Toskānas brīvdienas. 1. daļa - Iepazīšanās

Gunārs Pētersons 30.11.2014 10 min lasīšanai

Šoreiz parava vārdu plūdus. Piedodiet ! Lai jums izturība lasot ! Lai vieglāk uztvert, sadalīju aprakstu trīs daļās. Bildes meklēt manās galerijās

Toskāna… Toskāna!!! Itālijas esence… Pasaules populārākais tūrisma reģions… Kultūras bagātību, siltas saules, izsmalcinātu ēdienu un vīna lutināta zeme… Vācu pensionāru un romantisko romānu sapņu zeme…

Laikam jau arī manu sapņu zeme. Jau ilgāku laiku nelika miera doma, ka beidzot tak’ jāredz šis leģendārais novads. Un kur nu vēl piemērotāks iemesls, kā šogad, kad svinamas sudrabkāzas! Ingrīda piekrīt, ka iekrāto naudu labāk notērēt ceļojumam, ne lielākām svinībām, arī mūsu vedēji Anita un Imants ir gatavi pievienoties– braucam atzīmēt sudrabkāzas Itālijā !

Liriskā atkāpe par māņticību un melniem kaķiem.

Tik gludi gan ar to gatavošanos braucienam nemaz negāja – ziemā un pavasarī ceļu pārskrēja tik melni un resni kaķi, ka šķita – debesīs kāds noteikti negrib, ka mēs pat pieminam vārdu „Toskāna”. It sevišķi piektdienā, 13. decembrī, kad liktenis izlēca uz ceļa mežalopa izskatā un šķita, ka visa nauda nu būs jāatstāj auto remontam. Šī iemesla dēļ pat atsaucu sākotnējo viesnīcas rezervāciju un gatavošanos braucienam atlikām par vairākiem mēnešiem. Bet Dievs nav mazais bērns un viss notika kā tam bija jānotiek.

Plānojot ceļojumu pieturējos pie jau pārbaudītās shēmas – visu nedēļu dzīvojam vienā vietā, dodoties tuvākos un tālākos izbraukumos. Vai arī nedodoties – ja nav noskaņojuma. Ērti! Tādēļ par svarīgāko naktsmītnes kritēriju kļuva atrašanās vieta – iebakstīju kartē ar pirkstu kaut kur Toskānas laukos, pa vidu starp Florenci, Pizu un Sjēnu – un sāku skatīties, ko tuvumā var atrast. Nē, nu protams - cenai arī bija nozīme. Un baseinam bija jābūt! (30 grādu svelmē tas nav mazsvarīgi). www.booking.com nepievīla arī šoreiz un mājvieta atradās labu labā.

Nedaudz palauzīju galvu par nokļūšanu Itālijā – braukt vai lidot. Tomēr iespēja pavadīt ceļā 2 dienas katrā virzienā (no Rīgas līdz Florencei ir ap 2200 km) nevilināja, tāpēc izšķīros par lidojumu un auto nomu.

Liriskā atkāpe par auto nomu un nacionālajām īpatnībām.

Tā kā bijām seši braucēji, autonomās meklēju kaut ko līdzīgu Chrysler Voyager – ar 7 sēdvietām un gana vietas bagāžai. Lieki piebilst, ka šajā klasē piedāvājums ir diezgan ierobežots un vairākas firmas šādas mašīnas vai nu nepiedāvāja vai prasīja cenu, par kuru var iznomāt 3 mazākas mašīnas (tas bija plāns „B”). Nopriecājos, kādas respektablas firmas piedāvājumā ieraugot nepieciešamo mašīnu par pieņemamiem 700 EUR nedēļā. Mani prieki pārsteidzoši beidzās, kad iereģistrējoties viņu mājaslapā un norādot, ka esmu no Latvijas (mans darba dators skaitās Somijā) cena pieauga līdz 1500 EUR ! Acīmredzot šī firma Latvijas iedzīvotājus, bandītus tādus, uzskata par divreiz neuzticamākiem, kā stiprā alkohola cienītājus somus. Par laimi konkurējošā firma Maggiore (www.maggiore.it) ar šādu kaiti nesirgst un piedāvāja meklēto par tiem pašiem 700 EUR. Lai gan arī te bija interesanti…

„Cik cilvēki jūs esat? Un cik daudz bagāžas?” prašņā autonomas administratore Romas lidostā. Saskaitījusi mūs un novērtējusi somu kaudzi viņa atplaukst smaidā un čivina tālāk „Man ir laba ziņa – auto jums maksās mazāk!”. Nav vis labi – kļūstu aizdomīgs, bet turpinu pieklājīgi māt ar galvu. Kā tad – rezervētā minivena vietā tiekam pie mazākas klases Peugeot ar diviem papildus krēsliem bagāžniekā. Ja mēs būtu septiņi, somas varētu siet uz jumta, kā Indijā, bet tagad nekas – var iztikt.

Mašīna savā 55 000 km noskrējienā ir piedzīvojusi gana daudz – bojājumu (skrāpējumu un iespiedumu) saraksts ne tuvu neietilpst tam atvēlētajā pieņemšanas akta lodziņā. Un priekšējais bamperis arī atrodas nedabīgi tuvu zemei… Tik nodauzītu mašīnu vēl nav gadījies nomāt. Par laimi, bojājumi ir tikai kosmētiski un citādi mašīna ir pilnīgā kārtībā. Jāpiebilst, ka itāļi tiešām neiespringst par šāda rakstura defektiem un auto bez noskrāpētiem stūriem ir izņēmums – visticamāk, ar to brauc kāds ārzemnieks.

Liriskā atkāpe par auto vadīšanu Itālijā un navigatora lomu.

Īsumā – ja esi izdzīvojis Latvijas satiksmē, nekādus pārsteigumus Itālijas ceļi nesagādās – mūsu braukšanas „kultūra” joprojām ir nepārspēta. Virsū šeit tev neviens nebrauks un saprotoši palaidīs, ja tāds nomaldījies tūrists pēkšņi nolemj mainīt braukšanas joslas.

Grūtāk ir ievērot braukšanas ātruma ierobežojumus uz autostrādēm - itāļi tos ignorē līdzīgi mums un negribas būt vienīgajam, kas velkas uz atļautajiem 50 - 70 km/h (remonta zonās). Bet radaru gan ir pilnas ceļmalas. Un tad lieti noder Rīgā iznomātais navigators (iznāk stipri lētāk kā nomāt kopā ar auto), kas brīdinoši iebrēcas pirms katra radara. Bez navigatora gan šeit neiztikt, it sevišķi, nobraucot no autostrādēm – mazie ceļi sapinušies tādos krustojumos un līkumos, ka vissīkākā karte te nelīdzēs.

Romā ielidojām sešos pēcpusdienā, bet līdz mūsu Toskānas miteklim vēl jābrauc savi 350 kilometri – apmēram kā no Rīgas līdz Tallinai. Par laimi, krietnu daļu ceļa var veikt pa (maksas) autostrādi - interesanti nav, bet braukt ir viegli un ātri. Un maksa par nobrauktajiem ~ 200 km arī tikai ap 13 EUR. Pa ceļam piestājam atpūtas zonā „Autogrill” - var paēst, iepirkt šādus tādus produktus (vīnu!) vakariņām un brokastīm, bet cenas un uzkodu kvalitāte ir kā jau ceļmalas benzīntankā sagaidāms. Ja ir iespēja, labāk tomēr izvēlēties kādu lielveikalu.

Jo tuvāk esam galamēŗkim, jo kļūst interesantāk. Vispirms jau ceļi paliek arvien līkumotāki un šaurāki, otrkārt - strauji satumst. Lai arī ir pirmsjāņu laiks, te nav Latvijas gaišās debesis – kā saule noriet, tā pēc pusstundas jau ir piķa melna tumsa. Toties ceļš vijas augšup pakalnos un brīžiem paveras elpu aizraujošs skats uz ciemu un pilsētu uguņos mirdzošo ieleju. Uz beigām gan ceļš ieved tādā mežā, ka tumsā šķiet - braucam pa melnu alu, knapi mašīnas platumā. Pilnīgi neomulīgi paliek. Bet tad jau arī pēdējais, tumsā gandrīz neredzamais pagrieziens (paldies navigatoram !) un pēc pārsimts metriem pa grants ceļu esam klāt.

Pulkstenis rāda vienpadsmit naktī, viesu uzņemšanai teorētiski jau sen vajadzēja būt slēgtai un tāda tā arī ir, bet, kā iepriekš runāts, pēc pāris minūtēm administratore Lūcija ir klāt un ierāda mums mūsu mājokli turpmākajai nedēļai. O, beidzot baseins ! „Vai mēs varam tagad peldēt ?” – „Ēē...jā, bet..” -„Kas?” – „Baseina dežurants tagad nestrādā un jūs neviens neglābs, ja slīksiet !”. Bāc ! 120 cm dziļā baseinā tas gan ir būtiski ! Taisnību sakot, otrā baseina galā vienā vietā ir pāri galvai, bet vai tas mūs, mašīnā piecas stundas kratījušos, spēs atturēt.?! Var jau vienreiz noriskēt arī bez glābēja. Papīrus ar Lūciju nokārtosim rīt.

Mūsu izvēlētā naktsmītne ir kādreizējā zemnieku saimniecība – ja tā to var saukt – ar grūti tulkojamo nosaukumu ”borgo”. Tās ir vairākas pamatīgas divstāvu ēkas, kurās acīmredzot reiz dzīvojušas vairākas ģimenes un paaudzes – jau kopš viduslaikiem. Urbanizācija ir darījusi savu – zemnieki aizlaidušies uz pilsētu, pirms pāris desmit gadiem ēkas pamatīgi restaurētas un pārvērstas par tūristu apartamentiem. Divās - trijās ēkās izvietoti 16 dzīvokļi ar atsevišķām ieejām, aprīkoti ar visām svarīgākajām ērtībām. Mums palaimējas savā rīcībā iegūt trīs guļamistabu dzīvokli pirmajā stāvā ar izeju tieši uz skaisti iekoptu dārzu un baseinu. Puikām istaba gan laikam ierīkota bijušajā noliktavā, jo tajā ir tikai viens šaurs logs un ne visai laba ventilācija Līdz blakus ēkai restaurācija nav tikusi un pa zirnekļu tīkliem aizvilktu logu sētas pusē var redzēt krāmiem pilnu puspagrabu ar milzīgu vīna kubulu tajā.

„Borgo” atrodas paugura galā, ar brīnišķīgu skatu uz tuvējiem Toskānas pakalniem – naktīs tālumā var saskatīt pat Florences ugunis. Mobilā telefona zona dzīvoklī ir stipri švaka un WiFi pieejams tikai lapenē pašā kalna galā, bet atvaļinājumā es to vairāk uztveru kā priekšrocību. Toties pie baseina ir galda teniss un pie administratora būdiņas – laukums bocce spēlei (par to nedaudz vēlāk). Izsmalcinātākai gaumei netālu ir pieejamas izjādes un golfa laukums. Un velosipēdu arī var iznomāt – to pieved klāt no netālās pilsētiņas. Tā kā garlaicība te nedraud! Ā, un ēdamistabā ir 19” datora monitors, kam piešķirts dekoders un godpilnā televizora loma. Nekas izcils, bet pasaules futbola čempionāta spēles redzēt var – pat Suaresa slaveno kodienu.

Nākamo dienu, svētdienu esam iecerējuši tuvākās apkārtnes iepazīšanai Vispirms gan jānokārto papīri (banknotes ieskaitot) ar Lūciju. Izrādās, mēs šeit esam pirmie viesi no Latvijas. Iepazīstinājusi ar tuvāko veikalu atrašanas vietu Lūcija informē: ”Jā, un 25. jūnijā mums Jāņos būs ātro uzkodu (street food) festivāls – esat laipni lūgti !”. Oho! Nemaz nezināju, ka itāļi svin Jāņus! Tad jau ciemakukulim vestais ķimeņu siers būs tieši laikā! Tikai kāpēc 25. jūnijā – laikam jau kāda vietējā īpatnība… Kad lepni paziņoju, ka mēs Jāņus svinam dienu ātrāk, izrādās, ka „Jāņi” šajā gadījumā ir netālais miestiņš Iano un nekāda lēkšana pāri ugunskuram un papardes zieda meklēšana tur nav paredzēta…

Liriskā atkāpe par Jāņiem.

Patiesībā vasaras saulgrieži ir ideāls laiks Toskānas apmeklēšanai. It īpaši šogad – klimats mājās ir gauži nemīlīgs, bet šeit saulīte pa zemes virsu staigā. Temperatūra dienā pakāpjas līdz 28-32 grādiem, kas ir pieņemami gan zvilnēšanai pie baseina, gan pastaigai pa pilsētu. Turklāt jūlijs un augusts Toskānā ir karstie mēneši gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – ar vislielākajiem tūristu pūļiem un visaugstākajām cenām naktsmītnēm, kamēr jūnija beigas vēl skaitās „paklusā sezona”

Pirmais un svarīgākais brauciens – protams, uz veikalu. Tas ir it kā netālu – gaisa līnijā varbūt kilometrs sanāk, bet – tas ir ielejas otrā pusē un nekādas tiešās takas uz pilsētu neved. Tā kā manas ieceres par pastaigu pa Toskānas laukiem ātri vien izplēn. Nākas vien braukt apkārt ar auto, savas minūtes 15 pa gana šauriem, līkumotiem un stāviem lauku ceļiem. Serpentīns, nobraucot ielejā vien ir ko vērts (un braucot atpakaļ augšā ir vēl jautrāk).

Katrs zina, cik grūti ir iepirkties svešā veikalā – saprast, kur kas atrodas un nepaskriet garām kaut kam vajadzīgam. Tad nu pielieciet vēl nosaukumus un aprakstus itāļu valodā un kļūs skaidrs, ka iepirkšanās izvēršas par gana ilgu un drudžainu nodarbi. Vai, piemēram, vari būt drošs, ka paciņā ar uzrakstu „Latte” būs piens un nevis kafija ar pienu vai tauki? Visinteresantāk sanāk ar cukuru, kuru meklējot izejam veikalam cauri vismaz trīs reizes, – Roberts to beigās pamana pašā veikala stūrī, paslēptu aiz papīra dvieļu, minerālūdens un suņu barības grēdām. Īpatnējs novietojums. Īpatnējas ir arī desas apmēram 40 cm diametrā, ko griež šķēlēs gastronomijas nodaļā. Labi, ka vīna plaukti nemaz nav īpatnēji… Kopumā jāsaka, ka sortiments abos mazpilsētas veikalos izvēles ziņā kaut nedaudz, bet tomēr ir plašāks, interesantāks un kvalitatīvāks kā Latvijā. Subjektīvi šķiet dārgāks arī – vienā iepirkšanās reizē 80-90 EUR aiziet, ka nošņakst vien.

Robertam vaigs zem labās acs piepampis un krāsojas sarkans kā tomāts – laikam kāda vietējā muša iekodusi. Puika izskatās tik bēdīgi, ka sāku jau nopietni apsvērt iespēju nākamajā dienā izmantot ceļojuma apdrošināšanas atbalstu un apmeklēt vietējo ārstu, ko arī pasaku sirdzējam. Ņerkstēšana strauji pieklust. Ingrīda ir žēlīgāka un iztiekam ar kumelīšu tējas kompresēm – pēc pāris dienām vaigs ir kārtībā.

Pēc pusdienām īstā itāļu stilā (t.i. - makaroni, siers, vīns) dodamies iepazīt tuvējo pilsētiņu - Montaioni un tās apkaimi. Šī Toskānas daļa raksturīga ar ļoti paugurainu reljefu – diezgan dziļas ielejas līkumo visos virzienos un pa tām tikpat līkumoti vijas ceļi apmēram pusotras mašīnas platumā. Toties katra paugura galā atrodas kāds „borgo” vai pilsētiņa. Arī Montaione, kas ir apmēram Lielvārdes lielumā ( ~3500 iedzīvotāji), uzrāpusies visaugstākajā apkaimes pakalnā. Tāpēc no galvenās ielas, kas ved cauri pilsētai, paveras satriecošs skats uz Toskānas laukiem ielejā, ciemiem un Apenīniem pamalē. Ir silts svētdienas vakars un centrs pilns ar vietējiem – sievietes pieskata bērnus un pļāpā koku pavēnī, vīri pulcējas ap tavernu, kur rāda pasaules čempionātu futbolā. Pa vidu maisās jaunieši uz dažādiem divriteņu braucamajiem. Tādu pilsētiņu kā Montaione Toskānā droši vien ir desmitiem, ja ne simtiem – tā, šķiet, kā izaugusi no apkārtējiem laukiem, rāma un savu vērtību zinoša. Tās apkārtnē dzīvojuši gan etruski, gan romieši, gan viduslaiku svētceļnieki te meklējuši patvērumu. Vēsture, saule, vīns -- ja kaut kur vislabāk var izjust Itālijas /Toskānas dvēseli, tas ir šeit.

Vēl nav pārāk vēls un ir vaļā pāris suvenīru veikaliņi un kafejnīca, kur nopirkt saldējumu. Suvenīru veikalā divas sienas aizņem vīna pudeļu plaukti – izvēles plašums nedaudz apstulbina.

Liriskā atkāpe par vīnu un saldējumu.

Patiesībā pirms ceļojuma ārsts man aizliedza dzert vīnu (tas bija viens no minētajiem resnajiem, melnajiem kaķiem). Bet braukt uz Itāliju un nedzert vīnu – jūs ko?! Iegaumēju galvenās šķirnes un apņēmos katru vakaru pa kādai nodegustēt – šī programma godam arī tika izpildīta. Katrs ir dzirdējis par Toskānas vīnu karali Chianti, bet tam, izrādās, ir virkne ne mazāk ievērojamu novadnieku. Nosaukumi vien skan kā mūzika - Brunello di Montalcino, Vino Nobile di Montepulciano, Vernaccia di San Gimignano… Šķiet, katram miestam ir savs īpašais vīns, vai vismaz tā varietāte, nemaz nerunājot par vīna darītavām. Un tā nu veikala plaukti lūst no vietējo vīnu piedāvājuma – lai ar to tiktu skaidrībā nekāda mūža un veselības nepietiks. Man vislabāk gāja pie sirds sarkanais Vino Nobile, bet Ingrida novērtēja Vin Santo – no pažāvētām vīnogām ražotu saldu deserta vīnu dzintara krāsā.

Ne mazāk sarežģīta kā vīna izvēle Itālijā ir saldējuma pirkšana. Aizmirsti iepakotā saldējuma pagrābšanu no lielveikala vitrīnas – te viss ir nopietnāk! Kad esi atradis tirgotavu sev pa prātam, jāizvēlas papīra trauciņš (ērtāks) vai vafeles konuss (garšīgāks) – lielāks vai mazāks, atkarībā cik saldējuma bumbas vēlies. Tad sarežģītākā izvēle – kādas garšas no vismaz 10 iespējamām. Jau par sevi vien tikt skaidrībā ir grūti, kur nu vēl par trīs cilvēkiem, kuri ir tikpat apjukuši… Nē, saldējuma pirkšana nav vieglākā nodarbe Itālijā.

Izmetuši līkumu pa vecpilsētu un tikuši galā ar saldējumu dodamies apskatīt vietējo svētvietu – Jeruzalemi San Vivaldo kalnā. Kā vēlāk noskaidroju, tā ir ievērojama valsts nozīmes svētvieta. Kādreiz par tās apmeklēšanu pāvests pat atlaidis grēkus, bet pašlaik tās ir ne visai izskatīgas kapelas mežā un klosteris – tieši tā mūki 16. gadsimtā nolēmuši te uzcelt vietējo „Jeruzalemi”, lai ticīgajiem nebūtu jākāto līdz īstajai, kuru tobrīd bija sagrābuši turki (un pie viena iekasētu svētceļnieku līdzpaņemto naudu). Katra kapela veltīta kādam no krustaceļa posmiem ar attiecīgiem bareljefiem iekšpusē. Vakarpusē kapelas jau bija slēgtas (izņemot vienu ar atlauztām durvīm), varējām tikai pastaigāt starp tām un apbrīnot, kā klostera dārzā mūks laista ģerānijas. Pats svētais Vivaldo, kā vārdā nosaukts kalns un kādēļ te vispār ir svētvieta, dzīvojis 13. gadsimta beigās un arī bijis baigais kēkss – notriecis visu mantoto naudu un tad pievērsies Dievam, 20 gadus nodzīvojis mežā, koka dobumā. Pēc viņa nāves svētceļnieki koku piecu gadu laikā noplēsa pa tīro, pa skaidiņai vien - relikvijai.

Pirms došanās mājup vēl nolemjam izmest līkumu līdz netālajam ciemam Castelfalfi. Ja jau „castel”, tad tur jābūt arī pilij – un tā arī ir. Protams, kalna galā, no kurienes paveras kārtējais brīnišķīgais skats uz Toskānas laukiem, ko rietošā saule iekrāso sārti zeltainā gaismā. Pats ciems ap pili kluss, gandrīz kā izmiris – pat aiz logiem nemana dzīvību, kaut televizoru kāds skatītos. Sajūta tāda, it kā būtu ieklīduši slēgtā muzejā. Viss tīrs, sakopts (to novērtējam vēlāk, kad ir redzēta Florence un it īpaši – Roma), pat katram kokam piestiprināta plāksnīte ar inventāra numuru. Ieeju vecpilsētā sargā varenu izmēru platāna. Toties paskaļa drūzma valda ciema restorānā – laikam jau visi iedzīvotāji sapulcējušies tajā.