Mīļā Moldova. 5. un 6. septembris Belci - Soroka - Belci

Dana Ramirez 31.10.2015 10 min lasīšanai 8 foto

2015. gada 5. – 6. septembris

Kad pirmā nedēļa Belcos nostrādāta, nagi niez doties plašumā un izpētīt Moldovas skaistākās vietas. Superlaipnā kolēģe Svetlana no starptautiskās sadarbības nodaļas man piedāvā kopīgi doties ekskursijā uz jebkuru vietu Moldovā, kur vien es gribēšu. Svetai ir vīrs un mazs dēliņš, bet tomēr viņa apgalvo, ka ekskursija lieliski iederas viņu brīvdienu plānos un ka svētdien pēc manis visi ieradīsies pakaļ. Lai tikai izvēlos vietu, uz kurieni braukt. Ideāli! Esmu Svetai ļoti pateicīga par šādu iespēju, jo, godīgi sakot, Moldovas ceļu kvalitāti man joprojām liekas dramatiska un es baidos doties tālāk par savu degungalu (un to saka cilvēks, kas pirms dažām dienām atbrauca 2000 km no Rīgas).

Sestdien pamostos bez jebkādiem plāniem. Paguļu ilgāk. Dzīvoklī ir pavisam kluss. Nastjai ir rīta maiņa slimnīcā, kur viņa Narkoloģijas nodaļā strādā par medmāsu. Irina jau vakar devusies uz laukiem pie savas mammas un brāļa, jo nākamnedēļ viņa uz pusgadu brauks studēt Erasmus apmaiņā uz Grieķiju. Duša, brokastis. Jūtos kā piektais ritenis un nevaru savākties nekādām lietderīgām aktivitātēm. Tad saprotu, ka vienkārši kādu laiku vispār neesmu fiziski kustējusies. Visu laiku tikai sēžu – te pie datora, te pie mācību materiāliem un grāmatām, te mašīnā pie stūres vai virtuvē pie ēdamgalda. Tā jau kājas var kļūt par rudimentu un iestāties vispārējs tizlums. Nolemju iet ar kājām uz Belcu centru. Kas tur liels! 4 km turp, 4 km atpakaļ, vēl kādi divi pa bodēm.

Kājām ejot, pilsētu var iepazīt daudz lēnāk un vērīgāk. BAMa rajonā, kurā es dzīvoju, ir ļoti daudz auto “moikas” – viena pie otras, bet visas kā viens – aizdomīgos pagalmos. Lai gan mana mašīna ir noputējusi ceļa putekļos, tomēr tā arī uz šīm “moikām” to neaizvedu. Goda vārds, gara acīm varu iedomāties, kā tur luksus klases mazgāšanas programma ietver mašīnas virsbūves noberšanu ar abrazīvu lupatu. Nenoticu un viss. Lai piebrauktu pie jebkuras no šīm “moikām”, jābrauc vai nu caur 3 aizdomīgiem pagalmiem, vai aizdomīgā garāžā, vai aizdomīgā angārā, vai pie aizdomīgiem darbiniekiem, vai pa smilšainu nekurieni. Paranojas ārstam būtu ar mani, par ko parunāt. Kājāmgājējiem ietve vietām ir, vietām – ne pārāk. Tomēr pamazām tuvojos Belcu pilsētas centram. Pagalmos ģimenes novāc vīnogas.

Šur tur pagalmā ganās pa kazai vai vistu bariņam. Jo tuvāk centram, jo vairāk bodes. Iegriežos vienā un otrā, bet pilnīgi neko neatrodu. Viss tādā Centrāltirgus lupatu līmenī, aš Made in Turkey. Liekos mierā un pa veikaliem vairāk nestaigāju, jo tajos nespēju orientēties. Pat pabrīnos, kā vietējās meitenes tik glīti ģērbjas un kur viņas atrod normālu apģērbu bez spīguļiem, grabuļiem, lateksa un leopardu apdrukām.

Pilsētā nemana ne klejojošo suņu, ne kaķu. Tikai pilsētas parkā starp autoostu un gājēju ielu ir daži sabiedēti zvēriņi, kas pieņem pat maizes gabaliņus. Centrālajā gājēju ielā šodien ir ļaužu pilns. Ar skaļu pīpināšanu izceļas kāzu mašīnas. Ārā ir ļoti karsts un ļaudis ķer atvasaras sauli. Kad esmu pilsētu izstaigājusi un izmērījusi centrālos metrus ar savām kājām, tāpat atgriežos mājās un ķeros pie pildīto piparu gatavošanas. Veikalā paņemu piparus un malto gaļu. Ak, Dievs, cik sen es neesmu veikalā sarunājusies ar pārdevēju krievu valodā. Esmu mazliet pat apmulsusi, ka zinu, kā krievu valodā ir “pipari”, “maltā gaļa” un “kanēlis”. Šodien virtuvē saimniekošu, tāpēc man vajadzīgas izejvielas.

Uz vakariņu laiku atbrauc arī Nastja. Viņa ir darbā nogurusi un nevar vien sagaidīt atvaļinājumu. Nastja stāsta par savu priekšnieci – Narkoloģijas nodaļas vadītāju, kura bez simtnieka eiro kabatā vispār nesāk konsultācijas vai ārstniecību. Esmu izbrīnīta un prasu Nastjai, vai tad Narkoloģijas nodaļā vispār kādu jebkad ir izdevies izārstēt. Nastja nopūšas un atbild, ka tādu gadījumu vēl nav bijis. Parasti nepalīdz ne medikamenti, ne psihologi, ne psihoterapeiti. Viss atkarīgs no pacienta paša gribasspēka. Arī priekšniece to zina, tomēr simtnieki viņas kabatā pazūd kā caurā akā. Nastja ir vīlusies šādā ārstniecības pasaulē, tomēr man ir bažas, ka sistēma arī viņu ar laiku padarīs līdzīgu. Nastjas ģimenē ir liela nelaime. Viņas brālītis bērnībā ārstes nolaidības dēļ kļuva kurls. Kādu 3 – 4 gadu vecumā mazais brālītis bija saaukstējies. Ārste viņam izrakstījusi zāles, ko mamma cītīgi katru dienu devusi. Pēc dažām dienām mamma pamanīja, ka dēliņš neatsaucas, neatbild. Viņa aizgāja vēlreiz pie ārstes, tad uz plašāku izmeklēšanu, līdz atklājies, ka ārste sajaukusi zāļu devas un izrakstījusi bērnam ne tikai pieauguša cilvēka, bet 10 pieaugušu cilvēku zāļu dozu. Zēns palika dzīvs, bet dzirdi neatguva. Tagad brālītis iet pamatskolas pēdējā klasē un ģimene nezina, kā tālāk viņam dzīvē palīdzēt. Bez dzirdes viņš nevar strādāt pat laukos, jo tas būtu bīstami. Zēnam ir vajadzīga īpaša aprūpe un runas spēju ārsti, bet tādas ekstras ģimene laukos nevar atļauties. Vainīgo ārsti no slimnīcas atlaida un izrādījās, ka tajā gadā vēl vairāki bērni pie konkrētās ārstes kļuvuši kurlmēmi. Protams, nekādas tiesas nebija. Nebija arī nekādu morālo vai mantisko kompensāciju. Ir nelaime. Ir liktenis. Bet nav atbildības.

Es nezinu, ko lai šādā brīdī saku Nastjai. Man viņas ir ļoti, ļoti žēl. Gribas iet un sadot pa muti ārstei. Bet vai no tā būs labāk? Jūtos tik bezpalīdzīga un vēlos kaut kā palīdzēt viņas ģimenei, bet nezinu – kā. Nastja pati šobrīd strādā citā slimnīcā, īrē vienu istabiņu pie Irinas viņas Belcu dzīvoklī. Nastja ļoti grib apprecēties, bet viņas draugs Džika jeb Georgs “pārāk daudz domā”, kā sūdzas pati Nastja. Džika savulaik ir pāris gadus pastrādājis par celtnieku Maskavā. Pelnījis baltu naudu, labi uzkalpojies, iemantojis uzticību un cieņu vietējo vidū, tomēr kā pats stāsta: vienmēr ir jutis, ka nav savējais. Vienmēr ir zinājis, ka gadījumā, ja pie apvāršņa parādīsies labāks kandidāts vai kāds vietējais, viņu izmetīs no darba bez jebkādas nožēlas. Tāpēc Džika kārtīgi sapelnīja naudu, atgriezās Moldovā un Belcos nopirka dzīvokli. Maskavā, kā viņš stāsta, viņš dzīvojis zaļi. Ja kādreiz gājis uz klubu, tad vienā vakarā ap EUR 1500 notērēt bija tīrais nieks. Tomēr iekšēji viņš vienmēr ir juties piederīgs Moldovai un tāpēc atgriezies mājās, jau nākamajā nedēļā iepazinies draugu ballītē ar Nastju un tagad plāno apprecēties. Kad tieši – vēl nav zināms. Vispirms Džika gribot izremontēt dzīvokli. Nastja paskatās uz Džiku ar baltu aci, bet neko nesaka. Kamēr gredzens nav pirkstā, nekādas ambīcijas rādīt nevar. Nastja ir gudra un to saprot.

Tīrā sodība, bet svētdienas rīts pienāk drūms un apmācies. Līst lietus. Kad nelīst, tad ir drēgns un miglains. Te nu bija holidejas ar draugiem. Ar Svetu un viņas vīru Igoru tiekamies pie veikala Furšets. Lai gan pirmo reizi mūžā esmu atnākusi uz tikšanos laicīgi, tomēr Sveta tik un tā jau ir agrāk. Igors ir piebraucis ar melnu Renault mašīnu. Dēliņa mašīnā gan nav – esot atstāts pie Svetas māsas. Es apsēžos aizmugurējā sēdeklī un piesprādzējos. Aizmugurējie logi ir pilnīgi aizklāti un es jūtos kā tankā. Tāpēc, lai uzturētu sarunu ar Svetu un Igoru, bīdos cik varēdama uz priekšu.

Sveta un Igors stāsta, ka šādā lietainā dienā mums vislabāk braukt uz Soroku – čigānu baronu pilsētu, kas atrodas 80 km attālumā no Belciem. Kad Sveta sarunājas rumāņu valodā ar savu vīru, abiem balss tonis ir ļoti paaugstināts. Liekas, ka viņi strīdas. Tomēr pēc dažām dienām no citiem cilvēkiem saņemu skaidrojumu, ka vienkārši tāds ir rumāņu un moldāvu runasveids – ekspansīvs, aktīvs, par agresīvs. Viņi runā jaukas, normālas lietas, bet nezinātājam no malas var šķist, ka sācies strīds.

Braucam ārā no pilsētas un Igors paziņo, ka grib ēst. Viņš piestāj nekurienes malā pie aizdomīga paskata ūķa, un aiziet pēc ēdiena. Sveta ar lepnumu stāsta, ka šajā vietā var nopirkt pilsētā garšīgāko šurmu – lavašā ietītu grilētu gaļu, tādu kā kebabu. Igors atnes plastmasas kuļķeni ar kebabiem un 2 litrus burbuļdzērienu un mēs dodamies tālāk. Lauka malā piestājam, lai beidzot paēstu. Pulkstenis ir tikai 10 no rīta un man nekādu kebabu vēl negribas. Tomēr es redzu, ka no manis tiek gaidīti sajūsmas saucieni. Īpaši tāpēc, ka Igors ir uzstājis, pa pats samaksās par šo maltīti. Kebabs ir ok, tomēr man tas ir par lielu. Lēnā garā cīnos ar atlikumu. Labprāt to atstātu neapēstu, bet tas var tikt uztverts kā apvainojums. Sveta un Igors savus kebabus jau ir apēduši – moldāvi vispār pie galda nemarinējas. Ātri paēd un ķeras pie jauniem darbiem. Es uzdzeru pēdējiem kumosiem lielu daudzumu nezināmā lipīgā dzēriena, nofotografēju garām brienošās govis un varam braukt tālāk. Lietus turpina līņāt. Mašīnas stikli no iekšpuses svīst ciet un ik pa brīdim te Igors, te Sveta slauka stiklus ar delnām.

Pa ceļam Igors sazvanās ar saviem draugiem un kolēģiem no Sorokiem un prasa, vai joprojām līstot. Protams, ka līst. Kur tu liksies! Moldova atrodas līdzenumā un te nav tādu kalnu, kur mākonim apstāties. Igors strādā par merčendaizeru jeb preču izvadātāju pa veikaliem. Tāpēc katrā pilsētā viņam ir pa kolēģiem, kam palūgt padomu. Mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa mētājas preču katalogs un es priecājos, ka Latvijā tādus pārtikas ķīmijas kalnus vairāk neļauj pārdot – sintētiski čipsi, sintētiski cepumi – šīs preces Igors izvadā pa veikaliem un ar to pelna naudu, nezinādams, kādu s..u pēc tam tauta patērē.

Soroku pilsēta ir slavena kā čigānu pilsēta. Kaut kādā vīzē čigānu te ir vairāk nekā citur, turklāt viņi pamanījušies uzcelt tādas savrupmājas, ka Rubļovka Krievijā var atpūsties. Viena nelaime – 95% no mājām nav pabeigtas. Pilsēta šķiet ļoti neomulīga, jo it visur ir milzīgas, monstrozi lielas privātmāju jaunbūves. 2 – 4 stāvu mājas ar pompozi grezniem žogiem, zelta lauvām uz vārtiem, apzeltītiem jumtiem un kupoliem, stikla piebūvēm – arhitekts laikam pārdeva dvēseli un gaumi par labu samaksu. Loģiski rodas tādi jautājumi kā – no kurienes lauku čigāniem tāda nauda, un kāpēc nauda visiem vienlaicīgi beidzās? Sveta un Igors skaidro, ka tauta runā par saistību ar narkotikām, cita veida kontrabandu un reketu. Kad naudiņa ripoja, mājas apjoms tika uzbūvēts. Kad naudiņa beidzās, viss tā arī palika pusratā. Šobrīd mājās parasti labākajā gadījumā dzīvo 1 - 2 cilvēki, kas mitinās vienīgajā pabeigtajā istabā. Pārējās stāv nepabeigtas un tukšas. Ienācējam no malas šīs mājas netiek pārdotas. Tās tiek turētas tikai čigānu ģimeņu īpašumā. Pilsētā vēl vietas daudz. Ja vēlies, cel pats savu pili. Skatos uz mājām un domāju, kādam mērķim tik greznas mājas vispār vajadzēja būvēt? Ideja droši vien bija visus apžilbināt ar greznību, bet naudas avots acīmredzot izsīka, tāpēc tagad ēkas gaida labākus laikus. Viens nams atgādina Smoļņiju, cits – Balto namu un Kapitoliju Vašingtonā.

Pomps un pārmērības. Zelta kopoli, zelta kolonnas te pieder pie lietas. Es palūdzu, lai Igors apstādina mašīnu. Tā kā ārā līst lietus, pilsētas ielas ir kā izslaucītas un es varu mierīgi fotografēt namus. Tomēr Igors uztraucas un saka, ka šajā bandītu galā labāk lieki nezīmēties. Lai es bildējot caur mašīnas stiklu. Bet stikli man aizmugures sēdeklī ir aizklāti un pat caur caurspīdīgu, bet norasojušu stiklu nekāda prātīga bilde nevar sanākt. Tāpēc es turpinu krist Igoram uz nerviem un vēl kādu mirkli bildēju greznos namus. Vairākiem namiem mājas ieejas durvis ir izbūvētas milzīgi lielas – aš tādas kā Latvijas Universitātē vai pat vēl vairāk. Tomēr redzu, ka ikdienā cilvēki ir izbūvējuši otras, mazākas durvis, turklāt no plastmasas, kuras lieto, lai vispār māju apdzīvotu. Pie mājas ārdurvīm karājas arī tepiķi – pārticības simbols. Tas nekas, ka paklājs ir izmircis lietū. Lai tauta redz, ka varam atļauties tepiķi tāpat smukumam laukā izkārt!

Dažu māju pagalmos pa sētas vārtiem ieiet čigānu vecīši biezos halātos ģērbti. Halāts te ir kā mājas, tā ielas apģērbs un jo biezāks, jo labāks. Sveta stāsta par visām zādzībām, kas piedzīvotas saistībā ar šo pilsētu. Baumas un patiesība saplūdusi visa vienkopus.

Pēc namu apskates Igors sāk meklēt pārējos divus slavenos Soroku objektus – Pateicības sveci un Soroku cietoksni. Ne uz vienu no tiem nav pieejamas nekādas norādes. Igors sazvana kolēģus un jau pēc brīža mēs braucam pa tik šauru celiņu, ka pat vieglās mašīnas sāni strīķējas gar krūmu zariem. Braucam pa zemes ceļu un peļķes jau ir līdz pusriepai. Kā uz burvju mājienu aiz krūmiem parādās daļēji asfaltēts mašīnu stāvlaukums un liela barjera. Tālāk iesim kājām. Pateicības svece - Lumânarea Recunoştinţei – ir uzbūvēta Soroku pilsētā 2004.gada 27.martā. Tas ir 29,5 metrus augsts piemineklis ar pareizticīgo kapellu vidū. Tā simbolizē pateicību nezināmajiem varoņiem, kas aizstāvējuši Moldovas kultūru, valodu un vēsturi. Naktīs sveces gaismu var redzēt pat no Otaci pilsētas ziemeļos un Kamenkas pilsētas dienvidos. Soroku pilsēta atrodas Dņestras upes krastā. Upes otrā krastā ir Ukraina.

Pie Pateicības sveces pakalnā izveidots gleznains skatu laukumiņš. Pāri upei ir Ukraina – tur ved pārcēlājs, kas gadus atpakaļ gandrīz bagāts tapa, cilvēkus pēc lētākiem produktiem vadājot. Tagad pārcēlājs stāv mierā, jo cenas kļuvušas līdzīgas.

Kad selfiji sataisīti, dodamies atpakaļ uz mašīnu, lai brauktu uz Soroku cietoksni. Šobrīd tam izbūvēti mīlīgi rūķīšu jumtiņi, bet vēl nesen tādu nebija un cietoksnim bija skarbākas, tīrākas formas. Cietoksnis ir nesen kā renovēts un tūristiem šī ir iecienīta vieta. Soroku cietoksnis, kas sākotnēji bija būvēts no koka, nostiprināts kā akmens un mūra celtne 1543.gadā. Cietoksnis savu nozīmi pierādīja Lielajā Turku kara laikā, kā arī cīņās pret poļiem. Cietoksnim ir vairāki torņi un šovasar tam uzlikts arī diezgan moderns jumts, kas, lai gan neatbilst cietokšņa sākotnējam stilam, tomēr pasargā torņus un apmeklētājus un nokrišņiem.

Cietokšņa pagalmā ir aka, bet sānos esošajās telpās un pagrabā savulaik glabāja gan munīciju, gan pārtiku, lai karotāji varētu izdzīvot aplenkuma laikā. Ieejas maksa cietoksnī ir 4 lejas jeb apmēram EUR 0,20.

Tūrisma industrija Moldovā vēl nav uzņēmusi tādus apgriezienus kā Latvijā, par Rietumeiropu nerunājot. Nav ne kafejnīcu, ne suvenīru, ne pilsētas kartes vai pastkartītes. Maksimālais, ko te var atrast suvenīra jeb suņavīra (kā teica labs draugs) veidā ir pie ledusskapja pieklēbējamais magnētiņš un kaut kas no vietējā māla (putekļu slaucīšanai mājas apstākļos). Lietus līst kā ar spaiņiem un jaunie, modernie cietokšņa jumti sāk likties laba ideja. Vismaz ir, zem kā paglābties. Vienā brīdī Igors, ejot pa cietokšņa dēļu grīdu, dēļos pamana spraugu. Viņš acumirklī pieķeras pie cietokšņa mūra sienas un nevar vairāk tālāk paiet. Bailes no augstuma, paskaidro Sveta un smiedamās paķer vīru kā ozolu zem elkoņa un ved tālāk uz drošāku vietu. Kādā cietokšņa cellē ir izstādīts sens zobens, ko kaujas laukā ap galvu esot griezis pats Stefans Cel Mare jeb Diženais Stefans.

Nezinu, kā tādu varēja pacelt, jo dzelzs vai tērauda daudzums ir iespaidīgs.

Kad Soroku cietokšņa cellē ienāk bariņš iedzērušu čigānu, pārējie taisās ka tiek. Sauc to par nepieklājību, bet neviens negrib riskēt, saķeroties ar šiem puišiem Adidas treniņbiksēs un melnās ādas jakās. Var jau būt, ka zēni tikai atnākuši mākslu un vēsturi pabaudīt, tomēr pārējie žigli zūd lapās un izvēlas apskatīt citus ne mazāk saistošus objektus.

Cietoksnis nu ir izskatās un mēs taisāmies uz mašīnu. Citas pilsētas šodien nolemjam neskatīt un es esamu priecīga par iespēju atgriezties savās mājās Belcos. Lai cik jauki būtu ceļot kopā ar jaunajiem draugiem, tomēr jūtos neērti, ka atņemu viņu svētdienas laiku no ģimenes lietām. Braucot uz mājām, Igors stāsta, cik autoceļi patiesībā ir bīstami un nekopti. Šeit pat, viņš saka, ir tāds tramplīns uz ceļa, ka mašīna pilnīgi palecas. Esmu uztraukta par šādiem jaunumiem. Varbūt drošāk būtu samazināt ātrumu, es prasu? Tā vietā Igors uzgāzē un nu jau mēs braucam uz visiem 120 km/h. Un tad jau nākamajā brīdī mašīna tā palecas, ka es ar galvu atsitos gandrīz pret griestiem. Sveta kliedz, es – spiedzu, Igors – smejas. Mēs reāli lidojam labu gabalu uz priekšu. Kad mašīnas riteņi atkal satiekas ar asfaltu, Sveta kliedz uz Igoru: “Dullais! Trakais!” Igors ir lepns, ka varējis pārsteigt braucējus moldāvu stilā un stāsta, ka no brīža, kad uzzināja, ka Sveta ir stāvoklī un gaida bērniņu, viņš sācis braukt daudz prātīgāk. Bija laiks, kad viņš nesies ar mašīnu un testējis savas un likteņa robežas. Bet kopš pieteicies mazais, viņš tagad ir atbildīgs par ģimeni un nevar vairāk šādi ārdīties. Ir tik aizkustinoši dzirdēt, ka šādus vārdus saka vīra cilvēks un nekautrējas no sacītā. Igors stāsta, cik daudz viņa draugu ir nositušies uz Moldovas ceļiem. Patiešām, ceļmalas ir krustu pilnas. Ceļi daudzviet ir ļoti slikti un autobraucēji – pārgalvīgi un dižmanīgi. Priecājos pēc pārdesmit kilometriem ieraudzēt Belcu pilsētas zīmi. Soroku pilsētas ceļojums ar rallija elementiem šodien ir laimīgi beidzies.