Dienviditālija – no Romas līdz Tropea
|
Sandra Tanne
|
Rīga-Viļņa-Roma-Terračīna-Vezuvs-Pompejas-Sorento-Kapri-Amalfi-Maratea-Pizzo-Tropea
27.septembris
Izkāpjot no lidmašīnas Romā, sajūtu vasaras silto gaisu. Ir tik patīkami no Latvijas rudens atgriezties atpakaļ vasarā! Šoreiz ceļš vedīs pa Itālijas zābaku uz leju, uz dienvidiem no Romas. Man ir palaimējies pievienoties domubiedru grupiņai 16 cilvēku sastāvā, ar kuriem kopā apceļosim Dienviditāliju un Sicīliju. Romas lidostā mūs sagaida mūsu kolosālie šoferīši un brauciena organizētāji Māris un Aigars ar saviem busiņiem. Sadalāmies pa 8 cilvēkiem katrā busiņā un brauciens var sākties! Līkumojot pa Itālijas ceļiem, baudot skatus aiz loga, iepazīstot klātienē ceļabiedrus, ar kuriem būsim kopā turpmākās divas nedēļas, esam nonākuši pie Albano ezera. Apstājamies izlocīt kājas un izbaudīt skaistos skatus. Nopērkam dārgas, bet ļoti garšīgas vīnogas, (3 €/kg). Cena gan nedaudz pārsteidz, bet tāda nu ir Itālija. Nepierasti, ka ārā ir tik karsti, īsta vasara. Vēlāk piestājam pārtikas veikalā, kur cita starpā nopērkam turpmākā ceļojuma neatņemamo sastāvdaļu – vīnu. Izrādās, ka pavisam labu vīnu te var nopirkt tetrapakās – viens litrs maksā 1.4 €. Visa ceļojuma laikā lētākais tetrapaku vīns maksāja 0.60 €, bet dārgākais nepārsniedz 2 €. Braucam pa seno Via Appia – ceļš ir pilnīgi taisns, bez līkumiem. Vakarpusē esam nonākuši Terračīnā, kur peldamies Tirēnu jūrā – ūdens fantastiski silts, mūs priecē baltu smilšu pludmale. Turpmāko divu nedēļu laikā peldēsimies katru dienu un pat vairākas reizes dienā. Mūsu pirmās naktsmājas ir kempingā Barchi, kas atrodas pie jūras nedaudz aiz Terračīnas (http://www.campingbarchi.it/). Katra kempinga mājiņa ir aprīkota ar virtuvi, dušu, tualeti. Vakarā nolemjam uzbraukt blakus esošajā Santandželo kalnā (227 m v.j.l.), kur atrodas Jupitera templis (4.gs. p.m.ē.). Kaut arī esam kopā tikai 8 cilvēki, tomēr iekļūstam templī par grupas cenu(4 €), kaut arī grupa sākas no 10 cilvēkiem. No kalna paveras elpu aizraujošs skats uz Terračīnu un jūru. Arī drupas ir iespaidīgas.
Vakariņu laikā notiek iepazīšanās – katrs dažos vārdos pastāsta par sevi. Izrādās, ka ceļoju kopā ar fantastiskiem, interesantiem, dzīvesgudriem, inteliģentiem cilvēkiem!
28.09. (svētdiena) Šodien dosimies tālāk uz dienvidiem – ceļš līkumo gar jūru, visapkārt ir gleznaini kalni. Ceļa malās redzam daudz siltumnīcu – nez ko gan Itālijā audzē, ja nepieciešamas siltumnīcas? Varbūt tās pasargā no karstās saules vasarā? Tuvojamies Neapolei, kurā nav paredzēts apstāties un braukt iekšā. Izbraucam caur Neapoles nomali. Ceļš vijas kalnā – jo augstāk, jo skaistāki skati uz Neapoli un jūru. Pamazām tuvojamies Vezuvam, kas vainojams Pompeju bojā ejā. Tālāk mūs ar savu busiņu nelaiž, nākas pārsēsties vietējos, ļoti sagrabējušos busiņos, kas par 1 € uzved līdz takas sākumam uz Vezuvu. Ieejas maksa Vezuva parkā ir 10 €. Pa serpentīnu taku kāpjam augšā pie krātera. Visapkārt ir lavas izdedži. Vezuva virsotne paceļas 1280 m v.j.l. Vezuva krāteris ir milzīgs un iespaidīgs! Šur tur no krātera kūp dūmi. Krāterim pa vienu pusi var noiet garām, pats krāteris ir nožogots ar sētu.
No Vezuva paveras panorāmas skats uz lejā esošo Neapoli un jūru. Neapole ir tik milzīga!!!
Negribas pat domāt, kas notiktu, ja Vezuvs pēkšņi izvirstu... Apavi no lavas putekļiem ir kļuvuši pelēki. Noteikti ērtāk būtu šeit doties ar slēgtiem apaviem, kaut arī viens otrs veica šo ceļu sandalēs. Vezuvā bija nedaudz vēsāks un stipri vējains, tāpēc prasījās jaku un šallīti ap kaklu.
Tālāk dodamies uz Pompejām - seno pilsētu, kuru mūsu ēras 79.gadā apraka vulkāna izvirdums un tā 20 metru zem lavas kārtas atradās daudzus gadsimtus. No 20 000 Pompeju iedzīvotājiem ēkās un uz ielām bojā gāja apmēram 2000 cilvēku. 79. gada 24. augustā neilgi pēc pusnakts izvirda Vezuvs, kas daudzus gadsimtus tika uzskatīts par izdzisušu un tā nogāzes bija pārvērstas brīnišķīgos un milzīgos vīna dārzos. Liesmas esot sniegušās augstu debesīs, bet Pompeju pārklāja milzīgs, melns vulkānisko pelnu mākonis. Sajaucoties ar lietus mākoņiem, pelni nolaidās pār pilsētu. Ieejas maksa Pompejās – 11 €. Pompeju teritorija ir milzīga - ielas, šķērsielas, laukumi, ja labi gribētu, varētu pat apmaldīties. Viss tik labi saglabājies! Pastaigājoties pa seno bruģi, ielūkojoties pagalmiņos, laukumos, laiks paskrien ātri.
Tālāk dodamies uz uz Sorento pussalu, kas ir populārs kūrorts, kurš iekārtojies uz stāvas klinšu sienas, ko krāšņo olīvkoku un citrusu plantācijas. Apstājamies nelielai fotopauzei pie vakarīgās Sorento pilsētas. Debesis virs jūras rietošās saules staros iekrāsojušās sarkanīgas. Tad iejūkam Sorento šaurajās un sastrēgumu pilnajās ieliņās, kur vērojam trako itāļu braukšanas stilu un neiztrūkstošos motorollerus.
Nakšņojam kempingā aiz Sorento – Nettuno (http://www.villaggionettuno.it/), kas atrodas Nerano līcī. Kempings iekārtojies uz klints jūras malā, mājiņas atrodas dažādos augstumos, no vienas pie otras un arī līdz jūrai var nokļūt pa trepēm.
29.09. (pirmdiena) Rītu sākam ar peldēšanos jūrā pirms saullēkta. Nekad iepriekš neesmu sagaidījusi saullēktu, peldoties jūrā. Skatāmies, kā kalnus izgaismo uzlecošās saules stari. Un tad jau no klints jūras krastā arī mums parādās saulīte.
Šodien paredzēts doties uz Kapri salu. Mums ļoti paveicās, jo kempinga administrācija par 35 € piedāvāja tieši no kempinga ar kuģīti braucienu līdz Kapri salai un arī vēl stundas ekskursiju apkārt salai. Nevajadzēja tērēt laiku, lai nokļūtu Sorento un no turienes dotos uz Kapri. Kuģīša kapteinis Antonio visus aicina uz kuģīša, lai dotos ceļā.
Kapri sala – tiek uzskatīta par vienu no slavenākajām un greznākajām pasaules salām. Tā ir vulkāniskas izcelsmes sala ar krāšņām ainavām un vienreizējām pludmalēm, kur savas rezidences slēja jau Romas imperatori. Iebraucam Marina Picolo jeb Mazajā ostā. Lai arī salu dēvē vienā vārdā par Kapri, patiesībā tās ir divas salas – Austrumu salu sauc Kapri (tā arī dēvē šīs abas salas kopā), bet Rietumu – par Anakapri. No ostas kursē autobusi un taksometri – kabrioleti. Tā kā laika ir daudz un saulīte ripo pa zemes virsu, tad es pievienojos kājāmgājēju grupiņai. Dodamies ar kājām uz Sanmikelu. Skati pa ceļam ir fantastiski, ejam nesteidzīgi – baudot apkārtni un fotografējot.
Redzami citronu, laima koki ar augļiem, granātābolu koki. Sanmikela atrodas salas Anakapri daļā augstu kalnā jūras malā. Tālāk pa Via Monte Solaro sākam kāpienu Kapri salas augstākajā kalnā. Pa ceļam baudām skaistos skatus uz jūru un Anakapri pilsētiņu. Zemē mētājas tādi kā eži – izrādās tie ir ēdamie kastaņi! Zied alpu vijolītes. Izbaudot kāpienu, bez īpašas piepūles un steigas sasniedzam Monte Solaro kalnu. No 589 metrus augstās Monte Solaro kalna virsotnes paveras reibinošs skats – redzama visa Kapri sala un Faraglione klintis, kas paceļas no jūras! Tālumā redzama arī Itālijas Sorento pussala. Apsēžamies uz soliņiem un, izbaudot burvīgo panorāmu, apēdam līdzpaņemtās maizītes. Monte Solaro kalna kafejnīcā nobaudu pirmo itāļu gelato (saldējumu)– 3 €. Lejā nobraucam ar pacēlāju bez maksas – vajag tikai pārliecinoši iet un sēsties pacēlājā. Tālāk seko nebeidzams kāpiens uz leju pa trepēm. Baudot gleznainos skatus, kāpjam un kāpjam lejā, kamēr kājas jau sāk jaukt soļus. Nonākam Kapri pilsētā. Tās sirds ir Piazza Umberto, ko vietējie dēvē par La Piazzetta – tas ir plašs laukums, kuru ieskauj veikali un kafejnīcas, kā arī San Stefano baznīca. Dodamies atpakaļ uz Marina Picolo, kur izbaudām peldi siltajā Tirēnu jūrā, jo mēs taču esam to pelnījuši! (Kopā pa Kapri salu esam nogājuši nedaudz vairāk par 12 km.) Tālāk seko brauciens apkārt salai – piebraucam pie Zaļās grotas, pa gabalu redzam Zilo grotu, kurā iekšā nebraucam. Vēl kuģīša kapteinis mums pastāsta un parāda Balto grotu, klinti, kas atgādina ziloni, dabiski izveidojošos arku un citas interesantas vietas. Uz milzu akmens cilvēka skulptūra sveicina un pavada visus, kas ierodas Kapri salā. Pirms izbraukšanas caur Faraglione klints arku, mūsu kapteinis paziņo, ka visiem, kas iemīlējušies, tagad esot jānoskūpsta vienam otru, tā esot garantija mūžīgai mīlestībai.
30.09. (otrdiena) Šodien turpināsim ceļu gar Amalfi piekrasti (Costiera Amalfitana) – jūras piekrastes joslu Sorento pussalas dienvidu daļā no Pozitano līdz pat Vietri sul Mare. Tā ir slavena ar savu izroboto krastmalu, gleznainām pilsētiņām, brīnišķīgām pludmalēm un dabasskatu dažādību un ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā. „Ceļš ar 1000 līkumiem” apliecas ap augstām klintīm, vijas starp aizām, garām olīvkoku un citronkoku audzēm, ciematiem ar balti krāsotiem namiem, ne mirkli neizlaižot no redzesloka dzirkstoši zilo jūru tālu lejā. Jāpiebilst, ka vietējie pa šiem mazajiem kalnu ceļiem traucas neiedomājami veikli, pat lielie autobusi, šaurajos līkumos taurējot, samainās ātri. Arī mūsu šoferīši lieliski tiek galā ar šauro un līkumoto ceļu. Mums ir sarunāts, ka, ja kādam ir vēlme apstāties skaistā vietā fotopauzei, tad jādod ziņa un pie pirmās iespējas apstāsimies. Tā ik pa laikam apstājamies, lai ar acīm un fotoaparātiem iemūžinātu skaistos skatus.
Nogaršoju izslavēto Amalfi svaigi spiesto citronu sulu, kas man tomēr izrādās pārāk skāba... Kurš nav bijis Amalfi, tas nepazīst Itāliju, sacījis kāds šīs zemes labs zinātājs, un viņam var piekrist. Brauciens pa Amalfi klinšainās piekrastes serpentīnveida ceļu, kas saista ostas pilsētas Sorento un Salerno, tiešām ir īsts baudījums.
Apstājamies Amalfi pilsētiņā, kas ir neliela, šarmanta piekrastes pilsētiņa, kas izvietojusies dziļas aizas vidū Monte Cerrato kalna pakājē. Visa pilsēta iekļauta UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā. Interesanta ir iekļūšana pilsētiņas centrā no pludmales – pa līkumotiem tuneļiem, kur es sāku šaubīties, vai tiešām ejam pareizi. Ievērojamākais apskates objekts ir Sv. Andreja katedrāle (11.gs) (3 €).
Katedrāle ir skaista no ārpuses, ar iespaidīgām bronzas durvīm, apskates vērta ir arī tās iekšpuse. Katedrālē atrodas pagalmiņš ar 120 marmora kolonām, kas veido arkas. Aplūkojami arī katedrāles dārgumi – trauki u.c. relikvijas. Grezna ir mitra (garīdznieka galvassega), izšūta ar zeltu, rotāta ar dārgakmeņiem un 19 000 pērlēm. Amalfi nobaudu bezgala garšīgu pistāciju saldējumu (4.5 €). Tālāk pabraucam nedaudz uz priekšu līdz Maiori pilsētiņai (mūsu mēlē labāk skan – MajoriJ), kur nopeldamies publiskajā pludmalē. Pludmalē nav dušu, taču pamanām ceļa malā kādu vietējo, kurš ar šļūteni mazgā savus zvejas tīklus. Pa vienam pieskrienam un palūdzam, lai pagriež uz mums savu šļūteni un esam noskalojušies.:)))
Aiz Salerno izbraucam uz bāņa, un tālāk ceļš ved prom no jūras, līkumojot pa Apenīniem. Kampāniju ir nomainījusi Bazilikata. Vakarpusē sasniedzam Maratea pilsētiņu, kurai pāri 624 metrus augstajā San Biagio kalnā slejas 22 metrus augstā Kristus statuja – Redeemer (Cristo Redentore di Maratea). Kā vēsta Google, tad šī statuja ir 5.augstākā Eiropā un 18.-pasaulē.
Skats no kalna ir iespaidīgs, un to vēl pastiprina nesen norietējušās saules iekrāsotās sārtās debesis. Mūsu naktsmājas ir Scalea kempingā La pantera Rosa (http://www.panterarosa.org/EN/index.asp).
01.10. (trešdiena) Rīts, kā jau ierasts, sākas ar peldi, sagaidot saullēktu. Šoreiz saulīte parādās sauszemē aiz kokiem. Pēc brokastīm vēl nedaudz izbaudām silto jūru un sauli. Mūsu pirmā pieturvieta šodien ir Pizzo – gleznaina Kalabrijas pilsētiņa jūras malā, uzcelta uz stāvas klints.
Tur savulaik apmeties Cicerons un Sv. Pēteris ceļā uz Romu. Lai nokļūtu vecpilsētā, ejam cauri pagalmiem, šaurām, romantiskām ieliņām. Pizzo pilsētiņas lepnums ir trifeļu saldējums Tartufo (4 €), kas nekur citur nav nobaudāms, jo Pizzo pilsētiņai pieder šī saldējuma patents. Saldējums parasti sastāv no divu saldējumu veidiem, pildīts ar šokolādes riekstu krēmu, pārkaisīts ar kakao, riekstiem vai ko citu.
Saldējums ir garšīgs, bet arī ļoti salds. Ja godīgi, tad man pistāciju saldējums garšoja labāk. Apskates vērta ir Murata pils (15.gs.), kurā 1815.gadā ticis nošauts Neapoles karalis Murats, kurš, kā izrādās, ir bijis Napoleona svainis.
Mūsu šīs dienas galamērķis ir Tropea, ko dēvē par Kalabrijas pērli – viena skaistākajām pilsētiņām, kas iekārtojusies uz klintsraga. Tropea tiek dēvēta par pludmaļu galvaspilsētu, jo slavena ar baltajām smilšu pludmalēm.
Mūsu kempings Mare Grande atrodas pie jūras Tropea pilsētiņas pakājē (http://www.maregrande.it/en/index.htm). Neliels kāpiens pa trepēm, un esam Tropea pilsētiņas skatu laukumā, no kura paveras panorāmas skats uz jūru. Tālumā redzamas Aeolu vulkāniskās salas. Nesteidzīgi ienirstam vecpilsētas šaurajās ieliņās, kur mūs vilina dažādi veikaliņi, suvenīru tirgotavas. Kad atgriežamies skatu laukumā, saule jau ir pavisam zemu un jūra un debesis iekrāsojušās sārtas. Apsēžamies uz soliņa ar skatu uz jūru un izbaudām fantastisku saulrietu. Saule pazūd jūrā aiz vienas no Aeolu salām.
Šis ir mūsu pēdējais vakars Dienviditālijā. Rīt būsim jau Sicīlijā – par to sekos nākamais apraksts.
