Moldova - Rumānija - Moldova. 1 dienas brauciens Belci - Jaš - Belci
|
Dana Ramirez
|
Ir astoņi no rīta 1. septembrī. Paskatos pa savu 5.stāva logu un redzu, ka pagalmā uz skolu riktējas glīti saposti moldāvu bērni. Daži – skolas formās, daži – tāpat, bet visi ar ziediem un smuki saposti. Toties es šogad uz skolu neiešu, jo universitātes profesore mani varēs pieņemt tikai rīt. Lai nu tā būtu. Šodien mēs ar mana dzīvokļa saimnieci Irinu vedīsim Patriku uz lidostu. Tā kā lidosta atrodas Jaš (Iasi) pilsētā, tad mēs ne tikai šķērsosim vienas valsts robežu, bet arī vienas politikas savienības robežu, iebraucot ES.
Pirmo rītu ieeju savā jaunajā virtuvē, kuru varēšu lietot veselu mēnesi un gribu uzvārīt kafiju. Pamanu, ka uz galda ir 5 litru bidonā ieliets ūdens. Irina paskaidro, ka tas ir no akas, jo pat daudzdzīvokļu māju pagalmos ir parastas ūdens akas, kur visu dienu vietējie iedzīvotāji nāk pēc ūdens, uzskatot, ka tas ir labāks ūdens.
Patriks man klusām iesaka, lai tomēr paļaujos uz attīrīto krāna ūdeni. Eju zelta vidusceļu, uzklausot dzīvokļa saimnieci un respektējot gudro austrieti, un novāru gan vienu, gan otru ūdeni. Kā es varu būt droša par ūdens sastāvu? Kad apvaicājos, vai draugi dzers kafiju, Irina atbild, ka kafiju Moldovā parasti nedzer. Viņi mīl tēju. To sakot, Irina ieliek brūnā māla krūzītē Lipton melnās tējas piramīdas maisiņu ar jasmīna aromatizatoriem. Es izvēlos parasto melno tēju un klāt vēl pieleju pienu, jo ūdenim ir atšķirīgs aromāts – ne tāds kā mājās. Brokastīs tā arī dzeram tēju un piekožam konfektes. Par maz manam vēderam, bet vai nu celsi traci tāda nieka dēļ.
Draugi apvaicājos, kā es gulēju, un es meloju, ka esmu lieliski atpūtusies. Kuru gan interesē mani nakts murgi un stress. Draugiem šorīt pašiem savas raizes. Irina skumst par Patrika atgriešanos Austrijā. Tāpēc esmu superpozitīva un cenšos draugiem palīdzēt ar virtuves sakopšanu pēc tējas dzeršanas. Man tik ļoti negribas atkal sēsties pie stūres, ka šorīt labāk gribētu tīrīt virtuvi vai beidzot atsākt lasīt lekcijas augstskolā.
Patrikam ir tikai viens čemodāns, tā ka liela pendelēšanās nav vajadzīga. Irina uzreiz izkomandē, ka šorīt brauksim uz citu robežpunktu Sculeni. Labi, ka Irina sēž līdzās un skaidro ceļu, jo Garmins piedāvā izbraukt arī pa kaimiņu tantes pagalmu, kas nebūtu lāga. Pa ceļam ieraugām zirgu pajūgus un metamies tos fotografēt. Apstādinām mašīnu, tad sagaidām nolūkoto pajūgu. Sasveicināmies ar zemnieku un lūdzam atļauju kopā nobildēties. Saimnieks brīnās, kas tur ko zirgu un kukurūzu bildēt, tomēr piekrīt kopbildei. Fotogrāfijas sanāk lieliskas un ir prieks, ka varam praksē vērot gan smagos koka ratus, gan ar rokām novāktās zeltainās kukurūzas vālītes tajos.
Vēl mums katrā ziņā gribas piestāt pie valriekstu kokiem, kuros tieši šobrīd ienākusies riekstu raža. Ļaudis strīpā vien ir sanākuši ap kokiem, kas Moldovā aug tāpat kā Latvijā mežābeles vai bērzi. Paņēmuši mietus, nūjas un ķekšus, cilvēki purina riekstu koku zarus, lai notrauktu lejā augļus, kuri vēl šobrīd ir zaļajā apvalciņā. Auglis satur daudz joda, tāpēc pirksti, nost lobot zaļo mizu, kļūst brūni un dažas dienas nenomazgājami. Iekšā rieksti jau ir gatavi un ļoti svaigi un garšīgi. Pēc vairākām foto pauzēm austrietis Patriks sāk uztraukties, vai viņš vispār paspēs uz lidmašīnu. Tāpēc apsolām vairāk neskatīties uz skaistiem objektiem, bet gan dodamies tālāk uz Jaš pilsētu Rumānijā.
Pirms Sculeni robežpunkta apstājamies pie valūtas maiņas kioskiem. Nieka pilsētiņā ir vesels kvartāls ar valūtas maiņas kioskiem, kuros caurbraucēji samaina savas banknotes. Kamēr Irina maina naudu, mēs ar austrieti Patriku esam atraduši fotogēnisku aku, pie kuras bildējamies. It kā jau akas ir redzētas, bet Moldova droši vien Eiropā ir pirmajā vietā ar aku skaitu uz 100 iedzīvotājiem.
Pie robežpunkta stāv vēl 3 mašīnas, tāpēc izlemjam, ka paspēsim vēl ieskriet WC. Kamēr mēs ar Irinu dzīvojamies pa dāmistabu, Patriku jau aizturējuši robežsargi, jo viņš pārāk brīvā solī pastaigājies pa robežas zonu. Mēs savu austrieti varam saņemt atkaļ, kad apsolāmies par robežu vairāk neklīst. Robežsargs pārbauda abu austrumeiropiešu pases, kā arī Patrika kā rietumeiropieša dokumentu un pavaicā man, kāpēc šurpu – turpu pa valstīm braukāju. Atbilde viņam šķiet ticama, tāpēc drīkstam doties tālāk. Robežas punktam pāri jābrauc prātīgi, jo zem mašīnu braucamās daļas ierīkota tāda kā servisa bedre, un par izbraukšanas zīmogu sapriecājies šoferis var mierīgi ar riteņiem trāpīt šajā bedrē.
Tiklīdz austrietis iebrauc Eiropas Savienībā, viņš laimīgs zvana mammai. Irina apvainojas. Sak’, vai tad Moldovā nejuties drošībā? Tomēr arī man Rumānijā ir 10x drošāka sajūta, zinot, ka tā ir Eiropas Savienība ar visām tiesībām un iespējām. Tāpat Rumānijā uzreiz ir jūtami labāki auto ceļi.
Viens no Rumānijas novadiem ir Moldāvija (nejaukt ar Moldovu kā valsti), kuras centrs ir Jaš pilsēta. Cilvēki no Moldovas ar lepnumu brauc uz šo vietu, lai atcerētos par senajiem, labajiem laikiem, kad Krievija un vēlāk PSRS vēl nebija sašķēlusi vienu tautu divās valstīs - Rumānijā un Moldovā. Jaš pilsētā ir milzum daudz arhitektūras un mākslas pieminekļu, kas prasmīga gida sniegumā lieliski izskaidro šī reģiona sarežģīto vēsturi.
Rumānijas pilsēta Jaš ir ļoti rosīga. Pilsētas centrā vienā no mazajām ieliņām noparkojam mašīnu un smejamies, ka diez kā šo ielu labirintu pēc tam atradīsim. Drošības dēļ nofotografējam apkārt esošās mājas, jo ielu nosaukumi nekur nav norādīti. Savulaik šāda apkārt esošo māju fotogrāfiju metode mani izglāba no pilnīgas apmaldīšanās Portugālē. Dodamies tagad centra virzienā, jo +40 grādu karstumā gribas gan ūdeni, gan arī vēders kurkst no bada. Viena no populārākajām ēstuvēm Moldovā un dažviet Rumānijā ir “La Placinte” – tautisks Lido tipa restorāns ar garšīgiem vietējiem ēdieniem: www.laplacinte.ro . Mēs ieejam kondicionētajās telpās un priecājamies par skaisto iekārtojumu. Griestu lampām ir koši izrakstīta auduma abažūri. Pie sienām ir tautiskas glezniņas un fonā skan smeldzīgā moldāvu – rumāņu mūzika. Atverot ēdienkarti, sākas viegla histērija, jo kārojas pagaršot itin visu – plačintas (kārtainās mīklas pīrāgus ar ābolu, biezpiena, kāpostu, ķiršu un citiem pildījumiem), gaļas ēdienus ar mamaligu – kukurūzas putru, svaigo brinzas sieru, utt. Katrs pasūtām ko citu un pēc tam maināmies, lai visu varētu nosmeķēt. Ēdiens ir ļoti labi pagatavots un tiešām ir bauda to visu ēst.
Pēc pusdienām izejam ārā +40 grādu karstumā un šķiet, ka pasaulei tūlīt gals būs klāt. Svelme tiešām ir dedzinoša. Mēs apskatāmies skvēru ar Rumāņu slavenāko karaļu skulptūrām, no kurām mīlētākais ķēniņš droši vien bijis Stefans cel Mare. Skulptūru grupā hronoloģiskā secībā attēloti vairāki rumāņu vadoņi. Mīļākais no visiem rumāņu tautai (tai skaitā tai tautas daļai, kas dzīvo Moldovā), ir Stefan Cel Mare - Stefans Lielais. Viņa portrets ir arī uz naudas banknotēm.
Un tad jau Patriks sāk nervozēt par savu lidmašīnas reisu. Dodamies uz mašīnas pusi, bet smuki apmaldāmies mazajās ieliņās. Sākotnēji iecerētais joks par ielas fotografēšanu kļūst par nopietnību. Mēs lūdzam garāmgājēju palīdzību, rādām fotogrāfijas ar māju attēliem, pie kurām atstāta mašīna, un cilvēki mums palīdz atrast pareizo izeju no ielu labirinta. Mašīnā ir tāda svelme, ka sviedru lāsītes izspiežas pat no tādām sejas vietām, kur nekad dzīvē nekas nav tecējis arī uz pirts lāvas. Kondicionieris rēc un rūc, tomēr atdzesēt mašīnu pāris minūšu laikā tam neizdodas. Sākam braukt centra virzienā un domāt, kā lai atrod Jaš lidostu. Norāžu ir maz, tāpēc sekojam kādam taksim cerībā, ka tas varētu doties uz lidostu. Ceļš sāk līkumot pa Mežaparkam līdzīgām ielām un tiešām pēc 15 minūtēm esam jau mazajā Jaš lidostā. Lidostai līdzās ir ģimenisks akvaparks un liekas uzjautrinoši, ka lidmašīnas lido tik tuvu pāri bērnu āra baseiniem. Lai nemaksātu par parkingu, izlaižu ārā Patriku un Irinu un turpat brīvā vietā gaidu ar ieslēgtu motoru. Lidostā ir labs Wi-Fi un man telefonā ir laba zona arī 8 metrus no lidostas izejas. Kad policists otro reizi manā virzienā pašūpo ar galvu, es saprotu, ka vairāk nevaru raustīt lauvu aiz ūsām un pabraucu tālāk no ieejas.
Drīz jau nāk Irina ar skumju vaigu. Patriks atriežas Austrijā un tagad jaunajiem ļaudīm būs jādomā, kā uzturēt savu draudzību distances veidā. Irina piedāvā apskatīt Jaš pilsētas parku un es negribīgi piekrītu. Joprojām esmu sagurusi no garā ceļa un man šķiet, ka Jaš pilsētas parks ir pēdējā vieta, kas mani varētu aizkustināt. Tomēr esmu patīkami pārsteigta, redzot skaistās pilsētas mājas. Rumānijā lielākā daļa iedzīvotāju ir pareizticīgie. Un šī baznīca - Trīs priesteru klostera baznīca (piedodiet par tulkojumu!), kas uzcelta ap 1635.gadu, ir īpaša ar ārkārtīgi grezno akmenī cirsto ārējo apdari. Klīst leģenda, ka savulaik baznīcas iekšpuse bijusi pilnīgi apzeltīta, bet pragmatiskākie uzskata, ka šāds stāsts radies kļūdaina tulkojuma dēļ.
Savukārt Jaš operai esot viens no visskaistākajiem interjeriem visā pasaulē: http://www.operaiasi.ro/opera/prezentare/
Tāpat apbrīnojama ir Rumānijas pēdējā karaļa pils. Jaš pilsēta savulaik bija Rumānijas galvaspilsēta. Un šī greznā pils bija paredzēta Rumānijas karaļa rezidencei. Diemžēl pēc 2.pasaules kara karalis Mihajs I bija spiests ar ģimeni pamest valsti. Šobrīd viņš 93 gadu vecumā atkal ir atgriezies Rumānijā un ir tautā ļoti mīlēts cilvēks. Arī Moldovas iedzīvotājiem (pro-eiropeiski noskaņotajiem) Mihejs I ir kā simbols un cerība uz labākiem laikiem.
Ar pēdējiem spēkiem un saulē izsautētas apskatām vēl pie pils esošās strūklakas un tad jau lēnām virzāmies uz mašīnu. Robežsargs mūs jau sveicina un sauc vārdā. Netālu no Belciem apturam mašīnu uz ceļa, lai nopirktu vīnogas un meloni. Jaukais lauksaimnieks ceļa malā izrādījās arī labs andelmanis, jo meloni centās ietirgot vēl dārgāk nekā Rīgas Sky. Šoreiz rūpals kungam nesanāca, jo mēs ar Irinu kā pircējas esam kasīgas un nopērkam tikai vīnogas. Melone (ak, Dievs, cik smaržīga un gatava melone) tā arī palika tīkliņā, jo netika panākta vienošanās par cenu.
Mājās Belcos ir tik labi. Duša, sava gulta, aiz sevis aizveramas durvis un miers. Cik maz cilvēkam vajag pilnai laimei! Rīt došos beidzot darba gaitās uz augstskolu un, lai Dievs man ir žēlīgs. Ceru, ka izdosies labi sastrādāties ar jaunajiem kolēģiem.