Newborn. Jaundzimusī valsts Kosova un tās galvaspilsēta Priština (Mans Kosovas ceļojums, 1. daļa).

Pēteris Vēciņš 02.10.2014 43 min lasīšanai 91 foto

Sveicināti atkal! Pēc palielas pauzes esmu saņēmies un nolēmu turpinat savus aprakstus par maniem ceļojumiem. Iepriekšējie mani stāsti bija veltīti Maķedonijai, kurā pabiju pagājušajā rudenī. Šo pavasar nolēmu turpināt savu Balkānu tūri un tā sacīt aizkrāsot baltos plankumus manā ceļojumu kartē. Maijā pabiju vēlreiz Maķedonijā un apceļoju tās centrālo, un austrumu daļu kuru nepaspēju apskatīties rudenī. Maķedonijas ceļojumu aprakstus gan turpināšu nedaudz vēlāk, tagad uzdrukāšu dažas rindas par šī ceļojuma otro daļu, kuras ietvaros apceļoju Maķedonijas kaimiņzemi Kosovu.

Ierodamies Kosovā.

Un tātad! Ir maija vidus un Skopjes lidostā esmu sagaidījis savus ceļa biedrus ar kuriem došos uz Kosovu. No lidostas dodamies apskatīt Matkas kanjonu netālu no Skopjes, bet vakaru pavadām baudot Skopjes vakara dzīvi tās vecpilsētas ieliņās un krodziņos. Par Skopji šoreiz nestāstīšu, jo tai jau esmu veltījis savu rakstu „Skopje pilsēta ar ambīcijām”, kuru esmu publicējis jau iepriekš. Šodienas stāsts būs veltīts Kosovai un tā pirmajā daļā stāstīšu par ceļojumu līdz tās galvaspilsētai Prištinai un pašu Prištinu. Pa ceļam salīdzinoši saudzīgi pieskāršos arī vēsturiskām tēmām. Saudzīgi tādēļ, ka pēdējo gadu vēstures notikumi šajā zemē ir noritējuši visai smagi un dažādi ļaudis, gan pašā Kosovā, gan ārpus tās šos notikumus iterpretē visai atšķirīgi.

Nākamajā rītā pametam Skopji un dodamies jau Kosovas virzienā. Patiesībā Maķedonijas un Kosovas robeža atrodas pavisam netālu, tikai kādus 15 kilometrus uz ziemeļiem no Skopjes. Nepaiet ne pusstunda, kā esam nonākuši robežas pārejas punktā. Pirmais kas pārsteidz, šeit nav rindas, kā daudzviet citur uz robežām. Robežsardzes un muitas dienesti strādā ļoti operatīvi, gan Maķedoniešu, gan Kosovas pusē. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka muitnieki par mums neizrādīja nekādu interesi un pat nepārbaudīja mūsu auto bagāžas nodalījumu. Pajautāja kurp dodamies un vēršoties pret mani apvaicājās vai es turp dodos darba darīšanās. Sapratu, ka sākotnēji viņiem šķita, ka esmu kāds no miera uzturēšanās spēku darbiniekiem, kurš atgriežas no brīvdienām.

Pirms iebraukšanas Kosovā viens no robežas šķērsošanas punkta darbiniekiem pabrīdina lai mēs uzmanamies no ātruma kontroles radariem, kuri te esot ik uz soļa. Protams neiet runa par stacionārajiem, bet par policijas ekipāžām, kuras kontrolē ātrumu apdzīvotās vietās.

Kačanika (Kaçanik).

Tā nu sākam ripot pa Kosovas teritoriju. Garām slīd jau Kosovas kalni un ceļš ved pa upes ielejas gultni. Šķērsojam tiltu un sākas ciems. Un te nu pirmā tikšanās ar policiju! Nasks albāņu vīrelis izlec no auto un apstopē mūs. Ātrumu it kā neesmu pārsniedzis! Izrādās, ka es kā pastāvīgs Apvienotās Karalistes iedzīvotājs, kurā gaismas automašīnai dienas laikā nav jāieslēdz esmu aizmirsis tās ieslēgt Kosovā, kur tas ir jadara, kā lielākajā daļā citās Eiropas valstīs. Sāku jau stāstīt, ka dzīvoju valstī kur gaisman dienas laikā nav jālieto un tādēļ esmu tās aizmirsis ieslēgt, un ka eiro man pa rokai arī vēl nav, jo neesmu tos vēl iemainījis (apritē esošā naudas vienība Kosovā ir eiro). Policists saka- stop! Dont worry (neuztraucies)! Es no jums naudu vēl neprasu! Es vēlos jūs tikai pabrīdināt, ka Kosovā auto gaismām jābūt ieslēgtām arī dienas laikā un ja jūs apturēs kaut kur citur, tad iespējams jums tomēr nāksies samaksāt sodu 30 eiro apmērā.

Ok! Paldies par informaciju! Atvadāmies no laipnās policijas ekipāžas un turpinām ceļu. Esam ieradušies pirmajā lielākajā apdzīvotajā vietā Kosovā, aiz robežas ar Maķedoniju. Tā ir neliela pilsētiņa Kačanika. Patiesībā maģistrālais ceļš ved garām tās centrālajai daļai, bet mēs nolemjam nogriesties no tā un iebraukt centrā, kur ceram atrast kādu bankomātu kurā iegūt nedaudz eiro. Pilsēta nav liela un tās centrs atrodas tikai kādu pus kilometru sāņus no maģistrālā ceļa. Pilsētu šķērso upīte pa kuras ieleju mēs sekojam jau no robežas.

Šeit upes krastā arī noparkojam auto un izmetam nelielu loku pa pilsētas centru. Upes pretējā krastā atrodas sena cietokšņa mūri, bet pašā pilsētas centrā atrodas galvenā tās mošeja, kuru ielenc tirgus un veikaliņu pārblīvēti kvartāli. Šeit arī atrodam bankomātu. Patiesībā nedaudz šaubījos vai šādā provinces pilsētelē tādu vispār būs iespējams atrast, bet izrādās ka tādu te ir pat vairāki. Atgriežoties pie upes pamanām vairākus vīrus, kuri rūpīgi uzkopj krasta promenādi un lasa atkritumus no pašas upītes.

Patiesībā agrāk bieži biju dzirdējis un lasījis par katastrofālu bardaku-netīrību Kosovas un Albānijas pilsetās, un bija izveidojies tāds kā stereotips, ka tā tas arī ir. Tagad braucot jau cauri pirmajām apdzīvotajām vietām secinu, ka situācija nemaz nav tik kritiska. Jā, dažviet patiešām var manīt pamatīgu bardaku, bet tajā pat laikā var manīt, ka vairāki pagalmi un ceļa nomales ir salīdzinoši labi uzkoptas. Bieži var redzēt vietējos iedzīvotājus, kuri savāc atkritumus un lasa plastmasa pudeles gar ceļa malām. Arī šeit Kačanikā redzam, ka vietējā pašvaldība ir sākusi kaut ko darīt atkritumu problēmas risināšanai un uzkopj pilsētu. Vēlāk runājot par šo tēmu uzzināju, ka pēdējo gadu laikā Kosovā valstiskā mērogā tiekot daudz darīts lai sakoptu vidi un veidotu labāku priekštatu par valsti. Izrādās, ka valsts un pašvaldību organizācijas tiek iesaistītas dažādos projektos, kas saistīti ar vides problēmu risināšanu. Viena nozīmīgām lietām ir tas, ka tiek organizēta iepakojamā materiāla otreizējā pārstrāde un lielā daļā pilsētu ir izveidoti plastikāta un stikla pudeļu uzpirkšanas punkti. Ceļojot pa Kosovu turpmāk vairākkārt pamanījām, ka nabadzīgāki ļaudis nodarbojās ar pudeļu savākšanu un nodošanu. Zinu ka Vācijā, Skandināvijas valstīs un arī mūsu kaimiņos Igaunijā arī tiek organizēta tukšās taras uzpirkšana, un tukšas plastmasas pudeles gar ceļa malām nemetājās. Toties mūsu pašu Latvijā šī lieta šķiet vēl jo projām nav aktuāla un vēl mazāk tā ir aktuāla Apvienotajā Karalistē, kur problēmas ar atkritumiem un tīrību ar katru gadu pieaug.

Pie eiro esam tikuši, pie reizes kaut ko nopirkuši vietējā supermārketā un varam turpināt ceļu uz Prištinu. Nākamā pilsēta pa ceļam seko ir Ferizaji jeb Uroševaca (Kā to dēvē serbi). Patiesībā ja brauksiet pa Kosovu bieži saskarsieties ar faktu, ka pilsetām šeit ir divi nosaukumi. Viens nosaukums ir, kā to dēvē albāņi, bet otrs, kā devē serbi. Protams ir arī pilsētas kuras abās valodās skan vienādi vai līdzīgi. Arī uz ceļa norādēm apdzīvotās viets ir uzrakstītas abās valodās, bet bieži serbu un retāk albāņu uzraksti ir aizkrāsoti, dažkārt pat ar uguni izdedzināti. Šķiet ka pagaidām ceļazīmju bojāšana ir vienīgais fakts, kas liecina par albāņu un serbu savstarpējo attiecību problēmām. Par šīm problēmām gan parunāsim nedaudz vēlāk.

Ferizaji (Uroševaca).

Tuvojoties nākamajai pilsētai Ferizaji gar ceļa malām pamanām vairākas jaunbūves. Lielākoties tiek būvētas dažādas noliktavas un saimnieciskās ēkas. Rodas tāds iespaids, ka šeit notiek kaut kāds „ekonomiskais bums” un visi kaut ko būvē! Šeit īpaši jāizceļ degvielas uzpildes stacijas! To skaits šeit ir fantastisks! Šķiet ,ka uz katru ceļa kilometru ir pa degvielas uzpildes stacijai. Labi jau labi, ja ne gluži uz kilometru, tad uz diviem būs gan, bet pašās apdzīvotajās vietās tās var būt pat vairākas uz vienu kilometru distances. Starp citu, laikam degvielas cena Kosovā ir viena no zemakajām Eiropā un tā svārstās no 1.10 līdz 1.20 eiro par litru.

Nonākam līdz Ferizaji pilsētai un nogriežamies tās centra virzienā. Šeit pilsētas centrā esam nolēmuši ieturēt nelielu tējas pauzi. Atrodam stāvvietu, kurā tiek mazgātas automašīnas un nolemju, ka pa to laiku kamēr staigāsim pa centru un dzersim tēju jaunieši varētu nomazgāt mūsu auto, kurš pēc kārtīgām ekskursijām Maļedonijas laukos ir maigi sakot netīrs. Pajautāju cik tas maksās. Jaunietis saka, ka tas būs 2.50 eiro. Ok! Aiziet!

Tepat pretī pāri dzelzceļam arī atrodas pats pilsētas centrs. Pati Ferizaji ne ar ko īpašu neizceļas un izteikta vēsturiskā centra šeit nav. Pilsetas apbūve pamatā sastāv no ēkām, kuras tapušas vienotās Dienvidslāvijas laikā un pa starpu tām tiek būvetas jaunas ēkas. Jaunbūvju skaits ir pārsteidzošs.Taisnibas labad gan jāpiebilst, ka daļa no šīm būvēm ir iesāktas un to būvniecība ir apturēta vai nu naudas trūkuma vai nu kādu juridisku iemeslu dēļ. Skats kopumā ir visai haotisks. Škiet, ka būvju īpašnieks sāk būvet ēku un vēl īsti nav nolēmis kas tajā atradīsies. Tad viņam beidzas nauda un celtniecība tiek apturēta. Vēlāk nauda parādās un celtniecības darbi atkal norit līdz mirklim, kad atkal beidzas nauda un tā beidzas visai bieži, jo būvju īpašnieku ambīcijas biežāk ir apjomīgas un pieaugošas, kas izpaužās ēku lielumā un telpu plašumos (ģimenes mājai Kosovā visbiežāk ir vismaz 3 stāvi, bet dažkārt pat četri un pieci). Šeit un arī turpmāk ceļojot pa Kosovu bieži var manīt ēkas, kuru celtniecība nav pabeigta, bet to pirmajos stāvos jau atrodas veikali, auto servisi un dažādas darbnīcas. Tajā pat laikā augšējie stāvi ir tukši vai tajos daudz maz ir izbūvētas pāris istabas, bet pārējā ēka stāv bez logiem. Pie fasāžu apdares ir nonākušas labākajā gadījumā aptuveni 30% no šīm jaunbūvēm.

Šķērsojam dzelzceļu un iezmetam pavisam nelielu loku pa Ferizaji centrālo daļu. Kā jau teicu šeit nav izteikta vēsturiskā centra toties pašā centrā nelielā skverā brālīgi viena otrai blakus atrodas Ferizaji centrālā mošeja un pareizticīgo katedrāle. Jā, jocīgi! Ņemot vērā iepriekš iegūto informāciju par etniski reliģiskiem konfliktiem un karu Kosovā, tagad raugoties uz šīm divām brālīgi blakus stāvošajām reliģiskajām celtnēm rodas jautājums! Vai pa tiešām šo divu reliģiju pārstāvji viens otru šeit ir slapkavojuši un pakļāvuši genocīdam. Ja tā, tad kāpēc abas šīs ēkas ir veselas un nav izpostītas.

Malkojot tēju nelielā kafetērijā skvērā pie katedrāles un mošejas pārmijam pāris vārdus ar tās saimnieku Arkanu. Arkans īsumā pastāsta mums, ka ne visi albāņi kā tas bieži tiek uzskatīts ir musulmaņi un ne visi serbi ir pareizicīgie. Patiesībā aptuveni 10-15% no Kosovas albāņiem ir kriestieši un aptuveni tik pat % no Kosovas serbiem piekopj musulmaņu tradīcijas un vispār vairāk kā 20% no iedzīvotājiem šeit nav reliģiozi, kurus it kā varētu pieskaitīt pie ateistiem. Jā, kara laikā Kosovas teritorijā cieta no vandālisma un tika sagrautas vairākas baznīcas un mošejas, bet lielākā daļa tomēr tika pasargātas no postījumiem un starptautiskajos preses izdevumos publicetos stāstus par baznīcu dedzināšanu Kosovā Arkans uzskata par nedaudz pārspīlētiem.

Labi! Par Kosovas konfliktiem un etniski reliģiozām nesaskaņām vēl parunāsim stāsta turpinājumā un tā otrajā daļā, kad dosimies uz Mitrovici Ziemeļkosovā, bet tagad dodamies uz savu auto un turpināsim savu ceļu līdz Gadimes alām. Nonākam stavvietā un skatos, ka mūsu auto ir ne tikai no ārpuses nomazgāts! Ir iztīrīts un izsūknets salons un pat riepas ievaskotas. Stāv kā jauns-un tas viss par 2.50 eiro!? Jautāju vēlreiz jauneklimm : cik man jāmaksā? Viņš atbild 2.50 eiro! Nedaudz apjūku un nodomāju, ka esmu pārklausījies! Jā! Par 2.50 eiro pilnu auto tīrīšanu diez vai varēsiet veikt kādā citā no Eiropas valstīm.

Gadimes alas.

Ok! Mūsu auto ir tīrs, kā jauns un varam turpināt ceļu. Pametam Ferizaji un braucam Prištinas virzienā. Jo tuvāk tuvojamies taj, jo jaunbūvju skaits gar ceļa malām pieaug. Vietām top pat veselas industriālās zonas. Jā iespaidīgi! Var manīt, ka Kosova izbauda īstu ekonomisko izrāvienu, jeb tā sacīt šeit laikam sākušies „treknie gadi”, kādus mums Latvijā solīja biedrs Kalvītis. Kā mums parasti teica Šlesera kungs „ es jums pateikšu tikai vienu”, tad es pateikšu to, ka atšķirībā no Latvijas treknajiem gadiem šeit vairāk tiek būvētas industriālas nozīmes ēkas nevis tikai dzīvojamās mājas un vasarnīcas.

Aiz Ferizaji uz maģistrāla ceļa norit vērienīgi remont darbi un drīz nonākam uz četru joslu automaģistrāles, kura uzbūveta pavisam nesen. Te gan saskaramies ar nelielu problēmu, jo uz šīs maģistrāles vēl nav uzstadītas ceļa norades uz apdzīvotām vietām, kuras atrodas pa labi un pa kreisi.

Cenšamies atrast norādi uz Gadiemes ciemu, kurā atrodas nākamais mūsu ieplānotais apskates objekts. Labi, ka biju izprintējis dažas foto kartes no „google earth” un sekojot tajās redzmajam sapratu, ka laiks pagriezties pa labi. Tā arī izdarām un pavisam drīz pēc pāris kilometriem nonākam ciemā, kur atrodas Gadimes alas. Pie ieejas alās uzbūvēta neliela administratīvā ēka, kurā atrodas kafejnīca un ieejas biļešu kase. Izrādās, ka iegādājoties biļetes mums pienākas savs gids, kurš mums nedaudz jāuzgaida, jo šodien ir visai noslogota diena. Šurpu dodas vairākas skolēnu grupas no Prištinas, un dažādām citām Kosovas pilsētām. Pēc kādām 15 minūtēm ierodas mūsu gide-jauna meitene vārdā Mailinda.

Mailinda runā ļoti labā angļu valodā un mums nav nekādu problēmu ar sazināšanos. Patiesībā šeit gribu piebilst, ka Kosovā nav īpašu problēmu ar valodām. Ļoti daudzi ļaudis šeit spēj sazināties angļu valodā un vēl vairāk ir tādu kuri labi pārzin vācu valodu. Daudzi zin arī itāļu, turku valodas un protams gandrīz visi vecākās paaudzes ļauis brīvi pārvalda serbu valodu. Ar krievu valodu gan šeit ir problēmas. Visa ceļojuma laikā nesatiku gandrīz nevienu, kurš varētu sazināties krieviski. Pat starp serbiem ar kuriem nācās sarunāties neviens krieviski tā īsti arī nerunāja un deva priekšroku angļu valodai neskatoties uz to, ka serbu valodai ir daudz kas kopīgs ar krievu valodu.

Seko neliela instrukcija par to kā jāuzvedās ekskursijas laikā alās. Protams, nedrīkst neko aiztikt un posīt. Apbēdina tikai fakts, ka pašās alās nav atļauts fotogrāfēt. Tātad atkal būs jāknipsē pa kluso nemanāmi. Alas tiešām iespaidīgas un nedaudz atšķirīgas no vairākām citām, kurās esmu pabijis iepriekš. Stalaktīti un stalagmīti, ļoti interesanti smalki kristāliski veidojumi. Dažādas formas iežu un kristāla veidojumi. Protams, ka seko stāstījums par alu veidošanos. Interesanti, ka alas šeit 1969. gadā atklājis kāds vīrs, kurš racis pamatus savai jaunajai ģimenes mājai.

Sekojoši tiek izrādīti interesantakie veidojumi, kuriem pat savi nosaukumi doti. Daudzi nosaukumi saistīti ar dažādiem albāņu nacionalajiem varoņiem tajā skaitā tiem kuri saistīti ar pavisam nesenajiem notikumiem Kosovā. Apskatām Skanderbega sirdi, talāk seko Kosovas kartes kontūras.

Tiek mums parādīts arī stalagmīts kurš agrāk atgādinājis paceltu roku ar diviem izslietim pirkstiem, kuri simbolizējuši starptautiski pazīstamo uzvaras (Victory) zīmi. Tagad vienu no pirkstiem kāds ir nolauzis un godīgi sakot nostājoties pretējā pusē šī roka mums rāda jau pavisam citu visā pasaulē vēl labāk zināmu zīmi (videjā pirksta zīmi-F..k)! Šeit arī seko neliels uzkrītošs komentārs no mūsu gides. Tā teikt šo pirkstu nolauzuši serbu vandāļi, kuri ne tikai šo vieidojumu vien esot apskādējuši. Droši vien, ja šīs alas atrastos serbu kontrolētā teritorijā, tad vietējie gidi stāstītu ka pirkstu nolauzuši albāņu vandāļi. Lūk arī šādi, varbūt salīdzinoši niecīgi, izpaužās Kosovas albāņu un serbu nesaskaņas.

Ekskursija pa alām ilgst aptuveni 45 minūtes. Noslēgumā atvadamies no mūsu gides un dodamies uz jau pieminēto kafejnīcu pie ieejas alās, kurā iztukšojam pāris kausu vietējā alus (Kosovā populārākā vietējā alus šķirne „Peja” kas nosaukts pilsētas vārdā, kurā tas tiek ražots) .

Ulpiana.

Pametam Gadimes ciemu un atgriežamies uz maģistrālā ceļa, kurš ved uz Prištinu. Pirms pašas Prištinas mēs atkal nogriežamies pa labi un sekojam Gračanicas pilsētiņas virzienā. Šeit pa ceļam vēlamies atrast vēl vienu mūsu ceļojuma plānos iekļautu objektu. Tā ir vēsturiskā pilsēta Ulpiana jeb precīzāk sakot vieta, kur arheologi ir uzgājuši vienu no senākajām un nozīmīgākajām senpilsētām Kosovā. Pēc kādiem nepilniem 5 kilometriem ceļmalā atrodas norāde uz šo arheoloģijas pieminekli. Nedaudz pārsteidz, ka šeit nav nevienas stāvvietas, kur atstāt auto un līdz objektam ved tikai neliels lauku celiņš jeb taciņa. Šķiet, ka šī vieta vēl nav pakļauta masveidīgiem tūrisu apmeklējumiem.

Nobraucam no ceļa un pametam auto lauka vidū. Tālāk dodamies kājām. Līdz pirmajai izrakumu vietai jānoiet kādi pāris simti metru. Tālāk seko vēlviena un jau nedaudz nopietnāka vieta, kurā veikti arheoloģiskie izrakumi. Izbrīnu izraisa tas, ka neviens šo vietu tā īsti neuzrauga. Blakus atrodas vientuļš namiņš un pāris konteineru, kuri acīmredzot kalpo kā bāzes vieta arheologiem par ko liecina uzraksti uz namiņa. Nevienas dzīvas dvēseles! Tieši tas kas vajadzīgs nelegālajiem arheologiem „racējiem”!

Tā nu mēs izmetam pāris loku pa šo arheoloģisko izrakumu teritoriju. Nevarētu teikt, ka te būtu redzams kaut kas megaiespaidīgs, bet dažviet pa kādam mūrim un senu ēku kontūrai var atrast. Atrodam arī pāris senu apbedījumu vietas par ko liecina sarkofāgu paliekas tajās. Te arī ievērojam, ka arheoloģiskie izpētes darbi šeit norit arī tagad (ne gluži dotajā mirklī, bet vispār).

Nedaudz pieskaroties vēsturei. Tiek minēts, ka šeit apdzīvota vieta jeb apmetne atradusies jau pirms mūsu ēras-dardāniešu un vēlāk arī ilīriešu laikos. Sekojoši, kad Mezija (mūsdienu Serbijas un Kosovas teritorijas nosaukums romiešu laikos) nokļūst Romas impērijas sastāvā, šeit tiek izvietots romiešu garnizons un tas vēlāk pārtop par pilsētu. Pilsēta nodēvēta par godu Romas imperatoram Markam Ulpijam Trajānam un saucās Ulpiana. Ilgstošu laiku Ulpiana kalpoja kā nozīmīgs tirdzniecības ceļu krustpunkts starp Egejas, Adrijas jūrām un Donavas upes ieleju. Pēc Romas imperatora Diokleitāna veiktās administratīvās reformas Ulpiana kļūst par jaunizveidotās provines Dardānijas galvaspilsētu un kalpo kā bīskapa rezidences vieta. 479. gadā pilsētu izpota goti, bet pēc 518. gadā notikušas zemestrīces pilsēta turpmāk izzūd no vēsturiskiem dokumentiem.

Ja reiz pie vēsturiskās tēmas esam pieskārušies, tad noteikti der pieminēt Dardānus, kuri šo vietu un Kosovu apdzīvoja jau krietnu laiku pirms romiešiem. Vēsturnieki uzskata ļaudis seit runājuši dardānu valodā, bet vēlāk dardāņi sašķēlušies mazākās etniskās grupār starp kurām lielākās bija frāķieši un ilīrieši. Savukārt ilīrieši tiek uzskatīti par mūsdienu albāņu priekštečiem. Tātad albāņu priekšteči šo teritoriju apdzīvoja jau pirms mūsu ēras un krietnu laiku pirms šeit ieradās romieši, un vēlāk slāvi. Šo faktu paturiet prātā, jo turpmāk tas noderēs izpētot Kosovas vēsturi un konfliktus. Starp citu romiešu senos rakstos jau figurē vietējo iedzīvotāju apzīmējumi- dardāni un vēlākos rakstos II g.s. albāni.

Pēc Romas impērijas sabrukuma kādu laiku Kosovas teritorija atrodas Bizantijas valdījumā. 6.g.s. Balkānos notiek masveidīga slāvu ekspansija, tajā skaitā slāvi ierodas arī mūsdienu Kosovas teritorijā. Sekojoši Balkānos izveidojas vairākas slāvu apmetnes un kopienas uz kuru bāzes pakāpeniski izveidojas vairākas nozīmīgas etniskas grupas starp kurām lielakās ir serbi un bulgāri. IX-XII g.s. bulgāru cari pakļauj gandrīz visus balkānus un izveido varenu Bulgārijas valsti. Tam seko vairāki kari starp Bulgāriju un Bizantiju. Ilgstošo karu rezultatā Bulgārija zaudē savu varenību un XII g.s. beigās sašķeļas mazākās valstīs-karalistēs. Viena no tām bija Raškas karaliste, kuras kontrolē vēlāk nonāk lielā daļa mūsdienu Kosovas teritorija. Tieši Raška kļūst par serbu nācijas un karaļvalsts šūpuli. Šajā laikā norit arī šķelšanās kristiešu baznīcā un serbi pieņem pareizticību, un tieši Kosovas un Metohijas teritorijās norisinas spilgtākie procesi saistībā ar serbu kristīšanu pareizticībā, un tieši Kosovā (Pejā) atradās pirmā serbu patriarha rezidence.

XIII g.s. izveidojas varena Serbijas karaliste. XIV g.s. serbu kontrolē nonāk visai plašas teritorijas starp Egejas un Adrijas jūrām , un tie kontrojēja mūsdienu Kosovas, Melnkalnes, Maķedonijas un lielu daļu Grieķijas teritorijas. Šajā laikā Kosova kļūst par tās ekonomisko, politisko un kultūras centru. Vairākās vietās tiek uzbūveti klosteri, bet Prištinā atradās Serbijas karaļa rezidence. Serbu valdīšana šajā reģionā ilgst aptuveni 100 gadus līdz 1389. gadam, kad norisinās slavenā kauja „Kauja pie Kosovo poļe (битва на Косовом поле)” pēc kuras Kosova uz vairākiem gadsimtiem nonāk turku sultānu valdījumā.

Kas šajā laika posmā pirms Kosova nonāk turku valdījumā notiek ar tautām, kuras šeit dzīvoja pirms slāvu ekspansijas? Par to informacija ir visai skopa. Vietējie ilīrieši-albāņi uz to brīdi pārsvarā pagānticīgie vai Romas baznīcas piekritēji ne labprāt pieņēma pareizticību un tika pakļauti represijām. Tiek uzskatīts, ka vietējos iedzīvotājus slāvi-serbi pakāpeniski izspieda uz dienvidiem Adrijas jūras piekrastes virzienā un uz tuvējo kalnu reģioniem. Rezultātā Kosovas pilsētās iedzīvotāji pamatā kļuva slāvi-serbi, bet grūti pieejamos kalnu reģionos apmetās albāņi. Manuprāt tieši šajā vēstures posmā arī ir meklējamas saknes mūsdienu Kosovas konfliktam.

Gračanica.

Labi! Par seno vēsturi esam parunājuši un tagad varam doties tālāk. Tepat, pāris kilometru attālumā atrodas Gračanicas pilsētiņa uz kuru mēs arī dodamies. Kas tad tāds īpašs šajā pilsētiņā ir? Droši vien jau esat šo to dzirdējušī par pavisam neseno kara darbību un reliģiozi etniskajiem konfliktiem Kosovā, kuru rezultātā sākotnēji albāņi, bet vēlāk serbi tika pakļauti represijām un genocīdam.

1999.gadā Kosovā ar starptautisku organizāciju atbalstu, lai novērstu turpmākus konfliktus un pasargātu serbus no vardarbības reģionos un pilsētās, kurās dzīvoja pārsvarā serbi tika izvietoti startautiskie miera uzturēšanas spēki(KFOR) un izveidotas vietējās serbu pašpārvaldes. Lielākais šāds reģions atrodas Kosovas ziemeļos pie Mitrovices pilsētas, bet pārējie reģioni ir nelieli anklāvi kuri izkaisīti pa visu Kosovu. Pārsvarā šie anklāvi sastāv no viena vai dažiem ciemiem un pilsētām, kā tas ir arī šeit Gračanicā. Te būtu vietā neliels pavisam nesenās vēstures izklāsts par Kosovas konfliktu, bet par to pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, kad dosimies uz Mitrovici Kosovas ziemeļos. Tagad šeit apskatīsim vienu no Kosovas serbu pareizticīgo klosteriem un ieturēsim tējas pauzi kādā no Gračanicas sebu kafejnīcām.

Iebraucot Gračanicā pirmajā acu uzmetienā pat šķiet, ka tā nav serbu apdzīvota pilsēta! Uz ielām redzam ļoti daudz čigānu tautības ļaudis. Kāds varbūt iebildīs, ka albāņi ir ļoti līdzīgi čigāniem. Teikšu tā, esmu pabijis vairākās balkānu valstīs un jau esmu iemācījies atšķirt vietējos no čigāniem. Daudzi albāņi patiešām arī ir nedaudz tumšāki kā balkānos dzīvojošie slāvi, bet tajā pat laikā lelākā daļa albāņu izskatās pavisam eiropeiski un uz pirmo acu uzmetienu nebūs iespējams atšķirt, kurš ir albānis un kurš serbs. Tāpat daudzi serbi, maķedonieši un citi slāvi bieži ir tumšāki un varētu padomāt, ka tie ir albāņi, jeb pat čigāni. Īsāk sakot vairākus gadsimtus dzīvojot kopējā teritorijā tautas šeit ir sajaukušās un izteiktas vizuālās atšķirības starp albāņiem un serbiem būs salīdzinoši grūti atrast. Toties čīgānus atpazīt būs krietni vieglāk.

Pilsētiņa nav liela. Tai cauri ved viena centrālā iela gar kuru arī ir izvietojušies visi tās svarīgākie objekti. Tajā skaitā ir arī haotiskt tirgus, kurš ir viens no retajiem tirgiem tuvējā apkārtnē, kurā iespējams nopirkt musulmaņiem aizliegto cūkgaļu. Sekojot pa šo ielu jau pa gabalu var manīt mūri uz kura isvietotas dzeloņdrātis. Sākotnēji varētu pat padomāt, ka aiz šī mūra atrodas cietums. Īstenībā šis mūris jeb žogs norobežo Gračanicas pareizticīgo klosteri. Kāpēc uz tā ir dzeloņdrātis? Tās tur tika uzstādītas 1999. gadā lai pasargātu pareizticīgo klosteri no albāņu- musulmaņu uzbrukumiem. Jā, bija tāds laiks, kad arī Gračanicu aplenca starptutisko miera spēku armija un centās nepieļaut etniskās un reliģiozās sadursmes. Tad arī šis klosteris tika pakļauts pastiprinātai apsardzei un lai vandāļi netiktu tajā tā teritorija tika apjozta ar dzeloņdrātīm un pie tā tika izvietoti vairāki militārie posteņi. Tagad pastāvīgo posteņu te vairs nav un par nemierīgo laiku atgādina tikai šīs dzeloņdrātis uz mūra. Ak jā! Pa retam pilsētā paralēli ar vairākām policijas ekipāžām var manīt kādu starptautisko miera spēku patruļas auto, bet retāk bruņutransporieri.

Atstājam auto pie klostera vārtiem, izvairāmies no bariņa čigānu, kuri ubago naudu un dodamies aplūkot klosteri. Pie tā vārtiem uzstādītas brīdinājuma zīmes, ka klostera teritorijā nedrīkst ienest ieročus un jābūt pienācīgi apģērbtiem. Atgādināšu, ka lielākajā daļā pareizticīgo klosteros un baznīcās visos Balkānos tiek stingri sekots lai apmeklētāji un tūristi ievērou dreskodu. Tātad nekādi mini, nekādi šorti un īsās piedurknes sieviešu blūzītēm. Protams, vēlams arī lakatiņš. Praktiski viss tas pats ir jāievēro ieejot mošejās. Tā kā esam ģērbušies atbilstoši baznīcas prasībām varam droši doties iekšā. Aiz vārtiem brīdinājuma zīmes par dreskodu un ieročiem vairākkārt atkārtojas un tajās parādās arī norāde, ka šeit nedrīkst fotogrāfēt.

Īsi par pašu klosteri. Tas sākotnēji šeit uzbūvēts 1321.gadā serbu valdnieka Stefana Milutina valdīšanas laikā neilgi pēc Kosovas nonākšanas Serbijas konrolē. Vienlaikus ar klosteri top arī Uspenskas katedrāle, kuru tagad redzam klostera teritorijas pašā centrā. Patiesībā katedrāle tika uzbūvēta uz senākas, 6.g.s. būvetas bizantiešu baznīcas pamatiem. Gračanicas klosteris dižās Serbijas laikos kalpoja kā viens no nozīmīgākajiem serbu pareizticīgās baznīcas centriem Kosovā. Arī vēlāk, kad Kosova nonāca Turcijas kontrolē šim klosterim ilgstošu laiku bija liela nozīme kristietības saglabāšanā Kosovas teritorijā. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka klosteris šajā laikā vairākkārt tika izpostīts. 1683. Gadā, pēc tam kad Vīnes aplenkuma laikā serbi nostājās austriešu pusē, turki atriebjoties iznīcināja vairākas serbu baznīcas. Šajā laikā tieka izpostīts arī Gračanicas klosteris un Uspenska katedrāle. Vēlāk klosteris atkal tika atjaunots un pilda savas funkcijas līdz pat mūsdienām. 1999. gadā Gračanicas klosteris kļūst par Serbu pareizticīgās baznīcas centru Kosovā.

Izmetam nelielu loku pa klostera teritorijas perifēriju un dodamies apskatīt pašu Uspenska katedrāli. Ieejot tajā satiekam pāris sievas kuras rosās un tīra dažādas statuetes un ikonu rāmjus. Līdz ko ienākam viena no baznīcas sievām mums diezgan nepieklājīgā tonī pavēsta, ka šeit nav atļauts fotogrāfēt. Atbildam ka labi zinām par šādu ierobežojumu. Domājam apskatīt baznīcas interjeru un ikonas, kuras šeit tiek uzskatītas par vienām no unikālākajām visā Serbijā un Kosovā. Baznīcas sieva uzbāzīgi un rūpīgi turpina mums sekot! Tāda sajūta, ka mēs būtu kādi zagļi un vēlētos ko nozagt šeit. Lai atbrīvotos no šīs sajūtas uzdodu pāris jautājumus mūsu skarbajai uzraudzei krievu valodā jo saprotu, ka šī serbu kundze diez vai kādā citā valodā ko sapratīs. Godīgi sakot arī krieviski šī kundze saprata maz, bet uz pāris jautājumiem tā ne visai gribīgi tomēr atbildēja. Principā es sapratu gandrīz visu, ko viņa mums pastāstīja serbu valodā, bet sapratu arī to, ka kundze ar mums tā īsti komunicēt nevēlās. Tādēļ pavisam drīz pametam šīs interesantās, bet ne visai viesmīlīgās svētvietas telpas un dodamies ārā no klostera.

Tepat pāri ielai pretī klosterim atrodam nelielu kafejnīcu, kurā arī ieturam ieplānoto tējas pauzi. Izrādās ka kafejnīcas samnieki ir serbi un ēdinkarte šeit pieejama tikai serbu valodā. Aiz bāra letes pie sienas neuzkrītoši izkarināts serbu nacionālais karogs. Tādus šur tur, bet nevisai bieži manījām arī pašā pilsētā pie dažām mājām. Pasūtam tēju un kafiju, kā arī dažas maizītes lai apmierinātu apetīti un pārceltu pusdienas uz vēlāku laiku. Pie reizes pārmijam pāris vārdu ar kafejnīcas viesmīli, kura mums pastāsta, ka serbu šajā pilsētā jau ir vairāk, kā albāņu. Kādu brīdi pēc kara baidoties no albāņu uzbrukumiem lielā daļa serbu bija pametuši savas mājas un devušies uz Serbiju, bet tagad daudzi ir atgriezušies un vēl turpina atgriezties Kosovā. Daudzi esot sapratuši, ka Serbijā kurp viņi bija devušies nevienam viņi neesot bijuši vajadzīgi un esot pamesti likteņa varā. Līdzko Kosovā nopietnas briesmas vairs nedraudēja lielā daļa bēgļu centās atgriesties savās mājās. Jā, daļa no bijušajām mājām esot bijušas izpostītas vai iznīcinātas, bet tagad ar kaut kādu Eiropas fondu atbalstu esot iespējams iegūt līdzekļus dzīvojamo platību atjaunošanai, kas arī stimulē šos ļaudis atgriesties mājās. Portams, ka ne viss ir ideālā kārtībā un savstarpēja neuztcība starp serbiem un albāņiem nekur nav pazudusi, bet kopējā situācija ar katru gadu tomēr kļūstot labāka.

Priština: kā provinces pilsēta kļūst par galvaspilsētu.

Ulpiānā un Gračanicā esam pabijuši un varam doties uz šīs dienas gala mērķi Prištinu. Gračanica faktiski atrodas Prištinas pievārtē un spriežot pēc celtniecības tempiem, un apjoma tā visai drīz kļūs par Prištinas priekšpilsētu.

Atgriežamies uz maģistrālā ceļa, kuru tuvojoties pilsētas centram ielenc apjomīgi mikrorajoni ar neskaitāmām jaunbūvēm. Viens no šiem mikrorajoniem arī ir nosaukts par Ulpiānu līdzīgi kā tiko apmeklētā senpilsēta. Var redzēt, ka šie rajoni uzbūvēti pavism nesen. Priština pēdējos gados aug ļoti staruji un mūsdienās pašā pilsētas administratīvajā teritorijā dzīvojot jau aptuveni 200 000 iedzīvotāju, bet kopā ar piepilsētām iedzīvotāju skaits pārsniedzot 500 000.

Ņemot vērā, ka pirms 20 gadiem pilsētas iedzīvotāju skaits bija aptuveni 150 000, bet kopā ar piepilsētām teju pārsniedza 200 000, iedzīvotāju pieauguma temps ir visai iespaidīgs, tātad vairāk kā dubultojies! Īpaši strauji pilsēta aug tieši pēdējos 10 gados. Tam par iemeslu ir strauja ekonomiskā izaugsme un iespaidīga iekšējā migrācija no lauku reģioniem uz pielsētām. Tas gan nenozīmē, ka Kosovas lauki izmirst. Aizbraukušo iedzīvotāju skaitu visai sekmīgi kompensē augstais dzimstības līmenis valstī (Kosoviešu ģimenēs parasti ir četri līdz seši bērni un bieži pat vairāk), kas īpaši augsts ir tieši lauku reģionos.

Pirmais ko darām atrodam mūsu viesnīcu lai varam nolikt mantas, atstāt auto un mierīgā garā veikt vakara pastaigu pa Prištinas centrālo daļu. Mūsu viesnīca atrodas nelielā kvartāliņā burtiski pie paša centra, starp Prištinas vecpilsētu un jauno pilsētas, centrālo, daļu. Viesnīcas hallē ieturam īsu tējas pauzi un pārlasām informaciju par pilsētu.

kartē: 1. NATO un KFOR biroji, 2.Newborn monjuments, 3. Adema Jašari sporta un kultūras centrs, 4. Bila Klintona bulvāris, 5. piemineklis Bilam Klintonam, 6. Mātes Terēzes katedrāle, 7.Prištinas universitāte, 8. Nacionalā biblioteka, 9. nepabeigtā pareizticīgo katedrāle, 10. Mātes Terēzes bulvaris, 11. piemineklis Mātei Terēzei, 12. Skanderbega piemineklis, 13. Nacionālais teātris, 14. Kosovas valdības nams, 15. Kosovas parlamenta ēka, 16. Tirgus mošeja (Čršijas mošeja), 17. Kosovas vēstures muzejs, 18. Jasira Pašā mošeja, 19. Sahat kula pulksteņa tornis, 20. Sultāna al Fatiha mošeja, 21. bijušās turku pirtis (hamams), 22.Svētā Nikolaja baznīca uz klosteris, 23. tirgus.

Īsumā par pašu pilsētu. Pilsētas centrālo daļu var sadalīt tā saucamajā jaunajā centrā un vecpilsētas daļā, kurā no senajām ēkām ne visai daudz kas ir saglabājies jo sociālistiskās Dienvidslāvijas laikos liela daļa vecpilsētas senās apbūves praktiski tika nojaukta, lai tajā uzbūvētu jaunas mājas. Savu postu nodarīja arī 1963. gada zemestrīce pēc kuras cietušās senās ēkas pārsvarā netika atjaunotas.

Runājot par pašas pilsētas vēsturi tad jāsaka, ka pilsēta nevienos laikos tā īsti par nopietni nozīmīgu centru nav kalpojusi. Īsu periodu 12-13 g.s. Prištinā atradās Serbijas valdnieku rezidence. Vēlāk turku valdīšanas periodā Priština bija viena no nelielajām Turku Osmaņu impērijas pilsētiņām, kurā kādu laiku bāzējās karaspēka daļas. Pilsētas nozīme pieauga tikai laika posmos, kad tai pietuvojās Turcijas impērijas robežas un tā kalpoja, kā atbalsta punkts turku karos ar austriešiem, serbiem un bulgāriem. Nopietnāks pavērsiens pilsētas vēsturē notika tikai 1874. gadā, kad tika pabeigta dzelzceļā līnijas: Saloniki (Grieķijā)-Skopje-Priština-Mitrovice būvniecība, kas veicināja pilsētas ekonomisko uzplaukumu. Tad arī, pavisam īsu brīdi, uz Prištinu no Prizreņas tiek pārcelta Kosovas vilajeta (teritoriāli administratīva vienība Turcijas impērijā) galvaspilsēta, bet jau 1881. gadā par vilajeta galvaspilsētu kļūst Skopje.

Vēlāk Serbijas un Dienvidslāvijas karalistēs Priština bija vietējās administratīvās vienības-banovinas centrs, bet no 1920 līdz 1941. gadam tā zaudēja centra statusu un tika iekļauta Vardaras banovinā, kurā ietilpa daļa no mūsdienu Serbijas, visa Maķedonijas un lielākā daļa Kosovas teritoriju, un par tās centru tika izvēlēta Skopje.

Kā administratīvas vienības centrs Priština atkal tika izvēlēta tikai pēc otrā pasaules kara, jau Dienvidslāvijas sociālistiskajā repubjikā iekļautam, Kosovas un Metohijas novadam. Pie komunistu varas, šajā perioda, tika realizēts tā saucamais „ Nojaukt veco un uzbūvet jauno” plāns, kura ietvaros arī tika izpostītas vairākas vēsturiskās ēkas un pilsētas apbūve. 1974. Gadā Kosovas un Metohijas novadam tiek piešķirts autonomijas statuss. Priština kļūst par jaunizveidotā Kosovas autonomā novada galvaspilsētu un pilsētā norisinājās vērienīgi būvdarbi, kā rezultātā tapa vairākas administratīvās ēkas. Protams ka daudzas no tām atkal tika uzbūvetas nojauktu seno ēku vietā. Tad arī tapa tā saucamais jaunais pilsētas centrs. Lai arī Sociālistiskās Dienvidslāvijas laikā tika uzbūvētas vairākas vērienīgas celtnes to apjoms un nozīme bija krietni mazāka, kā līdzīgās būvēs pilntiesīgu Dienvidslāvijas republiku galvaspilsētās. Tas šķiet tāpēc, ka Kosova pilntiesīgas republikas statusu tā arī neieguva. Tātad visu šo sociālisma laika periodu Priština palika pabērna lomā un bija viena no Dienvildslāvijas provinces pilsētām ar ne pārāk nozīmīgu statusu.

Par formālu republikas, jeb valsts galvaspilsētu Priština kļūst tikai pēc neatkarīgas Kosovas valsts pasludināšanas 1991. Gadā. Tālāk sekoja tā saucamās Kosovas krīze, kura noslēdzās 1999. gadā ar NATO karaspēka ievešanu Kosovā. Tātad par reālu valsts galvaspilsētu Priština kļūst tikai pēc 1999. gada un no tā brīža Prištinai sākas jaunais vēstures posms- kļūšana par īstu galvaspilsētu. Protms, ka vēl jo projām salīdzinājumā ar lielāko daļu citu valstu galvaspilsētām Priština varbūt izskatās tā pa knapi, bet pēdējos gados ir izdarīts ļoti daudz lai tā kļūtu par statusam atbilstošu pilsētu. Par to tūlīt centīsimies pārliecināties.

Newborn (No jauna dzimusi).

Pilsētas apskati sāksim ar tā saucamo jauno centru, kura kodolu veido rajons ar nosukumu Kendra (Qendra). Pametam viesnīcu un dodamies dienvidu virzienā, kur nonākam uz ileas, kura nosaukta par godu Kosovas atbrīvošanas armijai (albāniski saīsinājumā UČK). Jāpiebilst, ka Prištinā liela daļa ielu ir nosauktas dažādu nesenā Kosovas konflikta varoņu (daži tos dēvē par kaujieniekiem) vārdos, bet vēl dažas ielas ir nodēvētas par godu dažādiem mūsdienu ārvalstu politiķiem, kurus kosovieši uzskata par savas tautas atbalstītājiem un draugiem. Pāris šādas ielas mēs pēc mirkļa apskatīsim, bet tagad tuvojamies Prištinas kultūras un sporta arēnai, kura ir tāds, kā pilsētas simbols jau no sociālisma laikiem.

Pa ceļam var redzēt dažas jaunas biroju ēkas, kurās izvietojušies dažādi departamenti un ministrijas. Starp šīm ēkām pamanām arī Eiropas drošibas un sadarbības organizacijas (EDSO) ēku, un NATO drošības spēku biroju.

Te nu nonākam līdz Adema Jašari kultūras un sporta arēnai. Tā ir visai iespaidīga izmēra ēka, kura šeit uzbūvēta vēl Dienvidslāvijas sociālistiskās federācijas laikos un tā visu laiku kalpo: gan dažādu sporta spēļu, gan dažādu kultūras pasākumu organizēšanai. Arī šodien šeit arēnas telpās notiek kaut kādas politiskās partijas kongress. Jau laikā, kad šī ēka tapa, tās arhitektūra tika uzskatīta par unikālu. Arī šodien ši ēka izskatās visai vareni, vēl jo vairāk tā ir pati lielākā neindustriālā ēka Prištinā un visā Kosovā. Arēna nosaukta Kosovas nacionālā varoņa Adema Jašari vārdā. Pamanīju, ka viņa vārds piešķirts arī Prištinas starptautiskajai lidostai. Tātad ļoti nozīmīga persona bijis šis Adems Jašari un tādēļ par šo vīru es vēl pastāstīšu, bet tikai nākamajā stāsta daļā.

Tagad mēģinām apmest loku ap šo ēku. Tas neizdodas, jo aiz ēkas uzstādīts nožogojums aiz kura notiek kaut kādi būvdarbi. Patiesībā aiz šīs ēkas izņemot pilsētas stadionu neko īpašu neieraudzīsiet. Vienīgais kas tur ir, tas ir totāls bardaks. Var manīt, ka tur tiek demontētas vecās, hotiskās celtnes un iespējams pavisam drīz kaut kas to vietā taps, bet pagaidām nekā ievērības cienīga.

Atgriežamies pie arēnas parādes ieejas. Tās priekšā atrodas paliela terase uz kuras izveidots parks, bet lejpus terases ielas virzienā jau var manīt vienu no Prištinas simboliem. Tas ir tā saucamais monjuments „Newborn”. Tātad no angļu valodas tulkojumā tas nozīmē „Jaundzimušais”, jeb no jauna piedzimis. Sākumā var šķist, kas tad te tāds īpašs būtu? No metāla karkasiem izveidots burtu salikums „Newborn”! Patiesībā šis ir ļoti nozīmīgs objekts, jeb precīzāk sakot simbols visai Kosovas tautai. Tas simbolizē Kosovas, kā jaunizveidotas (jaundzimušas) valsts brīvību un neatkarību.

Simboliski ir tas, ka šo monjumentu šeit uzstādīja 2008. gada 17. februārī, dienā kad tika pasludināta Kosovas neatkarība un tika izbeigta gandrīz 10 gadus ilgušie strīdi par Kosovas statusu, un turpmāko nākotni. Šajā dienā šeit sapulcējās vairāk, kā 150 tūkstoši kosoviešu un sarīkoja milzīgus svētkus par godu šim notikumam. Monjumetu atklāja jaundibinātās valsts prezidents un premjerministrs, kuri ar melnu marķieri uz tad vēl svaigi krāsotā, dzeltenā monjumenta, uzrakstīja savus novēlējumus jaunajai Kosovas valstij. Tālāk to pašu varēja izdarīt jeb kurš, kurš to vēlējās un tā tas turpinās vēl jo projām. Šad tad šie Newborn burti tiekot pārkrāsosti vai mākslinieki tos apzīmē, bet ik gadu uz 17. februāri burti tiek nokrāsosti no jauna un ļaudis visa gada garumā var tos atkal aprakstīt vai apzīmēt un tā šis process notiek nepārtraukti. Tātad šis monjuments kosoviešiem ir kļuvis kā nacionāls simbols, jeb „Brīvības piemineklis”. Jāpiebilst, ka neskatoties uz tā vienkāršību šis veidojums ir ieguvis dažādas prestižas starptautiskas balvas, gan kā piemineklis un makslinieciski kreatīvs veidojums, gan kā atpazīstams tūrisma objekts.

Un patiesībā Kosova tiešām ir jauna neliela valsts ar lielām ambīcijām. Šeit visur kaut ko būvē, kautko veido. Tiek būvētas jaunas ēkas, veidoti parki, top jauni uzņēmumi, atveras jauni veikali un kafejnīcas un tas viss notiek tādā tempā un apjomā, visā Kosovā un ne tikai Prištinā! Tāds iespaids, ka kosovieši iegūstot savas valsts neatkarību un brīvību cenšās ar pilnu krūti to izbaudīt. Jā, vietām šī enerģija un ambīcijas varbūt ir pārspīlētas, bet visā kopumā šķiet, ka šij valstij un tautai ir diža nākotne!

Ambiciozā Kosova un tās dižie draugi.

Turpinām savu ekskursiju un nolemjam izmest nelielu loku pa Prištinas jaunajiem kvartāliem. Tepat netālu no „Newborn” var saskatīt iespaidīgas jaunbūves. Turp arī dodamies. Sākotnēji ejam pa ielu kuru ielenc neskaitāmas kafejnīcas un veikaliņi, kuru starpā ir arī pasaules slavenu zīmolu veikali. Var jau būt, ka tajos tiek tirgota arī viltota prece, bet vērojot ko valkā kosovas jaunieši var manīt, ka pa starpu visam te ir pieejama arī orģināla un kvalitatīva prece.

Arī auto parks šeit Prištinā ir diezgan raibs. Uz ielām var manīt automašīnas kuras līdzinās graustiem un tajā pat laikā, neskatoties uz to ka Kosova tiek uzskatīta par salīdzinoši nabadzīgu valsti, šeit pamanām ļoti daudz luksus klases automobīļu. Pa starpu sastopam pat Ferrari un Lambourgini. Ļoti izplatīts un viens no populārākajiem auto Prištinā ir X sērijas BMW.

Sekojam līdz nākošajai šķērsielai gar kuru iezveidojies milzīgs būvlaukums. Spriežot pēc šeit uzatādītā banera var saprast, ka šeit top vesels kvartāls, kurā vis ticamāk atradīsies finansu un darījumu centrs. Vietām būvdarbi rit pilnā sparā, bet dažviet šķiet, ka tie ir apstājušies. Tas atkal nedaudz atgādina iepriekš redzēto Ferizaji un citās mazākās pilsētās par ko jau stāstīju. Tātad būvniecība notiek dizgan haotiski un ne viss tiek uzbūvēts līdz galam vienā piegājienā. Arī būvdarbu tehnoloģijas un kvalitate vietām izraisa izbrīnu un par tādu lietu, kā darba drošību šeit vispār nav vērts pieminēt, jo tāda šeit vispār netiek ieverota un faktiski tādas šeit nav!

Lai nu kā būtu, darbi, lai ar pārtraukumiem, norit un vietām jau var manīt nākotnes pilsētas kontūras. Droši vien būtu interesanti pēc kāda laika vēlreiz šeit atbraukt un novētrēt izmaiņas.

Aiz plašā būvlaukuma nonākam uz vienas no galvenajām un varbūt pat pašas dižākās ielas Prištinā, kuru šeit nosaukuši par Bila Klintona prospektu. Kapēc tā? Izrādās, ka kosovieši ir ļoti pateicīgi ASV un Eiropas vadošo valstu politiķiem, un vadītājiem par sniegto palīdzību un politisko atbalstu Kosovas krīzes laikā. Kā jau zināms 1999. gadā, Serbijas jeb precīzāk sakot uz to brīdi vēl Dienvidslāvijas varas iestādes piekopa represīvu politiku pret Kosovas albāņiem. Gala rezultātā pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem ar ASV un vadošo Eirpoas valstu lēmumu, lai aizstāvētu Kosovas albāņūs, Dienvidslāvija tika pakļauta sankcijām, bet vēlāk militāram uzbrukumam, kura gaitā Kosovā tika ievests NATO karaspēks. Sekojoši, gandrīz pus miljons kosoviešu bēgļu varēja atgriesties mājās, kuras pirms tam represiju spiesti bija pametuši.

Liela loma šajos notikumos bija tā laika ASV prezidentam Bilam Klintonam, kurš pat ieradās Kosovā personīgi, lai atbalstītu albāņu cīņu pret serbu piekopto teroru. Tagad kosovieši nav aizmirsuši šo ASV prezidenta rīcību un godinot to, vienu no galvenajām Prištinas ielām nosaukuši viņa vārdā. Vēl jo vairāk, uz šīs ielas vienā no mikrorajoniem tika uzstādīt piemineklis Bilam Klintonam.

Izrādās, ka tieši šajā vietā, pie daudzstāvu dzīvojamām mājām, kur tagad atrodas piemineklis, savas vizītes laikā Kosovā Bils Klintons esot apturējis eskortu lai aprunātos ar vietējiem iedzīvotājiem. Šāda rīcība gan esot izraisījusi šoku viņa apsardzei, pavadošajiem ierēdņiem un protams pašiem vietējiem ļaudīm.

Bils Klintons nav vienīgais ārvalstu politiķis, kura vārdā Prištinā un arī citās Kosovas pilsētās ir nosauktas ielas. Tepat blakus atrodas tā laika ASV valsts sekretāres Madlēnas Olbraitas vārdā nosauktā iela. Tālāk augstāk pakalnē vēl viena no centrālajām ielām ir nosaukta Džordža Buša vārdā. Tas par to, ka Džordžs esot sniedzis Kosovai iespaidīgu palīdzību ekonomikas veicnāšanas jomā un palīdzējis kosoviešiem, kuri cieta kara darbības laikā. Par kosoviešu mīlestību un cieņu pret ASV, un Eiropu, vairākās vietās liecina arī izkārtie Eiropas un ASV karogi. Tos te var manīt ik uz soļā. Uz viena no Prištinas viesnīcu ēkas jumtiem šeit ir uzstādīta pat ASV brīvības statujas kopija. Kopumā Kosovu var uzskatīt par proamerikāniskāko valsti Eiropā un pašu proamerikāniskāko musulmaņu valsti pasulē.

Turpinām ceļu pa Bila Klintona prospektu augšup Prištinas universitātes virzienā. Jau pa gabalu, kur šis prospekts krustojas ar Džordža Buša ielu, var pamanīt lielu baznīcu. Tā ir Mātes Terēzes katedrāle. Šīs katoļu katedrāles celtniecība tika uzsākta pavisam nesen un tās pamat akmeni lika bijušais- pirmais Kosovas prezidents Ibrahims Rugova. Katedrāles celtniecības darbi tika pabeigti pagājušajā gadā. Šeit gan varētu rasties jautājums, ar ko tad katoļi izpelnījušies tādu privilēģiju, ka gandrīz pilnīgi musulmaniskajā Prištinā viņiem tika uzcelts šāds varens dievnams?

Izrādās, ka Prištinā tiešām dzīvo diezgan daudz katoļticīgo un protestantu. Toties pareizticīgo šeit būs vairāk kā šo reliģiju piekritēju kopā ņemot! Kāpēc šāda pretīmnākšana tieši katoļiem? Šeit šķiet jāņem vērā nesenos konfliktus starp albāņiem, kuri pārsvarā ir musulmaņi un serbiem, kuri pārsvarā ir pareizticīgie, kā rezultātā lielākajai daļai ļaužu, kuri protams ir albāņi, vēl jo projām maigi sakot ir negatīva attieksme pret pareizticību. Toties lielākā daļa NATO karaspēka vīru, kuri palīdzēja Kosovai konflikta laikā ir katoļi un protestanti, un šie vīri tiek uzskatīti par Kosovas draugiem. Tagad pēc kara Kosovas varas iestādes cenšas izrādīt, ka viņi ir patiesi demokrāti un ka jaunizveidotajā valstī tiek cienīti dažādu tautību un ticību ļaudis. Lai to pierādītu, tiek realizētas dažādas valsts atbalsta programmas baznīcu atjaunošanai un jaunu baznīcu būvēšanai, bet vēl jo projām dažādās politiskajās partijās ir visai atšķirīgs viedoklis, kā šos plānus realizēt. Rezultātā netiek izrādīta visai liela vēlēšanās atjaunot vai būvēt jaunas pareizticīgo baznīcas. Toties, kad radās ideja par katoļu katedrāles celtniecību nekādu nesaskaņu nebija, jo tie taču ir albāņiem lojāli. Tā arī bez jeb kādām ierunām tika atbalstīta ideja par šīs katedrāles celtniecību pašā Prištinas centrā. Šim plānam pat netraucēja fakts, ka to realizējot vajadzēja nojaukt skolu, kura atradās šajā vietā pirms tam. Tagad šo katedrāli bieži piemin kā piemēru, ka Kosovā nepastāv starpreliģiozu problēmu.

Parks pie Prištinas universitātes.

Esam nonākuši līdz vietai, kur krustojas jau pieminētās Bila Klintona un Džordža Buša ielas. Uz dienvidiem no šī krustojuma atrodas Prištinas daudzstāvu dzīvojamo māju masīvi, kuri stiepjas līdz pat Fuše Kosova (Kosovo Poļe serb.), kura agrāk bija atsevišķa pilseta, bet tagad ir saaugusi kopā ar Prištinu un var teikt ir kļuvusi par Prištinas industriālo priekšpilsētu.

Savukārt uz ziemeļiem no krustojuma atrodas jau pieminētais jaunais pilsētas centrs aiz kura seko vecpilsēta, bet aiz vecpilsetas kļūst kalnains un kalnu nogāzēs jau atrodas dzīvojamie rajoni, kuri pārsvarā sastāv no privātmājām.

Ziemeļu virzienā no krustojuma, starp Džordža Buša un Agima Ramadani ielām, atrodas zaļumiem bagāts kvartāls, jeb parks ap kuru izvietojušās: Prištinas Universitāte, Nacionālā bibliotēka, Kosovas televīzijas centrs un vēl daži citi nozīmīgi objekti.

Šķērsojam krustojumu un nonākam šajā zaļajā zonā pie pašas universitātes. Prištinas universitāte ir izvietojusies vairākās ēkās, dažādās vietās pilsētā līdzīgi, kā tas ir ar Latvijas valsts universitāti Rīgā. Tāpat katrai no 14 fakultātēm ir izdalīta atsevišķa ēka vai ēkas daļa un lielākā daļa no tām atrodas tieš šeit, pie šī parka. Savukārt dažas šīs universitātes filiāles atrodas arī citās Kosovas pilsētās, piemeram Mitrovicē, Prizreņā un Pejā. Runājot par šo universitāti atskatoties tās nesenajā vēsturē jāpiebilst, ka tieši šinī unieversitātē norisinajās vairāki svarīgi Kosovas vēsturiskie notikumi. Jau pati par sevi universitāte te tika uzbūvēta 1970. gadā pēc torizējā Dienvidslāvijas valdnieka Tito rīkojuma, pēc 1968. gadā notikušajiem albāņu nemieriem un protestiem, kuru viena no prasībām bija izveidot augstskolu Kosovā, kurā zinības varētu iegūt arī Kosovas albāņi. Vēlāk 80. gadu beigās un deviņdesmitajos gados tieši šīs universitātes studenti bija tie, kuri atsāka cīņu par albāņu tiesībām. Universitātes studenti toreiz piedalījās vairākās demonstrācijas, kuras nežēlīgi apspieda tā laika Dienvidslāvijas policisti un tagad tiek uzskatīts, ka tieši tad arī uzsākās cīņa par Kosovu, jau kā neatkarīgu valsti.

Ejot dziļāk parkā nonākam līdz ļoti interesantai, īpatnējai ēkai, kuras arhitektūra atgādina kaut ko līdzīgu sociālisma laiku kosmiskajiem maotīviem. Šinī avangardiskās formas ēkā atrodas Kosovas Nacionālā bibliotēka. Tās ēka patiešām ir ļoti interesanta, kaut gan daudzi Prištinieši to saucot par pašu neglītāko ēku pilsētā.

Es gan neteiktu ka tā būtu neglīta. Varbūt mūsdienās šāda stila arhitektūra kādam šķiet arhaiska, bet jāņem vērā, ka šī ēka uzbūvēta 1982. gadā un tiem laikiem tā bija super moderna ēka! Šo ēku projektējis slavens horvātu arhitekts Andrija Mutnjakovičs, kurš esot centies iemiesot ēkas formās kaut ko, gan no senās Bizantijas, gan no islāma, gan no modernās arhitektūras veinlaicīgi.

Arī ēkas interjērs ir veidots līdzīgā stilā. Īpaši interesanta ir parādes halle un jumta pasāžas virs lasītāju zālēm. Ja runa ir par bibliotēkas fondu, tad varu pieminēt to, ka 1982. gadā līdz ar šīs bibliotēkas atvēršanu uz šejieni no Prizreņas tika atvesti vērtīgi 14-15 g.s. kristiešu un musulmaņu manuskripti, un grāmatas. Šodien šī ir galvenā Kosovas valsts bibliotēka un uz šejieni dodas liels skaits blakus esošās universitātes studentu. Tā teikt ļoti laba un ērta kaimiņu būšana.

Starp Nacionālās bibliotēkas ēku un Džordža Buša ielu redzama necila sociālisma laiku daudzstāvu ēka ar torni uz jumta. Tas ir Kosovas nacionālās televīzijas komlekss un no šejienes tiek pārraidīti vairums no Kosovas televīzijas kanāliem kuru te ir krietni vairāk, kā Latvijā. Aiz bibliotekas stūra, pretējā virzienā piekalnītē, pamanām baznīcu, kura spriežot pēc izskata līdz galam nav uzbūvēta. Tā tas patiesībā arī ir. Tā ir plānotā Prištinas serbu pareizticīgo katedrāle, kuras celtniecība tika uzsākta 1995. gadā, bet tā arī netika pabeigta. Kāpēc? Te nāksies nedaudz ieskatīties vēsturē.

Jau pašā sākumā šīs katedrāles celtniecība izraisīja neviennozīmīgu Prištinas iedzīvotāju attieksmi. Faktiski tās celtniecība sākās 1995. gadā, periodā, kad albāņu un serbu attiecības bija saniegušas kritisko robežu. Pie varas Dienvidslāvija federācijā uz to brīdi atradās jau labi zināmais Slobodans Milošvičs, kura valdīšanas laikā Dienvidslāviju pārņēma izteikts serbu nacionālisms. No Dienvidslāvijas uz to brīdi jau bija atdalījušās visas tās bijušās republikas izņemot Melnkalni. Arī Kosovā bija jau izveidojusies kustība par tās autonomijas paplašināšanu. Kopumā šie notikumi grāva serbu nacionālistu plānus par vienotas Lielās Serbijas izveidošanu. Pieminēto notikumu gaitā liela daļa blīvi apdzīvotas serbu teritorijas nonāca jauno valstu kontrolē, kas izraisīja vairākus jau labi zināmos konfliktus Bosnijā- Hercogovinā un Horvātijā. Tāpat serbu dižajiem plāniem trucēja Kosovas albāņi, kuru prasības serbi negrasījās ievērot. Tieši pretēji, Miloševiča vadībā tika likvidēts Kosovas autonomijas statuss, kas situāciju noveda lidz kritiskam momentam.

Kosovas albāņu studenti un pilsētas iedzīvotāji izgāja ielās, massu demonstrācijās, kuras savukārt tika nežēlīgi apspiestas pielietojot šaujam ieročus. Sadursmju laikā bojā gāja vairāki protetētāji. Sekojoši Miloševičš Kosovā izsludināja ārkārtas stāvokli un tur tika ievests Dienvidslāvijas karaspēks, kurš pārstāvēja Miloševiča intereses un bija lojāls tikai serbu mazākumam. Tajā pat laikā atdzima un pieauga serbu pareizticīgās baznīcas ietekme, un baznīca izteikti lobēja serbu nacionālistu intereses visā bijušās Dienvidslāvijas teritorijā. Lai nostiprinātu Serbu pareizticīgās baznīcas pozīcijas arī Kosovā vairākās vietās tika uzsākta jaunu baznīcu celtniecība. Tas atkal izraisīja neapmierinātību albāņu vairākuma, kuri pārsvarā ir musulmaņi, aprindās, jo vienlaicīgi nekas netika darīts lai atjaunotu mošejas. Vēl jo vairāk, serbu varas iestādes neatgrieza vietējiem musulmaņim bijušās mošejas, kuras sociālistiskās Dienvidslāvijas laikos bija pielāgotas dažādām citām vajadzībām, vai nu bija izpostītas.

Par spīti jau tā lielajai spriedzei serbu varas iestādes atbalstīja ideju par katedrāles celtniecību Prištinā un tās celtniecībai izvēlājas vietu pie pašas Prištinas universitātes, kura faktiski bija tāda, kā albāņu brīvības cīnītāju citadele. Pie kam šī vieta faktiski piederēja pašai universitātei. Jau pirmajās dienās pēc celtniecības darbu uzsākšanas izcēlās sadursmes starps albāņu studentiem un policiju. Tā tas atkārtojās vairākas reizes. Studenti vairākkārt izpostīja jaunbūvi un celtniecības darbi ieilga, līdz 1999.gadā Dienvidslāvijas-serbu armija bija spiesta pamest Kosovu un Prištinu, kam sekoja grautiņi kuri tika vērsti jau pret pašiem serbiem. Protams, ka par katedrāles celtniecību uz kādu laiku bija jāaizmirst un tagad šī nepabeigtā ēka šeit stāv, kā tāds simbols no tiem sarežģītajiem laikiem un jebkādi mēģinājumi, un idejas par tās būvdarbu atsākšanu un tās pabeigšanu sabiedrībā tiek uztvertas visai negatīvi.

Jā, starp citu! Esmu redzejis pāris reportāžas Krievijas mēdijos kuros šī katedrāle tiek rādīta, kā piemērs tam, kā „nežēlīgie albāņu nacionālisti” ir izpostījuši Prištinas izcilāko pareizticīgo dievnamu. Protams, kā jau šiem mēdijiem pienākas tie ne vārda nepiemin, ka šinī dievnamā nekad dievkalpojumi tā arī nav notikuši un to, ka tas tā arī līdz galam nekad nav bijis uzbūvēts. Vēl jo vairāk, par iemesliem, kāpēc tā ir noticis arī nekas netiek minēts! Šeit es arī gribētu pāris vārdus piebilst: ja nu kāds kādreiz vēlās sameklēt informāciju par Kosvu interneta resursos, tad iesaku to nemeklēt krivvalodīgajās vietnēs, jo informācija tajās ir visai tendencioza un neobjektīva, par labu „serbiem-pareizticīgajiem brāļiem” virzīta.

Ibrahims Rugova.

Parka teritoriju pie Prištinas universitātes esam apskatījuši un dodamies tālāk. Parka ziemeļ-rietumu stūrī nonākam līdz vietai, kur Džordža Buša iela krustojas ar Garibaldi ielu un šeit izveidots interesants laukums ar strūklakām.

Šo laukumu ielenc vairākas mūsdienīgas daudzstāvu ēkas starp kurām dižākā ir Grand Hotel viesnīca. Vienas ēkas fasādi šeit rotā Kosovas pirmā prezidenta Ibrahima Rugovas bilde, bet pie strūklakām ir uzstādīts piemineklis vēl vienam Kosovas pēdējo karu varonim Zahiram Pajiziti par kuru man precīzas informācijas nav. Zinu tikai ka viņš ir viens no pirmajiem Kosovas atbrīvošanās armijas (UČK) komandieriem. Toties Ibrahims Rugova ir viens no populārākajiem, ja ne pat populārākais politiķis un personība mūsdienu Kosovas vēsturē. Viņam konkurenci popularitātes ziņā šeit var sastādīt tikai iepriekš minētais Adems Jašari, par kuru kā jau iepriekš teicu, pastāstīšu nakamajā stāsta daļā.

Īsuma par Ibrahimu Rugovu. Rugova patiesībā bija labi izglītots, inteliģents cilvēks un politiķis. Tieši viņš dibināja pirmo, ne komunistisko, partiju Kosovā „Kosovas demokratiskā līga”. Šī partija, Rugovas vadībā, piekopa visai mērenu nacionālo politiku un centās miermīlīgas cīņas rezultātā panākt lielākas tiesības Kosovas etniskajiem albāņiem. Sākotnēji pat tā nebija cīņa par Kosovu kā neatkarīgu valsti. Protams, ka Kosovā tajā laikā parādījās arī radikālāki politiskie grupējumi, kuriem Rugovas politika attiecībās ar Dienvidslāvijas vadību šķita nepieņemami mīksta. Neskatoties uz to, kad 1992. gadā notika pirmās Kosovas prezidenta vēlēšanas, mērenais politiķis Ibrahims Rugova uzvarēja tajās. Sekojoši Dienvidslāvijas vadība ar Slobodanu Miloševiču neatzina šo vēlēšanu likumību un vēl jo vairāk, likvidēja Kosovas autonomiju, kā rezultātā Kosovā izcēlās nemieri un vēlāk pilnvērtīgs karš. Arī šo konfliktu laikā Ibrahims Rugova bija viens no nozīmīgākajiem politiķiem un cīnītājiem par Kosovas tautu, kurš piekopa salīdzinoši mērenu augstākās diplomātijas politiku. Rugovas diplomatijas spējas vēlāk ļaudis spēja novērtēt un neskatoties uz lielu nacionālradikāļu popularitāti tautā, pēc konflikta notikušajās prezidenta vēlēšanās, tieši Rugovu, atkal ievēlēja, jau par Kosovas valsts prezidentu. Tagad Ibrahims Rugova jau aizgājis aizsaulē, bet viņa piemiņa iemūžināta speciāli izveidotā piemiņas ansamblī pie viņa kapa vietas, kura atrodas vienā no Prištinas parkiem. Biju plānojis turp arī aiziet, bet laika trūkuma dēļ no šīs idejas nācās mums atteikties.

Mātes Terēzes bulvāris.

Laukums kurā atrodamies patiesībā ir Prištinas atpazīstamākā un lielākā, gājējiem atvēlētā, bulvāra sastāvdaļa. Šeit sākas Mātes Terēzes bulvāris.

Ar ko tad katoļiem svetā Māte Terēze izpelnījusies tādu godu, ka musulmaniskās Kosovas galvaspilsētā, pašu populārāko bulvāri nosauca viņas vārdā? Tāpat, kas tad īsti saista Māti Terēzi ar Kosovu? Vienīgais iemesls varētu būt tas, ka Māte Terēze ir dzimusi albāņu- katoļu ģimenē un lielu daļu sava mūža viņa pavadīja Albānijā. Dzimusi patiesībā viņa ir Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē un tikai vēlāk pārcēlās uz Albāniju, kur arī uzsākās viņas popularitātes izaugsme. Kāpēc Kosovā viņa ir tik populāra ir skaidrojams ar to, ka gandrīz visi albāņu tautības ļaudis neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo, Albānijā, Kosovā, Maķedonijā vai citur, izrāda lielu cieņu pret šo personu, pat neatkarīgi no tā kādas ticības pārstāvji viņi būtu!

Nedaudz tālāk uz šī bulvāra ir uzstādīts arī neliels piemineklis Mātei Terēzei. Citādi šo bulvāri varētu raksturot šādi: šis ir popularākais bulvāris Prištinā uz kuru iepirkties un atpūsties dodas bezmaz vai visi pilsētas iedzīvotāji, un protams tūristi. Šeit atrodas lielākā daļa labāko pilsētas veikalu un restorānu. Tāpat šeit atrodas neskaitāmi biroji un liela daļa pilsētas prestižāko dzīvokļu. Vakaros šeit pulcējas liels skaits ļaužu lai baudītu vietējo restorāniņu un kafejnīcu labumus, aplūkotu ielas mākslinieku darbus, klausītos ielas mūzikantu mūziku un dziesmas.

Arī mēs šeit esam nolēmuši ieturēt savas vairākkārt uz vēlāku laiku atliktās pusdienas. Kur paēst, mums izdodas atrast ne uzreiz, jo meklēju ēstuvi kurā būtu iespējams nobaudīt vienu no albāņu virtuves brīnumim. Beigu beigās atrodam restorāniņu, kur tas ir iespējams. Patiesībā albāņu virtuve ir visai līdzīga, kā citās Balkānu valstīs un tajā bieži dominē ēdieni kādus gatavo arī turki. Protams, ka paši populārākie šeit ir kebabi: ir šiškebabi, ir djūnerkebabi un dažādi citi. Tos parasti gatavo dažādās ātrās ēdināšanas bufetītēs, bet nebūt restorāni būtu izņēmums, kur tos nedabūsi. Es gan šoreiz speciāli meklēju ēstuvi kurā būtu iespējams pasūtīt kočereču (Kokoreç). Tas faktiski arī ir ēdiens kuru senāk gatavoja ik vienā ielas ēstuvītē. Tagad tas gan tā nav un kočerečs ielas bufetītēs būs reti sastopams, un to drīzāk atradīsiet kādā nopietnākā ēdināšanas iestādē. Kas tad ir šis kočerečš? Tas tāpat, kā kebabi visbiešāk tiek grillēts uz oglēm vai atklātas uguns un tas tiek pagatavots šādi. Jēra kuņģī, jeb zarnās tiek ievīstīti apcepti gaļas gabaliņi un dažādi subprodukti, piemēram sirdis, nieres, bet visbiežāk aknas. Protams pildījuma saturs tiek bagātināts ar dažādām garšvielām un novārītiem vai apceptiem dārzeņu gabaliņiem . Šad tad zarnu vietā tiekot izmantotas arī plānas gaļas strēmeles, jeb šķēles. Sekojoši šo vīstījumu, jeb rulli uzdur uz iesma un grillē. Skatoties no malas šie rullīši izskatās brīnišķīgi, bet daudziem tie var šķist aizdomīgi, jo tajos taču ietilpst visādi subprodukti, kuri ne visiem ir pieņemami! Kad kočerečs ir gatavs, tas tiek sagriezts šķēlītēs un tiek pasniegts ar maizi jeb lavašu.

Pēc vēlās maltītes varam doties tālāk un lēnā garā noslēgt mūsu ekskursiju pa Prištinu. Mātes Terēzes bulvāris ziemeļu galā, līdzīgi, kā sākumā noslēdzas ar palielu laukumu kura centrā uzstādīts piemineklis slavenam albāņu nacionālajam varonim Skanderbegam.

Kas iz Skanderbegs šoreiz plaši nestāstīšu un ja kādam tas interesē, tad informācijas par to internetā ir cik uziet. Pāris vārdos sakot, Skanderbegs ir patiesi eksistējusi, leģendām apvīta persona, kurš cīnījās par albāņu brīvību, pret turku-osmāņu „kaklakungiem”. Albāņu literatūrā un folklorā Skanderbegs ir tikpat populārs un cienījams, kā mums latviešiem Lāčplēsis.

Burtiski Skanderbegam aiz muguras slejas moderna daudzstāvu ēka ar stiklotu fasādi. Tas ir Kosovas valsts valdības nams. Savukārt blakus valdības namam atrodas pavisam necila pelēka sociālisma laikos būvēta ēka, kurā atrodas Kasovas valsts parlaments. Parlamenta ēku ierobežo metāla žogs uz kura izvietotas simtiem un varbūt pat vairāk, kā 1000 fotogrāfijas. Tajās attēloti kosovieši, kuri gājuši bojā serbu piekoptā terora rezultātā 1998. un 1999. gados.

Pretējā laukuma pusē apskatām vienu no retajām vēsturiskajām ēkam tajā. Šinī ēkā tagad atrodas Kosovas nacionālais teātris, bet senāk šī ēka esot kalpojusi, kā mošeja, jeb islama skola (medrese).

Aiz teātra ēkas seko ilela, aiz kuras jau uz vecpilsētas fona pamanām vēl vienu pieminekli. Tas ir piemineklis jau tiko pieminētajam Ibrahimam Rugovam. Tālāk aiz muguras tam jau seko vecpilsētas kvartāli, kuros var manīt vairāku mošeju minaretus.

Prištinas vecpilsēta.

Tātad esam nonākuši līdz mūsu ekskursijas noslēdzošajam etapam un izmetīsim nelielu loku pa Prištinas vecpilsētas kvartāliem. Tepat ieslīpi ielas pretējā pusē slejas viena no senajākajām pilsētas mošejām.

Tā ir tā saucamā Čaršijas mošeja (Xhamia e Çarshisë), kas latviski tulkojot skanāktu „Tirgus mošeja”. Faktiski šī mošeja ir Prištinas otrā vecākā ēka, kura saglabājusies līdz mūsdienām. Tā tapusi 15 g.s. sākumā, uzreiz pēc turku ierašanās Kosovā. Viena no zīmīgākajām šīs mosejas detaļām ir tās minareta spice. Izrādās, ka tā ir viena no divām minaretu akmens spicēm Balkānos kura saglabājusies. Pārējo mošeju minaretu spices jau esot veidotas no metāla vai koka. Kāpēc šī mošeja tika nosaukta par „Tirgus mošeju”? Tas tādēļ, ka gandrīz visos laikos šo mošeju ielenca tirgus. Savukārt sociālisma laikos šis tirgus tika likvidēts un ap mošeju tika izveidots parks un autostāvvieta. Šodien šinī mošejā notiek restaurācijas darbi un arī parks pie tās ir norobežots, jo tajā notiek būvdarbi. Šķiet, šeit zem parka tiek būvēta pazemes auto stāvvieta.

Faktiski šeit aiz Čaršijas mošejas atrodas pats vecpilsētas kodols un tieši šeit seko vairākas retās vēsturiskās celtnes, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām. Kā jau iepriekš minēju, lielā daļa seno ēku, tā saucamā „ Nojaukt veco un uzbūvet jauno” plāna ietvaros, tika nojauktas un tikai retām no tām izdevās izdzīvot. Tad nu šeit mēs tās arī apskatīsim. Tepat uz priekšu, vecpilsētas kvartālos, jau var manīt dažas no tām.

Burtiski aiz stūra atrodas ēka, kura uzbūveta 1898. gadā turku armijas vajadzībām. Tagad šajā ēkā izvietojies Kosovas vēstures muzejs. Būtu vērtīgi šo muzeju arī apmeklēt, bet tā, kā esam šeit nonākuši ļoti vēlu tas jau ir slēgts apmeklētājiem. Citiem gan iesaku, ja esat Prištinā, tad noteikti apmeklējiet to. Tas esot visai interesants!

Uzreiz aiz muzeja stūra atrodas jau nākamā mošeja. Tā ir 1834. gadā uzbūvētā Jasira Pašā (Xhamia e Jashar Pashës) mošeja. Tā gan ir bēdīgi slavena, jo lielāko daļu no tās eksistences laika tā atrodas avārijas stāvoklī un neskaitāmi mēģinājumi novērst tās sienu plaisāšanu ir beigušies neveiksmīgi.

Tepat, augšup pa ielu, jau redzams tradicionāls, turku pilsētām raksturīgais arhitektūras elements. Tas ir pulksteņa tornis „Sahat kula”. Esmu jau iepriekšējos rakstos bieži minējis, ka šādi pulksteņu torņi tika uzbūvēti bez maz vai ikvienā nozīmīgā turku pilsētā. Arī Priština turku valdīšanas laikā ir tikusi pie šāda torņa. Īstenībā tā bija un arī šodien ir laba lieta, ka ikvienam pilsētas iedzīvotājam ir iespēja noskaidrot pareizu laiku. Jo īpaši tas bija svrīgi senāk, kad rokas un kabatas pulksteņu vēl nebija, un tad, kad tie parādījās ne katrs tādus varēja atļauties.

Te nu esam nonākuši līdz Prištinas galvenajai mošejai. Tā ir Sultāna al Fatiha mošeja un tā šeit tika uzbūvēta 1461. gadā. Tajā pat laikā blakus mošejai tika uzbūvetas arī pilsētas turku pirtis (hamams), bet tās līdz mūsdienām nav saglabājušās. Lieta tāda, ka 1994. gadā piršu ēkās izcēlās ugunsgrēks, kurš izpostija tās. Pāri palika tikai atsevišķi mūri. Savukārt tajā pašā gadā serbu varas iestādes atļāva blakus pirts mūriem uzbūvēt trīs veikalu ēkas, kuras aizsedza vēsturisko pirts ēku paliekas. Tagad aiz šīm ēkām notiek kaut kāda darbība un iespējams, ka bijušais piršu komplekss drīzumā tiks atjaunots. Atgriežoties pie pašas mošejas pieminēšu, ka tieši šeit notiek visi svarīgākās musulmaņu svētku un lūgšanu procesijas, kuras visai bieži tiek pārraidītas arī Kosovas TV kanālos.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pēc izmēriem šī moseja ne tuvu nav pie lielākajām Kosovas mošejām pieskaitāma. Mūsdienās mošejas atrodas ik katrā Kosovas pilsētā un ciemā, un liela daļa no tām ir uzbūvētas pavisam nesen. Protams, raksturīgā kosoviešu īpašība ir censties sava ciema mošeju noteikti uzbūvēt lielāku, kā kaimiņu ciemā. Tādēļ visai bieži braucot pa Kosovu manīsiet iespaidīga izmēra mošejas. Ja nu vietējiem ļaudīm pietrūkst naudas lielas mošejas celtniecībai, tad tie noteikti centīsies, vismaz minaretus uzbūvēt augstākus, kā kaimiņu ciemā! Tā lūk šeit notiekot!

Dažas no vecpilsētas mošejām esam apskatījuši un tagad, kamēr vēl nav satumsis, dodamies pameklēt kaut ko no krisiešu mantojuma. Jāsaka gan, ka Priština nevar padižoties ar lielu skaitu kristiešu baznīcām un klosteriem. Tādu te ir pavisam maz.

Svētā Nikolaja baznīca un klosteris.

Viens no nozīmīgākajiem kristiešu objektiem bez jau pieminētās Mātes Terēzes katoļu katedrāles šeit ir Svētā Nikolaja serbu pareizticīgā baznīca un klosteris, kuri atrodas šeit pavisam netālu, pakalnē esošajā Velušas rajonā.

Turp arī dodamies. Pa ceļam nākas šķērsot vairākus visai haotiskus, bet interesantus kvartālus. Šeit ir tāds arhitektūras mikslis, ka grūti to izstāstīt. Vienā koteilī atrodas, gan senas, gan sociālisma laiku, gan mūsdienās būvētās ēkas.

Pa starpu tam visam uz ielām saglabājušies vairāki elektrības, vai telefonu stabi, kuru galotnēs atrodās īsti kabeļu mudžekļi. Šķiet, ka nav nozīmes, vai šie stabi paredzēti elektro instalācijas kabeļiem, vai sakaru kabeļiem. Uz viena staba tiek karināts it viss!

Vēl pāris kvartālu un esam nonākuši līdz Svētā Nikolaja klosterim. Tepat aiz stūra piekalnītē tas ir. Uz pirmo acu uzmetienu šķiet, ka nekas neliecina par to, kas šeit notika 2004.gadā, grautiņu laikā. Ēkas izskatās veselas un sakoptas, jo tās pavisam nesen tika atjaunotas. Pašā klostera teritorijā gan netiekam, jo ir jau vēls un baznīcas kalpotāji visus vārtus ir aizslēguši. Tātad nākas mums šo klosteri aplūkot pāri žogam. Tas gan nav viegli izdarāms, jo tā mūra žogi ir visai augsti un tā īsti pāri tiem neko nevar saskatīt. Redzam tikai ēku augšējos stāvus un torņus.

Kas notika 2004. gadā? Par to pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, jo tā iemesli vairāk ir saistīti ar notikumiem Mitrovices pilsētā, Kosovas ziemeļos, kurp rīt mēs arī dosimies. Tagad īsāk sakot pieminēšu, ka tad notika starp etniskas sadursmes, starp serbiem un albāņiem, kā rezultātā cieta vairāki cilvēki no kuriem astoņi gāja bojā. Sadursmēm sekoja arī grautiņi un vandālisma rezultātā cieta arī vairākas dzīvojamās ēkas un reliģiskās celtnes. Tika izpostītas vairākas baznīcas Kosovā, kā arī mošejas Mitrovices apkārtnē- Ziemeļkosovā un kaimiņu Serbijā. Šie grautiņi negāja secen arī Prištinai. 2004. gda 18. martā satrakojies, radikāli noskaņotu albāņu jauniešu pūlis ielauzās Svētā Nikolaja klosterī, aizdedzināja tā baznīcu un vairākas palīgēkas. Klostera kalpotāji un iemītnieki bija spiesti pamest degošo klosteri un patvērumu meklēja netālu esošajā Grāčanicā, kuru pārsvarā apdzīvo serbi.

Kamēr apstaigājām vecpilsētu un nonācām līdz šim klosterim saule jau noslīdējusi tuvu apvārsnim. Tātad laiks dotie uz viesnīcu un atpūsties pēc visai intensīvas ceļojuma dienas.

No Velušas rajona dodamies lejup centra virzienā. Pa ceļam atkal nākas šķērsot vairākus tā saucamās vecpilsētas kvartālus. Patiesībā šī pilsētas daļa maz atgādina vecpilsētu, jo lielākā daļa ēku šeit ir uzbūvētas sociālisma laikos un tagad. Vienīgais kas šeit ir saglabājies, tas ir sarežģītais, nevienmērīgais ielu izvietojums. Vietām tās ir pavisam šauras! Šeit pa ceļam uzejam arī pāris nelielas mošejas. Šķiet, ka katrā rajonā šeit ir sava, lielāka vai mazāka mošeja.

Droši vien daudziem šis haoss šeit var nepatikt un tā tas noteikti ir, bet vēlāk viesnīcā satiku foto makslinieku pāri no Niderlandes, kurš ar tādu sajūsmu stāstīja par Prištinas vecpilsetas haotiskajām ieliņām! Kur vēl varot atrast tik daudz orģinālu detaļu un veidojumu? Kur eiropā vēl var atrast pilsētu, kuras šaurajās ieliņās dzīves ritms neapstājas vēlu vakarā un pat naktī? Un tā tas šķiet arī ir! Vēlāk izmetot loku pa naksnīgajām Prištinas ieliņām satiku vairākas jauniešu un pat bērnu kompānijas, kuras nakts vidū spēlēja futbolu burtiski uz ielas starp mājām. Sastapu vecus vīrus, kuri čupojās bariņos un spēlēja domino, nardus, kārtis un vēl dažādas man nezināmas galda spēles. Sastapu arī jauno mīlnieku pārīšus, kuri ar velosipēdiem, mopēdiem un motorolleriem ieradušies vecpilsētas mazajos skvēriņos un tumšajos parciņos tusējas.

Arī tirgū vēl vēlu vakarā valda īsta rosība. Starpcitu tirgus atrodas burtiski pašā pilsetas centrā, starp vecpilsētu un tā saucamo Jauno centru, un kā jau visos tradicionālajos Balkānu tirgos šeit iespējams iegādāties jeb ko. Īpaši varu ieteikt šeit pameklēt kaut ko no dabīgās ādas izstrādājumiem. Tie tiek ražoti tepat, uz vietas Kosovā un kaimiņu Albānijā, un to cenas ir visai patīkamas.

Noslegums.

Te nu beidzot esam atgriezusies viesnīcā. Protams neliela duša un dodamies uz viesnīcas barčiku, kur pavadām atlikušo vakaru pirms gulet iešanas. Par šo to papļāpājam ar viesnīcas bārmeni Zamiru, kurš izrādās ir visai atraktīvs un progresīvs cilvēks un savos 25 gados jau paspējis pabūt, un pastrādāt gan Vācijā, gan Itālijā, gan Belgradā kaimiņu Serbijā, kā arī pabijis īsu brīdi ASV. Patiesībā no viņa daudz ko interesantu arī uzzināju par to, kas notiek mūsdienu Kososvā un ko jaunieši par to domā.

Kartē: 1. Kočanika, 2. Ferizaji, 3. Gadimes alas, 4. Ulpianas senpilsēta, 5. Gračanica, 6. Priština.

Tā nu šēžam, pļāpājam ar bārmeni, apspriežam šo to par šodien redzēto, iztukšojam pāris glāžu rakijas un varam doties gulēt. Kā nekā rīt mums atkal ir intensīva ceļojuma diena, kuras gaitā pabūsim Kosovas sarežģītākajā reģionā. Tātad būsim Ziemeļkosovā-Mitrovicē, kur izmetīsim nelielu loku pa serbu kontrolētajām teritorijām. Vēl aizbrauksim līdz kosoviešu cīnītāju piemiņas vietām Prekazā un protams pabūsim arī vēsturiski slavenajā Kosovo Poļe. Par visu to jau stāstīšu nākamajā stāstā par manu kosovas ceļojumu. Tagad stāsta 1. daļu beidzu un turpinājums sekostos jau nākamajās stāsta daļās, jo ne tuvu vēl visu par Kosovu esmu izstāstījis!

Pagaidām saku visiem uzredzēšanos nākamajā stāstā.

Pēteris Vēciņš Gravesend 2014. Gada 28.septembrī.