Spānija caurbraucot
|
Sandra Tanne
|
(Barselona-Sagunta-Valensija-Malaga-Gibraltārs-Seviļa)
Šoreiz Spānija nav ceļojuma galamērķis, tai braucam cauri no Barselonas līdz pat Portugāles robežai, no kuras sāksies “Portugāles ekspedīcija”. Lai nesanāktu tikai ilgs brauciens, pa ceļam šur tur apstājamies, lai apskatītu nedaudz no Katalonijas un Andalūzijas.
1.diena, 18.oktobris. Pirms nolaišanās Barselonas El Prat lidostā, lidmašīna lido pavisam zemu virs Vidusjūras, acīm paverot burvīgu Barselonas panorāmu. Šo skatu gan var izbaudīt tikai lidmašīnas labajā pusē sēdošie, starp kuriem ir palaimējies būt arī man.
Izkāpjot no lidmašīnas, mūs sveicina Spānijas vakara saulīte un 20 grādu siltums. Lidostā mūsu 18 ceļotāju grupiņu sagaida uzticīgie Māris un Aigars, kurus pazīstu jau no Dienviditālijas-Sicīlijas un Marokas brauciena, un viņu nenogurstošie busiņi. Ceļš līkumo gar Vidusjūras piekrasti un klintīm – skaisti! Sāk jau satumst, tāpēc meklējam kempingu nakšņošanai, ko atrodam nedaudz pirms Taragona – Torre de Barra – pavisam netālu no antīkās triumfa arkas Arc de Bara.(6-vietīga mājiņa vienam cilvēkam izmaksā 11.33 eur).
2.diena, 19.oktobris. No rīta mostamies pilnīgā tumsā. Pirms brokastīm aizejam līdz jūrai, kur knapi sāk aust gaisma. Pelde pustumsā, kaut arī siltā ūdenī nav pārāk omulīga. Šodien laiks ir apmācies, bet mums tāls ceļš priekšā. Ceļa malā acis priecē olīvas, eikalipti, kaktusi, pīnijas, palmas, cipreses, mandarīnu-apelsīnu dārzi. Šur tur redzams pa kādam dzeltenu lapu kokam – ir arī zelta rudens šeit ieraugāms.
Apstājamies nelielai pastaigai Saguntas pilsētiņā. Sagunta ir slavena ar sena cietokšņa drupām, kur savas pēdas atstājuši ibēri, kartāgieši, romieši un arābi. Vēl šodien cietokšņa akmeņos redzamas uguns pēdas, ko atstājis Hannibāla karaspēks 219.g.p.m.ē. Diemžēl pirmdienās cietoksnis ir slēgts, tāpēc uzkāpjam tikai līdz cietokšņa drupām, kurās iekšā netiekam. Toties no augšas paveras burvīgs skats uz Saguntas pilsētu. Saguntas vecpilsēta ir mierīga, klusa, bruģētām ieliņām.
Dodamies tālāk. Piestājām pusdienu pauzei blakus lielam mandarīnu dārzam, kurā pa kluso ielienam fotopauzei. Norauju vienu mandarīnu no koka, lai pagaršotu – mmm, salds, sulīgs – tas laikam ir pats svaigākais mandarīns, ko esmu jebkad ēdusi. Līdz Valensijai tomēr šodien netiekam, jo vienam busiņam gadījās tehniska ķibele, no kuras, par laimi, tiekam ārā pašu spēkiem. Nakšņojam kempingā netālu no Saguntas - Malvarossa de Corrinto (4-vietīga mājiņa vienam izmaksā 10 eur). Šis varētu būt švakākais kempings visa ceļojuma laikā – mājiņās ir pelējuma smaka (varbūt tāpēc, ka rudens) un esam ļoti izmētāti pa milzīgo kempinga teritoriju.
3.diena, 20.oktobris. No rīta aizejam līdz jūrai, kas ir pavisam tuvu. Vēja nav, bet jūrā ir pamatīgi viļņi, tāpēc īsta pelde izpaliek, sanāk tikai pamērcēšanas viļņos.
Pavisam drīz sasniedzam Valensijas pilsētu, kas ir Valensijas novada galvaspilsēta. Pilsēta ļoti liela, skaista ar samērā dzīvu satiksmi, daudz parkiem, strūklakām. Mūsu mērķis ir apskatīt Valensijas katedrāli (5 eur), kuras dārgums ir Svētais Grāls - ahāta kauss, kas nācis no Jeruzalemes. Zinātniski (ar DNS testiem) esot pierādīts, ka šis varētu būt īstais Svētais Grāls, no kura dzēris Kristus un viņa mācekļi. Kausam tuvu klāt tikt nav iespējams, tas novietots tālu un ir paslēpts aiz ložu necauršaujamiem dubultstikliem.
Piestājam pārtikas veikalā, kur iegādājos Spānijas vīnu (1litrs maksā 59 centus). Turpmāk vīnu un Sangriju baudīšu katru dienu. Lētākā Sangrija visa ceļojuma laikā bija Spānijā un maksāja 0.99 eur par 1.5 l pudeli – nu kā lai nepērk!!! Veikalos lēti nopērkami arī visādu jūras mošķu konservi – gliemji, astoņkāji, mīdijas u.c. – sākot no 0.80 eur par bundžiņu. Nopērkam arī gardo Spānijas bageti – kraukšķīgu, vēl siltu.
Ceļš mūs ieved kalnos, diemžēl laiks ir apmācies un lietains, tāpēc kalni ir paslēpušies dūmakā un mākoņos. Sasniedzam Andalūzijas robežu. Braucam Granādas virzienā. Apkārtne kļūst aizvien kalnaināka – esam Sierra Nevada kalnos. Ceļš vijas pa kalniem un augstākajā vietā ceļš ir apmēram 1400 m v.j.l. Pa bāni izbraucam cauri Granādai. Sev apsolu, ka šeit noteikti kaut kad atgriezīšos, lai apskatītu Alhambru. Pamalē redzamas sniegotas kalnu virsotnes. Braucam pa daudzām estakādēm, kur katrai dots savs nosaukums. Esam nonākuši atkal Vidusjūras tuvumā, meklējam kempingu Motrilas pilsētiņā. Mūs pārsteidz applūdušās ielas, kuras slēgtas satiksmei. Izrādās, ka lietus, kas dienā nolijis kalnos, ir applūdinājis Motrilas zemākās ielas. Tādēļ, lai nokļūtu kempingā, nākas braukt lielu līkumu. Nakšņojam kempingā Playa de Poniente (6-vietīga mājiņa vienam izmaksā 16 eur). Vakarā no kempinga ārā netiekam, jo visa kempinga ieeja ir pārvērtusies par jūru. Citādi kempings ir ļoti labs.
4.diena. 21.oktobris. No rīta beidzot tiekam ārā no kempinga – pa nakti lielā peļķē ir pazudusi. Aizejam līdz jūrai, kura ir pavisam mierīga. Pirms jūras no lietus izveidojušās lielas peļķes, kuru mierīgajā ūdenī redzam burvīgus palmu un tuvējo ēku atspulgus.
Kalni joprojām ir mākoņos, taču uz Malagas pusi ir pavisam zilas debesis. Dodamies uz Malagu pa gleznainu, līkumotu ceļu. Kalnos satupušas baltas mājiņas. Bet pāri visam spīd spoža saule un zilas, zilas debesis! Šodien beidzot ir īsta vasaras diena!
Malaga ir otra lielākā Andalūzijas pilsēta. Malagā apskatām mauru pili Alcazaba un Gibralfaro cietoksni (kompleksā biļete 3.55 eur). Alcazaba pils pakājē atrodas romiešu amfiteātris. Pils it kā miniatūrā kopē leģendāro Alhambru Granadā. Uzkāpjot augšā, paveras burvīgs skats uz Malagas ostu un vecpilsētu.
Lai nokļūtu Gibralfaro cietoksnī, ir jānokāpj pavisam lejā un pa citu ceļu jāsāk jauns, vēl augstāks kāpiens. Bet kāpiens noteikti ir skaistās panorāmas vērts – visa Malaga un tuvējie kalni kā uz delnas!
Malagā ir ļoti daudz daudzstāvu ēku, kuras apvij arī vecpilsētu. Arī vēršu cīņām paredzēto Plaza de Torro arēnu ieskauj augstceltnes. Malagā ir dzimis Pikaso, viņa dzimtajā mājā ir ierīkots Pikaso muzejs. Malagas katedrāli dēvē par „vienrocīti”, jo tai ir uzbūvēts tikai viens no iecerētajiem diviem dvīņu torņiem. Taču tornis ir iespaidīgi augsts (100 m) un pati katedrāle arī aizņem veselu kvartālu vecpilsētā. Pastaiga ap katedrāli pa gājēju ieliņām, kuras atdzīvina ielu kafejnīcas, krāsainie māju logu slēģi un koka balkoniņi, ir gana jauka. Nedaudz aiz Malagas jūras malā piestājam pusdienu pauzei vietā, kur uzcelts spoži balts budistu templis. No skatu platformas tālumā redzams Gibraltārs, kurp dosimies tālāk. Lejā pludmalē greznojas baltas villas. Vasarā te noteikti ir tūristu paradīze. Bet šobrīd pludmale ir samērā tukšs, kaut arī diena (latvieša izpratnē) ir pavisam vasarīga.
Iebraucot Gibraltārā, ir robežkontrole. Katrs turam rokās savu pasi, pa logu ieskatās robežsargs un atļauj mums doties tālāk. Welcome! Esam Lielbritānijā! Sajūta ir dīvaina – braucot pa Spāniju, pēkšņi nokļūt angliski runājošā un rakstošā vietā... Pārbraucam slavenajam lidmašīnu skrejceļam, kurš tobrīd nav slēgts. Līkumojam pa šaurām ieliņām. Par laimi, satiksme te organizēta kā Eiropā – pa labo pusi. Mašīnu numuri gan ir kā angļiem, apzīmēti ar burtiem GBZ. Veikalos preces šeit nopērkamas bez nodokļiem. Arī degvielai šeit bija pati labākā cena visa ceļojuma laikā. Apstājamies Eiropas punktā, kas ir Gibraltāra tālākais dienvidu punkts. No šejienes pavisam tuvu redzama Āfrika-Maroka. Uz otru pusi slejas Gibraltāra klints ar mošeju fonā. Šī ir Eiropas vistālāk dienvidos esošā mošeja.
Okeāna malā atrodas Trīsvienības bāka. Pabraucam pa ceļu augšup klintī līdz vietai, kur norāde vēsta par pērtiķīšiem. Pirmajā brīdī gan nevienu neredzam, bet tad uzrodas vesela ģimene – vispirms tēvs, tad mazulis un mamma. Pabarojam pērtiķīšus ar riekstiem, mēģinot noķert labākos kadrus.
Braucot ārā no Gibraltāra, ceļš ir slēgts – kāda lidmašīna laižas lejā. Drīz sāks krēslot, tāpēc dodamies tālāk Tarifas virzienā meklēt naktsmājas. Mūsu kempings šonakt atrodas aiz Tarifas – Valdevaqueros (6-vietīga mājiņa vienam izmaksā 16 eur).
5.diena. 22.oktobris. Tā kā rīts solās būt saulains, dodamies apskatīt apkārtni. Jūra ir patālu, bet tomēr aizejam līdz tai. Lai tiktu līdz jūrai, jāapiet kādas upes ieteka, kas aizšķērsojusi ceļu uz jūru. Laikam gan šī vairs nav jūra, bet okeāns, bet, tā kā te ir līcis, tad sajūta ir kā pie jūras. Sagaidām burvīgu saullēktu. Pēc brokastīm dodamies Seviļas virzienā, kas atrodas apmēram 200 km attālumā. Pa ceļam redzam ļoti daudz saules akumulatoru. Ceļa malās aug argānas koki – izrādās, ka ne tikai Marokā tos var redzēt! Visapkārt ir samērā līdzeni un neauglīgi lauki. Pamanu kaut ko baltu – izrādās te audzē kokvilnu!
Andalūzijas galvaspilsēta Seviļa mūs sagaida ar zilām debesīm, īstu vasaru un ziedošām rozēm gar ceļu. Gribēdami nokļūt tuvāk Seviļas katedrālei, izlīkumojam pa vecpilsētas ļoti šaurajām ieliņām, kurās brīžiem likās, ka iesprūdīsim. Labi, ka ielas sākumā ir norāde par ielas platumu. Navigācija liek griezties tur, kur ir aizlieguma zīmes. Kad braucam jau trešo apli pa vecpilsētu, smejamies, ka vietējie mūs jau sāks sveicināt... Beigu beigās nākas braukt no citas puses, kur pie Zelta torņa (Torre del oro) izkāpjam no busiņiem. Mums tiek dotas 1.5 stundas katedrāles apskatei. Nonākot pie katedrāles, aizraujas elpa – tā ir tik milzīga!!! Nav kur atkāpties, lai iedabūtu to kadrā visu kopā. Šī ir pati lielākā katedrāle Spānijā un trešā lielākā katedrāle pasaulē (lielākas ir tikai Svētā Pētera bazilika Romā un Svētā Paula bazilika Londonā ) un lielākā gotiskā katedrāle pasaulē.
Izstāvot nelielu rindu, nopērkam ieejas biļetes (9 eur) un dodamies iekšā katedrālē. Ieejot katedrālē, neviļus izlaužas “wow!” – katedrāle ir varena!!! Pārsteidz gan tās izmēri, gan arī greznība. Te ir neskaitāmi altāri, skulptūras, gleznas, kokgriezumi, vitrāžas. Katedrāles galvenais altāris esot dārgākais altāris pasaule, tā apdarē izmantots Kolumba no Amerikas atvestais zelts. Šī katedrāle ir arī Kolumba pēdējās atdusas vieta – te atrodas viņa mirstīgās atliekas. Ieejas maksā ir iekļauts arī kāpiens Giraldas tornī, kas ir Seviļas simbols. Mums diemžēl nepietiek laika kāpienam tornī, jo pašā katedrālē ir tik daudz ko redzēt. Atpakaļceļā uz busiņu no ārpuses apskatām Zelta torni. Esam redzējuši tikai mazu daļiņu no Seviļas. Arī šeit noteikti vajadzētu atgriezties vēlreiz citā braucienā.
Tālāk dodamies Huelvas virzienā. Pa ceļam apstājamies pie mandarīnu dārza, kur strādnieki vāc ražu. Mums ir doma sarunāt un nopirkt svaigus augļus. Piebraucot tuvāk, redzam, ka tie nav mandarīni, bet gan hurmas. Arī hurmas ir garšīgas. Cik nu varējām no spāniski runājošajiem strādniekiem saprast, tad tikko novāktās hurmas nav ēdamas. Acīmredzot tās tiek novāktas vēl cietas un pusgatavas.
Nakšņojam kempingā “Playa Taray”, kas atrodas pavisam tuvu Portugāles robežai – nedaudz pirms Isla Cristina pilsētiņas (4-vietīga mājiņa vienam izmaksā 16 eur). Pāri ceļam cauri nelielam priežu mežam ir okeāns – šoreiz pavisam īsts okeāns bez līčiem. Pie okeāna sagaidām visburvīgāko saulrietu visa ceļojuma laikā – debesis iekrāsojušās sarkanas, veidojot krāšņu atspīdumu okeānā.
6.diena. 23.oktobris. Rīts mūs apbalvo ar ļoti skaistu saullēktu, kur atkal debesis iekrāsojušās sarkanas. Pludmalē mūs pārsteidz interesantas formas palieli gliemežvāki.
Atvadāmies no Spānijas un dodamies tālāk Portugāles virzienā, līdz kurai ir tikai nieka 21 km. Tieši Portugāle ir mūsu ceļojuma mērķis, kur pavadīsim turpmākās 8 dienas. Par redzēto Portugālē sekos nākamais ceļojuma apraksts.
Esmu ieskatījusies Andalūzijā tikai ar acs kaktiņu, bet redzētais nav licis vilties. Andalūzija noteikti ir atsevišķa ceļojuma vērta. Sev apsolu, ka noteikti kaut kad Andalūzijā atgriezīšos, lai izgaršotu to pa mazam gabaliņam.