Mīļā Moldova. 1. diena: Rīga - Ļubļina. 2.diena: Ļubļina - Satu Mare
|
Dana Ramirez
|
Mīļā Moldova
Priekšvārds
2014. gada sākumā man radās iespēja pieteikties Mikolas Romeris Universitātes (Lietuva) rīkotajā projektā un uzvaras gadījumā braukt kā pasniedzējai vienu mēnesi lasīt lekcijas Ukrainā, Baltkrievijā vai Moldovā. Projekts likās interesants, tomēr es nebiju gatava uz mēnesi pamest bērnus, klientus un studentus. Mēnesis ir ļoti ilgs laiks un tāpēc izvēlējos palikt Latvijā, lai turpinātu dzīvot pareizu dzīvi. Tomēr pēc gada, kad minētais projekts jau tuvojās noslēgumam, es sapratu, ka man joprojām ir iespēja ielēkt šī projekta pēdējā vagonā un izmēģināt savus spēkus darbam ārzemēs. Protams, es joprojām apzinājos riskus, kādi ir, atstājot uz mēnesi novārtā ģimeni, iekavējot biroja darbus un studiju procesu ar studentiem. Tomēr pāri visam bija vēlme piedalīties projektā un pie viena iespēja apskatīt vienu no trīs valstīm, kas bija projekta piedāvājumā.
Tā kā es nebiju bijusi ne Ukrainā, ne Baltkrievijā, ne Moldovā, tad teorētiski visas trīs vietas šķita pilnīgi vienādi nezināmas. Un tomēr Moldova uzrunāja kā tāda, kas sajūtu ziņā šķita, iespējams, eksotiskāka un vismazāk zināma. Godīgi runājot, par Moldovu es nezināju vispār neko. Es nevarēju nosaukt ne galvaspilsētu, ne valsts valodu, ne valūtu, ne ievērojamākās vietas vai slavenākos pārstāvjus. Šādā stulbumā cilvēki parasti publiski neatzīstas, un arī es klusēju kā partizāns, kamēr 2015. gada janvārī gatavoju pieteikuma dokumentus ar mērķi lasīt lekcijas Moldovā Belcu pilsētā. Mans pieteikums konkursam diemžēl palika pirmais aiz svītras un ar mazām skumjām es jau atvadījos no sava sapņa. Tad tomēr pēc pāris mēnešiem saņēmu steidzamu e-pastu no Viļņas, kurā projekta organizētāji paziņoja, ka uzvarētājs ir atteicies no iespējas doties uz izvēlēto valsti, un tāpēc tagad ir mana kārta teikt jāvārdu. Līdz projekta beigām bija palikuši 3 mācību mēneši – aprīlis, maijs un septembris. Ātrākais, kad es varēju doties ceļā, bija septembris, tāpēc atbildēju uz e-pastu ar optimistisku: “Paldies, būšu.”
Jau no Bētlemes laikiem pasaulē ir iekārtots tā, ka visas svarīgās lietas notiek vienlaikus. Arī mans Moldovas braukšanas laiks sakrita ar tādiem notikumiem, kas saprātīgam cilvēkam liktu nekavējoties rakstīt e-pastu ar vārdiem: “Piedodiet, nebūšu.” Tomēr šoreiz nolēmu neņemt vērā nekādus šķēršļus, būt egoiste, slikta mamma, vieglprātīga darbiniece un avantūriste, un doties ceļā.
Meklēju bibliotēkās un grāmatnīcās literatūru par Moldovu, un atradu precīzi neko. Vienā bibliotēkā pieejama 70.gados izdota grāmata krievu valodā par Ukrainas un Moldovas baznīcām ar melnbaltām fotogrāfijām. Lai gan grāmatu pie sevis noturēju 2 nedēļas, nespēju sevi piespiest izlasīt vairāk nekā dažas lapas. Garlaicīgi. Ļoti garlaicīgi. Interesantākas lietas izrādās rakstītas Padomju Latvijas enciklopēdijā. Tomēr arī ar šīm ziņām nespēju sev uzburt priekšstatu par valsti. Bibliotēkā lūdzu, vai ir pieejama kāda latviešu vai krievu valodā tulkota moldāvu autora grāmata, bet tāda netiek atrasta. Nav arī ceļojuma bukletu. Vien Utube piedāvā dažus video par Moldāvijas vietām, bet manā galvā šīs valsts puzle vēl neliekas kopā.
Moldovā visērtāk ir nokļūt ar lidmašīnu. AirBaltic vēl 2015. gada sākumā piedāvāja labas cenas līdz galvaspilsētai Kišiņevai, bet kurš te runā par vieglu dzīvi? Kolēģe, kura pirms tam arī strādāja Belcu Universitātē, sarunas laikā izteicās, ka mēneša laikā viņai bija dažas lieliskas iespējas kopā ar vietējiem cilvēkiem apmeklēt skaistākās Moldovas vietas. “Dažas lieliskas iespējas”? Ar to man bija par maz. Es gribēju redzēt visu un daudz. Tāpēc pieņēmu lēmumu braukt uz Moldovu ar automašīnu. GoogleMaps uzrādīja, ka maršrutu Rīga – Lietuva - Baltkrievija – Ukraina – Moldova ir 1358 km garš, kas man kā vienam šoferim varētu būt 2 dienu brauciens. Tomēr, parunājot ar cilvēkiem, kuri ir ceļojuši pa Baltkrieviju un Ukrainu, saņēmu siltu ieteikumu braukt šīm valstīm ar līkumu un atgādinājumu par Eiropas Savienības priekšrocībām ceļu kvalitātes un drošības ziņā. Arī draugi, kuri nule kā paši bija ceļojuši uz Moldovu, visi kā viens brauca Baltkrievijai un Ukrainai ar līkumu, īpaši jau slikto ceļu un nedraudzīgās politiskās situācijas risku dēļ. Sākumā es to uztvēru kā joku, jo alternatīvais maršruts kļuva garāks par veselu dienu, proti: Latvija – Lietuva (Viļņa) – Polija (Belostoka, Ļubļina, Žešova, Barwinek) – Slovākija (Prešova, Košice, Sena) – Ungārija (Encs, Tokaja, Nyrizgyhaza, Mateszalka, Potea) – Rumānija (Satu Mare, Dej, Bistria, Suceava, Botosani, Stanca) – Moldova. Beigās nolēmu, ka lietas jāuztver pozitīvi un šāds garāks ceļojums nāks par labu drošībai un skaistam skatam pa logu. Līdz ar to ceļojums varēja sākties.
diena ceļā uz Moldovu. Rīga – Ļubļina (Polija)Kad normālās ģimenēs vecāki 2 dienas pirms 1. septembra kopā ar bērniem vēl aizbrauc pastaigāties līdz jūrai vai Siguldā uz Mežakaķi, man jāsabučo savi mīļie, lai viņus satiktu pēc mēneša. Līdz vakaram jātiek līdz Polijas pilsētai Ļubļinai un GoogleMaps saka, ka 754 km var pievarēt 9 stundās un 40 minūtēs. Tā kā drošāka braukšana ir diennakts gaišajā laikā, tad ieplānoju doties ceļā jau 7 no rīta. Tomēr miegs ir saldāks par visu, tāpēc no mājām izkasos īsi pirms deviņiem. Uzspēlēti priecīgā un pašpārliecinātā balsī atvados no mājiniekiem, solot nekavējoties piezvanīt Skypā, tiklīdz būšu nokļuvusi Ļubļinas viesnīcā. Galvenais, nesākt iedziļināties sajūtās. Galvenais, nedomāt par riskiem. Vienkārši savācies, esi pozitīva un brauc. Smaidu, visus izrīkoju vēl pirms ceļa un tad jau laiks kāpt mašīnā. Tomēr, kad neviens vairāk mani neredz, ļauju vaļu emocijām un raudu līdz pat Bauskai, šaustot sevi par slikto lēmumu, bērnu pamešanu, ģimenes locekļu izmantošanu, kaķa badā mērdēšanu un bezatbildīgu attieksmi pret darbu. Līdz Bauskai visas asaras ir izraudātas un man sāk gribēties ēst. Pilsētā notiek tirdziņš, tomēr vairāk par latvisko maizi man gribas Rimi tirgotos suši. Ielieku groziņā vēl ābolus, ūdeni, žāvētus augļus un riekstus un esmu gatava doties tālāk. Iestatu TomTomā Belastoku un priecājos par katru navigācijas iekārtas norādi, kas ved projām no lielajiem ceļiem. Ir taču daudz jaukāk ceļa laikā apskatīt mazos celiņus, neskrienot kopā ar lielo satiksmes plūsmu, turklāt ja šie mazie celiņi ir vēl taisnāki un ved uz mērķi.
Mani prieki apraujas, kad konstatēju, ka nu jau pusstundu viena pati braucu pa nekurieni. Pabakstot TomTomu konstatēju, ka tuvojos Baltkrievijas robežai. Sasodīta būšana. TomToms ir melīgs romantiķis – tas mīl mazos romantiskos ceļus, bet neko nejēdz par politisko situāciju. Tā kā normālas kartes man nav līdzi, un tā kā esmu skopa attiecībā uz interneta pieslēgumu mobilajā telefonā, tad turpinu burties pa TomTomu, lai tas man aizvestu tiešām līdz Belostokai Polijā, nevis robežpunktam Baltkrievijā. Uzticība TomTomam man izmaksā lieku stundu ceļā un turpmāk iegūstu mācību ieklausīties TomTomā, ņemt vērā ceļa zīmes, skatīties, kur brauc fūres un tikai tad pieņemt gala lēmumu.
Sodu sevi par to, ka esmu tik ļoti aizkavējusies ceļā un nolemju netaisīt pusdienu pauzi. Ieleju tikai degvielu mašīnai un turpinu ceļu, cerībā nokļūt līdz Ļubļinai līdz ar tumsiņu. Vienlaikus skatoties uz ceļa un ar kreiso roku turot stūri, ar labo roku sagrābstu uz blakus krēsla kaut ko ēdamu, lai pietiktu enerģijas. Lietuvas un Polijas ceļi ir ļoti labi – varbūt varētu būt biežāk divas joslas vienā virzienā, lai varētu apdzīt smagās mašīnas. Tomēr uz vienjoslas ceļiem ar apdzīšanu nenodarbojos, jo atbilstoši cūcības jeb Mērfija likumam, tiklīdz esmu riskējusi ar apdzinusi kādu priekšā braucošo, tā jau pēc brīža tas nogriežas projām no ceļa. Savukārt, ja sēžu kādam astē, tad braucam vilcieniņā vismaz pāris stundas.
Ļubļinā iebraucu ar stīvu kaklu un totālu pārgurumu. Plānoto 9,5 stundu vietā esmu braukusi gandrīz 12 stundas. No šī brīža saprotu, ka GoogleMaps plānotais ceļš jāreizina vismaz ar koeficientu 1,2.
Ļubļinā ir skaists sestdienas vakars. TomToms man rāda, kur nogriezties pie viesnīcas “Dom na Podwalu”. Kreisais pagrieziens ir aizliegts, bet mans pagrieziena signāls jau ir ieslēgts. Aizmugurē taurē poļu autovadītāji. Piedodiet, pani! Esmu Jūsu pilsētā pirmo reizi un man neiet tik ātri kā jums. Atbrauciet uz mums uz Ziepniekkalnu, tad es paskatīšos, kā Jūs brauksiet par svešām ielām.
Viesnīca iekārtota ļoti senā pils vai klostera ēkā. Reģistratore izskaidro, ka mašīnu var nolikt slēdzamā pagalmā. Tiešām jūtos drošībā, kad beidzot esmu tīrā, jaukā viesnīcā un varu izlocīt kājas pa naksnīgo pilsētu. Vecpilsēta ir maza, bet ļoti skaista. Tā kā ārā ir + 30 grādi, tad pilsētas krodziņi ir ļaužu pilni. Esmu šausmīgi izsalkusi un tāpēc skatos, ko cilvēki ēd. Pārsvarā visi sēž pie alus kausiem, kas man galīgi neder. Tāpat mani neuzrunā uzraksti “Pizza & Pasta”. Esmu Polijā un gribu ēst kārtīgu golonku (ceptu cūkas stilbu), pierogi (pelmenīšus) un flaki (spēcinošu poļu zupu). Beigu beigās pie skaistajiem vecpilsētas vārtiem atrodu šādu restorāniņu, kur oficiants man apsola visu, ko viņam lūdzu. Oficiants tekoši runā angļu valodā un uz maniem mēģinājumiem izteikties poļu valodā viņš izturas ar iecietīgu žēlsirdību. Pie blakus galdiņiem notiek kārtīga sestdienas atzīmēšana. Pie viena galda sēž 3 draugi ar alus mucu, un viens no viņiem jau sāk zaudēt kontroli pār notikumiem. Pie otra galda kungam labākajos gados ir randiņš ar dāmu. Par mirkļa nopietnību liecina caurspīdīgā celofānā ietīta roze. Pie trešā galda lēnām kopā sanāk jaunkundzes, lai vēlāk ietu padejot. Tumšmatainās poļu skaistules ar vienu acu skatienu varētu panākt jebkuras savas iegribas izpildīšanu, bet izskatās, ka meitenes ir sabijušās pašas par savu skaistumu un papēžu augstumu. Tāda jauka rosība notiek visā vecpilsētā un ir patīkami to visu vērot un būt laimīgai par iespēju to piedzīvot klātienē, nevis pa TV “Ceļotāju klubā”.
Poļu ēdiens un alus ir ļoti garšīgs. Pilnu vēderu vēl dodos izmest līkumiņu pa vecpilsētu, jo laiks doties pie miera, lai rīt tālāk brauktu vēl aptuveni 700 km līdz Rumānijai. Galvenais – nedomāt par jūtām un koncentrēties tikai ceļam.
Modinātāja zvans ir nežēlīgs un ceļ mani augšā, kaut viesnīcas pēļos gribētos valstīties līdz pusdienas laikam. Tomēr ceļš ir tāls, tā ka laiks brokastot un doties tālāk. Pirms brokastīm izmetu līkumu pa Ļubļinu un priecājos redzēt, kā pilsēta mostas. Sestdienas nakts ballītes nogurdināti, pa pilsētu klīst vakardienas tusētāji, to skaitā polis ar zilu aci. Uzreiz iedomājos, ka varbūt viņam līdzīgs bijis pans, kas Stambulas Hipodroma laukumā nolauza vienu no čūskveidīgās statujas galvu.
Svētdienas rīts izskatās, ka būs rosīgs, jo ļaudis riktējas uz krāmu tirdziņu. Uz vecpilsētas bruģa tiek izkārtotas senas mantas – trauki, grāmatas, ordeņi, gleznas un greznumlietas. Savulaik Ļubļina bija Eiropā slavens ebreju izglītības centrs. Tāpēc arī daļa no krāmu tirgus lietām ir saistītas ar šo tēmu.
Ielās gaiss vēl ir patīkami vēss, īpaši zinot, ka arī 31.augusta diena te iesils līdz +30 grādiem.
Ļubļinas vecpilsētā vairāku māju sienas ir grezni izzīmētas un tāpēc gājēji iet ar paceltu skatienu, lai priecētu acis.
Ļubļinas vecpilsētā vairāku māju sienas ir grezni izzīmētas un tāpēc gājēji iet ar paceltu skatienu, lai priecētu acis. Lai kā gribētos pakavēties šeit ilgāk, ir pats laiks ēst brokastis un stūrēt līdz Satu Marei Rumānijā.
No Ļubļinas līdz Žešuvai ir 2,5 stundu ilgs brauciens 175 km garumā, bet mans dārgais TomToms jau atkal pamanās mani ievest mazajos, romantiskajos sānceļos. Pie sevis sirdos un meklēju ceļu atpakaļ uz lielceļu, bet vienlaikus pagūstu ievērot, cik aktīvi baznīcā gājēji ir poļi. Daudzviet uzceltas jaunas, modernas baznīcas.
Pie visām baznīcā kā jau svētrītā ir ļaužu pilns un tāpat pilnas ir visas tuvumā esošās auto stāvvietas. Poļi ir katoļticīgi un praktizē savu ticību ar lielu degsmi.
Barwinek pilsētā uz Slovākijas robežas jāsāk meklēt kiosks ar uzrakstu “Vinjetka” vai ko līdzīgu, jo izrādās, ka Latvijas autovadītājiem Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā un Moldovā vajadzīgas vinjetes. Tās vajadzīgas arī vieglajām pasažieru automašīnām, ko uzzināju tikai šogad. Par braukšanu bez vinjetes sods esot ļoti augsts, un es ar šādu risku negribu saskarties. Skāde, ka vinjeti nepārdod uz dienu vai stundām, bet gan uz vairākām dienām. Attiecīgi, cena ir neizdevīga, bet citu iespēju te nav.
Barwinek robežpilsētā pasūtu ceļmalas kafejnīcā arī zupu. Nogurums ir šausmīgs un ēst neko negribas, bet vajag. Citādi nestāšos taču pie katras nākamās bada sajūtas ceļa malā pārtikas meklējumos. Pasniegtā zupa ir briesmīga – lēts Gallina Blanca vai cita veida buljons ar sintētiskajiem makaroniem. Piespiežu sevi paēst, bet otru ēdienu gan vairāk negaidu. Apetītes nav vispār. Ārā ir nežēlīgi karsts. Vēl mirkli, dzerot poļu upeņu sulu (pēc zupas!), klausos, kā savā starpā sarunājas poļu tālbraucēji šoferi. Forši, es nodomāju. Jau 2 dienas es ēdu viena pati un labākajā gadījumā vēroju cilvēkus pie blakus galdiņa. Vientulīgs ir tāds mašīnas pārbrauciens no punkta A līdz punktam B 2000 km attālumā.
Šķērsojot Polijas – Slovākijas robežu, esmu pārsteigta par to, cik ļoti mainās autovadītāju braukšanas paradumi. Ja Polijā braucēji arī pa pilsētām brauc uz vismaz 70 km/h un praktiski nekad neapstājas pie gājēju pārejām, tad Slovākijā 50 km/h nozīmē 50/h stundā un gājēju pārejas zīme ir rakstāma ar 10 izsaukuma zīmēm. Acīmredzot sodi vai policijas rīcība ir tāda, kas izslēdz jebkādu vēlmi pārkāpt noteikumus. Tāpat arī ātruma radari uz ceļiem Slovākijā ir reti izvietoti. Tā vietā bieži redzamas policijas patruļas ar radaru, kas izvietots mašīnām uz jumta. Mans TomToms brīdinot pīkstina par stacionārajiem radariem, savukārt jumta radari tam ir sveša lieta.
No Barwinek līdz Presovai Slovākijā tieku pusotras stundas laikā. Pa ceļu vietām sāk pastaigāties aitas un vide kļūst aizvien skaistāka. Vienā no pilsētām pārņem baisa sajūta - kaut kas nav pierasti, kaut kas šķiet spocīgi. Konstatēju, ka dīvainās izjūtas rada mūzika, kas skan visā pilsētā un tiek raidīta no skaļruņiem, kas piestiprināti pie stabiem 20 m attālumā cits no cita. Līdz ar to, braucot automašīnā, es tuvojos mūzikai, tad atkal attālinos, tad atkal tuvojos. Pilsētā nav manāms neviens cilvēks. Skan tikai mūzika.
Slovākijā vietām notiek ceļa remonti, kas palēnina braukšanu un iedzen šoferi tādos apvedceļos, kur iekšā tikt ir iespējams, bet ārā – kā liktenis lēmis. Vienā brīdī pazūd dzeltenās apvedceļa zīmes un tad jau vari braukt, kā pats vēlies. Tomēr ieguvums no šāda līkumiņa ir skaisti dabas skati – ezeri, baznīcas, ķirbju un jau nokaltušo saulespuķu lauki, ko noteikti nedabū redzēt, braucot pa ātrgaitas šosejām.
No Presovas līdz Kosicei tieku stundas laikā un tad vēl pusstunda līdz Senas pilsētai, kurā laiks pirkt Ungārijas vinjeti. Kiosku vinjetes iegādei man parāda benzīntanka darbinieki. Visos vinjetes kioskos maksāt drīkst tikai skaidrā naudā turklāt vietējā valūtā, kas ir ļoti neparocīgi, jo šo tēriņu iepriekš nebiju paredzējusi maksāt no skaidras naudas līdzekļiem. Tomēr par laimi naudas pietiek, tāpēc uzlīmēju mašīnas logā jauno uzlīmi un dodos Ungārijas iekšzemē.
No Encs līdz Tokajai ir mazāk nekā stundas brauciens, bet Tokaja ar visām tās vīna darītavām mani pārsteidz ar saviem mazajiem izmēriem, bet skaisto upi, kurā līgojas daudz kuģīšu. Ungārija ir īsta vīna valsts, ko uzreiz var saprast, uzlūkojot pakalnos esošos vīnogu laukus.
Posmā no Tokajas līdz Nyiregyhaza 33 km garumā TomToms mani izvadā pa tādiem lauku ceļiem, ka izjūtu katru bedrīti. Ungārijas pilsētu nosaukumi ir tik sarežģīti, ka garāmslīdošās norādes nevaru paspēt izlasīt. Izdomāju, ka centīšos iegaumēt vismaz pirmos 4 burtus un pēc tiem tālāk censties sazīmēt atrašanās vietu. Man šķiet, ka ceļojums pa Ungāriju ir labs sagatavošanās posms pirms ceļojuma uz Ķīnu – tajā esošie uzraksti neliksies nekādā veidā sarežģītāki.
No Nyiregyhaza līdz Mateszalka (kas manai ausij tuvāk skan kā “mačalka”) ir 52 km brauciens un tad jau pulkstenis rāda 18:30. Vēl pēc dažiem kilometriem ir klāt Rumānijas robeža un laiks pirkt jaunu ceļa vinjeti.
Uz Rumānijas robežas guļ klaiņojoši suņi un tumsnēji bērni, tomēr vēlāk saprotu, ka tā ir drīzāk valsts robežai raksturīga pazīme. Vairumā Rumānijas pilsētas ir glītas un kārtīgas, tā ka robeža ir biedējošāka nekā patiesībā ir dzīve valsts vidienē. Iebraucot Rumānijā saprotu, kāpēc Google.Maps aprēķināja tik lēnu ceļu pa valsti. Ceļš praktiski visu laiku vijas pa pilsētām un ciemiem. Pa labi un kreisi no ceļa ir māju rindas, aiz kurām uzreiz sākas lauki. Nevaru saprast, kāpēc saimnieki izvēlējušies savas mājas (un bieži – ļoti glaunas mājas) celt pie paša lielceļa? Tālāk esošie lauki ir brīvi no mājām, kas būtu gards kumoss latviešu mājas cēlājam. Iespējams, mājas pie ceļa tiek būvētas komunikāciju dēļ, iespējams, tur ir citi apsvērumi. Tomēr šobrīd Rumānijas ceļi caurvij pilsētas centrālās ielas.
Iebraucu Satu Marē līdz ar tumsiņu. “Casa Transilvania” viesnīca ir aizslēgta un es piezvanu saimniekam uz norādīto telefona numuru. Pēc 2 minūtēm saimnieks jau ir piebraucis – jauns vīrietis, kurš laipni palīdz ienest iekšā mantas un izrāda viesnīcu.
Tā kā dienā vispār neesmu ēdusi, tad lūdzu, lai saimnieks iesaka kādu ēstūzi. Rumānis neliek divreiz lūgties un saka, ka mani aizvedīšot līdz turienei. Esot netālu. Nepagūstu ne attapties, kad jau sēžu saimnieka mašīnā ar stūri labajā pusē pēc angļu modes un braucu uz ieteikto vietu. Restorāns “No pardon” patiešām ir jauka vieta: http://www.nopardon.ro/ Viesnīcas saimnieks oficiantiem pasaka, lai mani godam apkalpo, un pats atvadās līdz rītam. Lai gan gar acīm man joprojām zib šoseju labirinti un esmu pārgurusi, lūdzu, lai oficiants iesaka kādu no vietējiem rumāņu gardumiem. Puisis nav uz mutes kritis un angļu valodā uzreiz piedāvā “Roasted dog”. Mazliet pabrīnos par šādu gardumu, bet kāpēc gan ne? Tikai, lai saprastu cenu, lūdzu viņu parādīt ēdienkartē, kur tas ierakstīts. Oficiants parāda un man par prieku ēdiens nav vis’ “dog”, bet “duck”, kas puiša izrunas un manu nogurušo maņu dēļ izklausās vienādi.
Glāze vīna pasauli padara skaistāku un varu mierīgi gaidīt savu ēdienu. Oficiants vēl atnes maizi, bet tā ir biezās šķēlēs sagriezta kviešu maize, kurai līdzi nenāk ne sviestiņš, ne olīveļļa, nekas. Tāda sava veida nacionālā pazīme, kuru arī esmu gatava iemācīties un iemīļot. Esmu rumāņu krogā kaut kādā pagalmā man iepriekš nezināmā pilsētā, bet gan jau viss būs labi. Oficiants atnes ēdienu un tas ir patiešām debešķīgs. Viss ir izcili pagatavots, tikai porcija (un tā ir ½ porcija) ir milzīga. Tieku galā ar labi ja pusi un pārējo ar nožēlu atstāju uz šķīvja. Pēc tam pa naksnīgajām Satu Mare ieliņām dodos uz viesnīcu un iekrītu miegā līdz pat rītam. Ārā ir karsta nakts un Rumānija sākt likties aizvien jaukāka.