Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica (Mans Kosovas ceļojums 2. Daļa)..

Pēteris Vēciņš 10.12.2014 59 min lasīšanai 113 foto

Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.

Sveicināti! Beidzot saņēmos un pēc pagaras pauzes uzrakstīju mana Kosovas ceļojuma stāsta turpinājumu. Stāsta pirmo daļu „. Jaundzimusī valsts Kosova un tās galvaspilsēta Priština” jau publicēju kādus pāris mēnešu atpakaļ. Tad stāstīju par braucienu no Maķedonijas līdz Kosovas galvaspilsētai Prištinai un par pašu Prištinu. Stāstā pieskāros dažādām vēsturiskām un tā maigāk pāris politiskām tēmām. Šinī stāsta daļā dosimies uz Ziemeļkosovu un tās lielāko pilsētu Mitrovicu. Jā, šis ir tā teikt problemātiskākais reģions šajā neseno karu plosītajā valstiņā un līdz ar to gribot vai negribot nāksies apjomīgi pieskarties vairākām vēstuiskām tēmām un politikai. Tas gan nenozīmē, ka palaidīšu garām dažādus interesantus tūrisma objektus, kuri tur atrodas. Pasteidzoties uz priekšu piebildīšu, ka taps vēl stāsta trešā daļa, kurā stāstīšu par Kosovas dienvidrietumu kalnu reģioniem. Tajā jau izklāstīšu vairāk par Kosvas dabu un sadzīvi, un cenšoties neaizskart politiskos jautājumus.

Kosovo poļe, Gazemistāna.

Un tātad, esam kārtīgi izgulējušies, paēduši brokastis un pametam mūsu viesnīcu Prištinā. No Prištinas dodamies ziemeļu virzienā un pirmais apskatUes objekts pa ceļam uz Mitrovicu atrodas burtiski nepilnus desmit kilometru no Prištinas. Tas ir tā saucamais „Kosovo Poļe”, jeb latviski sakot „Kosovas lauks”. Patiesībā par Kosovo poļe krievu un bulgāru valodās tiek devēts arī vēsturisks reģions Serbijā, tagadējās Kosovas valsts teritorijas ziemeļu daļā, kuru paši serbi vienmēr dēvējuši par Kosovu bez pilikuma „poļe”, tagadējās Kosovas dienvidu daļu serbi dēvē par Metohiju. Faktiski ilgsošu laiku serbu un Dienvidslāvijas karaļu valdīšanas laikos Kosova tiek dēvēta par Kosovas un Metohijas reģionu (tā tas tiek dēvēts arī mūsdienu Serbijas valdības izpratnē un dokumentos). Serbiem ar Kosovo poļe asociējas vieta, kurā notika viņu vēsturē nozīmīgākā kauja „Kauja par Kosovu(бој на Косову)”.

Šeit Kosovo poļe, par godu kritušajiem šajā kaujā, ir izveidots piemiņas memoriāls, kuru serbi sauc par Gazimestānu. To nu cenšamies arī atrast. Izrādās, ka to nav nemaz tik viegli izdarīt! Precīzāk sakot pašu iespaidīgā izmēra pieminekli var manīt jau pa gabalu toties piebrauucamo ceļu, jeb nobrauktuvi no automaģistrāles uz pieminekli uz pirmo piegājienu neatrodam. Izrādās, ka turp ved neliels celiņš, kuru uz pirmo acu uzmetienu nav viegli ievērot un palaižam to garām. Nākas mest palielus lokus pa automaģistrāli, turp un atpakaļ, Prištinas virzienā lai nonāktu aiz četru joslu maģistrāles atdalošās barjeras. Otrajā piegājienā vērīgi skatoties šo nobrauktuvi atrodam. Jā, šķiet, ka Kosovas valdība rūpējas par automaģistrāļu būvniecību, par piebrauktuvi šim vēsturiski nozīmīgajam objektam „apzināti vai nejauši” ir aizmirsuši! Daži simti metru brauciena, sākumā pa grantētu,bet tālāk bedrainu, asfaltētu celiņu un esam nonākuši līdz nožogotai teritorijai ar apsardzes vagoniņiem pie vārtiem.

Noparkojam savu auto pie vārtiem un dodamies apskatīt Gazimestānu, bet pirms nokļūtu iežogotajā teritorijā vārtu apsardze, kura sastāv no diviem Kosovas policistiem paņem ķīlā mūsu pases. Kādam nolūkam? Nevaru saprast! Saprotu, ja mēs būtu no Serbijas ieradušies! Labi, ja reiz vajag tad vajag. Atstājam pases un dodamies tālāk. Pats piemineklis, jeb memoriāls sastāv no simboliska torņa centrā, kurš līdzinās senlaicīgam sardzes tornim un to ielenc tādas, kā zemē ieraktas liela diametra, slīpi apgieztas, betona caurules. Ko simbolizē šīs caurules tā arī nesapratu. Ievēroju tikai, ka agrāk to sienas rotājuši dažādi metāla bariljefi, kurus vandāļi ir nozāģējuši.

Pašā tornī ir ierīkots skatu laukums no kura paveras palaša apkārtnes ainava. Jāsaka, ka no tās redzēt var visai tālu, bet neko interesantu. Tālāk uz kalnu fona dižojas pāris iespaidīga izmēra industriālo objektu. Pretējā pusē, pakalnītē ievērijo nelielu celtni, kura atgādina mošeju.

Uz skatu laukuma margām izvietota informācija par šeit notikušo kauju. Tātad lai pievērstos šiem notikumiem man nāksies nedaudz atgriezties vēsturē. Jau iepriekšējā stāstā pieminēju Dardānus un Ilīriešus kuri apdzīvoja tagadējās Kosovas teritoriju un kuri tiek uzkatīti par mūsdienu albāņu priekštečiem. Šo faktu lūdzu paturēt prātā sekojot turpmākajai vēstures gaitai. Tālāk, kā jau minēju sekoja Romas valdīšana pār Balkāniem, kam sekoja Romas impērijas sabrukums un Balkāni nokļuva Bizantijas valdījumā. Tad sekoja slāvu ekspansija un Dižās Bulgārijas izveidošanās. Pēc ilgstošiem kariem starp Bulgāriju un Bizantiju bulgāri pazaudē ne tikai kontroli Egejas jūras krastos. Bulgāru valdnieki zaudē kontroli pār vairākām slāvu apdzīvotām teritorijām, kurās izveidojās vairākas sīkākas karaļvalstis starp kurām bija Raškas karaliste. Tieši Raška tiek uzskatīta par Dižās Serbijas šūpuli.

Šajā laikā norit arī šķelšanās kristiešu baznīcā un serbi pieņem pareizticību, un tieši Kosovas un Metohijas teritorijās norisinās spilgtākie procesi saistībā ar serbu kristīšanu pareizticībā, un tieši Kosovā (Pejā) atradās pirmā serbu patriarha rezidence. XIII g.s. izveidojas varena Serbijas karaliste. XIV g.s. serbu kontrolē nonāk visai plašas teritorijas starp Egejas un Adrijas jūrām , un tie kontrolēja mūsdienu Kosovas, Melnkalnes, Maķedonijas un lielu daļu Grieķijas teritorijas. Šajā laikā Kosova kļūst par tSerbijas ekonomisko, politisko un kultūras centru. Sekojoši serbu ekspasija piemeklē līdzīgu likteni, kā bulgāru. Ilgstošie kari Balkānos noved līdz karam ar bizantiešiem, kā rezultātā serbi jau zaude vairākas iegūtās teritorijas Balkānos un galugalā Serbija sadalās vairākās mazās karalistēs.

Pavisam drīz arī pati Bizantija kļūst par upuri jau Turku Osmāņu iekarotājiem. XIV g.s. sākumā sākas turku ekspansija Eiropā. Turku kontrolē sultāna Murada I varībā nonāk liela daļa grieķu teritoriju. Tālāk seko turku karagājieni uz Bulgāriju. Turku kontrolē nonāk Saloniki un bulgāru Filippole (mūsdienās Plovdiva). 1371. gadā norisinās kauja pie Marices kurā tiek sakauts brāļu Vukaniša un Ugliša (Prilepas karalistes, kuru gan serbi, gan bulgāri uzskata par sev piederīgu, valdnieki) karaspēks un turki ieņem gandrīz visu mūsdienu Maķedonijas un lielu daļu Bulgārijas teritoriju. Tātad turki nokļūst līdz Kosovas robežām šķērso tās un turpina karagājienu jau pa serbu karaļa Vuka Brankoviča pārvaldītajām teritorijām.

Te nu serbi saprata, kādas briesmas draud un nekavējoties serbu karaļi Vuks Brankovičš, Lāzars un Bosnijas karalis Tvrko I apvienoja karaspēkus lai cīnītos pret turkiem. Te arī jāpiebilst, ka apvienotā karaspēka sastāvā tika iekļautas kaimiņu Albānijas karaļa, palīgā nosūtītās karaspēka vienības. Tātad albāņu karotāji kopā ar serbiem cīnījās pret turku iebrucējiem! Apvienoto karaspēku uzticeja komandēt serbu karalim Lāzaram.

Te tad arī notika šī vēsturē nozīmīgā kauja. 1389. gadā apvienotais serbu karaspēks sakrustoja zobenus ar sultāna Murada I karaspēku tieši šeit -Kosovas laukā. Dažādos rakstos karotāju skaits abās pusēs tiek minets dažāds. It kā turku karaspēks esot sastāvējis no vairāk kā 30 tūkstošiem vīru, bet serbu apvienotā karaspēka rindās esot bijuši no 15 līdz 20 tūkstoš vīru. Jebkurā gadījumā ir zināms, ka turku karaspēks bija vismaz pusotras reizes lielāks. Kaujas sākumā gan iniciatīva esot bijusi serbu karotāju pusē, kuru labais flangs Vuka Brankoviča vadībā sācis atspiest turku karotājus, bet tikai uz īsu brīdi. Līdz ko kreisajā spārnā bosniešu karaļa Tvrko I vienības sāka atkāpties iniciatīva pārgāja šajā flangā karojošajām, sultāna Murada dēla Bajezida vadītajām karaspēka vienībām. Neželīgākās kaujas esot noritējušas pašā centrā, kur satikās karaļa Lāzara un sultāna Murada I komandētās vienības. Kaujas gaitā bojā gāja arī pats sultāns Murads I. Tiek uzskatīts, ka, itkā viņu nogalinājis kāds serbu karotājs Milošs Obilišs, kurš esot veiksmīgi iefiltrējies turku karaspēka rindās apgalvojot, ka esot pārgājis karot turku pusē. Kaujas gaitā par turku armijas komandieri kļūst Murada dēls Bajezids. Kopumā kauju uzvarēja turki. Serbu karalis Lāzars tika notverts un sodīts, un viņa meita Olivera tika nosūtīta uz turku sultāna harēmu.

Patiesībā turku uzvaru šajā kaujā nebūt nevar uzskatīt par spīdošu, jo arī turku karaspēks cieta lielus zaudējumus un būtībā nespēja turpināt karagājienu . Turki steigšus ar karali Vuku Brankoviču, kurš faktiski līdz šim bija teritoriju kurā notika kauja pārvaldītājs, noslēdza līgumu par Vuka Brankoviča pakļaušanos turku sultānam. Pats jaunieceltais turku sultāns Bajezids I bija spiests atgriezties Anatolijā, jo pēc šādiem lieliem zaudējumiem nebija drošs par situāciju impērijā kopumā. Vēl jo vairāk pastāvēja kara draudi austrumos no Tamerlana impērijas puses . Sekojoši Vuks Brankovičš ne īpaši centās ievērot līguma nosacījumus un diezgan brīvi turpināja valdīt pār Kosovu un Metohiju. Šāda situacija radīja šaubas par turku uzvaru kaujā par Kosovu un daži serbu valdnieki uzvaras laurus šajā kaujā mēdza pieskaitīt serbiem. Kopumā šī kauja kļuva par tādu, kā serbu cīņas spara un brīvības simbolu, un bieži tiek atspoguļota serbu literatūrā, kur karalis Lazars un jau pieminētais Milošs Obilišs tiek slavēti un cildināti, kā varoņi. Vēl jo vairāk, serbu pareizticīgo baznīca šos serbu nācijas varoņus ir pasludinājusi par svētajiem.

Tā nu sanāca diezgan pagarš vēstures izklāsts, bet neko darīt. Lai labāk izprastu un novērtētu situāciju mūsdienu Kosovā bez vēstures zināšanām neiztiksiet. Gazemistānu esam apskatījuši un varam doties tālāk. Atgriežamies pie vārtiem uz saņemam savas pases. Te pārmijam arī pāris vārdus ar policistiem, kuri apsargā šo serbu svētvietu. No sarunas saprotam, ka policisti šo objektu sargā gan no albāņu nacionālistiem, kuri cenšas izpostīt visu kas saistīts ar serbisko, gan no serbu nacionālistiem, kuri šeit Gazemistānā ierodas itkā ekskursijā, bet patiesībā cenšas izprovocēt vietējos albāņus uz sadursmēm. Izrādās vairākām nacionālistiski- imperiālistiski noskaņotām serbu organizācijām šī piemiņas vieta kalpo, kā saietu vieta lai parādītu savu nostāju un izrādītu savu anti albānisko noskaņojumu. Protams, ka šiem serbu nacionālistiem fakts, ka viņu nācijas svētvieta tagad atrodas Kosovas valsts teritorijā ir tads kā nedziedējams aizvainojums, jo viņi Kosovu uzskata par savu un netaisās pieņemt to kā neatkarīgu valsti. „Kosovo je Serbija (Kosova ir Serbija)” tāds ir šo serbu nacionālistu sauklis, jeb devīze un viss ir skaidrs. Nav īsti skaidrs kāpēc albāņu nacionālisti cenšas postīt šo vietu, kurā albāņu tautas priekšteči karoja plecu pie pleca kopā ar serbiem?

Labi, nolemjam vēl nokļūt līdz mošejai līdzīgajai celtnei, kuru pamanījām no Gazimestānas memoriāla torņa. Šī ēka atrodas pakalnā uz dienvidiem no Gazimestānas memoriāla. Nedaudz nākas pariņķot pa blakus esošo ciemu lai atrastu ceļu līdz šij ēkai. Nokļūstot līdz tai saprotam, ka šī arī ir piemiņas vieta šajā Kosovas kaujā kritušajiem, bet veltīta jau turku karavīriem. Izrādās, ka šeit, šāda piemiņas vieta esot tapusi jau neilgi pēc varenās kaujas un tā itkā izveidota vietā, kur bojā gāja sultāns Murads. Turku karavīru piemiņas vieta te atrausies līdz pat 20 g.s. sākumam, kad Kosova atkal nonāca serbu kontrolē. Sekojoši serbi to esot izpostījuši un likvidējuši, bet tagad tā ir atjaunota jau ar Kosovas varas iestāžu atbalstu. Protams, ka līdzekļus atjaunošanas darbiem ir piešķīrusi Turcijas valdība.

Vuštrija (Vushtrria).

Pirmo šīs dienas objektu esam aplūkojuši un varam turpināt ceļu ziemeļu virzienā. Četru joslu maģistrāle ved līdz Miloševo ciemam un talāk seko vairāk kā 20 kilometrus garš ceļa posms, kurā tiek veikti rekonstrukcijas darbi, kuru ietvros top četru joslu maģistrāle pa kuru pavisam ne tālā nākotnē varēs aizbraukt līdz pat Mitrovicai.

Jau iepriekšējā stāsta daļā neslēpu savu izbrīnu par iespaidīgajiem būvniecības apjomiem Kosovā un šodien atkal sastopamies ar to pašu. Tā nu lēnā garā ripojam kādus 20 kilometrus pa granti un putekļiem un nonākam līdz pagriezienam uz Vuštrijas pilsētu.

Te esam nolēmuši ieturēt īsu tējas pauzi un aplūkot pāris šīs pilsētas vēsturiskos objektus. Pilsēta pati par sevi līdzinās vakar redzētajai Ferizaji tikai tā varētu būt pat haotiskāka. Īpaši amizanti šeit atkal izskatās kabeļu mudžekļi uz stabiem. Tā vien nevaru saprast vai tie ir telekomunikāciju, vai elektrības kabeļi! Varbūt, ir tie, ir otri kopā uz vieniem stabiem.

Pilsetas nosaukums Vuštrija (Vushtrria albāniski) serbiski Вучитрн celies no vārda Вучији трн, kas serbu valodā nozīmē vilku plūme (Latvijā dēvē ērkšķu plūme) un to šajā apkārtnē esot bijis cik uziet. Patiesībā šī ir pilsēta kurā kādu laiku atradies serbu kņaza Georga Brankoviča (jau iepriekš pieminētā Vuka Brankoviča pēcteča) tronis un tas atradies cietokšņa, kurš tapis jau karaļa Dušana valdīšanas laikā, teritorijā. Tagad no šiem nocietinājumiem maz kas ir palicis pāri. Faktiki ir saglabājie paris nocietinājuma sienu un viens no cietokšņa torņiem, kuru šeit dēvē par Vojinoviča torni (Vojinovića Kula) un tas tagad atrodas vairāku ēku ielenkumā pašā pilsetas centrā pie centrālā skvēra, jeb gājēju ielas. Patiesībā gribējām šo vēsturisko celtni apsekot tā nopietnāk, bet izrādās, ka tā teritorij šodien apmeklētājiem ir slēgta. Neko darīt! Ja nu reiz esam šeit pilsētas centrā tad varam ieturēt plānoto kafijas pauzi.

Mūsu plānus apmesties tepat blakus esošajā kafejnīcā iztraucē pēkšņi ieradušies policisti! Izrādās, ka esot saņemts anonīms zvans par it kā blakus esošajā veikala ēkā ievietotu spridzekli. Nekas mums neatliek, kā doties kādu kvartālu tālāk un sameklēt citu kafejnīcu. Vietējie iedzīvotāji gan ne īpaši pakļaujas policistu aicinājumam un ne labprāt pamet apkārt esošās ēkas. Šķiet ka šos nesenā kara rūdītos ļaudis kaut kāds nieka spridzeklis, kaut kur veikalā absolūti nebiedē.

Pēc nelielās kafijas pauzes dodamies talāk.Izrādās, ka izeju uz pilsētas ziemeļu pievārti nav nemaz tik viegli atrast, jo lielākā daļa centrālo ielu ir slēgtas remonta darbu dēļ un nākas lavierēt pa haotiskajām, šaurajām pilsētas ieliņām. Jā, pilsētas centrālajā daļā ielu plānojums lielāko ties ir saglabājies tāds, kāds tas bijis turku valdīšanas laikā.

Ja reiz esmu pieskāries turku laikiem, tad pavisam īsi paturpināšu vēstures tematiku. Kā jau iepriekš minēju pēc kaujas par Kosovu kurā turki guva nevisai pārliecinošu uzvaru Vuks Brankovičš parakstīja līgumu ar Turciju par pakļautību sultānam, bet patiesība ne visai ievēroja šī līguma nosacījumus. Tas gan viņu nepepasargāja no citu serbu valdnieku apvainojumiem nodevībā. Galu galā arī turku pacietības mērs bija galā un 1396. gadā Vuks Brankovičš tika padzīts no saviem valdījumiem, un jau pēc gada mira trimdā. Tajā pat laikā pārējās serbu teritorijas uz ziemeļiem un rietumiem no Kosovas daudz maz palika serbu valdnieku kontrolē. Cenšoties pasargāties no pilnīgas turku ekspansijas, jau kādu laiku vēlāk, Vuka dēls Georgijs Brankovičš kopā ar savu tēvoci karaļa Lāzara pēcteci Stefanu Lazareviču nosūtīja savus karavīrus palīgā sultānam Bajizadam I cīņā ar Tamerlana armiju, bet jau 1426. gadā abi parakstīja līgumu ar ungāru karali Zigismundu, kā rezultātā Serbijai bija jākļūst par Ungārijas vasaļvalsti. Protams tas turkiem nepatika un jau nākamajā gadā līgums ar ungāriem tika lauzts un Serbija atkal maksāja nodevas Turku Osmāņu imperijai un pilnīgi pazaudē kontroli pār Kosovas, un Metohijas teritorijām un Kosova igstošu laiku uz vairākiem gadsimtiem nokļūst Turku Osmāņu imperijas valdījumā. Tikai 1688. gadā turku austrišu karā uz pavisam īsu brīdi Kosovu ieņem Austrijas karaspēks, kura rindās karoja arī serbi. 1689. gadā turki austriešus padzen un Kosova Turcijas pakļautībā atrodas līdzpat 1912. gadam kad norisinājās Pirmais Balkānu karš.

Tā nu lēnām seko iela aiz ielas un nonākam palielā krustojumā Vuštrijas pievārtē. Šeit arī atrodam otru šīs pilsētas vēsturisko objektu, kuru plānojām apskatīties. Tas ir tā saucamais Vojinoviča tilts (alb:Ura e Vojnoviçit serb: Војиновића мост). Jau iepriekš minēju Vojinoviča torni, tagad atkal Vojinoviča tilts. Kas tad ir šis Vojinovičš? Izrādās, ka Vojinovičš bija vietējais kņazs, kurš šajā apkārtnē valdījis XIII g.s.vidū, karaļa Dušana laikā. Cik sapratu no kadā rakstā lasītā šis kņazs esot figurējis vairākās leģendās un pateicoties tām viņa vārdā arī nosaukts gan šis tilts, gan iepriekš redzētais cietokšņa tornis. Otra versija ir, ka šis tilts pāri Sitnicas upei ir uzbūvēts paša Vojinoviča vadībā.

Tagad šis tilts faktiski atrodas uz sauszemes un upe zem tā jau sen, vismaz pāris gadsimtus vairs netek, jo tā vairākkārtēju plūdu rezultātā izmanījusi gultni un tagad atrodas gandrīz pus kilometru uz rietumiem no šī senā tilta. Patiesībā līdz pat 1990. gadam, kad Vojinoviča tilts tika pasludināts par Serbijas republikas kultūras un vestures pieminekli, vecā upes gultne pie tilta esot kalpojusi, kā izgāztuve. Sekojoši vecā gultne tika aizbērta un zeme izlīdzināta un laukums abpus tiltam tika izmantots kā lietotas lauksaimniecības tehnikas stāvvieta. Pēdējos gados tilta apkārtne ir savesta kārtībā un pie paša tilta ir ierrīkots restorāns.

Prekaza (Prekaz) Adems Jašari.

Vuštrijā esam pabijuši, ieplānoto esam apskatījuši un varam turpināt ceļu uz Mitrovicu. Patiesība ne uz reiz pa taisno. Lai labāk izprastu pēdējo pāris desmitu gadu notikumus mums jāizmet neliels loks sāņus, rietumu virzienā. Tātad dodamies uz Skenderaju, jeb Srbicu (serbu valodā) kuras pievārtē atrodas viens no nozīmīgākajiem ar pavisam nesenās vēstures notikumiem saistītais objekts.

Tā nu ripojam pa paugurainu apvidu Skenderajas pilsētas virzienā. Garām slīdz lauki, kuri nosēti ar viensētām un zemnieku saimniecībām. Tā, kā šeit kalni nav augsti, tad šis reģions ir piemērots lauksaimniecības kultūru audzēšanai un tas šeit tiek arī darīts.

Kamēr braucam līdz nakamajam objektam un baudām apkārtējo lauku ainavas uz īsu mirkli atkal pieskaršos vēsturiskiem faktiem. Es te visu laiku stāstīju par vēsturi un to lasot varētu rasties jautājums. Visur serbi, visur ar serbiem saistīta vēsture, bet kur tad visu šo laiku bija albāņi? Atcerēsimies, ka līdz slāvu ekspansijai Balkānos tagadējās Kosovas teritoriju apdzīvoja dardāni un ilīrieši. Jā un tieši dardāni un ilīrieši tiek uzskatīti par albāņu priekstečiem. Sekojoši romieši vietējos iedzīvotājus arī dēvēja par albāniem. Kas notika ar šiem ļaudīm, kad šeit ieradās slāvi un izveidojās Serbu karalistes? Īsāk sakot, albāņu un tiem radniecīgu etnosu ļaudis visu šo laiku dzīvoja Kosovas un Metohijas teritorijā. Pēc slāvu ekspansijas, sākotnēji bulgāru karaļu un sekojoši serbu karaļu valdīšanas sākuma periodā, albāņu tautībai piederīgie sastādīja lielāko daļu no iedzīvotāju skaita šajos reģionos.

Šeit jāpiebilst, ka tajos laikos karalistes, jeb valstis netika veidotas pēc nacionālās piederības principa. Vienā karaļvalstī varēja dzīvot vairāku tautību ļaudis un visi viņi bija karaļa padotie. Toties nozīmīgu lomu spēlēja reliģiskās piederības faktors. Sākotnēji ir lielākā daļa serbu, ir liela daļa albāņu tautības ļaužu piekopa kopīgas kristiešu tradīcijas un pakļāvās romas baznīcas likumiem. Jāpiebilst gan, ka liela daļa albāņu ilgstošu laiku palika uzticīgi savu senču mitoloģijai, tā teikt kristiešu izpratnē tie bija pagānticīgie. Baznīcas šķelšanās periodā notika izmaiņas. Kā zinām serbi diezgan labprātīgi pieņēma šķelšanās rezultātā radušos pareizticību un tas pamatā saistīts ar to, ka to tā vēlējās Bulgārijas un vēlāk Serbijas monarhi, kuri nevēlējās pakļauties Romas vai Konstantinopoles priesteru un turienes valdnieku uzspiestajiem, jeb lobētajiem noteikumiem. Tur pretī albāņu tautības ļaudis ne visai labprāt pieņēma pareizticību. Protams, laika gaitā izveidojoties Dižajai Serbijai tās politisko dzīvi un likumus regulēja monarhiem pietuvināti ļaudis vai radi, kuri pārsvarā bija serbiem piederīgi un pareizticīgie. Attiecīgi veidojās valsts un pilsētu elite, kurā dominēja serbi. Sekojoši noritēja sabiedrības noslāņošanās, kā rezultātā serbi dominēja visās sabidriskajās sfērās, bet albāņi tika atstumti, kā zemāka slāņa ļaudis. Tā laika gaitā radās situācija, ka albāņu ļaudis pameta pilsētas un pārcēlās uz kalnu rajoniem, kur nodarbojās ar lauksaimniecības darbiem, bet pilsētu iedzīvotāji parsvarā bija pareizticīgio serbu vai citu slāvu tautību piederīgie.

XIII g.s. sākumā mūsdienu Albānijas teritorijā tiek izveidota pirmā albāņu kņaziste Arbērija, kuru sākotnēji pārvaldīja ne albāņu valdnieki, bet vēlāk 1368. gadā Albānijas kņazistes troni ieņem pirmais albāņu tautības kņazs Karls Topija, kurš vēlāk tiek pasludināts par Albānijas karali. Šeit gan jāpiebilst, ka šīs albāņu karalistes satāvā atradās tikai neliela daļa no to laiku pārsvarā albāņu apdzīvotajām teritorijām. Sekojoši XIV g.s. beigās liels skaits albāņu no serbu karaļu valdījumā esošās Kosovas un Metohijas emigrē uz Albānijas karalistes teritoriju, bet lielākā daļa albāņu tomēr paliek uz vietas. Par šo laiku vēsturnieki vēl jo projām diskutē un jautājums ir: kuras tautības pārstāvju to laiku Kosovā un Metohijā bija vairāk, serbu vai albāņu? Viena lieta gan ir skaidra, ka albāņu priekšteči šajās zemēs dzīvoja jau krietnu laiku pirms tam, kad šeit ieradās slāvi. Tātad slāvi- serbu prieksteči šeit ieradās un apmetās albāņu priekšteču zemēs.

Tā nu apspriežot Kosovas vēstures jautājumus esam nonākuši Skenderajā un nogriežamies uz ceļa, kurš ved neliela ciema Prekaz virzienā. Vēl kādi 5 kilometri brauciena un aiz pagrieziena parādās memoriālais komplekss. Tātad esam nonākuši Prekazā. Prekaza šodien ir viena no nozīmīgākajām vietām, kura saistīta ar nesen notikušo Kosovas konfliktu un ja vēlaties labāk izprast Kosovas jauno laiku vēsturi tad noteikti uz šejieni ir jāatbrauc. Pirms dodamies aplūkot memoriālu izmetīsim loku pa pašu ciemu, kurā var redzet vairākas sagrautas ēkas, kuras tagad nosegtas ar speciālām nojumēm. Patiesībā arī šīs ēkas ir šī memoriālā kompleksa sastāvdaļa un šodien kalpo, kā brīvdabas muzejs. Jā muzejs, bet muzejs, kurš saistīts ar pavisam drūmiem notikumiem.

Kas tad šeit īsti notika? Īsi sakot šajā ciemā un tieši šajās ēkās tika nogalināts Kosovas albāņu, šodien jau nacionālais varonis, Adems Jašari, viņa ģimene un vairāki ciema iedzīvotāji. Kopumā Dienvidslāvijas milicijas un armijas operācijas gaitā tika nogalināti 52 cilvēki, kuru starpā bija 18 sievietes, desmit bērnu (no 5 līdz 16gadu veci) un 9 vecāku gadu gājuma ļāudis. 46 no nogalinatajiem cilvēkiem bija Adema Jašari ģimenes un radinieku pārstāvji, tajā skaitā arī pats Adems.

Pirms pastāstīt kas tad īsti bija šis Adems Jašari un ar ko viņš izpelnījies kļūt par Kosovas albāņu varoni nāksies atkal pievērsties vēsturiskiem notikumiem, tikai šoreiz nedaudz pārlēksim uz pavisam neseno vēsturi, kura saistīta ar notikumiem pagājušā g.s. deviņdesmitajiem gadiem. Šī perioda notikumiem jau īsi pieskāros iepriekšējā stāsta daļā, bet tagad lai labāk izprastu situāciju nāksies nedaudz atkārtoties un izklāstīt tos nedaudz plašāk.

Un tātad, kā jau zināms astoņdesmito gadu beigās sākās neatgriezeniski vēsturiski procesi, kuri noveda pie PSRS un bijušās Dienvidslavijas sabrukuma. Viena pēc otras Dienvidslāvijas republikas pasludināja savu neatkarību, kam sekoja vairāki konflikti un kari jaunizveidotajās valstīs: Slovēnijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercogovinā. Šajā pat laikā Dievidlsavijas dominējošajā republikā Serbijā balstoties uz nacionālistisku ritoriku pie varas nāca nacionālistiski noskaņoti politiķi, kuru mērķis bija saglābt ko var no tā, kas palicis pāri no bijušās Dienvidslāvijas un izveidot vienotu lielu Serbiju. Uz to brīdi, vēl Dienvidslāviajā, kurā absolūti dominēja serbi pie varas nāca Lielserbijas idejas piekritējs Slobodans Miloševičš, kura valdīšana uzreiz noveda pie kariem jau minētajās republikās. Tā, kā Kosovai uz to brīdi nebija pilntiesīgs republikas statuss šeit notikumi norisinājās nedaudz savādāk. Ir arī otrs nozīmīgs faktors ar ko kosova atšķīrās no pārējām Diendidslāvijas subjektiem un tas tas tas, ka Kosovā lielākā daļa iedzīvotāju bija albāņi un albāņiem pēc būtības uz to brīdi jau ir sava valsts- Albānija.

Sākotnēji Kosovas albāņi pat nesapņoja par neatkarību vai pievienošanos Albānijai un tie pieprasīja tikai lielākas autonomijas statusu,kā ietvaros būtu iespējams pilnvērtīgi iegūt izglītību un vest dokumentāciju dzimtajā valodā. Pretēji vairumam Kosovas iedzīvotāju vēlmēm Slobodans Miloševičš 1989. gadā Dienvidslāvijā organizēja referendumu, kura mērķis bija mainīt konstitūciju, kā rezultātā Kosova nevis iegūtu lielāku autonomiju, bet tieši pretēji zaudētu jau uz to brīdi esošās tiesības. Protams, ka lielākā daļā serbu nobalsoja par izmaiņām konstitūcijā un tajā pat gadā tika likvidēts Kosovas autonomijas parlaments, tika slēgts Kosovas radio un aizliegtas Tv pārraides albāņu valodā. Vēl jo vairāk! Tika slēgtas lielākā daļa klašu skolās, kurās bērni mācījās albāņu valodā, bet mācības augstskolās tika pārvestas tikai serbu valodā. Jā, un tas viss notika Kosovā, kur vairāk kā 80% iedzīvotāju bija albāņu!

Protams, ka tas izraisīja neapmierinātību albāņos un tie izgāja ielās, un protestēja. Savukārt pret protestētājiem tika pielietots brutāls spēks un milicijas operāciju gaitā gāja bojā vairāki cilvēki. Situācija pasliktinājās ar katru dienu! Kosovieši notikumu gaitā izveidoja savu pagrīdes parlamentu, bet Slobodans Miloševičš izsludināja Kosovā ārkārtējo stāvokli. Tieši šajā laikā sabiedrībā radās ideja par Kosovu, kā neatkarīgu valsti, vai Kosovas pievienošanu Albānijai. 1991. gada 22.septembrī Kosovas parlaments, kura darbību Dienvidslāvijas un Serbijas valdības pasludināja par nelikumīgu, nobalsoja par Kosovas neatkarību. Sekojoši Kosovā tika sarīkoti: referendums par neatkarības deklarācijaias apstiprināšanu un pirmā prezidenta vēlēšanas, kurās uzvaru guva mēreni noskaņots, tautā uzticību ieguvušais politiķis Ibrahims Rugova (Par Rugovu jau stāstīju stāsta pirmajā daļā).

Sekojoši lai pasargātu Kosovas parlamentāriešus un sabiedriskos darboņus no Dienvidslāvijas varas iestāžu represijām tika izveidotas brīvprātīgo vienības (līdzīgi kā mums Latvijā valsts atjaunošanas periodā tika izveidota zemessardze) . Protams Dienvidslāvijas varas iestādes visu šo procesu pasludināja par nelikumīgu, kam sekoja albāņu sabiedrisko darbinieku un politiķu vajāšana un aresti. Arestu laikā izcēlās vairāki konflikti, kuri galugalā noveda pie pirmajām bruņotajām sadursmēm un upuriem. Jaunizveidotās brīvprātīgo vienības nespēja pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas un tādēļ vairākos Kosovas reģionos radikālāk noskaņotie albāņi izveidoja dažādus bruņotos formējumus. 1996. gadā Kosovas albāņi nonāca pie slēdzina, ka tikai mierīgām metodēm cīnīties pret Dienvidslāvijas represīvajām varas iestādēm nav iespējams un tika izveidota tā saucamā Kosovas atbrīvošanās armija (Ushtria Çlirimtare e Kosovës UČĶ), kuras satāvā apvienojās jau izveidotās brīvprātīgo vienības un vairāki vēlāk izveidotie bruņotie formējumi. Starp bruņotajām vienībām kuras iekļāvā Kosovas atbrīvošanas armijā bija arī Adema Jašari vadītais grupējums. Attiecīgi Dienvidslāvijas valdība Kosovas atbrīvošanās armiju pasludināja par teroristisku organizāciju un noorganizēja tiesas procesus, kuros neklātienē tika tiesāti vairāki šīs armijas grupējumu komandieri.

1997. gada 11. jūlijā Prištinā tika noorganizēts tiesas process kurā tiesāja arī Ademu Jašari, kurš uz to brīdi jau bija kļuvis par par vienu no kolorītākajām personām starp Kosovas atbrīvošanās armijas komandieriem. Fiziski ļoti spēcīgais, ar kuplu bārdu apaugušais, pēc izskata līdzīgais Kārim Marksam, vienmēr nosvērtais Adems spēja apburt savus atbalstītājus un iedvest bailes ik vienā ienaidniekā. Kosovieši tajā laikā jebkuru informāciju par Adema cīņas gaitām uztvēra ar lielu sajūsmu un pacilātību, un pavisam drīz viņš kļuva jau par īstu nacionālo varoni un brīvības cīņu simbolu. Vairākās Kosovas pilsētās uz māju sienām parādījās garfiti formātā veidoti Adema portreti līdzīgi, kā Kubā revolūcijas laikā māju sienas rotājā slavenais Če Gevara.

Te nu esam nonākuši līdz notikumiem šeit Prekazā. Kā jau tikko minēju Prištinā notikušā tiesas procesā vairāki Kosovas atbrīvošanas armijas komandieri tika neklātienē notiesāti. Sekojoši Dienvidslāvijas varas iestādes deva rīkojumu milicijai notvert notiesātos un 1998. gada 22. janvārī tika rīkotas specoperācijas, kuru ietvaros tika aplenktas šo komandieru dzīvesvietas. Šāda operācija notika arī šeit Prekazā, bet tā izgāzās, jo Adems Jašari, kurš uz to brīdi bija Drenicas apgabala vienību komandieris bija devies operatīvajā uzdevumā uz kalnos esošo Ačarevo ciemu. Jau pāris dienas vēlāk netālu no Prekazas Likošānu ciemā notika sadursme starp Dienvidslāvijas miliciju un Kosovas atbrīvošanās armijas cīnītājiem, kā rezultātā bojā gāja divi miliči. Šim notikumam uzreiz sekoja atbilde. Nākamajā dienā operācijas, kuru nodēvēja par „ Kauja pie septiņiem ozoliem” Dienvidslāvijas milicijas un armijas vienības ar vairāk, kā 40 tanku un kaujas helikopteru palīdzību aplenca Likošānu un kaimiņos esošo Čirazas ciemus. Izcēlās nežēlīga kauja starp Kosovas atbrīvošanās armijas cīnītājiem un Dienvidslāviajs milicijas un armijas vienībām. Protams, ka albāņu cīnītāji nespēja pretoties šādam pārspēkam un pavisam drīz tika aplenkti pie tā dēvētajiem Septiņiem ozoliem un pavisam drīz tie visi bija nogalināti. Ar to viss nebeidzās! Baidoties, ka Likošānu ciema mājās vēl paslēpušies albāņu kaujinieki, Dienvidslāvijas armijas tanki ar apšaudīja ciema mājas. Apšaudes rezultātā gāja bojā 24 mierīgie iedzīvotaji, kas uz to brīdi bija lielākais civilo upuru skaits Kosovas konfliktā. Par laimi lielākā daļa ciema iedzīvotāji bija paspējuši aizbēgt uz kalniem pasargājoties no neizbēgamas nāves un tie spēja patāstīt paziņām, vēlāk pressei, par to, kas tad šeit īsti notika. Sabiedrības rezonanse bija ļoti assa un saspīlējums Kosovā pieauga.

Tā, kā vietējo Kosovas atbrīvošanas armijas vienību komandieris bija Adems Jašari, Dienvidslāvijas varas iestades nolēma viņu likvidēt. Pēc pāris nedēļu operatīva izlūkošanas darba Dienvidslāvijas specdienesti saņēma informāciju, ka 5. marta vakarā iespējams notiks Kosovas armijas komandieru saiets Adema Jašari mājā, Prekazas ciemā. Un tā 1998. gada 5. martā tika uzsākta iespaidīga specoperācija. Līdzīgi, ka tikko minētajā Likošānu ciemā Dienvidslāvijas milicijas un armijas vienības ar smagās militārās tehnikas palīdzību jau otro reizi aplenca Prekazas ciemu un sāka tā apšaudi. Patiesībā Kosovas atbrīvošanās armijas komandieru sanāksme uz to brīdi bija jau beigusies un visi komandieri Prekazu jau bija pametuši, un ciemā bez mierīgajiem iedzīvotājiem un Adema Jašari lielās ģimenes locekļiem bija palikuši tikai daži Adema Jašari līdzgaitnieki. Tad nu viņi un daži no Jašari ģimenes vīriem uzsāka nevienlīdzīgu cīņu ar negaidītajiem uzbrucējiem. Operācija ievilkās gandrīz divu dienu garumā un tikai 7. martā Dienvidslāvijas vienībām izdevās ieņemt ciema mājas. Vēlāk daži no dzīvi palikušajiem aculieciniekiem stāstījuši, ka šajā dienā nežēlīgi tika noslepkavoti vairāki ciema iedzīvotāji un visi Ašari ģimenes locekļi, tajā skaitā bērni sievietes un vecīši (skaitļus jau minēju).

Par to dienu notikumiem šodein šeit liecina šīs ēkas kuras, kā jau minēju ir nosegtas ar speciālām nojumēm. Tagad te ir izveidots tāds, kā muzejs, kur iespējams pastaigāt gar sašautajām mājām un apskatīt dažādas kauju gaitā sabojātas sadzīves lietas. Pie vienas no ēkām stāv ložu sacaurumots traktors. Ēku sienas vietām rotā lielkalibra šāviņu atstātās pēdas. Var manīt, ka dažās no ēkām bija plosījies uguns. Jā, šādā situācijā izdzīvot ir tik pat kā neiespējami un tomēr bija cilvēki kuri pēc apšaudes izdzīvoja, un tos jau vienkārši nošāva serbu miliči vai armijnieki. Kāds no Dienvidslāvijas armijas karavīriem vēlāk stāstījis, ka it kā kādā apšaudes pauzē esot panākta vienošanās, ka bērni, sievietes un vecīši tikšot izlaisti, un daži patiešām esot pārgājuši uz ēkām, kur albāņu karotāji neesot bijuši, bet kaujas noslēgumā arī šeit visi tika atrasti nogalināti. Pastāv versija, ka kāds no Dienvidslāviajs vienību komandieriem esot devis rīkojumu nogalināt visus Ašari ģimenes locekļus bez izņēmuma.

Tāda lūk drūma vēsture šai vietai. Te nu mēs izmetam pāris loku starp sagarutajām ēkām un atgriežamies pie memoriāla, kurš izveidots ielejā, ielas pretējā pusē un uz kuru ved no sarkana granīta plāksnēm veidots celiņš. Šķiet, ka tas simbolizē šo kritušo ļaužu pēdējo ceļu no mājām uz atdusas vietām.

Jā, šeit memoriāla centrā patiešām ir izveidota kapsēta, kurā ir apbedīti visi šī notikuma upuri. Aplūkojot uzrakstus uz kapu plāksnēm tiešām redzam, ka lielākā daļā upuru ir no Ašari ģimenes. Atrodam arī divas plāksnītes kuras liecina, ka šeit apglabatas divas meitenes: 7 gadus vecā Blerina Jašari un 8 gadus vecā Fatime Jašari.

Patiesībā braucot pa Kosovu jau vairākās vietās manījām dažādas piemiņas vietas un kapsētas, kurās apglabāti 1998-1999. gadu upuri. Līdzīgs memoriāls, kā šeit Prekazā esot arī jau pieminētajā Likošānu ciemā un daudzās citās vietās, un tomēr šis memoriālais komplekss šeit Prekazā varētu būt pat pats nozīmīgākais Kosovā. Prekaza ir tāds, kā simbols kosoviešu cīņai par brīvību. Mūsdienās šeit notiek dažādi pasākumi, kas saistīti ar karā kritušo piemiņu. Arī ikdienā šeit ierodas veselas grupas skolnieku un dažādu organizāciju pārstāvju.

Šodien gan tāda mierīgāka diena esot un ļaužu plūsma neesot liela, saka blakus kompleksam esošās kafejnīcas bufetniece. Šodien uz šejiemi vairāk dodas ģimenes. Te arī, kafejnīcā malkojot kafiju, satiekam jaunu albāņu ģimeni. Ģimenes galva vārdā Hašims izrādās ir visai runīgs un pārmij ar mums pāris vārdu. Teikšu tā, ka tieši no viņa arī uzzinājām daudz ko par šeit un citur Kosovā notikušo. Hašims tajos laikos esot bijis vēl azs puika, bet labi atceras kas notika, jo pašam nācās kādu laiku padzīvot bēgļu nometnē. Tagad Hašims dzīvojot Vacijā un šodien esot atvedis savu ģimeni uz šejieni lai pastāstītu viņiem kaut ko par savas dzimtenes vēsturi. Uz jautajumu, vai viņš plāno atgriesties Kosovā, Hašims atbild ka noteikti. Viņš jau tagad uz šejieni sūtot Vācijā sapelnīto naudu lai varētu pabeigt būvēt savu ģimenes māju un kad tā tiks pabeigta viņš plānojot šeit atvērt savu biznesu, un ar visu ģimeni atgriesties. Tādu kā viņš esot vairums no kosoviešiem, kuri tagad dzīvojot un strādājot ārzemēs. Galvenais lai šeit būtu droši un valdītu miers, pebilst Hašims. Jā, te nu es iedomājos par mūsu tautiešiem, kuri arī ir izklīduši pa pasauli darba meklējumos un jāsaka godīgi, ka mūsējie ārzemēs dzīvojoši ir daudz skeptiskāk par albāņu klaidu biedriem noskaņoti. Kāpēc tā? Ņemot vērā, ka mūsējie trimdā devušies no valsts, kura ir daudz labāk situēta kā Kosova. Kosovu ta pavisam nesen plosīja karš, bet Latvijā kara nav bijis kopš 1945. gada!

Mitrovica (albāņu krasts).

Prekazu esam apskatījuši un zināšanas par neseno Kosovas vēsturi papildinājuši. Tagad varam doties uz Ziemeļkosovas lielāko pilsētu Mitrovicu. Pēc kādas nepilnas pusstundas brauciena jau nonākam Mitrovicas pilsētā. Pirmais ko šeit darīsim, apskatīsim Mitovicas dienvidu daļu, tā saucamo albāņu daļu un pēc tam šķērsosim tiltu un izmetīsim loku pa pilsētas ziemeļu daļu, tātad serbu daļu. Jā, šo pilsētu divās daļās dala Ibaras upe un tās dienvidu krastā dzīvo gandrīz tikai albāņi, bet ziemeļu krastā gandrīz tikai serbi. Kāpēc tā? Par to pēc mirkļa pastāstīšu.

Savu auto atstājam laukumā pie Mitrovicas galevenās mošejas, kura burtiski tagad tiek gatavota atklāšanai. Var manīt, ka pie mošejas ēkas norit aktīva rosība un tiek veikti pedējie apdares darbi un uzstādītas dekorācijas. Šī ir tā dēvētā Isa Beja mošeja, kura pēc atklāšanas būs pati lielākā mošeja Kosovā. Zīmīgi, ka šīs mošejas celtniecību palīdzēja finansēt Turcijas pilsētas- Stambulas muftiāts. Jāsaka, ka tieši turki ir tie kas atveda uz Balkāniem islama ticību. Pirmīt jau stāstīju par vēstures gaitu un minēju Kauju par Kosovu pēc kuras Kosova, Metohija un vairākas līdz tam serbu kontrolētas teritorijas nonāca Turcijas pakļautībā. Vēlāk 1381. gadā turki ierodas tā laika Albāņu karalistē un sākotnēji atbalsta albāņu karali Topiju karā pret nepakļāvīgajiem kaimiņu kņaziem. Sekojoši Albānija kļūst par īstu karalauku karā starp turkiem un venēciešiem. 1385. gadā jau notiek sadursmes starp albāņu kņaziem un turku armiju un tajā pat gadā notiek vēsturē labi zināmā kauja „Kauja pie Savres”, kurā pret turkiem cīnījās jau serbu un albāņu kņazu apvienotais karaspēks. Šajā kaujā turki gūst spīdošu uzvaru un sekojoši albāņu un lielākā daļa serbu zemes nonāk ilgstošā turku osmaņu kontrolē.

Turki valdīs pār šīm zemēm daudz maz līdz pat 1912. gadam, kad jau norisināsies Pirmais Balkānu karš. Par turku valdīšanas periodu nedaudz detalizētāk pastāstīšu jau nākamajā stāsta daļā, kad pabūsim Prizreņā, bet tagad tikai piebildīšu, ka tieši šajos vairāk, kā 500 gados arī notika Balkānu islamizācijas process. Šī procesa gaitā lielākā daļa albāņu kļuva par musulmaņiem. Arī liela daļa serbu, jo sevišķi Bosnijā un Hercogovinā dzīvojošie, pakāpeniski pieņēma islamticību. Šodien šos serbus mēdz dēvēt par bosņakiem. Starp citu zināmā mērā reliģiskās atšķirības un nesaskaņas bija viens no iemesliem Bosnijas karam, kurā serbi-pareizticīgie faktiski karoja pret serbiem-musulmaņiem, bet ne par to ir šis stāsts. Atgriezīsimies pie notikumiem Kosovā.

Pirms turpinām ceļu izmetam nelielu loku gar Isa Beja mošeju. Cik nu iespējams ielūkojamies mošejas telpās, bet tā pilnīgi to nav iespējams izdarīt jo, kā jau teicu šeit vēl notiek būvdarbi. Vīri pie ieejas mošejā saka lai šurp atnākam pēc 22 jūnija, kad mošeja būs atklāta un tad varēsiet to aplūkot nopietnāk.

Patiesībā mūsu galvenais mērķis šodien ir pabūt Mitrovicas pilsētas ziemeļu daļā, tā saucamajā serbu Mitrovicē, bet līdz tam mums nākas šķērsot Mitrovicas centrālo daļu. Šī pilsētas daļa pārsvarā sastāv no mūsdienu celtnēm no kurām daļa tapusi vienotās, jeb komunistiskās Dienvidslāvijas laikos, bet daļa ēku ir uzbūvētas pavisam nesen. Cauri šim rajonam ved gājēju iela gar kuru izvietojušies dažādi vaikali, bāri un restorāni.

Šodien te rit spraiga rosība! Visi bāri un restorāni ir pārpildīti! Izrādās tas ir tāpēc, ka šodiem Mitrovicā notiks fudbola mačš, kurā tiksies Kosovas nacionālā izlase ar Turcijas nacionālo izlasi. Protams, ka tā būs draudzības spēle, jo uz šo brīdi Koisova vēl nav uzņemta nedz FIFA, nedz UEFA, bet tas nenozīmē, ka kosoviešiem šī spēle nebūtu nozīmīga. Tieši pretēji! Pirmo reizi Kosovas vēsturē uz spēli ierodas tāda ranga komanda, kā Turcijas izlase un tas ir izraisījis lielu ažiotāžu Kosovas preses izdevumos, un starp Kosovas futbola faniem. Tad nu šodien šeit uz Mitrovicu ir sabraukuši futbola fani no visas Kosovas. Pa staru pamanām arī diezgan daudz turku fanus kuri kopā ar kosoviešiem krogos tukšo alus kausus. Jā, jā! Lai arī albāņi un turki ir musulmaņi tie nebūt neatsakās no paris kausiem alus! Ko vēl gribu piebilst? Ak jā! Kāpēc spēle notiek tieši Mitrovicā? Izrādās, ka Mitrovica visu laiku ir bijusi futbola interesentu redzes lokā. Tieši šeit Mitrovicā ir dzimuši un savas pirmās iemaņas guvuši vairāki slaveni futbolisti, kuri dažādos laikos ir spēlējuši Dienvidslāvijas, Albānijas un Serbijas vadošajos futbola klubos un izlasēs. Daudzi no tiem ir spēlējuši un spēlē arī šodien vairāku Eiropas valstu virslīgu klubos. Piemēram tādi ir: Valons Berhami (Hamburga), Milans Biševacs (Lyon), Valdets Rama (Minhene) un Milošs Krasičš, kurš šodien spēlē Bastijas klubā, bet iepriekš paspējis pabūt tādās komandās, kā Maskavavas CSKA, Juventus un Fenerbahče. Ja runa ir par Kosovas futbolu, tad varu piebilst, ka patreiz notiek nopietnas sarunas un cīņa par Kosovas dalību FIFA un UEFA un ja šī cīņa vainagosies panākumiem tad droši varu tekt, ka Kosovas izlase ne tuvu nebūs no tām vājākajām komandām.

Turpinām ceļu pa centrālo gājēju ielu un pavisam drīz nonākam līdz Ibaras upei, kur to šķērso tilts. Jā, šī ir viena no nozīmīgākajām un atpazīstamākajām vietām Mitrovicā un tās galvenais varonis ir šis tilts, kurš agrāk nesis Darudzības vārdu (faktiski vecais tilts, kurš šeit tika uzbūvēts Dienvidslāvijas laikos un tika sagrauts 1999.gadā), bet šodien to sauc par Jauno tiltu . Domāju, ka tiem kas seko politiskiem notikumiem pasaulē šī vieta ir labi zināma, jo tieši uz šī tilta vai tā tuvumā ir noritējuši dažādi notikumi saistībā ar Kosovas albāņu un serbu konfliktu. Vēl kādu laiku atpakaļ upi pa šo tiltu nebija iespējams šķērsot, jo 1999 gadā tas tika sagrauts un tikai 2005 gadā tas ar franču miera uzturējāju palīdzību tika atjaunots. Arī pēc tilta atjaunošanas transporta kustība pa to notitēja tikai īsu brīdi un 2008. gadā tilta braucamā daļa tika aizbarikādēta kārtējā konflikta. Vēlāk sekoja vairākkārtēji mēģinājumi atjaunot satiksmi pāri tiltam, bet tie izrādījās naveiksmīgi.

Šodien situācija Mitrovicā ir mainījusies uz labo pusi. Upi var droši šķērsot, bet ne ar auto transportu. To var izdarīt tikai kājām ejot, jo tilta braucamā daļa vēl jo projām ir aizbarikādēta. Šodien par savstarpējām nesaskaņām, kuras it kā ir mazinājušās un tomēr nav izzudušas liecina tas, ka tiltu apsargā starptautiko miera uzturēšanās spēku karavīri. Arī šodien te dežūrē vīri no Portugāles un Itālijas. Jāsaka gan, ka viņu šodien šeit esot vairāk kā parasti, jo tas saistīts ar šodienas futbola maču un miera uzturētāji bažījas, ka pēc spēles aktīvākie un agresīvākie fani varētu izraisīt provokoācijas. Ja nu kas, šķērsielā stāv rezerves patruļas auto un ir sagatavoti dzeloņdrāšu ruļļi.

Patreiz par nemieriem tikpat kā nekas neliecina. Abpus tiltam strādā kafejnīcas un jauniešu kompānijas un paris mīlinieku pārīšu tusējas pa upes krastiem. Vienīgais kas durās acīs ir uzraksti un grafiti uz abu krastmalu promenāžu konstrukcijām , kuru saturs ticamāk ir nacionāla rakstura. Tā teikt, notiek uzrakstu kari.

Mitrovica (serbu krasts).

Un tomēr, šeit ne viss jau ir kārtībā. Lai labāk izprastu šodienas situāciju un uzzinātu par notikumiem Mitrovicā un tā saucamajā Ziemeļkosovā kopumā nāksies atkal pievērsties vēstures notikumiem. Tadēļ šķērsojam tiltu un dodamies tā teikt uz serbu krastu, kur piesēdīsim kādā no kafejnīcām, iztukšosim kādu kausu alus un parunāsim par vēsturi.

Kafejnīcu atrodam uzreiz aiz tilta esošajā skvērā un tajā uz brīdi apmetamies. Tātad, atkal iz vēstures. Kā jau minēju 1998. gadā Kosovā notika vairākkārtēji konflikti starp Kosovas atbrīvošanās armijas (UČK) cīnītājiem un Dienvidslāvijas milicijas un bruņoto spēku vienībām, kas noveda pie asiņainām sadursmēm, kā rezultātā bojā gāja arī mierīgie iedzīvotāji. Konflika apmēri pieauga un ar vien vairāk albāņu iestājās UČK rindās. Redzot, ka vietējās milicija un armijas daļu vienības netiek galā ar albāņu cīnītājiem Dienvidslāvijas valdība ar Slobodana Miloševiča rīkojumu izsludina Kosovā kara stāvokli un ieved tās teritorijā papildus karaspēka vienības, kuras līdz tam bija karojušas, gan Horvātijā, gan Bosnijā un Hercogovinā. Rezultātā cīņa ar UČK pārvērtās par īstu karu. Protams, ka Dienvidslāvijas armija bija labi bruņota un Kosovas albāņu cīnītājiem nebija nekādu izredžu pilnvērtīgi pretoties šādam pārspēkam, un tie sākā piekopt partizānu cīņas taktiku. Lielākā nelaime bija tā, ka Dienvidslāvijas armijas rindās masveidā nonāca tie serbi kuri, kā tikko minēju, iepriekš bija karojuši Horvātijā un Bosnijā, un tieši šie karotāji bija tie, kuri šeit Kosovā līdzīgi, kā tajā pašā Bosnijā un Hercogovinā sāka ieviest represijas, un piekopa genocīdu pret Kosovas mierīgajiem iedzīvotājiem.

Starp šiem serbu karotājiem bija ne mazums izteiktu nacionālistu un Lielserbijas ideju piekritēju, un starp tiem bija kaujinieki no, uz to brīdi bēdīgi slaveno personību, Ratko Mladiča un Arkana grupējumiem, kuri jau bija piedalījušies musulmaņu slaktiņos Bosnijā. Spilgtākais no šādiem piemērim ir notikumi Srebrenicā (Bosnijas austrumos), kur Ratko Mladiča vadībā tika nogalināti vairāki tūkstoši bosniešu musulmaņu (bosņaku). Protams, ka arī šeit Kosovā šie kaujinieki piekopa līdzīgas metodes, kā Bosnijā. Rezultātā Kosovā notika masveida genocīds pret albāņu tautības iedzīvotājiem, vairāki tūkstoši tika nogalināti un simtiem tūkstoši ļaužu bija spiesti meklēt patvērumu kaimiņu valstīs. Uz vienu mazo kaimiņu Maķedoniju vien aizbēga gandrīz 200 tūkstoši bēgļu radot šij mazajai valstiņai milzīgas sociālās un ekonomiskās problēmas.

Šie notikumi Kosovā izraisīja ļoti negatīvu reakciju no starptautiskās sabiedrības puses, jo sevišķi Eiropā, kuras valstīs ieradās vairāki tūkstoši bēgļu. Kopējo bēgļu skaitu precīzi nebija iespējams noteikt, bet tiek uzskatīts, ka to skaitas varēja būt vairāk kā pus miljonu. Tā visa rezultātā pasaules un Eiropas sabiedriskās organizacijas, un valstu politiķi mēģināja izdarīt spiedienu pret Dienvidslāvijas valdību un tās vadītāju Slobodanu Miloševiču, ar mērķi apturēt vardarbību Kosovā. Savukārt Miloševičš, vai nu ignorēja starptautiskās sabiedrības protestus, vai nu patiešām nespēja tikt galā ar iedarbināto kara mašīnu un genocīds pret Kosovas albāņu iedīvotājiem tikai pastiprinājās. 1999. gadā pēc neskaitāmām bezrezultatīvām sarunām un brīdinājumiem ar vadošo Eiropas valstu politiķu un ASV atbalstu tika nolemts izdarīt brīdinājuma triecienus pa nepaklausīgās Dienvidlsāvijas militātajiem objektiem. Plāns tika relizēts un jau pēc pāris mēnešu taktisku gaisa triecienu veikšanas Slobodans Miloševičš piekrita miera sarunām. Rezultātā 1999.gada 12.jūnijā Kosovas teritorijā tika ievests NATO apvienotā karaspēka vienības, kuras tika nodēvetas par KFOR (angliski saīsinājumā no Kosovo Forces).

Piebildīšu gan, ka šo NATO paspārnē veikto operācijau, kura saucās „Sabiedroto spēks” ne visi pasaulē uztvēra viennozīmīgi. Par to vai tā bija likumīga un cik tā bija humāna diskusijas turpinās vēl šodien, bet ne par to ir šodienas stāsts. Jeb kurā gadījumā Kosovā lielākā daļa iedzīvotāju sagaidīja KROR militārās vienības, kā atbrīvotājus no Dienvidslāvijas serbu piekoptā genocīda. Protams, ka nevisai priecīgi par šādu iznākumu bija Kosovas serbi. Pēc KFOR vienību ierašanās, Kosovā atgriezās arī lielākā daļa bēgļu, kuri pēc notikušā maigi sakot nepavisam nebija labvēlīgi noskaņoti pret serbiem. KFOR zaldātiem nācās piesegt Dienvidslāvijas armijas zaldātus, kad to vienības tika izvestas no Kosovas un satrakojušies albāņu jaunieši bija gatavi tiem uzbrukt. Līdz ar armiju pirmie bēga arī tie vietējie serbi, kuri bija piedalījušies represijās pret albāņu tautības līdzpilsoņiem. Tāpat baidoties no jau atbildes represijām savas mājas pameta arī liela daļa serbu tautības iedzīvotāji, kuri nepiedalījās represijās pret albāņiem. Protams ka albāņu vidū arī atradās nemazums nacionālistu, kuri bija gatavi atriebties serbiem un savus nodomus mēģināja realizēt, un daudzviet tas arī notika. Tika dedzinātas serbu mājas un nu jau serbu tautības ļaudis bija spiesti doties bēgļu gaitās, un tad KFOR spēkiem jau nācās no vardarbības aizstāvēt serbus.

Tādējādi ar KFOR līdzdalību vairākās vietās, kur serbu tautības iedzīvotāji sastādija lielāko iedzīvotāju skaita daļu tika izveidotas speciālas zonas, kuras pastiprināti apsargāja KFOR spēki. Vēlāk šajās zonās tika izveidotas atsevišķas administrācijas un ieviesta serbu pašpārvalde. Šādas administratīvās vienības tika izveidotas ap Stripces, Novobrodo, Ranigulas, Klokot-Virbivac pilsētām un jau iepriekšējā stāsta daļā pieminētās Gračanicas apkārtnē. Praktiski šos serbu administratīvos rajonus sastāda anklāvi, kuriem nav ārējo robežu ar Kosovas kaimiņu valstīm. Izņēmums ir Štripces rajons, kurš robežojas ar Maķedoniju un šeit Ziemeļkosovā, kur tika izveidots lielākais serbu rajons, kurā ietilpst trīs serbu pašpārvaldes: Leposaviči, Zvečāni, Zubin Potok un daļa no Mitrovias pilsētas, un šis Ziemeļkosovas rajons robežojas jau ar pašu Serbiju.

Labi, vēstures tēmu paturpināsim vēlāk. Tagad esam iztukšojuši alus kausus un varam doties tālāk. Palūdzam lai bārmenis atnes rēķinu. Tas tiek izdarīts, bet skatoties rēķinā ieraugām dīvainus ciparus! Labi, rēķins uzdrukāts serbu valodā. Tā nav liela bēda. Toties cenas ir uzrādītas Serbijas dinaros! Sakām, ka mums tādu dināru nav uz ko bārmenis atbild, ka tā neesot nekāda problēma un ātri pārrēķina summu uz eiro. Tagad viss kārtībā, samaksājam rēķinu un turpinām ceļu.

Pametam kafejnīcu un izmetam loku jau pa Mitrovicas ziemeļu daļu. Jā, serbi tik viegli netaisās padoties! Gandrīz pie katras mājas šeit izkarināts serbu nacionālais karogs. Karogi izvietoti arī virs ielas un pie pieminekļiem skvēros. Šķiet, ka šādi Mitrovicas serbi cenšās uzsvērt, ka viņi nav albāņi un ka viņi netaisās atdzīt to, ka šī teritorija ir Kosovas valsts sastāvdaļa.

Pēc pilsētas ziemeļu krasta centra daļas apskates esam nolēmuši nokļūt kalnā virs Mitrovicas pilsētas, kur jau no šejienes lejā redzam iespaidīga izmēra pieminekli, jeb monjumentālu veidojumu. Tā, kā šodien ir ļoti karsts nolemjam turp doties ar taksi, jo zinām, ka tālākos mūsu plānos ir vēl viens objekts kalna galā, kurp jau noteikti būs jākāpj pašiem. Tātad jātaupa spēki. Tepat centrā atrodam taksi un lūdzam mūs uzvest kalnā, bet pēc tam ja būs nepieciešams, vēl šur tur. Taksists vārdā Zlatko sākotnēji nav visai runīgs. Sākumā mēģinām ar viņu runāt krieviski un secinām, ka neskatoties uz to, ka serbu valodā ir daudz līdzības ar krievu valodu pilnvērtīga diskusija mums nesanāks. Tad mēģinām runāt angliski un rezultāts ir līdzīgs. Galu galā sazināmies angliski cenšoties tos vārdus, kurus Zlatko nezin aizvietot ar krievu vārdiem, kuri mūsu prāt serbu valodā varētu būt līdzīgi. Diskusiju sākam ar jautājumu, kāpēc šeit Mitrovicas ziemeļu daļā bez maz vai katrai otrai automašīnai nav nummura zīmes un kurām ir, tās parsvarā ir aprīkotas ar Serbijas nummura zīmēm?

Zlatko to skaidro šādi. Tās automašīnas kuras šeit braukā bez nummura zīmēm ir reģistrētas Kosovas auto reģistrā un lai to nummura zīmes nebojātu tās tiekot noskrūvētas. Izrādās, ka daļa radikāli noskaņoto serbu savu negatīvo attieksmi pret Kosovas valsts atribūtiku izrāda cenšoties saskrāpēt vai savādākā veidā sabojāt aoto nummuru zīmes uz kurām ir Kosovas valsts piederības asimboli. Arī Zlatko automašīnai nummura zīme ir noskrūvēta. Tā, kā viņš nodarbojas ar pasažieru pārvadāšanas biznesu viņam bez maz katru dienu ir jādodas uz upes pretējo krastu un tur jau par braukšanu bez nummura zīmēm var saņemt sodu. Kāpēc Zlatko auto nav reģistrējis Serbijā? Ja ar serbu nummuriem vēlas braukt pa Kosovas valsts albāņu teritorijām tad par to ir jāmaksā liela apdrošināšanas nauda un arī tur, jau serbu nummura zīmes mēdzot bojāt, tādēļ tie serbi kuri bieži brauc uz upes pretējo krastu savus auto reģistrē Kosovā. Tāds lūk nummura zīmju karš šeit notiek.

Pāris loku pa Mitrovicas stāvajām ieliņām un esam nonākuši tuvu virsotnei virs pilsētas. Vēl neliels kāpiens un esam jau pašā kalna galā no kurieneas paveras lieliska panorāma.

Kalna galā ir uzstādīts milzīgs monolītbetona monjuments. Sākotnēji pat īsti nevar saprast, ko tas īsti simbolizē un par godu kam tāds te ir tapis? Acīmredzot tas tapis ir sociālistiskās Dienvidslāvijas laikos, kad šādi milzu betona monstri bija modē. Tādu arī netrūku mūsu bijušajā PSRS. Zorans vēlāk mums izskaidroja, ka šis monjuments it kā esot izveidots par godu varonīgajiem kalnrūpniecības darbiniekiem, jeb kalnračiem. Tā teikt „Dienvidslāvijas Stahānoviešiem”.

Tālāk uz dienvidrietumiem labi var saskatīt stadionu, kurā acīmredzot notiks šodienas jau pieminētais futbola mačš. Visā visumā var redzēt, ka Mitrovicā dominē daudzstāvu dzīvojamo māju kvartāli un ap pilsētu atrodas vairākas industriālās zonas.

Tātad Mitrovica ir industriāli attīstīta pilsēta? Kā šī industrija strādā un kā tur lejā patiesībā ir šodien grūti spriest. Šeit no kalna viss izskatās skaisti un labi, un nekas neliecina par politiskajām un etniskajām problēmām šajā pilsētā un Ziemeļkosovā kopumā.

Patiesībā biju gaidījis ieraudzīt arī kaut ko drūmu. Iepriekš biju lasījis par konflikta laikā sagrautām un izpostītām mājām, kuras kā rēgi stāvot ap Mitrovicas pilsētu un jo sevišķi cietis esot rajons šī kalna pakājē. Protams, ka nevaru noliegt, ka tā patiešām bija, bet šodien no šejienes raugoties apkārt neko tamlīdzīgu nevar manīt. Atradu tikai vienu sagarutu ēku, kura patiešām varētu būt šo notikumu lieciniece. Šķiet, ka visas ēkas, kuras tad cieta šodien ir jau daudz maz atjaunotas. Tātad situācija tomēr ir uzlabojusies.

Un tomēr, bija konflikts, kura sekas vēl jo projām izbauda visi Kosovas iedzīvotāji neatkarīgi no tā vai tie būtu albāņi, vai serbi un jo sevišķi tas manāms šeit Mitrovicā. Kāpēc tieši šeit Mitrovicā un Ziemeļkosovā konflikta atbalss un sekas ir manāmas vairāk kā citur? Lai to mēģinātu saprast atkal jāpievēršas jau nedaudz senākiem vētures notikumiem. Kā jau iepriekš minēju, pēc kaujas par Kosovu, kopš XIV g.s. uz 500 gadiem Kosova, Albānija un lielā daļa serbu padzīvotu teritoriju nonāca Turku impērijas sastāvā. Turku valdīšana turpinās līdz 1912. gadam, kad sākas Pirmais Balkānu karš, kura laikā Balkānu savienība, kuras sastāvā bija Bulgārija, Serbija, Grieķija, Rumānija un Melnkalne, iesaistās karā pret Turciju. Tajā pat laikā arī Albānija notiek cīņas pret turkiem ar mērķi iegūt savu neatkarīgu Albānijas valsti.

Kara gaitā Balkānu savienības valstis saņem vadošo Eiropas valstu atbalstu un rezultātā tiek gūta nozīmīga uzvara pār turkiem. Turcijai nācās zaudēt gandrīz visu tās teritoriju, kura atradās Eiropas kontinentālajā daļā. Karš noslēdzās ar konforenci 1913.gada 30.mijā Londonā, kurā piedalījās karojošās puses un Eirpas vadošās valstis. Nelaime bija tikai tā, ka uzvarējušās Balkānu savienības valstis nespēja sadalīt iekarotās teritorijas un tajā pašā gadā izcēlās Otrais Balkānu karš, kurā Serbija, Grieķija un Rumānija jau karoja pret bijušo sabiedroto Bulgāriju. Tam par iemeslu bija tas, ka bulgāru karalis Konstantīns I pēc pirmā kara plānoja izveidot Lielo Bulgāriju, kuras satāvā būtu arī visa Maķedonija, kuras teritorija uz to brīdi atradās grieķu un serbu kontrolē. 1913.gada 29.jūnijā Bulgārijas karaspēks veica uzbrukumu serbiem un grieķiem vienlaicīgi. Šajā karā Bulgārija zaudēja un tai nācās dalīties ar teritorijām kuras tā pakļāva Pirmajā Balkānu karā. Faktiski pēc šī kara lielākās ieguvējas bija Grieķija un Serbija. Serbus gan tas līdz galam neapmierināja, jo Sebija neieguva izeju uz jūru, kā to bija plānojusi.

Arī Albānija netika pie visām zemēm, kurās pārsvarā dzīvoja albāņi, jo Kosova un liela albāņu apdzīvota teritorija Maķedonijā nonāca serbu armijas kontrolē. Londonas konforences laikā tika nolemts izveidot grupu, kura izskatītu jautājumu par turpmākajām Albānijas robežām, bet tās darbību apturēja Otrais Balkānu karš. Pēc šī kara Eiropas vadošās valstis nolēma atjaunot sarunas par Albānijas robežām. Serbija savukārt saprata, ka šādas sarunas var novest pie tā, ka tai tiks prasīts atdot Albānijai Kosovu un nolēma spert pret soli. 1913.gada 17.oktobrī Serbijas karaspēka vienības iebruka jaunizveidotās Albānijas kontrolētajā teritorijā. Serbija šādi plānoja iekarot Albānijas ziemeļu daļu, lai apsteigtu notikumus saistībā ar Eiropas valstu plāniem noteikt jaunas Albānijas robežas un pie reizes iegūtu sen plānoto izeju uz Adrijas jūru. Plāns tomēr neizdevās, jo Austrija un Vācija piedraudēja ar karu Serbijai. Serbiem nācās atkāpries no Albānijas, bet tajā pat laikā tie panāca to, ka Pirmā Balkānu kara gaitā iegūtās albāņu apdzīvotās teritorijas, tajā skaitā Kosova, tika atdzītas par Serbijai piederīgām.

Te nu redzat, kādā veidā serbi ieguva savā kontrolē Kosovu. Vai tas bija pareizi, vai nepareizi, spriežiet paši. Par vēsturi paturpināsim pēc pavisam īsa brīža, jo tagad dosimies tālāk. Tepat lejpus no kalna virsotnes piekalnē varam redzēt interesantu baznīcu, kura šodien arī ietilpst mūsu maršrutā. Tātad dodamies to apskatīt. Arī ar Zlatko jau iepriekš vienojāmies, ka viņš tur pie baznīcas mūs sagaidīs lai mums nav jākāpj atpakaļ pret kalnu.

Neliela pastaiga lejup no kalna un esam jau pie baznīcas. Patiesībā šis dievnams kurš nosaukts par Svētā Dimitrija baznīcu tapis pavisam nesen un tāpēc nekādas dižā vēsture zem tā nestāv. Vienīgais vērā minamais fakts ir tas, ka pēc 2004. gada nemieriem uz to brīdi galvenā Mitrovices pareizticīgo baznīca- Sv. Savas baznīca pareizticīgajiem serbiem kādu brīdi nebija pieejama, jo tā atradās Ibaras upes labajā krastā, tātad albāņu apdzīvotajā rajonā. Tadēļ šeit, 2005.gadā tika uzbūvēta jauna baznīca. Jāsaka gan, ka tai izvēlēta ideāla vieta, jo to iespējams redzēt gandrīz no visas pilsētas, arī no tās albāņu apdzīvotās daļas un šķiet, ka serbi apzināti izvējējās šīs baznīcas celtniecībai tieši šo vietu.

Arī šeit no terases pie baznīcas paveras lieliska panorāma uz pilsētu. Te nu atkal piesēžam uz terasē izvietotajiem soliņiem un varam paturpināt vēstures tēmu. Tātad nonācam pie tā, kādā veidā pēc Balkānu kariem pagājušā g.s. sākumā Kosova nonāca Serbijas sastāvā. Starp citu šie pieminētie Balkānu kari zināmā mērā saistāmi ar jau sekojošo Pirmo pasaules karu, kurš pēc būtības arī izcēlās tieši šeit Balkānos un zināmā mērā saistībā Serbiju.

Tieši ar to, ka Austroungārija pieteica karu Serbijai arī sākās Pirmais pasaules karš. Par šo karu šeit gan nestāstīšu, jo tā jau ir pavisam atsevišķa tēma. Piebildīšu tikai, ka šī kara rezultātā Austroungārija izzūd no Eiropas kartes un tās bijusī teritorija, tiek sadalīta starp bijušajām kaimiņu un jaunizveidotajām valstīm un Lauvas tiesa tās teritorijas nonāk Serbijas karalistes sastāvā. Vēlāk Serbijas karaliste tiek pārveidota par Dienvidslāvijas karalisti, kura tāda paliek līdz pat 1941.gadam, kad jau notiek Otrais pasaules karš.

Tieši Otrā pasaules kara notikumu gaita nopietni skar arī Kosovu. 1939. gadā pēc Musolini rīkojuma Itālijas karaspāks uzbrūk Albānijai un sekojoši Grieķijai. Ar grieķiem itāļi netiek galā un Hitlers pieņem lēmumu okupēt Dienvidslāviju lai sekojoši paveiktu to, ko nespēj itāļi, tātad iekarotu Grieķiju. Attiecīgi pēc Albānijas, Grieķijas un Dienvidslāvijas iekarošanas sabiedrotie: Vācija un Itālija sadala to teritorijas. Albānija, neliela daļa Grieķijas kļūst par Itālijas protektoriātu un Itālijai tiek pievienotas daļa no Dienvidslāvijas teritorijām (mūsdienu Slovēnija un daļa piejūras no Horvātijas). Horvātija kļūst par neatkarīgu, bet Hitleram un Musolini lojālu valsti. Lielakā daļa Maķedonijas teritoriju tiek Vācijas jaunajai sabiedrotajai Bulgārijai, bet pats interesantākais priekš mums šodien ir tas, ka lielākā daļa Kosovas un neliela daļiņa no Maķedonijas albāņu apdzīvotajām teritorijām šajā brīdī tika pievienota itāļu kontrolētajam Albānijas protektoriātam. Te gan jāpiebilst, ka Ziemeļkosova un Mitrovica netiek iekļāuta Albāniajs protektoriātā, bet tiek atstātas Serbijai, kura uz to brīdi pārtop par Vācijas protektorātu.

Nedaudz vēlāk, kad Itālija cieš vairākas neveiksmes karā, lai iegūtu albāņu atbalstu Musolini piekrīt Albānijas protektorātu pārveidot par Itālijas karalim pakļautu valsti, tā saucamo Lielo Albāniju. Tas gan nenozīmēja, ka visi albāņi kļuva lojāli jaunajiem itāļu atbalstītajiem vietvalžiem. Tieši pretēji, ļoti daudzi albāņi līdzīgi, kā serbi vācu okupētajās teritotijās iesaistās partizānu karos. 1943. gadā partizānu kari, gan Albānijā, gan visā bijušajā Dienvisdlāvijas teritorijā kļūst ar vien spēcīgāki. Tieši šajā laikā slavu un popularītāti ieguva divi diži partizānu kara vadoņi: Josips Brozs Tito un Envers Hodža, kuri pēc kara jau kļūs par komunistisko: Dienvidslāvijas un Albānijas, vadoņiem. Šeit vēl japiebilst, ka šajā laikā, ir albāņu partizāni, ir Tito vadītie partizāni, kuru rindās pārsvarā karoja serbi, bija sabiedrotie un bieži piedalījās kopīgās operācijās pret fašistiskajiem okupantiem.

Un tomer, bija arī tādi albāņi, kuri atbalstīja fašistisko režīmu un jo sevišķi tie, kuri pakļāvās prpogandai kas vēstīja, ka bez Hitlera un Musolini atbalsta Lielā Albānija nekad nebūtu izveidota un nespētu pastāvēt. Tad nu no šādiem atbalstītājiem vēlāk, kad arī Lielā Albānija tika pakļauta tiešai Vācijas kontrolei, sāka formēt albāņu SS vienības, kuras iesaistītījās cīņās pret partizāniem. Šajā laikā ar šo SS vienību līdzdalību Lielās Albānijas teritorijā tika uzsākta arī etniskā tīrīšana, kuras mērķis bija atbrīvot to no cittautiešiem. Protams, ka lielākā daļa cittautiešiem bija serbi un vairums no tiem dzīvoja tieši šeit Kosovā. Rezultātā Kosovas serbiem nācās bēgt uz Vācu kontrolē esošo Serbijas protektorātu un tuvākā vieta kurp doties bija Mitrovica, un Ziemeļkosova, kuras netika iekļāutas Lielās Albānijas sastāvā. Domājams, ka šajā laikā Lielās Albānijas kontroletās Kosovas teritorijas pameta vairāk, kā 100 tūkstoš serbu tautības iedzīvotāju. Tādējādi Kosovas teritorijā albāņu tautības iedzīvotāju īpatsvars pieauga, bet serbu samazinājās un to skaits jau bija mazak kā 10% (pirms Otrā pasaules kara aptuveni 36%). Tur pretī Mitrovicas apkārtnē un Ziemeļkosovā serbu iedzīvotāju skaits pieauga uz bēgļu rēķina. Tajā pat laikā arī Mitorvicas pilsētu un Ziemeļkosovu pameta liela daļa albāņu tautības iedzīvotāju, kuri patiesībā šajās teritorijās jau pirms kara bija mazākumā. Lūk šāda vēstures notikumu gaita arī radīja priekšnosacījumus mūsdienu situācijai Kosovā.

Zvečani (Звечан).

Tagad uz īsu brīdi atkāpsimies no vēstures, jo dodamies tālāk un mūsu nākošais apskates objekts ir tepat uz ziemeļiem redzamais kalns, kurš jau ir krietni augstāks par šo, virs Mitrovicas pilsētas. Vienojamies ar Zlatko, ka viņš mūs aizvedīs līdz šim kalnam iespējami tuvāk tā virsotnei un tur mūs pagaidīs līdz mēs uzkāpsim tajā, un atgriezīsimies

Tātad kāpjam kalnā, kura virsotnē var saskatīt sena cietokšņa drupas. Kāpiens sanāk visai augsts un aizņem vismaz 15 minūtes. Tuvāk virsotnei nogāzes kļūst pavisam stāvas un brīžiem nākas krietni papūlēties kāpelējot starp klinšu bluķiem un krūmiem.

Galu galā esam nonākuši līdz kalna virsotnei, kur arodas torņu un sienu fragmenti, kuri saglabājušies no slavenā Zvečānu cietokšņa. Pašā kalna augstākajā punktā virs cietokšņa mūriem pamanām karoga mastu, kurā lepni plīvo jau serbu nacionālais karogs. Kā nekā esam serbu apdzīvotajā teritorijā.

Faktiski šis ir viens no nozīmīgākajiem cietokšņiem Serbijas vēsturē un tas figurē neskaitāmos serbu literatūras darbos, dažādos mītos un protams vēstures hronikās. Cietoksnis atrodas šeit, bijušā vulkāna virsotnē, gandrīz 800 metrus virs jūras līmeņa un no šejienes paveras fantastiska panorāma uz visām pusēm. Virzienā uz ziemeļiem redzam Ibaras upes ieleju, kura faktiski Kosovas līdzenumu savieno ar plašajām līdzenumiem pie Donavas. Tātad, tādi, kā vārti uz Serbiju un pārējo Eiropu. Tas jau norāda uz to, ka šis cietoksnis atrodas stratēģiski ļoti izdevīgā vietā no kuras senāk tika kontrolēta satiksme no Kosovas, Metohijas, Albānijas, Maķedonijas uz Serbiju un tālāk uz ziemeļiem un rietumiem.

Arheologi ir noskaidrojuši, ka šī kalna pakājē cilvēku apmetnes ir bijušas jau antīkajos laikos. Rakstiski pirmio reizi šī vieta, netālu no Sitnicas upes ietekas Ibarā, tiek mineta IX-X g.s. rakstos par bulgāru cara Simeona karagājieniem, kuros tiek stāstīts, ka šeit atrodas vairāki cietokšņi un viens no tiem pašā kalna virsotnē pie šo upju satekas. Toties pirmās droši parbaudītajās liecībās cietoksnis figurē, kā Serbijas un Bizantijas robežas aizsargbūve, kuras tuvumā serbu karaļiem izdevies gūt vismaz divas nozīmīgas uzvaras pār bizantiešiem. Vēlāk XIV g.s. Serbijas robežas tiek pārceltas uz dienvidiem un cietokšņa nozīme mazinājās. Tas gan ne uz ilgu laiku, jo jau XIV g.s. beigās Zvečāni kalpo kā aizsarg postenis pret turku iekarotājiem. Pēc kaujas par Kosovu Zvečāni uz ilgu laiku nonāk turku kontrolē un cietoksnis jau kalpo, kā turku armijas garnizons. XVII g.s. tieši šeit notiek svarīgas kaujas starp turku un austriešu armijām. Vēlāk XVII g.s. cietoksnis zaudē savu nozīmi, tas tiek pamests un laika gaitā tā būves cilvēku darbības, un zemestrīču rezultātā pakāpeniski sabrūk.

Šodien šeit var apskatīt tikai cietokšņa atsevišķus mūrus un trīs torņu paliekas. Tas faktiski ir viss kas palicis no bijušā varenā cietokšņā, kurš agrāk lepni slējās pāri apkārtnes ielejām. Toties uzplaukuma laikā tas esot sastāvējis no vairākām daļām. Pašā kalna galā atradās augšējā pilsēta, kuru ielenca augsts aizsarg mūris ar pieciem torņiem. Šajā pilsētas daļā to laik atradās arī viens no nozīmīgākajiem pareizticīgo dievnamiem Serbijā: Svetā Georgija baznīca, kurā tikuši apglabāti vairāki diži serbu valdnieki. Zemāk zem augšējās pilsētas atradās apakšējā pilsēta, kuru arī ielenca aizsargmūris un tajā atradās pilsetas iedzīvotāju mājas, un amatnieku darbnīcas. Savukārt vēl zemāk, Ibaras upes krastā atradās tā saucamā priekšpilsēta ar tirgus laukumu. Vēlāk šī priekšpilsēta arī ieguva nosaukumu Mitrovica.

Te kalna galā izmetam pāris loku starp senajiem mūriem un apjūsmojam apkārtnes ainavas. No virsotnes uz dienvidiem atkal var redzēt Mitrovicas pilsētu. Tālāk aiz tās seko milzīgi plašumi un ļoti skaidrās dienās no šejienes varot saskatīt pat pašu Prištinu.

Toties uz austrumiem ielejā, Ibaras upes krastā atrodas iespaidīgs kalnrūpniecības uzņēmums. Acīmredzot tajā tiek apstrādāta svina-cinka rūda, lignīts, jo izrādās, ka šeit Mitrovicas pievārtē atrodas vairākas šīs retās rūdas ieguves vietas un pilsētā strādā svina un cinka lietuves, jeb ražotnes. Tātad tagad kļūst skaidrs, kas tad ir Mitrovicas industrijas pamatakmens! Jāsaka gan, ka šis gigantiskais uzņēmums šeit tika uzbūvēts jau bijušās komunistiskās Dienvidslāvijas laikos dienvidslāvu tautu tēva maršala Josipa Broza Tito vadībā. Jā, starp citu Mitrovicas pilsēta tajos laikos tika saukta par Titova Mitrovica (Ти́това-Ми́тровица). Līdzīgi bijušā Dienvidslāvijas vadoņa vārdā tad tika sauktas vairākas pilsētas visās bijušajās Dienvidslāvijas republikās. Ja nu reiz esam atkal aizskāruši tēmu par bijušo Dienvidslāviju un Tito tad īsi paturpināšu vēstures izklāstu un tas būs tieši par šo pieminēto periodu.

Pirmīt runājām par notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Kā jau zinām šis karš noslēdzās ar Itālijas un Vācijas kapitulāciju. Tātad okupācijas karaspēki pameta okupetās teritorijas, jeb arī tika padzīti jau pirms kapitulācijas, kā tas bija arī šeit Dienvidslāvijā, kur lielāko daļu teritorijas jau kontrolēja Tito vadītie partizāni, kuri pamanījās saņēmt militāru palīdzību gan no Čērčila (Lielbritānijas), gan no Staļina(PSRS). Kara noslēgumā Tito gan izvēlējās Dienvidslāvijā celt sociālismu un tika izveidota Dienvidslāvijas sociālistiskā federatīvā republika, kuras sastāvā nonāca: visas teritorijas, kuras pirms kara jau bija Dienvidslāvijas karalistei piederīgas un neliela teritorija gar Ardijas jūru, kura līdz tam piederēja Itālijai. Tito ambīcijas gan ar to nebeidzās, jo viņa plānos bija izveidot plašāku Balkānu savienību, kuras sastāvā ietilptu gandrīz visi Balkāni. Vēlāk gan Tito apetīte mazinājās. Šķiet, ka viņš saprata, ka nespēs iegūt Balkānu savienību pilnā savā kontrolē, jo uz to pretendēja gan bulgāru vadonis Dimitrovs, gan pats Staļins. Tāpēc Tito nolēma spert mazakus solīšus lai realizetu savus plānus. Sākotnēji viņš plānoja Dienvidslāvijas sastāvā iekļaut Albāniju par ko iepriekš jau daļēji bija vienojies ar albāņu komunistisko vadību. Šī mērķa sasniegšanai Tito pat apsolīja, ka Albānijas sociālistikajai republikai Dienvidslāvijas sastāvā tiks atdota Kosova un daļa no Maķedonijas, un Serbijas teritorijām, kurās lielāko daļu iedzīvotāju sastādīja albāņi. Gala rezultātā arī šis plāns nevainagojās panākumiem, jo no tā realizācijas nu jau atteicās albāņu komunistiskais vadonis Envers Hodža.

Vēl jo vairāk, izmantojot savas labās attiecības ar Staļinu un to, ka pavisam drīz Tito nonāca ar Staļinu naidīgās pozīcijās, Envers Hodža pat lūdza lai PSRS palīdz Albānijai iegūt kontroli pār Kosovu. Arī šis plāns netika realizets un pēc Staļina nāves jau pats Envers Hodža sabojāja attiecības ar PSRS, apvainojot tās vadību pārmērīgā liberālismā. Toties Tito attiecības ar PSRS atkal uzlabojās. Jāsaka gan, ka Tito plānu par Albānijas pievienošanu Dienvidslāvijai līdz galam tā arī neatmeta. Lai šo plānu nākotnē realizētu Kosovai tomēr tika piešķirts augstāks statuss. Jā, ne gluži republikas, bet autonomiju tā ieguva un zināmā mērā plašākas tiesības tika piešķirtas arī Kosovas albāņiem. Jāpiebilst arī to, ka Tito sākumā necentās kaut ko darīt lai Kosovā masveidā atgriestos tie serbi, kuri to bija pametuši Otrā pasaules kara laikā. Rezultātā, pēckara gados Kosovā albāņu tautības iedzīvotāji sastādīja absolūto vairākumu (vairāk kā 70%). Šeit gan piebildīšu, ka Ziemeļkosova sākotnēji netika iekļauta Kosovas autonomijas teritorijā. Toties uz to brīdi Kosovas autonomijā ietilpa trīs Preševas ielejas rajoni: Preševa, Bujanovaca un Medvedža, kuros uz to brīdi albāņi bija lielākā daļa no iedzīvotājiem.

Vēlāk, 1959. gadā šķiet Tito saprata, ka Albāniju savā kontorlē viņš neiegūs, bet tajā pat laikā Dienvidslāvijas sastāvā paliks viņa radītā Kosovas autonomija, kurā lielākā daļa no iedzīvotajiem ir albāņi un tie nākotnē varētu radīt problēmas. Tad arī tika nolemts pievienot Kosovas autonomijai četrus Ziemeļkosovas rajonus: Mitrovicas, Zvečānu, Zubin Potok un Leposaviču, kuros lielāko daļu iedzīvotāju skaita sastādīja serbi un tajā pat laikā no Kosovas autonomijas tika atdalīti jau pieminētie trīs rajoni (Preševas, Bujanovacas un Medvedžas) Preševas ielejā. Kāpēc tā? Acīmredzot ar mērķi nedaudz atšķaidīt Kosovas autonomijas etnisko sastāvu par labu serbiem. Dienvidslāvijā gan tas tika skaidrots, kā teritoriju apmaiņu balstoties uz ekonomiski-saimnieciskiem apsvērumiem, jo redziet Preševas ieleju no pārējās Kosovas atdala kalnu grēda un pareizak būtu, ja šie rajoni pakļautos Serbijas republikas vadībai. Savukārt līdzīgi, Mitrovicu un trīs rajonus pie tās no pārējās Serbijas arī atdala kalnu grēdas un ekonomiski šie rajoni vairāk saistīti ar Kosovas autonomiju. Lai kā tur arī būtu vai nebūtu droši var teikt; tika uzstādīta „Bumba ar laika degli”, kura uzsprāga tieši pēc 40 gadiem. Starpcitu! Mūsdienās no dažādu politiķu puses ir pat pavīdējusi ideja, ka Kosovas republikai vajadzētu problemātisko Ziemeļkosovu samainīt pret šodien Serbijā esošās Preševas ielejas rajoniem.

Labi! Par vēsturi atkal esam parunājuši un nu mums laiks doties lejup, kur mūs gaida Zlatko. Lejup protams nokļūstam daudz raitāk un pēc kādām 10 minūtēm esam jau Zlatko automobīlī un varam atgriezties Mitrovicā no kuras turpinasim ceļu ar mūsu pašu īrēto auto. Sākotnēji gan šaubījos vai ar savu auto varēsim droši braukt pa Ziemeļkosovas serbu kontrolētajiem rajoniem, bet pēc Zlatko teiktā saprotam, ka nav pamata bažām. Vēl jo vairāk, mūsu auto taču nav ar Kosovas nummura zīmēm aprīkots. Mums taču ir auto ar Maķedonijas nummuriem un diezvai slāvi-serbi bojās slāvu-maķedoniešu auto nummura zīmes!

Ziemeļkosovas kalnu rajoni un klosteri.

Zlatko aizved mūs līdz Jaunajam tiltam pāri Ibaras upei. Te nu atvadāmies no Zlatko un dodamies uz albāņu krastu. Pa ceļam vēl pāris foto uz šī tilta un pirms došanās uz auto seko neliela alus pauze kafejnīcā Ibaras upes krastā, tilta pakājē. Pasūtam pāris kausu alus un vērojot, kas notiek pretējā, serbu apdzīvotajā krastā, varam parunāt par jau pavisam nesenajiem notikumiem Kosovā. Tādējādi arī noslēgsim mūsu šīs dienas palašo vēstures izklāstu.

Pirmīt kad viesojāmies Prekazā jau stāstīju par to, kas notika pēc Dienvidslāvijas sabrukuma un kāpēc Kosovā ieradās KROR militārās vienības. Tātad 1999. gadā pēc ārējas militāras iejaukšanās visa Kosova nonāca starptautisko militāro spēku kontrolē. Kosovas teritorija tika sadalīta piecās kontroles zonās: Centrālā (Britu), Austrumu (ASV), Dienvidu (Vācijas), Rietumu (Itālijas) un Ziemeļu (Francijas). Katrā no šīm zonām tika izveidotas KFOR spēku bāzes, kurās tika izmitināti miera uzturēšanas kontingents no dažādām valstīm. Protams lielāko daļu no šiem spēkiem satādīja tikko iekavās pieminēto valstu karavīri, bet bez tiem bija arī vairāku citu valstu pārstāvji. Laika gaitā kontingenta sastāvs vairākkārt mainījās un kādus īsus brīžus šeit atradās arī mūsu Latvijas karavīri.

Pēc nosacīta miera iestāšanās starptautisko organizāciju uzraudzībā tika uzsākta vietējās Kosovas pašpārvaldes veidošana, kura nebūt noritēja gludi. Lielākās problēmas protams sagādāja etniskais jautājums. Pirmīt jau teicu, ka Kosovā tika izveidoti arī vairāki rajoni, kuros tika ieviesta serbu pašpārvalde.

Serbu pašpārvaldi nolēma veidot arī šeit Ziemeļkosovā un šādam nolūkam tika nospraustas nosacītas robežas starp serbu un albāņu kontrolē esosajām pašpārvalžu teritorijām. Tādējādi arī šeit Mitrovica tika sadalīta divās daļās un robeža tika noteikta pa Ibaras upi. Tas protams izraisīja neapmierinātību nacionāli- radikāli noskaņotu albāņu vidū. Sākotnēji vairākās vietās visai bieži izcēlās lokāli konflikti starp serbiem un albāņiem, bet laika gaitā spriedze nedaudz mazinājās. Protams, ka par miera uzturēšanu un spriedzes mazināšanu paldies jāsaka būtu KFOR karavīriem, kuri maksimāli centās nepieļaut konfliktu eskalāciju un nomierināt naidīgās puses.

Laika gaitā spriedze tiešām mazinājās, bet tad 2004. gadā pēkšņi izcēlās jauns konflikts. Viss sākās 2004. gada 15. martā, kad nenoskaidrotos apstākļos Čaglavices ciemā tika nogalināts kāds serbu jaunietis un serbi uzskatīja, ka to izdarījuši albāņi. Nākamajā dienā vairākās serbu apdzīvotās vietās izcēlās stihiskas protesta akcijas. Tajā pat dienā jau Mitrovicas pievārtē esošajā Čabaras ciemā upē tika atrasti trīs noslīkuši albāņu berni. Protams, albāņi uzskatīja, ka tos atriebjoties noslīcinājuši serbu protestētāji. 17. martā jau albāņu apdzīvotajā Mitrovicas daļā vairāki tūkstoši albāņu izgāja ielās, it kā pieminēt bojā gājušos bērnus. Piemiņas pasākums pakāpeniski pārvērtās stihiskā protesta akcijā un nu jau vairāk, kā tūkstotis satrakojušos jauniešu devās Mirovicas ziemeļu daļas virzienā, kur uz šeit blakus esošā Jaunā tilta tos sagaidīja serbu protestētāji. Uz tilta izcēlās pirmās sadursmes un miera uzturēšanas spēkiem nācas pielietot spēku lai sadalītu nadīgi noskaņotos pūļus. Tika pielietota asaru gāze un gumijas lodes. Pa starpu no satrakojušos pūļu puses izskanēja šāvieni. Ar lielām pūlēm un riskējot ar savu dzīvību miera uzturētājiem izdevās noturēt pretiniekus katru savā krastā. Gala rezultātā šo massu nekārtību laikā bojā gāja 8 cilvēki un vairāk kā 300 guva ievainojumus.

Ar to gan viss nebeidzās! Jau nākošajā rīta massu nemieri izcēlās vairākās citāsKosovas apdzīvotās vietās, kur dzīvoja serbi. Tāpat nemieri izcēlās arī vairākās Serbijas pilsētās. Kosovā albāņu jaunieši vairākās vietās aizdedzināja serbu mājas un izpostīja pareizticīgo baznīcas. Savukārt Serbijā tika izpostītas vairākas mošejas un protestētāji Belgradas, un Nišas ielās skandināja saukli „Nogalini albāni”. Šīs konfrontācijas rezultātā atkal vairākas serbu ģimenes bija spiestas pamest savas mājas bīstamos Kosovas rajonos un lielā daļa no tām devās uz Ziemeļkosovu. Savukārt no Ziemeļkosovas uz dienvidiem jau nācās bēgt albāņiem. Galu galā notika kārtējās etniskā sastāva izmaiņas, kuru rzultātā serbu tautības iedzīvotāju skaits Kosvā atkal samazinājās. Toties Ziemeļkosovu pameta gandrīz visi tur dzīvojošie albāņi.

Tādi lūk notikumi noritēja šeit Mitrovicā pavisam nesenā pagātnē. Pa kausam alus esam iztukšojuši un varam dodamies tālāk. Tagad jau ar savu īrēto auto paši dosimies uz Ziemeļkosovas serbu rajoniem, kur vēlamies apskatīties, kā tad īsti dzīvo kalnu ciematu iedzīvotāji serbi. Pie reizes varbūt redzēsim kaut ko no bijušā kara sekām. Bieži dažādos rakstos, jo sevišķi Krievijas presē līdz šim esmu lasījis par Kosovā sagrautām baznīcām un klosterim. Tad nu varbūt tur to arī redzēsim. Pametot albāņu apdzīvotās Mitrovicas centru pie viena no krustojumiem skvēriņā pamanām pieminekli Mātei Terēzei. Par Māti Terēzi un to, kāpēc šo kristiešiem svēto ciena un godā arī musulmaniskajā Kosovā stāstīju jau iepriekšējā stāsta daļā, kad pabijām pie līdzīga pieminekļa Prištinā.

Izbraucot no Mitrovicas austrumu virzienā uz Prištinas – Belgradas šosejas pusi ceļa malā aiz žoga pamanām arī jau iepriekš pieminēto Sv Savas baznīcu, kura kā jau teicu, līdz brīdim kad tika uzcelta Svētā Dimitrija baznīca kalnā virs pilsētas bija vienīgā pareizticīgo baznīca Mitrovicā. Šī baznīca patiešām tika pakļauta uzbrukumiem tikko pieminēto 2004. gada marta notikumu gaitā, bet tagad tā ir atremontēta un kā atgādinājums par agrāk notikušo ir dzeloņdrātis uz žoga ap baznīcu, kuras tur uzstādīja KFOR vīri. Baznīca šodien ir pieejama lūdzējiem, bet lielākā daļa Mitrovicas serbu tomēr vēl dodas uz Sv. Dimitrija baznīcu kalnā.

Nonākam līdz tā saucamajai Prištinas-Belgradas šosejai un pagriežamies pa kreisi. Pēc kādiem 5 kilometriem seko kontrolpostenis, kurš faktiski uzstādīts uz nosacītās robežas starp albāņu un serbu apdzīvotajiem rajoniem. Spriežot pēc karoga pie posteņa un atpazīšnās zīmēm uz bruņu transportiera secinām, ka šodien šeit dežūrē vīri no Slovēnijas.Izrādās, ka dotajā mirklī neviena automašīna šeit netiek apturēta un miera uzturēšanas spēku vīri pat neiznāk no vagoniņa. Tā kā varam droši turpināt ceļu.

Tepat aiz posteņa atrodas ceļa atzars pa labi kurp mēs arī nogriežamies un nu jau braucam pret kalnu. Pēc brīža no augšas paveras lieliskas ielejas ainavas un tālumā redzmi vairāki ciemi. Jāsaka atkal: pagaidām neko tādu kas liecinātu pēc kara sekām neredzam!

Jā, dažos ciemos mājiņas ir sašķiebušās vai pat sagruvušas, bet pie tā jau nav vainīgs karš. Tas vienkārši ir laika zobs. Protams, ka lielai daļai šejienes ļaužu vienkārši nepitiek līdzekļu lai savestu savas ēkas kārtībā un šādā situācijā tiešām var aizbildināties, ka nabadzību izraisījušas kara sekas un daļēji tas tā arī ir. Tajā pat laikā šeit pamanām arī vairākas visai bagātīgas saimniecības, kuru ēkas ir tapušas pavisam nesen. Nevaru arī noliegt, ka šeit konfliktu laikā tiešām tika izpostītas vairākas ēkas un varbūt pat veseli ciemi, bet šodien tādus šeit atrast praktiski vairs nav iespējams. Var jau būt kaut kur dziļi kalnos vēl tādi ir, bet cik mēs te pabraucām un pietikoši dziļi kalnos, tādus neatradām. Ticamāk, ka kara laikā cietušās būves jau ir atjaunotas par ko arī liecina visai lielais skaits jaunu vai celtniecības stadijā esošu ēku.

Tā nu lēnām pret kalnu braucot nonākam līdz kārtējam šodienas plānos iekļautajiem apskates objektam. Tas ir Sokolicas sieviešu klosteris kurš tā nosaukts, jo atrodas gandrīz pašā Sokolicas kalna virsotnē. Jau pie vārtiem var manīt, ka šeit liela daļa būvju ir uzbūvētas pavisam nesen. Patiesībā pirmais klosteris šeit tapis jau XIV g.s un uz doto mirkli nekādas dižās informācijas par turpmāko tā vēsturi man nav. Godīgi sakot meklējot informāciju par šo un vēl dažiem klosteriem Kosovas teritorijā saskāros ar grūtībām. Gan krievu valodā, gan angļu valodā esošos resursos informācija par Kosovas pareizticīgajām svētvietām ir ļoti skopa ,vai nu tādas nav vispār, vai nu ir tikai dažas rindas par postījumiem šajās svētvietās kuri izdarīti pedējo konfliktu laikā. Jo sevišķi krievvalodīgajos resursos ir iespējams atrast pārsvarā, tā teikt, raudošas vārsmas par albāņu mežoņiem un to, kā tie postījuši serbu baznīcas, un klosterus, bet neatradīsiet tik pat kā nevienu rindiņu par šo nopostīto objektu vēsturi, nedz nozīmi. Izņēmums šajā ziņa nebija arī šis klosteris par kuru pat serbu valodā esošajā wikipedijas rakstā ir tikai divas sausas rindiņas, kurās minēts tapšanas gadsimts, tas ka 1980. gadā klosterī notikuši rekonstrukcijas darbi un tas ka no 1995. līdz 1996. gadam klosterī veikti konservācijas darbi. Galu galā paļāvos uz to, ka kaut ko uzzināšu no kāda, kuru sastapšu šeit uz vietas.

Sākotnēji nodomājam, ka klosterī iekšā netiksim, jo vārti izskatās aizslēgti un tomēr pie trešā mēģinājuma klauvēt un spaidīt zvana pogu, piespiežu vārtus stingrāk un izrādās, ka tie nav aizslēgti. Nu ko! Varam doties iekšā teritorijā. Tā arī darām. Vientuļi izmetam pāris loku pa klostera teritoriju, kur atrodam arī pāris senāku ēku elementus, bet kopumā secinām, ka lielākā daļa celtņu šeit ir salīdzinoši nesen celtas.

Jeb kurā gadījumā klosteris nepilda savas funkcijas un skaidri dedzams, ka šeit mūki, jeb precīzāk sakot mūķenes nedzīvo.Drīzāk šī vieta kalpo, kā pareizticīgās baznīcas vadošo garīdznieku rezidence.

Noslēgumā uzkāpjam tornī no kura skatu laukuma paveras lieliska apkārtnes panorāma. Jāsaka gan, ka šis arī nav zvanu tornis, bet drīzāk atgādina piknika torni par ko liecina torņa skatu platformā uzstādītie galdi, soli un ierīkotais kamīns. Ticamāk, ka šeit tiek rīkoti kādi ar jau tikko pieminēto baznīcas vadošo garīdzniecību saistīti korporatīvie pasākumi.

Te nu beidzot lejā pamanām pirmo dzīvo dvēseli, kura no lejas mēģina skaļā balsī runāt ar mums un jau no šejienes var redzēt, ka mūķenes tērpā ģērbtā kundze izskatās nikna kā velns! No kundzes serbu valodā teiktā saprotam, ka esam iekļuvuši šajā svētajā teritorijā bez atļaujas un lai tādu dabūtu mums bija jāzvana pie vārtiem! Atbildām, ka uz mūsu vairākkārtējiem mēģinājumiem zvanīt neviens nereaģēja un tādēļ domājām, ka varam iet iekšā teritorijā. Kundze atbild, ka uz vārtiem ir uzraksts, kā rīkoties. Mēs atbildam, ka serbu valodā lasīt neprotam. Kundze nedaudz nomierinās, bet atkal sapringst, kad ierauga mūsu ceļabiedres šortiem līdzīgos svārkus, kuri viņas prāt neatbilst pareizticības standartiem. Saprotu, ka plānoto izzinošo informāciju par klostera vēsturi no šīs nīgrās personas nesaņemsim, tādēļ sākam virzīties uz vārtu pusi lai pamestu šo „viesmīlīgo” klosteri. Kundze mums seko līdz pat vārtiem, kaut ko murmina un vēro lai mēs ne metru nenovirzamies sāņus. Godīgi sakot šī nebūt nav pirmā reize, kad saskāros ar neviesmīlīgiem pareizticīgās baznīcas garīgajieim darboņiem. Līdzīga situācija jau bija Gračanicā un sekos vēl vienā klosterī vēlāk. Pasteidzoties notikumiem uz priekšu gan piebildīšu, ka tomēr vienā no Kosovas klosteriem mūs uzņēms ļoti viesmīlīgi, bet par to pastāstīšu jau nākamajā stāsta daļā.

Labi! Sokolicas klosteris mūs uzņēma nelaipni, bet cerams nākamajā mums veiksies labāk. Kāpjam auto un ripinām lejup pa kalnu līdz Prištinas – Belgradas šosejai, kur pagriežamies pa labi un sekojam Leposaviču pilsetas virzienā. Leposaviči gan neitilpst mūsu maršrutā un kadus 5 -7 kilometrus pirms šīs pilsētas nogriežamies pa kreisi, kur ceļa norādē rakstīts Novi Pazar. Arī Novi Pazar apmeklēšana nav mūsu plānos un patiesībā šī pilsēta jau atrodas Serbijas teritorijā. Mūsu plānos ir apmeklēt nelielu ciematiņu Baņska, kurš atrodas ieljā pa kuru ved šī šoseja. Vēl kādi pāris kilometri un jau pamanām ciematu virs kura saskatām kaut ko līdzīgu klosterim.

Nogriežamies no šosejas, izmetam pāris loku pa ciematu un esam nonakuši pie mūsu ceļojuma plānā iekļautā objekta. Tas ir Baņskas klosteris (Манастир Бањска). Pirmais ko ievērojams atšķirībā no iepriekšējā klostera, seit vāri ir plaši atvērti un tas nozīmē, ka šis klosteris apmeklētājiem ir brīvi pieejams.

Pie vārtim gan ir uzstādīts informatīvais stends ar norādēm par ierobežojumiem, kurus vajadzētu ievērot apmeklējot klostera teritoriju. Protams, nekādi šorti vai miņiki! Līdzīgi, kā Gračanicā arī šeit ir norāde, ka teritorijā nav atļauts inenākt ar ieročiem.

Vēl atšķirībā no Sokolicas klostera šeit var manīt, ka klostera ēkas te patiešām ir apdzīvotas. Vai šeit dzīvo mūki, vai parasti ļaudis, man grūti spriest. Vēl jo vairāk, pāris mēģinājumi ar kādu no šejieniešiem aprunātis izrādījās neveiksmīgi un mums pat šķita, ka klostera iemītnieki apzināti izvairās no svešiniekiem un ieraugot tos noslēpās dziļās klostera ēkās. Tā gan nav liela bēda, jo informācija par šo klosteri, atšķirībā no vairākiem citiem, dažādos informācijas avotos ir pietiekoši plaši pieejama.

Ja tā īsi pieskaramies vēsturei tad zinu, ka klosteris šeit tapis no 1312. līdz 1316. gadam un to būvējis viens no varenākajiem XIV g.s. serbu valdniekiem: karalis Stefans Urošs II Milutins (Стефан Урош II Милутин), kurš vēlējās tikt apbedīts tieši šeit. Karaļa vēlme tika izpildīta un viņu tiešām apbedīja Baņskas klosterī. Tajos laikos Baņskas klosteris tika uzskatīts par vienu no četriem nozīmīgākajiem klosteriem Serbijā. Vēlāk gan, pēc sakāves kaujā par Kosovu karalis Milutins tika pārapbedīts Tripčē (Serbijā), bet vēl vēlāk 1460. gadā viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Sofiju (Bulgārijā), kur tās atrodas arī šodien (Bulgāri Milutinu uzskata par savu Karali).

Šodien šeit varam apskatīt klostera baznīcas ēku, kura pedējos gados tikusi vairākkārt rekonstruēta un restaurēta. Ēkas pamatā var redzēt tās seno mūru elementus, kuri saglabājušies no XIV g.s. celtās ēkas, kuras fasāde tajos laikos esot klāta ar zilā un rozā marmora plāksnēm. Šodien no šīs seno laiku greznības nekas nav saglabājies, jo 15.g.s. klostera ēkas cieta ugungrēkā pēc kā tās arī tika pamestas. Tikai XIX g.s. sākumā turku valdīšanas laikā uz bijušās baznīcas pamatiem tika uzbūvēta mošeja. Mošeja šeit pastāvēja līdz Pirmajam Balkānu karam, kad to izpostīja un sagrāva jau serbu karavīri. Pēc šī kara klosteris un baznīca netika atjaunoti, bet tikai divas reizes 1939. un 1990. gados tika veikti seno būvju konsevācijas darbi. Tādu izskatu kādā mēs redzam šo baznīcu šodien tā ieguvusi pavisam nesen. Tad baznīca tika pie jauna jumta un tika nojaukta daļa no mūriem, kuri šeit bija uzbūveti turku laikos. Jāsaka gan, ka raugoties uz šo ēku no malas, tā joprojām nedaudz atgādina mošeju un par to, ka tā ir baznīca var pateikt tikai pēc tās kupolā uzstādītā krusta.

Toties blakus esošā klostera ēka ir pavisam jauna būve, kura uzbūvēta par pamatu ņemot vienu no seno mūru sienām, bet pašas senā klostera ēkas patiesībā atradas pavisam citā vietā un to pamatus var redzēt pakalnītē, pretējā pusē aiz baznīcas.

Neliela pastaiga pa klostera teritoriju un nu jau varam domāt par vakariņām, kuras jau sākotnēji bijām ieplānojuši ieturēt vienā no Ziemeļkosovas restorāniem. Informāciju par vienu no restorāniņiem nejauši uzgāju interneta resursos jau pirms brauciena,kad apkopoju informāciju par šo reģionu. Restorāns atrodas kādus 10 kilometrus brauiena attālumā no Baņskas, blakus esošajā Kozarevskas upes (Козаревска река) ilejā, Žernovnicas (Жерновница) ciemā.

Tātad pametam Baņskas ciemu un dodamies vakariņot. Seko kadu 15 minūšu brauiens un esam jau pie restorāna, kurš saucās” Zavičaj (Завичаj)”, kas latviski nozīmē „Mājas”, jeb „Kā Mājās”.

Patiesībā tas nav tikai restorāns. Te ir vesels komplekss kurā ietilpst ir restorāns, ir viesnīca un pie reizes tas pilda tādu, kā etnogrāfiskā muzeja funkciju. Šis komlekss arī saucās Zavičaj etno willage (angl.) tātad „Zavičaj etnogrāfiskais ciems”. Faktiski viss šeit ierīkots īstā tautiskā stilā. Gan restorāna aprīkojumā, gan vienīcā, gan speciālās muzeja telpās dominē serbu nacionālie elementi un izstādīti dažādi senlaicīgi sadzīves prikšmeti. Arī restorāna ēdienkarte ir sastādīta balstoties uz serbu nacionālās virtuves tradīcijām. Varu droši teikt: šī ir vieta, kur var izbaudīt patiesi serbisku vidi.

Te nu beidzot pēc šodienas garās nogurdinošās ekskursijas varam mierīgi piesēst un kārtīgi paēst. Plānotā dienas programma ir izpildīta par visiem 100%. Vēl tikai palicis neliels brauciens atpakaļ līdz Prištinai.

Šoreiz pasūtam vienkārši ceptu vietējo foreli. Jā, forele šeit un visā Kosovā ir populara, jo tās mīt vietējās straujajās kalnu upītes ik visur. Tepat netālu pat manījām arī speciālas foreļu audzētavas. Tātad kosovieši ir iecienījuši ne tikai tradicionālos liellopa un jēra gaļas ēdienus. Mūs apkalpojošais bārmenis jokojot pat saka, ka forele senajā Serbijā esot bijis karaļu ēdiens.

Noslēgums.

Tā nu mierīgā gaisotnē ieturot vakariņas varam apspriest un izanalizēt šodien redzēto, un uzzināto. Ko pāris vārdos pateikt? Mūsu secinājumi ir tādi, ka pedējos gados situācija šajā reģionā ir uzlabojusies. Tā teikt, kara atstātās rētas pakāpeniski tiek dzidētas. Protams ir palikušas arī problēmas, kuras agrāk vai vēlāk nāksies risināt. Jo sevišķi tas attiecas uz Ziemeļkosovu, kur serbi vēl jo projām nevēlās dzīvot vienā valstī ar albāņiem un izrāda lielu pretesību visiem piedāvājumiem, kas nāk no Kosovas valsts valdības un politiķu puses. Lielā daļa serbu joprojām uzskata, ka Kosova vispār ir Serbijas sastāvdaļa un tā nevar būt neatkarīga valsts. No tiem serbiem kuri jau ir samierinājušies, ka Kosova pastāv kā valsts lielākā daļa uzskata, ka Ziemeļkosovas teritorijas ir jāatdala no Kosovas valsts un jāpievieno Serbijai. Un tikai nedaudz serbu ir samierinājušies ar faktiski esošo, jau realitāti. Jāsaka gan, ka šie serbi izbauda lielu spiedienu no pārējiem tautiešiem, kuri ir pret Kosovas valsti noskaņoti.

Situācija varbūt mainītos, ja izlīguma procesā nejauktos nacionāli noskaņoti Serbijas politiķi un dažādi provokātori, kuri izmanto ik vienu iespēju lai noskaņotu Kosovas serbus pret Kosovas valsts vadību un valsti kā tādu. Šo politiķu sauklis ir „Bez Kosovas nav nākotnes (Serbijas nākotnes)”. Pedējā laikā gan ir panākts liels progress. Patreizējā Serbijas vadība jau ir sēdusies pie sarunu galda ar Kosvas valdības pārstāvjiem. . Lai arī negribīgi, tomer serbu vadība acīmredzot ir piekāpusies vairākos jautājumos. Ir panākti vairāki būtiski kompromisi saisībā ar Ziemeļkosovas un arī pašas Kosovas valsts nākotni. Nenoliedzami ir arī tas, ka lai šādu piekāpšanos panāktu lielu spiedienu ir izdarījusi arī Eiropas savienība.

Faktiski mineto sarunu gaitā panākto kompromisu rezultātus varam redzēt jau šodien. Piemēram, Ziemeļkosovas teritorijā kārtību uzrauga jau Kosovas valsts policija, kuras vietējā vadība pārsvarā saformēta no serbu tautības pārstāvjiem. Tāpat ir izveidotas reālas robežas un to kontroles sistēmas starp Kosovu un Serbiju. Burtiski tikko, šeit Ziemeļkosovā, pirmo reizi notika vietējās pašpārvaldes vēlēšanas saskaņā ar Kosovas valsts likumiem. Manuprāt pats lielākais sasniegums gan ir tas, ka pēdējos gados liels skaits ļaužu ir atgriezušies savās mājās. Aptuveni 4000 albāņu ir atgriezušies Ziemeļkosovā, savukārt vairāk kā 100 tūksoši serbu ir atgriezušies Kosovā. Un tomēr! Vēl ir daudz problēmu, kuras jārisina un tam ir nepieciešams laiks. Ko vēl piebilst? Varu tikai novēlēt kosoviešiem, lai viņi turpina iesāktos sarunu procesus un nepakļaujās dažādām provokācijām, gan no albāņu, gan no serbu, radikāļu puses. Labi, neizplūdīšu plašā spriedelēšanā jo lēnām jataisās braukt atpakaļ uz Prištinu.

Vakariņas ir pabeigtas, rēķins serbu dināros saņemts un eiro banknotēs samaksāts ,un varam doties ceļā. Pametam šo jauko restorānu, jeb etnogrāfisko muzeju un pavisam drīz šķērsojam nosacīto robežu starp serbu, un albāņu apdzīvotajiem rajoniem. Šoreiz postenī uz šīs robežas dežūrē karavīri no Ukrainas, kuri acīmredzot ir nomainījuši slovēņus. Jāsaka gan, ka tā nedaudz jocīgi, ka ukraiņiem jāsargā miers šeit, kad par to šodien jau jārūpējas pašā Ukrainā! Gribētos noticet, ka drīz šeit nebūs jāuzrauga kārtība ārvalstu karavīriem un viņi varēs doties mājās, bet pagaidām viņi te vēl ir un kādu brīdi vēl būs. Un vispār jāsaka paldies šiem vīriem: par to, ka viņi rūpējas par mieru un drošību šinī neseno karu plosītajā zemē, par to ka beidzot bēgļi var atgriesties mājās u.t.t. No mūsu puses jāsaka paldies par to, ka mēs tādi te Kosovā varam ceļot un justies droši.

Ak jā! Noslēdzot stāstu runājot par drošību vēl gribu izklāstīt vienu nelielu epizodi no šodienas ceļojuma. Un tā! Pa ceļam uz Prištinu netālu no Vuštrijas pilsētas nolēmām šo to nopirkt priekš vakara pasākuma vienīcā. Tad nu piestājām Vuštrijas priekšpilsētā pie nelielas rindas ar veikaliem, pie kuriem uz ielas rotaļājās un dažādas spēles spēlēja bērni. Ieejot veikalā sākotnēji pat nepamanām, ka neviena nedz pie kases, nedz veikala telpās nav!

Kad to ievērojam nodomājam, Ok! Gan jau kāds uzradīsies, kad būsim savākuši pirkumus. Pēc brīža veikalā uz skrituļslidām ierullē aptuveni 9-11 gadus vecs puisītis, kurš mums pat palīdzēja šo to atrast plauktos. Kā nekā preču iepakojums šeit atškiras no mums Latvijā vai Anglijā ierastā. Tā nu pienāk laiks doties pie kases, kur joprojām nevina nav! Te nu puisis strauji pierullē pie kases un rāda lai liekam pirkumus uz lentes! Čik,čik, pik, pik un viss ir noskanēts! Mēs tā, kā tādā nelielā šokā! Kur tad kāds pieaugušais? Kā tādu lielu veikalu var atstāt bez pieaugušo uzraudzības?! Jautājam puisim, kur tad tavi vecāki? Puisis atbild, ka vecāki devušies uz vakara lūgšanu mošejā un būšot šeit pēc kādas pusstundas. Jā! Ja reiz šādu veikalu pieskatīt var uzticēt 9-11 gadus vecam puikam, tad acīmredzot ar drošību te viss ir kārtībā!

Tātad, ja esat nolēmuši kādreiz apskatīt Balkānus un iegriesties Kosovā, tad droši to variet darīt. Šodien Kosova jau ir pavisam droša valsts.

P.S.

Nu tad ar šādu pozitīvu noskaņojumu arī beigšu šo stāsta daļu. Sanāca tāds garš raksts! Neko darīt, vēlējos tā kārtīgi izklāstīt to ko zinu un uzzināju par Kosovu. Varbūt kādam noderēs, jo vairāk tādēļ, ka informāciju par šo valsti nav nemaz tik viegli atrast un apkopot. Pieļauju, ka kādam var rasties jautājumi par manu vēstures un vēl jo vairāk politisko notikumu interpretāciju. Teikšu tā, braucienam gatavojos ļoti rūpīgi uz izstudēju milzīgu kaudzi ar informāciju, kura visai bieži ir ļoti pretrunīga. Tādēļ stāstā jau daudz ko izklāstīju tādā interpretācijā, kādā es to sapratu pēc kārtīgas faktu izpētes. Jebkurā gadījuma liels paldies tiem, kuri bija pacietīgi un izlasīja manu garo stāstu līdz galam.

Šodienas maršruts Kartē: 1. Kosovo poļe (Gazemistāna), 2. Vuštrija, 3. Prekaza, 4.Mitrovica, 5. Zvečānu cietoksnis, 6.Sokolicas klosteris, 7. Baņskas klosteris, 8. Restorāns-etnogrāfiskais muzejs Zavičaj.

Pēc kāda laiciņa taps stāsta nākamā daļa kurā, kā jau teicu stāstīšu vairāk par kosoviešu tradīcijām, Kosovas dabu un mazāk pieskaršos vēstures, un politiskām tēmām. Tātad uzredzēšanos Rugovā, Šarplaņinā un Prizreņā!

Ar visu cieņu Peteris Vēciņš Gravesend 2014. gada 7. decembrī.