Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme-Ičkērija. „Dižo vainahu zemes” 2. Daļa.
|
Pēteris Vēciņš
|
Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme-Ičkērija. „Dižo vainahu zemes” 2. Daļa.
Sveicnāti atkal! Pēc ievilkušās pauzes esmu pabeidzis sava Čečenijas stāsta otro daļu, kuru nosaucu: „Pa Kaukāza karu takām, čečenu zeme -Ičkērija”. Tas tāpēc, ka šodien mēs turpinām ceļojumu pa Čečeniju un dodamies uz tās vieniem no interesākajiem novadiem-Ičkēriju (Nohč Mohk). Tieši Ičkērijas novads visbiežāk tiek pieminēts saistībā ar čečenu cīņām pret iekarotājiem, un tieši tajā norisinājās visbaisākie notikumi Kaukāza karu laikā. Tāpat ar šo novadu ir saistīti diži čečenu karotāji un tautā cienīti vīri. Runa iet par tādām personībām, kā Šeihs Mansūrs, Šeihs Kunta Hadži, Imams Šamils un slavenais, klejojošais, nenotveramais tautas aizstāvis (čečenu Robins Huds) Haračojas Zelimhans. Apceļojot šo novadu, stāsta gaitā, par šiem dižajiem čečenu vīriem nedaudz arī pastāstīšu. Pašā vakarā mēs nonāksim līdz Kezenoiam ezeram un apmetīsimies viesnīcā. No turienes, jau rīt no rīta, dosimies nelielā ekskursijā pa Čeberlojas rajonu, no kura 1944. gadā tika izsūtīti pilnīgi visi iedzīvotāji. Protams, braucina laikā baudīsim arī dižo Kaukāza kalnu dabu. Savukārt pa ceļam līdz kalniem mēs iegriezīsimies Argunas pilsētiņā, bet pēc tam apskatīsim interesantu brīvdabas muzeju netālu no Šali pilsētas. Un tātad! Pirmais pieturas punkts ārpus Groznijas mums ir Arguna.
Arguna (Orga-gala) pilsēta Argunas upes krastā.
Pagājušajā stāstā stāstīju par Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, kuru vakar vakarā un šorīt daudz maz paspēju apskatīt. Tagad pēc kārtīgām pusdienām pametam galvaspilsētu un dodamies uz dienvid-austrumiem Argunas pilsētas virzienā. Pa ceļam uz Argunu mani atkal sagaida neliels pārsteigums! Izrādās, ka no Groznijas līdz Argunai ved lieliska sešu (vietām pat astoņu) joslu auto maģistrāle! Šāda daudzjoslu maģistrāle vedod austrumu virzienā līdz pat Dagestānas robežai. Savukārt rietumu virzienā no Groznijas līdzīga automaģistrāle seko jau līdz Ingušijas robežai un tālāk līdz tās galvaspilsētai Magasai.
Gar auto maģistrāli plešas lauki un ganības, bet tālumā jau vīd Argunas pilsētas aprises. Skatu tikai nedaudz bojā pa kreisi redzamie dzeloņdrātīm klātie žogi. Aiz tiem paslēpušās bēdīgi-slavenās Hankalas karabāzes kazarmas un helikopteru laukumi. Kāpēc bēdīgi slavenās? Tieši no šīs bāzes Otrā Čečenijas kara laikā Krievijas karaspeka vienības devās savās soda ekspedīcijās uz Grozniju un citām Čečenijas apdzīvotām vietām. Pavisam drīz aiz Hankalas seko iespaidīgi vārti cauri kuriem nonākam Argunas pilsetā.
Te šķērsojam arī Argunas upi un tuvojoties pilsētas centram, jau pa gabalu, pamanām nelielu augstceltņu grupu. Te līdzīgi kā Groznijā top tā saucamā Argun City. Zinu ka līdzīgi kvartāli esot, vai tiek būvēti, arī citās lielākajās Čečenijas pilsētās. Patiesībā šeit sapratu, ka katrā Čečenijas nozīmīgākajā apdzīvotajā vietā tiek veidots tā saucamais paraugcentrs, kura natņemama sastāvdaļa ir kāda augstceltne, pāris vai vairākas modernas administratīvās vai sabiedriskās celtnes, skvērs vai parks un protams mošeja. Šeit pavisam nejauši man prātā atsucās slavenais stāsts par Potjomkina sādžām, kādas cariskās Krievijas laikos esot būvētas pa ceļam no Maskavas uz Melnās jūras piekrasti. Tajos laikos tādas pēc kņaza Potjomkina rīkojuma tika būvētas lai garām braucošiem Maskavas ierēdņiem rastos iespaids, ka provinces ļaudis dzīvo labi un ka valstī notiek progress. Savukārt šie mūsdienu kvartāli, es viņus varētu pat nosaukt par Potjomkina kvartāliem, jau top vairāk tādam nolūkam, lai vienkāršajiem ļaudīm rodas līdzīgas ilūzijas. Šķiet, ka tas arī nostrādā! Pie visa šī nebūs lieki pieminēt, ka Argunā un arī citās Čečenijas pilsētās, ne tuvu visas ielas un ēkas ir savestas kārtībā, un ne visur izskatās tā kā šajos paraugkvartālos.
Patiesībā mūsu Latvijas pilsētu ierēdņi šeit varētu pat pamācīties, kadā veidā uzlabot savu imidžu! Vispirms vajag savest kārtībā pilsētas centrālās ielas un redzamākos kvartālus, bet nomales var arī pagaidīt ( joks). Es pat esmu ievērojis, ka dažās mūsu Latvijas pilsētās- to nomalēs, top plašas bruģētas ietves pa kurām dienas laikā pārvietojas tikai daži cilvēki, bet tajā pat laikā uz centrālajām ielām bedrēs var kaklu nolauzt! Labi. Tā nu spriedelējot par Potjomkina sādžām esam nonākuši līdz Argunas pilsētas centram, kur atrodas tās iespaidīgākais un interesantākais objekts. Protams, tā atkal ir mošeja!
Tā ir viena no jaunākajām un lielākajām mošejām Čečenijā, un tās celtniecība tika pabeigta tikai pagājušā gada maijā. Šīs mošejas attēlus jau biju redzējis iepriekš kādā no internetā uzietajiem materiāliem un tie uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Protams, man uzreiz pārsteidza šīs celtnes savdabīgā, modernā, neatkārtojamā arhitektūra. Nebūs lieki piebilst, ka šīs mošejas projektēšanas un celtniecības darbus, kārtējo reizi ir veikuši Turcijas arhitekti un speciālisti.
Tātad esam pie Argunas mošejas, kura nodēvēta (Čečenijas, pirmā- prokrieviskā, prezidenta Ahmata Kadirova sievas un tagadējā Čečenijas vadītāja Ramzana Kadirova mātes) Aimani Kadirovas vārdā. Tas it kā darīts tādēļ, ka Aimani Kadirova sevi pilnībā esot veltījusi kalpošanai visuvarenajam Allaham un tā vārdā nodarbojas ar labdarību. Savukārt Argunas un visas Čečēnijas sabiedrībā mošejas nodēvēšana Aimani Kadirovas vārdā izraisa samērā negatīvu attieksmi, jo pirmkārt: lielākajā daļā islāma pasaules mošejas netiek dēvētas sieviešu vārdos, otrkārt: sabiedrībā virmo viedoklis, ka šādi maskējoties aiz reliģiskiem saukļiem tiek veicināts Kadirovu ģimenes kults un arī tas ir pretrunā ar patiesām islāma tradīcijām.
Mošeju kopumā veido milzīgas arkveida konstrukcijas virs kurām izveidots kupols. Interesanti ir tas, ka šīs arkas un kupols atkarībā no laika apstākļiem mainot savu nokrāsu. Pārmaiņus mošejas krāsu gammā dominējot gaiši pelēki-sudraboti toņi, bet brīžiem gaiši zilgani un pat vieolēti toņi. Tāpat krāsu toni mainot arī trīs iespaidīgie, 55 metrus augstie minareti, kuri ielenc šo savdabīgo celtni. Īpaši efektīgi šī mošeja izskatoties arī naktī, kad tā tiekot efegtīgi izgaismota.
Ieejot mošejā uzreiz var redzēt, ka orģināls ir ne tikai tās ārējais veidols. Arī iekšējo telpu dizains un konstrukcijas ir ļoti savdabīgas, kādas līdzšim nekur nebiju redzējis. Platās arku konstrukcijas, kā jau tikko minēju, vainago 23 matrus augsts un 24 metrus plats kupols kuru rotā drukas no svētajiem rakstiem.
Mošejas telpas izvietotas trīs līmeņos lokā ap centrālo zāli. Pirmie divi ēkas stāvi pilnībā atvēlēti lūgšanās rituālu veikšanai vīriešiem, bet tresajā stāvā, kurā lūdzas sievietas var nokļūt pa atsevišķu ieeju.
Kopumā lūgšanās zāļu platība sasniedz gandrīz 7000 M2 no kuriem vairāk kā puse atrodas zem centrālā kupola.
Argunas mošeja ir apskatīta un pirms došanās tālāk mēs ieturam nelielu tējas pauzi pie mošejas izveidotajā parkā. Kā jau teicu šī mošeja faktiski ir vienīgais ievērojamais apskates objekts šajā pilsētā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pirms kara Arguna (čečeni pilsētu sauc par Orga-gala, vai Ustrada-gala, kā nosaukums cēlies no ciema, kurš šeit atradās līdz XVIII g.s., nosaukuma) esot bijusi zaļa un interesanta pilsēta, bet kara laikā tā tika pilnībā izpostīta un no vēsturiskām celtnēm šeit nekas nav saglabājies. Tagad pilsētas ēkas ir daudz maz atjaunotas vai arī uzbūvētas no pilnīgi jauna.
Čečenijas līdzenumi un brīvdabas muzejs Šira-jurt.
No Argunas turpinām ceļu uz dienvidiem kalnu virzienā. Kalni tālumā ir redzami, bet līdz tiem mums vēl jāseko cauri vairākām apdzīvotām vietām kuras atrodas līdzenumā. Patiesībā daudzi maldīgi uzskata, ka visu Čečenijas teritoriju aizņem tikai kalni. Īstenībā tā nemaz nav! Kalni aizņem tikai aptuveni pusi no mūsdienu Čečenijas teritorijas.
Republikas ziemeļu daļa atrodas Terekas-Kumas līdzenumā kurā plešas Nogajas stepe. Savukārt Groznija, Arguna, Gudermeza, Urusmartana un lielākā daļa citu lielāko Čečenijas pilsētu atrodas tā saucamajā Čečenu līdzenumā, kuru no Terekas-Kumas līdzenuma atdala Terekas, Sunžas un Gudermezas kalnāji, kuri attiecīgi atrodas starp Sunžas un Terekas upēm.
Stāsta iepriekšējā daļā pieskatoties vēstures tēmai stāstīju, ka vainahiem (čečeniem un ingušiem) glābjoties no iekarotājiem bieži nācās pamest līdzenumus un viņi bija spiesti meklēt patvērumu kalnos. Tā tas notika arī XIII-XIV g.s. kad Ziemeļkaukāzs tika pakļauts Tamerlana (tatāru-mongoļu) karaspēka uzbrukumiem. Savukārt pēc Zelta Ordas sabrukuma XV g.s. vainahi pakāpeniski atgriezās līdzenumos un jau pavisam drīz čečeni apdzīvoja visai plašu teritoriju stepēs, gar Sunžas un Terekas upēm, un līdz pat Kaspijas jūrai. Šajās teritorijā čečeni visai saticīgi sadzīvoja arī ar kaimiņu tautām kumikiem, avariem un nogajiem, kuru ļaudis arī tur dzīvoja.
Pēc neliela brauciena no Argunas pa Čečenu līdzenumu, pirms nonākam Šali pilsētā, šķērsojam Germenčukas ciemu kura pievārtē pavisam nesen tika atklāts neliels brīvdabas etnogrāfiskais muzejs Šira-Jurt (tulkojumā no čečenu valodas: Senais ciems). Protams ka šis muzejs ir iekļauts mūsu ceļojuma programmā!
Šis muzejs, jeb etnogrāfiskais komplekss ir izveidots kā sens Čečenijas līdzenuma tradicionālais ciems un šajā ciemā, jeb kā čečeni saka aulā, ietilpst vairāk kā 40 dažādu vēsturiskā izskatā veidotu būvju-ēku. Lielāko daļu šo ēku klāj salmu un māla dakstiņu jumti, bet starp pagalmiem ir izveidoti zedeņu nožogojumi.
Savukārt katrā no šiem pagalmiem ir izveidotas dažādas improvizētas ekspozīcijas. Šeit var iepazīties ar dažādām lietām kas saistītas ar čečenu dzīvi laukos un stepju līdzenumos. Te ir izveidotas: sena smēde, dažādas darbnīcas, zirgu stallis ar zirglietu noliktavu, dzirnavas un pat lazarete.
Protams pie ieejas aulā atrodas sargu tornis, kurš gan vairāk raksturīgs kalnu auliem, bet it kā senatnē tādi esot būvēti arī aulos, kas atradušies Čečenijas līdzenumos.
Vainahu saimnieciskā dzīve senatnē.
Te nu pastaigājoties pa šo aulu-etnogrāfisko muzeju vēlos dažās rindās pastāstīt ko uzzināju par čečenu-vainahu saimniecisko dzīvi pagātnē.
Jau no seniem laikiem vainahi ir nodarbojušies ar zemkopību. Ar to viņi nodarbojās, gan kalnu apvidos, gan šeit līdzenumos. Protams, ka vairākkārtējie kari Kaukāzā ietekmēja arī zemkopību. Kad vainahi bija spiesti atkāpties uz kalnu apvidiem tad tur zemkopība strauji attīstījās un intensīvi tika piekopta sējumu terasu veidošana, kas patiesībā bija visai sarežģīts pasākums. Līdz ko vainahiem bija iespēja atgriezties līdzenumos zemkopības intensitāte kalnos mazinājās un kalnieši pārsvarā sāka nodarboties ar lopkopību.
XV-XVIII g.s. pēc atbrīvošanās no tatāru-mongoļu jūga zemkopība čečenu un ingušu apdzīvotajos līdzenumos attīstījās īpaši strauji. Pateicoties plašai laistāmā ūdens kanālu izveidošanai izdevās iegūt labas ražas. Līdz ar to vainahiem pavērās iespēja ražas atlikumu pārdot ne tikai saviem kalnos dzīvojošiem tautiešiem, bet to darīt arī kaimiņu zemēs. Tādējādi šeit strauji attīstījās arī tirdzniecība. Sākotnēji vainahu tirdzniecības partneri bija kaimiņos dzīvojošie kabardieši, vēlak saites izveidojās ar Krimas haniem un Turciju. Kad Krivijas imperijas robežas pietuvojās Kaukāzam tika uzsākta intensīva tirdzniecība ar krievu kazakiem.
Otra nozīmīgākā saimnieciskā nozare vainahiem protams bija lopkopība. Lopi tika audzēti, gan līdzenumos, gan kalnu novados, pie kam kalnos lopkopībai bija lielāka nozīme kā zemkopībai. Pēc vainahu atgriešanās līdzenumos tie sāka piekopt ganāmpulku pārvietošanu no kalniem uz līdzenumiem ziemā un no līdzenumiem uz kalniem vasarā. Ziemā kā zināms kalnos uzsnieg pamatīga sniega kārta un valda sals, bet vasarā, lielā karstuma periodā, kalnu pļavās ir vēsāks un atšķirībā no līdzenumiem, kur zāle izkalst, kalnu pļavās un ganībās zāle joprojām ir zaļa, un sulīga.
Bez zemkopības un lopkopības vainahi plaši nodarbojās arī ar dārzkopību. Jo īpaši labi piemerotas šim nolūkam bija Terekas, Sunžas un citu upju piekrastes. Ja runa iet par ražošanu vai amatniecību, tad jāpiemin, ka viena no svarīgākajām nozarēm šeit bija ādas apstrāde un dažadu ādas priekšmetu izgatavosan. Vēl runājot par amatniecību noteikti ir japiemin ieroču (dažadu nažu un zobenu) izgatavošana. Starpcitu mīlestība un cieņa pret aukstajiem iročiem vainahu vidū ir sagalabājusies līdz pat mūsu dienām.
Tā nu vainahi nosacīti mierīgajā periodā, kad neizcēlās diži kari, īpaši netraucēti nodarbojās ar tikko pieminētajām lietām, līdz XVIII g.s. beigās Krievijas imperijas robežas pietuvojās līdz pašām vainahu apdzīvotajām teritorijām. XIX g.s. vidū Krievija uzsāk veidot nocietinātu līniju gar Terekas upi tadējādi jau okupējot teritorijas kurās dzīvoja Kaukāza tautas. Vēl pēc īsa brīža Terekas krastos izveidotie nocietinājumi kalpos, kā atbalsat līnija tālākajai Krievijas ekspansijai Kaukāzā un tā jau izraisīs vairākus Kaukāza karus. Par šiem kariem mēs vēl parunāsim pēc kāda brīža, bet tgad mēs varam pamest Šira-Jurtas muzeju lai turpinātu ceļu.
Bet! Pirms dodamies prom es muzeja pievārtē atrodu vēl kaut ko ļoti interesantu priekš sevis! Tas ir automobīlis VAZ2103, ļoti ideālā tehniskā stāvoklī. Teiksiet kas tur īpašs?! Īpašs ir tas, ka manas ģimenes un vēlāk mans pirmais auto bija tieši šīs markas, un Latvijā vai Eiropā tādu diez vai šodien kaut kur sastapsiet. Pie kam šeit sastaptais auto ir precīzi tādā pašā (retā) krāsā, kadā bija mūsējais VAZ! Nezinu kapēc, bet mani uzjundināja jaukas atmiņas un pat radās doma pajautāt šī auto saimniekam, vai viņš nevēlās to pārdot. Starpcitu vēl japiebilst, ka vainahi un kaukāzieši kopumā izceļas ar īpašu attieksmi pret saviem spēkratiem. Automobīļi šeit tiek pulēti un ķūnēti, kopti un mīleti, u.t.t.! Tādēļ nav īpaši ko brīnīties, ka šeit šis vecais trešās markas žigulītis ir tik labi saglabājies līdz mūsdienām.
Šali, vārti uz čečenu zemi- Ičkēriju.
Esam nonākuši Šali pilsētā. Līdzīgi kā Argunā šeit pilsētas centrā top iespaidīga mošeja un kārtējais paraugkvartāls. Var manīt, ka pavisam drīz šis komplekss būs uzbūvēts un tad droši vien uz šejieni būs patīkami atbraukt, un apskatīties ritošo darbu rezultātus. Šodien te vēl īsti nav ko aplūkot tādēļ turpinām šķērsot pilsētu un pa ceļām pāris rindiņās par to izstāstīšu.
Patiesībā Šali pilsētas vēsture ir visai bagāta. Kā pilsētas, jeb apdzīvotas vietas dibināšanas laiks tiek minētas XIV g.s beigas, kad Tamerlana karaspēks pameta Kaukāzu. Patiesībā arheologi Šali teritorijā ir uzgājuši senu pilskalnu, kurš šeit izveidots jau krietni agrāk. Pēc arheologu domām šis pilskalns šeit tapis vismaz I g.s. vai pat pirms mūsu ēras.
Tuvākā pagātnē raugoties jāpiebilst, ka Šali pilsēta spēlēja īpašu lomu, gan Kaukāza karu laikos, gan pedējos divos Čečenijas karos. Tas tādēļ, ka Šali faktiski atrodas pašā Čečenijas centrā, burtiski kalnu grēdu pakājē, kurp ved vairākas kalnu ielejas. Tadējādi Šali vienmēr ir bijis svarīgs punkts, kur krustojās stratēģiski nozīmīgi ceļi. Tā tas bija Kaukaza karu laikā, kad īsus brīžus Šali apmetās karavadonis Imams Šamils un tad kādu īsu brīdi Šali pildīja arī imamāta galvaspilsētas funkcijas. Sekojoši šeit tika izveidots Krievijas Impērijas karaspēka atbalsta punkts tālākai Kaukāza ekspanijai. Arī pēdējā Čečenijas kara laikā Šali pildīja līdzīgu funkciju un šeit izvietojās Krievijas Federālās armijas vienības, kuras no šejienes devās soda ekspedīcijās uz Čečenijas nepaklausīgajiem kalnu rajoniem.
Uz doto mirkli Šali pilsētā tā īsti nav ko redzēt, jo arī šeit pēdējā Čečenijas kara laikā tika sagrautas gandrīz visas ēkas un no vēsturiskām vērtībām nekas nav saglabājies, un tās ir zaudētas uz visiem laikiem. Tagad pilsēta, var teikt, tiek būvēta pilnīgi no jauna.
Ak jā! Runājot par iespaidīgajiem būvdarbiem Čečenijā bieži esmu dzirdējis tēzes, ka redziet kā varenā Krievija nežēlo līdzekļus Čečenijas atjaunošanai un tādēļ Čečenija ir kļuvusi par plaukstošu paraug republiku. Tāpat par šo tēmu man daudzi draugi, paziņas un lasītāji arī jautā. Piekrītu! Līdzekļi tiešām tiek tērēti milzīgi un to apmērs sastāda vairākus miljardus EURO gadā! To pasniegt kā dāvanu vai subsīdijas? Pilnīgi nepiekrītu! Es uzskatu, ka Krievijas Federācijai ir pienākums atjaunot un atbalstīt Čečeniju pēc visa tā, ko Federālais karaspēks šeit ir pastrādājis. Pirmajā stāsta daļā jau minēju un tagad atgādināšu, ka pēdējo Čečenijas karu laikā Čečenijā bojā gāja vairāk, kā 200 tūkstoši mierīgo iedzīvotāju un vairāk kā 30 tūkstoš bērnu. Tik pat daudz cilvēku tika sakropļoti un kļuva par invalīdiem. Vismaz 100 tūkstoši cilvēku vēl jo projām tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem. Un tas viss tādēļ, ka mūsdienu Krievijas imperiālisti nevēlējās piekāpties tautām kuras vēlās būt brīvas un neatkarīgas.
Ja reiz jūs (Krievija) gribiet lai čečēni aizmirst pāri nodarījumus un atsakās no brīvības, tad jums par to ir dārgi jāmaksā! Runājot par šo tēmu varu pateikt, ka man pat vēl īsti nav skaidrs, kurš tad pēdējos karos ir uzvarējis! Man pat šķiet, ka Krievija tagad "mīļā miera" un Putina reitnga labā ir gatava Čečenijai maksāt iespaidīgas kontribūcijas par uzvarēto-zaudeto karu! Šajā kontekstā vēl atbildēšu tiem kuri man jautā un jautās par pašreizējo varu Čečenijā. Ļoti īsi! Atgādināšu ka pirmais Krievijai lojālais prezidents Ahmats Kadirovs savā laikā, kad karoja plecu pie pleca ar Krievijā izdaudzināto teroristu Šamilu Basajevu, izteica šādu frāzi: "Каждый чеченец должен убить 150 русских, и тогда война в Чечне прекратится!" (Katra čečena pienākums ir nogalināt 150 krievus un tad karš Čečenijā beigsies!). Karš ir beidzies, 150 krievus katrs čečens nenogalināja un to neizdarīja arī pats šo vārdu autors, kurš ar Krievijas vadības atbalstu kļuva par pirmo „Krievijai lojālo Čečenijas prezidentu”. Savukārt patreizējais Čečenijas vadītājs Ramzans Kadirovs savulaik ir izteicies šādi: "Первого русского я убил в 16 лет" (pirmo krievu es nogalināju kad man bija 16 gadu)! Tagad šīm abām personām (tēvam un dēlam Kadiroviem) ir piešķirts Krievijas varoņa tituls un to izdarīja pats Putins personīgi. Kā to saprast?
Kas īsti ir Ahmats Kadirovs un Ramzans Kadirovs īsti vēl nevaru saprast un par to šeit nespriedelēšu. Viens gan ir skaidrs, ka patreizējais Čečenijas vadītājs bauda salīdzinoši lielu tautas atbalstu, bet tajā pat laikā ir daudzi, kuri klusībā viņu dēvē par čečenu nodevēju. Kā tur īsti ir vai nav? Iespējams ka čečenu atbalsts vadonim ir ilūzija? Gan jau vēsture laika gaitā to visu saliks pa plauktiņiem un kaut kad jau uzzināsim ko vairāk, bet lai labāk saprastu to kas Čečenijā notiek, tad noteikti ir dziļāk jāizpēta šīs zemes vēsture! Jo īpaši svarīgi ir izzināt visu kas saistīts ar Kaukāza kariem, kuri noritēja no 18.g.s. līdz 19.g.s. vidum. To nu tagad arī centīšos izdarīt un par to ko uzzināju pastāstīšu stāsta turpinājumā.
Ičkērija (Nohč-mohk) čečenu zeme.
Tā nu pļāpājot esam izbraukuši cauri Šali pilsētai. Faktiski mēs jau esam nonākuši Čečenijas novadā kuru daudzi dēvē par Ičkēriju. Patiesībā šis nosaukums nav čečenisks, bet ir cēlis no kumiku valodas Iči-eri, kas apzīmējot ieplaku starp kalniem, jeb tā sacīt- iekšzemi. Šis nosaukums sekojoši izplatījās starp šeit atnākušajiem krievu iekarotājiem. Toties paši čečeni šo novadu pārsvarā dēvē par Nohč-Mohk, kas tulkojās kā „Čečenu zeme”.
Starp citu, bieži nosaukums Ičkērija kļūdaini tiek attiecināts uz visu Čečeniju un daudzi domā, ka čečeni tā dēvē visu savu republiku. Tas tā nav. Vienu brīdi deviņdesmito gadu otrajā pusē oficiālajā Čečenijas republikas nosukumā tiešām tika iekļauts vārds Ičkērija un republika saucās Čečenu republika Ičkērija. Kāpēc tas tika tā darīts? Mans gids Magomeds smaidīdams atbild uz šo jautājumu tā: tas laikam tāpēc, ka nosaukums Ičkērija labi skan, bet nekāda pamatojuma tā saukt visu republiku tā īsti neesot bijis. Starp citu, pats nosaukums Čečenija arī nav čečenu pašu radīts. Vēsturiski šis nosaukums ieviesies tādēļ, ka tad kad Krievijas karaspēks sāka okupēt Kaukāzu ,viena no pirmajām un nozīmīgākajām čečenu apdzīvotām vietām kur tas nonāca saucās Šašan (Šešenj), kuru vēlāk krievi sāka dēvēt par Boļšoj Čečeņ ciemu vai Čečenaul, bet vēl vēlāk no šī nosaukuma atvasinātais vārds čečenci (чеченцы) tika attiecins uz visiem vainahiem, kuri apdzīvoja tuvākās teritorijas. Paši čečeni visu laiku sevi ir dēvējuši un dēvē arī tagad par „nohči”.
Pa ceļam uz dienvidiem seko nākošā apdzīvotā vieta Serženjurta. Serženjurtas apkārtnē arheologi ir uzgājuši vairākus objektus, kuri liecina par Ičkērijas novada seno vēsturi jau sākot no laikiem pirms mūsu ēras. Tāpat Ičkērijas reģions, kā jau stāsta sākumā minēju, ir cieši saistīts ar notikumiem Kaukāza karos un tieši šajā novadā noritēja visdižākās cīņas par kalniešu brīvību un neatkarību. Šim novadam secen negāja arī pēdējo divu Čečenijas karu notikumi. Te pat Serženjurtā, Krievijas Federālās armijas vienības esot nogalinājušas vairākus desmitus un iespējams pat simtus mierīgos iedzīvotājus. Cik patiesība tika nogalināti vēl īsti nav zināms, jo tagad Krievijas federālie dienesti visiem iespējamiem līdzekļim cenšas novērst ik vienu mēģinājumu izpētīt ciema apkārtnē uzietos un iedzīvotājiem zināmos masu apbedījumus.
Kaukāza kari, Šeihs Mansūrs.
Ja nu reiz esam aizskāruši tēmu par vēsturi tad nāksies nedaudz pastāstīt par Kaukāza kariem un pāris dižiem un čečenu vidū cienījamiem vīriem, kuri spēlēja ļoti nozīmīgu lomu šo karu gaitā. Un tā! Jau minēju, ka XVII g.s. Krievijas impērijas dienvidu ekspansijas rezultātā, tās karaspēks nonāca līdz Terekas upei, kur tika izveidota nocietinata līnija ar vairākiem cietokšņiem. Patiesībā jau šeit Krievijas karaspēks iesaistījās pirmajās sadursmēs ar Nogajas stepju teritorijā un Kaukāza kalnos dzīvojošo tautu karotājiem, bet vērienīgs karš vēl neizcēlās. Sākotnēji Krievijas aktivitātes aprobežojās ar nelieliem uzbrukumiem ciemiem Nogajs stepēs un Terekas upes tuvumā, bet jau XVII g.s. vidū uzbrukumi pastiprinājās un Krievijas karaspēks šķērsoja Sunžas upi. Protams ka vietējie iedzīvotāji izraisīja pretestību Impērijas karaspēkam. Visai bieži vietējie iedzīvotāji veica negaidītus uzbrukumus krievu karaspēka vienībām un cietokšņiem, bet pēc tam atkāpās stepēs un mežos starp Terekas un Sunžas upēm. Savukārt Impērijas karaspēka vienības uz šādiem uzbrukumiem reaģēja ļoti asi. Faktiski pilnībā tika izpostīti tuvākie kabardiešu, kumiku, nogaju un vainahu auli no kuriem pēc krievu domām tika veikti uzbrukumi.
Šādas soda ekspedīcijas atkārtojās ar vien biežāk un nežēlīgāk, līdz vainahi un citas Kaukāza tautas vienoti sacēlās pret apspiedējiem. Vienas no vainahu atbrīvošanās kustības līderiem XVII g.s. vidū kļuva šodien jau slavenais Šeihs Mansūrs, kura senči un senčusenči dzīvoja Elistanži un Hattuni ciemos, te pat netālu no Serženjurtas . Jau agrā bērnībā Mansūrs iepazina korānu, bet agros jaunības gados sāka izplatīt Islāma idejas starp čečenu ļaudīm un sāka noskaņot tos pretoties pret apspiedējiem. Pavisam drīz Šeiha Mansūra poularitāte pieauga un ap viņu jau pulcējās vismaz 2000 domubiedru, kuri bija gatavi cīņai, bet pats Mansūrs sākumā vēl mēģināja izbēgt karu ar Krieviju un cerēja panākt savstarpēji izdevīgu vienošanos.
Interesanti ka pirmo sev nozīmīgo cīņu neuzsāka pats Mansūrs. Krievijas armijas virspavēlniecība jau bija pamanījusi Mansūra aktivitātes un uzskatīja viņu par bīstamu Impērijai, tadēļ nolēma laicīgi neitralizēt šeihu. Šim nolūkam 1785. gada 6. jūnijā uz Aldi ciemu pulkveža De Pierī vadībā tika nosūtīti vairāk kā 2000 vīri un divi lielgabali. Rezultātā, šīs militārās operācijas gaitā, De Pierī pieļāva liktenīgu kļūdu. Krievu karavīri tā aizrāvās ar Aldi ciema iznīcināšanu un nepamanīja, ka vietējie vīri Šeiha Mansūsra vadībā jau pārvietojās līdz ceļam pa kuru De Pierī bija atnācis uz šejieni. Protams pēc Aldi ciema iznīcināšanas Mansūrs un viņa līdzgaitnieki netika atrasi un De Pierī deva rīkojumu atgriezties sākotnējā dislokācijas vietā. Te netālu no Sunžas upes, šaurā meža stigā, Šeiha Mansūra vīri aplenca krievu karavīrus. Sadursmes sekas krieviem bija graujošas! No De Pierī vadītās vienības vīriem vairāk kā 1000 krita kaujā, bet vairāki simti nonāca gūstā. Starp citu, gūstā šeit krita arī topošais krievu kara vadonis Bagrations, kuru vēlāk Mansūrs atbrīvos un kurš pavisam drīz kļūs par varoni cīņās pret Napoleoa armiju. Savukārt pats pulkvedis De Pierī šajā kaujā gāja bojā.
Pēc slavenās kaujas pie Aldi Mansūrs nebūt nesalka iesaistīties sadursmēs ar Krievijas imperijas armiju. Toties lielā daļa vainahu ciemu vecākie pēc panākumiem šaja kaujā iestājās par cīņu pret mpērijas karaspēku un par šās cīņas līderi izvirzīja Mansūru, kuram nācās piekrist tautas vēlmēm. Sekojoši vainahu zemēs atbrīvosanās kustība izvērtās ļoti plaša un tā pārņēma arī kaimiņu zemes Dagestānā, Kabardijā un citur Kaukāzā. Krievu armijai pēc Mansūra karotāju uzbrukumiem nācās pamest lielu daļu jaunizveidoto, otrās Kaukāza līnijas cietokšņu, sākot no Vladikaukāzas līdz Mozdokai. Pēc iedvesmojošiem panākumiem Mansūra armijai pievienojās arvien jauni karotāji un tās rindās jau bija vairāk kā 15 tūkstoš vīru. Vēlāk Mansūrs saņem arī otra Kaukāzā stratēģiski ieinteresētā dalībnieka-Turcijas atbalstu un tas jau radīja milzīgus draudus Krievijas Imperijai, kura jau bija iesaistījusie karā ar turkiem Melnās jūras piekrastē.
1790. gadā, kad turkiem vairs neizdevās apturēt Krievu armijas spiedienu, tie vērsās pēc palīdzības pie Kaukāza kalnu tautām un kara vadoņiem. Arī Mansūrs nevarēja noraidīt šādu lūgumu un viņš ar savām karaspēka vienībām ņema dalību Krievijas-Turcijas karā, turku pusē. 1790. gada 30. septembrī Krievu armijai izdevās aplenkt turku un kalniešu karaspēka vienības Kubaņas upes krastā. Tie kas spēja izbēgt no aplenkuma atkāpās uz Melnās jūras piekrastē esošo Anapas cietoksni. Starp šiem karotājiem bija arī Mansūrs ar vairākiem saviem vīriem. Savukārt jau nakamā gada 22. Jūnijā pēc ilgstošām cīņām Krievijas impērijas karaspēkam izdevās aplenkt arī Anapas cietoksni. Šeit pēc smagām cīņām, jau ievainotais, Mansūrs tika sagūstīts un sekojoši nosūtīts uz cietumu Šliserburgā (pēc citiem vēstures avotiem izsūtīts uz Solovecas salām Baltajā jūrā), kur mira 1794. gada 13.aprīlī.
Tā nu īsumā ko zinu par Šeihu Mansūru esmu izstastījis, bet ja kādam interesē kaut kas vairāk par šo čečenu nacionālo varoni un vēsruri tad varat noskatīties labu filmu (krievu val.).
Ertanjurta, Kunta Hadži, Čečenu zikrs un hadživirda.
Esam šķērsojuši Serženjurtas ciemu un nokļūstam upes ieljā, kura ar katru sekojošo kilometru kļūst ar vien dziļāka. Tālāk seko Ca-Vedeno ciems. Šeit biju plānojis apmeklēt tepat kalnos esošo Ertanjurtas ciemu, kurā atrodas viena no čečeniem nozīmīgām svētvietām, bet izrādās, ka to šodien nevarēs izdarīt, jo pavasara straujie kalnu upes ūdeņi ir sabojājuši tiltu pāri upei un tā pievadceļus.
Žēl gan, bet neko darīt! Ja nu kādreiz šeit atgriezīšos tad noteikti Ertanjurtu apmeklēšu. Tagad tikai pāris rindkopās pieminēšu, dēļ kā ir vērts šo vietu apmeklēt. Kā jau teicu šajā ciemā atrodas čečeniem nozīmīga svētvieta un tas ir Hedi Zijarat mauzolejs, jeb kapene, kurā apbedīta diža un slavena čečenu islāma garīdznieka Kunta Hadži māte. Patiesībā šeit tuvākajā apkārtnē esošajos kalnos atrodas vairākas līdzīgas svētvietas, bet šī, var teikt ir viena no nozīmīgākajām. Paša Kunta Hadži kapavieta atrodas kaut kur Krievijā pie Novgorodas un precīzi nav zināma, tādēļ kā svētvieta ir tapusi viņa mātes apbedījuma vieta, šeit kalnos, pie Ertanjurtas ciema. Uz Ertanjurtu katru gadu vairākas reizes svētceļojumos dodas ticīgie ļaudis no visas Čečenijas, kā arī kaimiņos esošajām Dagestānas, Ingušijas un citām republikām.
Pats Kunta Hadži vēsturē iegājis, kā dižā šeiha Mansūra sekotājs un ideju turpinātājs, kurš nosacītā miera periodā, pēc Mansūra sagūstīšanas un pretestības apspiešanas aktīvi sludinājis sufisma novirziena- Hadži virda, tagad jau Čečenijā, Dagestānā un Ziemeļkaukāzā kopumā izplatītā, mērenā Islāma idejas. Patiesībā 1848. gadā, tieši Kunta Hadžī misionārās darbības rezultātā lielākā daļa vainahu-čečenu un ingušu, kuri sākotnēji nepieņēma islamu, sāka sekot tam. Ļoti specifiska pazīme šī Islāma tecējumā ir Allaha un viņa praviešu slavināšana kura izpaužās deju rituālā, kuru devē par zikru. Čečeni saka, ka šīs rituālās dejas laikā viņi gūstot īpašu garīgo enerģiju.
Droši vien kādreiz jau esat pamanījuši kādu video no Čečenijas, kad liels skaits vīru sastājas aplī un izpilda tādu kā rituālu deju, kuras laikā tiek dziedāta kāda dziesma. Tas tad arī ir zikrs, jeb hadžimurīdu lūgšanās rituāls. Īstenībā līdzīgi rituāli tiek piekopti arī dažās citās reliģijās, piemēram ticīgie ebreji līdzīgi dejo hakafotu.
Atgriežoties pie Kunta Hadži vēl piebildīšu, ka viņa sekotāji un skolnieki turpmak kļūs par galvenajiem kalniešu brīvības cīnītājiem. Pats Hadži bija cilvēks, kurš centās sludināt mieru un saticību,un šāda nostāja bieži noveda pie nesaskaņām ar Imamu Šamilu, kurš jau bija nežēlīgas cīņas pret iekarotājiem-gazavāta piekritējs. Iecietība un atteikšanās no bruņotas cīņās pret apspiedējiem nepaglāba Hadžī no represijām. Tieši pretēji, Krievijas Impērijas virspavēlniecība kārtējo reizi saskatīja draudus no Kunta Hadži, sagūstīja to un izsūtīja uz Impērijas ziemeļiem. Tad liels skaits hadžimuridu (Hadživirda sekotāju) ieradās Šali komendatūrā ar prasību atbrīvot Kuntu Hadži, bet krievu zaldāti atklāja pa tiem uguni. Slaktiņa rezultātā bojā gajā vairāk kā 400 kalniešu. Krievijas varas iestādes aizliedza izplatīt hadživirda novirziena islāma ticību un izvērsa pret tās piekritējiem represijas.
Pēc jau pieminētā slaktiņa Šali liela daļa hadžimurīdu, kuri sākotnēji bija diezgan lojāli pret Krievijas Impēriju, kļuva par tās lielākajiem un nežēlīgākajiem ienaidniekiem, un izveidoja vienu no kareivīgākajiem virdiem Kaukāzā. Neskatoties uz represijām un ierobežojumiem liela daļa vainahu palika uzticīgi Kunta Hadži sludinātajam Islāmam, gan Imperijas laikos, gan vēlāk pie komunistu valdīšanas. Zīmīgi ka pēc PSRS sabrukuma, tieši Kunta Hadži ideju iedvesmots un tā ideju piekritēju atbalstīts, Džohars Dudajevs (vēlāk Čečenijas republikas pirmais prezidents) atkal uzsāka cīņu par čečenu tautas brīvību un neatkarību.
Jāpiebilst ka šodien neskatoties uz to, ka Kunta Hadži ideju piekritēji ir ļoti negatīvi noskaņoti pret Krievijas varu, tagadējais Čečenijas prokrieviski noskaņotais vadītājs Ramzans Kadirovs arī sevi pozicionē kā hadžimurīdu (Kunta Hadži ideju sekotāju)!
Vedeno- Kaukāza karu krustceles.
Tā kā uz Ertanjurtu šodien netiekam, tad turpinām mūsu ceļu dienvidu virzienā, dziļāk kalnos. Tālāk ieleja atkal kļūst plašāka un šeit nosacīti līdzenākajā vietā jau atrodas Vedeno ciems.
Vedeno šodien ir rajona administratīvais centrs un otra lielākā apdzīvotā vieta Ičkērijas novadā (lielākā ir Šali pilsēta kurā tikko pabijām). Šis ciems ir īpaši cieši saistīts ar Kaukāza karu notikumiem. Burtiski dažu kilometru attālumā no Vedeno, kalnos, atrodas Dargo ciems, kura tuvumā senāk atradās Ziemeļkaukāza Imamāta otrā galvaspilsēta (pirmā bija Ahulgo Dagestānā).
Tāpat pavisam netālu no šejienes norisinājās vairākas nozīmīgas kaujas starp kalniešiem un Krievijas impērijas iekarotājiem. Viena no šādām kaujām, kuru šodien vēsturnieki dēvē par „Ičkerinas kauju”, notika 1842. gadā, tieši šajā apvidū, netālu no Dargo. Sekojoši dižā karavadoņa un garīgā čečenu un dagestāniešu līdera, slavenā imama Šamila rezidence tika izveidota Vedeno un Vedeno pildīja Kaukāza Imamāta galvaspilsētas funkcijas. Tikai 1859. gada aprīlī Krievu armijai izdevās iekarot Vedeno. Vēl vēlāk, 20 g.s. sakumā, tieši šeit Vedeno uz brīdi atkal tika dibinats tā saucamais Ziemeļakukāza Emirāts un tā vadoņa Uzuna Hadžī rezidence atradās šeit.
Līdzīgi kā jau iepriekš apmeklētajās apdzīvotajās vietās arī Vedeno pēdējo Čečenijas karu gaitā notika nežēlīgas sadursmes starp čečenu karotājiem un Krievijas federālajām bruņotajām vienībām, kā rezultātā ciems tika plnībā izpostīts. Tagad šeit lielākā daļa ēku daudz maz ir atjaunotas un ir tapušas vairākas jaunas celtnes. Jau iebraucot Vedeno ielas kreisajā pusē slejas jauna mošeja ar augstu torni. Izrādās ka šī mošeja nav brīvi pieejama, jo atrodas jaunizveidotās militārās bāzes teritorijā kuru aplenc iezpaidīgs mūra žogs. Šī esot viena no lielākajām Čečenijas iekšlietu ministrijas speciālo vienību dislokācijas vietām un tieši šeit bāzējoties tagad jau izdaudzinātās, tā saucamās, „Kadirova specvienības”. Zīmīgi ir tas, ka šo militāro vienību sastāvā dienē tikai čečeni! Pēdējā laikā šī, varētu teikt „Kadirova armija”, ne vienu vien reizi ir nonākusi Krievijas masu mēdiju redzes lokā un izraisījusi krievu sabiedrībā sašutumu, un pat bailes. Kāpēc bailes? Ticamāk ka iemesls tam ir tas, ka vietējie ļaudis mēļojot ka šo vienību sastāvā esot iekļauts liels skaits vīru, kuri pedējo karu gaitā arī esot ņēmuši aktīvu dalību cīņās pret Krievijas federālajiem spēkiem. Tā sacīt ir pamatotas bažas, ka vienā jaukā dienā, kad kaut kas noies greizi, šī uz šo brīdi it kā Krievijai lojālā armija var atakl pagriest stobrus pret Krieviju!
Turpinot ceļu cauri Vedeno palūdzu Magomedam vai viņš nevarētu parādīt vietu, kur kādreiz atradusies Imama Šamila rezidence, jeb cietoksnis. Magomeds atbild, ka vairākkārtēju karu rezultātā Vedeno ciems esot pastāvīgi postīts un izlaupīts, un šodien pat grūti spriest par to, kas un kur kādreiz ir atradies. Ticamāk ka Ziemeļkaukāza Imamāta centrs un aizsardzības būves ir atradušās vietā, kur vēlāk krievu iekarotāji uzbūvēja savu cietoksni. Turp tad arī dodamies un pavisam drīz nonākam ciema, jeb varētu pat teikt pilsētas centrā, kur atrodas vairāki veikali un tirgus.
Šeit aiz veikalu ēkām un haotiski izvietotām tirgus būdām arī ir paslēpies Vedeno cietoksnis, jeb precīzāk sakot tā mūri kuri ir saglabājušie līdz mūsdienām. Šis cietoksnis šeit uzbūvēts 1859. gadā pēc Vedeno nonākšanas Krievijas armijas kontrolē un sekojoši tam bija ļoti liela stratēģiska nozīme. Parasti cietokšņi gan kalpo aizsardzībai pret ārējiem iebrucējiem, bet šis cietoksnis krievu armijai kalpoja, kā aizsargāšanās vieta pret vietējiem kalnu iedzīvotājiem, kuri diezgan bieži veica uzbrukumus. Vēlāk šis cietoksnis kalpoja kā atbalsta punkts vairākkārtējām soda ekspedīcijām pret kalniešiem, kuras veica krievu armija.
Kā jau tikko minēju, ticamāk ka šajā vietā pirms Vedeno nonāca krievu kontrolē atradās Ziemeļkaukāza Imamāta armijas nocietinājumi un aizsargbūves, un iespejams ka tieši no šejienes dižais čečenu un dagestāniešu karotājs Imams Šamils pārvaldīja savu imamātu, un devās karagājienos pret krievu iekarotājiem. Te nu, ja reiz atkal esam pieminējuši Imamu Šamilu un viņa imamātu, nāksies nedaudz pastāstīt par tiem.
Un tātad. Pirmīt jau stāstīju par Šeihu Mansūru kurš bija viens no pirmajiem nopietnajiem cīnītājiem pret krievu iekarotājiem un faktiski bija Kaukāza kalnu tautu iedvesmotājs uz cīņu un nepakļaušanos. Kā jau teicu, pirmā Krievijas Turcijas kara laikā Mansūrs nonāca krievu gūstā un tika izsūtīts. Sekojoši krievu armijai savā kontrolē izdevās iegūt Melnās jūras piekrasti, bet no 1801 līdz 1813. gadam spiestā kārtā Krievijas Impērijas sastāvā tika iekļautas: Gruzijas zeme-Kartli Kahetija, daļa no Azerbaidžānas hanistēm un Kaspijas jūras piekraste Dagestānā. Tajā pat laikā liela daļa Ziemeļkaukāza teritorijās no kurām Mansūrs pija padzinis krievu armiju izveidojās vairāki valstiski veidojumi, kuri formāli it kā atdzina Krievijas varu pār tiem, bet faktiski tie baudīja daļeju vai pat pilnīgu neatkarību. Zināmā mērā tas notika pateicoties tam, ka Krievija tajā laikā iesaistījās karā Pret Napoleonu (1812. gadā Napoleons iebrūk Krievijā) līdz ar ko tai nebija pietiekoši daudz spēka lai pilnībā pakļautu Kaukāzu.
Kaukāza ekspansija no Krievijas puses nopietni atsākās 1817. gadā, kad tika ieņemti vairāki ciemi gar stratēģiski svarīgo Kaukāza kara ceļu Osetijā un Ingušijā. Sekojoši 1825. gadā krievi ieguva pilnu kontroli pār Kabardiju tadējādi sašķeļot Kaukāzu divās daļās. Toties nopietnu pretestību Kaukaza kalnu austrumu flangā krieviem izrādīja tieši čečenijas un dagestānas iedzīvotāji, bet rietumu flangā čerkesi (adigi). 1816. gadā uz Ziemeļkaukāzu tika nosūtīts Krievijas ģenerālis Aleksejs Jermolovs kuram tika dots uzdevums pakļaut visu atlikušo Kaukāzu.
1917. gadā Jermolovs pavēl krievu armijai ieņemt jaunas pozīcijas gar Sunžas upi, kur tika uzbūvēti vairāki cietokšņi (tajā skaitā Gronaja cietoksnis tagad Groznijā) un tālāk no turienes jau tika veiktas soda ekspedīcijas dziļāk kalnos. Visi auli kuri nepakļāvās krievu varai tika nežēlīgi iznīcināti. Soda ekspedīciju gaitā tika nogalināti tūkstošiem vainahu. Netika žēloti ne sievietes, nedz bērni! Daļa kalniešu, kuri vairs nespēja pretoties, padevās iekarotājiem un tie tika deportēti uz Nogajas stepes rajoniem aiz Terekas upes, kur krievu armijai tos bija vieglāk kontrolēt.
Tajā pat laikā ļoti liels skaits vainahu un dagestāniešu atkāpās dziļāk kalnos, kur tie jau izrādīja lielāku pretestību iekarotājiem. Sekojoši 1825. gadā Čečenijas teritorijā uzliesmoja sacelšanās, kuras gaitā kalnieši Bejbulata Taimijeva (dzimis un audzis Šali vēlāk tautā tautā saukts par „Kaukāza pērkonu”) vadībā ieņēma vairākus krievu armijas kontrolē esošos ciemus Čečenijas līdzenumā un veica uzbrukumus Gerzelas un Groznajas (Groznijas) cietokšņiem Sunžas krastos. 1826. gadā sacelšanās tika apspiesta, kam kārtējo reizi sekoja soda ekspedīcijas uz kalnu auliem.
Filma:
Rezultātā it kā kalnieši šo cīņu zaudēja, bet tajā pat laikā tie guva labu pieredzi cīņai pret Krievijas armiju un guva pārliecību, ka ar iekarotājiem ir iespējams cīnīties!
Ziemeļkaukāza imamāts un dižais karavadonis Imams Šamils.
Pēc vairākkārtējām un nežēlīgām krievu armijas soda ekspedīcijām, kuru rezultātā tika pilnībā nodedzināti un izpostīti vairāki desmiti kalnu ciemi-auli, 1829 gadā Dagestānā un Čečenijā izveidojās reliģiozipolitisks grupējums, kurš par savu galveno mērķi izvirzīja cīņu pret Krievijas iekarotājiem un apspiedējiem. Sākotnēji šīs grupas garīgais līderis bija Gazi Muhameds, kuru tā sekotāji sāka dēvēt par imamu. Tālāk Imams Gazi Muhameds uzsāk nežēlīgu cīņu pret krievu iekarotājiem. Šī cīņa turpmāk tautā tiek saukta par svēto karu-gazavātu ( šķiet tas par godu pašam Gazi Muhamedam). Tad arī tiek pieņemts lēmums par Ziemeļkaukāza Imamāta (valsts) izveidošanu un par tās līderi kļūst pats Gazi Muhameds, bet par imamāta galvaspilsētu kļūst Ahulgo (Dagestānā). Nedaudz vēlāk 1832. gadā krievu armijai izdodas aplenkt Gimri (Gunibas) ciemu, kurā uz to brīdi atradās pats Gazi Muhameds un viņa tuvākie cīņu biedri starp kuriem bija arī šodien jau slavenais Šamils. Šamilam vienīgajam izdevās izbēgt no bojāejas nevienlīdzīgā cīņā. Viņš izkļūst no aplenkuma un atgriežas Ahulgo, kur pavisam drīz tiek pasludināts par Imamāta galvu un svētā gazavāta turpinātāju.
Šamils patiesībā pēc tautības nebija čečens. Viņa vecāki bija avaru tautības un viens no vectēviem bija kumiks. Jāatdzīst ka tajos laikos nebija liela nozīme kādai tautībai Šamils, vai jeb kurš cits karavadonis bija piederīgs. Daudz svarīgāk Dagestānas un Čečenijas kalniešiem bija tas, ka Šamils bija viņu ticības brālis un bezbailīgs cīnītājs pret kopīgu Kaukāza kalnu tautu apspiedēju-Krievijas Impēriju. Neskatoties uz to ka šamila bērnības laiks bija ļoti skarbs, viņš paspēja labi izglītoties un prata lasīt grāmatas vairākās valodās, tajā skaitā arābu un protams čečenu. Labi izglītoti ļaudis tajos laikos Kaukāza skarbajā vidē bija retums. Tad nu sākotnēji Šamils arī centās kaut ko labot šajā jomā. Šamils uzsāka reliģiozi izglītojošu darbību. Viņš izplatīja reliģiozo literatūru un centās kalniešus iemācīt lasīt un rakstīt. Protams ka lielākā daļa grāmatu kuras Šamils izplatīja bija saistītas ar islāmu. Arī pats Šamils aktīvi sludināja islāma idejas un pavisam drīz kļuva ļoti populārs kalniešu vidū. Lielākais islāma un arī kalniešu ienaidnieks Kaukāzā uz to brīdi bija Krievijas impērija un kad Gazi Muhameds uzsāka cīņu pret to, Šamils labprāt cīņai pievienojās.
Krievijas impērijas vadība ātri saprata, ka Gazi Muhameda sekotājs Šamils radīs tās plāniem Kaukāzā nopietnus draudus, tādēļ tika veikti vairāki mēģinājumi sagūstīt vai iznīcināt Šamilu. Vienas no krievu armijas 1832. gadā veiktās operacijas gaitā tika ieņemta un izpostīta topošā Imamāta galvaspilsēta Ahulgo (Dagestānā), un Šamils savu rezidenci pārcēla uz Drošāku vietu Dargo ciemā, bet nedaudz vēlāk uz Vedeno.
Tieši šeit Vedeno Šamilam izdodas nostiprināties un sekojoši viņš izveido pilnvērtīgu valsts struktūru Ziemeļkaukāza Imamāta pārvaldīšanai.
No šejienes pēc 1840. gada Šamila armija arī devās vairākos karagājienos uz Čečenijas rietumu reģioniem, uz Čečenijas līdzenumiem un tālāk uz ingušu zemēm. Kādu brīdi Šamils apvieno spēkus ar čerkesu karotājiem, kuri tāpat kā Šamila sekotāji izvērsa neatlaidīgu cīņu pret krievu iekarotājiem Kaukāza rietumu flangā.
Faktiski visus 19. g.s. četrdesmitos gadus līdz 1854. gadam Šamila cīņa noritēja salīdzinoši veiksmīgi un viņa Imamāta teritorijā kādu brīdi iekļāvās arī lielākā daļa čerkesu zemju. Zināmā mērā šāda situācija radās pateicoties tam, ka Krievijas Impērija kārtējo reizi ieslīga konfliktā ar Turciju un bija spiesta izvērst karu Krimā. Līdz ko Krimas karš tuvojās noslēgumam Krievijas armijai atbrīvojās spēki, kurus atkal varēja nosūtīt uz Ziemeļkaukāza nepakļāvīgaliem reģioniem. 1856. gadā tika noslēgts Parīzes miera līgums un Krima nonāca Krievijas valdījumā. Sekojoši Krievijas Impērija uzsāka kārtējo Kaukāza ekspansiju. No 1854. Līdz 1856. gadiem krievu armijai izdevās ielenkt Šamila Imamātu ar vien ciešākā cilpā. Pēc 1856. gada Krievijas armijas grupējums Ziemeļkaukāzā jau pārsniedz 300 tūkstoš vīru. Šamila imamātam, kura teritorijā uz to brīdi dzīvoja aptuveni 400 tūkstoš iedzīvotāju nu nekādi nebija iespējams pretoties šādai lielai un pie kam ļoti labi bruņotai armijai.
Cilpa ap imamātu turpināja savilkties un 1859. gada aprīlī krievu armijai izdevās ieņemt Vedeno. Šamils ar saviem tuvākajiem sekotājiem atkāpās dziļāk kalnos Dagestānas teritorijā. Tā paša gada 25. augustā Šamils un 400 viņā līdzgaitnieku tiek aplenkti Šamila dzimtajā aulā Gimri (Gunibā). Gala rezultātā pēc ilgstošām sarunām Imams Šamils esot padevies gūstā. Par to, kā Šamils nonāca gūstā un to, kas ar viņu notika talāk, tā patiesi līdz galam īsti nav zināms. Izplatītākā versija ir tāda, ka Šamils esot padevies krieviem uz ļoti pieņemamiem nosacījumiem, kā rezultātā kopā ar savu ģimeni nosūtīts trimdā uz Krievijas iekšzemi, kur baudījis lielu cieņu un uzmanību no krievu iedzīvotāju, Krievijas laikrakstu un vēl jo vairāk, no Krievijas valdības puses. Šamilu pat esot pieņemis Krievijas Imperators savā rezidencē Pēterburgā. Vēlāk gan Kaukāzā esot parādījušies vairāki „viltus Šamili”, kuri esot mēģinājuši piesavināties Šamila slavu. Ir arī vairāki vēsturniki kuri uzskata, ka „viltus Šamils” iespējams bijis tas, kuru Krievijas varasiestādes un prese publiskajā telpā izrādīja kā patieso Šamilu, kurš nonācis gūstā. Lai kā tur īsti bija, vai nebija, Šamils Kaukāza vēsturē ir ienācis un palicis, kā dižens vīrs un tiek godāts, un cienīts ne tieki Čečenijā un Dagestānā, bet arī visā Kaukāzā un pat Krievijā.
Tagad skatos uz Vedeno cietokšņa drupām man prātā ienāk ideja, kāpēc šī vieta ir pamesta un nekopta? Te taču varētu izveidot lielisku Kaukāza karu muzeju! Domāju ka vieta te ir ļoti piemērota un materiālus šādam muzejam arī nebūtu problēma sagādāt. Ceļojuma gaitā ne vienu vien reiz nācās un turpmāk nāksies pabūt dažos Čečenijas muzejos, kuri tapuši ar vietējo entuazistu enerģiju un iedzīvotāju atbalstu! Domāju, ja šeit kāds uzsāktu šāda muzeja veidošanu tad atradīsies vietējie ļaudis, kuri paši šurp atnesīs vairākas lietas kas saistītas ar Kaukāza kariem. Kā nekā, Vedeno vienmēr ir bijusi šo notikumu epicentrā!
Labi, iespējams ka patreizējai Krievijas varai varētu nepatikt šāds muzejs, jo īpaši tagad, kad pēc pēdējiem salīdzinoši nesenajiem notikumiem Krievijas varas pārstāvji diegan žultaini uztver visu, kas saistīts ar Krievijas un Čečenijas attiecību vēsturi. Kā kompromisu es redzu, ka šeit varētu izveidot Vedeno muzeju, kurā pastarpināti varētu izvietot stendus par pieminētajiem kariem. Zinot to ka čečeni ir diezgan lieli meistari uz dažādiem trikiem, kā apiet Krievijas varasiestāžu ierobežojumus ticu, ka šādu muzeju šeit varētu arī izveidot. Tad pēc kāda laika, kad aizspriedumi norimsies, Vedeno muzeju varētu pārdēvēt par Kaukāza karu muzeju. Vajadzētu šādu ideju pasniegt kādai no čečenu kultūras un izglītības organizacijām. Labi! Vedeno cietoksni esmu apskatījis un tagad izmetu nelielu loku pa pāris veikaliem.
Līdz Haračojas ciemam.
No Magomeda sacītā saprotu, ka Vedeno ir pēdējā apdzīvotā vieta, kurā ir pieejami daudz maz pieklājīgi veikali. Tālāk kalnos tādu vairs nebūšot. Tad nu arī izdaru dažus pirkumus, jo saprotu ka turpmākās divas vai pat trīs dienas pa ceļam veikalu tiešām vairs nebūs. Tālāk turpinām ceļu dienvidu virzienā, kur seko vēl viens ciems: Dišne-Vedeno. Šajā ciemā izrādas ir dzimis un bērnību pavadījis vēl viens Šamils. Tas ir jau stāsta gaitā pieminetais, bēdīgi slavenais Šamils Basajevs, kurš Krievijā tiek uzskatīts par vienu no nežēlīgakajiem teroristiem. Ar šī Šamila vārdu tiek saistīti vairāki skaļi un nežēlīgi terora akti Krievijas teritorijā.
Aiz Dišne-Vedeno ciema ceļš ved pa upes ieleju un šeit atrodas Krievijas speciālo dienestu kontrolpostenis. Tas šeit ierīkots pēc pēdējā Čečenijas kara, tā saucamās antiteroristiskās operacijas laikā, lai kontrolētu cilvēku un autotransporta plūsmu bīstamajos kalnu reģionos, kuros it kā patvērušies teroristi. Protams, ka par teroristiem tika uzskatīti visi kas nevēlējās pakļauties Krievijas varai! Uz šodienu Krievijas vadība ir paziņojusi, ka antiteroristiskā operācija ir noslēgusies un Čečenijas kaujinieki ir likvidēti. Neskatoties uz to kontrol posteņi šeit ir saglabājušies un lai turpinātu ceļu ir jāuzrāda dokumenti, un transports tiek pakļauts pārbaudei. Tāpat formāli ir paziņots, ka pārvietošanās cauri šiem posteņiem nav ierobežota, bet patiesībā tā tas nenotiek. Iebraucējiem no citiem Krievijas reģioniem visai bieži tiek aizliegts turpināt ceļu. Viss esot atkarīgs no tā, kādā garstāvoklī uz doto mirkli būs speciālo dienestu atbildīgie komandieri. Jautāju Magomedam vai mums nebūs problēmas šķērsojot šo kontrolposteni ņemot verā to, ka es pat neesmu Krievijas pilsonis? Magomeds atbild ka nē, jo uz mana vārda ir izrakstīta speciāla caurlaide ar kuru man ir atļauts uzturēties tā saucamajā pierobežas zonā, kurā ļaužu pārvietošanās ir daudz stingrāk ierobežota kā šeit. Pie kam, šo caurlaidi ir parakstījis tāds Krievijas dienestu ierēdnis, kura lēmumus neviens sīkāks gariņš šādos posteņos nespēs apšaubīt! Tā arī notiek! Kontrolposteņa dežurantam tiek pasniegta mana caurlaide un pase, un mēs tiekam palaisti pat bez transporta līdzekļa pārbaudes un varam turpināt ceļu.
Pēc kādiem pāris kilometrim nonākam nākamajā ciemā. Tas ir Haračojas ciems. Ciems nav liels. Tajā ir tikai daži desmiti maju un jau pa gabalu var ievērot tā jaunuzcelto mošeju. Virs ciema piekalnē rēgojas kaut kas līdzīgs ūdens urgai jeb straujam strautam. Turp mēs arī dodamies.
Te mēs nonākam līdz vietai kur no kalnu virsotnes strauji lejup tek ūdens straume. Īsti par ūdenskritumu to nevarētu nosaukt, bet pa šo urgu ūdens lejup burtiski gāžās, kā pa stāvu reni. Faktiski ūdens tek pa tādu, kā no minerāliem dabīgi izveidojušos gultni. Izrādās šo vietu šeit sauc par „Jaunavas bizi” (kriev. Девиче коса)! Un patiešām pa gabalu skatoties šī virpuļojošā ūdens strume ir līdzīga meitenes bizei!
Burtiski pie šī ūdens izveidotā brīnuma ir izveidots neliels atpūtas laukumiņš, kurā ir uzstādīts ļoti interesants piemineklis. Tajā attēlots vīrs ar šaujamieroci un zirgs. Blakus piemineklim uz plāksnītes ir rakstīts, ka šeit attēlotais vīrs ir slavenais čečenu abreks Haračojas Zelimhans (uzv. Gušmazukajevs). Šis vīrs patiesībā ir atsevišķas uzmanības vērts par kuru nu nekādi nedrīkst nepastāstīt!
Čečenu Robins Huds-vientuļais karotājs-abreks Haračojas Zelimhans.
Un tātad! Vispirms kas tad īsti ir abreks? Par abrekiem (dažādās kaukāza valodās: čerkesu-abredž, čečenu-abrug, ingušu un gruzīnu-abrag, osetīnu (kā arī krievu un daudzās citās valodās) –abrek) tiek dēvēti klejojoši laupītāji, vientuļie laupītāji, jeb drošsirīgie laupītāji. Pārsvarā par abrekiem tika saukti vīri, kuri devušies kalnos līdzīgi kā partizāni un nepakļāvās jeb kādiem likumiem. Dažkārt par abrekiem tika dēvēti arī no dzimtām par noziegumiem (pārsvarā slepkavībām) padzītie, vai norobežotie cilvēki. Pēc kaukāza kariem par abrekiem sāk saukt arī tos, kuri vienatnē vai mazākās grupās cīnījās pret pastāvošo Krievijas Impērijas varu. Faktiski tajā laikā Krievijā par abrekiem tika dēvēti gandrīz visi kalnieši, kuri bija nedraudzīgi vai pat naidīgi noskaņoti pret pastāvošo varu un visai bieži šādi abreki nokļuva sabiedrības, un preses redzeslokā un bieži par viņu noziegumiem, jeb varoņdarbiem, tika radītas leģendas kuras visai strauji izplatījās pa tuvāko apkartni, dažkārt pa visu Kaukāzu un pat pa visu Krievijas Impēriju.
Tagad nedaudz iz vēstures par abrekiem un Zelimhanu. Pēc Ziemeļkaukāza Imamāta sagraušans un tā teritoriju nonākšanas Krievijas Impērijas sastāvā, krievu armija uzsāka neuzticamo čečenu deportāciju no kalnu rajoniem uz Terekas stepēm un Čečenu līdzenumu, kur šos ļaudis bija vieglāk uzraudzīt un kontrolēt. Deportācijas bieži notika visai nežēlīgi un bieži daudzi no tiem kuri nepakļāvās, tika pakļauti teroram vai arī tika nogalināti. Nežēlīgā apiešanās ar kalniešiem vairākkārt izraisīja bruņotu pretošanos. No 1877. līdz 1878. gadam, kad Krievija iesaistījās kārtējā karā ar turkiem, Čečenijas un Dagestānas kalnos notika vairākas sacelšanās, un tika mēģināts atjaunot Ziemeļkaukāza Imamātu. Gala rezultātā arī šīs sacelšanās tika apspiestas un to organizātori, un dalībnieki tika nežēlīgi sodīti. Vēl jo vairāk, sodītas tika arī viņu ģimenes un tās atkal tika deportētas vai pat iznīcinātas. Kopumā terors pret vietējiem iedzīvotājiem vēl vairāk pastiprinājās.
Šādā situācijā kalnieši saprata, ka nopietnu masveida sacelšanos pret Impēriju viņi vairs nespēj izdarīt un tad tie uzsāka partizānu karus. Bieži tika organizētas nelielas grupas kalniešu, kuras veica uzbrukumus Impērijas administratīvajiem un militārajiem objektiem. Parādījās arī tādi kalnieši, kuri mēģināja vienatnē cīnīties pret pāridarītājiem. Jo īpaši beiži šādi vientuļie cīnītāji cēlās no represētajām un teroram pakļautajām ģimenēm. Sekojoši Krievijas varasiestādes sāka piekopt savdabīgu kalniešu ģimeņu sarīdīšanas taktiku. Tas izpaudās tādējādi, ka varas struktūras bieži iesaistījās vietējo ģimeņu un klanu konfliktos, un atbalstīja tos, kuri bija daudz maz lojālāki Impērijas režīmam, vai arī tos, kuri bija samaksājuši lielaku kukuli. Bieži notika tiesas procesi, kuros par savstarpēju ģimēņu konfliktu izraisīšanu vienas puses dalībnieki tika apsūdzēti dažādos noziegumos (visbiežāk asinsatriebībā) un tie, parasti varai nelojālās puses pārstāvji, nonāca cietumā vai tika pakārti. Kaut kas līdzīgs notika arī ar mūsu varoņa Zelimhana ģimeni.
Zelimhans Gušmazukajevs piedzima 1872. gadā Haračojas ciemā un šeit pavadīja visu savu bērnību, un jaunības gadus. 1901. gadā Zelimhans jau bija izveidojis ģimeni un dzīvoja pietiekoši turīgi, līdz viņa dzimtai neizcēlās konflikts ar kaimiņu dzimtu, kuras galva ieņēma augstu amatu Impērijas dienestā. Šī konflikta risināšanā tad arī iesaistījās vietējie cariskās varas pārstāvji. Pastāv viedoklis, ka vietējie tiesneši Groznijā tika piekukuļoti, kā rezultātā Zelimhanam par itkā izdarītu slepkavību tika piespriests cietumsods. Pavisam drīz Zelimhanam ar nelielu grupu ieslodzīto izdevās izbēgt no cietuma un sekojoši tie pievienojās jau uz to brīdi slavu ieguvušajām abreku vienībām, kuras jau bija sakušas cīņu pret cariskās Krievijas varas pārstāvjiem.
Kādu brīdi pēc izbēgšanas no cietuma Zelimhans uzturējās un klejoja savā dzimtajā Vedeno novadā līdz laikam, kad Čečenijā izraisās zemnieku nemieri. Zemnieki 1905. gada sacēlās pret Krievijas nozīmētajiem, korumpētajiem, nežēlīgajiem un negodīgajiem vietvalžiem. Pakāpeniski zemnieku pretošanās kustība no līdzenumu rajoniem izplatījās un tai pievienojās arī vairāki kalnu aulos dzīvojošie. Jo īpaši plaši nemieri izcēlās Vedeno rajonā. Tad arī Zelimhans nolēma pievienoties šaj cīņai. Zelimhans pakāpeniski iemantoja īstu nenotveramā un neuzvaramā cīnītāja slavu. Faktiski Zelimhans ar saviem cīņu biedriem uzsāka īstu partizānu karu pret Cariskās Krievijas varas pārstāvjiem. Attiecīgi arī Krievijas vietvalži pastiprināja teroru pret kalniešiem, kuri ļoti labprāt atbalstīja abrekus. Kārtējo teizi tika izpostīti auli, arestēti un nogalinati to iedzīvotāji. Vienā no šādām cariskās armijas soda ekspedīcijām tika nogalināts Zelimhana tēvs un brālis. Šis notikums nesalauza Zelimhanu, tieši pretēji, Zelimhans pasludināja asinskaru pret cariskās Krievijas varas parstāvjiem.
1906. gada aprīlī Zelimhans nogalināja Groznijas apgabala priekšnieku pulkvedi Dobrovoļski kurš bija viens no vainīgajiem pie izrēķināšanās ar Zelimhana ģimeni. Tā pat 1908. gadā par mēģinājumu realizēt repreijas pret zemniekiem tika nogalināts Vedeno apriņķa priekšnieks-pulkvedis Gaļejevs, kurš bija iemantojis īpaši sliktu slavu zemnieku un kalniešu vidū. Savukārt 1910. gadā Zelimhans ar nelielu savu atbalstītāju grupu veica uzbrukumu Groznijas dzelzceļa stacijai nolaupot tur 18000 rubļus, kurus pēc tam dāsni izdalīja no represijām cietušajiem zemniekiem. Tādējādi Zelimhans iguva lielu slavu vietējo iedzīvotāju vidū, kā cīnītājs pret nežēlīgiem apspiedējiem un negodīgiem krāpniekiem -cariskās varas pārstāvjiem. Ļoti interesanti ir tas, ka Zelimhans pirms šādiem uzbrukumiem bieži rakstīja vēstules ierēdņiem ar lūgumu, piemēram: brīvprātīgi atbrīvot kādu negodīgi arestēto, vai lūgumu neveikt represijas pret iedzīvotājiem. Vēl Zelimhans guva slavu kā cēls karavīrs, kurš bieži atbrīvojot savus gūstekņus pat atgriežot tiem personiskos ieročus. Reiz pat esot bijis gadījums (vai nu tā ir leģenda), kad Zelmhanam gūstā nonācis uz šodienu jau slavenais krievu dziedātājs Fjodors Šaļapins! Uzzinot kas ir nonācis viņa gūstā Zelimhans esot palūdzis, lai dziedātājs viņam nodzied kādu dziesmu. Tad nu Šaļapins esot nodziedājis tādu dziesmu, kas Zelimhanu esot aizkustinājusi līdz asarām un viņš esot dziedātāju uz reiz palaidis brīvībā.
Pavisam drīz arī Krievijas presē sāka paradīties raksti par Zelimhana varoņdarbiem, vai noziegumiem, tādējādi padarot viņu vēl slavenāku. Tad nu varas iestades saprata, ka par katru cenu ir jātiek galā ar šādu ienaidnieku, kā Zelimhans un tika izveidots speciāla pagaidu vienība (временный охотничий отряд), kuras vienīgais uzdevums bija noķert vai likvidēt bīstamo abreku un viņa cīņas biedrus. Tomēr labu laiku varas iestādēm ar Zelimhana notveršanu neveicās. Zelimhans te parādījās, te likvidēja kādu kārtējo ierēdni vai militāristu un atkal nozuda. Vienu no pārdrošākajiem pasākumiem ko Zelimhans paveica norisinājās pēc tam, kad krievu karavīri Groznijas tirgū nošāva 17 čečenu zemniekus. Burtiski pēc pāris dienām Zelimhans veica atriebību. Viņš ar saviem vīriem netālu no Gudermezas apturēja armijas dzelzceļa sastāvu un nošāva 17 vilcienā sagūstītos krievu armijas virsniekus (tieši tik pat, cik cilvēku tika nogalināti Groznijas tirgū). Toties pārdrošākais Zelimhana uzbrukums notika 1910. gadā, kad viņš ar nelielu pulciņu savu vīru uz kādu brīdi ieņēma Kiziljaras pilsētu, kur aplaupīja vietējo banku un vairākas valsts iestādes. Pie tam, par šo uzbrukumu varas iestādes bija jau iepriekš informētas, jo pats Zelimhans tiem jau bija nosūtījis vēstuli ar detalizētu uzbrukuma plānu! Tādējādi šis bija notikums, kurš atklāja vietējās varas bezspēcību un bija viens no pazemojošākajiem pasākumiem, kāds tika veikts pret cariskajā Krievijā pastāvošo varas sistēmu.
Par Zelimhana galvu tika izsludināta atlīdzība, kura pakāpeniski tika palielināta līdz tā sasniedza 18000 rubļus (tajā laikā par slaucamu govi tirgū deva 60 rubļus). Tāpat tika nosūtītas vairākas armijas ekspedīcijas ar mērķi notvert nepakļāvīgo pārdrošo abreku. Savukārt auli, kuros it kā tika dota pajumte Zelimhanam tika pakļauti represijām. Neskatoties uz visu minēto ilgu laiku neviens tā arī neuzdrošinājās nodot Zelimhanu un viņa biedrus. Tikai 1913. gadā beidzot atradās kāds, kas paziņoja Krievijas varas iestādēm par Zelimhana atrašanās vietu. Tā 1913. gada 25. septembrī Zelimhans tika ielenkts vienā no Šali apkārtnē esošajām viensētām. Zelimhans gandrīz veselu dienu esot atvairījis vairākus uzbrukumus mēģinot sagūstīt viņu. Tikai agrā 26. septembra rītā, zaudējot vairākus vīrus, krievu zaldātiem izdevās likvidēt Zelimhanu. Vēlāk Zelimhana līķis tika nogādāts uz Šali atpazīšanai. Tur arī tapa vairāki foto, kuros uz abreka līķa fona pozē armijas zaldāti un virsnieki (katram šķita cienīgi nofotogrāfēties jau ar mirušo varoni Zelimhanu). Interesanti ka vēlāk padomju vara Zelimhanu sāka izmantot savā propogandā, kā cīnītāju ar cariskās Krievijas tautas apspiedējiem un cīnītāju par darbaļaužu un zemnieku brīvību. Divdesmitajos gados par Zelimhanu pat tika uzņemta viena no pirmajām padomju propogandas filmām, bet vēlāk viņa vārdā tika nodēvētas arī ciemu un pilsētu ielas, kā arī kāds kolhozs Čečenijā.
Savā ziņā Zelimhans tiešām līdzinās angļu tautas varonim Robinam Hudam, kurš cīnījās pret vienkāršās tautas apspiedējiem. Šodien Zelimhans arī ir viena no čečenu tautā cienijamām un slavenām personībām, kuru var ierindot starp jau iepriekš pieminēto Mansūru, Šamilu un citiem dižiem vainahiem.
Neliels loks pa Dagestānu un Harami kalnu pareja.
Te nu stāstu par pēdējo šīs dienas varoni esmu daudz maz izstāstījis un mēs varam turpināt ceļu. Tuvojas jau vakars un arī laika apstākļi strauji pasliktinās. Šķiet ka tulīt sāks līt lietus. Mēs gan ceram, ka tas nebūs stiprs lietus, jo tālāk kalnos ved grantets ceļš bez asfalta seguma, kuru lietus gāze mēdzot izskalot.
Haračojas ciemā šķērsojam kalnu upi un nu jau dodamies uz kalnu pāreju. Pa ceļam aiz Haračojas ciema, upes ielokā, pamanām pirmo vientuļo torni. Patiesībā tādi šeit agrāk atradušies arī Šali un Vedeno apkārtnē, bet līdz mūsdienām tie nav saglabājušies. Kāpēc tā? Par to jau izstāstīšu nākamajā stāsta daļā.
Aiz upes loka ceļš pa serpentīnu ved augšup kalnos. Aiz pirmā loka pa kreisi paveras skats uz Haračojas ciemu kurā tikko pabijām. No šejienes var labi saskatīt arī jau pieminēto strautu- Jaunavas bizi.
Vēl pāris loku un nu jau kā uz delnas var aplūkot visu Haračojas upes ieleju līdz pat Vedeno ciemam.
Jo braucam augstāk, jo ceļš kļūst šaurāks un sarežģītāks. Jāsaka gan, ka vietām tiek veikti ceļa rekonstrukcijas darbi. Magomeds saka, ka republikas vadība esot iecerējusi tuvāko divu gadu laikā šo ceļu noasfaltēt, bet esot neliela problēma. Kas par problēmu? Par to tulīt pastāstīšu.
Izrādās ka braucot pa šo serpentīnu mēs tulīt nonāksim kaimiņu republikas Dagestānas administratīvajā teritorijā un tikai pie paša Kezenoiam mēs atgriezīsimies Čečenijā. Faktiski ir tā, ka puse Kezenoiam ezers un Čeberlojas rajona lielākā daļa atrodas Antsalas upes (tek Dagestānas virzienā) ielejā, kura ar kalnu grēdām ir atdalīta no pārējās Čečenijas. Faktiski šis ir vienīgais Čečenijas rajons, kurš ir izolēts no parējās teritorijas un uz šo rejonu ir iespējams nokļūt pa diviem ceļim. Viens no tiem ir šaurs kalnu ceļš, kurš šurpu ved no Šarojas rajona puses un tas šķērso augstu kalnu pāreju, kura rudens, ziemas un agrā pavasara periodā ir slēgta satiksmei. Otrs no šiem ceļiem ir šis, pa kuru mēs dodamies tagad un tas met nelielu loku cauri Dagestānas teritorijai, bet tas praktiski ir izbraucams gandrīz visu gadu, izņemot īsus periodus ziemā, kad tas vēl nav attīrīts no sniega, vai īslaicīgi tiek slēgts dēļ izskalojumiem. Tādēļ, kā jau minēju, lai šeit izbūvētu pilnvērtīgu asfaltētu ceļu pastāv problēma.
Problēma ir tāda, ka šāda projekta realizacijai ir nepieciešama Dagestānas varas iestāžu piekrišana un atbalsts, kas vēl jo projām nav saņemts. Čečenijas vadība pat esot piedāvājusi variantu, ka šī ceļa būvdarbi ne visai garajā posmā pa Dagestānas teritoriju varētu tikt finansēti no Čečenijas republikas budžeta. Pagaidām šis jautājums vēl jo projām nav atrisināts. Jāpiebilst gan, ka ceļš šeit ņemot vērā salīdzinoši sarežģītos apstākļus ir pietiekoši labs, lai pa to izbrauktu ar parastu vieglo automobīli.
Tā nu mēs lēnām virzamies augstāk un augstāk līdz nokļūstam biezā miglā, jeb precīzāk sakot mūs ieskauj mākoņi. Burtiski pie paša Harami kalnu pārejas augstākā punkta ceļš sazarojas. Pa kreis tas ved uz Dagestānas ciemu Botliha, bet mums jānogriežas pa labi Makažojas virzienā.
Aiz Harami kalnu pārelas ceļš ved lejup un pavisam drīž mēs atkal iznirstam zem mākoņiem. Te nu paverās lielisks skats uz plašu ieleju, kurā lejā jau var saskatīt Kezenoiam ezera siluetu.
Tā nu ripinām pa serpentīniem lejup un pavisam drīz nonākam Kezenoiam ezera krastā un pāri ezeram jau parādās mūsu šīs dienas galamērķis. Tā ir viesnīca jeb tūrsma komplekss Kezenoiam, kurā mēs uz pāris naktīm arī apmetīsimies.
Kaukāza karu takas noslēgums.
Par pašu ezeru un apkārtējo dabu es pastāstīšu stāsta nākamajā daļā. Tad mēs daudz maz arī apsekosim jau pieminēto Čeberlojas rajonu. Tagad dodamies pa tiešo uz viesnīcu, jo šodienas ekskursijas programma ir pilnībā apgūta.
Tā nu esam nonākuši viesnīcā un iekārtojamies nummuriņos. Tālāk dodamies vakariņās un pēc tām it kā varam mest mieru. Mans gids Magomeds šovakar dodas ciemos pie kāda sava sena paziņas tuvējos kalnos, kur viņš arī pārnakšņos, bet manas naktsmājas ir šeit viesnīcā.
It kā pēc diezgan nogurdinošas dienas varētu atpūsties un iet gulēt! Vēl jo vairāk saprotu, ka rītā arī būs salīdzinoši noslogota diena. Un tomēr! Nemiers kaut kā dīda. Pametu skatu pa logu un nolemju, ka pirms naktsmiera izmetīšu nelielu loku pa tūrsma kompleksa teritoriju.
Tā arī darau. Pametu viesnīcu un dodos ezermalas virzienā. Tikko nolija lietus un ārā ir tk svaigs un patīkams kalnu gaiss. Sajūta lieliska! Domāju aiziet līdz pašam ezera krastam, bet pa ceļām nākas doties garām tūrisma kompleksa pikniku zonai, kur ierīkotas ērtas koka nojumītes.
Te nu pa ceļam pamanu vairākus čečenu vīrus un jauniešus. Ieskatos vērīgāk uz redzu ka pāris vīri rokās tur automātiskos ueročus. Sākotnēji pat padomāju, ka kaut kur kalnos varbūt notiek kāda speciālā operācija! Izradās ka nē. Ejot garām šaj kompānijai vīri šķiet ievēro, ka neesmu vietējais, nedz čečens, nedz Krievijas pilsonis. Tad nu šie uzrunā mani un it kā starpcitu pajautā, vai es nevarētu viņiem uztaisīt pāris foto kadrus un pec tam tos nosūtīt pa e-pastu. Protams ka varu! Tā nu sākām bildēties un pārmijam pāris vārdu.
No kuriesnes? Vai patīk Čečenijā? Ko domāju par čečeniem? U.t.t. Tā sacīt tieku ar interesi iztaujāts. Izradās ka ārzemnieki šeit ierodas ļoti reti un ja nu kāds atbrauc tad vietējie ļaudis izrāda ļoti lielu intersi, jeb ziņkāri par tādiem. Arī man sāk kļūt interesantāk un es ta pat saku uzdot jautājumus.
Tad nu uzzinu arī šo to par satiktajiem čečenu vīriem. Izrādās, ka viņi dienē Čečenijas iekšlietu ministrijas speciālo uzdevumu vienībā. Pirms pāris nedēļām daži no viņiem esot viesojušies Jordānijā, kur ņēmuši dalību kaut kādās starptautiskās sacensībās kurās dalību ņēmuši speciālo vienību karavīri no dažādām valstīm un tiesi čečenu vienība esot izcīnījusi šo sacensību galveno balvu. Tagad kā pateicību par saniegumiem starptautiskajā arēnā un Čečenijas vārda nešanu pasulē, komandas dalībniekeim republikas vadība piešķīrusi apmaksātu atpūtu Kezenoiam tūrisma kompleksā. Protam,s ka par ikdienas trenniņiem arī šeit netiekot aizmirsts. Vēl jo vairāk, kompleksa teritorijā ir uzbūvēta lieliska sporta zāle.
Šovakar pēc kārtīgiem trenniņiem esot brīvais vakars, kad pie vīriem ciemos ieradušies radinieki un draugi, un viņiem esot ieplānots pkniks ar gaļas cepšanu. Galu galā kompānija uzaicina arī mani pievienoties šim gaļas cepšanas pasākumam. Nu protams, neatsakos!
Pēc foto sesijas vīri dodas uz vietējo mošeju veikt vakara lūgšanos, bet es ātri dodos uz viesnīcu paņemt kādu siltāku drēbi, jo saprotu, ka šāda gaļas cepšana šeit var ieilgt. Tā tas gala rezultātā arī bija! Pasēdējām līdz dziļai tumsai. Jēra šāšliks, svaigi no mājas dārziem vesti dārzeņi un dažādi marinējumi. Lieliski! Protams, nekāda alkohola! Kā jau iepriekš minēju, Čečenijā kā musulmaņu zemē pret alkoholu ir stipri negatīva attieksme. Man arī nemaz neprasījās pēc stiprās dziras. Vispār kopumā izvērtās ļoti patīkams vakars. Apspriedām dažādas tēmas. Daudz ko uzzināju jaunu un interesantu par šodien notiekošo Čečenijā. Īsi sakot pat ļoti vērtīgs un interesants vakars.
Kartē: 1. Argunas pilsēta, 2. Širajurtas brīvdabas muzejs, 3. Šali pilseta, 4. Vedeno ciems, 5. Haračojas ciems, Jaunavas bize un piemineklis Zelimhanam, 6. Kezenoiam ezers.
Tagad man laiks arī noslēgt šo stāsta daļu, kura sanāca īpaši gara. Patiesībā jau tā centos visu saīsināt, bet vienalga gribās visu izstāstīt un lai to izdarītu, tad jau teksts sanāks veselas grāmatas garumā. Pagaidām tikai gribu pateikties tiem, kuriem bija liela pacietība un interese izlasīt manu rakstu!
Piebildīšu vēl, ka drīzumā taps arī trešā stāsta daļa, kurā jau tsāstīšu par redzēto Čečenijas augstkalnu rajonos. Tad kā jau solīju pastāstīšu par Čeberjojas rajonu, no kura pēc otrā pasaules kara tika deportēti pilnīgi visi iedzīvotāji. Pastāstīsu arī par Šarojas pasakini skaisto Kalnu rajonu. Pēc tam pabūsim Itumkalē rajonā, kur apskatīsim leģendāro saules zemes Malhistas pilsētu Coi Pede. Noslēguma apmeklēsim vēl vienu ļoti īpašu objektu-brīvdabas etnogrāfisko muzeju Dondi Jurt Urus Martanas pilsētā. Par to visu drīzumā.
Tagad vēlreiz paldies par veltīto uzmanību un uzredzēšanos!