Toskānas brīvdienas, 2. daļa - Kulturšoks.

  • 19 min lasīšanai
daļa. Kultūršoks.

Līgo dienā dodamies paplašināt iepazītās Toskānas apvārsni par 20-30 kilometriem – apmeklēt tuvējās pilsētiņas Sandžiminjāno (SanGimignano) un Volterru, kas iekļautas bezmaz katrā tūrisma maršrutā pa Toskānu.

Liriskā atkāpe par datorspēļu noderību.

Nepiekrītu sentencei, ka datorspēles tikai notrulina prātu un ir absolūti nelietderīgs brīvā laika pavadīšanas veids. Tāpat kā filmas un grāmatas, spēles mēdz būt dažādas un spēj sniegt derīgu informāciju tiem, kas to vēlas uztvert. Par Sandžiminjāno eksistenci (!) es uzzināju spēlējot datorspēli „Assasins creed” kuras darbība norisinās viduslaikos gan šajā pilsētā, gan Florencē, Romā. Turklāt spēles „enciklopēdija” sniedza arī vēsturiskus faktus par šīm pilsētām, ievērojamām personām, sadzīvi viduslaikos. Tā kā spēle ne tikai pamudināja apmeklēt Sandžiminjāno, bet arī palīdzēja iztēloties sadzīvi tajā viduslaikos. Arī puikām bija pavisam cita interese dabā apskatīt pilsētas un celtnes pa kurām tie bija izložņājuši virtuāli.

Sandžiminjāno vispār ir unikāla pilsēta. 13. gadsimtā, pilsētas ziedu laikos nāca modē ģimenes varenību apliecināt uzceļot pēc iespējas augstāku torni – jo lielāks tornis, jo lielāks vecis! Ironiski, zinot, ko par torņiem domāja Freids. Finālā nelielajā pilsētiņā pacēlās 72 torņi ar augstumu līdz 70 metriem. Līdz mūsdienām saglabājušies gan tikai 14, bet skats vienalga ir iespaidīgs. Ne velti Sandžiminjāno dēvē par viduslaiku Manhetenu. Lieki piebilst, ka tā ir iekļauta UNESCO pasaules matojuma sarakstā – tajā iekļauta bezmaz visa Toskāna,

Tuvojoties pilsētai, tās torņi ir redzami jau iztālēm, paceļamies uz pakalna Toskānas zaļo lauku vidū. Pilsētā praktiski nav redzamas mūsdienu celtnes un liekas - tā izskatās gluži tāpat kā pirms gadu simtiem. Arī raugoties no augstākā pilsētas torņa, šķiet – lauki un meži sākas uzreiz aiz vecpilsētas mūriem, un itin viegli var iztēloties kā sargi no šejienes vēroja, vai netuvojas naidnieka karaspēks. Rātsnama tornis ir augstākais pilsētā, un uzkāpt tajā ir katra kārtīga tūrista goda lieta. Lai arī lejā ir brīdinājumi par grūto kāpienu (apmēram – lifta nav, padomā, vai tev to vajag), kāpnes ir gana modernas un ērtas – atšķirībā no 700 gadu vecajam sienām. Vienīgā „šaurā bezizeja” ir lūka uz jumtu, pie kuras sanāk drūzmēšanās abos virzienos. Bet skats no torņa augšas ir kāpiena vērts un, iespējams, skaistākais, ko redzējām ceļojuma laikā.

Vecpilsētas centrs un galvenās ielas ir tūristu pilnas. Gar ielu malām sarindojušies suvenīru veikaliņi un ēdienu tirgotavas – pārim tādu arī mēs pabīdam biznesu, jo iekost gribas un saule karsē tā, ka skaidrs - bez cepures te neiztikt. Toties blakus ielas, kas nav gluži pa ceļam uz vārtiem, ir galīgi tukšas.

Apskatījuši arī pašu rātsnamu (īpaši uzsvērts, ka tajā diplomātiskajā misijā ciemojies arī Dante) un katedrāli (iespaidīgas freskas un pilsētas svētās Finas (Saint Fina) kapliča), dodamies uz Volterru.

Volterras vārds visos ceļvežos saistīts ar etrusku vārdu – tā ir tauta, kas šo apvidu apdzīvoja pirms romiešiem, apmēram vienā laikā ar senajiem grieķiem (tas tā - virspusēji). Pilsētas galvenie apskates objekti ir etrusku nekropole – to gan neapskatāmies - un etrusku muzejs, kurā dienas beigās ievelku savus jau pagurušos ceļabiedrus. Savdabīgi – ieeja pieaugušajam muzejā maksā 14 EUR, kamēr ģimenes biļete „2+2” – tikai 20 EUR. Ja nākat to apmeklēt vienatnē - noķerat ārpusē kādu itāļu bērneli, būs lētāk. Pie viena viņš jums varēs patulkot, jo gandrīz visa informācija pie eksponātiem ir itāļu valodā. Lielāko muzeja daļu aizņem etrusku apbedījumu urnas, principā – zārki. Var jau būt, ka mākslas vēsturniekiem tas ir baigi interesanti, bet mums, vakarpusē, jau iespaidu un pastaigu nogurdinātiem, tās ir diezgan vienaldzīgas, tāpat kā citi seni akmeņi un dzelži. Tiesa divi eksponāti, kas ir muzeja „nagla”, tiešām ir apskates vērti – precēta pāra apbedījuma urna un pārsteidzoši avangardiska, gara izstiepta zēna bronzas figūriņa „Vakara ēna”.

Citādi Volterra daudz neatšķiras no citām Toskānas pilsētām, ja nu vienīgi ar to, ka uzrāpusies tiešām ļoti augsta pakalna galā – pēc kārtīgas līkumošanas augšup ar auto līdz stāvvietai, vēl ir krietns kāpiens ar kājām, lai nonāktu pilsētas vēsturiskajā centrā. Pa tā šaurajām ielām tiešām zēģelē visi pasaules vēji - pie viduslaiku sanitārajām normām tā droši vien bija liela priekšrocība. Pastaigājam pa pilsētu, nedaudz iekožam, nedaudz paskatāmies videoprojekcijas baptistērijā, nedaudz apbrīnojam romiešu teātra drupas un skatu no pilsētas mūriem. Joks sanāk ar cietoksni – no parka puses uz to paveras jauks skats un uz tā fona nofotografējam gan jaunu pārīti (pēc viņu lūguma), gan Robertu, kurš to „tur” uz plaukstas. Pieejot tuvāk izrādās, ka tas ir valsts cietums! Ko lai saka – praktisks izmantošanas veids ar senām vēsturiskām saknēm.

Mājupceļā vēl saņemam simbolisku devu lietus – ir taču Līgo vakars, kā gan bez tā! Pavakariņojuši (protams, aplaistot tās ar labu itāļu vīnu) nolemjam tomēr nekurt ugunskuru no dārza mēbelēm (tās ir plastmasas), ar vedējtēvu Imantu klusi mēģinām uzdziedāt līgodziesmas, bet ļoti kautrīgi jau tas sanāk. Ir piķa melna nakts un diez vai holandieši augšstāvā pusnaktī spēs pozitīvi novērtēt latviešu tradīcijas. Ejam gulēt.

24. jūnijs ir lielā diena – dodamies apskatīt leģendāro Renesanses šūpuli Florenci. Nolemju tomēr nepārbaudīt savas autobraucēja prasmes Itālijas lielpilsētas satiksmē un izmantojam izdevību izmēģināt Itālijas dzelzceļa pakalpojumus. Pilnam Līgo svētku komplektam (papildinot vakardienas lietu) pašā rīta agrumā, pa ceļam uz staciju, mūsu auto aptur karabinieri (pēc statusa kaut kas līdzīgs militārajai policijai) ar pistolēm pie sāniem. Ieraudzījuši mūsu pārbiedētos ģīmjus viņi pat durvis neatver, par pūšanu trubiņā nemaz nerunājot, un pamāj ar roku – sak’ tinās no šejienes.

Auto atstājam stāvlaukumā pie stacijas (NB- ēnas nav!) un pēc nepilnas stundas brauciena ar vilcienu esam gandrīz pašā Florences centrā, Santa Maria Novella stacijā. Itālijas vietējās nozīmes vilciens komforta un it īpaši – tīrības ziņā krietni atpaliek no mūsu piepilsētas vilcieniem. Toties var pavērot itāļu ciešās attiecības ar mobilo tālruni – pretī sēdošā sieviete kā iekāpa ar telefonu pie auss, tā pēc 40 minūtēm ari izkāpa, to nenolaidusi un ne uz minūti nepārtrauksi runāt.

Florence ir lielpilsēta un tūrisma Meka ar visām no tā izrietošajām sekām. Kur vien skaties – visur virzās tūristu pūļi vai mašīnu straume. Par laimi, svarīgākās apskates vietas sakoncentrētas pilsētas centrā un ir sasniedzamas kājām ejot. No stacijas pūlis kā upe aizplūst centra virzienā – spēj tik turēt līdz. Pavisam drīz jau esam nonākuši pie Florences galvenās ēkas, kas pilsētas panorāmu padara atpazīstamu visā pasaulē – Ziedu Svētās Marijas katedrāles (Santa Maria del Fiore) ar tās slaveno, Bruneleski inženiera un arhitekta ģēnija radīto kupolu.

Katedrāle, protams, ir majestātiska – it sevišķi tās galvenā fasāde, kas ir satriecoši grezna – un, nenoliedzami, elpu aizraujoša. Tomēr grandiozitātei ir arī ēnas puses – tās sienu baltā, zaļā un sarkanā marmora apdares paneļi ir pārklājušies ar melniem lielpilsētas kvēpu notecējumiem. No vienas puses ēka tiek tīrīta, bet sienu platība ir tik liela, ka tīrītāju spēki acīmredzot ir par vāju, lai ar tiem cīnītos. Turklāt, tuvāk apskatot sienas, acīs krīt apdrupušie ķieģeli, kas balsta kupolu. Tā vien gribas salīdzināt katedrāli ar gulbi, kurš tālumā izskatās skaists un balts, bet tuvumā – ne visai.

Katedrālē nez’ kāpēc iekšā nelaiž – pie ieejas drūzmējas tūristi un tiem kaut ko skaidro policisti. Ejam baznīcai apkārt un uz sānu durvīm ieraugu necilu papīra lapiņu – izrādās ir taču Jāņu diena un Jāņa Kristītāja svētki, tāpēc notiek dievkalpojums un neticīgos iekšā laidīs tikai pēcpusdienā. Turklāt arī kupols apmeklētājiem ir slēgts un uzkāpt var „tikai” zvanu tornī, kas ir nedaudz zemāks. Pie tā jau sastājusies pamatīga rinda, bet mēs šodien esam pārāk slinki, lai tai pievienotos. Katedrāli no iekšpuses apskatām jau pēcpusdienā un, jāsaka, esmu nedaudz vīlies – kontrastējot ar grezno un gaišo ārpusi, iekšā tā ir gotiski tumša un atturīga.

Novērtējuši Santa Maria del Fiore no visām pusēm un noskatījuši kafejnīcu pusdienām (kura dzīvi atvieglo ar īpašo pusdienu piedāvājumu – nav jālauza galva, buroties pa ēdienkarti un saskaņojot 6 cilvēku vēlmes), starp cilvēku pūļiem lavierējam uz Pallazo Vecchio – Vecās pils pusi. Ielas pilnas ar tirgotājiem, ekskursiju grupām, arī „dzīvajām skulptūrām” – mīmiem. Parasti tie man ne visai patīk, bet šoreiz kāda bāli melna dāma ar gariem zirnekļa pirkstiem izskatās tiešām gana efektīgi, lai to novērtētu ar kādu artavu.

Cietoksnim līdzīgā Vecā pils jeb pilsētas rātsnams ir ne mazāk ikonisks Florences simbols kā katedrāle vai Ponte Vecchio (Vecais tilts). Tās priekšā stāv pasaulslavenais Mikelandželo Dāvids, tiesa gan – kopija, oriģināls apskatāms vienā no Florences muzejiem. Visapkārt, protams, fotoaparātu un cilvēku jūra no visas pasaules – arī neiztrūkstošie ķīnieši un pēc izmēriem atpazīstamie amerikāņi. Dīvaini, bet praktiski nedzird krievu valodu. Ļoti daudz studentu – iespējams, izglītojošos ceļojumos pēc mācību gada beigām. Un var jau saprast – Florence ir Eiropas kultūras renesanses šūpulis un šī ir pati Florences sirds. Fiziski piekļūt vēl tuvāk vietām, kur dzīvojuši un strādājuši Renesanses mākslas, zinātnes un politikas ģēniji, nav iespējams. Da Vinči, Galilejs, Mikelandželo, Dante, Makiavelli, Mediči un daudzi citi – viņi visi te ir bijuši un staigājuši pa šiem pašiem akmeņiem. Beidzot dabā ieraudzīt leģendārās ēkas, skulptūras, gleznas, kas ir cilvēces kultūras zelta mantojums un turklāt tik milzīgos apjomos – tas tiešām draud ar pamatīgu kultūršoku. Puikas jau beigās vairs nereaģē uz manu „paskatieties, tas ir izcils ģēnijs; paskatieties, tas ir nenovērtējams meistardarbs” - un es viņus saprotu.

Obligāta kultūršoka daļa ir Ufici galerijas apmeklējums, bet līdz tam vēl ir laiks izmest līkumu pa Florences centru. Izejam Arno upes krastmalā, pa gabalu aplūkojot Ponte Vecchio ar visiem zeltkaļu veikaliņiem uz tā. Aizstaigājam līdz Santa Croce (Svētā krusta) bazilikai, kurā atdusas Galilejs, Makiavelli un citi dižgari. Bazilikas priekšā izpleties smilšains laukums ar neglītām metāla tribīnēm visapkārt – tas paredzēts Florences futbola spēlei – vēsturiskam, bet, cik noprotams, diezgan brutālam sporta veidam, ko florencieši uzskata par modernā futbola priekšteci. Tāds Suaresa kodiens pretiniekam plecā tajā būtu tikai maigs glāsts.

Bīstoties no kabatzagļiem, savas kredītkartes un naudasmaku esmu sabāzis dažādās kabatās. Šāda piesardzība gandrīz izspēlē ar mani ļaunu joku – ejot atpakaļ uz Ufici, Imants pēkšņi prasa – „Eu! Vai tā nav tava kredītkarte (kas mētājas uz ielas) ?”. Protams, mana! Liekot pilsētas karti tajā pašā vestes kabatā (protams, jau aizmirsis, kas tur noglabāts), esmu to izmetis uz pilsētas ietves akmeņiem. Labi, ka citi ir acīgāki par mani. Kā saka – pārlieku piesardzība aptumšo prātu.

Ap pusdienlaiku esam norezervējuši biļetes Ufici galerijas apmeklējumam. Tā ir viena no pasaules slavenākajām mākslas galerijām un to neapskatīt būtu noziegums pret savu inteliģenci. Tāpat domā vēl pāris tūkstoši cilvēku, kas to nolēmuši darīt vienlaicīgi ar mums (gadā Ufici apmeklējot vairāk nekā miljons cilvēku). Izstāvēt kopējo rindu, droši vien, ir iespējams, tomēr lielāku pārliecību sniedz biļešu iepriekšējā rezervēšana. Tad gan vienas rindas vietā nākas stāvēt divās - vispirms, lai saņemtu savas biļetes un pēc tam – lai nozīmētajā laikā tiktu muzejā, bet tās ir krietni īsākas un virzība uz priekšu – paredzamāka.

Atkāpe par biļešu rezervēšanu.

Apmeklējot tādus pasaulslavenus un populārus (lai neteiktu vairāk) muzejus kā Ufici vai Vatikāna muzeji biļešu iepriekšēja rezervēšana noteikti ir to dažu papildus eiro vērta – ne tikai laika ekonomijas, bet arī nervu taupīšanas vārdā.

Biļetes uz Ufici rezervēju http://www.florence-museum.com - tajā var pieteikties ne tikai šī muzeja, bet ari citu Florences ievērojamo vietu apskatei, slaveno Vazāri slepeno koridoru ieskaitot, kā arī pieteikties dažādās ekskursijās pa Florenci un Toskānu.

Savukārt biļetes Vatikāna muzeju un Siksta kapelas apmeklējumam var rezervēt http://biglietteriamusei.vatican.va/ Tad ar lepni paceltu galvu var soļot garām rindai un biļešu tirgotājiem „no rokas”.

Galīgi jau bez paspaidīšanas pa rindu neiztiekam, bet, izgājuši drošības kontroli (līdzīgi kā lidostā) un iznomājuši audiogidu (aparātiņu, kas angļu valodā stāsta par svarīgākajiem mākslas darbiem galerijā) varam sākt muzeja apskati. Ufici vārds izrādās, radies pateicoties birojiem – ofisiem – kas šeit sākotnēji bijuši Mediči laikā. Bagātie Florences valdnieki tajā izvietojuši mākslas darbus, līdz beidzot 18. gadsimtā atdevuši visu ēku muzeja vajadzībām. Un mākslas darbu te ir neaptverami daudz. Orientēties, cik nozīmīgs ir katrs no tiem, nav parasta cilvēka spēkos un šī nu ir tā reize, kad gida vadība nenāktu par sliktu. Labs paņēmiens ir skatīties, kur lielāka drūzma – tur noteikti ir kāds darbs, kas noteikti jāredz (must see). Paliels cilvēku pūlītis ir arī ekspozīcijas „pusceļā” – galerijas galā, kur paveras skats uz Arno upi un tās tiltiem. Acīmredzot zilās debesis un saules apspīdētā upe aiz loga ir nepieciešama atveldze dvēselei, ko jau sāk notrulināt mākslīgais skaistums. Patiesību sakot, iespaidu pārsātinājums ir reāls – jo tuvāk izejai, jo vienaldzīgāki ir eksponāti un pēdējām zālēm izejam cauri ļoti raitā solī.

Pēc galerijas ir skaidrs, ka šai reizei mums Florences ir gana – atmetam ar roku gan Ponte Vecchio, gan Boboli dārziem un Pitti pilij viņpus upes un virzāmies uz stacijas pusi. Pa ceļam gan vēl jāpakasa šņukurs il Porcellino, Florences sivēnam – bronzas skulptūrai pie tirgus, kas garantē atgriešanos. Un atgriezties te vajadzētu – vislabāk vismaz uz nedēļu un absolūtā nesezonā, kad var iepazīt pilsētu nesteidzīgi un bez drūzmas (ja vien te ir tāda „nesezona”). Lai gan Florence šoreiz neradīja vēlēšanos atgriezties – liela pilsēta un cilvēku pūļi nogurdina, un mēs ar Ingrīdu neesam pilsētas cilvēki. Jāredz tā bija, bet sirdī „neiekrita”.

Atgriežoties Castelfiorentino stacijas stāvlaukumā, secinām, ka temperatūra mašīnas salonā sasniegusi veselībai bīstamus rādītājus. Vismaz tajā atstātais ābols ir izcepies brūns, gluži kā cepeškrāsnī. Līdzīgi jūtamies paši, tāpēc pelde baseinā un vēss vīns ar meloni vakarā ir kā debesu manna.

Pēc Florences akmeņiem ir pienācis īstais laiks posties uz jūras pusi – pēc idejas Itālijā jūra nekur nav tālu. Mums tas nozīmē nieka 100 km līdz tuvākajām smilšainajām pludmalēm (akmeņainās ir tuvāk). Apvienojot patīkamo ar lietderīgo, maršrutā tiek iekļauta arī Luka (Lucca) un, protams, Piza.

Māte Daba gan šajā rītā ir nolēmusi paņirgāties par mūsu plāniem – debesis pārklājis pelēks mākoņu vāks, gluži kā Latvijā oktobrī, un šķiet – saulainais Itālijas atvaļinājums ir beidzies. Tomēr dodamies ceļā un tiekam atalgoti ar pamatīgu lietusgāzi – nu tā, ka balta siena priekšā. Uz nepazīstama ceļa, intensīvā satiksmē – kas var būt labāks par šo ! Satiksme un apvidus tiešām ir mainījies - izbraucot no Toskānas laukiem līdzenajā Arno ielejā, rurālās ainavas nomana Ziemeļitālijai raksturīgie industriālie skati – mašīnām pilnas maģistrāles un pelēkām kārbām līdzīgās rūpnīcas. Nu jā – šis apvidus starp Florenci, Pizu un Livorno ir Toskānas rūpniecības sirds.

Par laimi, Itālijas klimats atkal pārsteidz - lietus drīz pārstāj, mākoņi izklīst un Lukā, izkāpjot no mašīnas, vienīgais tumšums pamalē ir Apenīnu kalni, kas te jau ir pavisam tuvu. Saulīte atkal karsē un tikai žūstošās peļķes liecina par neseno lietusgāzi.

Maldīšanās ar mašīnu pa labirintam līdzīgo vecpilsētu gan nav mūsu plānos – un mums jau arī to neviens neļaus. Mašīnu atstājam vienā no stāvvietām ārpus pilsētas nocietinājumiem, kas ietver vecpilsētu gluži kā 19 gadsimtā un pa vārtiem nokļūstam šauru ieliņu jūklī ar aptuvenu nojausmu par virzienu, kurā doties. Šeit nelīdz Venēcijas vai Florences variants, kad tūristu masa pati tevi aiznes un Svētā Marka laukumu vai katedrāli. Lukā cilvēku plūsma ātri vien sadalās sīkākās tērcītēs un tad tikai cieša turēšanās pie kartes palīdz puslīdz ieturēt vēlamo virzienu. Un, jā! – tomēr ir vienlīdzīgākie, kas pa šo ielu jūkli drīkst (bet diez vai vēlas) pārvietoties ar mašīnām, piešķirot satiksmei zināmu kolorītu. Drīz vien ir skaidrs, ka bez kartes vai ar vājāku topogrāfisko izjūtu nomaldīties šeit var ātrāk un vieglāk kā Tomes mežos. Ieliņu labirints laikam jau arī ir Lukas lielākā vērtība. It sevišķi jauki ir, kad pastaigājoties pa to, no kāda atvēra loga pilsētas mūzikas skolā sāk skanēt klaviermūzika. Pilsētā ir vairākas baznīcas, kas gan vizuāli neko īpaši neatšķiras no agrāk redzētajām. Visdzīvākais vecpilsētā ir Amfiteātra laukums – tas pats, no kura Top Gear puiši mēģināja izkļūt. Radies Senās Romas kolizeja vietā, tas saglabājis ovālo formu un pēc šauro ieliņu labirinta šķiet nepieklājīgi plašs. Tagad, protams, tā lielāko daļu aizņem kafejnīcu galdiņi. Atceļu uz stāvvietu veicam pa nocietinājumu augšu, izbaudot skatus uz Apenīniem vienā pusē un uz vecpilsētu (kārtējo cietumu ieskaitot) – otrā.

Bet nu – uz jūru ! Uz Vidusjūru ! Uz Tirēnu jūru ! Nē, nav pareizi – šo Vidusjūras daļu, izrādās, sauc par Ligūrijas jūru (kas to būto domāji, ka ir arī tāda)! No Spēcijas (La Spezia) ziemeļos līdz Livorno dienvidos te stiepjas Versīlijas jeb Toskānas Rivjēras smilšainās pludmales. Google Earth esmu noskatījis tuvāko miestu – Marina di Torre del lago Puccini. Iegaumējāt? Es arī nē.. Pučini vārds nosaukumā, starp citu, nav sagadīšanās – te netālu viņš ir dzīvojis un komponējis „Madame Butterfly”. Ne soli tai Itālijā nevar paspert, lai neatdurtos pret kādu dižgaru.

Realitāte sakrīt ar Google Earth un drīz vien esam jūrmalas kūrortā – paralēli jūrai stiepjas iela, apbūvēta ar vieglas konstrukcijas vienstāva kafejnīcām, pludmales preču veikaliņiem. Plivinās visādi karogi, pie veikaliem sakārti peldriņķi un citas pludmales mantas, tikai - cilvēku nav. Lai arī ir jūnija beigas, ir vairāk nekā skaidrs, ka pludmales sezona vēl nav sākusies Nu labi, diena tāda apmākusies no rīta pagadījusies, bet tomēr – savādi. Vispirms jāiekož. Pirmajā picērijā mums paziņo, ka picas (!) nav. Neesot klientu. Pie šādas loģikas – nebūs ar’ Ieejot nākamajā, atskan varens bļāviens- „Maurizio!” Izrādās, šādi viesmīlim tika paziņots par klientu ierašanos, lai tik nāk strādāt. Bļāvējam - pamatīgas miesasbūves vīram pie letes tas acīmredzot neietilpst darba pienākumos. Nedaudz atgādina armijas „ģedovščinu”. Izvēloties picu, pieļauju pamatīgu kļūdu – „kaut ko neparastāku” meklēdams, izvēlos Neapoles picu, ar anšoviem, kaperiem u.c jūras veltēm, kas izrādās nežēlīgi sāļi. Droši zinu, ka ēdu to pirmo un pēdējo reizi mūžā. Ar aliņu, protams, visu var apēst, bet ar šinī gadījumā tas daudz nepalīdzēja.

Nokļūšana piejūras te arī nav tik vienkārša kā pie mums – pāri kāpām un pludmale klāt, izvēlies tik labāko vietu. Šeit gar visu jūrmalu rindojas peldiestādes, kas, par attiecīgu samaksu izīrē vietu zem saules savā pludmales nogrieznī. Pie viena, protams, saņemat vietu uz zviļņa, saulsargu un citas ērtības. Realitātē tas izskatās, ka lai tiktu pie jūras ir jāpērk biļete. Esmu jau gatavs atbalstīt vietējo industriju, par laimi mani ceļabiedri ir prātīgāki un aizvirza mani pie norādes „brīvā pludmale”. Tajā nav ne zviļņu, ne saulessargu, toties nav jāmaksā un ir pat duša. Pēdējā ir vienkārši izmisīgi nepieciešama. Jūras ūdens ir tikpat sāļš kā manis ēstā pica. Tam iešļakstoties sejā, nākas aizžmiegtām acīm teciņiem doties pie dušas skalot to nost. Arī mutē paliek pretīga rūgta garša. Tikai šeit var novērtēt, cik patiesībā mūsu Baltijas jūra ir forša, lai arī vēsāka. Pūš diezgan spirgts vējš un jūrā ir smuki viļņi – tieši tādi, pa kuriem forši palēkāt. Diemžēl lēkāšanu traucē nepatīkamās sāļās šļakatas un arī pludmales glābēja uzbļāviens – viņam acīmredzot nepatīk Roberta auguma un viļņu augstuma attiecība, tāpēc fiksi tiekam izdzīti seklumā. Glābēji ar savām sarkanajām banānlaivām šeit izvietojušies ik pēc simts metriem – varam justies ļoti droši. Tā kā tādu dullo kā mēs, kas šādā mākoņainā, vējainā, aukstā (+25°) laikā lien jūrā nav daudz, ļoti noslogoti viņi neizskatās un lielākoties kavē laiku tirgojoties ar melnādainajiem pludmales tirgoņiem, kas staigā gar atpūtniekiem piedāvājot (jāsaka – neuzbāzīgi) pulksteņus, cepures un citus niekus. Viena dāma man piedāvāja arī masāžu, bet Ingrīdai bija iebildumi. Ar kādu stundu pludmalē mums pilnīgi pietiek un pošamies mājup. Ar Ingrīdu esam vienisprātis, ka pie jūras daudz labāk varam atpūsties mūsu iecienītajā Jūrkalnē.

Vai nu jūras ūdens vainīgs, vai lietainais pārbrauciens, bet ir sajūta, ka gribas braukt pa taisno atpakaļ uz Borgo. Tomēr saņemamies un dodamies apskatīt arī Pizu – tā mums ir tieši pa ceļam. Būtu grēks būt tik tuvu un neapskatīt leģendāro celtnieku kļūdu. Manas bažas, ka būs grūti atrast brīvu stāvvietu izrādās galīgi nepamatotas - izskatās, ka „Campo dei Miracoli” tuvumā visa pilsēta pelna uz autostāvvietu rēķina. Ātri vien atrodam galīgi tukšu stāvlaukumu Tiekam gan brīdināti, ka pēc pāris stundām, t.i. 19.00 stāvvietu slēgs un mašīnu varēs gaidīt līdz rītam, bet mums laika pietiks. Neesam noskaņoti ne kāpt tornī, ne apmeklēt katedrāli – tādā gadījumā vizītei būtu vajadzīgs krietni ilgāks laiks. Izgājuši starp suvenīru kiosku drūzmu, caur vārtiem nonākam „Campo dei Miracoli” – „Brīnumu laukā”. Atšķirībā no citām pilsētām, kuru katedrāles ir cieši māju iekļautas, Pizas katedrāli, tās šķībo zvanu torni un baptistēriju ieskauj plašs laukums. Skats uz majestātiskajām, baltajām ēkām zaļā zāliena vidū un ar koši zilajām debesīm fonā tiešām ir brīnišķīgs – vienbalsīgi to atzīstam par ļoti iespaidīgu. Uz Pizu bija vērts braukt kaut vai šī skata dēļ vien. Ir pievakare, bet cilvēku ir diezgan daudz, tomēr laukums ir tik plašs, ka nav drūzmas sajūtas. Lēnām apstaigājam laukumu, katedrāles iekšpuses apskati un kāpšanu tornī atstājot uz nākamo reizi. Tornis tiešām ir SASODĪTI šķībs! Celtnieku kļūda, kas radījusi vienu no populārākajiem tūrisma apskates objektiem pasaulē. Nevaru nepieminēt, ka savā laikā Piza sacentās par reģiona svarīgākās (un bagātākās) ostas titulu ar Dženovu un Livorno. Zaudējusi šo cīņu, Piza tagad ir slavena kā universitātes mājvieta un studentu pilsēta. Starp citu, leģenda par Galileju, kas metis no torņa bumbas, lai pētītu gravitāciju, visdrīzāk ir izdomājums – Galilejs gan ir strādājis Pizas universitātē, bet ne minētā eksperimenta veikšanas laikā.

„Brīnumu laukā” atrodam vēl divus objektus, kas sajūsmina mani un Robčiku – man tā ir Kubota pļaujmašīna ( uznāk profesionālā idiotisma lēkme), Robertam – mauriņa laistītājs un iespēja paskraidīt caur tā raidīto ūdens strūklu. Iepirkuši suvenīrus pamājam ardievas šķībajam tornim un dodamies mājup.

Vakardienas izbrauciens uz jūru pierādījis, ka pat salīdzinoši netāli (nu kas tas ir- 100 km vienā virzienā!?) braucieni svešā zemē var izrādīties diezgan nogurdinoši, tāpēc ar nelielu nožēlu tomēr nolemju nebraukt uz Cinque Terre – pieciem ciematiņiem klinšainā piekrastē pie Spēcijas (LaSpezia), kas ir viens no iecienītākajiem pārgājienu reģioniem Itālijā. Galu galā tā jau ir Ligūrija, ne vairs Toskāna un tās apskati, tāpat kā slavenā Karraras marmora raktuvju apskate jāatstāj citai reizei. Toties šodien mums ir iespēja doties pretēja virzienā uz Sjēnu (Siena). Sjēna ir vien no lielākajām Toskānas pilsētām un 14. gadsimtā bija viena no reģiona lielvarām, kas spītīgi kašķējās ar Florenci par ietekmes sfērām gan politikā, gan kultūrā. Beigās gan palikusi konkurentes ēnā, arī šodien tā ir viena no tūristu iecienītākajām Itālijas pilsētām, kuras vēsturiskais centrs ir UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Patiesībā es tā īsti nemaz neesmu gatavojies Sjēnas apmeklējumam (t.i. būries pa ceļvežiem informācijas meklējumos) un tās apmeklējums īsti nav plānots. Droši vien tādēļ Sjēna kļūst par vienu no šī ceļojuma pārsteigumiem – iespējams, lielāko.

Tāpat kā citas Toskānas pilsētas, Sjēna ir izvietojusies kalna galā – patiesībā, vairāku kalnu. Atraduši mašīnai stāvvietu – diezgan ierobežotu – pie pilsētas stadiona, attopamies viena tāda pakalna galā, no kura paveras iespaidīgs skats pāri ieplakai uz Sjēnas vecpilsētu. Ieleja un pakalnu nogāze cieši apbūvētas ar ēkām sarkanbrūnā tonī, kas paceļas arvien augstāk, līdz vainagojas ar monumentālu celtni – Sjēnas katedrāli. Nu, vismaz galamēŗkis ir redzams - atliek tikai līdz tam nokļūt. Ienirstam šauro ieliņu labirintā, turēdamies pie vecā principa – seko masām! Masas mūs aiznes garām Monte dei Paschi di Siena – vecākajai bankai pasaulē, kas joprojām darbojas (kopš 1472. gada) un izmet Sjēnas sirdī – Piazza del Campo, „vienā no Itālijas apburošākajiem laukumiem” pēc ceļveža vārdiem. Tas nav melots – te patiešām valda īpaša aura. Atšķirībā no Florences samērā bezpersoniskajiem laukumiem, šim piemīt valdzinošs siltums. Del Campo īpatnība ir izteiktais slīpums, kas, kopā ar gliemežvāka formu, viedo tādu kā amfiteātri, kas fokusējas uz pilsētas mērijas pili (Pallazo Communale) ar Torre Magnia – lielo torni. Siltais, sarkanbrūnais bruģis tā vien aicina apsēsties un brīdi vienkārši nesteidzīgi pavērot apkārtni.

Atkāpīte.

Lūdzu atvainot, ja apgrūtina itāļu nosaukumi – es nevaru atturēties no to izmantošanas – pārāk jau skanīga ir šī valoda. Un „piazza” noteikti skan jaukāk nekā „laukums”.

Laukumā izvietojušies suvenīru tirgotāju būdiņas un ir pienācis brīdis, kad jāpilda solījums nopirkt sievai kādu skaistu lakatu. Labi, ka grūto procesu izvēlēties veic viņa pati, es pa to laiku mieloju acis ar citām niekiem. (Krekliņu ar Homēru Simpsonu kā ideāla vīrieša prototipu viņa man neļauj iegādāties). Ingrīda pa to laiku atzinusi pāris lakatiņus par labiem esam, paskatāmies vēl dažus magnētiņus, Anitai rokassprādzi, pagriežamies un dodamies prom. Aiz muguras atskan žēlabains „Ser! Bet lakatiņi!?” Ak, Dievs! Izrādās, savā pacilātajā noskaņojumā esam aizmirsuši tādu sīkumu, kā samaksāt un tagad nēģerpuikas sejā manāms neviltots pārsteigums. Gluži kā Pindacīšai - šitāda šmuce par pāris rubuļe. Fui..

Mūsu steigai ir zināms attaisnojums – dodamies uz Pallazo Comunale iespaidīgo torni – nu, šajā noteikti ir jāuzkāpj! Šis nu ir autentiskāks viduslaiku kāpiens nekā Sandžiminjāno –gadsimtu gaitā nodeldēti pakāpieni, šauras trepes, tik uz riņķi, uz riņķi… trepes vijas gar torņa iekšsienu, vidū atstājot brīvu šahtu, ļaujot novērtēt cik uzkāpts un cik vēl palicis. Kad esam augšā, paveras vēl viens neaizmirstams skats uz sarkanbrūnajām Sjēnas ēkām, zaļajiem mežiem un saulaini zilajām debesīm. Skaisti.

Pašā torņa pakājē plešas Piazza del Campo un no augšas var lieliski redzēt, ka to visapkārt apjož dzeltenām smiltīm klāts skrejceļš. Tas iekārtots leģendārajām jāšanas sacīkstēm Il Palio, kas te norisināsies pēc pāris nedēļām. Žokeji, kas katrs aizstāv kāda Sjēnas rajona (komūnas) krāsas un godu, veic trīs apļus ap lakumu neapseglotos zirgos, vājprātīgās sacīkstēs, kas ilgst labi ja pāris minūtes. Ātrums, kritieni, aurojošs pūlis, krāšņi vēsturiski tērpi, azarts un masu psihoze – nav brīnums, ka uz Il Palio, kas risinās divreiz gadā, plūst tūkstošiem skatītāju un tūkstošus maksā arī labākās vietas laukumā, no kurienes to vērot. Toties mums ir pašiem savs zirdziņš Roberts, kurš žigli nodiebj vienu riņķi pa skrejceļu.

Kamēr cauri ieliņu jūklim līkumojam uz katedrāles pusi, apmācas un sāk smidzināt, tāpēc žigli nopērkam biļetes (te nu gan rindas nav tik garas, lai tās rezervētu iepriekš) un ienirstam katedrālē. Un tad man atkaras žoklis… Tādu greznību nebiju domājis ieraudzīt. No grīdas mozaīkām līdz kupola gleznojumiem katedrāle ir fantastiski krāšņa un detaļām pārbagāta. Pilnīgi neviļus mūs pārņem bijība, arī puikas sēž un ieplestām acīm vēro šo brīnumu. Rodas iekšēja nepieciešamība atstāt kādu ziedojumu, lai godinātu cilvēkus, kas šo greznību ir radījuši. Gluži kā pērle gliemežnīcā katedrālei ir bibliotēka ar krāšņām freskām un milzīgiem nošu foliantiem. Jā, Florences Santa Maria del Fiore ir lielāka un slavenāka, bet Sjēnas katedrāle ir iespaidīgāka. Piedod, Florence, bet manās acīs tu tomēr esi zaudējusi – mana sirds pieder Sjēnai! Un ne tikai katedrāles dēļ – visa pilsēta apbur ar senatnīgo auru.

Blakus katedrālei slejas tāda kā augsta nepabeigta siena – izrādās, savulaik Sjēna atvēzējusies vēl grandiozākas baznīcas celtniecībai, kurai pašreizējā būtu tikai šķērsjoms. Tomēr naudas un cilvēku spēku bija par maz un nu no ieceres saglabājies vien savdabīgs vaibsts pilsētas sejā. Tajā iekārtos katedrāles muzejs un arī skatu platforma, uz kuras gan neuzkāpjam.

Atceļā uz mājām lielā maģistrāle ved gar kādu cietoksni – tā izgaismotos mūrus ievērojām garāmbraucot jau pirmajā vakarā. Monteridžoni (Monteriggioni). 13. gadsimta sākumā dibināts ciemats – cietoksnis, ko sjēnieši izmantojuši cīņā pret Florenci un tās sabiedrotajiem. Jāsaka – visai veiksmīgi, jo savā pastāvēšanas laikā cietoksnis tā arī nekad nav iekarots. Cietoksnis saglabājies gandrīz pilnībā un tā galvenā vērtība ir varenais mūris ar sargtorņiem, kas apjož ciematu. Divās vietās (pērkot vienu biļeti) var uzkāpt uz nocietinājumiem un kā viduslaiku karavīrs aplūkot Toskānas ielejas. Uz mūra izvietoti apraksti par tālumā redzamajiem ciemiem, apmēram tā – tas ciems karoja ar to tur, bet tas savukārt dabūja iekšās no Florences. Ir arī neliels, bet puikām interesants muzejs, kas stāsta par viduslaiku karamākslu, īpaši cietokšņu ieņemšanas veidiem. Katrā telpā var paņemt rokās un pielaikot kādu ieroci un te gandrīz sanāk nelielas ziepes - piemērot bruņukreklu (baisi smagu, starp citu), kļūdas dēļ cenšamies iebāzt Rūdolfa galvu tā piedurknē. Tas neizdodas. Neizdodas arī kreklu dabūt puikam no galvas nost. Par laimi - gandrīz. Es jau grasos meklēt ziepes un palīdzību, bet Rūdim tomēr izdodas izspraukties no metāliskā gūsta, no kā viņam uz pieres paliek pāris „tetovējumi”. Vēl Monteridžoni ir baznīca, Dantes iela (par pateicību pieminēšanai „Dievišķajā komēdijā”), aka, vīna veikals un pāris tramīgi kaķi.

Atceļā vēl piestājam iepirkties Gambassi Terme pilsētiņā. Tūristu informācijas punkta darbiniece, cieši piekļāvusies savam telefonam, izvairās komunicēt ar mums, tāpēc ejam meklēt veikalu uz savu roku. Es lūkojos pēc lielveikala, bet meitenes mani ievēl nelielā piparbodītē, kur rosās divas pamatīgas sinjoras, kuras nerunā angliski. Tas gan nav šķērslis – ar žestiem, itāļu valodas druskām, smaidiem nopērkam visu vajadzīgo un vēl nokomentējam Latvijas ģeogrāfisko stāvokli. Bonusā dabūjam apskatīt pāris antīko auto rallija dalībniekus un uzmest aci tālumā vīdošajiem Sandžiminjāno torņiem.

Diezgan laicīgi atgriezušies Borgo, ar Ingrīdu nolemjam klausīt ieteikumam un aizbraukt uz „Jāņiem” – Iano ciemu - apskatīt „ielu pārtikas svētkus”. Diemžēl cerētā gadatirgus vietā tas izrādās tāds kā kafejnīcas vakars, kurā labi jūtas tikai vietējie. Scusi, Toskāna – mūsu pilsētas svētki ir jautrāki. Toties esam izbraukuši nelielu līkumu un apskatījuši vēl vienu Toskānas stūrīti vakara krēslā, kad lēnam sāk iedegties ugunis.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais