Viena diena Kurzemes pusē, 2.daļa

  • 2 min lasīšanai
  • 12 foto
Pamazām tuvojās vakars. Atstājuši ne visai viesmīlīgos strausus, kuri visu mūsu uzturēšanās laiku par brīidinājuma zīmi knābāja aploka režģi, kā arī viesmīlīgos saimniekus, kurus jau gaidīja nākamā interesentu grupa, devāmies uz Liepāju, pa ceļam uzmetot aci Latvijas augstākajam - Kapsēdes dižakmenim. Sākām ar Karostu. Izbraukuši cauri pussagruvušu cara laiku būvju rajonam un pabraukuši garām ne tik sagruvušu, bet vēl neizskatīgāku padomjlaika ēku pudurim, nonācām pie bijušā Karostas virssardzes cietuma. Tā kā vienīgais tobrīd pieejamais gids bija aizņemts un lūdza mūs pagaidīt, nolēmām laiku izmantot lietderīgi un papētīt padomju militāristu atstātās pēdas. Zināju, ka ir iespējams pa daļēji aizaugušām ielām aiziet līdz Karostas kanāla zemūdeņu bāzes vietai un uzmest aci bijušajam zemūdeņu angāram. Atraduši piemērotu starta vietu, kāpām laukā no mašīnas un devāmies vajadzīgajā virzienā, pa ceļam uzjautrinādamies par uzrakstu, kas ar sarkanu krāsu bija uzpūsts uz kādas ēkas stūra: "Stāt! Tālāk iet stingri aizliegts!" Ak, tie liepājnieki, nevīžo pat vecos padomju uzrakstus notīrīt! Kad kādu laiku bijām apbrīnojuši zemūdeņu angāru un pretējā kanāla malā kūsājošo celtniecību, mums piesteidzās sieviete formas tērpā ar suni teļa lielumā. Kā mēs uzdrīkstoties te kāju spert, vai uzrakstus neredzējām utt.! Galīgi apstulbuši uzrakstu atminējāmies un sievietes stingrā pavadībā devāmies prom no slēgtās zonas, pa ceļam noklausīdamies šausminošu runu par to, ka parasti tādos gadījumos suns bez brīdinājuma tiekot rīdīts virsū pārkāpējiem, bet mums tas gājis secen, jo bijis žēl bērnu... Laikam jau cietums tādā reizē ir īstā vieta, kurp doties, tā arī darījām. Gids gan vēl nebija beidzis darbu ar iepriekšējiem apmeklētājiem, bet ļāva mums pieslēgties ekskursijai pusceļā, solot pirmo pusi izstāstīt kā otro. Īpaši nomācošajās sienās tomēr nesanāca laika pārdomāt izdarīto, jo stāstījums bija ļoti aizraujošs un vide neizsakāmi iespaidīga. Braucot uz Sv. Nikolaja Jūras katedrāli un Ziemeļu fortiem, pamanījām, ka bijusī kara pilsētiņa lēnām, bet tomēr atdzimst. Karostas apmeklējumu nolēmām noslēgt ar pastaigu pa 1,8 km garo Ziemeļu molu. Tur sapratām, ka spēki nenovēršami sāk iet uz beigām, diena tāpat. Pierunāju ģimeni tomēr paieties kādu gabaliņu pa molu, jo no tā paveras ļoti skaista ainava uz visām četrām debess pusēm, bet it īpaši... uz krastu. Skatoties no mola, virs tumši zaļā meža spoži laistās zeltītie Sv. Nikolaja Jūras katedrāles kupoli, radot vienreizēji skaistu krāsu saspēli! Lai bērniem nepaliktu greizs priekšstats par pilsētu vispār, par spīti nogurumam nolēmām uzmest aci arī Liepājas centrālajai daļai. Bet mūs sagaidīja vēl viens pārsteigums - Kalpaka tilts sakarā ar remontu slēgts. Tā kā vīru šis tehnikas brīnums interesēja, nolēmām pie tā piebraukt, nemaz nezinot, kāda veiksme mums ir uzsmaidījusi! Šis nepilnās 5 minūtēs izgriežamais tilts mūs sagaidīja vēl neredzētā - izgrieztā veidā! Iespaidīgs skats, kura dēļ vien jau bija vērts braukt uz Liepāju. Pilsētas centrā pēdējiem spēkiem apskatījuši Sv. Trīsvienības baznīcu no ārpuses un nogājuši gar Rožu laukumu līdz Rokkafejnīcai, sapratām, ka pastaiga vajadzīgā priekšstata radīšanai bērniem būs gana gara un laiks pabeigt piesātināto dienu ar sātīgām vakariņām. Tad nu mēs aizgājām uz vietu, kur vienkāršā, bet omulīgā gaisotnē var kārtīgi paēst par ļoti demokrātiskām cenām - ēstuvi "Panna" iepretim tirdzniecības centram. Kārtīgi ieturējušies un atpūtušies sapratām, ka mums ir paveicies - ir iemesls atbraukt uz vēju dzimteni Liepāju vēlreiz! Daudz kas palika neapskatīts. Vēlreiz nogājuši gar Rožu laukumu un apbrīnojuši tā malā no ziediem izveidoto bruņurupuci, sēdāmies mašīnā un devāmies mājup, pa ceļam izbaudot skaistās krāsu nianses, ko mākoņos rada rietošās saules stari... Liels paldies tiem, kuri ir pielikuši savu roku, lai būtu visas tās skaistās un interesantās vietas, kuras mums bija iespēja apskatīt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais