Mīļā Moldova. 3.diena: Satu Mare (Rumānija) - Belci (Moldova)

Dana Ramirez 13.10.2015 12 min lasīšanai 3 foto

No rīta pamostos gandrīz pat izbrīnīta par to, ka esmu izdzīvojusi vienu dienu Rumānijā un man pat mašīna nav nozagta. Atzīšos, ka līdz šim par Rumāniju bija ļoti greizs priekšstats, galvenokārt balstīts uz Latvijā esošajiem krāpniekiem – it kā rumāņiem. Turpretim Satu Mare izrādās visnotaļ normāla vieta uz pasaules, kur strādā un dzīvo pavisam normāli cilvēki.

Brokastis esmu pieteikusi jau uz 7:00 no rīta un saimnieks mani brokastu telpā jau gaida. Jogurtu un džema paciņas sakārtotas maniakāli precīzās rindiņās. Turpat līdzās ir maizes šķēles, sviestiņš, sagriezti dārzeņi. Viesnīcnieks laipni man visu piedāvā un mēs sākam sarunāties. Izrādās, puisis strādājis uz kruīza kuģiem un nopelnījis pirmo starta kapitālu savas viesnīcas atvēršanai. Iemācījies, kā viesi apkalpojami. Pēc dažiem gadiem atgriezies Rumānijā, apprecējies un nopircis māju Satu Mare centrā, lai tur izveidotu viesu namu. Visi numuriņi ir pilni un Booking.comā atsauksmes par “Casa Transilvania” ir patiešām labas. Puisis tik runā un runā, bet man gribētos klusumā kādu maizīti mierīgi apēst. Ir pārāk agrs, lai būtu radusies apetīte. Lai arī saprotu, ka dienas laikā būs kārtējais bads un laika trūkums normālai maltītei, tomēr nevaru piespiest sevi ēst “uz priekšu”. Pateicos saimniekam par brokastīm un ne ēdusi, ne neēdusi dodos tālāk ceļā. Puisis palīdz man ārā iznest somas, par piemiņu atstāj savu vizītkarti un piekodina noteikti zvanīt, ja nu kāda palīdzība vajadzīga šaizemē. Par telefona numuru esmu viņam pateicīga, jo vienīgais cilvēks, ko es Rumānijā pazīstu, ir viņš.

Pie mašīnas stūres no rīta ir pavisam miegaina braukšana. Uzmanība ir atslābusi un pilnīgi piespiežu sevi koncentrēties ceļam. Šodienas galamērķis jau ir Moldova. Esmu nobijusies kā diegs, bet atpakaļceļa vairāk nav. Tikai uz priekšu un gan jau būs labi. Viesnīcnieks solīja, ka pēc pusstundas es jau redzēšot pirmos kalnus. Tā arī ir. Lauka tālumā parādās kalni, vēl brīdis – un tie jau ir labi redzami. Tomēr vēl pirms kalniem es ieraugu kaut ko tādu, ko dzīvē neesmu redzējusi. Pa ceļu brauc zirgu pajūgs. Koka ratiem priekšā aizjūgti divi skaisti rumaki. Ratos sēž saimnieks ar tipisko melno rumāņu cepuri galvā. Viņam blakus – sieva, tad vēl kāds pārītis strādnieku. Ratos ir vairāki dzelzs režģa būri, kuros iekšā ir sivēni un otrā – zosis. Ratiem pakaļ tek vēl divi zirgi. Visa šī procesija ar ātrumu 20 km/h virzās uz priekšu un aizņem precīzi pusi no ceļa. Tomēr neviens netaurē. Pat fūres mierīgi velkas aizmugurē un gaida savu iespēju apdzīt šo pasākumu. Savā tūrista sajūsmā es apdzenu ratus, piestāju 300 metru aiz viņiem, izkāpju no mašīnas un gaidu, kā viņi tuvojas un pēc tam apdzen mani. Fotografēju, cik jaudas, jo šāds kolorīts ir tik dabisks, tik neatšķaidīts mūsdienu Eiropas pārpareizajā pasaulē. Ļaudis ratos uz mani ļaunu prātu netur. Smaida, pamāj pretī un draudzīgi pasmejas par jocīgo tūristi. Laimīga par savu fototrofeju es dodos tālāk uz Dej pilsētu, kas ir 2,05 stundu attālumā no Satu Mares.

Ceļa malās ir skaisti kukurūzas lauki, kuri augusta karstajās dienās jau tiek novākti. Uz un pie lauka ir vārnu un krauķu bari, kuri cierē pēc kukurūzas graudiem. Kad putni tiek iztramdīti, gaisā paceļas melns spārnu mākonis un debesis kļūst melnas no viņu spalvu krāsas. Neraugoties uz karsto laiku, laukos ir pilns ar zemniekiem, kuri novāc kukurūzas vālītes un vietām jau ar sirpjiem sāk nost vākt kukurūzas stublājus. Zemnieku pajūgi ir ne tikai Satu Mares apvidū, bet visā Rumānijā. Tāpēc transporta kustība uz priekšu virzās ļoti lēni. Rumānijas šosejas ir ļoti labā kvalitātē un arī ceļa zīmes ir izvietotas visur, kur tas nepieciešams.

Pēc 2 stundām esmu Dej pilsētā un varētu jau braukt uzreiz tālāk, centrā neiegriežoties, tomēr vēders sāk kurkstēt un ļoti gribas ēst. Pārbraucu pāri upes tiltam un nokļūstu rosīgā pilsētas centrā. Noparkojos pie baznīcas un eju raudzīt, kur paēst. Vispirms nepieciešams samainīt valūtu, jo līdz šim varēju iztikt bez Rumānijas lejām. Viesnīcā varēja maksāt ar karti, bet krogā laipni pieņēma eiro. Valūtas maiņas punktu ir daudz, un pēc brīža jau esmu kļuvusi par dažu leju turētāju. Rumānijas lejas ir skaistas banknotes – tās neburzās un ir ļoti moderna izskata. Neganti gribas ēst, tāpēc ieeju kādā mazā kafejnīcā. Telpa ir smacīga un piesmēķēta. Skaidrs, ka smēķēšanas aizliegums pārējās Eiropas Savienības valstīs arī mani ir izlaidis. Tabakas smaka kafejnīcā ir kaitinoša, tomēr esmu gatava pieņemt arī šo nacionālo īpatnību. Bufetniece man pagatavo kafiju. Kārotās maizītes kafejnīcā nenopērku, jo tās mani neuzrunā. Jau atkal atceros Latvijas konditorejas – labāku par to nav nekur pasaulē. Apsēžos ar savu kafiju pie atvērtajām durvīm un vēroju ielu. No ārienes ienāk zēns karstajam laikam nepiemērotos gumijas zābakos un siltā treniņtērpā. Viņš lūdz naudiņu, un es nesaprotu, kā tagad pareizi rīkoties. Dot nozīmē palīdzēt. Nedot nozīmē audzināt. Man zēna ir ļoti žēl, tomēr es atsaku lūgumam. Zēns iziet ārā un satiek uz ielas garāmskrienošu plukatu sunīti. Zēns pastiepj savu roku un uz brīdi noglāsta dzīvnieka galvu. Divi likteņa pabērni ir satikušies savās dienas gaitās un pēc tam katrs aiziet uz savu pusi. Es domāju par Rumānijas sociālo pabalstu sistēmu un iespējamām bāriņtiesām, kas varētu palīdzēt zēnam. Es gribu cerēt, ka Eiropas Savienības visās valstīs tādas iespējas ir radītas.

Ielas otrā pusē pie kāda skatloga sastājusies gara rinda. Es pieeju klāt un saprotu, ka šeit pārdod pilsētā labākos gardumus – apaļus mīkstus bubļikus 25 cm diametrā ar ķiršu, plūmju vai šokolādes pildījumu. Pārdevēja ņemas slapju pieri, jo rinda ir gara, darbu daudz, bet viņai aiz muguras strādā citi konditori, kas turpat uz vietas cep jaunas bubļiku partijas. Būsiet Dej pilsētā, noteikti nopērciet! Otru labāku nav visā valstī.

No Dej pilsētas tālāk ceļš ved uz Bistritu stundas attālumā. Ceļš iet pa kalniem un lejām. Apkārt vērojama skaista daba un termometra stabiņš jau pakāpies līdz +35 grādiem. Tālāk līdz Sucevas pilsētai jābrauc vēl 194 km un es redzu no līdzi paņemtās Google.Maps izdrukas, ka tūlīt gaidāmi vareni kalni. Tā arī ir un konkrēto maršrutu izdodas nobraukt gandrīz 3,5 stundās. Par atpūtu vispār nav ko domāt. Vienīgais mērķis ir ar godu līdz tumsai sasniegt Moldovas pilsētu Belcus. Nav zināms, cik ilgi nostāvēšu uz robežas. Tāpēc spiežu labo pedāli un tikai reizi pa reizei piestāju kāda ceļa malā, lai nofotografētu tik krāšņo dabu, kalnus, siena gubas un kārtējo pajūgu. Esmu pilnīgi iemīlējusies Rumānijas kalnu ainavās – tās ir elpu aizraujošas. Braucot pa kalniem, sāk dīvaini uzvesties mašīnas bremzes – tā kā ķerties pedālis, tā kā kaukt. Es nezinu, kā bremzēm ir jāuzvedas, bet šobrīd man ir tādas bailes, ka visi mati uz galvas ceļas vai stāvus. Tāpat, sajūtot no ārienes nākot gumijas sviluma smaku, mani pārņem stindzinošas šausmas. Bail pat iedomāties, kas varētu notikt, ja mašīna tagad izdomātu saniķoties. Ko es sacītu, zvanot uz avārijas dienestu: “Labdien! Esmu kaut kur Rumānijā nekurienes vidū starp eglēm un kalniem.” Mašīnai varētu būt pamatīga slodze šādu ceļu braucot, bet varbūt arī nē. Man nav nekādas saprašanas, vai mašīna var braukt nepārtraukti, vai arī viņai vajadzīga atpūta. Kādā vējiem atklātākā vietā zem mašīnas kaut kas sāk strīķēties un šī skaņa nepāriet, uzdzenot man šermuļus. Esmu spiesta apstāties un ceļa malā palūrēt, ko es redzu un ko saprotu zem mašīnas. Iespējams, strīķējošā skaņa nāk no melnas plastmasas detaļas, kas ir zem mašīnas tuvāk pie riteņa. Plastmasa ir pārplīsusi un viena daļa, vējam pūšot, atsitas pret riteni. Es saņemu spēkus un aizkabinu detaļu aiz citas detaļas, cerot, ka vismaz uz laiku būs līdzēts. Ir līdzēts! Nākamo reizi svilpojošo strīķi dzirdēšu tikai pēc 30 dienām, kad jau braukšu mājās. Neprašas remonts izrādās pietiekams, lai ceļu turpinātu.

Pēc kalnainās Sucevas, kurā iebraucu plkst. 15.45, ceļš ved uz Botosani 42 km garumā. Kalni paliek lēzenāki un nu jau braucu pa lauku. Botosani iebraucu 16:40 un te esošo ielu kvalitāte mani sāk biedēt. Bedres vietām ir tādas, ka jābrauc uz 5 km/h. Piedevām vēl iebraucu uzpildīties benzīntanktā, bet tur ar karti nevar maksāt. Tualetēs nav ne normālu izlietņu, ne papīra. “Sāc pierast, mīļā!” es sev savu un manos tālāk.

Rumānijas – Moldovas robežu man ir ieteikts šķērsot Stanca (jeb kā izrunā – Stanka pilsētā). No Botosani līdz Stankai ir 1 stundas brauciens. Neraugoties uz mazo – 53 km – attālumu, es neriskēju ātrāk braukt, jo ceļš kļūst ļoti bedrains. Stankā ierodos ap plkst. 18.00. Kam man trakot, ja mašīna būs vajadzīga vēl ilgu laiku un aizmugures sēdeklī nesēž automehāniķis? Braucu saprātīgā ātrumā un tad vienā brīdī ceļš kļūst par bezceļu. Asfalts beidzas un kalnā iet tāds kā akmeņains ceļš, tāda kā klints nogruvuma kopija. Es apstājos un vaicāju garāmgājējām, cik liela ir varbūtība, ka es tikšu līdz robežpunktam (un vai tur vispār ir robežpunkts). Vecais tik met ar roku tālāk un atbild, ka lai tik braucot. Uzgāzēju un braucu tālāk kalnā. Īsi pirms robežas atkal parādās kāds nekāds asfalts, toties automašīnu šajā pēdējā Rumānijas posmā nav vispār. Gandrīz tāda sajūta, ka robeža varētu būt slēgta un visi to zina, atskaitot mani. Tomēr kaut kāda robežas būdiņa mani gaida. Izkāpju no mašīnas un eju pie ierēdņa militārā formas tērpā. Viņš no manis iekasē nodevu 8 lejas ... par tilta šķērsošanu. Izrādās, šajā robežpunktā Rumāniju no Moldovas šķir platā Prut upe, kurai pāri iet masīvs, hidroelektrostacijai līdzīgs tilts (hm, varbūt tā arī ir HES). Tilta taipusē vēl rumāņi man nesteidzīgi pārbauda pases, pastaigājas, liek man gaidīt, ilgi runā līdz atdod dokumentus. Eh, kā prātā uzreiz nāk gaidīšanas rindas savulaik uz Lietuvas, Polijas un visu pārējo pirmo ceļojumu valstu robežām!

Molovas robežai tuvojos ar ļoti dziļu pietāti, pat bailēm. Projekta un augstskolas papīri man liek justies drošāk, jo pasniedzēji taču ir nekaitīgas būtnes. Jūtos kā pirms eksāmena teātra pulciņā un diplomātijā vienlaicīgi. Plkst. 18.45 beidzot vaigā redzu moldāvus. No valodu jūkļa sāku ar viņiem runāt angliski. Robežsargi un muitnieki man vārdu pa vārdam atbild angļu valodā. Bet tad, kad man beidzot izdodas smadzenes iestatīt krievu valodā, muitniece man kā pa jokam, kā dusmīgi nosaka: “Nu, un ko mēs te visi mocījāmies angliski?!” Atbildu uz jautājumiem par ierašanās mērķi, izrādu visus dokumentus – pasi, tehnisko pasi, zaļo karti, atļauju no mašīnas īpašnieka, autovadītāja apliecību, - līdz tieku nosūtīta nopirkt uz 1 mēnesi vinjeti braukšanai pa Moldovas ceļiem. Pa ceļam vēl noklausos robežsarga stāstu, kā arī viņš mācījies Juridiskajā fakultātē, bet kā tagad dzīve līdz robežai viņu aizvirzījusi. Ar robežsargiem kā vienmēr runāju laipni, tomēr ļoti domājot, lai nepateiktu pa daudz. Viņi tomēr pilda savus pienākumus un tāpēc liekas ziņas nekad nav nākušas kādam par labu.

Beidzot, beidzot esmu Moldovā, izbraucot robežsardzes barjejai otrā pusē. Šajā robežas punktā nav nevienas mašīnas. Klusums. Dzirdams tikai vakara vējš un kaut kur aitas blēj. Es nesaprotu, uz kuru pusi man tālāk braukt, jo uz asfalta nav uzzīmētas joslas, nav ceļa zīmju, nav norāžu, ceļš sadalās uz 3 pusēm. Noņemu nost TomTom navigāciju, jo tajā nav Moldovas ceļu. Uzlieku otru navigāciju ar Garmin, bet arī tas ir tikai maķenīt precīzāks par TomTomu. Paklausot Garminam, iebraucu kaut kādā putekļainā akmeņu ceļā. Ar muguras smadzenēm jūtu, ka šis ceļš ved tieši auzās, tāpēc apstājos un lūdzu padomu divām moldāvu sievām, kas nāk mājās no lauka. Prasu skaidrā krievu valodā, vai pa šo ceļu var aizbraukt līdz Belciem. Sievas atbild, ka jā, bet tomēr asfaltētais ceļš varēšot man labāk patikt. Sasodītais Garmins! Griežos atpakaļ un pēc brīža atrodu arī asfaltu. Asfalts te un citur Moldovā ir nosacīti. Ceļojuma laikā Moldovā novēroju vairākas lietas saistībā ar braucamajiem ceļiem:

Pēc stundu ilga brauciena beidzot iebraucu Belcos. Pulkstenis ir ap 19.45. Esmu ļoti nogurusi pēc 12 stundu brauciena un man ir no visa bail. Zvanu Irinai, pie kuras sarunāta mana dzīvesvieta. Gribu palielīties, ka esmu atradusi viņas adresi. Irina atbild, ka labāk tiksimies pie lielāka objekta, jo viņas māju vēl neviens ar pirmo reizi nav atradis. Atrodos tādā kā Ziepniekkalnā. Šī Belcu daļa ir būvēta padomju gadu otrajā pusē, tāpēc 10 stāvu mājas tiešām vizuāli ir sovjetiskas. Baltas bloku ēkas, apdrupušas, tomēr tādas kā pazīstamas, jo arī Rīgā redzētas. Sarunājam, ka gaidīšu Irinu pie kluba, kur spīguļo uzraksts “PlayPoy”. Iekšā un ārā nāk sapucētas meitenes. Redzams, 31.augusta vakars tiks nosvinēts skaļi. Citu vietu es nevaru izvēlēties, jo neko šajā rajonā vēl nepazīstu. Ar aizdomām skatos uz visiem cilvēkiem. Esmu svešā teritorijā, turklāt ārpus Eiropas Savienības, tāpēc jūtos diezgan iebiedēta.

Man tuvojas smaidīga meitene ar kādu puisi. Irina! Sazīmēju viņu, pateicoties Facebook iepriekš redzētajām bildēm. Irina ir ļoti jauka. Mēs sākam runāt angliski un viņa to dara bez akcenta. Puisis ir Irinas draugs Patriks no Austrijas. Man galvā pazib jautājums: “Vai dzīvoklī, kurā es īrēšu istabu no Irinas, dzīvos arī šis cilvēks?” Nepagūstu neko izdomāt, kad Irina piedāvā aiziet paēst. Vairāk par visu es šobrīd gribu uz mājām – savām jaunajām mājām, dušu un klusumu. Gribu nolikt mašīnu ar bruņotu apsardzi apsargātā stāvlaukumā. Bet nepieklājīgi būtu atteikt, tāpēc izmoku smaidu un atbildu, ka paēst ir lieliska ideja. Mēs ejam uz turpat līdzās esošo kafejnīcu “Andy’s Pizza”, kas vēlāk izrādās populāra kafejnīcu ķēde visā Moldovā. Ieeja ir tādā kā pamestā universālveikalā un tas nav ļoti omulīgi. Tomēr telpas ir tīras, viss šķiet jauns. Piesēžam pie kāda galdiņa un sākam iepazīties. Esmu tik nogurusi, ka man gar acīm joprojām zib ceļi, pagriezieni, pajūgi, inspektori un kalni. Tomēr tagad ir jādomā par pieklājīgu uzvedību un ieinteresētu jautājumu uzdošanu. Izrādās, ka Patriks jau rīt brauks projām atpakaļ uz Austriju un mēs viņu vedīsim uz Jaš pilsētā esošo lidostu Rumānijā. Bāc! Nepaguvu ne ierasties Moldovā, kad jau rīt braukšu atpakaļ uz Rumāniju. Tomēr tā ir unikāla iespēja apskatīt šo pilsētu, tāpēc atpūta pēc ceļa tiek atlikta uz nezināmu nākotni. Arī darbs augstskolā uz dienu tiek pārcelts, jo profesore starptautiskajā departamentā mani varēšot pieņemt tikai aizparīt. Lai tā būtu!

Oficiants atnes mums vistas zupu, kas iepildīta maizes trauciņā. Mēs katrs sadrupinām maizes vāciņus un zupa kļūst vēl biezāka un tumīgāka. Maza auguma oficiants mani paslavē par manām krievu valodas zināšanām, kad es palūdzu viņam ūdeni ar citronu. Šķiet, viņš ir domājis, ka esmu no Rietumeiropas. Tomēr savu piederību Austrumeiropai un bijušajai PSRS es šī brauciena laikā novērtēju ar vairākām plusu zīmēm, jo tādu izpratni par Moldovā īpašo uzvedību, apkalpošanas kultūru un citām niansēm var saprast tikai tad, ja esi dzimis un audzis tais laikos.

Pēc vakarinām beidzot ejam ārā no kafejnīcas un Irina ierosina, ka jāpeņem veikalā ēdiens arī Nastjai, kura ir palikusi bez ēdiena. Kas ir Nastja? Man domas uzbur ainiņu, ka Nastja ir meitene, kas dzīvo ieslēgta Irinas dzīvoklī un kurai nav naudas, lai pašai iegādātos ēdienu. Izrādās, ka Nastja vienkārši īrē vēl vienu istabu pie Irinas un viņai ir slinkums vakarā aiziet pēc pārtikas. Mēs veikalā paņemam pašu nepieciešamāko rītdienas brokastīm un es jau noskatu dažas lietas, ko vēlāk varētu suvenīru veidā aizvest mājiniekiem. Šoreiz suvenīriem nav laika, jo beidzot jādodas uz jauno mājvietu.

Irina parāda, kā iebraukt mašīnu Ziepniekkalna vai Zolitūdes namu cienīgā pagalmā. Es spītīgi kā ēzelis atsakos parkot mašīnu Irina piedāvātajā vietā, jo mazākais, ka tur ir zaļā zona (Moldovā visi parkojas zaļajā zonā un tēma par zālienu aizsardzību vēl gadus 10 netiks pacelta), bet apkārt esošās bedres, betona apmales un kanalizācijas vāki ir tādi, ka mašīnai tā būtu pēdējā stundiņa. Tā vietā es ielienu ar mašīnu gandrīz krūmos, ar vienu riteni uz gājēju celiņa. Citas mašīnas man varēs tikt garām. Šķiet, nekad dzīvē neatradīšu, kā no ielas var izbraukt uz šo konkrēto pagalmu – viss šķiet kā totāls labirints. Irina mierina, ka viss būs labi, un ka vēlākais pēc 3 dienām es pati visu iemācīšos. Turklāt mašīnai šī esot droša vieta – turpat 5.stāvā esot dzīvokļa logi un es varēšu visu redzēt. (Vienīgais, kā es izmantoju šo logu, ir naktī, uztrūkstoties no murgiem, nopīkstinu ar signalizācijas pulti un priecājos, redzot, ka mašīnas lampiņas man pamirkšķina pretī).

Irina un Patriks 3 piegājienos man palīdz uznest augšā visas mantas un grāmatas. Mājas kāpņu telpa šķiet netīra, aplupusi, bet es vēlos šo vietu iemīļot. Irinas dzīvoklis ir svaigi izremontēts. Manā istabā ir viss vajadzīgais – gulta, galds, krēsls, drēbju pakaramais un lapiņa ar Wi-Fi paroli. Moldovā ir 7.ātrākais internets pasaulē un Wi-Fi ir pilnīgi visur. Bieži man ir iespaids, ka internets ir daudz ātrāks nekā Latvijā. Mēs vēl mirkli aprunājamies, es atdotu Irinai dāvanas no Latvijas un tad jau laiks ir gulēt. Pārsteidzoši, bet nevaru aizmigt. Grozos no viena sāka uz otra un katru reizi, kad laižos snaudā, trūkstos augšā, jo man ir bailes, ka varbūt esmu joprojām pie stūres un es nedrīkstu zaudēt kontroli pār automašīnas vadīšanu. Pagalmā sabļaustās ļaudis. Rīt būs 1.septembris. Mani bērni ies uz skolu, bet es te svešumā ar sazin kādām muļķībām nodarbojos. Tā pārgurumā un vainas apziņā uz rīta pusi aizmiegu.