Toskānas brīvdienas, 3. daļa - Lauki un metropole.

Gunārs Pētersons 01.12.2014 10 min lasīšanai

Pienākusi pēdējā diena Toskānā – laiks tomēr skrien vēja spārniem. Šodien nekur nebrauksim, bet laiskosimies un baudīsim Itālijas sauli, cenšoties uzsūkt to pēc iespējas vairāk, pirms atgriezties mūsu pelēkajos ziemeļos. Mums pietiks ar sauli, bet mājās palicējiem jāsagādā suvenīri – dodamies ķemmēt lielveikalu. Tas nu ir viens sarežģīts process, kurā jāsaskaņo gaume, cena un bagāžas ietilpība.

Pēc tam jau var atgriezties pie baseina, uzkodām un bočes spēles, ko minēju sākumā. Jāsaka, ka tas ir itin aizraujošs laika pavadīšanas veids – tāds kā kerlings vasarā. Speciālā laukumā (bet ne pārāk speciālā, var iztikt ar jebkuru blietētas grunts pamatni) nomet mazu bumbiņu, kurai pēc tam jāpieripina / jāpiemet tuvāk lielās bumbas – pa 4 katram no diviem spēlētājiem vai komandām. Kam bumba tuvāk, tas saņem punktus; kas pirmais sasniedz 10 punktus, uzvar. It kā vienkārši, bet variantu daudz- piemest savu bumbu tuvāk, aizdzīt prom pretinieka bumbu u.t.t., turklāt laukums nav īpaši līdzens un bumbas trajektoriju nemaz tik viegli nevar paredzēt. Ieejam kārtīgā azartā, bet vislabāk veicas Robertam, kurš mūs abus ar Rūdolfu apspēlē, pieliekot „buču”, kad viņa mestā lode pieskaras mazajai (plus 2 punkti !).

Šovakar dodamies uz restorānu! Jāatzīmē pēdējais vakars Toskānā un sudrabkāzas. Īstā jubileja gan tikai augustā, bet tas nav iemesls, lai atteiktos paēst. Apkaimē ēstuvju ir gana, nākas vien palauzīt galvu, kuru izvēlēties (vēlams, ne pārāk tālu, lai galīgi nav jāatsakās no vīna glāzes). Internetā uzroku, ka tepat līdzās ir taverna Casa Masi, ko portāls Tripadvisor pērn atzinis par vienu no labākajiem Itālijas restorāniem, kas specializējies Toskānas ēdienos. Tieši to mums vajag – ejam! Iepriekš rezervējot vietas, tramīgu vien dara trīs Michelin ieteikuma zvaigznes pie sienas – ka tik nav no pārāk augstiem plauktiem.

Taverna izvietojusies ārpus pilsētas, lauku mājā un daļa no galdiņiem izvietoti dārzā starp ziedošiem krūmiem. Krēslojot tiek iedegtas svecītes uz galdiem, celiņiem un apgaismojums – skaisti! Vakariņas iesākas ar Rūdolfa pārsteigumu par omleti ar trifelēm – Kā?! Vai tad trifeles nav konfektes? Uzzinājis, ka trifeles ir slavenas Toskānas sēnes viņš ir manāmi vīlies. (Diez vai pat Mārtiņš Sirmais var izfantazēt omleti ar šokolādes konfektēm.) Diemžēl nākamie ēdieni izraisa vilšanos ne tikai Rūdim, bet arī man – izrādās, Toskānas virtuve tomēr ne visai atbilst manai gaumei. Nu ko – arī negatīva pieredze ir pieredze. Vismaz zemeņu saldais Robertam ir lielisks.

Liriskā atkāpe par gastronomiskām izvirtībām.

Lieliskas vakariņas par godu kāzu jubilejai mēs ar Ingrīdu (un Robertu) nobaudījām vēlāk, augustā tepat Siguldas viesnīcas „Ezeri” restorānā – brīnišķīgs steiks, brīnišķīga forele, brīnišķīgs saldais. Noteikti iesaku! Morāle – tev nebūs latvieša vēderu ar aizjūras brīnumiem pārsteigt censties.

Laikam ritot, sarodas arvien vairāk apmeklētāju un intervāli, pēc kuriem viesmīle izrāda interesi par mūsu galdiņu paliek arvien garāki, līdz kļūst pavisam nepieklājīgi gari. Kafiju es tā arī nesagaidu un arī rēķinu dodos apmaksāt pats. Izskatās, ka tīmeklī šis restorāns tomēr ir nedaudz pārvērtēts.

Un tā nu mūsu Toskānas brīvdienas ir beigušās. Bet pirms atgriešanās Latvijā vēl jāapskata Roma. Tā kā tagad nav jāsteidzas, atceļu izvēlamies nevis pa lielo maģistrāli, bet pa ainavisko ceļu, kas ved cauri Dienvidtoskānai. Tās klasiskās ainavas ar dzelteniem kviešu laukiem un slaidu ciprešu alejām, kas ved uz fazendām pakalnā arī ir iekļautas UNESCO pasaules mantojumā – tāda pastkaršu Itālija. Bet nenoliedzami skaisti. Lielu daļu ceļa pār apkārtni dominē varenais Amiata kalns (Monte Amiata) – sens vulkāns, kas paceļas 1732 metru augstumā.

Līkumotais ceļš tomēr nogurdina un attālums arī sarūk lēnāk nekā gribētos, tādēļ pusceļā atgriežamies uz maģistrāles. Atdevuši mašīnu lidostas autonomā (bez ekscesiem), ar Leonardo Express vilcienu dodamies uz Romu. Pirms tam gan nākas atvairīt taksista uzbrukumu, kas par varītēm cenšas pārliecināt, ka mums draud bankrots, ja neizmantosim viņa pakalpojumus. Viesnīcu esmu izvēlējies ārpus centra, kur cenas ir pieņemamākas, tomēr netālu no metro stacijas, lai vienkāršāka nokļūšana. Vilcienā sāku pētīt, kura metro līnija mums jāmeklē un mani sāk pārņemt nelabas aizdomas – nevienā metro shēmā, ne vilcienā, ne ceļvedī neparādās vajadzīgā stacija. Atveru Google kartes internetā un - bāc! – metro stacijas vietā tajā redzama tikai būvbedre. Jāgatavo plāns B – brauciens ar autobusu. Ka tik taksistam lidostā nebija taisnība! Tomēr Romas centrālās, Termini stacijas tūrisma informācijā noskaidrojas, ka jaunā metro līnija atvērta tikai pirms divām nedēļām un darbojas. Kāds atvieglojums!

Atkāpe par Romas transportu

Mums lieti noderēja Romas „tūristu” transporta biļete, kas ļauj trīs dienas izmantot jebkuru sabiedriskā transporta līdzekli bez ierobežojumiem. Informācija šeit: http://www.rome.info/transportation/tickets/ Jāsaka, ka metro, protams, ir ļoti ērts un ātrs transporta veids, diemžēl brauciens pazemē pilsētu īsti apskatīt neļauj.

Mūsu viesnīca Ars Hotel atrodas tādā kā Romas Mežaparkā – gabaliņu no centra, salīdzinoši zaļā un klusā dzīvojamo māju rajonā. Dažas ielas tālāk gan virmo satiksmes artērijas un slejas daudzdzīvokļu nami. Izejot uz lielākām ielām acīs duras nenormālā (pēc mūsu mērauklas) netīrība – papīra un plastmasas atkritumi mētājas gar visām ielu malām, nemaz nerunājot par „zaļajām” zonām. (Nākamajā dienā mūs vēl vairāk pārsteidza Vatikāna gvards, kurš lepni stāvēja postenī pāvesta valsts sardzē, tikai pāris soļu attālumā no drazu kaudzes).

Pa ceļam uz viesnīcu kādā piparbodītē Anita cenšas nopirkt savu iecienīto sāļo minerālūdeni. Pārdevējs netiek, galā, tāpēc talkā tiek aicināts pats bodes īpašnieks – solīds sirms kungs. Veidojas apmēram šāda saruna:

Ar savu erudīciju ārkārtīgi apmierinātais kungs (gods godam – Latviju ar Igauniju viņš nejauca) sniedz mums pudeli ūdens, kas, protams, nebija ne sāļš un pat ne minerālūdens. Bet no kalna! Arī nākamajās dienās mēs šajā bodītē tikām sagaidīt kā veci draugi. Patīkami, bet šādu sirsnīgu attieksmi – „O, prieks jūs atkal redzēt!” – saņēmām arī tuvējā picērijā, kur iegriezāmies pāris reizes.

Vakara pastaigas laikā vērojām, ka itāļi skatās futbola pasaules čempionāta spēli – pie kafejnīcas ārpusē novietots lielais televizors, skatītāji aizņēmuši pusi ielas. Kad sākas soda sitienu sērija, ielas malā apstājas auto, vadītājs ieslēdz avārijas gaismas uz vēro TV. Spriežot pēc reakcijas, simpātijas ir Čīles pusē, kas zaudē Brazīlijai soda sitienos.

Vakariņas ar picu un vīnu uz viesnīcas jumta terases, siltā un tumšā Itālijas naktī ir dienas vainagojums.

Nākamajā diena ir pienācis laiks iepazīstināt ģimeni ar Mūžīgo pilsētu. Skaidrs, ka vienā dienā tas nav izdarāms, bet vismaz galvenajiem „objektiem” cauri var izskriet. Sākam ar lielāko - metro mūs izspļauj tieši Kolizeja pakājē. Laukums pilns ar ļaudīm, visapkārt grozās aktīvisti ar piedāvājumiem „skip the line” – t.i. nopērc no viņa biļeti un ej bez rindas. Neļaujamies provokācijām un stājamies tik galā rindai, kas patiesībā kustas uz priekšu visai raiti- darbojas kādas četras kases un ātri vien esam iekšā.

Manuprāt, no ārpuses Kolizejs tomēr izskatās iespaidīgāk, jo ļauj novērtēt celtnes grandiozos apmērus, kas iekšpusē izšķīst akmens sienu un kolonnu jūklī. Bet, protams, tūkstošgadīgā celtne ir grandioza. Īpaši patika ekspozīcijas ilustrācijas par skatītāju ikdienas sadzīvi tribīnēs – ar uzēšanu, iedzeršanu, strīdiem un gulēšanu – gluži kā tādā mūsdienu piknikā.

Tikuši galā ar Kolizeju (un samērā veiksmīgi izvairījušies no suvenīru veikala), dodamies uz Romas Forumu. Tas ir Senās Romas valsts centrs, pareizāk tā drupas – ir pamatīgs akmeņu labirints, kas bez gida paskaidrojumiem ir stipri mulsinošs. Imperatori un epohas sajūk vienā gūzmā un tad jau ir vienalga, vai, piemēram, uz šī akmens kāds ir upurēts, vai arī kāds plebejs uz tā sēdējis, sūkdams vīnu. Uz šo brīdi kājas jau ir piekusušas un arī karstums dara savu- uztveres spējas notrulinās ne tikai jaunākajiem ceļotājiem. „Draugs, visa teorija pelēka, tik dzīves koks ir mūžam zaļš!”” Tinamies no šejienes..

Ir svētdiena un Romas centrā ir kaut kāds pasākums, kura dēļ satiksmei slēgta galvenā iela – Via Fori Imperiali, kas iet gar Kolizeju - ir forši defilēt pa tukšu 4 joslu ielu, ziņkārīgi blenžot uz ielu muzikantiem, izvairoties no tirgoņiem un apbrīnojot balta akmens kalnam līdzīgo Itālijas neatkarības monumentu (mūsu „Tēvzemei un Brīvībai” te vienkārši nobāl). Pusdienas paēdam skotu krodziņā. Tikko esam attālinājušies no tā dažus simtus metru, Roberts paziņo, ka viņam vajag uz tualeti. Tūlīt ! Un acis tādas, ka skaidri redzams – TŪLĪT !!!. Tuvējā kafejnīcā meitene tā kā grib teikt – „Tualete tikai apmeklētājiem!”, bet, ieraudzījusi Roberta ģīmi, atmet ar roku – ejiet vien ! Pieklājības pēc nopērku pudeli ūdens.

Pie Trevi strūklakas sanāk aplauziens – tā ir remontā, bez ūdens. Nekādas bradāšanas pa strūklaku Anitas Ekbergas un Mastrojāni stilā. Pārmetam būvdarbu nožogojuma sētai tradicionālo monētu „uz atgriešanos” un pa tūristu un suvenīru stendu pilnām ieliņām dodamies uz Panteonu un Navona laukumu un tālāk, pāri Tibrai, gar San Andželo pili uz Vatikānu. Galvenā iela, kas ved uz pasaules mazāko valsti, ir noklāta ar ziedu paklājiem par reliģiskām tēmām – ir taču Pēterdiena. Pie Svētā Pētera laukuma Roberts izbauda lēkāšanu no vienas valsts otrā – no Itālijas Vatikānā. Izstāvējuši garo, bet ātri kustošo rindu esam iekšā pasaules otrajā lielākajā katedrālē (lielāko esot pacenties uzcelt kādas Āfrikas valstiņas diktators - lai būtu svētāks par pāvestu, laikam).

Svētā Pētera katedrāle ir grandioza. Es jau biju aizmirsis, cik grandioza! Atkal ieraugot šo greznību un majestātiskumu aizraujas elpa un gluži neviļus piezogas bijība – „deja vu” no Sjēnas katedrāles. Par godu svētā aizbildņa svētkiem notiek dievkalpojums, daļa katedrāle ir slēgta un var vērot kā kardināli dodas uz Svētā Pētera kapu – šķiet, viens no viņiem ir pats pāvests. Paša Svētā Pētera skulptūra ietērpta sarkanā mantijā, ar zelta tiāru galvā. Mani gan šajā katedrāle visvairāk fascinē Mikelandželo „Pieta”, ar tās gluži kā plūstošo marmoru. Neticami, ka kaut ko tik fantastiski skaistu var izkalt cilvēka roka. Mikelandželo, kad šo radīja, bija tikai 21 gadu jauns… Ģēnija darbs.(Pedējā "Ir" Imants Lancmanis šo nosauc par tēlniecibas augstāko sasniegumu).

Apskatījuši katedrāli, dodamies augšup, kupolā. Brauciens ar liftu, tad krietns kāpiens pa šaurām, slīpām, tad atkal šaurām un slīpām kāpnēm, pa ceļam no augšas pavērojot dievkalpojumu lejā, katedrālē.. un tad nu Roma ir mums pie kājām. Vienmēr paticis uzrāpties tā augstāk un secināt, ka viss skaistums palicis lejā.

Pāris reizes apejam apkārt kupola skatu laikam, kā uz delnas izpētām pasaules mazākās valsts ģeogrāfiju – dzelzceļa līniju un radiostaciju ieskaitot – un dodamies lejup – pa tikpat šaurām kāpnēm kā augšup kāpjot, tikai pretējā virzienā. Kad esam tikuši līdz pilsētas laukumam līdzīgajam katedrāles jumtam, kur beidzot var apstāties un pārskaitīties atjēdzos – bet kur tad Roberts? Es domāju, ka viņš nāk kopā ar Ingrīdu, viņa domā, ka Roberts ir kopā ar mani… bet nav viss! ...Ā! ....Pazaudējuši bērnu! Metos atpakaļ trepēs uz kupolu, taču pretī virzās gandrīz nepārtraukta cilvēku plūsma. Kāds polis protestē ‘Van vej !” (vienvirziena kustība). „Ai lost mai san !”(es pazaudēju dēlu) - nobļaujos un polis pamūk malā. Tomēr nākamajā posmā tikt pret cilvēku straumi vairs nav iespējams – kāpņu platums pietiek knapi vienam cilvēkam. „Robert !”- bļauju augšup pa kāpnēm, bet bez rezultātiem. Nolemju jau doties atkal uz ieeju, lai veiktu pilnu apskates apli un tiktu augšā kupolā pie dēla, bet tad jau viņš nāk – lūpa trīc, pārbijušos seju – nu gluži tāpat kā man. Kad puika tiek mammas apskāvienos, emocijas ņem virsroku pār savaldību. „Es domāju, ka nekad vairs jūs neredzēšu !” Izrādās, viņš nav saklausījis, ka mēs nolemjam kāpt lejā un „aizķēries” skatu laukumā. Apgājis pāris apļus un sapratis, ka apkārt tikai svešie, devies lejup – nekur citur jau palikt nevarēja, nav jau centrālā stacija. Esot pat sagatavojis sakāmo policistam – „Ai lost mai fazer” (es pazudēju tēti). Labi, ka cilvēks prot svešvalodas… Un tā nu Svētā Pētera katedrāles kupols mums tagad ir „jumts, uz kura aizmirsām Robertu”.

Atceļā uz viesnīcu metro vagonā piepelnās muzikants ar saksofonu un mūzikas kasti, Nospēlē vienu meldiņu, savāc naudu un dodas uz nākamo vagonu… ar to pašu meldiņu,. Principā – pietiek prast tikai vienu motīvu. Mūzika nemainās mainās cilvēki.

Un tā nu ir pienākusi mūsu ceļojuma pēdējā diena. Līdz lidmašīnai pēcpusdienā vēl var pagūt apskatīt Vatikāna muzejus un Siksta kapelu. Ir pirmdiena, kad visi ceļveži iesaka izvairīties no tā apmeklējuma milzīgās drūzmas dēļ (jo citi muzeji pirmdienās esot slēgti), bet mums nav izvēles. Labi, ka laicīgi esam internetā (http://biglietteriamusei.vatican.va/) iegādājušies biļetes ar rezervēto apmeklējuma laiku 11.00 no rīta. Nesteidzīgi pabrokastojam un jau lēnam pametam viesnīcu, kad saņemu no Anitas rezervācijas izdruku – moins! Laiks tak’ ir rezervēts uz 10.00 ! Iegrūžu izdruku jakas kabatā un metamies uz metro, pa taisno uz muzeju – ja neatstāj bagāžu stacijā, kā bija plānots, vēl var pagūt. Pie Vatikāna ir skaidrs, ka ceļveži nemelo – rinda uz muzeju stiepjas vismaz metrus 500; tās galu tā arī neieraugām – tas pazūd aiz ielas līkuma. Ik uz soļa piesienas biļešu spekulanti ar aicinājumiem „apiet rindu” – par zināmu samaksu, protams, bet mēs tos varam lepni ignorēt un ar visiem grabošajiem čemodāniem steigties garām rindā stāvošajiem.. Pie rezervēto biļešu ieejas rinda ir daudz īsāka, bet… izdrukas kabatā vairs nav. Acīmredzot steigā pa ceļam kaut kur to esmu izmetis – metro vai kur citur. Laime pilnīga! Nolemjam tomēr mēģināt pierunāt kontrolieri mūs ielaist līdz kasēm un neesam kļūdījušies. Čalis tik’ pamet ar roku – ejiet. Kasē gan vēl jāizņem biļetes un rezervācijas numuru, protams, mēs nezinām. Anita pa telefonu izrīko savu darba kolēģi viņas datorā sameklēt vajadzīgo e-pastu un viss beidzas laimīgi – esam iekšā. Lai dzīvo mobilie sakari un itāļu ierēdņu iecietība! Somas, starp citu, var atstāt mantu glabātavā pie ieejas.

Cilvēku drūzma ir pamatīga. Galu galā, Vatikānā ir lielākā mākslas darbu koncentrācija pasaulē – mūža nepietiktu, lai tos visus aplūkotu. Skaidrs, ka galamēŗkis ir viens – Siksta kapela, bet pa ceļam uz to vēl var uzmest aci svarīgākajiem eksponātiem – muzejā izveidots maršruts, kas apmeklētāju straumi lēnam, bet nekļūdīgi izvadā cauri muzejam līdz kārotajam mērķim. Apmeklētāju blīvums mainās atkarībā no eksponātu „svarīguma”, kulmināciju sasniedzot Siksta kapelā, kur ābolam nav kur nokrist. Kamēr visi veras augšup uz Mikelandželo šedevru, zāles pārziņi nepārtraukti atgādina – kustieties, kustieties ! Aiz durvīm rindā gaida jau nākošie apmeklētāju simti…Ja gribas aplūkot mākslas darbus vienatnē un klusumā (nosacīti), var doties uz modernajai mākslai veltītājām zālēm, kas ir praktiski tukšas.. ne tā kā, piemēram, Rafaēla telpās (Raphael’s stanze).

Ārā ejot vēl mēģinu izpildīt pasūtījumu un iemainīt kādu Vatikāna eiro monētu, bet kas tev deva – var tikai nopirkt suvenīru monētu par 20 EUR. Lai nu paliek…

Mūsu pēdējā pietura Romā ir Spāņu kāpnes – tās ir pa ceļam uz staciju. Uzbraukuši ar liftu kāpņu augšmalā, notiesājam pēdējās uzkodas un pavērojam raibo mākslinieku, tūristu un tirgoņu pūli. Arī šeit strūklakas ir remontā un nedarbojas.

Roma šoreiz šķiet tāds kā „nepieciešamais ļaunums” – redzēt vajadzēja, bet mūsu sirdis palika laukos, Toskānas pakalnos. Laiks likt punktu šim ceļojumam un atgriezties Latvijā. Pēc dažam stundām jau braucam pa naksnīgo un lietaino Daugavpils šoseju un pūlamies sev iestāstīt, ka dzīve nav beigusies un palikusi saulainajā Itālijā.. Lai tam noticētu, bija vajadzīgas vēl pāris nedēļas…