Apkārt Sicīlijai

Sandra Tanne 18.12.2014 21 min lasīšanai 287 foto

Mesīna - Taormina-Etna - Alakantaras aiza-Sirakūzas-Katānija - Noto-Agridžento - Turku kāpnes-Monreāle - Cefalu-Palermo – Eriče – Trapani – Kauņa - Rīga

(turpinājums Dienviditālijas ceļojumam, sākums šeit: http://celoju.draugiem.lv/celojums/12587398/dienviditalija-no-romas-lidz-tropea)

02.10. (ceturtdiena) Pēc rīta peldes un brokastīm Tropea seko neilgs brauciens līdz ostai, no kuras ar prāmi celsimies uz Mesīnu Sicīlijā. Sicīlija ir redzama pāri jūrai – nebiju domājusi, ka tā ir tik tuvu!!! Nieka pusstundas brauciens ar prāmi un esam Sicīlijā. Mesīna mūs sagaida ar sastrēgumiem. Pavisam tumšas ādas krāsas puiši uz ceļa tirgo krūzītes – piedāvā katram garāmbraucošajam auto. Ceļa joslas atdalītas ar ziedošām bugenvilejām un oleandriem, ceļa malas un kalni pilni ar kaktusiem, olīvām, eikaliptiem. Pa līkumotu un šauru serpentīnu ceļu uzbraucam Savokā – mazā, brīnumskaistā kalnu ciematiņā, kur uzņemti filmas „Krusttēvs” Sicīlijas kadri. Šeit var izjust Sicīlijas dabu, mieru, klusumu un skaistumu vienuviet. Nonākam pie krodziņa ar nosaukumu „Bar Vitelli”. Tas ir tas pats krodziņš, kur filmā „Krusttēvs” Maikls lūdza Apolonijas tēvam atļauju satikties ar viņa meitu. No krodziņa skan melodija no filmas, un mani pārņem sirreāla sajūta, it kā es būtu nonākusi laikā, kad uzņemts Krusttēvs... (Filmu neilgi pirms ekskursijas speciāli noskatījos, jo kā gan varētu braukt uz Sicīliju, ja nav redzēts „Krusttēvs”...) Krodziņš šodien vēl joprojām darbojās, iekšā apskatāmas daudzas tā laika un arī galveno filmas varoņu fotogrāfijas. Dodamies pa ceļu augšup, jo augstāk kāpjam, jo paveras brīnišķīgākas dabas ainavas. Visapkārt atrodas kalni. Savoka atrodas 300 m v.j.l. Tālu lejā redzama Jonijas jūra. Viena aiz otras ciematā sarindojušās trīs baznīcas, no kurām Nikolaja baznīca atkal saistās ar filmu – šeit notika Maikla un Apolonijas laulību ceremonija. No Savokas atpakaļ braucam pa tik šauru serpentīnu ceļu, ka ne vienmēr izdodas iegrozīties līkumā ar pirmo reizi.

Iekārtojamies kempingā Paradise pie Jonijas jūras netālu no Taormīnas (http://www.campingparadise.it/index.php?page=home). No kempinga pa līkumotu ceļu, kuram vienā pusē paceļas kalni, bet otrajā plešas Jonijas jūra, dodamies uz Taorminu. Taormina atrodas klinšainā piekrastē Tauro kalnā (204 m).

Jau pirms mūsu ēras Taormina bija pazīstama kā kūrorts. Atstājam busiņus stāvvietā un dodamies uz vecpilsētu. Pa ceļam paveras pasakaini skati uz Jonijas jūras piekrasti. Pilsētā ieejam pa Mesīnas vārtiem. Dodamies nesteidzīgā pastaigā pa galveno ielu (Corso Umberto), kas ir gājēju iela un uz kuras atrodas neskaitāmi veikaliņi, restorāni un kafejnīcas, viesnīcas, baznīcas, muzeji, pagalmi un parki. Šī iela beidzas pie Katānijas vārtiem. Pa vidu atrodas 9.aprīļa laukums - Taormīnas vislielākais laukums, no kura paveras kārtējais panorāmas skats. Ir jau satumsis un lejā redzams tūkstošiem uguntiņu, kas izgaismo jūras piekrasti.

Krodziņos skan dzīvā mūzika, ir tik brīnišķīga sajūta, vakars ir silts – gluži kā Latvijas siltā vasaras naktī. Nogaršojam sicīliešu nacionālo ēdienu fokaču (Foccatia) (gabaliņš – 3 eiro), kas ir kā pīrāgs, kurā ieceptas sēnes, dārzeņi, ļoti garšīgs un sātīgs. Itālijā fokaču uzskata par picas vecmāmiņu.

03.10. (piektdiena)

No rīta, izejot terasē, pamanu oranžu saules bumbu virs jūras. Fiksi paķeru fotoaparātu un rikšiem prom uz pludmali. Atkal izbaudu kārtējo skaisto saullēktu.

Pretējā pusē jūrai kalni ir draudīgi ietinušies mākoņos. Šodien mums ir Etnas diena un es ļoti ceru, ka lietus ies secen (laika prognoze gan sola lietu). Uz Etnu dodamies pa serpentīnu ceļu, pati Etna šodien spēlē paslēpes – ir ietinusies mākoņos un mums neatklājas. Visapkārt redzami lavas lauki, sajūta tāda, ka atrastos kaut kur ne uz zemes, bet, piemēram, uz Marsa. Ar busiņiem uzbraucam līdz Rifugio Sapienza 1985 m augstumā. Šeit atrodas daudz suvenīru veikaliņu, kafejnīcas, restorāni. Apskatām tuvumā esošo Silvestra krāteri, kurš nedaudz kūp. Brīžiem krāteris ietinas mākoņos tā, ka gandrīz nekas vairs nav redzams.

Etna ir aktīvs vulkāns, kas sniedzas apmēram 3323 m.v.j.l., bet augstums mainās izvirdumu ietekmē. Tiek uzskatīts, ka tā nosaukums ir cēlies no feniķiešu vārda „attuna”, kas nozīmēja „kurtuve”. Senie grieķi ticēja, ka Etnā dzīvoja uguns dievs Vulkāns, kas izgatavoja ieročus kara dievam Marsam tad, kad Etnā notika izvirdumi. Arī ciklopi, vienacainie briesmoņi, pēc sengrieķu domām, dzīvoja Etnā. Etna ir ne tikai lielākais aktīvais vulkāns Eiropā, bet arī viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē, kurā regulāri notiek izvirdumi. Tas ir vulkāns, kuram ir visilgākā reģistrētā izvirdumu vēsture pasaulē (sākot no 1500. g.p.m.ē.). Nogāzēs esošā vulkāniskā augsne ir īpaši auglīga, tāpēc Etnas ielejā (līdz 1500 m.v.j.l.) ir ļoti daudz vīnogulāju, olīvkoku, ozolkoku, kastaņkoku, citrusaugļu, pistāciju un citu riekstu koku.

Tālāk ar gaisa vagoniņiem iespējams uzbraukt līdz 2500 m atzīmei. Šāds prieks maksā 30 eiro. Pie biļešu kases redzama webkamera, kas rāda, kā izskatās augšā. Brīžiem viss pazūd mākoņos, brīžiem atkal mākoņi izklīst. Nevaram izlemt, vai tērēt naudu un braukt augstāk. Beigās izlemjam uzbraukt ar vagoniņiem un tad jau tālāk skatīsimies, ko darīt. Augšā gaiss ir krietni vēsāks, pūš arī stiprs vējš. Vēl ir iespējams uzbraukt ar speciāli Etnai ražotiem 4x4 autobusiem, kas uzvedīs līdz krāteriem 2920 m augstumā (30 €). Un arī tad vēl netiek pie Etnas, turp var nokļūt tikai gida pavadībā. Tā kā Etna tinas mākoņos, tad nolemjam augstāk nebraukt, bet uzkāpt kādā no tuvumā esošajiem krāteriem. Cauri apaviem sajūtu siltumu, kas nāk no lavas. Pataustu zemi – tiešām silta! Kāpiens krāterī ir diezgan stāvs, bet tas jau mūs nekavē uzkāpt augšā. No krātera paveras plaša panorāma. Pats krāteris diezgan stipri kūp, un brīžiem uzvirmo sēra smaka. Uz mirkli noskaidrojas un parādās arī Etna, taču pēc brīža tā jau ir ietinusies mākoņos.

Kad braucam lejā ar gaisa vagoniņiem, laiks sāk bojāties un brauciens notiek „kā pa miglu”. Lejā suvenīru veikaliņi pazuduši mākoņos, arī ceļš ir pazudis un tāpat arī mūsu busiņi. Busiņus tomēr veiksmīgi atrodam. Braucot lejā, uznāk pamatīgs lietus gāziens – tas ir pirmais īstais lietus ekskursijas laikā. Priecājamies, ka esam siltumā un sausumā un Etnu redzējām bez lietus. Kad nonākam pie Alkantaras aiza, lietus ir mitējies un varam doties apskatīt šo jauko dabas brīnumu, ko veidojusi lava, saskaroties ar ūdeni. Šī ir īpaši piemērota vieta dabas mīļotājiem, jo sacietējušās lavas aizas un klintis šķiet, ir tēlnieka veidotas. Tā kā ir jau vakars, tad tiekam Alkantaras dabas parkā ar atlaidi (5 €). No augšas paveras jauks skats uz lejā esošo Alkantaras krāčaino upi. Lejā uz aizu braucam ar liftu. Redzamas ļoti interesantas lavas klintis, liekas neticami, ka daba izveidojusi tik brīnumainus rakstus. Ūdens upē gan ir auksts, bet tas neattur iebrist tajā labāku foto kadru meklēšanai.

Naktī mūs pārsteidz pamatīgs lietus ar pērkona negaisu, gāž, zibeņo un ducina pērkons ne pa jokam. Nakts vidū pēkšņi istabiņā ieslēdzas gaisma, ko nekādi nevaru izslēgt. Beigu beigās saprotu, ka ir pazudusi elektrība un iedegusies kontroluguns.

04.10. (sestdiena) No rīta redzu it kā to pašu, bet pilnīgi citu jūru – tā ir satrakojusies, sakulta putās, milzu viļņi sitas pret krastu. Tādā ūdenī neriskēju iet peldēties. Krastā izskalotas visādas drazas, koki utml. Šodien garāks pārbrauciens līdz Sirakūzām. Laiks mūs nelutina, pa ceļam uznāk tik pamatīgs gāziens, ka gandrīz neko vairs neredz. Pavisam lēni turpinām braukt pa ceļu, kurš vairāk līdzinās upei. Vairākas vieglās automašīnas ir „noslīkušas” un stāv ūdenī līdz „vēderam”. Tuvojoties Sirakūzām, lietus ir beidzies. Sirakūzas ir viena no nozīmīgākajām antīkās grieķu pasaules pilsētām. Šeit labi saglabājušās grieķu laika celtnes: daļa no Apollona tempļa, grieķu teātris, Arhimēda kaps, u.c. Jauka ir arī Ortidžas sala ar grieķu tempļa vietā celto Doma katedrāli, šaurajām ieliņām, piejūras promenādi, Arhimēda laukumu, Artemīdas strūklaku un nimfas Aretuzas avotiņu, kurā aug papirusa niedres.

Sena grieķu leģenda vēsta, ka Akels (pazemes upju dievs) bija neprātīgi iemīlējies Artemīdas nimfā Aretuzā. Lai paglābtu savu nimfu, Artemīda to pārveda uz savu slepeno salu – Sicīliju un pārvērta to ūdenī – avotiņā. Savukārt, Zevs Akelu pārvērta pazemes upē, lai, iztekot no Grieķijas un šķērsojot jūru, tas varētu satikties ar nimfu. Man Ortidža ļoti patika ar savām gaišajām ēkām, tā nedaudz atgādināja Barselonas vecpilsētu. Slavenākais Sirakūzu iedzīvotājs bijis Arhimēds - sengrieķu matemātiķis, fiziķis, inženieris, izgudrotājs un astronoms, kurš šeit dzimis un nodzīvojis gandrīz visu mūžu. Apskatām Maniačes pili (Castello Maniace) (2 eiro), kas atrodas Ortidžas salas pašā galā, stratēģiski ļoti svarīgā vietā. Tas ir viens no retajiem švābu perioda pieminekļiem. Pils būvniecība aizsākās 1038. gadā, bet tika pabeigta 1232. – 1240.gadā. Pils ir bijusi gan rezidence daudzām karaliskām ģimenēm, gan kazarmas un cietums, gan militāra ēka. Napoleona laikā tā tika izmantota kā lielgabalu glabātuve.

Tālāk dodamies uz Neapolis arheoloģiskā parku (Parco Archeologico della Neapolis), kur atrodas virkne grieķu un romiešu laika antīku pieminekļu (10 €). Izrādās, ka biļešu kases atrodas stipri tālu no ieejas parkā – pāri ielai, pašā galā aiz autostāvvietas. Pirmo apskatām romiešu amfiteātri (2. – 4.gs. p.m.ē.), kas ir trešais lielākais amfiteātris Itālijā un ir gandrīz pilnībā izcirsts Temenite kalnu grēdā. Tas uzcelts kā vieta, kur organizēt un vērot gladiatoru un zvēru cīņas Tālāk aplūkojam grieķu teātri (5. gs.p.m.ē.), kas ir lielākais grieķu teātris Sicīlijā, arī gandrīz pilnībā izcirsts Temenite kalnu grēdā. Šeit organizētas publiskas apspriedes, vēlāk – cirka izrādes. Arī mūsdienās tas kalpo kā kultūras pasākumu norises vieta. Ļoti interesanta ir Dionīsa auss – apmēram 5 līdz 11m plata un 23m augsta kaļķakmenī izcirsta mākslīgi veidota, pēc formas auss ārējai daļai līdzīga ala, kura ir pazīstama ar savām akustiskajām īpašībām (skaņa tiek pastiprināta apmēram 16 x). Akustika tiešām ir fantastiska – pat klusa svilpošana atskaņojas visapkārt. Leģendas vēsta, ka ala ir ieguvusi savu pašreizējo nosaukumu 16.gadsimtā, kad tirāns Dionīss to izmantoja kā cietumu, kur varēja noklausīties ieslodzīto sarunas.

Dodamies uz Katānija, kas ir otra lielākā Sicīlijas pilsēta aiz Palermo un atrodas Jonijas jūras piekrastē. Katānija atrodas līdzās vulkānam Etna, kas septiņas reizes nopostījis pilsētu savu izvirdumu laikā. 1669.gadā lava sasniedza Katāniju un pārklāja ar to visu pilsētu. Pilsēta bija pārvērtusies gruvešos un pelnu kaudzēs. Un tad sekoja nākamais trieciens – 30 gadus vēlāk (1693.g.) zemestrīce nopostīja visu, kas vēl bija palicis. Vēlāk sākās milzīgi būvniecības darbi, pilsēta tika celta no jauna. Kā galvenais celtniecības izejmateriāls tika izmantota visur esošā lava. Ēkas tika celtas baroka stilā. Laikam tieši šīs lavas dēļ man Katānija radīja tādu nomācošu iespaidu, ēkas visas tādas tumšas un pelēkas, arī debesis apmākušās un pelēkas... Arhitektoniski jau ēkas ir ļoti skaistas, baroka stilā celtas ar grezniem balkoniem, eņģelīšiem un citādiem izgreznojumiem. Arī Sirakūzās laiks bija apmācies, bet par Sirakūzām man palika iespaids kā par ļoti gaišu un saulainu pilsētu. Doma laukums ir Katānijas sirds un dvēsele, pilsētas vēsturiskais centrs, ar tās simbolu kopš 1200.gada – strūklaku ar lavas ziloni, kas nes ēģiptiešu obelisku. Skaidrā laikā no šī laukuma varētu redzēt Etnu, bet ar mums Etna joprojām spēlē paslēpes. Katānijā nogaršojām baklažānu sautējumu (3 €), lai arī bez gaļas, bet bija garšīgs un arī sātīgs. Atceļā uz kempingu piestājām pie lielā Auchan veikala. Cenas gan Itālijā, gan arī Sicīlijā vairumam pārtikas produktu ir dārgākas, kā Latvijā. Lētāks ir vīns un ūdens. Vakarā atgriezāmies savā Paradīzes kempingā.

05.10. (svētdiena) Šis ir pirmais apmācies rīts (laikam arī vienīgais), kad neredzēju saullēktu. Lai arī vēja nav, jūrā ir diezgan lieli viļņi. Jonijas jūra laikam negrib, ka peldos.

No paša rīta apsktām Taorminas grieķu – romiešu amfiteātri, kas ir otrs lielākais grieķu – romiešu teātris Sicīlijā aiz Sirakūzām. Īsti nezinu, kādiem svētkiem par godu, bet teātrī tieši šodien ieeja ir bez maksas. Tā mēs ietaupām 10 eiro. Mūsdienās te notiek muzikāli un teatrāli pasākumi ar pasakainu panorāmu uz visu Jonijas jūras piekrasti, Taormīnas pilsētu. Amfiteātra vēstures aizsākas grieķu laikos 3.gs.p.m.ē. - tas piedzīvojis Sofokla, Eiripīda uz Aristofāna izrāžu uzvedumus. Teātris tiešām ir iespaidīgs, bet vairāk man patīk plašā panorāma, kas paveras, uzkāpjot pašā augšā. Vienā pusē Jonijas jūra, otrajā pusē – kalni. Tur vajadzētu būt redzamai arī Etnai, bet tā vēl joprojām no mums slēpjas mākoņos. Tālāk seko garāks pārbrauciens līdz Noto pilsētai. Noto noteikti ir viena no skaistākajām baroka pilsētām pasaulē. Tā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Noto bijusi plaukstoša pilsēta līdz 1693. gada 11.janvāra zemestrīce pilnībā iznīcināja seno Noto pilsētu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Mūsdienās senās Noto pilsētas vietā ir apskatāmas tikai drupas.18. gs. sākumā apmēram 10 km attālumā no senās Noto pilsētas tika uzsākti darbi pie jaunas pilsētas būvniecības daudz līdzenākā vietā. Pateicoties ekonomiskajai un politiskajai situācijai, darbus uzsāka pie Romas baroka meistariem mācījušies vietējie talanti, kas tik ļoti mīlēja savu pilsētu. Tā tika radīts Sicīlijas baroka šedevrs – mūsdienās apskatāmā Noto pilsēta ar 17./18.gs. raksturīgajiem pilsētplānošanas principiem, piem., galveno ielu izvietot austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu pēc iespējas vairāk gaismas, aristokrātijas pilis izvietot augstākajās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – pilsētas nomalēs. Pilsētas būvniecībā tika izmantots kaļķakmens, kas saulrieta laikā iekrāsojas zeltainās un rozīgās krāsās. Īpašas ir ēku izsmalcinātās detaļas un greznie rotājumi – groteskas maskas un putti, balkoni, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgie zvanu torņi, kas tiek iekļauti to centrālajās fasādēs, kolonnas un rustikas elementi. Šī pilsēta tiešām manī izsauca lielu apbrīnu. Diemžēl mums nebija lemts to pilnībā izbaudīt, jo pamalē ducināja pērkons, kas ar katru brīdi tuvojās. Pēkšņi sacēlās milzu vējš, gandrīz kā vētra, un sāka gāzt lietus. Paslēpāmies vienā no skaistajām ēkām, lai pārlaistu lietus gāzi. Kad pēc 10-15 minūtēm lietus pierima, pilsēta bija pārvērtusies, tajā valdīja postaža – suvenīru stendi apgāzti, skatu kartiņas mētājās pa zemi, liela daļa tirgotavu bija slēgtas. Dzirdēju, kā viens itālis pa telefonu kādam citam stāstīja, ka bijis „Grande Urogano”...

Dodamies tālāk, ceļš vijas kalnos, kas ietinušies mākoņos tā, ka pa logu neko nevar redzēt. Viss ir tik pelēks, tik pelēks... Taču viss sliktais reiz beidzas un pamazām lietus pierimst un mākoņi sāk izklīst. Ceļa malās redzamas milzīgas siltumnīcu platības. Esam izbraukuši pie jūras – nu jau tā ir trešā jūra mūsu ceļojuma laikā – Vidusjūra. Jūrā šur tur redzamas naftas platformas. Jau krēslā pabraucām garām Agridžento pilsētai un Tempļu ielejai, kur arī no ceļa labi var redzēt izgaismotos tempļus. Nonākam kempingā „Kamemi” (http://www.kamemivillage.com/en/), kas atrodas Seccagrande ciemā. Šoreiz līdz jūrai jāiet kādas 15-20 minūtes. Kempinga teritorijā atrodas baseins, kuram diemžēl ir beigusies sezona – tas vairs netiek tīrīts. Vēl šeit ir vesela izsalkušu kaķu armija, kas uzmanīgi vēro, kā mēs ēdam vakariņas. Kad pēc divām dienām braucām projām, mūs pavadīja paēdušu kaķu skatieni.

06.10. (pirmdiena) Beidzot atkal ir saulains rīts un pilnīgi zilas debesis. Atkal esam Sicīlijas rudenī, kas vienlīdzīgs īstai Latvijas vasarai. Saulainais un karstais laiks saglabājās līdz pat mūsu ekskursijas beigām. Šodien dodamies uz Agridžento seno tempļu ieleju, kas ir nozīmīgs romiešu vēstures mantojums un viens no iespaidīgākajiem seno grieķu celtniecības kompleksiem ārpus Grieķijas (10 €). Kalnā pavisam labi saglabājies paceļas Konkordijas templis. Tas tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem formas proporcijas un harmonijas ziņā.

Tālāk ir Junonas jeb Hēras tempļa drupas, kas veltīts auglības dievietei. No tempļa paveras lielisks skats uz ieleju. Tempļa pakājē aug vairāk kā 500 gadus vecs olīvu koks, kas ir vecākais Sicīlijā. Herkulesa jeb Hērakla templis (Tempio di Ercole) – celts 6. gs.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no senākajiem tempļiem. Veltīts leģendārajam Herkulesam, kurš ir Sicīlijas un jo īpaši Agridžento nacionālais varonis. Olimpiskā Zeva (Jupitera) templis (Tempio di Zeus (Giove) Olimpico), celts apmēram 480. g.p.m.ē. Ja tas būtu bijis pabeigts (406. g.p.m.ē. pilsētā iebruka kartāgieši un templis netika pabeigts), tad būtu bijis lielākais doriešu stilā veidotais templis grieķu un romiešu pasaulēs.

Senā Agridžento pilsēta ir bijusi viena no bagātākajām un plaukstošākajām Magna Grecia pilsētām senās Grieķijas ziedu laikos. Paradoksāli, bet tālumā ir redzamā mūsdienu Agridžento pilsēta ir viena no nabadzīgākajām pilsētām ne tikai Itālijā, bet arī Sicīlijā (bezdarbs, organizētā noziedzība, narkotikas, u.c.).

Pēc pastaigas Tempļu ielejā tā vien prasās pēc jūras. Tāpēc tieši laikā ir apmeklēt Turku kāpnes (La Scala dei Turchi). Šīs izteikti baltās akmeņainās klintis ir fantastiski skaists dabas veidojums, kas saulainā dienā jo īpaši kontrastē ar tirzkīza krāsas jūras ūdeni un debesīm. Klints atrodas starp divām smilšu pludmalēm. Tās viļņaini nevienmērīgā forma un pakāpeniski pazeminošie līmeņi (kāpnes) piešķir tām telpisku iespaidu un vēl vairāk izceļ tās balto krāsu. Šo pakāpienu efektu nodrošina dabisks process – vēji un lietus, savukārt balto krāsu – tas, ka tās sastāv no merģeļa – nogulumieža, kas satur kaļķakmeņi un mālu (dažādās attiecībās). Dodamies pāri klintīm uz tālāko pludmali. Pašā augšā pūš atspirdzinošs vējš. Pludmalē aiz klintīm ir maz cilvēku, lieli viļņi, ļoti silts un ļoti sāļš ūdens. Jūtamies kā privātā pludmalē. Ļaujamies viļņiem, saulei un jūrai, ir tik fantastiska sajūta. Šai mirklī gribas apturēt laiku.

Mums pievienojies ir viens paliels suņuks, kas priecīgi skraida ar mums, peldas un bauda dzīvi. Tā spalva ir pavisam stīva no sāls. Es to nosaucu par sāļo suni. Stundas aizrit nemanot un pievakarē dodamies atpakaļ uz savu kempingu. Paspējam vakarā aiziet līdz jūrai, kas sārtojas rietošās saules staros.

07.10. (otrdiena) Atkal ir saulains rīts. Šodien mūsu ceļš vedīs cauri Sicīlijas vidienei uz augšu līdz Palermo un Monreālei. Gar ceļa malām aug olīves, apelsīni, vīnogas, arbūzi, melones. Iebraucam Monreāles pilsētā, kur navigācija ieved mūs vecpilsētā un ļoti šaurās un līkumotās ieliņās, kurās gar malām vēl stāv noparkotās mašīnas un brīžiem liekas, ka te izbraukt vispār nav iespējams. Beigu beigās pa ļoti šauru un līkumotu ieliņu iebraucam tupikā, un nu mums vajadzētu visu ceļu veikt atpakaļgaitā, kas man liekas neiespējamā misija. Gods un slava izcilajam šoferītim Mārim, kurš ar šo uzdevumu tika galā lieliski, kamēr mēs pārējie, elpu aizturējuši, skatījāmies un jutām līdzi. Tā nu beidzot esam nokļuvuši līdz Monreāles katedrālei. Tā ir celta 12.gs., iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Katedrāle ir slavena ar 12.gs. krāšņajām mozaīkām (6500 kvadrātmetru platībā - lielākais bizantiešu mozaīku komplekss Itālijā, otrajā vietā pasaulē aiz Sofija katedrāles Stambulā, kur mozaīkas saglabājušās sliktākā stāvoklī). Ieejot katedrālē un ieraugot krāšņās mozaīkas, pārņēma vienreizēja sajūta. Tāds krāšņums, tāda greznība!!! Un viss tik labi saglabājies!!! Tikai tagad sapratu, kā būtu varējis izskatīties Sofijas katedrālē Stambulā, kur biju pirms vairākiem gadiem. Šī katedrāle būtu jāredz katram, kurš apciemo Sicīliju. Katedrālē ieeja ir bez maksas. Par maksu iespējams apskatīt terases, klosteri un dārgumus. Mēs terasēs netikām, jo tās bija tikko kā aizvērušās pusdienas laikā.

Izbraucam cauri Palermo nomalei, izbaudot sastrēgumus un neskaitāmos motorollerus. Tālāk mūsu ceļš ved Cefalu virzienā, kur iekārtojamies kempingā Costa Ponente (http://camping-costaponente.com/ge). Izbaudām kārtējo peldi un atpūtu pie Tirēnu jūras. Pludmale ir gan akmeņaina, gan smilšaina, abas pludmales puses norobežotas ar klintīm. Pēc atpūtas pie jūras dodamies uz vienu no Sicīlijas populārākajām kūrortpilsētiņām Cefalu, kas izrādījās viena no skaistākajām pilsētiņām ceļojuma laikā. Pilsēta uzcelta Rokas klints pakājē. Mani pārsteidza vecās zvejnieku mājas, kuras uzbūvētas pāris metru attālumā no ūdens.

Burvīga bija nesteidzīgā pastaiga pa un šaurajām ieliņām, kuras aizvijās kalnā vai nogāja līdz jūrai. Iespaidīga bija arī Cefalu katedrāle, kas celta 12.gs. un atgādināja cietoksni. Katedrāles iekšienē apskatāmas 20.gs.beigu sicīliešu mākslinieka Canconeri veidotas 72 vitrāžas - Vecās un Jaunās derības motīvi modernā un avangardiskā izpausmē. Cefalu slavena ar garšīgu saldējumu. Nopērku vienā veikaliņā pie katedrāles kārtējo garšīgo pistāciju saldējumu (2.50 €) un intereses pēc ieeju blakus saldējuma tirgotavā, kur pārdevējs man piedāvā nogaršot savu pistāciju saldējumu – garša tiešām bija savādāka, bet kurš garšīgāks – nevaru pateikt. Abi labi!!! Uz Cefalu mola izbaudām kārtējo fantastisko saulrietu, vērojot, kā saulīte pazūd jūrā aiz klintīm un kā pilsētā pamazām iedegas ugunis, kas atspoguļojas jūrā.

08.10. (trešdiena) Šorīt saullēkts izpaliek, jo saulīte lec aiz Rokas klints. Tā arī nesagaidu, kad tā parādīsies. Pēc brokastīm dodamies uz Cefalu iekarot jau pieminēto 400 m augsto Rokas klinti. Par ieeju Rokas parkā (Parco della Roca) ir jāmaksā (2.50 € - grupas biļete). Sākumā kāpjam pa trepēm, vēlāk pa akmeņainu taku. Jo augstāk kāpjam, jo skaistāki skati paveras. Pa ceļam apskatām Diānas tempļa drupas( templis celts 5.gs. p.m.ē.). Pašā augšā saglabājušās bizantiešu cietokšņa drupas. Bet galvenais, kā dēļ ir vērts mērot šo ceļu, ir pasakainais skats – lejā redzami Cefalu sarkanie jumtiņi, katedrāle, uz abām pusēm jūras klinšainais krasts, pat Aejolu salas. Man kāpiens neliekas grūts, arī saule no rīta vēl tik stipri nekarsē.

Kāpjot lejā, gan diena ir jau iesilusi, tādēļ balvā saņemam atpūtu Cefalu pludmalē. Pa ceļam uz pludmali nopērku gardo pistāciju saldējumu (2.5 €) pie otrā tirgotāja, kurš vakar man piedāvāja pagaršot savu saldējumu. Cefalu pludmale ir brīnišķīga ar baltām smiltīm. Ūdens ir silts kā piens. Te ir paradīze maziem bērniem un peldēt nepratējiem, jo diezgan tālu ir jāiebrien jūrā, lai varētu peldēties. Iepeldot dziļāk jūrā, paveras fantastisks skats uz Cefalu, tās katedrāli un Rokas klinti. Šai brīdī atkal gribas apstādināt laiku. Turpat uz vietas pludmalē iespējams saņemt dažāda veida masāžas, ko piedāvā ķīnietes vai kādas citas līdzīgas tautības sievietes (muguras masāža maksā 10 eiro). Pie pludmales tumšas ādas krāsas puiši tirgo lakatus, šalles, pludmales dvieļus, rotaslietas. Par cenām šeit noteikti vajag kaulēties. Lielo pludmales frotē dvieli (ražotu Itālijā) varēja no 12 eiro nokaulēt uz 8 eiro. Tāpat arī košos lakatus un šalles varēja nopirkt par 3-4 eiro, kaut arī sākuma cena bija augstāka.

Beidzot pienākusi kārta arī Sicīlijas galvaspilsētai Palermo. Vēsturiski Palermo bija gan Romas Republikas, gan Romas impērijas, gan Bizantiešu impērijas sastāvdaļa. 9.-11.gs. Palermo nokļuva arābu pakļautībā, kļūstot par Sicīlijas emirāta galvaspilsētu. Pēc normāņu iekarojuma 11.gs. līdz 19.gs.sākumam Palermo bija Sicīlijas karalistes galvaspilsēta. 1816.g. tā apvienojās ar Neapoles karalisti, bet 1860.g. kļuva par apvienotās Itālijas sastāvdaļu. Palermo mums sarunāta ekskursija ar vietējo gidi Valdu (latvieti, kas te ieprecējusies un jau vairāk kā 10 gadus dzīvo Palermo). Par trīs stundu ekskursiju katrs samaksājam 7.5 eiro, un tas noteikti bija tā vērts, jo saņēmām ļoti daudz interesantas informācijas, tikām izvadāti gan kājām, gan ar busiņiem pa galvenajiem apskates objektiem. Galu galā ekskursija ilga turpat četras stundas. Palermo arhitektūras stila diapazons sniedzas no arābu līdz normāņu stilam, no baroka līdz jūgendstilam. Ekskursiju sākam un arī beidzam pie teātra Massimo, kas ir Eiropas trešais lielākais teātris, pasaulei gan labāk zināms, kā Krusttēva pēdējās ainas vieta. Apskatām Palermo katedrāli, pie kuras novietota kariete, kas veltīta pilsētas svētajai aizbildnei Saint Rosalia, (kuras svētkus svin 15.jūlijā, kas pilsētas iedzīvotājiem ir lielākās svinības, vairums tic, ka viņa atbrīvoja pilsētu no melnā mēra 1624.gadā). Katedrāles ēka no ārpuses iespaidīga, iekšpusē Sicīlijai netipiski atturīga. Šeit līdz 1135. gadam bijusi mošeja. Katedrāle kopš 17.gs. kalpojusi kā solārā observatorija - vienā no mazajiem domiem ir neliela atvere, kas uz grīdas atspoguļo sauli. Katedrāles grīdā atrodas iebūvēts bronzas meridiāns, kas izbūvēts precīzi ziemeļu/dienvidu virzienā. Meridiānu izmantoja kā laikrādi un kalendāru, kas bija īpaši svarīgs Lieldienu laika noteikšanai. Interesants ir krustojums Quatro Canti (četri stūri), kur katrā stūrī atrodas skulptūras un strūklakas, kas simbolizē ziemu, pavasari, vasaru un rudeni. Apskatām Pretoria laukumu ar krāšņu strūklaku ar daudzām skulptūrām – skulptūru kailuma dēļ šo laukumu agrāk mēdza dēvēt par Kauna laukumu. Šī strūklaka tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Itālijā. par Tam blakus atrodas interesanta neliela baznīca San Cataldo ar sarkaniem kupoliem, kas praktiski saglabājusies nemainīga kopš tās uzcelšanas. Brīnišķīgām mozaīkām rotāta ir Martorana baznīcas iekšiene. Ļoti grezns baroka interjers aplūkojams San Giusepe dei Teatini baznīcā. Garibaldi dārzā (Giardino Garibaldi) mani pārsteidz neredzēti milzu koki – to stumbri atgādina briesmoni, tas sastāv no daudziem tievākiem un resnākiem zariem, kas ir savijušies savā starpā kā čūskas. Šos kokus sauc fikusi (Ficus macrophylla) un tie atvesti no Austrālijas pirms 150 gadiem. Tie ir ne tikai lielākie Sicīlijā un Itālijā, bet arī visā Eiropā. Parkā aug arī pūķakoks jeb dracēna. Šādi koki sastopami Kanāriju salās. Redzējām arī daudz citu eksotisku koku un augu. Garāmbraucot redzam normaņu pili – Palazzo Reale, kas ir Sicīlijas parlamenta sēdeklis mūsdienās. Interesanti ir Jaunie vārti (Porta Nuova), kuriem cauri notiek dzīva satiksme divos virzienos. Vārtu fasāde līdzinās klasiskai triumfa arkai un ir izrotāta ar četrām iespaidīgām skulptūrām, kas ataino uzvaru pār mauriem.

Pēc ekskursijas nolēmām beidzot nobaudīt īstu Itālijas picu. Bijām Ristorante Pizzeria Al 59, kur pica maksāja 8 eiro, bet 2 eiro katram tika pieskaitīti par galda uzklāšanu – tā daudzviet Itālijā un arī Palermo ir pieņemts. Protams, pica bija garšīga.

09.10. (ceturtdiena) Šodien vēlā izbraukšana, no rīta sauļojamies, peldamies, atpūšamies. Šodien esam sadalījušies divās grupās –vieni, kas vēlas lielveikalu un otri, kas grib vēl apskatīt Palermo. Es pievienojos otrajai grupai. Izkāpjam pie ostas un dodamies iepazīt Vucciria tirgu, ko vakar neredzējām. Tas ir mazu ieliņu savirknējums, kur vietējie tirgo augļus, dārzeņus, zivis un gaļas/sierus. Te var nopirkt dažnedažādus jūras mošķus, kuru izskats man apetīti neraisa. Te ir arī krāmu tirgus un kaut kas diezgan līdzīgs mūsu Centrāltirgus lupatu bodēm ar visai apšaubāmas kvalitātes precēm. Nopērku hurmas (1 eiro par kg), kas bija tik gatavas, gandrīz caurspīdīgas, ļoti garšīgas un saldas. Izmetam līkumu pa jau vakar redzētajām vietām un, baudot kārtējo pistāciju saldējumu(2 eiro), nesteidzīgi dodamies uz ostu, kur mūs gaida mūsu busiņi. Vēl izbaudam Palermo sastrēgumus un trako satiksmi un tad jau dodamies prom no Sicīlijas galvaspilsētas. Izbraucam caur Palermo piepilsētai Mondello, (kā mūsu Jūrmala), kur atrodas pludmale, ziedoši dārzi un greznas, sakoptas mājas, pavisam atšķirīgas no Palermo. Redzam ļoti daudz ziedošo korīziju – visa ceļmala nostādīta ar tām. Apstājamies skaistā vietā, no kuras paveras panorāmas skats uz jūru un lejā esošo pilsētu Castellammare del Golfo. Drīz nonākam vietā pie jūras, kur vajadzētu atrasties mūsu kempingam Baia di Guidaloca. Taču kempings ir slēgts, bet plāksnīte vēsta, ka šis kempings ticis konfiscēts mafijai! Esam nedaudz apjukuši un meklējam citu kempingu tuvumā. Tādu arī atrodam – Residence Guidaloca (http://www.residenceguidaloca.it/sito_en/index.html), tas atrodas nedaudz tālāk no jūras – kalnā. Nosaukums jau ļoti līdzīgs iepriekšējam, kas zina, vai arī nav saistīts ar mafiju? Administrācijā redzam tikai sievietes un nosmejamies, ka vīri droši vien sēž cietumā... Kempings ir skaisti iekārtots, visapkārt dzīvžogs no rozmarīna krūmiem un citiem zaļumiem. Šeit pieejamas gan bungalo mājiņas, gan pāris numuriņi lielākā mājā. Savu numuriņu saņemam paši pēdējie, un izrādās, ka šis ir labākais kempings visa ceļojuma laikā! Dzīvojam lielās mājas otrajā stāvā ar plašu terasi un skatu uz jūru. Mums ir milzīga virtuve, divas istabiņas, eleganta vannasistaba. Maliet kļūst žēl, ka šis ir pēdējais vakars Sicīlijā... Vakarā izbaudām silto Tirēnu jūru, tad seko pēdējās kopīgās vakariņas.

10.10. (Piektdiena) Pienācis pēdējais rīts Sicīlijā. No jaukā kempinga pa līkumotiem ceļiem dodamies uz Erici - viduslaiku pilsētiņu (aptuveni 750 m augstumā virs Trapani). Sena leģenda vēsta, ka pilsētu kalna virsotnē pirms apmēram 3000 gadiem esot dibinājis Erice, Venēras un Neptūna dēls. Serpentīnu ceļš ved mūs augstāk un augstāk, skati pa auto logu ir pasakaini. Beidzot nonākam Ericē, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Trapani pilsētu un jūru. Pilsētiņa burtiski uzcelta uz klints. Šī pilsētiņa ir man ir pārsteigums, jo ir pilnīgi atšķirīga no visām iepriekš redzētajām! Apkārt tai uzcelts viduslaiku mūris. Pilsētas ielas un ēkas ir veidotas no akmeņiem, ieliņas ir šauras un vējainas, sastopamas viduslaiku arkas, bagātīgi dekorēti pagalmi un nelieli veikaliņi. Erices mazās romantiskās ieliņas vijas kalnā augšā, te ir daudz mazu klusu kafejnīciņu, daudz baznīcu, svētvietu. Viduslaiku ieliņas aizved uz normaņu celto Venēras pili (Castello di Venere), kas greznojas klints galā aiz Villa Balio dārziem (12.– 13.gs.) No tās paveras fantastisks skats uz jūru un Trapani pilsētu lejā. Galvenā pilsētas baznīca ir Doma baznīca (La Chiesa Madre, 14. gs.). Baznīcu Ericē tiešām ir daudz, bet iekšā nevienā baznīcā neieejam, jo visās ir ieejas maksa. Bet tāpat te ir tik daudz ko redzēt, vienkārši klīst pa šaurajām bruģētajām ieliņām, izbaudot viduslaiku gaisotni, ieskatoties pagalmiņos. Apskatām ļoti veco elīmu – pūniešu mūri un tā drupas (mura elimo puniche), celts 8. – 6.gs.p.m.ē. Nogaršojam fokaču (4€), kas ir savādāka, kā iepriekš ēstā, bet arī garšīga. Nobaudām vietējo saldumu – genovesi, tādu kā bulciņu, pildītu ar krēmu, kuru pasniedz siltu – vietējās mūķenes tādu esot gatavojušas. Man tā ļoti garšoja, pildījums atgādināja vārīto krēmu, pati bulciņa bija kraukšķīga un vai kusa mutē. No Erices var redzēt arī Faviņānas salu.

Jau senie feniķieši 2700 gadus atpakaļ bija atklājuši, ka ļoti sāļais jūras ūdens, lēzenā piekrastes teritorija, kā arī spēcīgie vēji, ilgās, karstās un sausās vasaras ir ideāli sāls ieguvei. Tie izveidoja sāls rezervuārus un uzsāka jūras sāls iegūšanu. Sicīlijā pasaulē senākās un vienas no visplašāk izmantotajām pārtikas piedevām – sāls ceļš ir apmēram 30 km garš. Tas sākas Trapāni pilsētas teritorijā un turpinās līdz pat Marsalas pilsētai, sniedzoties gar lagūnu un Motijas saliņu. Tā ir Eiropas senākā jūras sāls ieguves teritorija. Šobrīd piekrastes teritorijā atrodas virkne darbojošos sāls rezervuāru. Kad no tiem izgarojis jūras ūdens, sāli ar sniega lāpstām sašķūrē piramīdās. Apstājamies vienā no sāls ieguves vietām – te redzamas vējdzirnavas, lieli pusžuvuši sāls rezervuāri, peļķītes, kas pārklājušās ar sāli, bet vizuāli atgādina ledu. Ir arī palielas sāls čupas. Tālumā ūdenī redzami flamingo. Šis ir garās ekskursijas pēdējais apskates objekts.

Pa ceļam uz Trapani lidostu piestājam klusākā vietā pārģērbties Latvijas klimatam atbilstošās drēbēs, kas ir diezgan ekstrēms pasākums, jo ārā ir +30 grādu karstums! Vēl pēdējās somu kārtošanas un tad jau lidostā atvadāmies no Māra un Aigara, kas pa šīm divām nedēļām mums kļuvuši par labiem draugiem. Lidmašīnā izbaudu pēdējo Itālijas saulrietu.

Ar šo savu ekskursiju esmu vairāk kā apmierināta, kaut arī sākumā bija nelielas bažas par to, kā būs, ja 16 cilvēkiem nesaskanēs intereses. Taču rezultāts pārspēja cerēto un visi palika apmierināti. Šāds ceļojums ir zelta vidusceļš starp ceļojumu lielajā grupā un individuālo ceļojumu uz savu roku. Pašiem nebija jādomā par ēšanu, braukšanu, nokļūšanu līdz apskates objektiem, naktsmītnēm. Ar mazajiem busiņiem varēja izbraukt pa šaurām ieliņām, kas nebūtu iespējams ar lielo autobusu. Nebija arī lielas steigas, gandrīz visur pietika laika, lai izbaudītu.

Itālijas kempingi ir laba un noteikti lētāka alternatīva viesnīcām. Kopā pabijām 8 kempingos: 4 – Dienviditālijā un 4 – Sicīlijā. Par cenām gan sīkāk nepateikšu, jo ar kempingiem mūs nodrošināja Aigars un Māris. Vien zinu, ka nekas iepriekš rezervēts nebija, vadījāmies no izjūtām un atsevišķos gadījumos varējām palikt kādu nakti ilgāk vienā kempingā, ja bija tāda vēlme. Kempingos katrā mājiņā vienmēr bija duša, tualete, aprīkota virtuvīte, trauki. Bija pieejamas arī kempinga kopējās dušas. Dzīvojām parasti atsevišķās istabiņās mājiņā 2+2 vai 2+3, bet bija arī divos kempingos pa 4 vienā istabiņā. Visi kempingi atradās tuvu pie jūras, citi pat jūras krastā.

Angļu valodas zināšanas itāļiem un jo īpaši sicīliešiem ir ne visai labas, bet viņi labprāt izstāsta un paskaidro visu itāliski, ko arī vairumā gadījumu var saprast.

Visa ceļojuma laikā, neskatoties uz diezgan trako itāļu braukšanas stilu, neredzējām nevienu avāriju. Toties vairākas reizes redzēju, kā policisti gluži kā pie mums, ieslēpušies krūmos, ar radaru „ķer” ātrumpārkāpējus. Māra un Aigara autovadīšanas prasme ne ar ko neatšķīrās no vietējo itāļu braukšanas, ne reizi vien apbrīnoju viņu mieru un savaldību diezgan kritiskās situācijās. Pie Itālijas ceļiem un braukšanas stila nepieradušam šoferītim auto vadīšana būtu diezgan liels pārbaudījums.

Oktobra pirmā puse ir labākais laiks Dienviditālijas un Sicīlijas apmeklējumam, jo:

Tomēr ir jārēķinās ar nelielu lietus iespējamību (mums no 14 ekskursijas dienām divās uzlija lietus).

Paradoksāli, ceļojuma laikā redzēju vairāk saullēktu, kā visā savā līdzšinējā dzīvē (neskaitot tos saullēktus, ko redzu darba dienu rītos, braucot pa Salu tiltu ceļā uz darbu). Pierasts biežāk vērot saulrietus, bet te man palaimējās vērot arī burvīgos saullēktus pie jūras.

Sicīlijas fotogrāfijas apskatāmas vairākos albumos: