Budapešta – pilsēta, ko baudīt

Igors Kasjanovs 05.07.2015 9 min lasīšanai

Kā vienmēr, publicēju savu ceļojuma atskati - šoreiz par Budapeštu. Kā vienmēr var lasīt šeit, vai manā privātajā blogā (http://www.miesnieks.com/2015/07/budapesta-pilseta-ko-baudit.html; atšķirības nekādas - blogā varbūt mazliet labāks formatējums). Lai labi lasās un veiksmīgus turpmākos ceļojumus!

2012. gadā biju pirmo reizi biju Budapeštā (skat. manu ceļojuma aprakstu). Toreiz man pilsēta atstāja divējādu priekšstatu – no vienas puses neaprakstāms skaistums (īpaši arhitektūra un Donavas tilti), no otras puses visai liela netīrība ar nabagiem uz ielām, haoss tūristiem utt. Tāpēc ar zināmām bažām lūkojos šī gada brauciena virzienā. Tāpat kā 2012. gadā šis daļēji bija darba brauciens, kuram klāt ņēmu atvaļinājumu, tādēļ nevarētu teikt, ka tas ir bijis atvaļinājuma brauciens.

Šoreiz Budapeštā pavadījām pilnas septiņas dienas, kas, manuprāt, ir ideāls ceļojuma ilgums uz Budapeštu. Ja būs mazāk nepaspēsi īsti izbaudīt pilsētu, ja par daudz, sāk nogurdināt (vismaz pēc Rīgas).

Pirmā lieta, kas uzreiz jāteic – Budapešta šo 3 gadu laikā ir mainījusies. Turklāt uz labo pusi. Iespējams, tas tikai mans, tūrista viedoklis, bet Budapešta ir spērusi soli uz priekšu attīstībā. Beidzot ir labiekārtota Budas puse, t.i. ir pieejama visa iespējamā infrastruktūra – lifti, elevatori, transports. Ir izveidoti skaisti dārzi Budas kalna pakājē. Arī citos tūrisma objektos ir parādījusies angļu valoda gan rakstiski, gan mutiski – vairs nav jāizmanto zīmju valoda, lai izskaidrotu, ko vēlies. Un kas pats svarīgākais, ka pilsēta vairs nešķiet viens liels haoss - viss ir saprotams.

Pie pozitīvajām lietām var minēt, to, ka informācija tūristiem ir uz katra soļa, daudzās vietās ir tūrisma informācijas biroji, kas ir ļoti kompetenti un var atbildēt uz visiem jautājumiem. Metro ir būtiski uzlabots, vairs nav jābrauc metāla konservu kārbās, kā tas agrāk bija 2.līnijā (tiesa vienu šādu kārbu dabūjām arī šoreiz 3.līnijā). Cilvēki ir pretīmnākoši, un nevienā mirklī īsti nejutos kā tūrists, kuru cenšas "apkāst". Patīkama pārmaiņa ne tikai pret agrāko Budapeštu, bet pret daudziem citiem Eiropas galamērķiem. Un tagad galvenais, varbūt nepārāk populārs apgalvojums, bet, ja man ir jāizvēlas - Parīze vai Budapešta, es izvēlos pēdējo. Kādēļ?

Jā, joprojām ir daži mīnusi. Joprojām ielās, īpaši vakaros, daudz bezpajumtnieku. Tiesa to gandrīz 20 dienu laikā, ko abos ceļojumos kopā esmu bijis Budapeštā, neviens nav nācis klāt un kaut ko lūdzis. Mazliet uzmanīgu dara lielo ceļojuma portālu brīdinājumi par pārtikas un ūdens kvalitāti, bet, manuprāt, tie ir pārspīlējumi. Ēdām restorānos, uz ielas ņēmām Kebabu, ēdām centrāltirgus ieskrietuvē, pirkām tirgū ēdienu un gatavojām paši utt. Nekādas vainas - varbūt noveicās.

Jebkurā gadījumā iesaku tiem, kas vēl nav bijuši Budapeštā, pasteigties. Es domāju, ka 5-10 gadu laikā Budapešta būs Eiropas tūrisma metropole. Šobrīd vienkārši pārāk daudzi neapzinās pilsētas skaistumu un sniegtās iespējas. Tieši tagad ir iespējams piedzīvot patieso Budapeštas šarmu - klīst pa šaurajām ieliņām Ebreju rajonā, ēst burgeri Szimplas graustu bārā, skatīt saulrietu pār Budas kalnam, vērot Mārgaretas salas strūklaku šovu, doties peldēties ar vietējiem Ungāriem termālajos ūdeņos...un vienkārši apmaldīties Budapeštā... Vai tas būs iespējams pēc kāda laika? Domāju, ka nē - tūristi pārpludinās, un ko tur liegties, arī nedaudz pabojās pilsētu. Īpaši tādēļ, ka 3 stundu brauciena attālumā ir vēl viena fantastiska pilsēta - Vīne. Domāju, ka daudzi tūristi no ārpus Eiropas (ASV, Āzijas) turpmāk šo divu pilsētu apmeklējumu apvienos vienā must-see komplektā.

Vietas, ko apskatīt, lietas ko sadarīt:

· Arī šoreiz apmeklējām abus populārākos termālos ūdeņus – Gellert un Sēčenī. Pirmajā iepriekšējā reizē nebijām bijuši. Gellert atrodas skaistā ēkā, ko vērts apskatīt tīri no arhitektūras viedokļa. Tomēr jāteic, ka šī ir tūristiskāka vieta un mazliet vairāk fancy style. Kamēr īstais vietējo cilvēku pasākums tomēr ir Sēčenī – tur joprojām vietējie spēlē šahu baseinā, pieejams liels klāsts dažādu mineralizētu baseinu. Abi ar Polundru bijām vienisprātis, ka vienreiz uz Gellert vajag aizdoties, bet turpmākā mūsu izvēle tomēr bija par labu Sēčenī termālajiem ūdeņiem. Vēl var apmeklēt Rudas, bet mūsu klātbūtnes laikā tās bija daļēji slēgtas, turklāt darba dienās joprojām pirtis ir atsevišķas – sievietēm un vīriešiem.

· Pagājušajā reizē apmeklējām Nyuagati dzelzceļa staciju. Šoreiz gājām uz otru pilsētas staciju – Keleti. Manuprāt, pat skaistāka stacija, lai arī stacijas apkārtne mazliet…ēmmm...šaubīga. Tomēr pašā stacijā, kreisajā pusē (ja no centrālās ieejas vērtē) ir ļoti skaista kafejnīca veco dzelzceļa staciju stilā. Neko vairāk par tēju un kafiju neatļāvāmies tur, bet vieta skaista. Tā kā, ja kāds ir dzelzceļa staciju entuziasts (kā es), tad šo noteikti iesaku apmeklēt.

· Ungāru virtuve. Šoreiz mūsu ceļojuma nebija tik karsti kā iepriekšējā reizē. Tas bija zināms pluss – varējām arī ko ieēst. Šoreiz izgaršojām vietējo virtuvi visai ekstensīvi.

o Vairākas reizes ēdām pīli. Ja ko Ungāri māk pagatavot, tad tā ir pīle. Tik daudz pīli, cik šajā vienā nedēļā, es savā mūžā nebiju ēdis.

o Vietējais Foie Gras – nav tik trekns kā franču analogs, bet manai gaumei pat patīkamāks.

o Gulašzupa – nobaudījām gan tikai vienu, bet bija ļoti laba, Rīgā tādu ēdis nebiju, jāpamēģina aiziet uz Hungaricum Skolas ielā.

o Lielopu gaļas sautējums ar Galušku (mazi makaronveidīgi izstrādājumi). Pats regulāri gatavoju Liellopu gaļas sautējumu dažādās variācijās, t.sk. mēģinot replicēt Ungāru versiju. Bet jāteic, ka tas, ko ēdu šoreiz Budapeštā bija labākais manā mūžā. Parasti smejamies, ka tradicionālo virtuvi ceļojuma galamērķī ir grūti dabūt – bieži vietas, kas slavenas ar kādu ēdienu, ir tik ļoti pārbāztas ar tourist-traps, kas dabūt īsto ēdiena garšu ir gandrīz neiespējami. Bet šoreiz paveicās. Tādēļ, ja kāds ir Budapeštā, un ir vēlme nogaršot lielisku liellopu gaļas sautējumu – restorāns "Menza". Brīdinu gan, ka ēdiens visai trekns. Starp citu – gulašzupa šajā vietā arī bija ļoti ok.

o Kūkas. Iepriekšēja reizē bija tik ļoti karsti, ka par kūkām pat nedomājām. Šoreiz gan sanāca kūkas paēst. Kūku virtuvē, protams, ir ļoti spēcīga Austrijas ietekme. Lielākajā daļā kūkotavu būs pieejamas virkne Austrijas slaveno kūku. Tāpēc jo vairāk interesanti ir pagaršot Esterhazy torti, ko līdz šim biju garšojis, bet ļoti dažādās variācijās citur Eiropā. Tiek uzskatīts, ka šī torte gan ir cēlusies tieši Budapeštā 19.gs. beigās. Ja ir vēlme pēc skaistas kūkošanas, tad īstā vieta ir nevis uz Vāčī ielas, kur ir pilns ar tūristu slazdiem, bet gan Book cafe, kas atrodas grāmatnīcas otrajā stāvā Andrassy ielā 39. Var gadīties, ka jāpagaida, bet tā nav tā vieta, kur būtu ļoti jāsteidzas.

o Vīni. Iepriekšējā braucienā nesanāca īsti izbaudīt vīnus. Es biju apslimis, un vīnus nedzēru, bet Polundrs visu laiku iegrābās kaut kādā ne pārāk labā vīnā. Šoreiz gan varētu teikt, ka gāja daudz labāk. Kā jau sarkanvīna cienītājs, varu teikt, ka Ungāru Kadarka vai Kekfrankos ir ļoti pa manai gaumei, lai gan jāsaka, ka variācija arī ir ļoti liela. Šķiet garšoju 3-4 Kadarkas, visas diezgan atšķirīgas. Vēl noprovēju Bor Forras, kas tas pats Austrijas Blaufrankisch vien ir, kas man bija patīkams pārsteigums – lētākā alternatīva. Vienās vakariņās dzērām arī vietējo Tokaj Azsu. Polundrs novērtēja atzinīgi, mans viedoklis nav mainījis kopš iepriekšēja brauciena – pē.

o Vieta, ko varam noteikti ieteikt, ir Hungaricum Bisztro – lielisks restorāns netālu no Parlamenta ēkas, kas gan nav bistro, bet restorāns. Pasniedz Ungārijas mājas virtuvi. Ņēmām ceptu pīles kāju, kas bija patiešām lieliska, bet arī par pārējiem ēdieniem ir ļoti labas atsauksmes. Turklāt cenas ļoti demokrātiskas. Vienīgi – telpa ir maza, tāpēc, ja ir vēlme doties uz šo restorānu, tad vērts rezervēt pāris dienas iepriekš. Ļoti laba apkalpošana un mājīga atmosfēra.

o Budapeštā viens no tūristu iecienītajiem galamērķiem ir tirgus. Tur var atrast populārākās Ungārijas gastro-preces – papriku, desas, sierus, garšvielas, paslinkas, vīnus utt. Bet var arī doties uz galveno Vasarcsarnok (tirgus) vienkāršī kā uz tūrisma galamērķi. 2.stāva var atrast arī dažādas ēstuves un suvenīrus. Mēs gan esam iecienījuši mazāku tirgu, kas atrodas starp Hold un Vadasz ielām netālu no Szabadsag ter parka. Šoreiz "spiedām" uz vietējiem saldajiem ķiršiem, meloni, vietējo sieru un desu.

o Viens no šī ceļojuma atklājumiem (gan pateicoties Hungaricum veikalam Rīgā) bija pelnu siers. Ļoti gards kazas siers, noteikti iesaku pamēģināt.

o Vēl viena brīnišķīga vieta, kas gan maz saistīta ar tradicionālo Ungāru virtuvi – ceptuve A Table – franču tipa boulangerie ar nenormāli garšīgām kūciņām, bagetēm un maizītēm. Šim iestādījumam ir piecas filiāles, bet mūsu iecienītākā bija Arany Janos ielā – maza, klusa un romantiska vieta gandrīz pašā centrā. Īpaši iesaku pagaršot Le Mille-feuilles (līdzīgs Napoleona kūkai). Lai arī parastu neesmu tādu cienītājs, šī bija ārkārtīgi garda.

· Kāpiens Gellert kalnā aizņem kādas 20-30 minūtes, bet ir tā vērts. Ne tik daudz Citadeles un pieminekļa dēļ, kas atrodas kalna galā, cik skata dēļ uz pilsētu. Brīnišķīgs skats, kur no malas var novērtēt abas puses – Budu un Peštu. Šķiet atradu vietu, no kuras top, šķiet, 40% no visām Budapeštas panorāmas bildēm. Godīgi sakot, biju iedomājies, ka tas ir nedaudz tuvāk pilsētai. Pieņemu, ka bildēts tiek ar diezgan "gariem" objektīviem.

· Margaretas sala – brīnišķīgs parks uz salas, kur īpaši karstajās dienās paglābties no svelmes. Bijām šajā salā arī iepriekšējā reizē, bet šoreiz to ir papildinājusi rekonstruēta strūklaka. Vakaros, kad satumst, ir īsts strūklaku/mūzikas šovs. Izskatās ļoti, ļoti iespaidīgi. Vismaz tagad vasarā, izrādes sākums noteikti bija 21:00 (ilgums mazliet zem stundas), bet runā, ka ir arī 22:30. Vietas, gan jāieņem laicīgi, jo pasākums ir ļoti populārs (un, protams, bezmaksas). Nelielu video uzfilmēju – var apskatīt te, kvalitāte gan visai mērena – filmēju no vietas, kur sēdēju, un dzīvē, protams, daudz iespaidīgāk.

https://youtu.be/JlSGqn6h64c

· Atcerieties dzeltenos Ikarus busus, kas kursēja pa Latvijas ielām un ceļiem? Budapeštā tie (lai arī zilā krāsā) joprojām braukā. Turklāt sarkanā krāsā ir tādi paši vien ar piekabinātām stangām un tādējādi tie ir…trolejbusi. Salīdzinājumā ar 2012. gadu gan to ir kļuvis mazāk, tāpēc man bail, ka vēl pēc pāris gadiem arī šie jau būs nomainīti. Speciāli izbraucām dažas pieturas ar 26. autobusu (no Nyuagati stacijas līdz Mārgaretas salai), lai atcerētos kolorītu. Viss tāpat – tā smarža, skaņas. Nožēloju, ka nepabraukāju vairāk.

· Netradicionālāku vietu cienītajiem noteikti jāaiziet uz Szimpla – viena no alternatīvajām atpūtas vietām un jauna Budapeštas trenda – ruin pubs – aizsācēja. Pēc būtības iepriekš degradēta teritorija pārveidota par izklaides vietu – kafejnīcu, klubu, kino. Brīvdienu rītos tur notiek arī vietējo lauksaimnieku un mājražotāju tirdziņš, kur var nopirkt dažādus Ungāru gardumus (turklāt "bio" un " organic&quot. Tieši blakus Szimplai ir streetfood pagalms, kur var nobaudīt dažādus populāros ielas ēdienus – hotdogus, burgerus, wokus utt. Vispār ruin pub koncenpts kļuva ārkārtīgi populārs Budapeštā, tagad rajonā ir neskaitāmi līdzīgi iestādījumi. Rīgā pat īsti nenāk prāta ar ko salīdzināt. Šķiet kādā mirklī EcoCatering mēģināja iedzīvināt savu pagalmu ar šādu ideju, bet laikam restorāna ideja guvusi virsroku.

· Viena no populārajām vakara tusiņu vietām – Gozsdu Udvar – faktiski pasāža pilna ar kafejnīcām, restorāniem, bāriem. Visai dzīvīga vieta ne tikai vakaros, bet arī pusdienlaikā.

· Parlaments šobrīd ir atvērts tūristu apmeklējumiem. Ir izbūvēts apmeklētāju centrs. Dienas laikā ir vairākas tūristu grupas dažādās valodās. Labāk atnākt kādu stundiņu pirms plānotā tūres, lai varētu dabūt biļetes – mēs uz ENG grupu nedabūjām, gājām RUS grupas pavadībā. Pats Parlaments no iekšas izskatās gandrīz tikpat iespaidīgi kā no ārienes. Daudz zelta apdarē, ļoti grezni. Tūre aptuveni 40-50 minūtes. Ja runājam par eksterjeru, tad uz Parlamenta ēku ir vērts apskatīties divas reizes - dienā un naktī. Man pat nakts variants patīk vairāk - detaļas izceļas vairāk.

· Budas kalns - man vienmēr ir paticis tas, cik mierīgi ir augšā - Budas kalna pusē. Tur ir pati Budas pils, Zvejnieku bastions, bet vēl vairāk man patīk pašas klusās ieliņas un māju arhitektūra tajā pusē. Atsevišķos momentos nezin kādēļ atgādina kaut ko no Kurzemes (Ventspils, Kuldīgas). Dienā, ko pavadīju sanāksmēs, Polundrs apmeklēja arī Matiasa (Matthias Church) baznīcu, kas esot ļoti skaista un neparasta arī no iekšpuses, nav gluži tas, ko sagaidi, apskatot baznīcu no ārpuses. Tāpēc, ja ir iespēja, ieskatieties arī iekšā.

· Budas kalna dārzi (Várkertbazár) – pils kalnā esošie pils dārzi, kas tik šogad ir attaisīti plašākai publikai. Turklāt tagad, lai nokļūtu Budas kalnā nav obligāti jāizmanto 16.autobuss (Pietura Peštas pusē no Ķēžu tilta priekšas) vai salīdzinoši dārgais funikulieris, bet gan var izmantot iebūvētos elevatorus vai liftus.

· 1.metro līnija – otra vecākā metro līnija pasaulē, kas savieno pilsētas centru un pilsētas parku. Vērts kaut vai, pastaigājoties pa Andrassy ielu, nokāpt metro stacijās – ļoti skaistas.

Ceļojumu pabeidzām uz nedaudz negatīvas nots - sadauzījām fotoaparāta objektīvu, bet tā pēdējā bilde, manuprāt, sanāca patiesi majestātiska.

Pārējās bildes no mūsu ceļojuma:

https://goo.gl/photos/eCzBTgNTM5B7A3BJ8

P.s. Paldies Laimai un Janošam par konsultācijām par apmeklējuma galamērķiem un vakariņām.

Reklāmas pauze. Ja ir vēlme, ko nogaršot no Ungārijas ēdieniem, tad Rīgā salīdzinoši nesen ir veikals/ēstuve saukta "Hungaricum", kur pusdienās var dabūt Ungāru zupas (dažreiz arī ko vairāk), un veikalā iepirkt Ungārijai raksturīgās preces – desas, sierus, vīnus, dažādas mērces utt. (īpaši iesaku kazas sieru pelnos). Veikals atrodas Ģertrūdes ielā 5a, bet ieeja no Skolas ielas (faktiski Skolas un Ģertrūdes ielas krustojums). Tāpat biezi Hungaricum var atrast arī dažādos amatnieku/mājražotāju tirdziņos (šķiet ir redzēti arī Kalnciema tirdziņā).