Mīļā Moldova. 2.septembris Belcos

Dana Ramirez 20.10.2015 12 min lasīšanai 12 foto

Tā diena ir klāt. Beidzot laiks doties uz jauno darba vietu Alecu Russo Belcu valsts universitātē. Man ir ļoti lielas bailes. Gribas mukt projām. Gribas sameloties, ka esmu saslimusi, pazudusi, jebko, lai tikai nepiedzīvotu šo pirmās dienas stresu jaunajā darbā. Naktī slikti gulēju – joprojām nevaru atgūties no tālā ceļa. Vēl tikai 7 no rīta, bet jau ir karsts. Man līdzi ir paņemtas tikai solīdās darba drēbes ar žaketēm ar garām piedurknēm, bet ārā ir + 25 jau no rīta. Skaidrs, ka vajadzēs jaunu apģērbu.

Lai gan esmu sirsnīgi lūgusi un rakstījusi n-tos e-pastus, man joprojām nav skaidrs, kas tieši man šodien būs jādara. Skaidrs, ka būs jāsatiek galvenie priekšnieki. Skaidrs, ka būs gudri jārunā un tikpat gudru seju jāklausās. “Es to paveikšu! Man tas izdosies!” Cenšos sevi pozitīvi noskaņot, vēl gultā guļot. Piespiežu sevi piecelties un iet dušā. Varbūt dušas želeja ar greipfrūtu smaržu man liks justies možāk. Pirms iešanas dušā, virtuvē uzlieku vārīties tējkannu ar ūdeni. Kamēr esmu nomazgājusies, tējkanna jau izvārījusies tukša un dabūju vārīt pa otram lāgam. Brokastīs kā vienmēr melnā tēja ar pienu un 2 konfektes. Nosolos sev šovakar nopirkt kārtīgu ēdienu – biezpienu, maizi un kaut ko tādu. Šorīt tāpat no stresa neko nevarētu apēst.

Uzvelku svinīgāko no visiem kostīmiem un paskatos spogulī. Man pretī skatās ārēji normāls cilvēks, kas izskata ziņā atbilst savam amatam. Tomēr iekšēji esmu tik pārbijusies, ka varētu pierakstīties pie psihologa gada uz priekšu. Gribu būt godīga un atzīstos savās bailēs Irinai, kura ir ne tikai mana dzīvokļa saimniece, bet arī Starptautiskās nodaļas vadītājas labā roka. Irina apzvēr, ka profesore Prickan ir labākais cilvēks pasaulē un man nav, par ko raizēties.

Ar sagrabējušo liftu braucam no 5.stāva lejā. Lēnām sāku saprast, kā no mājas izejas var aiziet līdz mašīnai. Ar mazu izbrīnu konstatēju, ka mana mašīna joprojām stāv turpat, kur tā nolikta. Esmu pārsteigta, ka mašīna nav ne nozagta, ne noskrāpēta, tai nav izdauzīti stikli, nomontēti spoguļu vai noskrūvēta jumta antena. Ar savu Latvijas numuru jūtos kā baltais zvirbulis moldāvu mašīnu straumē. Šķiet, ka Latvijas numurs ir acīs krītošs un domāju, ka man tieši šīs atšķirības dēļ ir jābrauc īpaši prātīgi, demonstrējot ne tikai savas autovadītāja prasmes, bet arī pārstāvot visas Latvijas tēlu (bet tas jau ož pēc vēl 10 vizītēm pie psihologa). Sava daļa patiesības tajā ir, jo, ieraugot svešas valsts mašīnas numuru, mēs šo autovadītāju uztveram ne tikai kā vienu personu, bet gan kā tipisku savas valsts pārstāvi. Tāpēc braucu kārtīgi, ja nu vienīgi pie mājas šķērsoju nepārtraukto joslu, jo pretējā gadījumā man būtu jāizbrauc no pilsētas, lai legāli aprieztos braukšanai pretējā virzienā. No Irinas padzirdu runas, ka it kā mašīnas ar ārzemju numuriem Moldovā vispār netiek apturētas un autovadītājiem netiek piemēroti sodi. Tas izklausās pārāk skaisti, lai būtu patiesība, tāpēc ļaunprātīgi likteni un ceļu policiju neizaicinu. Vēlākajās dienās gan konstatēju, ka ceļu policija patiešām man liek svētu mieru. Pat tajās reizēs, kad pamanu inspektoru ar zizli savā tuvumā, viņš atsprāgst atpakaļ kā dzelts, ieraugot manu mašīnu ar Latvijas numuru. Varbūt Irinai bija taisnība.

Lai vai kā, šobrīd Irina man māca, kā aizbraukt līdz centram. Otrajā nedēļā tas vairāk neliekas tik sarežģīti, bet pirmajā dienā dabūju trūkties. 3 km jābrauc taisni cauri pilsētai pa Dečebal ielu, uzmanoties no lielām, ļoti lielām un negaidīti lielām bedrēm. Joslas uz ielām praktiski nav uzzīmētas, vai arī vietām zīmējums ir bez pēdām padzisis. Dečebal ielā visas mājas ir celtas padomju gados. Uz sienām var redzēt gan olimpiskos apļus, gan transparentus ar uzrakstiem “Pilsētas tīrība – tavās rokās”.

Tāpat ir daudz pārpalikumu no agrākajām padomju laika milzu rūpnīcām un armijas zonām, kas tagad stāv dīkā. Irina stāsta par laikiem, kad sabruka Padomju Savienība un tūkstošiem moldāvu palika bez darba vietām, par inflāciju, kad nauda vienā naktī kļuva nevērtīga. Lai gan viņa stāsta par Moldovu, es atceros savu bērnību un vecāku izmisumu, kad arī pie mums Latvijā naudas uzkrājumi vienā mirklī kļuva plika papīra vērti un kad cilvēki, kas ar savu darbu naudu bija nopelnījuši, kļuva par izsmieklu valsts acīs. Šis stāsts Latvijai un Moldovai ir kopīgs.

Kad esam piebraukušas pie luksofora pirms pompozas spoguļstiklu ēkas, ir jāgriežas pa labi un jānobrauc 1 kvartāls. Luksoforā nav īsti nozīmes skatīties un gaidīt iedegamies zaļo gaismu, jo jebkurā gadījumā, ja neesi sācis braukt jau pirmajā simtdaļā sekundes pēc zaļās gaismas iedegšanās, uz tevi taurēs vismaz 3 mašīnas. Bet tas nav jāņem personīgi. Pēc tam jāpagriežas pa kreisi un jānobrauc 2 kvartāli. Tā arī es nesapratu, vai tā ir vienvirziena iela, vai arī mēneša laikā man neviens pretī nebrauca pa šo posmu. Tad pirms ziedu tirdzniecības stendiem atkal jāpagriežas pa labi un tad jau kreisajā pusē ir augstskolas stāvlaukums. Es vaicāju Irinai, vai vajadzētu nopirkt profesorei ziedus un Irina atbild, ka tā būtu laba doma. Profesorei patīkot visi ziedi un nekādu tabu augu vai krāsu viņai neesot. Izvēlos lielu grozu ar skaistiem ziediem un Irina atzīst, ka tie būšot labi. Protams, man līdzi ir arī Latvijas “Laimas” konfektes un “Stenders” smaržīgie vannas jaukumi. Man pašai šāda dāvana patiktu, tāpēc esmu to nopirkusi arī profesorei.

Augstskolas pagalmā iekļūt nav vienkārši, jo Moldovā toni nosaka vai nu sargs vai apkopēja. Šoreiz sargs kā pūķis metas mašīnai ceļā un prasa caurlaidi. Irina parāda savu augstskolas darbinieka karti un vecis liekas mierā (turpinājums sekos, jo katrā nākamajā dienā sargi mainās un katrs ir izdomājis jaunu atjautības uzdevumus, kā pagalmā braucēju izsviest ārā vai neielaist iekšā).

Augstskolas teritorijā ir kādas 8 lielas 3 un 4 stāvu ēkas, kas varētu būt celtas 60. gados. Pagalmā ir daudz koku – liepas un baltegles, kas sniedz patīkamu ēnu. Centrā ir apaļa strūklaka ar zilām malām, ap kuru izbūvētas besedačkas – soliņi.

Pagalms ir pilns studentu, kuri ir vēl pavisam svaigi un nenomocīti pēc garajām vasaras brīvdienām.

Skolas pagalmā tāpat kā pilsētā iecienīta ir zilā krāsa, tā sacīt “Greja 50 nokrāsas ... zilajam tonim”. Vai kāds varbūt zina vēsturi, kāpēc tieši zilā krāsa padomju laikos bija tādā cieņā? Zils pilsētā ir gan veikals, gan žogi, gan pasta kastīte, gan viss kas cits, kur vajadzīga krāsa.

Irina mani ieved centrālajā ēkā un pa tepiķa celiņu ejam uz starptautisko nodaļu. Plkst.9.00 kā norunāts mums ir tikšanās ar profesori Prickanu – omulīgu, apaļīgu kundzi ar siltu smaidu. Viņa ļoti laipni mani uzņem, sēdina galda galā un iepazīstina ar pārējām starptautiskās nodaļas darbiniecēm – Svetlanu un Oksanu. Profesore mani laipni izvaicā par projektu un lekciju mērķiem. Viņa pateicas par ziediem un dāvanām un šī pateicība ir patiešām no sirds. Pēc tam profesore nokomandē savas darbinieces atnest lekciju plānu un vēl pēc 15 minūtēm man jau ir gatavs darba grafiks nākamajām 4 nedēļām. Lekcijas būs 3 reizes nedēļā dienas otrajā pusē un šāda kārtība mani ļoti apmierina. Es būšu noderīga un vienlaikus man būs arī savs personīgais laiks, lai paspētu sagatavoties kārtējām nodarbībām un vēl atbildētu uz nebeidzamajiem e-pastiem, kas pienāk no dzimtenes un tur palikušajiem klientiem un studentiem.

Profesore nokomandē Irinu, lai tagad mani ved uz bibliotēku, kur man paredzēta tikšanās ar bibliotēkas vadītāju. Pa ceļam vēl iegriežamies Sociālo zinātņu un juridiskajā fakultātē, kas pēc reorganizācijas ir apvienotas un dala kopējas telpas. Fakultātē juristi ir ļoti aizņemti, tāpēc pieklājīgās sarunas ir ne par ko, un izdodas sadraudzēties tikai ar vienu no pasniedzējiem. Toties draudzība ir tik produktīva, ka mēneša beigās jau ir materializētas idejas par kopīgas publikācijas veidošanu par mediāciju Moldovā un Latvijā.

Tā kā bibliotēkas vadītāja konkrētajā brīdī ir aizņemta, mani laipni uzņem viņas vietniece. Bibliotekāre ir labi maskējusies aiz parasta cilvēka maskas, lai gan patiesībā ar saviem runas plūdiem spēj nobeigt jebkuru. Skata ziņā viņa līdzinās franču dziedātājai Mireijai Matjē – tumšiem, stingra fasona matu sakārtojumu un neliela auguma. Bet par katru plakātu, par katru bukletu, kas biezāks par 4 lapām, viņa var stāstīt stundām. Jau pirmajā stāvā pēc 20 minūšu ilga monologa uzklausīšanas man ir sajūta, ka klāt pēdējā stundiņa.

Tad bibliotekāre man paziņo kaut ko šokējošu: šajā ēkā kopumā ir 6 lasītavas un tūlīt mēs to katru nesteidzīgi izpētīsim. Bibliotēkas 1.stāvā fonā skan spocīga mūzika, droši vien ar mērķi radīt mierīgu gaisotni. Pie bibliotēkas sienām ir daudz ar roku noformētu sienas avīžu – par godu tēmām, rakstniekiem, organizācijām, gadadienām. Viss atgādina tādu sarkano stūrīti pionieru stilā un es brīnos, kas gan to visu lasa. Šķiet, bibliotekāres dara darbu darīšanas pēc, bet labuma no tā nav nevienam. Viņa stāsta, ka tiek iespiesti bukleti par to, kādas grāmatas ir iznākušas, un bukleti par to, kādi bukleti ir iznākuši. Es laikam esmu ļoti tālu no šīs nozares, bet man visu laiku galvā skan praktiskā latvieša jautājums: “Kam tas viss vajadzīgs? Kas no tā ir ieguvējs? Kas to visu vispār skatās vai lasa?” Visās lasītavās ir garas solu rindas, kas ir tukšas no apmeklētājiem. Laikam vēl visi ir lekcijās. Datorā kopā apskatām grāmatu meklētāju – tas ir diezgan arhaisks un visi ieraksti jāmeklē ar tādu taustiņu kombināciju, ka vieglāk būtu uzminēt Baraka Obamas bankas PIN kodu. Biju jau aizmirsusi, ka arī tādi var būt datori. Savukārt mūzikas lasītavā tieku ievesta mazā telpā ar labu skaņas izolāciju (hmm, arī tas atbilst “Greja nokrāsām”). Pie sienas ir briesmīga paskata instalācija no sausiem ziediem, kreppapīra un čaukstoša polietilēna. Tas, kā paskaidro laipnā gide, ir kāda studenta gada labākais kursa darbs. Es cenšos jau otro stundu laipni smaidīt un piekrītoši māt ar galvu, atkārtojot vienu vai divus katra teikuma pēdējos vārdus, tādējādi izrādot aktīvu klausīšanos un ieinteresētību. Jūtu, ka mans smaids ir samocīts. No rīta esmu somā līdzi paņēmusi datoru un 1,5 litru ūdens. Smagā soma manus pirkstus ir nospiedusi zili baltus. Es līgojos un nevaru nostāvēt kājās, jo esmu piekususi no nekā nedarīšanas un stīvās pieklājības. Man ir neērti, jo šādu individuālu ekskursiju pa bibliotēku nebiju ne lūgusi, ne gaidījusi, ne gribējusi. Kad beidzot ir atbrīvojusies bibliotēkas vadītāja, saruna paliek konstruktīvāka. Viņa piedāvā savā kabinetā apsēsties un mēs vēl labu laiku parunājam par studentiem, nepieciešamību viņus motivēt lasīt un augstskolu nākotnes perspektīvām. Kad beidzot pēc 2,5 stundām pie manis tiek atsūtīta Irina, es jūtos izglābta. Beidzot! Pateicos par ekskursiju un ceru, ka man te nekad nebūs jāatgriežas. Bibliotēka, kas līdz šim man šķita kā ērta vieta lasīšanai un strādāšanai, tagad biedē ar pārāk uzmācīgu darbinieku, kurš nezin mēru. Ak, nepateicība, pasaules alga!

Manā rīcībā tiek nodota 502.klase 1.stāvā. Visu mēnesi tā būs mana personīgā darba telpa. Kolosāli! Klasē ir ļoti moderni datori un gudrā tāfele ar projektoru. Man tiek nodemonstrēts, kā atslēgt telpas durvis, jo atslēga ir sarežģīta, lai aizsargātu klasē esošās vērtības. Uz klasi vēl atnāk datorists Ruslans, kurš atnes tumbas un izrāda, kā viss darbojas. No šī brīža es varu dzīvot, cik uzietas un gatavoties lekcijām.

Kad pulkstenis ir jau 14.00, Irina piedāvā aiziet pusdienās uz augstskolas ēdnīcu. Tā kā te var paēst par lētu naudu, pusdienās nāk arī apkaimes iedzīvotāji. Ēdnīcā katrs ņem paplāti un pavārei norāda, ko grib ēst. Paplāte ir izliekusies un šķīvji slīd uz visām pusēm. Paņemu sulu, kura ir atšķaidīta 1:4 ar ūdeni.

Zirņu putra ar kotleti un salātiem ir ļoti garšīga, neraugoties uz vienkāršo noformējumu. Salāti ir bagātīgi pārlieti ar saulespuķu eļļu, kura nebija lietota kopš padomju gadiem. Saldajā paņemu plačintu – kārtainās mīklas pīrāgu ar brinzas sieru. Samaksāju par visu ap EUR 1,15 un uz kādu brīdi vēders ir laimīgs. Skolas ēdnīcas īpatnība ir tā, ka nav nažu. Citudien ēdu vistas karbonādi un nākas to grauzt, uz dakšas uzspraustu, jo nažu te vienkārši nav. Nu, var jau arī tā. Šāda nieka dēļ taču nesākšu brēku.

Pēc pusdienām kādā brīdī jāatrod arī labierīcības. Pasaulīt mīļo! Šādas telpas es nebiju gaidījusi. Pretēji mūsdienīgajai klasei esmu mēma, redzot veco labo caurumu grīdā, kas turklāt pieejams treju pakāpienu augstumā. Nu, sakiet, man, kāpēc, lai tiku līdz caurumam grīdā, jāpakāpjas kā uz skatuves? Pat ieslēdzoties šādā steliņģī es teicami redzu savas blakusstāvētājas – blakustupētājas. Situācija ir pazemojoša, skaļa, netīra un smacīga.

Par papīru vispār nav ne runas. Šādās labierīcībās var nākt tad, ja horoskopā ir 100% droši solīts, ka nevienu nesatiksi. Ja satiksi, tad tualetes apmeklējums vairāk nav pieklājīgs. Īsziņā lūdzu, lai Irina man pastāsta, vai universitātē ir kādas mazāk ekstrēmas labierīcības un tādas arī ir – rūpīgi noslēptas pagrabā pasniedzēju administratīvā korpusa galā. Arī tur mani sagaida divi pārsteigumi (tāpēc ceļojumi nāk par labu Alcheimera attālināšanai, jo pārsteigumi sit kā ar slotu).

Pirmais, arī šajās telpās ir rakstiska norāde, ka uz poda nedrīkst kāpt ar kājām (interesanti, kāpēc vispār uz poda vajadzētu kāpt ar kājām? Vai te kāds ir trāpīšanas virtuozs, vai arī tā ir kāda man nezināma rotaļa?) Otrais, katru tualetes apmeklētāju vietējā apkopēja uzskata kā personīgu apvainojumu un tāpēc demonstratīvi ielūkojas telpā un kabīnē pirms, pēc un pēc iespējas arī apmeklējuma laikā. Tā kā pēc sevis neizslēdzu gaismu (jo telpās ir vēl viena apmeklētāja), tad apkopēja sit pat slēdzi tā, ka pašķīst dzirksteles. Tā nu otra apmeklētāja paliek tumsā un sāk bļaut. Viņai līdzi paceļ balsi arī apkopēja, aurojot, ka uzreiz vajadzēja teikt, ka gaisma vajadzīga. Nu, nezinu, kas tā par modi te sasaukties, bet es drīzāk manos uz izejas pusi. Manos plānos neietilpst pavadīt pagraba tualetē, aurojot duetā ar apkopēju.

Darba dienas beigās plkst.17.00 tiekamies ar Irinu pie skolas strūklakas. Tā ir izslēgta – nav ko ūdeni par nakti apkārt spricēt. Neatceros, kad iepriekšējo reizi dzīvē būtu beigusi darba dienu plkst. 17.00. Tāpēc šāds vieglais darba režīms man ir kā svētki. Irina piedāvā aiziet līdz pilsētas centrālajai gājēju ielai un parādīt, kas te vēl Belcos skatāms.

Viena no pilsētas ielām – Strada Independentai jeb Brīvības iela – ir slēgta satiksmei un pārveidota par gājēju ielu. Darba dienās šī iela šķiet kā 6 izmērus par lieli apavi – pārāk plata, pārāk nekāda, lai būtu gājēju iela. Tomēr pilsētnieki to jau ir iemīļojuši. Tāpēc šajā ielā ļaudis iziet sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Bērni brauc ar riteņiem. Ielu malās iekārtoti veikaliņi un kafejnīcas. Brīvības ielā esošais kino “Patria” diemžēl jau gadu kā slēgts. Tā kā Moldovā ir ļoti lēts un superātrs internets, tad cilvēki kačā filmas telefonos un skatās tās pat autobusā, uz darbu braucot. Tālāk Brīvības ielas vidū ir skvērs, kurā izvietoti pieminekļi par godu Moldovas dzejniekiem. Kā slavenākais no tiem ir Grigore Vieru – tas pats, kas mums, latviešiem, sarakstījis tik nozīmīgos vārdus “Līvu” dziesmai “Dzimtā valodā.

Grigore Vieru savulaik ir uzaicinājusi māte viena pati, jo tēvs kritis karā. Dzejnieks māti tik ļoti dievinājis, ka sarakstījis izjustākos un skaistākos dzejoļus rumāņu valodā par māti un par sievieti. Grigore Vieru ir viens no visslavenākajiem rumāņu dzejniekiem. Tik precīzi un izjusti, kā viņš ir rakstījis par mātes un sievietes dzīvi, rumāņu valodā neraksta neviens. Grigore Vieru bija ļoti aktīvs politiskais cīnītājs par Moldovas neatkarību un atkalapvienošanos ar Rumāniju. No viņa dzejas jaušams, ka viņš pats paredzēja sava mūža beigas – pēdējie dzejoļi pilnīgi atklāj viņa sajūtas par mūža beigām. Ļoti mīlēts kā autors un cilvēks gan Moldovā, gan Rumānijā. Brīvības ielas galā ir pašvaldības parks, kurā nesen kā atklāta piemiņas vieta dzejniekam, dziedātājam un komponistam Visockim. Rumāniski noskaņotie moldāvi ne pārāk mīl šo vietu, jo vēlas akcentēt savu piederību Rumānijai, nevis slavināt kaut pazīstamo, tomēr krievu dižgaru. Šī rīvēšanās starp rumānisko un krievisko gaisotni ir tik jūtama, ka bieži rada saspringtas situācijas. Līdzās ir gan rumāņu tautas ornementos nokrāsots dekoratīvs lielkrēsls, gan gan mūžīgā uguns pie krievu tanka. Pilsēta svārstās starp pagātni un nākotni.

Ieejam ar Irinu konfekšu veikalā. Irina rāda, kuras konfektes ir garšīgas, kuras jāved uz mājām. Katra moldāva sirdi var atkausēt ar “Bucuria” ražotajām konfektēm “Meteorit”. Ja pirmo “Meteorītu” apēdu šaubīdamās, tad pēc mēneša mājās braucot nožēloju, ka nenopirku vismaz 5 kilogramus. Meteorītā ir samalti riekstiņi un tie ir līdzīgi latviešu “Serenādei”, bet ar izteiktāku riekstu un mazāku žāvēto augļu garšu. Tāpat garšīgas ir arī “Lapte de pasare” jeb putna piens – viegla, gaisīga zefīra tipa konfekte šokolādes glazūrā. Arī “Chisinaul de seara” jeb Kišiņevas nakts ir lieliska – ar žāvētiem augļiem, īpaši plūmēm, nedaudz želejveidīgā konsistencē ar šokolādes glazūru.

Pēc konfekšu veikala Irina man skaidro, ka vīnu visdrošāk ir pirkt firmas veikalos. Sekojošo mēneša pieredze man atklāj, ka nav nekādas vainas vīniem, kas pirkti citās vietās. Vienkārši suvenīrus nevajag pirkt ceļojuma sākumā, kad cenas un piedāvājums vēl nav skaidrs.

Aizejam arī līdz Belcu pašvaldības ēkai. Pilsētas mērs šobrīd ir Renato Usatiy – manā ieskatā bandīta izskata cilvēks un Irina apstiprina, ka tas nav tikai izskats vien. Belcu pilsēta ir diezgan krieviska pilsēta un rumāniskā pilsētas daļa mēru nemīl. Belci ir diezgan lielā informācijas izolētībā no Kišiņevas, ja runa ir par laikrakstiem. Pilsētā nopērkami krievu valodā publicēti laikraksti “Sobitija. Podrobnosti” ar prokrievisku noskaņojumu. Tāpat kioskā nopērkama avīze “Trud 7 Moldova” http://www.trud7.md/ un “Komsomoļskaja Pravda” http://www.kp.md/ . Nopērku šīs trīs avīzes un nepatikā noskurinos – par daudz falšās sajūsmas par Krievijas politiku. Pašvaldības ēkas priekšā ir tautas varoņa Štefana Cel Mare jeb Diženā Stefana piemineklis un mūsdienu mērs savulaik solījies kļūt par tādu pašu kā viņš.

Tomēr līdz šim mērs spējis iekarot vien šauras pilsētas iedzīvotāju daļas mīlestību. Pārējie turpina pret viņu protestēt, pārmetot lojālo attieksmi pret Krieviju un citus nāves grēkus. Kamēr Irina stāsta Belcu politiskās nianses, mēs esam aizgājuši līdz kvasa veikalam. Irina rumāņu valodā lūdz kvasu. Pārdevēja atbild krieviski. Irina turpina runāt rumāniski. Pārdevēja jau ir uzvilkusies un paaugstina toni krievu valodā. Irina nepadodas un drīz jau mums rokās ir pa puslitram kvasa ar rožu garšu (kāpēc kvasam vajadzīga rožu garša?!). Stāstu Irinai, ka arī mums Latvijā ir rīvēšanās starp latviešiem un krieviem, tomēr ne tādos apmēros, kā redzu to šobrīd Belcos. Irina, kas ir rumāņu valodas studente un kaismīga savas zemes patriote, stāsta vēl par vairākiem gadījumiem, kad viņa valodas dēļ ir sagājusi ragos gan sabiedriskajā transportā, gan veikalos. Nacionālie jautājumi te patiešām rada spriedzi.

Beidzot atgriežamies atpakaļ uz mašīnu. Braucam mājās. Irina rāda ceļu, bet es esmu gatava saderēt, ka nekad neiemācīšos mājupceļu no universitātes līdz BAMam – manam Ziepčika izskata rajonam. Vietējā veikalā “Furšets” nopērku brokastu tiesu – maizi, brinzas sieru, sviestu un pienu. Laiks atsākt veselīgu dzīvesveidu pēc visas šitās neregulāro uzkodu sērijas. Rīt beidzot vaigā redzēšu savus studentus un atkal nākas piepūst vaigus, sagatavojoties jaunajiem izaicinājumiem.