Peru - Kolkas kanjons

  • 5 min lasīšanai
  • 139 foto
Nu jau pagājis vairāk kā mēnesis kopš kopā ar savu amigu Ilzi atgiezos no Peru. Tagad atliek vien atcerēties piedzīvoto un padalīties ar iespaidiem. Tā kā šis bija pirmais ceļojums manā mūžā, kurā man izdevās uzrakstīt dienasgrāmatu vairāk par pāris lapām, tad piedāvāju dažas epizodes par Kolkas kanjonu. Cerams, ka kādam šī informācija noderēs, jo par Kolkas kanjonu Internetā nekas prātīgs nav atrodams un kartes labākajā gadījumā ir pieejamas par Kolkas reģionu kopumā nevis par konkrētām vietām. Tā kā bijām dzirdējušas, ka esot Peru, Kolkas kanjons ir obligāti jāredz, tad tā arī nolēmām darīt. Doma bija tur doties uz savu galvu, neizmantojot tūrfirmas. Mūsu rīcībā bija kāda vietājā puiša Rafaēla uz lapeles uzskricelēta karte ar saīsinātiem vietu nosaukumiem un aptuveno laiku, lai tur nokļūtu. Vēl šodien īsti nevar salasīt, kas tur rakstīts. Pusnaktī atvadāmies no Rafaēla, mēģinot viņu pierunāt doties mums līdzi, bet tā kā tas neizdos, tad nākošajā rītā jau ap 5 no rīta startējam uz Arekipas autoostu, lai ar vietējo autobusu nokļūtu uz 6 stundas attālo Kabanakondi (3287 m.v.j.l.) – mazu pilsētiņu, no kuras jāsāk pārgājiens. Ielecam vietējā busā un līkumojot pa kalnu ceļiem vērojam aiz loga slīdošās ainavas. Pēc pāris stundām sāk uzdarboties viens autobusā „sakarsis” tūrists, kurš nosvīdis lēkā no viena autobusa gala uz otru un bāž savu kameru visiem vietējiem ģīmī. Tā kā man jau sāk raut uz augšu, tad šis lēkājošais objekts mani nemaz nesajūsmina. Tuvojoties galamērķim autobusā paliek vien pāris tūristi un vietējie. Ap pusdienas laiku, kad saule jau riktīgi cepina, esam Kabanakondē, no kuras tad sākas vairāku dienu trekings pa Kolkas kanjonu, kas ir 2 reizes dziļāks par Lielo kanjonu ASV un tiek uzskatīts par vienu no dziļākajiem pasaulē. Plāns ir sešās stundās nonākt mazā ciematiņā, kas atrodas oāzē un nākošajā dienā celties 3 naktī, lai nokļūtu atpakaļ Kabanakondē un noķertu autobusu uz Crus del Condors- kondoru vērošanas vietu. Izlīkumojam cauri ciemata ieliņām, nopērkam ūdeni un dodamies ceļā uz kanjona pusi. Pie pašas kanjona malas lejā redzam mazu, mazu zaļu pleķīti. Saprotam, ka tā varētu būt vieta, kur mums jānokļūst pēc 6 stundām. Vispirms taka ved 3 stundas uz leju. Pa ceļam satiekam tikai vienu francūzi. Pēc gandrīz 3 stundu kāpiena ieraugām tiltiņu, kur no tāluma redzam rosāmies 2 sievietes, kas tālumā pamanījušas mūs nākot, noklājušas zemi ar Snikeru, Marsu un citu munīciju, kuru mēģina mums ietirgot. Par to, ka neko nepērkam viņas īpaši nepārdzīvo, jo tālumā kaut kur pašā augšā nākot vesela grupa cilvēku. Šķērsojam Kolkas upi un pa kaktusiem un agavēm apaugušu taku dodamies uz augšu. Pa ceļam izejam cauri San Juan de Chuccha ciematam un vēlāk arī Cosnirhua ciematam, pirms kura mūs sagaida 5 milzīgi suņi, kuri par laimi ir tik apātiski, ka nav spējīgi pat pakustēties, lai mūs aprietu. Pirms saulrieta pietuvojamies Malata ciematam, kurā sastopam tikai kādu sievieti ar bērneļiem, vēlāk pa taku pretīm nāk ēzelītis un kāds dikti smaidīgs vietējais, kurš paziņo, ka līdz oāzei ir tikai 20 minūtes. Pievakarē tā aizraujamies ar saulrieta un kaktusu iemūžināšanu, ka nepamanām, ka straujiem soļiem ir piezagusies melna tumsa un aiz noguruma kājas pašas automātiski tenterē pa kalnu lejā un 20 minūtes jau sen kā ir pagājušas. Zinām, ka oāzē jābūt trīs nakstmītnēm, bet tumsā pat nevaram saskatīt taku. Pārejot upi pēkšņi mūsu priekšā pilnīgā tumsā iznirst divi veči. Sajūta bišku neomulīga. Šie aicina viņiem sekot un pagājuši nedaudz uz priekšu māj mums, lai nākam. Parādīšot tuvāko ceļu uz naktsmājām. Tā kā norāde uz takas rāda pavisam citā virzienām tad pagaidām kamēr veči pazūd aiz līkuma un metamies pa otru taku uz augšu. Nonākam ciemā Sangalle (Oasis). Tumsā ne vella nevar saskatīt., tik vien kā tālumā spīdošu gaismas staru, kur arī kaut kā klunkurēdamas nokļūstam. Priekšā vēl ir daži tūristi. Pie vietējā sarunājam naktsmājas par 10 solēm (apmēram LVL 1.7). Mūsu viesnīca sastāv no apaļas palmu zaru būdiņas ar 2 uz bambusiem uzstutētiem matračiem. Kaut kur pa tumsu atrodam ūdeni un piebeidzam Selgas cepumus un nopētot tulznainās kājas, dodamies gulēt. Pēc plāna jāceļas būtu 3 naktī, bet izdomājam vienu dienu padzīvoties pa oāzi. Naktī dzirdam, ka kāds rosās ap mūsu būdu. Izrādās, ka citi tomēr iziet naktī, lai no rīta agri nonāktu atpakaļ Kabanakondē. Par to mēs esam tikai stāvā sajūsmā, jo no rīta esam vienas pašas un sajūta ir kā pamestā paradīzes nostūrī. Dienas gaismā viss izskatās pavisam savādāk. Skati kā no glauniem ceļojumu žurnāliem. Uz visām pusēm paveras Kolkas kanjona sienas, ārā zaļa zālīte, pāris palmas, banānkoks un baseins. Vietējam pasūtam brokastis un malkojot kokas tēju baudām sauli un mieru. Pēcpusdienā ierodas arī viena spāniete, kas ir saulē tā apdegusi, ka liekas, ka viņas pleci jau čūkst, bet neskatoties uz to viņa turpina cepināties. Vēlāk ierodas vēl kāds pārītis. Tā kā ir mežonīgs karstums, 3 stundu paredzēto kāpšanu atliekam uz pēcpusdienu. Pa apšaubāma izskata taku nokāpju līdz upei, kur paveras lielisks skats uz kanjonu un tā sienās esošajām alām, kur senos laikos vietēji glabājuši pārtiku un dažas alas izmantotas kā kapu vietas svarīgu ļautiņu apglabāšanai. Pēcpusdienā iemalkojam vēl pa tējai, uz abām piepildām vienu mazo ūdens pudelīti un dodamies ceļā. Kad oāze atkal savos izmēros samazinās, jo pa zigzagaino ceļu lēnām līkumojam uz augšu, redzu, ka mana amiga arvien vairāk atpaliek. Pusceļā uz takas atstāju viņai pusizdzertu ūdens pudeli, cerot, ka neviens cits to neiekāros. Mani apdzen kāds austrālietis, ar kuru kopā turpinu ceļu. Apdzenam vēl dažus ceļiniekus un pēc 2.5 stundām esam augšā. Es palieku gaidīt Ilzi, bet austrālietis aiziet uz ciemu. Pa to laiku nodarbojos ar fotografēšanu, kaifoju par saulrietu, ar vienu vietējo gidu sarunāju naktsmājas un vēroju citus kāpējus, kas lēnām virzās pa taku uz augšu. Daži kāpj savām kājām, citi kūļājas ēzeļu mugurās. Kad satumst, ierodas Ilze – pārgurusi, bet smaidīga. Izrādās šeit tiek rīkoti arī starptautiski maratoni, kur no visas pasaules sabrauc skrējēji un visu šo gabalu, ko veicām pāris dienās, viņi noskrien pāris stundās (rekords ir 2.25 stundas). Pa tumsu dodamies uz ciemu un sameklējam savu sarunāto viesnīcu, kurā vienīgā visā ciematā esot silts ūdens. Beigās gan izrādās, ka ūdens vispār gandrīz nav. Vietējais gids uzsauc mums vakariņas. Dažiem dienā mērotais augstums izraisa riebumu pret jebko ēdamu un sēžot pie galda dzirdu kā kāds man blakus elso vēl neatguvis elpu no kāpiena. Augstuma starpība starp oāzi un Kabanakondi ir apmēram 1200 metri. Vakara gaitā dodamies uz krogu, kur satiekam arī citus ceļiniekus un pisko sauer, vietējo smeldzošo meldiņu un ugunīgo deju ietekmē dzīve atkal rādas tik skaista....tik skaista, ka rīts pienāk pavisam aizpampis. Puspamiegam iespiežamies vietējo autobusā un dodamies skatīties majestātiskos kondorus. Tā kā visiem vietas autobusā nesanāk, tad daži sakāpj uz jumta. Vietējie tērpušies šim reģionam rakstūrīgos tērpos, dodas lauku darbos iekoptajās terasēs. Sievietēm ir galvā raibas platmales ar uzlocītu malu un mugurā krāsaini brunči, bet vīriešiem baltas platmales un rūtaini krekli. Pēc kāda laika esam Cruz del Condors, kur mudž no tūristiem, kas visi sastājušies kanjona malā, gaida kondorus. Kondori gan šodien ir izvēlējušies citu lidojuma trajektoriju, tāpēc redzam tikai dažus tālumā lidojošus un vienu, kas pārlaižas tieši mums pāri. Pēc stundas lecam vietējo busā un dodamies atpakaļ uz Arekipu, pa ceļam izkāpjot Chivai, lai izbaudītu La Calera termālos baseinus. Tur gan temperatūra ir kā katlā un saulē apdegusī miesa kaut kā nemaz neraujas iegremdēties tādā karstumā. Pie termālajiem baseiniem atkal satiekam iepriekšējā vakarā sastapto tūristu grupu un vietējos gidus. Sarunājam randiņu Arekipā un atvadāmies. Viņi sakāpj milzīgā autobusā, mēs noķeram vietējo taksi un sakam, lai mūs aizved uz autoostu. Taksists apstājas pavisam citā vietā un saka, ka, ja gribot nokļūt līdz autoostai, esot jāpiemkaksā. Par šādu cūcību sašūmējamies, es pasaku viņam pāris frāzes spāņu valodā un principa pēc kāpjam ārā un tālāk ejam ar kājām. Noķeram busu un vakarā atkal esam Arekipā, kur mūs gaida jauni piedzīvojumi, jauni pārsteigumi un jauni iespaidi.....bet tas jau ir pavisam cits stāsts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais