalga šaudās uz visām pusēm. Patīk man Ņujorkas arhitektūra – īpaši brūno un sarkano ķieģeļu mājas, zemā un vidējā augstuma apbūve. Jā, debesskrāpji ir forši, bet tomēr vēsturiskā apbūve man patīk vairāk. Ļoti patīk arī tas, ka regulāri starp debesskrāpjiem pēkšņi uzrodas kāda pavisam sena ēka – baznīciņa, dzīvojamā māja vai veikaliņš, kas spējis vairāk nekā gadsimtu cīnīties pret kapitālisma vēlmi tā vietā uzbliezt vēl vienu debesskrāpi. AirBnb saimniekam saku, ka gāju kājām visu to gabalu – viņš saka, ka es traks. Bet atzīst, ka tas ir vienīgais un pareizais variants, kā apskatīt Manhetenu. Nezinu cik km nogāju – taisnā līnijā ir ap 5 jūdzēm, bet pieņemu, ka, ņemot vērā līkumus, staigāšanu šurpu-turpu, savas 15 jūdzes bija. Kājas šodien kā no vates, pa trepēm kāpelēju kā pensionārs labākajos gados
Un jā, ja Jūs zinātu, kāds kontrasts ir Ņujorka pēc Azoru salām. Tās vienkārši ir divas dažādas pasaules, un smadzenēs "neliekas kopā", ka kas tāds ir iespējams uz vienas planētas.
Šodien dienu pavadīju mierīgāk – kājas nav tik svaigas, lai kaut kur baigi bizotu, bet nu savus gabalus tāpat nostaigāju. Rītu iesāku ar pastaigu pa savu Bruklinas rajonu – apskatīju vietējos kontrastu – avēnijas vienā pusē 8 istabu villas, otrā pusē grausti. Pastaigāju pa vietējo parku – Prospect Park – redzēju jau Ziemeļamerikai raksturīgo sarkano krāsu kokos, pamazām sāk krāsoties. Ap 10tiem atvados no Billija – AirBnb saimnieka un ar koferi dodos uz metro staciju, lai brauktu uz Bruklinas ziemeļiem, kur man nākamā viesnīca. Paveicas, un viesnīca mani iečeko jau 10:30 no rīta. Ātri atstāju koferi un dodos uz pilsētu. Neliela pastaiga pa Chinatown un atrodu Žaklīnas ieteikto sierakūku kafejnīcu – Eileen's Special Cheesecake – visai necilu pēc paskata vietu, kurai stabili paietu garām, pat nepamanot. Satiku arī pašu Eileen, kas šo iestādi tur pie dzīvības kopš 1976.gada. Ļoti harizmātiska dāma, bet siera kūkas tiešam fantastiskas – apēdu divas maziņas, un man ir aizdomas, ka ja loģistika ļaus, tad turpmākajās dienās piestāšu vēl. Pēc sierakūkām vajag fiziskās aktivitātes – tad nu devos uz Centrālparku. Uzreiz sapratu, ka visu garumā neiešu, tāpēc devos uz 81.ielu, kas ir aptuveni parka vidusdaļa. No tā sāku pamazām iet uz dienvidiem. Parkam abās pusēs atrodas divi slaveni muzeji – American Museum of Natural History (muzejs, ko būs redzējuši filmu cienītāji) un The Metropoliten Museum of Art. Nevienu neapmeklēju – nav īsti tik daudz laika – atstāšu uz citu reizi. Savi muzeji man paredzēti rīt Centrālparks tiešām ir jauka pastaigu vieta, forši, ka tāds ir tādā metropolē kā Ņujorka. Aptuveni 1.5h klīstu pa turieni. Tad apskatos Columbus Day veltīto parādi, un dodos uz salas dienvidiem, kur kāpju Staten Island ferry, jeb prāmī, kas dodas tieši gar Brīvības Statuju (prāmis ir bezmaksas – neuzķerieties uz vietējo mēģinājumiem ietirgot biļeti). Statuja iespaidīga, bet nevarētu teikt, ka manī izraisa kaut kādas emocijas. Vairāk iespaidu atstāj Ņujorkas debesskrāpju bilde no malas. Atbraucot atpakaļ dodos uz Whole Foods iepirkt sev vakariņas, un tālāk uz Bruklinu, pie slavenā Bruklinas tilta un skata uz Manhetenu. Brooklyn Bridge Park pavadu ap 2h, kur notiesāju savas vakariņas, un bildēju Manhetenu saulrietā. Tad 15 minūšu gājiens un esmu atpakaļ savā viesnīcā, kur beidzot esmu dabūjis adapteri, lai varētu dabūt elektrību savos eiropeiskajos rīkos (datorā, planšetē un fotokamerā).
* Nepiekrītu apgalvojumam, kas klīst internetā, ka Ņujorkieši nav laipni. Sorry, bet pēc Rīgas, šķiet, ļoti laipni. Varbūt pēc Itālijas vai Spānijas neliktos laipni, bet tā – visi ļoti izpalīdzīgi, draudzīgi.
* Esot Ņujorkā – nekoncentrējieties uz tik ļoti slavenajiem apskates objektiem. Viena pati Manhetena ir milzīga. Katra tās daļa atšķiras no citām, katrā ir savas nianses, kas nav nekur citur. Ir vērts vnk pavadīt laiku klīstot pa ielām, bez konkrēta mērķa.
* Nevarētu teikt, ka Ņujorka mani kaut kā pārsteidz. Tik daudz redzēta pa TV, ka galvenie skati redzēti. Bet tieši tās ielas un rajoni, kas nav tik populāri man patīk visvairāk – tur redz to, ko parasti neredz pa TV. Kopumā, Ņujorka noteikti ir tā vieta, ko vērts apskatīt. Bet dzīvot, es laikam te nevēlētos. Tā tomēr ir milzīga metropole ar savu, mežonīgo dzīves ritmu, un nemitīgu cīņu par izdzīvošanu. Acīmredzot tieši tādēļ uz ielām ir tik daudz dīvaiņu. Klerki pārsvarā ir ar stiklainām, nodzītām acīm (tāpat, kā nedēļu atpakaļ redzējām ar Polundru Londonā, Canary Wharf).
Rīt vakarā uz Ņujorkas Rangers spēli – viens no mazajiem sapnīšiem pavisam tuvu.
Telefoni, hokejs un komplimenti - Ņujorkas stāsta turpinājums (3.daļa)
Šodien diena pagāja sanāksmē. Tāpēc neliels special topic: lieta, par kuru pēdējā laikā nedaudz pie sevis "cepos" – laikam kļūstu vecs. Pa ceļam uz pasākuma norises vietu šodien braucu metro. Un mani pārsteidza viena lieta – pilnīgs klusums. Vagons piebāzts līdz ūkai, bet klusi kā kapos. Kādēļ? Visi ieurbušies telefonos/planšetēs. Uz ielām, 2 no 5 cilvēkiem nāk pretī ieurbušies savā viedajā ierīcē. Šodien pārdomām punktu pielika situācija sanāksmē. Kafijpauze. Esmu vienīgais augšā kājās pie tējas un kūkām – pārējie 40 cilvēki sēž ieurbušies telefonos… Nav jau slikti – visas kūkas man, bet nav ar ko parunāt. Šādu skatu, godīgi sakot, nebiju redzējis – konferencē/sanāksmē, neviens neceļas no galda kafijas pauzē, visi ieurbušies savās "mazajās pasaulēs". Ar pasākuma organizētāju vien pasmējāmies par šo fenomenu. It kā tik interesanti – vienā telpā cilvēki no aptuveni 30 valstīm, bet nevienu neinteresē kā tiem citiem iet. Nezinu vai tas ir labi vai slikti, un kur tas mūs novedīs (ar "mūs" es domāju – cilvēkus), bet izskatās nelāgi.
Vakarā zināms ceļojuma highlight (nu, vismaz man) – New York Rangers un Winnipeg Jets NHL spēle. Pirmā (un visticamāk arī pēdējā) NHL spēle manā dzīvē. Bija izvēle – doties uz basketbolu vai hokeju. Basketā it kā būtu iespēja redzēt Porziņģi spēlējam, bet, pērkot biļetes, klausīju intuīcijai, ka jāiet uz hokeju. Intuīcija bija pareiza – Porziņģis traumas dēļ nespēlēja… turklāt hokejs man tomēr tuvāks. Ko lai saka… mājnieki zaudēja 1:4, lai arī pirmie izvirzījās vadībā. Tas mazliet pabojāja garīgo arēnā sanākušajiem. Man gan pa lielam bija vienalga – nācu vērtēt, kā izskatās viena no pasaulē slavenākajām arēnām – Madison Square Garden, kā vietējie fano par hokeju, kādas tradīcijas u.tml. Zināms stereotips bija par to, ka tie amerikāņi jau nemāk fanot par hokeju. Bet tieši Rangers fani tiek uzskatīti par vieniem no visnežēlīgākajiem un prasīgākajiem. T.i. izsvilpj pat savējos, bet spēli saprot ļoti labi. Tas ir tas, kas man dažreiz trūkst Arēnā Rīgā – spēles izpratnes. Rīgā tas ir vairāk aliņa iedzeršana un izbļaušanās, te – akadēmiskāka spēles vērošana, diskusijas un mazākā mērā trakošana. Jā, protams, visi tribīnēs ēd. Bet tas ir normāli – spēle sākas 7os, gribas ēst. Arī es kolorīta pēc nopirku hotdogu – pilnīgi garām. Šovs, protams, ir ļoti pamatīgi atstrādāts, līdz pēdējām detaļām – gaismas, mūzika, priekšnesumi pauzēs utt. Tik viss ir izstieptāks – vairāk reklāmas paužu, garāki pārtraukumi starp periodiem utt. – jūt komercializācijas klātbūtni. Un viena nelāga nianse… 30% tautas spēli neskatās, jo… jāskatās taču, kas jauns telefonā.
Pēc hokeja devos nelielā pastaigā pa Manhetenu tumsā. Šī ir pirmā diena, ka pilnībā kontrolēju to, kur atrodos, saprotu debespuses, ielu kārtību, kuras metro līnijas kur atrodas, un kurp man jādodas. Tas piedod zināmu mieru, un ļauj "pacelties pāri pūlim", kas haotiski virzās visos virzienos. Ja stingri zini, kur jāiet, tad tomēr ir vieglāk lauzties cauri pūlim. Par manu mīļāku atpūtas vietu ir kļuvis Bryant park – vakar jau par to rakstīju, bet šodien apskatīju arī tumsā – ļoti patīk šis mazais skvērs, kas no visām pusēm ir debesskrāpju ieskauts.
Un jā. Šodien uzvilku uzvalku, darba kurpes, šlipsi. Uzreiz ir cita attieksme uz ielām, veikalos, metro, viesnīcā – visur. Iepriekšējās dienas staigāju kā tūrists, un zināmā mērā pret mani attiecās kā pret tūristu. Tiklīdz ir uzvalks un ģelovojs izskats, tā viss ir savādāk. No rīta nevarēju saprast, kas ne tā – metro aizdomīgi uz mani lūr. Tad tik sapratu, no Bruklinas pārāk daudzi metro uzvalkos nebrauc – vismaz pārāk daudz klerkus neredzēju. Tālāk uz ielām – vietējie vairs negrūstās, bet tūristi paši lec nost – domā ka vietējais. Veikalos staffs ārkārtīgi pieklājīgs – "kā iet?", "ko šodien darīsi?", "lai labi veicās", "re, ņem kafiju – uzsaucu!". Un jā. Komplimenti – ir ļoti nepierasti saņemt komplimentus par izskatu vienkārši uz ielas. Šodien 3-4 reizes, kas ir vairāk nekā 30 gadu laikā Rīgā – laikam rīdziniecēm nepatīku (vienu gan zinu, kam patīku :D). Viens vīrietis pienāca paprasīja, kur pirku kurpes - arī tādas gribot. Vienvārdsakot – interesanti. Redzēs, ko nesīs rītdiena.
Bruklinas tilts, ģerbšanās stils un Frīki (4.daļa)
Šodien piecēlos 5os no rīta. Īsti negulējās un, ja varu piecelties agri, tad ceļos, lai pēc tam būtu vieglāk aklimatizēties atpakaļ uz LV laiku. Paspēju no rīta daudz ko izdarīt un jau 6os devos pastaigā pa Bruklinu. Vēl tumšs, tik austrumu pamale sāka izgaismoties. Aizgāju līdz Bruklinas tilta parkam – vietai kur biju dažas dienas atpakaļ – vakarā. Toreiz bija gandrīz vai elkoņiem jācīnās par iespēju fotografēt, bet tagad es biju viens. Pavisam viens. Fantastiska sajūta, kad skats uz Manhetenu uz kādu brīdi ir tev vienam pašam. Turklāt ieteikums ceļotājiem – no rīta šī vieta ir tikpat laba kā vakarā, ja ne vēl labāka. Proti, cilvēku nav, skats tas pats + saulei austot tā skaisti izgaismo debesskrāpjus (vakarā tādas opcijas nav – saule sēžās aiz debesskrāpjiem). Šodien bija visai agri jābūt uz darba pasākumu, tāpēc mazliet šaubījos vai paspēšu pāriet pāri tiltam, bet tomēr mēģināju. Tā nu sanāca, ka vēl pirms septiņiem biju uz Bruklinas tilta Te gan dzīvība jau kūsāja – skrējēji un riteņbraucēji abos virzienos, vairāk gan virzienā uz Manhetenu. Saulei austot skats uz pilsētu mainījās katru minūti. Ja ne dzestrais vējš, tad ar fotoaparātu rokās būtu iestrēdzis daudz ilgāk. Bet vispār ļoti iespaidīgs skats. Pārgāju tiltam pāri visai ātri – kādās 15 minūtēs un tad jau biju netālu no darba pasākuma norises vietas.
Tā kā brokastis nebiju ēdis, tad vienā no ielu stūriem no ielu tirgotāja nopirku tēju un virtuli. 2.25$. Vispār, ja man te būtu jādzīvo, būtu apvēlies kā Karlsons – virtuļi un citi labumi uz katra stūra. Un spriežot pēc rindām, vietējiem klerkiem arī garšo.
Atlikusī diena pagāja sanāksmē, bet vakarā nekam spēka vairs nebija. Organismam zināms lūzuma punkts pienācis, kad nepietiek spēka visai dienai. Ja 5os celies, tad ap 7ņiem vakarā jau mazliet "pa miglu" viss. Tā kā palikušas vien divas dienas, režīmu arī nemainīšu – būs vieglāk adaptēties atpakaļ LV laikam.
Šodienas special topic – ģērbšanās stils un dīvaiņi uz ielām. Nezinu, vismaz man bija izveidojies stereotips vai uzskats, ka Ņujorkā ir stila un modes visatļautība, ka robežu nav, un ir absolūta kreativitāte. Nākas mazliet vilties. Klerki vispār ir ļoti garlaicīgi – vīrieši pārsvarā ļoti tumšos toņos – pelēkos, melnos un ļoti tumši zilos uzvalkos. Bez nekādas izdomas. Sievietes (hi-hi – nespēju iedomāties, kā pateikt "klerks" sieviešu dzimtē…klercenes? :D), protams, mazliet interesantāk, bet arī nekas ekstraordinārs. Tad ir nākamā cilvēku grupa – darba ļaudis, kuri uz darbu dodas savā specifiskajā apģērbā – medmāsas/medbrāļi, apkopēji, celtnieki u.tml. Tas gan ir interesanti – Rīgā gluži uz ielām vai tramvajā ikdienā neredzi būvniekus pilnā ekipējumā. Vēl ir grupa, kas ir ārkārtīgi garlaicīga (lielākā daļa) - faktiski mūsu ziemas stils - viss tumši pelēks, melns, bez nekādiem liekiem akcentiem. Es savā dzeltenajā jakā te izskatītos pēc čaļa no 70desmitajiem. Lai arī mans ne pārāk tumši zilais uzvalks izceļas. Tad ir pavisam maza grupa to, uz kuriem, it kā varētu attiecināt to stereotipu par "stilīgumu". Bet tas pārsvarā aprobežojās ar to, ka apģērbs ir hmm…ārkārtīgi hipsterīgs. Nē, tas laikam nav pareizi teikts. Drīzāk pārspīlēti pofigistisks. Izskatās, ka ar nolūku tiek vilkts kaut kas izaicinoši neiederīgs, lai parādītu apkārtējiem, cik ļoti viņš/-a ir neatkarīgs, cik ļoti viņam/-ai ir po… un cik ļoti viņš/-a nav mainstream. Kā tas izpaužas? Nu staigā tauta mūsu izpratnē pidžamā. Vīriešiem labākā galējība, ko esmu redzējis, ir iziešana adītā pidžamā un adītās mājas čībiņās…pa 5.to avēniju. Sievietēm…hmm… es pieņemu, ka tie paši iepriekšminētie motīvi, bet man līdz galam laikam neizprasti. Divas lietas, kas metās acīs – ja LV dažreiz redz sievieti, kas staigā tikai legingos, tad te katra trešā tā staigā. Bet… te tendence iet vēl tālāk… legingi tiek aizvietoti ar zeķubiksēm. Izskatās maigi izsakoties dīvaini – sieviete īsajā mētelī un…zeķubiksēs. Man nav līdz galam skaidrs, kas notiek, kad viņa ieiet kafejnīcā, un mētelis jānovelk Nu, un tad ir tūristi ar "I love NY".
Dīvaiņi – tādu ir daudz. Īpaši tusē metro staciju tuvumā, bet ne tikai. Lielākajā daļā gadījumu, šķiet, ka cilvēki mazliet ku-kū, bet bez noslieces uz agresiju. Vairāk vienkārši asociāli elementi, no kuriem tūristi raustās, vietējie vienkārši ignorē. Un starp citu, nebūt nav tā, ka dīvaiņi ir nabagi/ubagi – var redzēt, ka daži ir tīri labi situēti, dažam labam telefons ir pāris kārtas labāks par manējo, bet nu var redzēt, ka reakcija ir neadekvāta. Šodien viens blakus rindā "Whole Foods" veikalā vnk sāka raustīties, mētāties ar rokām, tā pāris minūtes, tad nomierinājās, un atkal pilnīgi adekvāts. Savukārt citu iepazinu pirmajās dienās, kad dzīvoju dziļāk Bruklinā – čalis ar lielveikala ratiņiem, kur sagāzta visa viņa iedzīve, dzied "Oh, I want my weed, but I don't know where I can get some". Satiku viņu 3-4 reizes, un tik šodien iedomājos, ka man pielipa viņa meldiņš
Ņujorka man savā ziņā patīk. Jā, ir stresaina vieta, un dzīvot es te noteikti negribētu ilgāk par dažiem mēnešiem, maksimums kādu gadu (vai arī sāktu dziedāt par zālīti)... Bet tai, protams, ir savs šarms. Pirmkārt, jau tā daudzpusība. Gan rajonu, gan cilvēku, gan iespēju ziņā. Ņujorka ir milzīga – katrs rajons izskatās pavisam savādāk, sajūtas ir citādākas. Cilvēki – visvisdažādākie. Var satikt cilvēkus no visas pasaules, atvērtākus, noslēgtākus, skrejošus un flegmas Un visbeidzot – iespējas – vajag tikai gribēt un, šķiet, ka visa pasaule Tev ir pie kājām. Tik jāzina kas un ļoti stipri kaut kas jāvēlas.
Man ir interesanti, kas būs tā pieredze, kas man paliks pāri no Ņujorkas. Parasti pēc katra ceļojuma, kad emocijas mazliet pierimst un prāts sakārto visu "pa plauktiņiem", tad varu skaidri pateikt viedokli par vietu – kas ir tas, kas visvairāk patīk/nepatīk. Un ļoti reti, kad tas ir kaut kāds vispārzināms tās vietas highlight – visbiežāk tomēr tā ir kāda sajūta, emocijas Šobrīd, šķiet, ka man ļoti lielu iespaidu atstāj arhitektūra. Dīvaini, tā nekad nav bijusi mans primārais intereses objekts, bet te… man liekas, ka tas ir ļoti, ļoti nenovērtēts Ņujorkas skaistums. Nē, ne jau debesskrāpji, bet gan 5-10 stāvu augstās ēkas Manhetenā, vienģimeņu mājas Bruklinā un citas līdzīgas ēkas. Arhitektūra tik ļoti atšķiras no Eiropā redzētās. Un ir ārkārtīgi skaista, kad pievērs tai uzmanību. Ok, 5:00 pēc LV laika, jāiet gulēt.
Nu jau esmu atpakaļ Latvijā. Pēdējās divās dienās iestājās zināms ceļošanas nogurums. Pēc 3 nedēļām Azoru salās, Ņujorka tomēr pamatīgi nogurdināja, un pēdējās dienās organisms sāka pagurt un pārslēgties uz vietējo laiku. No savas pieredzes tagad zinu, ka turēties pretī laika zonu ciklam nav liela jēga, ja paliec vairāk par 3-4 dienām. Sākot ar 5.dienu tāpat saules cikls dara savu un organisms pamazām pārslēdzas uz vietējo laiku, tas nekas, ka celies 5os bet ej gulēt 21.-22.os. Ceturtdien pēc darba pasākuma devos vēl pastaigā pa High Line – bijušās virszemes vilciena līnijas vietā ierīkotu pastaigu taku pa Ņujorkas džungļiem. Interesants koncepts un laba redzamība – var redzēt arhitektūru no nedaudz cita skatu punkta. Tomēr vismaz tajā mirklī, kad biju tur, bija visai pūļains, iespējams, to var norakstīt uz pēcpusdienu. Pēc īsas pastaigas pa Manhetenu, sapratu, ka uzvalkā un cietajās kurpēs nebūs aršana. Aizbraucu uz viesnīcu, pārģērbos un devos uzdevumā – šķērsot kājām Manhetenas tiltu saulrietā. Salīdzinājumā ar Bruklinas tiltu, Manhetenas tiltu kājāmgājēji izmanto daudz, daudz mazāk (lai arī nesaprotu kādēļ, skats ļoti skaists, turklāt skaisto Bruklinas tiltu var vērot no malas). Tieši tāpēc pievērsu uzmanību divām sievietēm, kas arī tuvojās tiltam. Ejot viņām garām, sadzirdēju pazīstamu valodu Diezgan negaidīti, bet 6.jā dienā Ņujorkā, beidzot satiku latviešus. Laine (kas kādu laiku dzīvo ASV) un Anete (kas atbraukusi ciemos) attiecīgi bija manas pavadones pāri Manhetenas tiltam – bija patīkami satikt savus cilvēkus, kad kādu laiku latviski nebija runāts. Tilta otrajā pusē šķīrāmies, es devos iekšā pilsētā, bildēt naksnīgo Manhetenu - Chinatown, Taimskvēru, dzelzceļa staciju utt. Vienvārdsakot beidzot, pēdējā vakarā, metos tajā, ko man patīk darīt – fotografēt.
Vispār fotografēšanai Ņujorkā var veltīt atsevišķu rindkopu. Tiem, kas šai lietai pieiet nopietni var likties interesanti. Man bija divas lietas, kas atstāja paliekošu iespaidu. Viens, pat 24mm objektīvs uz pilnkadra kameras brīžiem likās par šauru. Īpaši vietās, kur liela debesskrāpju koncentrācija. Man līdzi bija 24mm fiksēta lēca un 85mm fiksētā. Pēdējo gandrīz neizmantoju – nebija kur, viss pārāk tuvu. Otrs, gaismas spēles stikloto debesskrāpju vidū. Ļoti daudzas bildes dabūju pārgaismotas, ar dīvainiem baltiem pleķiem, jo kad apkārt ir 3-4 lieli stiklaini debesskrāpji, un saule spīd no zema leņķa, tad gaismas spēles ir neparedzamas. Nezinu vai ar filtra palīdzību šo gluži var izlabot, vairāk vienkārši ir jāpiedomā pie situācijas, jāatrod pareizais leņķis. Vēl viena lieta – vakarā galvenajās ielās nav kur nolikt statīvu Teiksim Taimskvērā gandrīz nereāli noķert kadru, lai kāds neielīstu priekšā kadram. Vienīgā opcija, iet bildēt stundās, kad nav cilvēku.
Pēdējā pusdiena Ņujorkā man sākās visai agri – piecēlos ap sešiem, sakārtoju somas, paēdu brokastis un izčekojos no viesnīcas. Rezultātā jau ap 9ņiem biju vilcienā uz Braitonbīču un Coney Island. 30 minūšu brauciens no Bruklinas, un jau biju vietā, kur krievu valoda labākajā gadījumā ir līdzvērtīga valoda angļu valodai, bet reāli likās, ka tā ir pirmā un galvenā valoda rajonā. Cilvēki sarunājas krieviski, veikalu izkārtnes krieviski, veikalos preces no post-padomju telpas, ir arī biezpiena sieriņi "Kārums". Ригу visi atceras ar labiem vārdiem – atceras Jūrmalu, Rīgas Šprotes. Pēc nelielas pastaigas pa veikalu ielu, devos uz okeānu. Smilšu pludmale, kā tepat – LV. Piekraste pilna ar molusku paliekām, putnu saplosītiem krabjiem, mīdijām veidīgiem veidojumiem utt. Un dīvaina sajūta – tur tālumā, ir Azoru salas. Zinu, ka nākamos ~4000 km zemes nav un nākamais pleķītis, kas ir, ir Flores sala Azorās, tās rietumu piekraste, kur vēl 2 nedēļas pirms tam, absolūtā nekurienē, sēdējām ar Polundru pie jūras kafejnīcā un malkojām vīnu. Tas kontrasts starp šīm divām vietām, kuras atdala 4000 km ūdens, ir milzīgs – viena no pasaules lielākajām metropolēm, un viena no visgrūtāk sasniedzamajām apdzīvotajām vietām. Kamēr stāvēju un prātoju par šo, vilnis, kas pirms tam skalojās 10 metrus no manis, mani pārsteidza. Un tieši tāpat kā 2 nedēļas atpakaļ Azoru salās, vnk līdz pēdējais vīlei samērcēju savas baltās botas – tās pašas, kurās vēl bija Atlantijas Okeāna smiltis no Azorām. Nevarēju nesmieties – 2x mūžā esmu samērcējis apavus šādā veidā, ar 2 nedēļu intervālu Atlantijas okeāna dažādās malās.
Tā kā kājas bija pilnīgi slapjas, nācās pasteigties ar Coney Island apmeklējumu. Jāteic gan, ka tur viss bija slēgts – ierastās atrakcijas bija slēgtas, un vieta izskatījās pamesta. Pieņemu gan, ka brīvdienās viss notiek. Jebkurā gadījumā, ja ir iespēja izlauzties no Manhetenas, tad Braitonbīča un Coney Island nav tā sliktākā vieta uz kurieni doties, īpaši ja laikapstākļi tam ir labvēlīgi.
Pēc īsas pieturas viesnīcā, nomainot apavus, devos uz nu jau iepazīto sierakūku vietu Manhetenā un uz pastaigu pa Midtown – vietu, kur man tik ļoti iepatikās iepriekšējos bloga ierakstos aprakstītā arhitektūra. Jāteic, ka ceļojuma 7.dienā jutos mazliet nomocīts – 4 nedēļas ceļojumu, mainot laika zonas, darīja savu – spēku vairs nebija daudz. Izstaigāju Midtown, devos uz Battery Park Manhetenas dienvidu daļā. Skaists parks/promenāde ar skatu uz Ņūdžersiju un Brīvības Statuju tālumā. Tur ieturēju tikko Whole Foods paķertās pusdienas, un izdzēru vēl 3 dienas atpakaļ nopirkto GingerAle.
Izejot cauri parkam, sapratu, ka faktiski, jādodas uz viesnīcu, jāpaķer somas, un jādodas uz JFK lidostu. Bet, pag… visas šīs dienas, domāju, ka jānoķer kāds kadrs ar vietējo vāveri. Un tā arī domāju, domāju, bet kadra ta' nav! Zināju, ka parka dienvidu daļā pāris biju redzējis iepriekš. Atradu, bet fotografēties gan negrib. Un tad sev jakas kabatā, atradu…vienu saulespuķu sēkliņu, kas man bija izkritusi no riekstu maisījuma iepakojuma, ko mēģinājām nedēļu iepriekš nobarot Londonas vāverēm (bet tās bija izlepušas un neēda). Un šī viena sēkliņa bija mans-fotogrāfa glābiņš. Šī vāvere nesmādēja un ātri vien kļuva par fotomodeli. Tad nu tas arī pēc būtības palika pēdējais kadrs no Ņujorkas.
Ceļojums atpakaļ izvērtās mierīgāk nekā turpceļā. Nekādu aizķeršanos pārbaudēs. Vienīgi lidmašīnā vietas kājām bija gaužām maz, kas neļāva gulēt. Faktiski visu nakti paliku nomodā, tāpēc joprojām mokos ar pamatīgām laika joslu maiņas sekām. Šodien dienu darbā neko kreatīvu padarīt nespēju, tik tehniskas lietas. Braucot atpakaļ iedomājos pats pie sevis jautājumu – Ņujorka vai Vašingtona (DC)? Daudziem par pārsteigumu, man šaubu nebija ne mirkli – Vašingtona. Ņujorka ir brīnišķīga vieta, kur aizbraukt uz nedēļu, paķert kultūršoku, paskatīties, kā trakie dzīvo šādā vietā. Bet lai katru dienu dotos cīņā par izdzīvošanu metro, cīņā par pirmo vietu pakaļ kafijai, virtulim¸ cīņā par vietu vakarā pārtikas veikalā utt… Laikam nē, nav priekš manis – es labāk tajās pašās Azoru salās sarunājos ar govīm. Bet neapšaubāmi, katram ceļotājam vajadzētu reizi dzīvē paviesoties Ņujorkā. Un nav obligāti jātusē pa Ņujorku ilgstoši – man pietika ar divām dienām, lai redzētu visu svarīgāko un paspētu sajust to – Ņujorkas sajūtu. Jā, divas saspringtas un nogurdinošas dienas, bet neviens jau nav teicis, ka ceļošana ir viegla.
Un, ja tagad man jautā, kas visvairāk palika atmiņā, tad noteikti saku – arhitektūra, kas atrodas “zemāk par debesskrāpjiem”. Manuprāt, ļoti skaista arhitektūra, kas paliek “lielo brāļu” fonā. Savās bildēs speciāli pievērsu pastiprinātu uzmanību tam. Runājot ar vietējiem, ieminējos par to, ka patīk šī arhitektūra, bet viņu reakciji bija mērens pārsteigums – no sērijas, “būs jāiet paskatīties”... J Paldies, ka lasījāt to, kā man gāja Ņujorkā!