Čečenija. „Dižo vainahu zemes” 1. Daļa: Groznija.
|
Pēteris Vēciņš
|
Čečenija. „Dižo vainahu zemes” 1. Daļa: Groznija.
Ievads.
Labdien! Pirms pusotra mēneša pabiju Kaukāza kalnos, jeb precīzāk sakot trīs Ziemeļakaukāza republikās: Čečenijā, Ingušijā un Ziemeļosetijā (Alānijā). Kāpēc devos tieši turp? Biju ļoti daudz lasījis par dižo vainahu tautām un viņu varonīgajām cīņām pret iekarotājiem, kā arī pēdējo 20 gadu notikumu karuselis (kari) Ziemeļkaukāzā un tā neviennozīmīgā interpretācija presē, un masu medijos mani uzkurināja. Tādēļ nolēmu doties turp un visu cik iespējams apskatīties, un izpētīt klātienē. Zinu ka lielajai daļai ļaužu Čečenija un Ziemeļkaukāza republikas vēl joprojām asociējas ar terorismu un lielā mērā arī tas saistīts ar masu mēdiju tendenciozu notikumu izklāstu. Kā dzīvo un kā izskatās Čečenijā un Ingušijā, par to arī centīšos pastāstīt un pēc tam varēsiet izdarīt secinājumus vai manis stāstītais sakrīt ar to, ko jūs esat lasījuši presē vai skatījušies televīzijā.
Plānoju ka stāsts satāvēs no 5 daļām, no kurām trijās stāstīšu par redzēto Čečenijā, bet divās par redzēto Ingušijā. Tadējādi sākšu ar stāstu par Čečenijas galvaspilsētu Grozniju.
Ceļš līdz Groznijai.
Savu ceļojumu sāku ar lidojumu no Londonas uz Maskavu un tā kā nebija iespējams sastiķēt lidojumu uz Grozniju tajā pašā dienā man nācās vienu nakti pavadīt Maskavā. No Maskavas lidostas Domoģedovo devos uz viesnīcu pilsētā un vakarā nolēmu pastaigāt pa tās centru. Tā arī izdarīju. Izmetu loku gar kremli un šķērsoju Sarkano laukumu. Protams, ka šeit esmu bijis vairākkārt tādēļ ar muzeju un arhitektūras brīnumu apskati neaizrāvos.
Sarkanajā laukumā notika vērienīgi gatavošanās darbi uzvaras parādei. Šim nolūkam pat Ļeņina mauzoleju apkrāvuši ar sastatnēm tā, ka to tik pat kā nav iespējams redzēt! Visur stāv auto pacēlāji un dažādas ierīces, kuras aizsedz skatu uz laukuma arhitektūras un vēstures vērtībām. Tātad tiem tūristiem, kas šodien un tuvāko divu nedēļu laikā ieradīsies šeit lai apskatītos kremli un Sarkano laukumu nāksies vilties.
Tālāk dodos lejup pa tā saucamo Vsiļevskij spusk un nonāku uz tilta -Moskvoreckij most (Большой Москворецкий мост). Ja teikšu, ka nonācu te nejauši, tad būšu samelojis. Patiesībā gribēju redzēt vietu, kur pavisam nesen tika nogalināts viens no Krievijas opozīcijas kustību līderiem -Boriss Ņemcovs. Par šo notikumu masu mēdijos atkal izskanēja viedoklis, ka šīs slepkavības pavedieni vedot uz Čečeniju. Tam ticēt vai nē, ir grūti pateikt, jo pēdējos gados vairākās politiskās slepkavībās Krievijā, apzināti vai neapzināti, tiek vainoti kādi mistiski spēki Čečenijā.
Tā kā man vēl atlicis nedaudz laika paspēju ar metro aizbraukt uz vēl vienu vietu, kura saistīta ar negtīvu informāciju par čečeniem. Tas ir teātris Dubrovkā (Театр на Дубровке), kurā 2002. gada 23. oktobrī notika viens no lielākajiem terora aktiem Krievijā, kuru arī it kā organizēja teroristi no Čečenijas. Šo notikumu gaitā par ķīlniekiem teātra izrādes laikā tika sagūstīti vairāk kā 900 skatītāju, aktieru un teātra darbinieku. Gala rezultātā ķīlnieku atbrīvošanas operācijas rezultātā bojā gāja 173 cilvēki un vairāki simti vēlāk kļuva par invalīdiem. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka gandrīz visi šie ļaudis gāja bojā jau pēc operācijas nevis no teroristu rokas, bet gan saindējoties ar īpašu gāzi, kuru speciālās vienības pielietoja šīs atbrīvošanas operācijas gaitā. Protams, ka mans mērķis nav apzināti meklēt ko negatīvu, bet ir mēģināt izprast iemeslus kāpēc šādas lietas notika un kas tad īsti ir galvenais vaininieks šo notikumu ķēdē. Varbūt vairāk ko uzzināšu pavisam drīz, kad jau būšu Čečenijā?
Dodos uz viesnīcu, bet nākamajā dienā jau uz Vnukovas lidostu no kuras izlido mana lidmašīna. Patiesībā uz Grozniju no Maskavas ir iespējams aizlidot ar divām avio sabiedrībām un tās ir: Grozny avia un RusLine. Jāsaka ka mana izvēle uzreiz krita uz Grozny Avia, jo tā kā nekā ir Čečenijas aviosabiedrība, bet pie visas šīs eksotias vēl vēlējos lidot ar lidmašīnu Jak42, kuras nupat vairs tik pat kā nav satopamas. Atceros ka ar tādu pēdējo reizi lidoju vēl padomju laikos, pagājušā g.s. astoņdesmitajos gados.
Lidojums izvērtās visai interesants! Lidmašīna pat bez gaisa bedrēm gandrīz visa lidojuma garumā ļodzījās un šūpojās kā tāds Alladina lidojošais paklājs. Arī ar sēdēšanas telpu bija problēmas. Patiesībā šķiet, ka lielākas problēmas bija nevis man, bet gan maniem abiem blakus sēdošajiem dagestāņu ceļabiedriem. Īsi sakot ļoti šaurs! Ceļabiedri tomēr respektēja manus izmērus un viss bija kārtībā. Vēl jo vairāk mums pat izraisījās ļoti interesanta diskusija par Kaukāzu, Čečeniju, bet vairāk gan par to kas notiek Dagestānā. Sākumā runājām par vispārīgām tēmām, bet pēc tam uzmanīgi taustoties abi kolēģi pakāpeniski pārgāja arī uz sāpīgām politiskām tēmām, kuras saistītas ar Krievijas politiku Ziemeļkaukāza republikās. Galu galā no manis pa labi sēdošais Krievijas dižās naftas kompānijas Rossņefķ darbinieks vārdā Aslans sāka tā kritizēt valsts politku, pielietojot asākus vārdus, ka pretējā solā sēdošā korpulentā dāma, ar milzīgu georga lenti ap kaklu un frizūru kura atgādina pareizticīgās baznīcas kupolus, gandrīz noģība aiz dusmām!
Pēc nepilnu trīs stundu lidojuma nosēžamies Groznijas lidostā. Pie uzgaidāmās zāles durvīm mani sagaida Magomeds, kurš turpmāk būs mans gids pa Čečenijas Republiku. Iepriekš sarakstes gaitā sapratu, ka pa Čečeniju ceļošu kopā ar divām maskaviešu kompānijām, divās apvidus automašīnās. Tagad uzzinu pārsteidzošu jaunumu, ka sakarā ar to, ka pirms pāris nedēļām Čečenijas kaimiņu republikā Dagestānā notikusi kontrteroristiskā operācija ar ieroču pielietošanu, vieni no plānotajiem Maskavas kolēģiem esot nobijušies un atcēluši savu ceļojumu uz Čečeniju . Otri savukārt ceļojumu atcēla burtiski pirms divām dienām pamatojot to ar finansiālām problēmām, kuras radušās sakarā ar ekonomisko krīzi Krievijā. Tādējādi es esmu vienīgais plānotās grupas pārstāvis kurš ieradies Čečenijā. Magomeds gan nomierina mani, ka viss noritēs kā plānots un viņš mani vadās, kā individuālo tūristu. Papildus maksa par to netikšot iekasēta, vienīgais mēs nebrauksim ar apvidus auto, kā tas bija plānots, bet gan ar Magomeda žigulīti. Nu neko darīt! Kā nu ir, tā ir!
Pametam Groznijas lidostu un dodamies uz pilsētu. Vispirms dodamies uz viesnīcu, kur varēšu atstāt somas un pieņemt dušu, pēc kā dosimies nelielā ekskursijā pa naksnīgo Grozniju. Jau pie pašas lidostas slejas pirmā mošeja kura liek atgādināt, ka esam nonākuši zemē, kurā islāma ticībai ir prioritāra loma un par šo tēmu mēs vēl parunāsim stāsta gaitā.
Vakars Groznijā.
Sāk jau krēslot, bet pa ceļām vēl pamanu, ka šeit ir krietni tīrāks kā Maskavā! Atkritumi gar ceļa malām nemētājās. Grausti tik pat kā nerēgojas.
Pēc kāda gabaliņa parādās tirdzniecības kvartāls kurā notiek īsta rosība. Veikali un darbnīcas gar ielas malu atagādina kaut ko no Turcijā redzētā un aina pavisam atšķirās no tās ko var redzēt tipiskās Krievijas industriālajās pilsētās. Seko neliela pauze viesnīcā, kur saņemu savu nummuriņu un atstāju mantību. Pa to brīdi ir satumsis un mēs varam doties uz Groznijas centru.
Goroznijas iedzīvotāji tagat esot ļoti lepni par savu pilsētu un tādēļ to cenšoties parādīt ikvienam viesim. Īpaša esot nakts pastaiga pa pilsētu. Un patiešām Groznija naktīs izskatās vareni. Visas pilsētas centrālās ielas ir izgaismotas un lielākā daļa ēku aprīkotas ar īpašu dekoratīvu apgaismojumu. Arī visas mošejas ir izgaismotas. Centrā pabraucam garām vienai no tām, bet pavisam drīz tajā atgrizīsimies.
Pirmais mūsu mērķis ir tā saucamā Grozny City. Precīzāk sakot tas ir kvartāls kurā slejas vairāki debesskrāpji.
Magomeds piedāvā ar liftu uzbraukt augšā vienā no ēkām. Protams piekrītu! Dodamies uz ēku kurā atrodas viesnīca „Grozny City” un laižam augšup.
Viesnīcas augšējo stāvu veido milzīgs kupols kurā ierīkots restorāns. Šeit var manīt, ka tiek klāti galdi kādām svinībām. Ticamāk ka šeit notiks kāzas. Estrāde jau ir sagatavota un šeit noteikti būs arī kāds dzīvās mūzikas priekšnesums.
Mēģinu caur logiem uzbildēt kādu foto ar pilsētas naksnīgo panorāmu, bet nekas prātīgs nesanāk. Uz dienvidu pusi redzamo kaimiņu ēku vēl kaut kā izdodas nobildēt.
Toties lielisko panorāmu ar lejā esošo mošeju kvalitīvi nobildēt nav iespējams, jo lielie sfēriskie logi atstaro telpas iekšā esošās gaismas. Kā nu ir, tā ir! Kautkāda bilde sanāca. Patiesībā mēs šeit vēl atgriezīsimies rīt un tad Groznijas panorāmu varēsim skatīt jau no helikopteru laukuma, kurš izvietots uz blakus esošās ēkas jumta.
Tagad dodamies lejup šķērsojam tiltu un sekojam līdz jau iepriekš pamanītajai varenajai Mošejai. Tikko piestājam stāvlaukumā pie mošejas no tās minaretiem sāk skanēt saucieni uz vakara lūgšanu. Iepriekš bieži biju dzirdējis ko līdzīgu, gan Stambulā, gan Marakešā, kā arī daudzās citās islāma valstu pilsētās. Toties šeit šie saucieni skan daudz skaidrāk un efektīgāk! Droši vien tas tāpēc, ka šīs mošejas minaretos ir uzstādītas ļoti modernas skaņu akustiskās ierīces.
Esam nonākuši pie Groznijas nozīmīgākā objekta un tā ir mošeja-„Čečenijas Sirds”. Šodien šī mošeja ir viens no Čečenijas lepnumiem un ja iedziļinās tās arhitektūras aprakstos tad saprotu, ka tā patiešām ir apbrīna vērta celtne. Patiesībā šī mošeja šeit ir uzcelta pavisam nesen. Tā tika atklāta 2008.gada 17. oktobrī Groznijā notikušā starptautiskā foruma „Islāms, kā miera un vienotības reliģija” ietvaros. Mošejas celtniecību veica augstas klases speciālisti no Turcijas un par tās dizaina prtotipu kalpoja slavenā „Zilā mošeja” Stambulā. Arī marmora materiāls kurš tika izmantots sienu un dekoratīvo elementu veidošanai uz šejiemi tika vests no Marmara Adasi salas Marmora jūrā (Turcijā). Mošejas minaretu augstums ir 62 metri un tie ir augstākie minateri Kaukāzā.
No ārienes mošeju esam aplūkojuši un Magomeds piedāvā doties iekšā pašā mošejā, kur patreiz sākas lūgšana. Jautāju vai tas nesagadās problēmas, ka neesmu musulmanis, bet Magomeds atbild, ka nekādu problēmu nebūs. Protams, apavi pirms došanās dievnamā ir jāatstāj uz lieveņa.
Tā nu nonākam šīs varenās ēkas iekšpusē. Varena šī celtne ir ne tik ar izmēriem cik ar noformējumu, jeb mūsdienīgāk sakot dizainu. Lūgšanu siena, precīzāk sakot mihrabs šeit veidots no īsta baltā marmora un tā augstums pārsniedz 8 metrus.
Arī interjera rotājumi un raksti šeit ir īpaši veidoti. Rakstu drukāšanai tikušas izveidotas īpaši izturīgas krāsas kurām jāsaglabājas vismaz 50 gadus. Rakstu klājumam it kā esot izmantoti īpaši zelta putekļi.
Jo īpaši būtu jāizceļ mošejas lustras. To šeit ir veselas trīsdesmitsešas. Lustras arī ir īpaši veidotas. Divdesmit septiņas lustras ir veidotas, kā „Klinšu kupola”, jeb Kubat as Sahra (Qubbat As-Sakhrah) mošejas Jeruzalemē siluetu atveidojums. Vēl astoņas lustras ir veidotas, kā Masdžid an Nabavī (Al-Masjid an-Nabawī) mošejas Medīnā siluetu atveidojums. Toties galvenā un iespaidīgākā lustra veidota, kā musulmaņu Svētās Kaabas atveidojums. Šodien šī lustra nav izgaismota un tas patiesībā tiekot darīts tikai par godu īpašiem svētkiem. Kopumā šo lustru izgatavošanai ticis izmantots vairākas tonnas bronzas, 2,5 kg zelta un kopējais lustru detaļu skaits pārsniedzot vienu miljonu. Swarovski kristālu skaits, vien esot mērāms desmitos tūkstošu.
Čečenijas sirdi esam apskatījuši un šeit vēl atgriezīsimies rīt, kad to varēsim apskatīt pie dienas gaismas. Tagad jau ir vēls vakars un mums vēl jādodas pavakariņot. Pametam krāšņo Groznijas centru un Magomeds jau stūrē pa sīkākām Groznijas nomales ieliņām. Jā, šeit ielu apgaismojums vairs nedarbojas. Tā teikt ielu elekrifikācija līdz šejienei vēl nav nonākusi. Kurp mēs dodamies? Mēs dodamies uz nomaļu ieliņu Severnaja (Ziemeļu) jeb, kā vietējie to dēvē “Šašličnaja ulica” (Šašliku iela).
Šij šašliku ielai esot īpaša vēsture. Izradās ka pēdējo nežēlīgo karu gaitā tieši šajā privātmāju rajonā, ap Ziemeļu ielu, kaujas un sadursmes esot noritējušas visretāk. Tādēļ visi kuri vēlējušies baudīt kaut nedaudz miera, vakaros devās šurp, pulcējās bariņos un apsprieda pēdējos notikumus. Protams, ka neatņemama šo saietu sastāvdaļa bija gaļas cepšana. Tā nu pakāpeniski iegājās, ka bez maz vai katrā šī rajona pagalmā tika cepti šašliki. Kad aktīvā karadarbība beidzās tradīcija doties šurpu nemazinājās. Tieši pretēji, kad ļaudis jau tika pie pastāvīgiem ienākumiem tie vēl biežāk sāka apmeklēt šo rajonu. Tagad šeit katrā mājas pagalma ir izveidota lielāka, vai mazāka šašliku ceptuvīte, vai pat kafejnīcas ar individuālām istabiņām. Tātad šeit, norobežojoties no pārējās publikas, iespējams mierīgi apspriest biznesa un dažādas sadzīviskas lietas.
Tiek uzskatīts, ka tieši šeit ceptie šašliki ir visgardākie Groznijā. Tagad mēs to arī pārbaudīsim, vai tā patiešām ir. Pasūtam jēra gaļas šašliku, kurš burtiski turpat tiek likts uz uguns. Vēl tikai dzērieni. Šeit Čečēnijā iespējams nobaudīt visai interesantu bumbieru limonādi, kura no dabīgas sulas tiek ražota kādā no vietējiem uzņēmumiem. Ak jā, vēl jāpiebilst, ka alkohols šeit nav pieejams. Patiesībā nopirkt alkoholu Čečenijā tā ir liela problēma, jo piemēram Groznijā esot tikai četri veikali kur to iespējams izdarīt un arī tas iespējams tikai no pulkstens 8.00 rītā līdz pulkstens 10.00 rītā! Jā, jā nekļūdījos! Tieši tā, tikai divas stundas no rīta. Vienīgā iespēja tikt pie alkohola citā laikā ir doties uz kādu no šikajām viesnīcām, kur tas pieejams bārā, bet jau par salīdzinoši astronomiskām cenām.
Beidzot galdā tiek likts mums pagatavotais šašliks un lēnā garā nesteidzoties baudot to varam apspriest turpmākos ceļojuma plānus. Magomeds izstāsta, ko darīsim turpmākajās dienās un kurp dosimies. Pēc ceļojuma plāna iztirzāšanas jau pārejam uz citām tēmām, tādām kā Čečenijas vēsture, kultūra un tradīcijas. Protams aprunājamies arī par ikdienišķām lietām kas saistītas ar sadzīvi un sabiedrību. Daudz informācijas no šovakar apspriestā un jauni uzzinātā izmantošu turpmāk rakstot stāstu, bet tagad laiks doties uz viesnīcu.
Pirmā maija rīts Groznijā.
Otrā diena Groznijā. Šorīt pamožos diezgan laicīgi, bet pirms sliešanās augšā nedaudz pavāļājos gultā un paskatos ko rāda TV. Šodien izrādās ir 1. maijs, kurš Krievijā vēl jo projām ir tā saucamā darbaļaužu svētku diena. Attiecīgi visos TV kanālos (visi ir Krievijas TV kanāli) senu padomju laiku tradīciju stilā tiek demonstrētas reportāžas par gatavošanos svētku gājieniem. Viens no diviem Čečenijas TV kanāliem „TV Groznij” arī ziņo, ka šodien Groznijā notiks 1. maja demonstrācija un mītiņš. Savukārt otrs Čečenijas TV kanāls visu laiku raida tikai musulmaņu lūgšanās rituālus.
Vakar vakarā ar Magomedu sarunāju, ka šorīt pilsētu apskatīšu bez gida palīdzības un ap pusdienlaiku satiksimies pie viesnīcs Grozny Ciy. Tagad pēc vieglām brokastīm pametu viesnīcu un dodos rīta pastaigā pa pilsētu. Tā kā mana viesnīca atrodas ne gluži centrā, nāksies kādu gabaliņu pastaigāties.
Tā nu dodos centra virzienā, kur pie netālu esošā krustojuma vakar pamanīju pieminekli pie kura sākas viena no maģistrālajām Groznijas ielām. Pēc pāris simtiem metru pamanu, ka no vienas šķērsielas plūst ļaužu straume un tā virzās šī pieminekļa virzienā. Izrādās tas ir jau no rīta televīzijā solītais 1. maja svētku gājiens! Līdzīgi kā mēs kādreiz padomju laikos, ar plakātiem, karogiem un piepūstiem baloniņiem, ļāudis šeit joprojām dodas uz tā saucamo Slavas aleju, kur notiks „Groznijas darbaļaužu mītiņš”. Jāsaka gan, ka pūlī esošie ļaudis visai laimīgi neizskatās. Šķiet vienīgā labā vēsts priekš viņiemir tas, ka šodien ir lieka brīvdiena un pēc mītiņa visi varēs doties mājās atpūsties.
Tepat jau ejot vienā virzienā ar pūli nonākam līdz piemineklim. Izrādās, ka šis piemineklis esot veltīts tautu draudzībai un tajā esot attēlotas trīs vīru- čečēņa, inguša un krieva figūras. Te pamanu, ka liela daļa gājiena dalībnieku atdalās no pārējiem un cenšas nolavīties pirms kolonna nonāk parkā, kur uzstādītas tribīnes. Arī es pagriežos pa labi un nu jau dodos pa plašu prospektu. Aiz stūra pamanu skolu pie kuras ir sapulcējušies skolnieki. Acīmredzot arī viņiem tūlīt būs jādodas uz mītiņu. Skolotājas steidz izdalīt plakātus, balonus un karodziņus. Tepat uz stūra arī pamanu uzrakstu kas liecina, ka esmu nonācis uz Putina vārdā nosauktā prospekta.
Tālumā jau redzami Groznijas centrā esošās daudzstāvu mājas. Turp pa šo Putina prospektu nesteidzoties arī virzos. Pa ceļam uz centru mani uzrunā pāris jaunieši kuri acīmredot ir pamukuši no 1. maija pasākuma parkā. Vārds pa vārdam, no kurienes esmu u.t.t. Saku, ka no Latvijas. Tas izraisa lielu interesi manos ceļa biedros. Jaunieši jautā, ko es domāju par Grozniju un Čečeniju? Saku ka patīk un esmu pārsteigts par to, ka pilsēta tik īsā laikā pēc kara ir atkopusies. Tad ar nelielu ironiju jautāju viņiem, ko viņi domā par to kas šodien notiek? Kapēc šis prospekts nosaukts Putina vārdā, kāpēc šur tur uz sienām tiek uzstādīti Putina portreti un ko par to viņi domā? Jaunieši kļūst atklāti un saka, ka uz pasākumu viņi ir spiesti doties piespiedu kārtā. Ja neieradīšoties tad varot rasties problēmas skolā, darbavietā u.t.t. Viņi esot paspējuši atzīmeties, bet pa ceļam notinušies, jo mītiņa laukumā parkā tā pat neviens vairs nevarēšot nofiksēt, kuri tur atrodas un kuri nē. Jā, man tas atgādina mūsu jaunības laikus jau senajā Padomju Savienībā! Uz jautājumu par portretiem un Putinu jaunieši smejoties atbild, ka tas nav uz mūžīgiem laikiem un agri vai vēlu pienāks brīdis, kad šos portretus varēs viegli nomainīt pret citiem.
Čečēnijas republikas nacionālais muzejs un īss vainahu senās vēstures apskats.
Tā nu pļāpājot nonākam līdz ielu krustojumam pie kura atrodas Čečenijas republikas nacionālais muzejs, un tā apmeklējums jau ir iekļauts manos plānos. Atvados no ceļabiedriem un dodos muzeja ieejas durvju virzienā. Te nu izrādās, ka muzejs tiks atvērts pulkstens desmitos un līdz tam vēl jāgaida 45 minūtes.
Nu nekas! Izmetīšu nelielu loku pa blakus esošajiem kvartāliem un sameklēšu kādu kafejnīcu kurā iztukšot kādu tasi tējas.
Dodos uz paralēlo ielu Putina prospektam. Tur atrodas pilsētas tirgus. Jāsaka ka tirgus šeit ir salīdzinoši zolīds. Nav ierastā haosa kāds valda tirgos citās Krievijas pilsetās. Tirdzniecības rindas te ir akurātas un faktiski šis tirgus vairāk atgādina tādu, kā tirdzniecības ielu tīklu ar maziem un lielākiem veikaliņiem, kuros iespejams nopirkt visu ko vien vēlies.
Burtiski blakus tirgum atrodas Čečenijas republikas preses nams. Šajā ēkā tiekot drukātas visas Čečenijā pieejamās avīzes un žurnāli. Tāpat šeit tiekot iespiestas arī grāmatas un pēdējā laikā arvien popularākas kļūstot grāmatas kuras tiekot izdotas čečēnu valodā. Runājot par preses namu vēl tikai piebildīšu, ka šī ir viena no pedējām ēkām kura cietusi no karadarbības.
Burtiski pirms dažiem mēnešiem, pagājušā gada nogalē, 4. decembrī, vairak kā 10 kaujinieku ieņēma šo ēku, kam sekoja apšaude pilsētā. Šo bruņoto sadursmju laikā bojā gāja 10 kaujinieku un tik pat daudz Čečenijas iekšlietu ministrijas speciālo vienību vīru. Šis notikums šokēja sabiedrību, jo nekas tamlīdzīgs nebija noticis vairāk kā 6 gadus, kopš pēdējiem terora aktiem un karadarbības. Šodien nekas vairs neliecina par nesenajiem notikumiem. Nams trieciena tempos ir pilnībā atjaunots un tajā atkal notiek drukāšanas darbi.
Pāri ielai no preses nama atrodas neliels skvērs ar strūklakām, kurā ierīkotas pāris vasaras kafejnīcas. Te nu vienā no tām es ieturu nelielu tējas pauzi līdz brīdim, kad tiks atvērts muzejs.
Pēc tējas pauzes atgriežos pie muzeja, bet izrādās, ka tā atvēršana aizkavēšoties par 15 minūtēm, jo muzejā strādājot Groznijas televīzijas ļaudis, kuri gatavojot reportāžu vakara ziņām.
Pa šo mirkli es aplūkoju muzeja ēku no ārpuses. Tā patiesībā ir visai interesanta būve un tās arhitektūras veidols nedaudz atgādina mošeju, kuru no četrim stūriem līdzīgi, kā minareti, ieskauj četri torņi. Tie savukārt ir veidoti kā tradicionālie čečenu aizsargtorņi, kādus var sastapt Čečenijas kalnu apvidos.
Beidzot muzeja durvis tiek atvērtas apmeklētājiem un izrādās, ka šodien un sekojošo nedēļu par godu svētkiem muzeja apmeklēšana ir bezmaksas, un šurpu tiek vestas vairākas skolnieku grupas. Man paveicas, jo paspēju muzeja ekspozīciju aplūkot pirms šeit ieradīsies skolnieki un sāksies drūzmēšanās.
Muzeja telpas ir visai plašas. Ēkas vidū atrodas liela halle ar milzīgu kupolu virs tās. Šodien šajā hallē ir izstādītas gleznas, kurās dominē Kaukāza kalnu tematika.
Tur pat pa halles perimetru ir izvietota Čečenijā cienījama un slavena mākslinieka gleznu sērija, kurā ļoti interesanti attēlots, kā senāk noritēja gatavošanās čečenu kāzām. Diemžēl esmu aizmirsiis šī mākslinieka vārdu.
Savukārt pārējās muzeja ekspozīcijas zāles ir izvietotas divos stāvos pa perimetru šij hallei. Šodien apskatei ir pieejama ekspozīcija kura izvietota pirmajā stāvā, bet otrajā stāvā notiekot remontdarbi. Man atkal paveicas, jo pirmajā stāvā ir apskatāms tieši tas, kas mani interesē visvairāk un tie ir eksponati, kuri saistīti ar Čečenijas senāko laiku vēsturi.
Sākotnēji izmetu nelielu loku pa muzeju vienatnē, bet pēc brīža pie manis pienāk jaunietis un stādās priekšā kā muzeja gids. Puisis vārdā Aslanbeks, kurš pēc tautības izrādās ir ingušs, piedāvā man šo to pastāstīt par muzeja ekspozīciju, kā arī nedaudz izklāstīt Čečenijas un vainahu vēsturi. Protams, no piedāvajuma neatsakos! Tad nu sākam ekskursiju pa muzeju. Domāju ka šaeit, kamēr apskatām muzeju, varu nedaudz pastāstīt par to, ko uzzināju. Tātad sekos neliels Čečenijas vētures izklāsts.
Un tā! Čečeni, jeb kā viņi paši sevi dēvē-nohči, un inguši, kuri pēc genotipa, radniecīgas valodas, kopīgām kultūras tradīcijām un cieši saistītu vēsturi, veido tā saucamo vainahu (nahu) tautu grupu. Šeit nedaudz līdzības varam saskatīt ar mums latviešiem, kuri kopā ar lietuviešiem veido baltu tautu grupu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka starp čečeniem un ingušiem ir daudz vairāk līdzības, kā starp mums un lietuviešiem.
Vēsturnieku aprindās vainahi bieži tiek uzskatīti par vienu no senākajām tautu grupām pasaulē un iespējams tā ir pati senākā Kaukāza kalnos. Pilnīgas skaidrības par vainahu izcelsmi šodien īsti vēl nav. Vienā no hipotēzēm tiek pieņemts, ka vainahu priekšteči Kaukāzā ieradušies no Austrumāzijas (mūsdienu Ķīnas teritorijas). Šo hipotēzi stiprina fakts, ka vainahu valoda ietilpst tā saucamajā dene-kaukāziešu, jeb citādi sakot sino-kaukāziešu valodu grupā un tās izcelsmes vieta visticamāk esot mūsdienu Ķīnas teritorija. Lai nu kā tur būtu viens ir skaidrs. Laika gaitā savu ietekmi uz vainahiem (čečēniem un ingušiem) ir atstājuši arī citu tautu pārstāvji, kuri dzīvoja kaimiņos vai ieradās Kaukāzā kā iekarotāji.
Viennoīmīgi ir skaidrs arī tas, ka Čečenijas un vainahu vēsture ir cieši saistīta ar nepārtrauktu cīņu pret svešzemju ienaidniekiem kuri centās pakļaut Kaukāza kalnu tautas. Vainahiem vairāk kā 1000 gadus ir nācies aizstavēties pret tādiem iekarotājiem, kā romiešiem, persiešiem, arābu kalifiem, hazāru kaganātu, Turku- osmāņu un Krievijas impērijām.
Agrīnie patstāvīgie valstiskie veidojumi Ziemeļkaukāzā, tajā skaitā vainahu apdzīvotajās teritorijās, izveidojās IV-XII g.s. Sākotnēji Čečenijas un Dagestānas kalnos pastāvēja tā saucamā Serīras karaliste. Vēlāk daļa no Čečenijas un Ingušija tika iekļauta agrīnās feodālās valsts Alānijas sastāvā. Sekojoši Alānijas zemes nonāca Hazāru kaganāta valdījumā. Šajā laika periodā vainahi kopā ar citām Kaukāza mazajām tautām vairākkārt mēģināja izveidot arī patstāvīgas valstis. Kādu īsu brīdi pastāv vainahu valstisks veidojums Dzurdzukija. Tomēr īsti līdz galam spēcīga vainahu valsts tad arī netika izveidota. Tajā pat laikā īstu kontroli pār pašiem vainahiem nespēja iegūt arī citi. Nenoliedzami arī ir tas, ka vainahi ņēma nopietnu dalību iepriekš minēto valstu, kā arī viduslaiku Gruzijas politiskajā un saimnieciskajā dzīvē.
Čečenu un ingušu, kā nāciju veidošanās process bija ļoti sarežģīts. XIII-XIV g.s. Kaukāzs tiek pakļauts tatāru mongoļu uzbrukumiem, kā rezultātā čečēni un inguši bija spiesti pamest līdzenumus gar Terekas un Sunžas upēm, un tie apmetās kalnu reģionos. Turpmāk Kaukāza kalni ne vienu reizi vien būs tie, kas pasargās vainahu tautas no iekarotājiem.
XIV g.s. beigās Tamerlana karaspēkam izdodas pakļaut Čečenijas un Dagestānas teritorijā esošo Semsimas valsti. Tam seko ilgstošs pagrimuma periods, kura laikā vainahu tautas cieš vislielākos zaudējumus, gan materiālajā, gan kultūras jomā. Tikai pēc Zelata Ordas sabrukuma vainahiem rodas iespēja atgriezties līdzenumos un atsākt tur saimniecisko darbību. Pēc verdzības svešzemju iekarotājiem un to ieceltiem vitējiem feodāļiem vainahi vairs nepieņēma ideju par pakļaušanos jebkādai vienotai valsts varai. Vienotas feodālas valsts vietā vainahu zemēs attīstījas brīvo kopienu tradīcijas kurās personisko brīvību ierobežoja tikai stingri adata (dzimtu-teipu) iekšējie kārtības noteikumi. Tadējādi ilgstošu laiku čečenu apdzīvotajās teritorijās netika izveidoti nekādi visaptveroši valstiski veidojumi.
Vainahu individualisms un brīvības kults tik tālu nostiprinājās, ka drīzumā tas sāka radīt problēmas. Patiesībā šie procesi neveicināja vainahu tautu konsolidāciju. Tieši pretēji, sākās nesaskaņas starp dažādām vainahu ģimenēm un klaniem. Beigu beigās izveidojās paradoksāla situācija, kad gadījumos, ja radās nepieciešamība veidot kādas kopīgas intitūcijas vainahi baidījās, ka kāds no viņu vides varetu tikt pie pārāk lielas varas! Tādēļ itin bieži dažādās vienotās struktūrās vara tika nodota svešiniekiem, piemēram kumiku vai kabardīniešu pārstāvjiem. Turpmāk šāda notikumu attīstība radīs daudz problēmu, bet par tām pastāstīšu velāk, kad dosimies kalnos un stāstīšu par tā saucamajiem Kaukāza kariem.
Tagad seko etnogrāfiskās zāles apskate. Teikšū godīgi, ka šī manā skatījumā ir visinteresantākā zāle muzejā, jo šeit ir visvairāk eksponātu. Te arī vēlos piebilst, ka pārējās muzeja zālēs vēl ir ļoti daudz brīvu vietu, kur iespējams ekspozīciju papildināt. Kāpēc tās vēl nav aizpildītas? Te jāatgādina, ka pēdējo Čečenijas karu gaitā bijušo muzeju un dažādu kultūras iestāžu vēsturiskie krājumi gandrīz pilnībā tika izlaupītu vai iznīcināti. Tagad šī muzeja fondi var teikt, tiek veidoti pilnīgi no jauna. Patiesībā muzeja darbinieki ir priecīgi par katru jaunu eksponātu, kas nonāk viņu rīcībā un Čečenijas ļāudis esot visai atsaucīgi, un bieži dāvina muzejam dāžādas vērtīgas lietas.
Turpinot muzeja apskati Aslanbeks man pastāsta par vainahu kultūras un sadzīves tradīcijām. Piemēram par čečenu apģērbu un tā neatņemamām sastāvdaļām. Protams ka tādas sastāvdaļas ir dažādas jostas un makstis ieroču nēsāšanai, un kabatiņas munīcijas glabāšanai.
Šeit apskatām arī dažādas ļoti interesantas rotaslietas, kuras izgatavotas gan no bronzas, gan no sudraba.
Atsevišķā stendā iespējams apskatīt arī čečenu tradicionālos mūzikas instrumentus. Viens no vecākajiem čečenu mūzikas instrumentiem esot pondars. Tas ir garenas formas stīgu instruments kurš populārs šeit kļuvis tatāru-mongoļu jūga laikā, kad vainahu karotāji spēlējot šo instrumentu esot centušies uzlabot garstāvokli un cīņas sparu.
Pašā noslēgumā nonākam pie dažiem stendiem kuros izstādīti pavisam vienkārši sadzīves priekšmeti. Starp tiem dominē dažādi no metāla un māliem izgatavoti trauki. Arī šeit uzzinu ko ļoti interesantu! Par ūdens krūkām. Tās piepildītas ar ūdeni izrādās ir visai smagas un bieži ūdens nogādāšana no ielejā esošas akas vai strauta līdz dzīvojamām ēkam, izrādās ir ne tas vieglākais darbs un šo darbu ierasti veica ģimenes daiļā dzimuma pārstāves. Piepildīta krūze bieži sasniedz gandrīz 20 kilogramu svaru! Savukārt pats interesantākais ir tas, ka pēc krūzes izskata un noformējuma esot bijis viegli noteikt vai ūdens nesēja ir brīva, precēta, vai atraitne.
VIDEO:
Tā nu muzeju esmu apskatījis un izsaku pateicību manam muzeja gidam Aslanam, un pēc viņa lūguma ierakstu pāris novēlējumu rindiņas muzeja atsaukšmju grāmatā. Ar to gan viss nebeidzās! Izrādās ka muzeja darbinieces ir pastāstījušas Groznijas televīzijas grupas žurnālistei, ka tikko muzeju apmeklējis latvietis no Londonas, un ka tas esot pirmais viņām līdzšim zināmais šāds gadījums. Savukārt žurnāliste ir nolēmusi pārtvert mani lai nointervētu! Tā nu pavisam negaidīti nonācu Groznijas Tv uzmanības lokā un man nākas nedaudz papļāpāt ar televīzijas žurnālisti Luīzi Batiževu. Sākumā gan saku, ka nemāku sniegt intervijas, bet Luīze saka lai neuztraucos. Mēs par šo to parunāsim un ja man nav nekas pretī, tad viņa izgriezīšot kādu fragmentiņu no mūsu runātā un iemontēšot mteriālā par Čečenijas nacionālo muzeju. Galu galā piekrītu un atgriežamies muzeja hallē kur par šo to arī parunājām. Nobeigumā atvadāmies un Luīze iesaka šovakar paskatīties Groznijas Tv ziņu raidījumu. Tā nu es pavisam nejauši paspīdēju Čečenijas televīzijā!
Groznijas vecais centrs.
Čečenijas nacionālo muzeju esmu apmeklējis un varu doties tālāk. Tagad šķērsošu vairākus pilsētas vecā centra kvartālus līdz nonākšu līdz Groznij City, kura šodien tiek uzskatīts par pilsētas centru.
Pametu muzeja teritoriju un dodos dienvidu virzienā. Tepat, burtiski pāris simtu metru attālumā atrodas Čečenijas republikas nacionālā biblioteka. Varbūt šīs bibliotekas ēka nav tik liela, kā mūsu tā saucamais „Stikla kalns”, bet tā nav arī maziņa. Ja ņemsim vērā to, ka Čečenija ir pavisam maziņa republika, tad tās galvenā bibliotēka ir diezgan iespaidīga. Jebkurā gadījumā šeit, kad to būvēja, nebija tādu intrigu kā pie mums.
Burtiski blakus nacionālajai bibliotēkai pie neliela skvēriņa atrodas Čečenijas republikas teātru un koncertu zāle. Tālāk aiz prospekta var manīt arī Čečēnijas universitātes ēku.
Jā! Atrodoties šeit un aplūkojot ēkas ap šo skvēru uzreiz jūtams, ka Čečenijā par kultūru, vēsturi un izglītību nepavisam nav aizmirsuši.
No šī kultūras objektiem bagātā skvēra atgriežos uz tā saucamā Putina prospekta. Šis prospekts, kurš patiesībā PSRS laikos tika dēvēts par Prospekt pobedi (Uzvaras prospektu), un Ļeņina prospekts, kurš savukārt šodien tiek dēvēts par Ahmata Kadirova prospektu, kopā veidoja pilsetas transporta galveno artēriju un tāda tā ir arī šodien.
Tieši gar šiem abiem prospektiem atrodas lielākā daļa no svarīgākajām sabiedriskajām ēkām pilsētā. Šeit atradās arī vairākas pilsētas vēsturiskās ēkas. Kāpēc atradās? Jā nekļūdījos, tā tas bija līdz brīdim, kad šīs ēkas tika izpostītas pilsētā notikušās kara darbības rezultātā.
Divos Čečēnijas karos Groznija pilnībā tika izpostīta un patiesībā šeit tik pat kā nebija neviena ēka, kura nebūtu cietusi. Liela daļa ēku tika izpostītas pilnībā vai nu tā, ka tās nebija iespējams tās atjaunot.
Jāsaka gan, ka esmu nedaudz pārsteigts, ka salīdzinoši tik īsā laikā pēc kara liela daļa pilsētas ēku ir atjaunotas. Protams, liela daļa ēku ir arī izzudušas, jeb precīzāk sakot to atliekas tika demontētas.
Savukārt daudzviet nojaukto ēku vietā ir uzbūvētas jaunas ēkas. Uz šī prospekta, atjaunošanas darbu gaitā, pilsētas varas iestādes ir pacentušās tā, lai vairākas ēkas iespēju robežās tiktu atjaunotas vēsturiskajā izskatā.
Šeit ir pat tādas ēkas, kuras ir uzbūvētas no jauna, bet izskatās gandrīz precīzi tā pat kā tās izskatījās pirms kara.
Vēl ko pamanu? Lielākā daļa koku un krūmu, parkos, skvēros un bulvāros, ir jauni un salīdzinoši nesen stādīti. Zinu arī to, ka pirms pēdējiem kariem Groznija esot bijusi slavena, kā viena no zaļākajām lielpilsētām Ziemeļkaukāzā, bet kara laikā pilsēta gandrīz pilnībā zaudēja savu bagātīgo zaļo rotu. Kāpēc tā?
Lieta tāda, ka kara laikā, kad Groznijā notika ielu kaujas un tā tika pakļauta aviācijas uzlidojumiem, iedzīvotājiem nebija iespējams iegūt kurināmo ārpus pilsētas. Vienīgais kurināmais materiāls tādā situācijā bija tikai malka un uz to brīdi kā tāda tika izmantotas sagrauto ēku koka konstrukcijas. Savukārt kad tās tika nokurinātas Groznijas iedzīvotājiem, lai izdzīvotu nācās nocirst lielo daļu parkos, skvēros un dārzos augošo koku. Tāpat liela daļa koku gāja bojā arī no lādiņu sprādzieniem un to izraisītā uguns.
Šodien Groznija lielākā vai mazākā mērā ir atguvusi savu zaļo rotu. Šeit ir atjaunoti un izveidoti vairāki parki, un skvēri. Arī paši pilsētas iedzīvotāji ir atjaunojuši dārzus un savus pagalmus, kuros atkal kuplo gan augļukoki, gan dekoratīvie stādījumi. Tāpat kā pilsētas zaļā rota arī paši ļaudis lielākoties ir atguvušies un atbrīvojušies no kara nomāktības. Uz ielām redzu daudz jauniešu, kuri ir dzīvespriecīgi un jautri. Acīmredzot jau ir izauguši tie, kuri karu nav redzējuši vai maz no tā ko atceras. Kā nekā jau ir pagājuši vairāk kā 10 gadi kopš šeit nopietnā karadarbība ir beigusies.
Ejot pa Putina prospektu nonāku līdz ļoti plašam laukumam aiz kura atrodas jau vakar vakarā apskatītā mošeja-„Čečenijas sirds. Faktiski tieši šī laukuma vietā pirms kara atradās lielākā daļa toreizējās Čečenijas un Ingušijas APSR (autonomā padomju sociālistiskā republika) administratīvās celtnes.
Kara laikā tieši šie kvartāli cieta vissmagāk. Gandrīz visas ēkas šeit tika pilnībā sagrautas un šodien šajā vietā plešas šis laukums, un atrodas jau pieminētā mošeja un parks ap to.
Pirms kara šeit, tā saucamajā Zaļajā kvartalā jeb skvērā, atradās Čečenijas pirmā prezidenta Džohara Dudajeva administrācijas ēka (pils). Tagad šī ēka ir izzudusi pilnībā, toties pats zaļais kvartāls (skvērs) jo projām pastāv. Uz to es tagad arī dodos, jo tajā atrodas viens no maniem apskatei ieplanotajiem objektiem.
Nesaderīgie memoriāli.
2008. gadā Zaļajā skvērā Krievijas varas iestādes uzstādīja pieminekli prokrieviskajam pēckara Čečenijas prezidentam Ahmatam Kadirovam. Pāris gadus vēlāk, it kā pēc Kadirovu ģimenes lūguma kurš tika saistīts ar islāma tradīcijām, šis piemineklis tika demontēts.
Vēlāk šajā vietā tapa memoriāls kurš tika veltīts Čečenijas karos kritušajiem iekšlietu struktūru darbiniekiem.
Savukārt pagājušā gada nogalē šajā Zaļajā kvartālā jeb skvērā, tika izveidots vēl viens memoriāls, kurš veltīts 1944. gada 23. februārī izsūtītajiem un represētajiem čečeniem, un ingušiem (par represiju vēsturi es vēl pastāstīšu nakamajā stāsta daļā). Te gan jāpiebilst, ka šī memoriāla tapšanas procesā varas iestādēm nācās saskarties ar sabiedrības neapmierinātību, kas saistīta ar divām lietām. Pirmkārt: lielā daļa Groznijas iedzīvotāju uzskata, ka šādu memoriālu kaimiņos būšana nav piņemama, jo viņuprāt memoriāls Čečenijas iekšlietu ministrijas dabiniekiem veltīts tiem, kuri lielā mērā cīnījās pret čečeniem, kuri aizstāvēja Čečenijas neatkarības ideju. Tādējādi šo iekšlietu ministrijas darbinieku godināšana blakus represēto piemiņas vietai neesot pieņemama. Otrkārt: represēto piemiņas memoriāla veidošanas gaitā tika sagrauts, jeb demontēts cits memoriāls, kurš arī bija veltīts represiju un Kaukāza karu upuriem.
Faktiski jaunā memoriāla veidošanā tika izmantoti materiāli no Džohara Dudajeva valdīšanas laikā būvētā memoriāla. Tajā laikā memoriāla tapšanā esot ņemuši dalību tūkstošiem Čečenijas iedzīvotāji, kuri uz Grozniju no visiem Čečenijas ciemiem un pilsētām aveda padomju varas laikā izpostīto čečenu kapu kapakmeņus un piemiņas plāksnes, kuras tiaka izmantotas memoriala veidošanai.
Tagad šīs kapu plāksnes līdzīgi kā iepriekšējā memoriālā ir uzstādītas šeit, un sarindotas vairākās rindās skvēra zaļajā zonā. Papētot smalkāk pamanu, ka faktiski visi uzraksti uz šīm akmens plāksnēm ir iekalti arābu drukā. Tātad šīs plāksnes ir saglabajušās vēl no tiem laikiem, kad čečeni rakstībā izmantoja arābu burtus. Šodien zināmā mērā, uzspiestā kārtā, čečeni lieto kirilicas alfabētu, bet šeit neatrodu nevienu plāksni kurā tas būtu izmantots.
Runājot par šiem memoriāliem vēl piebildīšu, ka par to pretrunību nedaudz apspriedos ar pāris čečenu vīriem, kuri man izklāstīja savu viedokli un tas ir tāds. Pasākumu ar memoriāla pārcelšanu viņi īsti neatbalsta. Tajā pat laikā esot jāpriecājas, ka šādu memoriālu vispār izveidoja, jo pirms dažiem gadiem tas nebūtu iespējams vispār. Krievijas valsts varas iestādes šādu memoriālu veidošanu uztverot visai nervozi, bet neskatoties uz to Čečenijas vietējie vadoņi pedējā laikā arvien biežāk atļaujas šo to darīt arī bez saskaņošanas ar virskungiem. Veco memoriālu Krievijas militaristi tāpat bija izpostījuši un varbūt pat ir labāk tā, ka to izveidojā jaunā vietā. Arī jaunā memoriāla vieta nav slikta, ja neņem vērā jau pieminēto kaimiņu būšanu ar otru memoriālu. Galu galā viens no vīriem piebilst, ka laiki vēl mainīsies un šo kļūdu būs iespējams izlabot, kā pimeru minot jau no skvēra aizvākto Ahmata Kadirova pieminekli.
Starpcitu! Man te rodas jautājums! Kad beidzot Čečenijā tiks izveidots memorials visiem pēdējo divu Čečenijas karu mierīgo iedzīvotaju upuriem? Tāda cik es zinu šeit patreiz vēl nav! Atgādināšu, ka pēdējo karu laikā Čečenijā bojā gāja vairāk kā 200 tūkstoši mierīgo iedzīvotāju, no kuriem vairāk kā 30 tūkstoši bija bērnu. Gandrīz tik pat daudz iedzīvotāju skaitās bezvēsts pazuduši, un vēl tik pat tika sakropļoti un kļuva par invalīdiem (precīza informācija par upuriem vēl jo projām nav arī apkopota)!
Kā to visu var nosaukt? Viennozīmīgi tas bija kārtējais genocīds pret čečenu tautu! Tātad arī šī genocīda upuri ir pelnījuši lai viņu piemiņai tiktu izveidots memoriāls. Tomēr šķiet, ka cilāt tēmu par šādu memoriālu šodien vēl ir pāragri, jo tas izcels panisku reakciju Krievijas varas aprindās un patreizējie Čečenijas varas vīri vēl nav gatavi aktualizēt šo tēmu, baidoties no Maskavas reakcijas. Bet, es esmu pārliecināts, ka šāds memoriāls ir nepieciešams un agri vai vēlu tāds taps!
Vainahi un islāma tradīcijas.
Represeto piemiņas memoriālu esmu apskatījis un kā jau minēju, par čečenu un ingušu izsūtīšanu, un genocīdu vēl pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, kad apmeklēšu pamestos kalnu ciematus. Tagad nedaudz novirzīsimies no kara tēmas un es dodošos mošejas „Čečenijas sirds” virzienā. Tur jau varēsim apspriest ko citu, piemeram parunāt par garīgām tēmām, ko arī darīšu.
Pirms nonāktu līdz mošejai man nākas šķērsot krustojumu, bet policijas darbinieki aptur gājēju plūsmu pāri tam. Lūkoju kas tad notiks! Pēc īsa mirkļa no laukuma pie mošejas virzās grupa motociklu (baikeru) un šķērso krustojumu. Redzot ka esmu pagriezis savas foto kameras objektīvu pret motociklistiem viens no viņiem pamāj man ar roku, kā sveicinādams. Tālāk motociklisti aizjoņo pa Ahmata Kadirova prospektu kalnu virzienā, bet gājēju pāreja tiek atvērta un varam šķērsot krustojumu. Te pēkšņi pie manis pienāk viens no policistiem! Sākumā domāju, ka viņš piekasīsies par kaut ko, piemēram vai neesmu fotogrāfējis ko neatļautu. Izrādās nē! Viņš man uzdod jautājumu, vai es zinu kas tas par vīru, kurš mani sveicināja? Es atbildu, protams ka nezinu! Tad policists man lepni paziņo, ka tas esot bijis Čečenijas republikas Ministru kabineta priekšsēdētājs (premjerministrs) Abubakars Edelgerijevs, kurš tikko esot pabijis uz lūgšanos mošejā.
Ja reiz atkal esmu nonācis līdz mošejai, kur notiek kārtējās lūgšanās kurās piedalās pat čečenu ierēdņi un vadības pārstāvji, man nāksies nedaudz pieskarties arī reliģijas tēmai. Par pašu moseju „Čečenijas sirds” jau iepriekš stāstīju, bet tagad, kamēr apstaigāšu mošeju un tai apkārt esošo jauko parku, nedaudz izstāstīšu par to, ko uzzināju par vainahu reliģiju vēsturi.
Šodien Čečenijā un Ingušijā absolūtais vairums ļaužu ir musulmaņi-sunīti, bet vēl senos laikos, līdz XI g.s. vainahi pielūdza savus dievus, jeb garus un visā Kaukāzā plaši bija izplatītas, ka mēs sakām-pagānticības. Vainahi tāpat kā mūsu tālie senči vērsās pie gariem, kuri viņuprāt bija iemiesojušies svētajos kokos, akmeņos, mežu pļavās un protams kalnos. No XI līdz XI g.s. vainahu zemēs no Gruzijas ieradās pirmie kristietības sludinātāji kuri sāka izplatīt svetās grāmatas un uzbūveja pirmos dievnamus. XII g.s. vairums vainahu jau bija kristietības piekritēju un tie kļuva par kristīgās Gruzijas caristes sabiedrotajiem. Savukārt pēc Bizantijas imperijas sabrukuma kristietības ietekme uz Kaukāza tautām mazinājās. Galu galā arī vainahi atgriezas pie savām seno garu pielūgšanas tradīcijām, kuras jau tika papildinātas ar dažadiem no kristietības aizlienētiem rituāliem.
Tamerlana Kaukāza ekspansijas laikā XIII-XV g.s. atsevišķās līdzenumos dzīvojošo vainahu kopienās pirmo reizi sāka izplatīties islāma ticība. Tajā pat laikā lielakā daļa kalnos dzīvojošo kopienu vēl labu laiku palika uzticīgi saviem gariem. Tikai XVII-XVIII g.s. islāmu pakāpeniski pieņem arī kalnieši un tomēr liela daļa joprojām palika pagānticīgi. Tas gan nekādi neradīja problēmas dažadu reliģisko uzskatu ļaužu līdzās pastāvēšanai. Vēl jo vairāk, vainahi pievēršoties islāma ticībai pilnība nepieņēma visus musulmaņu šariata noteikumus, bet turpināja dzīvot pēc izsenis piekoptiem dzimtu-teipu adata likumiem.
Islāms kā absolūti dominējošā reliģija vainahu zemes kļuva kopš 1785. gada, kad zem musulmaņu lozungiem, dižā vainahu garīdznieka un karavadoņ šeiha Mansūra vadībā, tika uzsākta cīņa pret Krievijas impērijas iekarotājiem.
Par šeihu Mansūru es vēl pastāstīšu stāsta nākamajā daļā, kad kā reiz pieskaršos Kaukāza karu tēmai, bet tagad turpnajumā vēlreiz atgādinu, ka arī šodien islāms ir absolūti domienējošā reliģija Čečenijā un Ingušijā. Pie tam, šodien islāma tradīcijas un likumi šajās republikas tiek ievēroti visai stingri. Jau pirmīt minēju par alkohola tirdzniecības ierobežojumiem. Tāpat šeit tiek strikti ievērots musulmaņu dreskods. Sieveites šeit nestaigā mini svārciņos un vīrieši šortos. Praktiski visu precēto vainahu sieviešu galvas klāj lakati. Tajā pat laikā nav tik strikti, ka sievietēm būtu javalkā parandžas vai burkas. Vismaz es nekur Čečenijā to nemanīju.
Runājot par islāmu Čečenijā vēl jāpiebilst, ka pedējā laikā ļoti liela uzmanība šeit tiek pievērsta islāma izglītībai. Islāma skolas šeit ir gandrīz visās lielākajās pilsētās. Arī mošeja „Čečenijas sirds” ir vienota Islāma kompleksa sastāvdaļa un šaja kompleksā bez tās ietilpst Musulmaņu garīdzniecības vadības centrs, Islāma biblioteka un Visas Kreivijas Islāma Universitate (Kunta-hadži Kišijeva universitāte). Pie kam, šim islāma centram ir pat sava radio un televīzijas studija.
Tā kā man vēl ir atlicis laiks, līdz tikšanos ar Magomedu Grozny City, es nedaudz pakavējos parkā pie mošejas un Islāma Universitates.
Šeit parkā ir vairākas strūklakas, kuras nedaudz atvēsina sakarsušo gaisu un rada patīkamu sajūtu. Te arī es piesēžu uz soliņa un nesteidzoties pārlasu informatīvos materiālus par Čečeniju un Grozniju. Pēc nelielas atpūtas dodos atkal tālak.
Grozny City un nedaudz par pilsētas vēsturi.
No parka pāri ielai pamanīju interesantu ēku līdz kurai nolemju aiziet. Patiesībā tur pat ir divas ēkas! Vienā- mazākajā ir izvietota islāma modes salona Fierdaws izrāžu halle. Čečenijā nevienam nav noslepums, ka šī modes salona un šīs halles īpašniece ir Čečenijas esošā prezidenta Ramzana Kadirova sieva. Šeit protams neviens skaļi neapspriež jautājumus par augstāko amatpersonu dienesta stāvokļa izmantošanu sautīgos nolūkos. Tāpēc nevienam arī nerodas publiski jautājumi, kur republikas prezidenta sieva ņēma naudu lai atvērtu šadu šiku iestādi?
Savukārt nedaudz tālāk atrodas otra, jau daudz iespaidīgāka ēka. Tā it kā kalpojot, kā tautas sapulču zāle, kurā notiekot dažādi pasākumi kurus rīko dažādas sabiedriskās un valsts organizācijas.
Tālāk man nākas šķērsot tiltu pāri Sunžas upei no kura pa kreisi var redzēt jauno Čečenijas vadītāja (prezidenta) Ramzana Kadirova rezidences ēku, jeb pili.
Šī pils faktiski atrodas uz tādas kā pussalas kuru apjož Sunžas upe un tuvākajos krastos pie pils top iespaidīgs parks. Parka teritorijā top arī dažādi objekti, bet dīvainā kārtā policijas darbinieki rūpīgi skatās lai kāds šeit nefotogrāfē. Vienīgais ko man ļauj nobildet ir īpatnējas formas restorāna ēka.
Nu nekas! Neko lielu jau neesmu zaudējis, ka šeit nevar fotogrāfēt, jo jau pēc mirkļa šo teritoriju nobildēšu no tepat esošā debesskrāpja jumta.
Te nu esmu nonācis tā saucamajā Grozny City kvartālā un šeit pie viesnīcas Hotel Grozny City man norunāta tikšanās ar Magomedu. Dažas līdz norunātajam laikam atlikušās minūtes izmantoju apstaigajot šo iespaidīgo kvartālu. Groznny City nedaudz atgādina Dubaju miniatūrā. Dažas no ēkām ir ļoti līdzīgas tām, kādas ir Dubajā un šķiet ka turku arhitekti ir nošpikojuši projektus no Emirātiem. Jā, visas ēkas šajā Grozny City kvartālā ir uzbūvējuši turku arhitekti un celtnieki.
Pec brīža ierodas arī Magomeds un mēs dodamies uz vienu no daudzstāvu ēkām, kur ar liftu paceļamies līdz tās augšējam stāvam. Tālāk pa kāpnēm nonākam helikopteru nosēšanās laukumā kurš izveidots uz šīs ēkas jumta.
Nu ko lai saka? Panorāma tiešām iespaidīga! Visa Groznija kā uz delnas. Jāsaka ka šeit no augšas pilsēta nemaz neizskatās tik liela un no šejienes var redzēt burtiski visus tās rajonus. Tepat lejā vīd tikko apmeklētā mošeja.
Ziemeļu virzienā, tālumā, saskatāms plašs bulvāris, jeb iela. Tā esot Pervomajskaja (1. Maija) iela, kura pirms 1917.gada Okrobra revolūcijas saukusies par Aleksandra ielu un tā tiek uzskatīta par pašu vecāko ielu Groznijā. Agrāk tieši šīs ielas galā, Sunžas upes krastā, esot atradies cietoksnis Groznaja (latv. Bargais cietoksnis) no kura nosaukuma arī cēlies mūsdienu pilsētas nosaukums. Daudzi Krievijā uzskata, ka tieši ar šī cietošņa izbūvi 1818.gadā sākas Groznijas pilsētas vēsture. Patiesībā šajā vietā jau agrāk atradās čečenu ciemati-auli un Groznaja cietoksnis, un pilsēta ap to tika uzbūvēta Krievijas armijas iznīcināto čečenu ciemu: Kuli-jurt, Alhan-ču un Solža-jurt vietā. Tādēļ čečeni uzskata, ka pilsētas vēsture sākas daudz senāk. Starpcitu čečeni savā starpā runājot Grozniju vēl jo projām dēvējot pr Solž-Gala (agrāk Solža-jurt), kas tulkojumā nozīmē Pilseta (ciems) pie Sunžas.
Austrumu virzienā nobildēju kvartālu kurā atrodas prezidenta administrācijas ēka, kuru lejā man fotogrāfēt neļāva policisti.
Savukārt dienvidu virzienā, talumā- miglā, vīd Kaukāza kalnu grēdas. Turp ved arī lejā redzamais Ahmata Kadirova prospekts, kurš noslēdzas pie nedaudz tālāk pamanāmā Minutkas laukuma, kurš slavens kļuva Čečenijas pirmā kara laikā. Tieši šī laukuma apkārtnē tad notika vissīvākās cīņas starp čečenu karotājiem un Krievijas armiju. Toreiz uzvaru guva čečeni. Faktiski pirmais Čečenijas karš arī beidzās ar neatkarīgās Čečēnijas piekritēju uzvaru. 1996. gada 30. augustā, Hasavjurtas pilsētā Dagestānā, tika parakstīts miera līgums strap Čečenijas-Ičkērijas republiku un Krivijas Federācijas prezidenta nozīmētiem parstāvjiem. Uz to brīdi Čečenija faktiski kļuva par neatkarīgu valsti ar ko dižās Krievijas imperiālistiski noskaņotie politiķi un ierēdņi nekādi nespēja samierināties, un pavisam drīz jau izcēlās Otrais Čečenijas karš.
Šeit no torņa lūkojoties rietumu virzienā vēl tagad ir saskatāmas Otrā Čečenijas kara sekas. Lejā pie Sunžas upes atrodas plaša, tukša teritorija. Tajā agrāk atradās daudzstāvu dzīvojamo māju kvartāli, kuri kara laika pilnībā tika sagrauti un tikai pavisam nesen tur tika nojaukti pedejie grausti. Tālāk pie apvāršņa redzam zaļu kokiem aizaugušu teritoriju. Tur pirms kara atradās pilsētas industriālie rajoni: Aldi, Kirovskij un Alhan-kala. Arī tur bijušās rūpnīcas un cehi tika sagrauti tā, ka no tiem nekas nepalika pāri. Īpaši liels zaudējums Čečenijai ir šajos rajonos bijušo naftas pārstrādes rūpnīcu iznīcināšana.
Patiesībā Otrais Čečenijas karš izcēlās ar īpašu nežēlību. Pirmīt jau minēju milzīgo upuru skaitu un ievietoju vairākas bildes, kurās var redzēt kāda Groznija izskatījās šī kara laikā. Tagad pievienoju vēl vienu bildi, kurā ļoti labi var salīdzināt, kā pilseta izskatījās pirms kara, kā tā izskatījās kara laikā un kā tā izskatās šodien.
Par šiem kariem var runāt daudz un bezgalīgi, un lai to visu izstāstītu vajadzētu uzrakstīt vairākus rakstus. Protams ka to nedarīšu, bet par pāris faktus saistībā ar Čečenijas kariem pieminēšu turpmākajās stāsta daļās. Zinu ka daudziem var rasties jautājumi: kas ir vainīgs pie šo karu izrisīšanas un kādi tam bija iemesli? Man personīgi daudz maz ir skaidrs par to, kas tad notika un kuri ir vainojams šajos notikumos, bet savu viedokli nevienam netaisos uzspiest. Man patiesībā šķiet, ka to laiku notikumus ļoti labi raksturo šo karu pārdzīvojušo bērnu zīmējumi, kurus atradu interneta resursos.
Labi! Lai kā tur bija, vai nebija, šodien Groznijā ir mierīgi un nekas neliecina par to, ka šeit atkal varētu izcelties karš. Varbūt es kļūdos, bet ļoti gribētos lai tas, kas šeit notika deviņdesmitajos gados, nekad vairs neatkārtotos.
Grozny city patiesībā bija manas ekskursijas pa Grozniju pedējais apmeklējuma objekts. Vēl tikai jāietur pusdienas un tālāk jau Magomeda pavadībā varēšu turpināt celojumu pa Čečenijas kalnu apvidiem.
Pusdienas ieturam mājīgā restorāniņā, kurš atrodas burtiski netālu no mošejas „Čečenijas sirds”.
Pēc kārtīgas čečenu virtuves maltītes pmetam Grozniju. Šodien pēcpusdienā mēs vēl dosimies uz Čečenijas dienvidaustrumu kalnu apvidu Ičkēriju. Pa ceļam pabūsim Argunas un Vedeno pilsētiņās. Tālāk sekosim līdz Kazenoi-Am augstkalnu ezeram pie kura mēs uz pāris naktīm apmetīsimies vitējā viesnīcā. Savukārt rīt sekos ekskursija pa Čečenijas kalnu rajoniem. Par to visu jau stāstīšu nākamajā stāsta daļā: „Pa Kaukāza karu takām”, bet pagaidām man jasaka: uzredzēšanos!
P.S. Atvainojos "gramatikas skolotājiem" par kļūdām tekstā.
Novēlu visu to labāko un liels paldies tiem, kuri bija pacietīgi un izlasīja manu rakstu!