Nolādētie kalni un Kosovas Šveice - Rugova (Mans Kosovas ceļojums 3. daļa).
|
Pēteris Vēciņš
|
Nolādētie kalni un Kosovas Šveice - Rugova.
Sveicināti atkal Kosovā! Šī jau būs mana Kosovas ceļojuma trešā daļā, kurā šoreiz pastāstīšu par Kosovas ūdenskritumiem, Pejas pilsētu, Nolādētajiem kalniem un Rugovas aizu, kuru bieži mēdz dēvēt par Kosovas Šveici. Tāpat pabūsim vienā no svarīgākajiem serbu klosteriem, jeb tā saucamajā Pečas patriarhijā. Jāsaka gan, ka pagājušā stāsta daļa man sanāca ļoti gara un ar vēsturiskiem faktiem pārsātināta. Apsolu, ka šī stāsta daļa būs krietni īsāka un turpmāk stāstīšu vairāk par Kosovas dabu, vietējo iedzīvotāju tradīcijām, bet vēsturiskām tēmām pieskaršos pavisam minimāli.
Harilakitas cietoksnis.
Un tātad! Šorīt ar celšanos nesteidzamies, jo pēc divām ļoti intensīvām un informāciju bagātām dienām esam nedaudz noguruši, tādēļ nolēmām pagulēt ilgāk. Tikai ap pulksten desmitiem esam pabrokastojuši un pametam viesnīcu. Mūsu ceļš šodien ved uz Kosovas rietumiem, Pejas pilsētas virzienā. Sākumā nedaudz aizkavējamis, jo Prištinas ielās ir izveidojušies sastrēgumi, bet līdzko sasniedzam Prištinas priekšpilsētu Fuše Kosove nonākam uz automaģistrāles un varam braukt jau ar vairāk kā 100 km/stundā lielu ātrumu.
Te nu atkal nevaru pārstāt apbrīnot Kosovas automaģistrāļu kvalitāti. Jau iepriekšējās stāsta daļās pieskāros šij tēmai un teicu, ka Kosovā notiek intensīva ceļu būvniecība un no Prištinas uz gandrīz visām Kosovas nozīmīgākajām pilsētām tiek būvetas četru joslu automaģistrāles, vai tādas jau ir uzbūvētas. Savukārt šo maģistrāļu tuvumā gandrīz visā to garumā top neskaitāmi industriālie objekti. Jā interesanti, vai mūsu Latvijā arī reiz kutkas līdzīgs notiks?
Kādus 10 kilometrus aiz Fuše Kosove mēs nogriežamies pa kreisi Prištinas lidostas virzienā. Nē, lidosta nav mūsu mērķis. Mēs netālu no tās mēģināsim nokļūt vienā no tuvējām augstienēm, kurā atrodas sens cietoksnis, jeb precīzāk sakot tas, kas no tā saglabājies līdz mūsdienām. Tas ir Harilakitas (Kalaja e Harilaqit) cietoksnis. Patiesībā šo cietoksni jeb senpilsētu uzgāju pavisam nejauši rakņājoties pa google map un informācija par šo vietu nebija atrodama nevienā ceļvedī. Šī vieta mani piesaistīja ne tikai ar vēsturiskās izcelsmes faktiem, bet arī dēļ tās izvietojuma augsti kalnā, no kurienes pēc manām domām vajadzētu pavērties lieliskai panorāmai uz Kosovo Poļe līdzenumu. Kad nonākam piekalnītē zem mūriem secinu, ka neesmu kļūdījies. Šeit patiešām paveras lieliskas skats. Skaidras dienas laikā no šejienes droši vien ir pārskatāms gandrīz viss līdzenums no Mitrovicas ziemeļos līdz Prištinai un tālāk līdz Ferizaji dienvidu virzienā. Šodien gan ieleju klāj tāda kā neliela dūmaka, bet vienalga var redzēt visai tālu. Tālumā vīd Prištinas pilsetas siluets, bet tepat kalnu pakājē atrodas Adema Jašari vārdā nosauktā Prištinas starptautiskā lidosta.
Te nu mēs noparkojam savu auto speciāli izveidotā stāvvietā un tālak lai nonāktu līdz kalna virsotnē esošajam cietoksnim nāksies nedaudz papūlēties kajām kāpjot augšup. Kāpiens ilgst kadas 10 minūtes un nonākam krūmiem apaugušā paugura virsotnē, kur uzejam senus mūrus. Kas ted te īsti ir bijis? Lai to noskaidrotu pirms brauciena man nacās nedaudz papūleties, jo informāciju par to angļu valodā nebija īsti atrodama. Galu galā atradu to kādā turku valodā drukātā informācijas avotā un nācās to iztulkot ar google translater palīdzību. Īsi sakot, šeit arheoloģiskie izpētes darbi sākti pavisam nesen 2005. gadā un ar nelieliem pārtaukumiem tie turpinās līdz šodienai.
Ko līdz šim arheologi ir noskaidrojuši? Tie domā, ka būves šeit tapušas aptuveni IV-V g.s.un iespējams, ka šeit atradusies bizantiešu vai ilīriešu pilsēta, kuru ielenkuši aizsarg mūri. Nonākot šeit uzreiz var manīt šo ārējo aizsargmūri kurš ielenc 1,3 ha lielu teritoriju, bet pašā virsotnē atrodam tikko atklāto mūra ēku pamatu fragmentus.
Ilgi šeit nekavējamies, izmetam nelielu loku un atgriežamies kalna pakājē, kur stāvivietā vientuļa gotiņa uzrauga mūsu auto. Ieljā redzam, kā lidostā nosēžas Easyjet lidmašīna. Starp citu, ja ir vēlme apmeklēt Kosovu to varat darīt šurpu doties arī ar lidmašīnu. Tiešo reisu no Rīgas uz šejieni protams nav, bet ar pārsēšanos piemēram Vīnē, Cīrihē vai Stambulā atlidot uz šejieni nav nekādu problēmu. Anglijas tautieši šurp var doties ar aviosabiedrības Germania tiešo reisu no Getvikas (sezonas reisi), bet ja nevarat atrast pieņemamas lidojuma cenas uz Prištinu, tad variet mēģināt lidot uz Skopji Maķedonijā, kura atrodas pavisam netālu no šejienes. Arī mēs Kosovas ceļojumu esam uzsakuši un noslēgsim tieši Skopjē.
Kamēr esam šeit kalnā un aplūkojam plašo Kosovo poļe līdzenumu īsi piebildīšu, ka Kosovas valsts teritoriju var sadalīd divās nosacītās daļās, kuras sastāv vo diviem plašiem līdzenumiem. Tie ir: šeit redzamais Kosovo poļe, kurš atrodas valsts austrumu daļā un to ielenc Kopaonika, un Goljaka kalnu masīvi un otrs ir Metohijas līdzenums valsts rietumu daļā, kuru ielenc Mokra gora, Albāņu Alpu un Šarplaņinas kalnu masīvi. Savukārt šos divus līdzenumus vienu no otra tadala Drenicas un Crnoljeva plaņinas kalnu masīvi. Mēs kā reiz dotajā mirklī atrodamies vienā no Crnoljeva plaņina masīva virsotnēm, gandrīz precīzi Kosovas valsts centrā. Vēl piebildīšu, ka Kosovo poļe atrodas Ibaras Sitnicas un Moravas upju baseinos, kuri attiecīgi jau ir Donavas upes baseina sastāvdaļa un to ūdeņi plūst uz Melno jūru, bet pavisam neliela daļa Kosovo poļe atrodas Vardaras upes baseinā un tā ūdeņi jau plūst uz Egejas jūru. Toties Metohija ietilpst Baltās Drinas upes baseinā un visi šī baseina upju ūdeņi plūst jau uz Adrijas jūru. Labi, par fizisko ģeogrāfiju esmu nedaudz pastāstījis un varam turpināt ceļu. Kā jau pirmīt teicu šodien virzāmies uz valsts rietumu daļu un pavisam drīz jau šķērsosim pieminēto Metohijas līdzenumu.
Mirušas ūdenskritumi.
Atgriežamies uz auto maģistrāles un pagriežamies rietumu virzienā. Faktiski šī ir tā saucamā Prištinas – Tirānas automaģistrāle, kura seko līdz Prizreņai, tad līdz Albānijas robežai un tālāk pa Albānijas teritoriju līdz tās galvaspilsētai Tirānai. Jāpiebilst, ka gandrīz visā tās garumā tā ir pilnvērtīga četru joslu automaģistrāle (autobānis). Kāpēc gandrīz? Albānijas teritorijā uz šo brīdi vēl daži šīs maģistrāles posmi nav līdz galam uzbūvēti. Jāsaka gan, ka pavisam drīz ceļa būves darbus šajos posmos ir plānots pabeigt. Kosovas teritorijā šīs maģistrāles būve tika pabeigta jau pāris gadus atpakaļ. Tā, kā, ja plānojat kādreiz doties uz Balkāniem un jūsu maršrutā ietilpst Kosova un Albānija, tad droši variet rēķināties ar to, ka no Prištinas līdz Tirānai varēsiet aizbraukt pa lielisku automaģistrāli.
Pēc kādiem kilometriem 20 mēs nogriežamies no Prištinas-Tirānas automaģistrāles pa labi, Pejas virzienā. Arī šeit kādu gabaliņu seko īsts autobānis, bet tālāk notiek iespaidīgi rekonstrukcijas darbi. Tātad, tuvākajā nākotnē arī līdz Pejai būs iespējams aizbraukt pa četru joslu maģistrāli! Šeit apkārtnes ainava nedaudz izmainās un ierastos laukus piekalnēs nomaina krūmāji un meži. Vairākās vietās ceļa malās ievērojam akmenslauztuves un karjerus. Izrādās, ka šajā apvidū tiek iegūts marmors.
Marmora plāksnes tiek iegūtas tuvumā seošajos karjeros,tad tās tiek šķirotas un krautas burtiski ceļa malās un tā tuvumā. Daļa plākšņu tiek krautas jau uz paletēm, acīmredzot nolūkam lai tās uzreiz varētu iekraut automašīnās. Faktiski šeit gar šosejas malu pamanām vairākas vietas kūrās marmors tiek tirgots, gan vitējiem celtniekiem, gan vešanai kaut kur tālāk. Šeit pamanām arī vairākus autotrilerus ar ārvalstu nummura zīmēm. Tātad marmors tiek vests arī uz ārzemēm. Tas tā patiešām arī ir un faktiski Kosovas lielāko eksporta apjoma daļau sastāda būvmeteriāli starp kuriem lauvas tiesu sastāda tieši apstrādāts, un neapstrādāts akmens un marmors. Šeit sastaptais marmora tirgonis mums pat izstāsta ļoti interesantu stāstu! Izrādās, ka uzņēmīgi Itāļu ļaudis mēdzot marmoru iepirkt tieši šeit Kosovā un pēc tam Vācijā, Šveicā, Austrijā un citur Eiropā to tirgojot, kā Itālijas marmoru. Beigu beigās vēl izrādās, ka šie „Itāļi” lielako ties ir paši kosovieši, kuri dzīvo šajās Eiropas valstīs un tirgo tur šo „Itālijas marmoru”. Vīrs gan beigās piebilst, ka Kosovas marmors ne ar ko nav sliktāks par Itālijas marmoru un esot šeit pat atrodams tādu toņu marmors, kādu Itālijā neatradīsiet.
Labi, pēc nelielas pieturas marmora tirgotavā varam doties uz otro objektu, kuru šodien esam ieplānojuši apskatīties. Tie ir Mirušas ūdenskritumi, kuri atrodas pavisam netālu. Lai līdz tiem nonāktu mums nākas nogriesties no šosejas kura ved uz Peju un pabraukt kādu gabaliņu Gjakovas virzienā. Pavisam drīz ceļa malā atrodam viesnīcu un restorānu no kura esot iespējams nokļūt līdz ūdenskritumiem, kuri atrodoties kādu 2 kilometru attālumā no šosejas. Te mēs mēģinam braukt pa celiņu aiz viesnīcas, kurš ved augšup pa gravu, bet pēc nepilna kilometra brauciena nākas secināt, ka tālāk netiksim. Te pat ar traktoru izbraukt nav iespējams! Pa ceļam gan pamanījām, ka gravas pretējā pusē arī ir celīņš pa kuru virzījās apvidus auto.
Mēģināsim atrast, kā turp nokļūt. Labi ka biju izprintējis šī apvidus karti no google earth! Pētot to secinām, ka lai nokļūtu līdz ūdenskritumiem maksimāli tuvu mums jādodas uz netālu esošo Lapčeve ciemu un jau no turienes neliels lauku celiņš ved līdz ūdenskritumiem. Tā arī darām un pavisam drīz lejup gravā varam pamanīt vienu no ūdenskritumiem. Celiņš uz pirmo acu uzmetienu šķiet visai šaubīgs, bet nedaudz tālāk situācija kļūst labāka un pavisam drīz esam galā.
Izradās, ka te pat stāvlaukums iekārtots un tuvāk ūdenskritumiem atrodas divas nelielas kafejnīcas, jeb precīzāk sakot bufetes, kurās tirgo dzērinus un šo to uzkožamu. Faktiski šīs kafejnīcas atrodas katra savā krastā strujai kalnu upītei, kura iztek no tāda kā ezeriņa kurš atrodas tieši zem pirmā ūdenskrituma.
Pāris foto no šī krasta un pa koka laipiņu šķērsojam kalnu upīti aiz kuras jau seko kāda bilde citā rakursā. Tas gan nav viss! Patiesībā šis ūdenskritums sastv no vairākām kaskādēm kuras veido tādu kā trepi un lai redzetu nākamo kaskādi mums nāksies pakāpelēt pa klintīm augšup.
Izradās, ka to nemaz nav tik viegli izdarīt, jo taciņa, ja to tā varētu nosaukt, ir ļoti stāva un akmeņaina.
Interesanti, ka mums sākumā nākas uzkāpt visai augstu un tad atkal kāpt jejā, jo pa taisno līdz nākamajai terasie nav iespējams nokļūt dēļ augstajām un stāvajām klintīm. Arī apejot šīs klintis vietām taciņa ir pavisam šaura un salīdzinoši bīstama.
Beidzot nonākam virs pirmās ūdenskrituma kaskādes, kuru redzējām jau no lejas. Turpat zem klints var redzet arī abas kafejnīcas.
Vēl pavisam neliels kāpiens un aiz stūra jau pamanām otro ūdenskrituma kaskādi.
Te nu pie otrās kaskades ieturam nelielu pauzi un paknipsejam kārtējās bildes. Jāsaka, labi, ka esam šeit pašā vasaras sākumā kad ūdenskritums vēl nav paspējis izsīkt.
Patiesībā šeit augstāk esot vēl divas mazākas ūdenskrituma kaskādes, bet lai līdz tām tiktu atkal nāktos kāpt augšup. Mēs šoreiz to nedarīsim, jo secinām, ka tas ir bīstami, tā, kā eja pa kuru var tikt augšusp ir pilna ar ūdeni un akmeņi tajā ir glumi un slideni.
Arī kāpiens lejup pat izrādās grūtāks, jeb prezīzāk sakot bīstamāks, kā kāpiens augšup. Galu galā gan veiksmīgi esam atgriezušies ūdenskrituma pakājē un varam piesēst vienā no kafejnīcām. To arī darām.
Lēnā garā iztukšojam pa pāris glazēm, paklausamies ūdenskritumu čalošanā, pavērojam, kā kafejnīcas saimnieks ķer foreles un nu jau varam turpināt ceļu.
Pametam Mirušas ieleju un ripināmies pa kalnu lejup. Priekšā mums paveras plaša Metohijas ielejas panorāma aiz kuras fonā var redzēt sniegotu kalnu virsotnes. Turp mēs arī dodamies.
Drinas ūdenskritumi (Ujvara e Drinit).
Mūsu nakamais mērķis atkal ir ūdenskritumi. Tie atrodas tālumā redzamo Mokra gora kalnu pakājē. No šejienes šķiet, ka tas nav īpaši tālu, bet patiesībā līdz kalnu nogāzēm mums vēl jānobrauc vismaz 40 kilometri. Atgriežamies uz Prištinas-Pejas automaģistrāles un pavisam drīz nonākam Pejas pilsētas pievārtē. Pilsetā mēs vēl atgriezīsimies, bet tagad to apbraucam no austrumu puses un dodamies Mokra gora kalnu grēdas virzienā.
Sākotnēji pabraucam garām Radavacas (Radevo) ciemam un sekojam kādu gabalu augšup tuvāk kalnu virsotnēm. Šī jau ir Mokra gora kalnu grēda, kuras augstākās virsotnes sniedzas vairāk kā 2000 metrus virs jūras līmeņa un tā sākas šeit pie Pejas pilsētas, Rugovas aizā un tālāk stiepjas gandrīz līdz pašai Mitrovicei Kosovas ziemeļos. Faktiski šī kalnu grēda atdala Kosovu no Melnkalnes un Serbijas, un šo valstu robeža ved preīci pa šīs kalnu grēdas virsotnēm.
Dažus kilometrus augšup pa serpentīnu un mēs atduramies pret robežkontroles posteni starp Kosovu un Melnkalni. Doties uz Melnkalni mums šoreiz nav plānots tādēļ griežamies riņķī un atgriezīsimies Radavacas ciemā, bet pirms tam veicam nelielu pitstopu vienā no kalnu nogāzēm, kur paveras lieliska ainava uz Mokra gora virsotnēm, kuras tagad maija beigās vietām vēl jo projām klāj sniegs.
Tepat pie Radovacas ciema kalnos tecējumu uzsāk Drinas, jeb precīzak sakot Baltās Drinas upe, kuru šeit veido neskaitāmi kalnu avoti un strauti, kas šeit izplūst virszemē .Tos bagātīgi papildina kalnos kūstošā sniega ūdeņi, kuri burtiski veļas lejup pa kalnu nogāzēm un aizām, veidojot simtiem lielu un mazu ūdenskritumu. Vienu ūdenskritumu, jeb precīzāk sakot veselu kompleksu ūdenskritumu mēs tagad dodamies paskatīt. Nonākot Radovacas ciemā pagriežamies pa labi un sekojam pa mežiem apaugušu ieleju, kura pārtop iespaidīgā aizā. Tālāk seko neliels kājām gājiens un esam nonākuši pie Drinas ūdenskritumiem. Prikešā paveras aiza, kurā skaļi šalc ūdens un jau pēc mirkļa redzam šī kompleksa iespaidīgāko ūdenskritumu.
Tā virzienā gar aizas malu ved gājēju celiņš pa kuru nonakam tieši pie paša ūdenskrituma, jeb precīzāk sakot burtiski virs tā. Ūdens šeit krīt no vairāk kā 30 metru augstuma.
Pienākot tuvāk secinām, ka te no klintīm plūst vairākas starumes veidojot tādu kā ūdenskritumu grupu. Ūdens vietām plūst burtiski no klinšu spraugām un alām un to visu ir ļoti ērti apskatīt, jo gar ūdenskritumu kaskādēm ir izveidoti ērti celiņi un tiltiņi, pa kuriem pat invalīdiem būtu ērti parvietoties.
Nedaudz tālāk gan sākas sarežģītāks ceļš. Kāpnes ved uz tādu, kā katlu, kuru no visām pusēm ieskauj klintis no kuru spraugām un aizām šajā katlā satek vairākas ūdens straumes, jeb upītes.
Ūdens šalkdams tek starp klintīm un krūmiem un pakāpeniski nonāk gultnē, kura ved uz šī katla, tā teikt vārtiem, kur jau krīt lejup aizā.
Šeit šajā ūdenskritumu katlā šķiet ir izveidota ūdens savāktuve no kuras ūdens tiek piegādāts lejā esošajai Pejas pilsētai. Augšup gar katla sienām var manīt vēl vairākas un sīkākas ūdenskritumu kaskādes, bet līdz tām šodien nokļūt praktiski nav iespējams, jo ūdens starumes ir appludinājušas takas, kuras ved augšup pa aizu. Kā jau iepriekš minēju, mums ir paveicies, ka esam šeit tieši vasaras sākumā, kad ūdens tecējusm ir ļoti bagātīgs. Uz vasaras otru pusi ūdens apjoms samazināsies un ūdenskritumi diez vai vairs izskatīsies tik iespaidīgi, kā šodien.
Tagad dosimies lejup aizā, kurp krīt lielā ūdenskrituma starume un apskatīsim to no lejas. No kaskādes augšas lejā līdz tiltiņam pāri upei ved kāpnes un no tām paveras lielisks skats uz ūdenskritumu.
Te iejā jau kļūst pavisam mitrs, jo krītošais ūdens veido tādu kā miglas mākoni, kurš piepilda visu aizu.
Tāda sajūta ka esi nonācis tādā kā pirtī kur gaiss ir mitrs, bet ne silts. Var tekt šeit pat ir ļoti drēgns!
Jo dziļāk lejup ejam, jo gaiss kļūst vēl mitrāks un vēsāks. Šķiet ka esam nonākuši īstos tropos, kur līst mūžīgs lietus!
Taciņa no tiltiņa pāri upei ved lejup tādos kā džungļos. Koki klāj šo gravu un veido ko līdzīgu tunelim virs upes.
Pati upe šeit ir krācēm un mazākiem ūdenskritumiem bagāta. Tās gultne vietām sadalās un atkal saplūst kopā veidojot ļoti iznteresantus skatus.
Vietām upes ūdens plūsmu papildina nelielas pietekas un staruti, kuri plūst no nelieliem klinšainiem, šīs gravas atzariem.
Arī koki gar šo gravu ir savdabīgi. Vietām tie burtiski karājās virs upes un izskatās visai amizanti.
Tā mēs sekojam pa šo aizu gar Drinas upi kādu pus kilometru, pa ceļam apjūsmojot dabas brīnumus.
Te pēkšņi mums priekšā parādās laipa kura ved pāri upei un pretējā krastā, pašā krāčainās upes krastā, atrodas restorāns!
Jā! Vieta restorānam vienkārši perfekta un pasakaina! Arī tā dizains un izkārtojums izrādās ļoti pievilcīgs un interesants.
Faktiski šeit atrodas vesels komlekss (Restaurant Ujvara e Drinit). Restorāna galdiņi ir izvietoti, gan krāčainās upes krastā, gan nelielos laukumiņos virs tā un tas ļoti labi harmonizē ar apkārtējo dabu. Vienkārši sakot fantastiska vieta kur ieturēt maltīti, pasēdēt pie vīna glazes un apjūsmot apkārtejo dabas jaukumu.
Ko lai saka? Ja reiz esam atraduši šadu jauku stūrīti, kā reiz varam ieturēt vieglu maltīti un iztukšot kādu kausu alus vai vīna glāzi! Tā arī darām.
Pēc jaukas pasēdēšanas šajā pasakainajā restorānā mums jādodas atpakaļ līdz ūdenskritumam, jo mūsu auto atrodas kaut kur augšā kalnā netālu no tā. Nākamreiz, ja kādreiz sanāks te būt, auto noteikti atstāšu pie šī restorāna un pastaigu gar Drinas ūdenskritumiem sākšu tieši šeit. To arī iesaku citiem, kuri ir nolēmuši apmeklēt šo jauko vietu. Pa ceļam augšup gar upīti atkal apbrīnojam tās gravas skaistumu un interesantos dabas veidojumus. Tad seko kāpums augšup un esam pie sava auto. Tālāk mūsu ceļs ved jau uz Pejas pilsētu.
Peja (Peč).
Pēc Drinas ūdenskritumu apskatas dodamies uz Peju (serbu nosaukums -Peč), kurai jau pirmīt garām papraucām. Jau tad un tagad atkal ievēroju, ka šajā pilsētā ir arī dzelzceļa stacija. Lai nu tā izskatās visai žēlīgi, bet acīmredzot vilcieni uz šejieni vēl jo projām kursē.
Te arī gribu pāris rindiņās izsrāstīt par dzelzceļu satiksmi Kosovā. Un tātad. Pirmā dzelzceļa līnija Kosovas teritorijā tika uzbūvēta turku valdīšanas laikā 1873. gadā, kad līdz Mitrovicai tika pagarināta Saloniki-Skopje dzelzceļa līnija. 1934. gadā šī līnija tika pagarināta līdz Raškai tagadējās Serbijas teritorijā un tika savienota ar Belgradas – Raškas dzelzceļa līniju. Savukārt 1936. gadā tika uzbūvēta dzelzceļa līnija no Fuše Kosoves līdz Pejai. Pēc kara 1949. gadā tika uzbūvēta dzelzceļa līnija no Prištinas līdz Podujevai un tālāk Livadhi Serbijas teritorijā. Pēdējā līnija tika uzbūvēta 1963. gadā, kad tika izveidots dzelzceļa atzars no Fuše Kosoves-Pejas līnijas uz Prizreņu. Kosovas konflikta laikā tika sabojātas vairākas dzelzceļa līnijas un tika pilnīgi pārtraukta dzelzceļa satiksme ar Serbiju. Pēc konflikta dzelzceļa satiksme dažās līnijās tika atjaunota, bet daļa līnijas tika pilnībā slēgtas.
Šodien ir slēgtas un nav lietojamas šādas no bijušajām līnijām: Priština-Podujeva-Livadhi un dzelzceļa atzars Kline-Prizreņa. Nenotiek satiksme arī dzelzceļa līnijā no Mitrovicas uz Serbiju, bet patiesībā šī līnija ir daudz maz gatava satiksmes atjaunošanai kaut rīt. Kosova kopā ar Albāniju plāno arī uzbūvēt dzelzceļa līniju no Prizreņas līdz Tirānai un atjaunot satiksmi no Prištinas līdz Prizreņai, bet kad tāds plāns būs realizējams skaidrības īsti nav. Kosovas un Albānijas valdības cer uz Eiropas palīdzību šī plāna realizēšanai nākotnē, kad Albānija un Kosova būs Eiropas savienības sastāvdaļa. Runājot par pasažieru vilcienu satiksmi, zinu, ka tāda eksistē maršrutos Priština (Fuše Kosove)-Hani Elezit (robežpilsēta ar Maķedoniju), kurp vilciens kursē 4 reizes dienā un vinreiz dienā tas kursē arī Līdz Skopjei Maķedonijā. Otra līnija kurā pastāv pasažieru parvadājumi ir Priština (Fuše Kosove)-Peja, kurā pasažieru vilciens kursē divreiz dienā. Jāsaka gan, ka cik manīju, pasažieru vagoni līdzīgi, kā Pejas dzelzceļa stacija, lielāko ties izskatās diezgan bēdīgi. Nezinu, varbūt iekšā salonā nav tik traki, bet! Jeb kurā gadījumā, ja kāds vēlās nokļūt no Skopjes līdz Prištinai un no Prištinas līdz Pejai var pamēģināt to darīt ar vilcienu, un tas izmaksās tikai nieka 4 un 3eiro vienā virzienā.
No dzelzceļa stacijas lēnām tuvojamies Pejas pilsetas centram, kur plānojam izmest nelielu loku un šo to apskatīties. Jāsaka gan, ka šī pilseta nav tā bagātākā ar dažādiem vēstures pieminekļiem. Līdzīgi, kā daudzviet citur bijušajā Dienvidslāvijā, kad komunistiskā vadība realizeja tā saucamo triecienplānu „Nojaukt veco un uzbūvēt jaunu” arī Pejā tika nojauktas vairums vēsturiskā centra ēku un to vietā uzbūvetas jaunas daudzdzīvokļu, un industriālās ēkas. Lielu postu pilsētai nodarīja arī kara darbība 1999. gadā.
Nonākam pilsētas centrā un noparkojam auto burtiski pie tās centrālā laukuma. Šeit no albāņu nacionālā varoņa Skanderbega vārdā nosauktā laukuma uzsākam savu pastaigu pa Pejas pilsetu.
Pilsētas centrā gar Skanderbega laukumu un skvēru, kurš ved paralēli upei, atrodas liels skaits kafejnīcu un restorānu. Tāpat šei var atras visdažādākos veikalus.
Tā, kā maltīti ieturējām jau pie Drinas ūdenskritumiem un iepirkšanās mūsu plānos it kā neietilpst, dodamies pa skvēru līdz tiltam, kurš ved pāri upei. Spriežot pēc pilsētas plāna pretējā upes krastā varētu būt saglabājies kaut kas no vecpilsetas apbūves, ko arī vēlamies apskatīt. Šis ir viens no trim auto transportam piemērotajiem tiltiem Pejas pielsētā, kurš šķērso Lumbardi (Lumbardhi i Pejës) upi (serbu Pećka Bistrica upi).Šī upe sāk savu tecējumu Rugovas aizā un šķērso visu pilsetu no rietumiem uz austrumiem, un tālāk jau ietek Baltās Drinas upē.
Pretējā upes krastā pilsētas apbūve izrādās ir tik haotiska, ka īsti nevar saprast, kādā laika periodā šī pilsētas daļa ir tapusi. Aiz neliela parka pie upes mums tomēr izdodas atrast vienu no senajām pilsētas būvēm. Tas ir tā saucamais Šerematit tornis (Kulla e Sherematit), kuru no visām pusēm ielenc gan mūsdienās, gan pirms kara būvētas ēkas un spriežot pēc arhitektūras šī ir viena no retajām celtnēm, kura saglabājusies no turku osmāņu valdīšanas laikiem.
Tā, kā neko īpaši interesantu vairs šinī upes krastā diez vai atradīsim, nolemjam atgriezties uz Skanderbega laukumu un tad sekot līdz pilsētas tirgum-bazāram, kur, jau ticamāk būs apskatām kaut kas interesantāks.
Šķērsojam upi pa gājēju tiltiņu Skanderbega laukuma virzienā. Jā, starpcitu tieši no šī gājēju tiltiņa paveras vislabākā panorāma uz kalniem kuri ieskauj tālumā redzamo Rugovas aizu, uz kuru mēs pavisam drīz dosimies.
Bet vispirms, kā jau teicu, izmetīsim loku ap pilsētas tirgu, tādēļ aiz tilta pagriežamies pa labi un sekojam līdz nākamajam laukumam. Šķiet, ka šis laukums nosaukts vēl viena albāņu nacionālā varoņa Hadži Zeka vārdā. Skvēriņā pie laukuma ir uzstādīts piemineklis Hadži Zekam, kurš ir bijis viens no Prizreņas albāņu līgas dibinātājiem. XIX –XX g.s. mijā Hadži organizēja albāņu pretošanās kustību pret turku valdību un cīnījās par albāņu tautas brīvību. Starpcitu, par šo Prizreņas albāņu līgu es vēl pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, kad pabūsim arī Prizreņā.
Šinī laukumā atrodas arī Pejas novada muzejs (Muzeu etnologjik), kurā uz pavisam īsu brīdi iegriežamies arī mēs. Pēc vizītes muzejā šķērsojam Hadži Zeka laukumu un šeit jau sākas Pejas tirgus-bazārs. Jau uz pirmo acu uzmetienu ir skaidrs, ka šis ir viens no Pejas rajoniem, kur visvairāk kaut kas ir saglabājies no vēsturiskajām ēkām.
Sākotnēji biju iedomājies, ka šeit redzēšu kārtējo Balkānos raksturīgo tirgus haosu, bet izradās, ka te ir visai civilizēts tirgus! Tirgotavas pārsvarā ir izvietotas ēku pirmajos stāvos un tiki pa retam, lielāko ties mazākās šķērsieliņās, ir uzstādīti telšu stendi, kādi dominē citos Balkānu valstīs redzētajos tirgos.
Arī preču izvēle šeit ir visai plaša. Šeit sev šo to atradīs ir turīgi, ir ne tik bagāti ļaudis. Arī tūristiem šeit ir iespējams šo to iegādāties no suvenīriem.
Te nu mani ceļābiedri arī nolemj nedaudz paķemmēt tirgu un šo to iegādāties. Mani šāda nodarbe ne visai aizrauj, tādēļ vienojamies satikties pēc stundas tējnīcā, pie ielas galā redzamās mošejas. Savukārt es pa šo laiku esmu nolēmeis sameklēt vēl vienu no Pejas vēsturiskajiem objektiem.
Kā jau lielākajā daļā pilsētu, kuras reiz atradušās Turcijas impērijas sastāvā, arī šeit Pejā bija viena neatņemama pilsētas dzīves sastāvdaļa. Protams, turku pirtis, jeb hamams! Biju lasījis, ka viens no hamamiem esot saglabājies arī šeit Pejā un tagad to mēģināsu sameklēt. Patiesībā šī pirts celtne atrodas pavisam netālu no bazāra un pēc desmit minūtēm to esmu jau atradis. Izrādās, ka šis hamams, jeb pirtis esot bijis darba kārtībā līdz pat pēdējam Kosovas karam neskatoties uz to, ka tas uzbūvēts XV g.s! Protams, ka laika gaitā šī ēka piedzīvojusi arī pārbūves darbus un vienalga tā ir saglabājusi tās vēsturiskās kontūras un šādi tā izskatās vēl no pēdējās nopietnās pārbūves 1861. gadā. 1999.gadā, kad pilsēta cieta no karadarbības arī šī ēka tika pakļauta postījumiem, bet sodien tā ir atjaumota un tajā ir ierīkota izstāžu zāle. Jāsaka gan, žēl, ka tā nepilda savu funkciju. Arī es labprāt izbaudītu pirts priekus hamamā, bet diemžēl nekas no tā nesanāks. Patiesībā mums arī nav ieplānots aizkavēties Pejā un ja hamams darbotos tik un tā nāktos atteikties no šādiem priekim. Tādēļ aplūkoju hamamua ēku un ielas pretējā pusē redzamo mošeju, un varu atgriezties tirgū.
Norunātajā vietā-tējnīcā, laukumiņā pie mošejas piesēžu, pasūtu tēju un gaidu kad ieradīsies mani ceļabiedri. Līdz norunātajam laikam vēl atlikušas vairāk, kā divdesmit minūtes. Tādēļ nesteidzīgi tukšoju savu tējas glāzi un vēroju kas notiek laukumā. Kad pasūtu nākamo tējas glāzi tējnīcas saimnieks Agims jautā, no kurienes es esmu? Atbildu, ka no Latvijas. Izrādās, ka Agims zina kur Latvija atrodas un ir visai labi informēts dažādos ar ģeogrāfiju, ekonomiku un politiku saistītos jautājumos. Tā nu vārds pa vārdam un mums izraisās interesanta diskusija. Viņu interesē, kā dzīvojam mēs Latvija, bet mani protams viss kas saistīts ar dzīvi Kosovā. Diskusijas laikā kārtējo reiz pārliecinos, ka kosovieši ir ļoti optimistiski un patriotiski noskaņoti. Līdz šim vēl neesmu saticis nevienu, kurš šeit žēlotos par smagu dzīvi, sliktu ekonomiku valstī u.t.t. Jā, kosovieši atdzīst, ka valstī ir daudz problēmu, bet tajā pat laikā viņi ir gatavi tās risināt. Te nu gribot, negribot man nākas konstatēt, ka mūsu Latvijas tautieši pārsvarā mīl čīkstēt par dažādām, pat sīkām, problēmān un vēl jo vairāk mīl meklēt vainīgos visapkārt. Ak jā, daudziem kosoviešiem dažbrīd šķiet, ka arī viņiem problēmas rada kaimiņi serbi (līdzīgi, kā mūsējiem krievi). Tam protams ir arī objektīvi iemesli. Piemēram 1999. gada notikumi, kad Dienvidslāvijas karaspēka un milicijas vienības nodarbojās ar teroru un sagrāva Pejas pilsētu. Toreiz Pejā pilnībā tika izpostītas vairāk, kā trešdaļa ēku un vēl tik pat ēkam tika nodarīti nopietni bojājumi. Nemaz nerunājot par tad bojā gājušajiem un ievainotajiem ir skadrs, kāpēc šodien ir šāda attieksme pret serbiem.
Labi, sorry, aizrāvos ar politiku! Iepriekš solīju, ka to nedarīšu, bet Kosova ir tā valsts par kuru runājot ir grūti neaizskart šo tēmu. Jebkurā gadījumā par šiem pavisam nesenās pagātnes notikumiem šodien šeit maz kas liecina, izņemot kosoviešu stāstus par tiem. Pilsētas ēkas lielāko teis ir atjaunotas, ekonomika attīstās, ļaudis kļūst pārliecinātāki par nākotni un neredzu šeit tādu pārspīlētu neapmieinātību ar apkārt notiekošo, kāda tā brīžiem ir mūsu Latvijā. Labi, kamēr pļāpāju šeit tējnīcas saimniekam ir pienācis laiks doties uz lūgšanos tepat blakus esošajā mošejā. Man par izbrīnu viņš palūdz vai es nevarētu pieskatīt viņa saimniecību uz kadām 10-15 minūtēm! Kā var atteikt šādu lūgumu? Protems piekrītu! Tā nu Agims dodas uz mošeju un es turpinu savu tējas pauzi līdz viņš atgriežas. Labi, ka mani ceļa biedri arī kavējas un rezultātā ierodas gandrīz vienlaicīgi ar Agimu.
Sirsnīgi atvados no viesmīlīga un uzticīgā tējas vīra Agima un varam turpināt ceļu. Pirmais ko darām apskatām tepat blakus esošo mošeju, kur burtiski tikko notika lūgšanu process. Ļaudis jau ir paklīduši un mošejā valda klusums. Tad nu apmetam loku ap to. Faktiski šī ir pilsētas gavenā mošeja Čarši Džamija (Çarshi Xhamia) kura šeit uzbūvēta 1471. gadā pēc turku sultāna Mehmeta II rīkojuma. Jāatzīmē, ka šī mošeja savā pastāvēšanas laikā vairākkārt ir cietusi. 1943. gadā Peja tika pakļauta Itālijas aviācijas uzlidojumiem, kā rezultātā cieta pilsetas centrālā daļa. Viena no aviācijas bumbām trāpīja tieši mošejā. Pavisam neseno, jau minēto 1999. gada notikumu gaitā Dienvidslāvijas armijas veiktas apšaudes laikā mošejā izcēlās postošs ugunsgrēks. Šodien mešeja ir pilnībā atjaunota un pilda savas funkcijas. Starp citu apjožot pilsētas mošeju pavisam nejauši pie tās uzgājām kapa vietu, kurā apbedīts jau pirms mirkļā pieminētais albāņu varonis Hadži Zeka.
Te nu mēs varam noslēgt mūsu pastaigu pa Pejas pilsetas centru. Tā arī darām un pa šaurām centra ieliņām virzāmies atpakaļ Skanderbega laukuma virzienā.
Pa ceļam vēl iegriežamies pāris veikalos lai nopirktu kaut ko vakara pasākumam, jo ticamāk, ka talāk Rugovas aizā neuziesim nevienu pilnvertīgu bodīti, kur to varetu izdarīt.
Pečas patriarhija.
Peju esam apskatījuši un atkal dodamies ceļā. Mūsu šīs dienas galamērķis ir Rugovas aiza, bet pirms tam vēl piestāsim vienā interesantā vietā. Tā ir tā saucamā Pečas patriarhija un tā atrodas burtiski aiz Pejas pilsētas, Limbardi, jeb Pečas Bistricas upes krastā.
Tātad pametam Pejas centru un dodamies rietumu virzienā, kurp jau no šejienes var saskatīt iespaidīgas kalnu grēdas. Pametot Pejas pilsētu ielas kreisajā malā pamanām arī vienīgo šī reģiona katoļu baznīcu. Vēl nepilni divi kilometri brauciena un nonākam līdz pagriezienam, kurš ved pa kreisi upes virzienā.
Te nu esam nonākuši līdz klosterim, kura teritoriju apjož iespaidīgs mūris. Pie vārtiem līdzīgi, kā iepriekš redzējām Kosovo Poļe ir uzstādīts sargu vagoniņš. Sardzes vīri nesteidzīgi iznāk no vagoniņa un liek saprast, ka mums pirms došanās klostera teritorijā ir jāuzrāda pases. Izrādās tās mums pat ir jāatstāj ķīlā, līdz brīdim kad pametīsim klostera teritoriju.
Pases esam atstājuši un varm doties iekšā. Nonākot teritorijā atkal uzduramies informācijas stendam, kurā norādīts, ka fotogrāfēt šeit nav atļauts. Jautāju vienam no garīdzniekiem, kurš sēž pie vārtim; vai tešām nedrīkstam fotogrāfēt? Viņš atbild, ka to tomēr varam darīt, bet ēku iekšpusē tas nebūs atļauts.
Labi! Tātad izmetīsim nelielu loku pa klostera teritoriju un ja būs lemts ieiesim tālāk redzamajā baznīcā.
Nopietnāk runajot gan jāpiebilst, ka šis nav parasts klosteris. Šis klostera ēku komplekss ir iekļauts UNESCO pasaules mantojumu sarakstā un patiesībā šī ir viena no serbu pareizticīgo nozīmīgākajām svētvietām. Kāpēc? Par to es īsi izstāstīšu.
Vienā no iepriekšējiem stāstiem jau minēju, ka serbu valdnieki 13.g.s. nolēma izveidot patstāvīgu baznīcu un šim nolūkam 1219. gadā tika dibināta autonoma arhibīskapija, un ar Konstantinopoles patriarha Manuila I piekrišanu par tās arhibīskapu tika iecelts Savva Nemaničš. Sākotnēji, kā jaunizveidotās arhibīskappijas centrs tika izvēlets Žičas klosteris Raškā, bet vēlāk 1233.gadā, kad šī vieta tika atdzīta par nedrošu par cenru jau tika izraudzīts klosteris pie Pečas, kura teritorijā mēs patreiz atrodamies. Patiesībā, sākotnēji arhibīskaps pastāvīgi mainīja savu troņa vietu brīžiem atrodoties Žiča, brīžiem Pečā un tā tas notika līdz 1263. gadam, kad Peča kļuva par vienīgo arhibīskapijas centru. Tad visa arhībīskapija kopumā tika nodēveta par Pečas arhibīskapiju, bet vēlāk 1346. gadā, kad serbu valdnieks Stefans Dušans pasludināja sevi par serbu imperatoru Pečas arhibīskapija iegūst patriarhijas statusu.
Faktiski šo periodu no 1233. gada līdz 1459. gadam Peča kļūst par dižās Serbijas garīgo centru un uzpalukuma laikā Pečas patriarhāta teritorijā ietilpst visa Serbija ieskaitot Kosovu un Metohiju, Transilvānija, lielākā daļa no Bulgārijas rietumu zemēm un Maķedonija. Pečas patriarhija pastāv līdz 1459. gadam, kad Serbija kļūst par Turku Osmaņu impērijas sastāvdaļu, kā rezultātā Pečas patriarhāts tika izformēts un serbu garīdzniecība bija speiesta pakļauties Ohridas bīskapam.
Gandrīz simts gadus vēlāk 1557. gadā Pečas patriarhāts tika atjaunots jau ar turku valdības atbalstu. Tas gan tika darīts apzināti, dēļ politiskiem motīviem. Šādi turki vēlējās iegūt serbu uzticību cīņā pret katoļu austriešiem. Šis plāns līdz galam tā arī nenostrādāja. Lielajā turku karā pret austriešiem, no 1674.-1690. gadam, lielākā daļa serbu nostājās austriešu pusē. Pēc šī kara sekoja vērienīgas represijas pret nepaklausīgajiem serbiem, kā rezultātā liels skaits serbu bija spiesti bēgt no Kosovas un Metohijas. Arī serbu pareizticīgās baznīcas garīdzniecība pārcēlās uz Ungārijas kontrolē esošo teritoriju, kā rezultātā Pečas patriarhāts zaudēla savu ietekmi. Sekojoši 1766. gadā Pečas patriarhāts atkal tika likvidēts.Pārējo laika periodu līdz pat mūsdienām šeit atrodas klosteris un par seno laiku Pečas patriarhāta nozīmi un varenību šeit liecina vairs tikai klostera teritorijā redzamo -vēsturisko mūru paliekas. Jāsaka gan, ka serbu pareizticīgo apziņā šī ir viena no svarīgākajām svētvietām vēl jo projām un šeit ik gadu ierodas liels skaits svētceļnieku.
Labi, par patriarhiju esam parunājuši un klostera teritoriju apstaigājuši. Mēģinājums iekļūt baznīcā kārtējo reizi izrādās neveiksmīgs. Tās durvis ir slēgtas un uz mēģinājumiem jautātāt kādam no klostera pārstāvjiem, vai baznīcā ir iespējams iekļūt, nesaņemam atbildi. Tāds iespaids, ka paši garīdznieki arī īsti nezin, kad baznīcas durvis būs atvērtas apmeklētājiem. Vēl, jo vairāk, klostera iemītnieki izskatās drīzāk īgni un atmosfēra šeit ir diezgan neatbilstoša garīgā atbalsta saņemšanai. Kāpēc tā? Nezinu! Nekas! Iztiksim bez baznīcas apmeklējuma un ne jau šī ir pirmā reize šī ceļojuma laikā, kad to nevaram izdarīt!
Kosovas Šveice: Rugovas aiza un Albāņu Alpi, jeb „Nolādētie kalni”.
Turpināsim ceļu uz Rugovas aizu, jeb kanjonu, kuru kopā ar apkārt esošajiem kalniem tūrisma ceļvežos bieži dēvē par Kosovas Šveici.
Faktiski mēs jau atrodamies Rugovas aizā. Pametot klosteri un braucot paralēli Limbardi upei aiza kļūst arvien dziļāka.
Pavisam drīz klinšu sienas kļūst pavisam augstas un stāvas. Ceļš ved burtiski pa upes klinšaino krastu, tad šķērso tiltiņu un te mēs nonākam nelielā stāvlaukumā, kur pāris tirgoņu tirgo suvenīrus un atspirdzinošos dzērienus.
Te arī mēs pieturam lai izlocīt kājas pastaigājot pa aizu vienā un otrā virzienā. Vispirms aizejam līdz tikko šķērsotajam tiltam.
Kad tiltu esam apskatījuši dodamies pretējā virzienā, kur jau pamanījām auto tuneli un pāris ūdenskritumus.
Izejam cauri tunelim uz secinām, ka tur pat seko jau nākošais tunelis un aizas panorāma kļūst vēl iespeidīgāka!
Rugovas aiza. Te arī pāris rindiņās par šo dabas brīnumu izstāstīšu. Un tātad. Rugovas aiza atrodas starp jau iepriekš pieminēto Mokra Goras un Albāņu Alpu kalnu grēdām. Vietējie šos Albāņu Alpu kalnus dažkārt dēvē arī par Prokletije gora, kas tulkojumā no serbu valodas nozīmē „Nolādētie kalni”. Iepriekš jau teicu, ka Mokra Gora kalnu grēda atdala Kosovu no Melnkalnes un Serbijas. Savukārt Albāņu Alpu kalnu grēda sākas šeit Kosovā, netālu no Gjakovas pilsētas un pa šīs grēdas virsotnēm stiepjas Kosovas-Albānijas robeža. Tālāk Albāņu Alpu grēda seko Albānijas teritorijā līdz pat Skadaras ezeram un kādu posmu pa to jau seko Albānijas-Melnkalnes robeža.
Albāņu Alpu kalnu virsotnes šeit vietām pārsnied 2600 metru augstumu virs jūras līmeņa un tieši šeit atrodas augstākā kalnu virsotne Kosovā. Tā ir Džeravicas (Gjeravica) virsotne un tās augstums ir 2656 metri virs jūras līmeņa, bet pati augstākā šo kalnu virsotne ir Ezerca (Maja Jezercë), kura atrodas jau Albānijas teritorijā un tās augstums ir 2694 metri.
Interesants ir fakts, ka šeit Albāņu Alpos pavisam nesen tika atklāti četri ledāji no kuriem divi atrodas Kosovas teritorijā. Tie atrodas kalnu plaisās un pats interesantākais ir tas, ka tie atrodas 1980 līd 2440 metru augstumā virs jūras līmeņa kas ir krietni zemāk par vidējo sniega-ladāju līniju šajā reģionā. Jāsaka, ka arī šodien, vasaras sākumā, varam redzēt, ka vairākas virsotnes kalnos klāj sniegs un tas tur saglabājoties gandrīz visu vasaru.
Labi! Nedaudz par Rugovas aizu un „Nolādētajiem kalniem” esmu pastāstījis. Kamēr pļāpājām esam caurgājuši trešo tuneli un redzam jau nākamo. Nolemjam atgriezties pie auto un turpināt ceļu ar to, citādi vēlāk nāksies vēl garāku ceļu iet atpakaļ.
Tā nu pabraucam kādu gabaliņu uz priekšu. Aiz katra nākamā līkuma ceļš kļūst arvien interesantāks! Tunelis aiz tuneļa. Vietām klintis karājas burtiski virs ceļa. Lejup starp stāvajām klintīm tek krāčainā Limbardi upīte.
Vēl paris līkumu un nonākam pie kārtējā ūdenskrituma. Ūdens šeit veļas burtiski no klinšu plaisas un krīt lejup vismaz no 30-40 metru augstuma.
Te mēs atkal pieturam un izmetam nelielu loku gar aizu. Skati vienkārši lieliski!
Pēc pitstopa atkal turpinām ceļu un braucam pa serpentīnu augšup. Loku pa lokam un ceļš atkal ved gar upīti.
Seko vēl pāris tuneļu un aiza kļūst nedaudz platāka. Tātad esam šķērsojuši Rugovas aizas šaurāko vietu. Faktiski šeit augstie kalni un stāvās klintis veido tādu, kā pudeles kaklu pa kuru Limbardi upīte izlauzusi ceļu līdz Metohijas līdzenumam.
Jo augstāk braucam, jo upīte kļūst platāka. Šķērsojam vēl vienu tiltiņu un šeit upes vidū ievērojam saliņu uz kuras kāds vietējais brīnummākslinieks izveidojis kaut ko līdzīgu indiāņu apmetnei.
Tā soli nu pa soli dodamies augšup pa Rugovas aizu un pamanām, ka saulīte lēnām sāk slēpties aiz kalnu grēdām. Tātad sāk tuvoties vakars un jāņēm vērā, ka kalnos satumst ātrāk.
Pirms tumsas iestāšanās vajadzētu tā, kā pavakariņot. Par to vai mūsu rezervētajā viesnīcā šeit kalnos būs pilnvērīgs restorāns vai kafejnīca tā īsti neesam pārliecināti, tādēļ pieturam pie viena no restorāniem šeit pat aizā. Tas ir restorāns Hani, kurš atrodas pakalnītē virs Rugovas aizas.
Nekautrēšos uzslavēt restorāna ēdienkarti! Pati karte par sevi jau ir prfekta. Tajā var apskatīties kādi izskatās pasūtāmie ēdieni un tā pieejama arī angļu valodā. Ēdienu izvēle arī lieliska. Šeit pieejami gan eiropiešiem pazīstami tradicionālie, gan vietējās albāņu un serbu virtuves ēdieni.
Kārtējo reizi pasūtam kebabus, jeb šašliku mūsu latviešu izpratnē. Patiesībā zem nosaukuma kebabi šeit slēpjas visai plašs grillētas gaļas ēdienu klāsts. Protams, ka pamatā tos gatavo no liellopa vai jera gaļas. Atšķiras tikai, vai gaļa ir sagrizta gabalos, malta vai kapāta un tad uz iesma sprausta kā kotlete vai desiņas. Nenoliedzami ir arī tas, ka līdzīgu nosaukumu kebabiem dažādās vietās garša var pat kardināli atšķirties. Īsāk sakot, cik pavāru, tik garšu, jeb katram kārtīgam pavāram, jeb kebabu cepējam, ir savs „rokraksts”.
Pēc kārtīgām vakariņām varam doties tālāk. Faktiski līdz mūsu izraudzītajai viesnīcai atlicis nepilnu 20 kilometru brauciens. Šeit augstāk kalnos var manīt, ka klimats atšķiras no tā kas bija lejā Pejā. Kļūst vēsāks un var just, ka te vasara vēl nav iestājusies. Šeit drīzak ir tikai pavasara vidus un koku lapas ir tikko izplaukušas. Kopumā šeit jau vairāk parādas skujukoku meži kuri slejas līdz pat klinšainajām kalnu spicēm. Pirms Kosovas-Maķedonijas robežas mēs nogriežamies vienā no aizas atzeriem. Tālāk seko kādi 5 kilometri brauciena pa kalnu ceļu uz kura tiek veikti vērienīgi rekonstrukcijas darbi.
Rugovas Rūdis.
Kamēr braucam šurp saulīte jau ir paslēpusies aiz kalnu virsotnēm un sāk krēslot. Līdz ar tumsas iestāšanos esam sasnieguši savu viesnīcu, jeb viesu namu „Rudi Group Guesthouse”. Iebraucot viesu nama pagalmā mūs sagaida tā saimnieks kuru arī sauc par Rudi. Mēs savā starpā viņu nodēvējām par „Rūdi”. Rūdis izrādās ir ļoti viesmīlīgs un izpalīdzīgs. Viņš ātri pagatavo tēju un kamēr tukšojam tējas glāzes, un nokārtojam formalitātes mūsu bagāža jau ir nogādāta mūsu nummuriņos. Rūdis vēl apjautājas vai mēs nevēlamies ko uzēst, bet mēs atbildām, ka esam tikko paēduši un varbūt pēc brīža vēlēsimies tikai kaut ko uzkost pie kādas stiprākas dziras.
Vēl pirms vakara pasēdēšanas izmetam nelielu loku pa Boge (Bogaj) ciematu, kurā atrodas mūsu viesnīca. Faktiski ciems atrodas tādā, kā kalnu ieskautā katlā. Uz pirmo acu uzmetienu apkārtējo kalnu virsotnes šķiet nav visai augstas. Izradās, ka ciems pats par sevi jau atrodas vairāk kā 1000 metrus virs jūras līmeņa esošā, kalnu virsotņu ieplakā. Te arī pamanām pāris slēpotāju pacēlājus, kuri no ciema ved augšup uz tuvējām virsotnēm. Patiesībā šeit atrodas viens no diviem Kosovas kalnu slēpošanas centriem un šajā, un blakus esošajos ciemos ir ierīkotas vairākas kalnu slēpošanas trases. Tagad gan sniega šeit vairs nav, tas ir nokusis un tikai pašās kalnu virsotnēs vietām to vēl var manīt.
Atgriežamies viesnīcā, nodušojamies un varam doties uz viesnīcas halli, kur esam nolēmuši pasēdēt un kā jau minēju, iestiprināties ar kādu stiprāku dziru. Hallē satiekam Rūdi. Rūdis arī neatsakās no mūsu piedāvājuma nedaudz pasēdēt un iestiprinaties. Viņš saka, ka patreiz šeit kalnos ir tāds, kā pārejas periods starp slēpošanas un vasaras sezonām, kad viesnīca pārsvarā ir nenoslogota. Tādējādi arī viņš var atļauties paslinkot, un arī kādu graķīti ieraut!
Pēc brīža mums pievienojas arī Rūda ciemiņs, viņa sens paziņa Marko, kurš šurp ieradies no kaimiņos esošās Melnkalnes. Jāsaka, ka mums paveicās, ka Marko ir visai zinošs un viņš labi pārvalda serbu, albāņu, vācu valodas, un salīdzinoši labi spēj komunicēt ir angliski, ir krieviski! Toties Rūdis ir īsts vietējās vēstures bagāžnieks. Tā nu mums izvēršas ļoti interesants vakars. Tiek diskutēts par Kosovu, Albāniju, Serbiju, Melnkalni un bijušo Dienvidslāviju, par politiku un ekonomiku, par sadzīviskām lietām, kultūru un vēsturi. Vārdu sakot ļoti interesanti Tieši šeit uzzinājām tik daudz, kā nekur iepriekš! Galugalā vakars ievelkas līdz dziļai naktij un tikai ap kādiem pulkstens pus trijiem mēs dodamies gulēt. Tātad, ar labu nakti!
Kartē: 1. Harilakitas cietoksnis, 2.Mirušas ūdenskritumi, 3.Drinas ūdenskritumi. 4. Mokra gora kalnu grēda, 5. Peja (Peča), 6. Pečas patriarhija, 7.Rugovas aiza, 8. Boge (Bogaj) ciems, 9. Isnikas ciems, 10. Dečānu klosteris, 11. Junikas ciems, 12. Gjakova.
Te nu noslēdzu mana Kosovas ceļojuma stāsta 3. daļu. Pavisam drīz taps arī šī stāsta 4. daļa, kurā pabūsim šādās vietās: Isnikas ciemā, Dečānu klosterī, Gjakovas pilsētā. Tālāk sekosim līdz Šarplaņinas kalnu grēdai, kur mēģināsim nokļūt līdz sniegotajām virsotnēm. Noslēgumā pabūsim Kosovas skaistākajā un interesantākajā pilsetā-Prizreņā. Atgādināšu arī, ka esmu iepriekš jau publicejis divas šī stāsta daļas: „Newborn. Jaundzimusī valsts Kosova un tās galvaspilsēta Priština” un „Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica”, un, ja ir interese tad varat izlasīt arī tās.
Pagaidām uzredzēšanos!