Ar jahtu uz Kihnu salu Igaunijā
|
Andra Eglīte
|
Vējiem līdzi....
11.-13.09.2015.
Nav jau māksla iesēsties mašīnā un doties uz kādu tuvāku vai tālāku vietu ekskursijā... Vajag tai lietai piešķirt ‘’smeķi’’ – piemēram doties kopā ar labiem draugiem, iepazīstot jaunus un interesantus cilvēkus un nomainīt pārvietošanās līdzekli uz kaut ko netradicionālu! Tā arī sākās mans pirmais ceļojums uz jahtas
Kad visi piektdienas darbi un nedarbi apdarīti un visas domas par tiem tiek ‘’noliktas plauktiņā’’, ierodamies Andrejostā (http://www.andrejosta.lv/), lai baudītu vienu saulainu, interesantu, viļņainu un smiekliem piepildītu ceļojumu uz Kihnu (https://lv.wikipedia.org/wiki/Kihnu) salu ar jahtu Kriter (http://www.arjahtu.lv/tag/jahta-kriter/) !!!
Sagaidām saulrietu, vērojot jahtas Andrejostā – tās liekas tik nesatricināmas un mierpilnas- liegani šūpojas viļņos, gaidot savu uznācienu. Sagaidot tumsu, esam uzpildījuši degvielu, pavakarējuši un uzkoduši, ir ieradusies pilna komanda un varam startēt plašajā, nezināmajā, atklātajā jūriņā! J Mūs pavada Rīgas ostas rosība, smaržas, dažnedažādās skaņas un gaismas, pēc kurām mēģinām uzminēt kas ir kas...
Sarunas, sarunas, sarunas.... un naktsmiers kā šūpulī
Ar sauli austot esam sasnieguši savu gala mērķi – Kihnu salu (latvieši dēvē to par Ķīļu salu). Vēl tik katra, uz jahtas esošā, vīra palīdzīgā roka un esam pietauvojušiem mierīgajā un klusajā ostā.
Kā iepriekš lasīts, tad ‘’Kihnu ir septītā lielākā no 1500 Igaunijas salām. Pirmie to apdzīvojuši roņu mednieki un zvejnieki. Kamēr vīri atradušies jūrā, salu pārvaldījušas sievietes, tāpēc Kihnu izveidojusies matriarhāta sabiedrība, kurā nozīmīga loma ir kultūras vērtību saglabāšanai.
Viena no Kihnu raksturīgākajām lietām ir sieviešu rokdarbi - zeķes, cimdi, svārki un blūzes, kurus raksturo spilgtas krāsas, sarežģīti izšuvumi un košas līnijas, un to motīvi sakņojas senajās leģendās. Atšķirībā no salas vīriešiem, sievietes tradicionālos tērpus valkā arī ikdienā, tāpēc nebrīnieties redzot tautastērpā tērptu kundzīti braucam ar motociklu vai traktoru.
Kihnu ir ideāla vieta pastaigām, zvejošanai, braukšanai ar divriteni vai vienkārši draudzīgo vietējo iedzīvotāju iepazīšanai.’’ (http://turismagids.delfi.lv/es-celoju/mieru-tikai-mieru-kihnu.d?id=43298393)
Kihnu ir lielākā sala Rīgas jūras līcī, tās platība- 16,4 km2. Sala ir 7km gara un līdz 3,3km plata, tās augstākais punkts ir 8,5m virs jūras līmeņa. Lielākā ievērojamākā vieta ir sala pati – tās daba, cilvēki atmosfēra.
Mūs jūtami ir pārņēmis jūras un šīs salas miers, jo absolūti nesteidzīgā garā izbaudām burvīgi saulaino rītu un gardās brokastis (tik lielu bļodu omletes vēl nebiju cepusi), un dodamies paši lūkot šīs igauņu salas ievērojamākās vietas, jūras piekrasti un cilvēkus, lai salīdzinātu ar lasīto un veidotu savējo sajūtu un stāstu par Kihnu
Riteņu nomā mums pat jāpiepūlas, lai kādu atrastu, kas vēlētos mums iznomāt riteņus. Tā vien šķiet, ka tūrisms šeit ir pats par sevi saprotams un klientu piesaistei īpaša uzmanība nav jāvelta.... (atmiņā uzaust iepriekš lasītais par salu – ‘’mieru tikai mieru’’). Kā vēlāk secinām, tad arī lasīt mums jāprot igauniski, jo neviena norāde (izņemot rent – pie riteņu nomas) citā mēlē nav rakstīta – pat ne muzejā!!! Bet tā kā paši esam pielāgojušies šim mierpilnajam noskaņojumam, tad tas drīzāk mūs uzjautrina, kā aizkaitina vai sadusmo
Salu nolēmām izbraukāt krustu šķērsu, jo laiks mūs lutina, un ir neparasti silta un saulaina rudens diena! Kā sākuma punktu izvēlamies – bāku (https://www.visitestonia.com/lv/kihnu-b%C4%81ka), kas kādu laiku ir bijusi slēgta apmeklētājiem. Tā ir viena no četrām čuguna bākām Igaunijas piekrastē. Tā tika uzcelta 1865.gadā, piegādājot jau gatavas bākas daļas no Anglijas un pēc tam no Kihnu tās saliekot kopā vienā būvē. Arī mūsu ceļa biedrene ‘’Zīle’’ nenobijās un baudīja lielisko skatu uz jūru, lai gan nokļuva diezgan bīstamā situācijā un gandrīz veica 29m lidojumu (https://www.facebook.com/Zilecelo?fref=ts) Vērojot bāku no malas, pa akmeņu akmeņiem, aizstaigājām līdz raga galam, un, nevarot sasniegt nākamo atbalsta vietu, novilku apavus un izbaudīju spa kājām. Atradu īpašu akmeni, kura sūna izskatījās kā dabas veidots musturs...
Visa ceļa laikā redzējām trīs veikalus. Pārdevējas runāja tikai igauniski. Vienā veikalā mēģinājām sarunāties krieviski, un mums šķiet, ka sapratāmies. Lieki piebilst, atgriezāmies tajā atkal
Un kā tad mēs varētu teikt, ka esam pilnībā iepazinušies ar salu, ja neieietu Kihnu salas novadpētniecības muzejā (http://www.rannatee.ee/kihnu-muzejs), kurš iekārtots bijušajā Sērekilas skolas ēkā! Interesants jau no ārpuses- gleznojumi ar sadzīves ainiņām, diezgan daudz vēsturiskie uzskates materiāli, filma par dzīvi uz salas, tautas tērpi! TIKAI – viss igauniski! Visu ceļu vērojām cilvēkus, lai nepalaistu garām kundzītes, kas brauc uz īpašajiem mocīšiem ar kravas kasti blakus tautas tērpā, bet redzējām tikai šo transportlīdzekli un tanti uz riteņa J Satikām vēl dažus ekskursantus, kas runāja latviski un igauniski.
Tā laiski riteņojot, baudot dabu, jūras krastu un piknikojot tik ātri paskrēja laiks. Vienīgais, ko tā arī nerealizējām – neredzējām nevienu, kas vēlētos mums pārdot vai nu svaigu vai tikko kūpinātu zivi!!! Tā arī palika šī nepiepildītā sajūtu garša uz mēles. Satikām savu kājāmgājēju grupu un apmainījāmies iespaidiem. Tā kā viņi bija sasēņojuši pietiekami daudz uz salas augošo sēņu un mēs akceptējām tās riskēt nobaudīt un pagatavot, mūsu uzdevums bija sameklēt un nopirkt vakariņām kartupeļus – likās absolūtu vienkāršs uzdevums!!! Vajadzēja jau mums iedomāties, ka tādā salā, kur dzīvo tikai aptuveni 500 cilvēki, katram ir sava saimniecība vai draugs, kas audzē kartupeļus un veikalā tāda prece –neeksistē J Tā nu līdzēja mums pārdevēja, kas saprata krieviski un ieteica doties uz kādu māju un personīgi jautāt par kartupeļu iegādi. Tā kā visu ceļu bijām vērojuši apkārtni un rosīgo sestdienas talkošanas dienu kartupeļu laukos, redzējām, kurās mājās traktors iedudina vedot tupeņu kravu.... Bingo! Pirmās mājas, un rezultāts IR – šeit tiešām ir laipni un atsaucīgi cilvēki!
Pēc gardum’ gardajām vakariņām, nolemjam kopīgi doties skatīties saulrietu, jo debesis ir skaidras un laiks ir īpaši silts un vasarīgs. Kā nu gadījās kā ne, tas izvērtās par varen’ jauku ekspedīciju pa salu – ieklīdām vietās, kur ar riteņiem vēl nebijām šodien bijuši – meža takās, atpūtas bāzē, meža kazeņu puduros, lidlaukā, kur ieeja tikai ar atļaujām un pat gribējām apmeklēt bāru, bet tas gaidot mūs bija ieaudzis palielos krūmājos! Lieki teikt, ka saulrietu pilnībā neredzējām, jo nepaspējām šķērsot kājām salu, bet vakars tik un tā bija izdevies!!!
Ar nepacietību gaidīju rītu, jo manī kaut kas virmoja, ka tieši šodien un šajā vietā ir jāpieceļas laikus, lai sagaidītu saulrietu uz salas.... Un jā- tas bija tā vērts!!! Visapkārt tik kluss un mierīgs, vienīgais mans sabiedrotais bija vējš, kas pamazām pastiprinājās un čukstēja, ka mājupceļš būs īpašs. Par saullēktu lai runā bildes, bet saulītei ceļoties arvien augstāk un augstāk, novēroju arī bangojošu viļņu mošanos. Dodoties atpakaļ uz jahtu, vēl uztaisu kādu foto, un tad jau redzu rosīgo jahtas kapteini Jāni, kas satraucies vai kāds svešinieks nav ieklīdis uz mūsu klāja
Tik fantastiski ir kaut kur doties, kad viss notiek nesteidzīgi un tik viegli. Ar Inesīti izmantojam iespēju ieiet ostas ēkas dušiņā un svaigu skatu sākt burvīgu svētdienu ar brokastu gatavošanu, kopīgu rīta kafijas un tējas baudīšanu un došanos jūrā ar pilnu jaudu!
Beidzot izjutu, ko nozīmē doties ceļā ar pilnām burām – šķiet gājām 85grādu leņķī un šķita, ka teju, teju būsim otrādāk! Bet pavisam ātri pieradu un nepieķēru sevi ik pa minūtei domājot, ka jāskrien pēc drošības vestes! Viens no iemesliem, kāpēc domas par iešanu pēc vestes atkrita, bija apgrūtinošā pārvietošanās jahtas iekštelpās, un tualetes apmeklējums prasīja īpašu koncentrēšanos un līdzsvara meklējumus savā fiziskajā ķermenī Varu jau pat nepieminēt, ka ēst gatavošanu šajos apstākļos bija īpaša manevrēšanas māksla un gala rezultāts- šedevrs. Mums kā dejotājām izdevās!!! Labi, ka nepiemetās jūras slimība
Laiski baudot burāšanu un lielisko kompāniju fantastiskās apkalpes aprūpēti, neviļus pienāca vakars un ilgi gaidītais saulriets, ko šoreiz atkal neredzējām, jo ieejot Latvijas ūdeņos savilkās mākoņi, kas neļāva izbaudīt pēdējos saules starus, kas mūs priecēja visu ceļojuma laiku.
Paldies par fantastisko piedzīvojumu un jaunām sajūtām! Ja vēlies dzirdēt pilnīgāku ceļojuma aprakstu un vizuālo dokumentāciju, zvani vai brauc ciemos uz tasi tējas un nesteidzīgām sarunām par jaukām un skaistām lietām!
apstājies
paliec
tev nevajag daudz
tikai
vien lēktu un rietu
apstājies
ieklausies
vējam par spīti
ieklausies
sirds balsī svētā
apstājies
paliec
tev nevajag daudz
tikai
vien sauli un vēju
tikai vien sārtu
debesu malu
saullēktu redzēt
un rietu
apstājies
ieklausies
tev nevajag daudz...
/Inese Tropa/
BILŽU GALERIJA - http://www.draugiem.lv/user/3596355/gallery/?aid=60956998