Karš un miers (Kas notiek Austrum Ukrainā).
|
Pēteris Vēciņš
|
Karš un miers (Kas notiek Austrum Ukrainā).
Dodos uz Ukrainu!
Ir vēls piektdienas vakars un mana lidmašīna šķērso Polijas teritoriju. Pēc kāda mirkļa nemanāmi paslīd garām tās robeža un varu jau saskatīt Ļvovas kontūras, tātad esam jau virs Ukrainas. Jā! Patiešām lidoju uz Ukrainu. Draugi pirms šī avantūristiskā ceļojuma bieži jautāja, ko tu tur darīsi? Tur taču bez maz vai karo! Uz ko es atbildu: es došos apskatīties savām acīm, kas tur īsti notiek! Citādi lasi presi un brīžiem informācija ir tik pretrunīga, un nepilnīga, ka īsti neko nevar saprast. Ideja par došanos uz Ukrainu nobrieda pirms kādiem diviem mēnešim, kad Ukrainas militārās vienības aplenca Slovjanskas pilsētu. Vakarā skatījos ziņas un lasīju rakstus interneta vietnēs un te bāc! Ienāca prātā ideja-braucu uz turieni! Pa ātrai rokai iemetu aci Wizzair mājas lapā un redzu, ka biļešu cenas līdz Kijevai ir visai pieņemamas un uzreiz nopirku tās pie reizes norezervēju biļetes arī uz vilcienu līdz Doņeckai līdz kurai cerēju nokļūt. Tā nu esmu šeit lidmašīnā Londona-Kijeva!
Aiz Ļvovas ātri satumst un Kijevā nolaižamies tumsā. Patīkami pārsteidz tas, ka pilsētas ielas ir izgaismotas un no augšas tā izskatās diezgan vareni, un ne ar ko nav knapāka par citām lielpilsētām Eiropā. Lejā pamanu auto maģistrāli, kuras visas trīs joslas dienvidu virzienā noblīvētas ar automašīnām. Spriežot pēc virziena tā ir Kijevas-Odesas auto maģistrāle un šķiet, ka milzīgas ļaužu massas neskatoties uz sarežģīto ekonomisko un politisko situāciju valstī, tomēr dodas atpūsties uz savām vasarnīcām (Dāčām) ārpus Kijevas.
Esam nosēdušies un dodos uz pasu kontroli. Ļoti jauka, laipna un smaidīga meitene apskata manu pasi, ieštempelē tajā zīmogu un saka: Ласкаво Просимо в Україну (Laipni lūgti Ukarainā). Tālāk dodos arā no termināļa, kur satieku tradicionālos „taksī vilcējus”. Es no tiem izvairos un pārlūkoju pašus takšu vadītājus no kuriem izvēlos nopietnāku vīru gados, kurš mani nogādās līdz viesnīcai un droši vien pa ceļam šo to interesantu pastāstīs. Esmu jau pieradis, ka no taksistiem var daudz ko uzzināt.
Ar takša izvēli neesmu kļūdījies. Taksists vārdā Anatolijs ir visai runīgs un mums izraisās ļoti interesanta diskusija. Protams, ka galvenā tēma šodienas notikumi Ukrainā. Anatolijs pēc tautības ir krievs, bet diskusijas laikā visu laiku lieto frāzes „mēs Ukraiņi”, „man kā ukrainim”, „mūsu Ukraina”. Ar ko līdzīgu turpmāk sastapšos ik uz soļa un tas liecina par to, ka ukrainas krievi sevi pārsvarā uzskata par ukraiņiem un gandrīz nereizi nedzirdēju frāzi „mēs Ukrainas krievi”. Jā interesanti, kad mūsu Latvijas krievi sevi sauks par latviešiem? Patiesībā mēs šķiet neesam aidomājušies, ka krievu valodā ir divas nozīmes, kuras pielietot teiksim tiem pašiem Krievijas iedzīvotājiem. Tātad ir vārdiņš-русские un россияне, kuriem pēc būtības ir līdzīga, bet tajā pašā laikā atšķirīga nozīme. Pirmais patiešām nozīmē krievi, bet otrasi latviski tā īsti pat netulkojas un varētu nozīmēt kreivzemieši, un šis apzīmējus var tikt veiksmīgi pielietots apzīmējot tos Krievijas iedzīvotājus, kuri pēc tautības nav krievi. Tādā veidā arī vairums Latvijas krievu tautības ļāudis izbraucot no Latvijas uz jautājumu, kas jūs esat arī bieži atbild: латвиец (atkal tā precīzi nav iespējams pārtulkot latviski), bet ir tādi, kuri uzreiz uzsvērs savu nacionalitāti un atbildēs šādi: я русский из Латвии. Patiesībā mēs latvieši šeit nekādi nedrīkstam viņiem neko pārmest, jo mūsu pašu valodā nemaz nav tāda apzīmējuma, kā cittautieši sevi varētu sevi nodēvēt! Mūsējie, kuri dzīvo Anglijā taču sevi nesauc par angļiem un uz jautājumu, kas jūs esat viennozīmīgi atbildēs – latvieši vai nu Anglijas latvieši. Ak jā! Lielbritānijā arī ir viens knifiņš! Lielbritānijas ļaudis, kuri pēc tautības nav angļi pārsvarā sevi dēvē par britiem (british).
Anatolijs pa ceļam izstāsta daudz ko interesantu, bet sīkumos par to neatstāstīšu, jo labāk būs ja stāsta gaitā atsaukšos uz Anatolija un citu satikto ļaužu sniegto informāciju. Patiesībā jau ir vēls un laiks taisnā ceļā doties uz viesnīcu un kārtīgi izgulēties, jo nākamajā dienā esmu ieplānojis kārtīgu pastaigu pa Kijevu, bet parīt došos jau uz Ukrainas austrumiem. Un tomēr palūdzu lai Anatolijs pirms došanās uz viesnīcu izmet nelielu loku gar Kreščaķiku lai varu redzēt, kā Kijeva izskatās naktī.
Kijevas noskaņojums.
Esmu kārtīgi izgulējies, pabrokastojis un varu doties aplūkot Kijevu. Par Kijevā redzēto pastāstīšu ļoti īsi, jo šī stāsta pamat mērķis ir stāstīt par to, ko redzēju austrum Ukrainā. Kijevai drošivien kaut kad veltīšu atsevišķu pilnvērtīgu stāstu, bet tas vēlāk. Pirmais ko šorīt daru, dodos uz Kijevas centrālo dzelzceļa staciju un iegādājos biļetes braucienam uz austrumiem. Patiesībā iepriekš biju jau rezervējis vilciena biļetes līdz Doņeckai, bet pēdējo divu nedēļu laikā sakarā ar karadarbību vilcienu kustības grafiks Doņeckas virzienā tik bieži mainījās, ka nevarēja neko saprast. Beigu beigās trīs dienas atpakaļ pasažieru vilcienu kustība līdz pašai Doņecki tika atcelta vispār un es savas rezervācijas arī atcēlu. Nolēmu, ka biļetes nopirkšu uz vietas un tad arī pielāgošos šodienas vilcienu kustībai Doņeckas virzienā.
Pēc pēdējām izmaiņām sarakstā plānoju turpu doties ar nakts vilcienu, bet pedējā brīdī saraksts atkal tika manīts un sanāca tā, ka tad Slovjanskā uz kuru beigu beigās nolēmu doties, šis vilciens pienāks naktī ap trijiem. Ko tad es varētu darīt naktī trijos Slovjanskā, kurā pēc būtības no 22.00 vakarā līdz 6.00 ritā tiekot izsludināta komendantstunda? Tad ivēroju ļoti ineresantu piedāvājumu! Agri no rīta, nedaudz pēc 6.00 no Kijevas atiet ātrvilciens kurš kursē līdz Družkovkas pilsētai, kura atrodas tikai pāris desmitu kilometru attālumā no Doņeckas un līdz Slovjanskai šis vilciens nokļūst nepilnās piecās stundās. Atpakaļ ceļam gan izvēlos nakts vilcienu Jasinovataja-Kijeva, kurš no Slovjanskas atiet 22.45 vakarā.
Biļetes esmu nopircis un nu man ir vesela diena kuru varu veltīt Kijevai, bet vispirms atgriežos viesnīcā un piesaku, ka palikšu šeit uz vēl vienu nakti. Tā kā jau pirms gada Kijevā pabiju un lielāko daļu no pilsētas jaukumiem esmu apskatījies šosdien esmu nolēmis paklejot pa nomaļākām vietām, kuras atrodas tālāk no centra, bet pašā vakarā došos līdz slavenajam Maidanam.
Pametu viesnīcu un dodos uz metro. Tālāk ar metro braucu līdz stacijai „Вы́ставочный центр” (Izstāžu centrs), netālu no kuras atrodas PSRS laikos būvētais izstāžu centrs, kurš nedaudz atgādina Maskavas ВДНХ (Tautsaimniecības sasniegumu izstāde). Tāpat kā Maskavā, tikai nedaudz mazākā mērogā, šeit apskatamas pompozas padomju laika Stļlina klasicisma celtnes un strūklakas. Agrāk šajos pāvijonos, jeb kā jau teicu pompozajās ēkās tika demonstrēta produkcija, kura tika saražota Ukrainas PSR, bet tagad dažās no šīm ēkām izvietotas dažādas mākslas izstādes un kafejnīcas. Nomaļākām ēkām gan pielietojums tā īsti nav atrasts un var manīt ka tās stāv tukšas, un tās prasās pēc kārtīga kapitālremonta.
Šorīt izstāžu centrā sakarā ar Ukrainas neatkarības dienu tiek gatavoti dažādi pasākumi un atrakcijas bērniem. Protams visur dominē Ukrainas nacionālā simbolika un elementi. Vienā no pāviljoniem norit gatavošanās vērienīgam izšuvumu, jeb kā to devē ukraiņi viševanku (вишиванка) istādei. Tagadējā patriotisma vilnī, kurš pārņēmis šo politisko krīžu mocīto valsti nacionālā simbolika ieņem ļoti nozīmīgu vietu jeb kura ukraiņa dzīvē. Viens no ukraiņu tautas simboliem ir šīs „viševankas”. Tām tiek dekorēti dažādi apģērbu gabali jo īpaši krekli. Ļoti populāri ir izšūti linu krekli gan vīriešiem, gan sievietēm. Zīmīgi ka šodien šādus izšūtus kreklus nēsā lielā daļa Kijevas iedzīvotāji un šķiet, ka šādi viņi cenšas izrādīt savu patriotismu un cieņu pret savu zemi-Ukrainu. Tos nēsā gan vienkārši ļaudis, gan biznesmeņi un tagad Kijevā ir ierasta aina, kad ģimene dodas uz kādu pasākumu un visi ir ģērbušies nacionālos tērpos vai nu modernā apģērbā, kuru rotā šādas viševankas.
Paralēli pasākumam šeit notiks neliels tirdziņš kurā tiks tirgota dažāda produkcija, kura saražota vietējās zemnieku saimniecībās. Te varēs nopirkt gan medu, gan mājās ceptu maizi un visu ko vien var vēlāties, un tas viss būs ekoloģiski tīrs! Pie viena no tirdzniecības lāviņām novēroju nelielu karstu diskusiju starp jauku un atjautīgu meiteni, kura gatavo tirdzniecības stendu un ordeņiem nokārtu onkuli, kurš sāka izrādīt neapmierinātību, ka meitene ar viņu uzsākusi sarunu ukraiņu valodā! Tālāk no onkas puses seko plašs izklāsts, ka no šīs izstādes mūsdienu kapitālisti izveidojuši balagānu. Te taču esot bijis tik jauki! Varēja apskatīt visu ko ražo varenā padomju valsts. Uz šo padomju slavinošo vārsmu meitene sniedz īsu, bet nanoliedzamu atbildi krievu valodā: Redziet, jūs padomju laikos nācāt uz šo izstādi lai apskatītos ēdienus un produktus, kurus veikalā nevarēja nopirkt, bet tagad šada izstāde nevienam nav vajadzīga jo veikalā un tirgū vari nopirkt visu ko vēlies un mūsdienu jauniešiem nav nekāda vēlēšanās dzīvot tajos jūsu padomju laikos!
Pēc nelielas pastaigas pa izstāžu centru nolemju doties uz netālu esošo etnogrāfisko muzeju Pirogovā. Pie izstādes vārtiem noķeru taksi un pēc īsa mirkļa jau esmu Pirogovas brīvdabas muzejā. Te nu arī pavadīšu lielo daļu dienas. Izrādās, ka šis komlekss pēc būtības ir kautkas līdzīgs mūsu etnogrāfiskajam muzejam Juglas ezera krastā, tikai tā teritorija un eksponātu skaits ir krietni lielāks un lai visu to apskatītu ir nepieciešama bez maz vai visa diena. Tas tiešām ir iespaidīgs un kopumā šeit var apskatīt ēkas un būves, kuras uz šejieni atvestas no visiem Ukrainas reģioniem un šādu būvju te ir vairāk kā trīs simti. Tāpat vairākās ēkās ir ierīkoti nelieli muzeji ar seniem sadzīves priekšmetiem, bet dažās no tām ir izvietotas darbnīcas, kurās tiek demonstrēts, kā tiek pagatavoti dažādi priekšmeti pielietojot sentēvu metodes.
Sīkāk par to ko šeit redzēju neiedziļināšos jo par šo etnogrāfisko muzeju pastāstīšu vēlāk kādā stāstā par Kijevu. Tgad esmu kārtīgi izstaigājis muzeju un varu piesēst vienā no tirdzniecības vietām tā teritorijā un nedaudz apmierināt apetīti. Izrādās, ka šo tirdzniecības vietu, jeb vasaras kafejnīcu līdzīgi, kā pārējās šeit uzstādījusi viena no Kijevas apkārtnē esošajām zemnieku saimniecībām. Interesanti, ka šī ir viena no retajām saimniecībām Ukrainā, kurā tiekot audzēti arī strausi. Attiecīgi ēdienkartē ir arī ēdieni, kuri pagatavoti no strausa gaļas. Jā, nekad nebiju provējis strausa gaļu un to izdarīju šeit Kijevā! Pasūtu strausa kotleti un pie kaimiņu bufetītes iegādājos glāzi nastoikas (настойка uzlējums latv). Šādu mājas apstākļos gatavotu alkoholisko padzērienu šeit ukrainā var legāli iegādāties ne tikai šeit, bet arī dažās kafejnīcās un restorānos. Dažkārt restorāni pat lepojas ar savu, uz vietas pagatavotu nastoiku. Šīs nastoikas mēdz būt dažindažādas. Tās tiek gatavotas gan uz dažādu ogu, gan uz dažādu zālīšu bāzes. Ir pat nastoika, kuras pamatam kalpo mārutki un tā tautā saucas hrenovuha (хрен-latv. mārutki).
Notiesāju strausa kotleti un iestiprinos ar ķiršu nastoiku. Pēc pastaigas pa muzeja plašo teritoriju pārņēmis tāds patīkams nogurums un vēlme neko nedarīt. Šo vēlmi nostiprina vēl pāris glāžu nastoikas. Tā nu sēžu šajā kafūzītī un kavējot laiku papļāpāju ar tā saimnieci Ludmilu. Ludmila pēc tautības arī ir krieviete un uz Kijevu esot pārcēlusies dzīvot vēl padomju laikos, kad šurpu devusies no Sahalīnas. Pēc PSRS sabrukuma Ludmila ar vīru jau parcēlusies dzīvot uz laukiem netālu no Kijevas un sākuši nodarboties ar lauksaimniecību. Tur vēlāk satikuši arī turpmākos biznesa partnerus ar kuriem kopīgi izveidojuši strausu fermu. Vārds pa vārdam un protams nonākam līdz tēmai par notiekošo Ukrainā. Ludmila saka, ka neskatoties uz to, ka ir krieviete viņa Ukrainu ir iemīlējusi un tagad tā jau ir viņas īstā dzimtene, kuru viņa ne pret ko netaisās mainīt. Pati viņa esot devusies uz Maidanu un piedalījusies protestos. Vēl jo vairāk no strusu fermas paši esot sūtījuši pārtiku Maidana aizstāvjiem. Tagad Ludmila esot priecīga par to, ka Maidanā izdevās iegūt uzvaru, bet tajā pat laikā viņu ļoti apbēdina un biedē notikumi Ukrainas austrumos. Bet galu galā viņa tic, ka viss būs labi!
Paskaties kā ļaudis šeit noskaņoti saka Ludmila. Piemēram šodien tepat muzeja teritorijā. Tik daudz ļaužu, kā šogad iepriekšējos gados te nekad neesot bijis! Tāda sajūsta, ka ukraiņiem dots kāds enerģijas lādiņš un beidzot ļaudis ir sapratuši, kas viņi īsti ir un viņi vēlās tuvāk iepazīt savu nacionālo kultūru un vēsturi. Un patiešām, šodien šeit redzu ļoti daudz Kijeviešu. Tūkstošiem ļaužu, veselām ģimenēm un draugu kompānijās, ierodas uz šo etnogrāfisko parku atpūsties un pie reizes tuvāk iepazīt savu kultūru un vēsturi. Beigu beigās Ludmila man jautā: kā tu domā, vai šo tautu, kura saliedēti spēja aizstāvēt sevi Maidanā un gala rezultatā uzvarēt, kāds vispār var salauzt? Domāju ka nē! Agri vai vēlu Krievijai nāksies atkāpties no Donbasa un arī Krimu atdot, ar pārliecību saka Ludmila.
Nu ko! Laiks pamest šo jauko vietu un jādodas apskatīties, kas šodien notiek leģendārajā Maidanā. Pie muzeja vārtim atkal noķeru taksi un dodos Kijevas centra virzienā. Izkāpju laukumā pie Besarābijas tirgus (Басарабскій ринок), kurā vēl pagājušo gad stāvēja Vladimira Iļjiča Ļeņina piemineklis ap kuru pulcējās nostaļģiska komunistiskās pagātnes ļaužu grupiņa. Tagad no tā palicis tikai postaments pie kura pāris jaunieši vāc ziedojumus Donbasa iedzīvotājiem.
Faktiski šeit Besarābijas laukumā krustojās divas, var teikt galvenās Kijevas ielas, prospekti jeb bulvāri. Tie ir Tarasa Ševčenko bulvāris un Kreščaķika (Хрещатик) prospekts. Protams Kreščaķiks it pati populārākā un zināmākā iela Kijevā. Tā ir kautkas līdzīgs Elizejas avēnijai Prīzē, jeb Unter den Linden Berlīnē. Te arī atrodas liela daļa valsts pārvaldes cetrālo biroju un liela daļa pasaules slavenu zīmolu veikalu. Bet pats galvenais, ka Kreščaķiks šķērso pašu Maidanu.
Tā nu dodos pa plašo prospektu līdz Maidanam. Šajā nedēļas nogalē līdz pat pirmdienas vakaram Kreščaaķiks ir slēgts transporta satiksmei, jo šeit uz Kreščaķika un Maidanā norisināsies dažādi pasākumi par godu Ukrainas neatkarības dienai. Rīt kā reiz šeit noritēs arī Ukrainas militāro spēku parāde. Žēl gan ka neredzēšu to, jo rītdien jau būšu Slovjanskā. Jāsaka gan, ka vakar vakarā braucot no lidostas uz viesnīcu dažās šķērsielās pie Kreščaķika un šodien pa ceļam no muzeja līdz centram šur tur jau pamanīju Ukrainas armijas bruņu tehniku, kura vakar vakarā bija piedalījusies parādes mēģinājumā.
Te nu beidzot nonāku Kijevas slavenākajā un leģendārākajā laukumā Майдан Незалежності (Neatkarības laukums), jeb tautā vienkārši dēvētajā Maidanā, kura nosaukumu nu jau zin bezmaz vai visa pasaule. Tieši šeit norisinajās pēdējā gada svarīgākie un asākie notikumi Ukrainā, kurus gan pēdējos mēnešus aizēno karadarbība Ukrainas austrumos.
Tikai nedēļu pirms manas ierašanās Kijevā no Maidana tika novāktas pedējās barikādes un tagad par to kā šeit izskatījās, un kas te notika stāsta neliela foto plakātu izstāde ap Neatkarības monjumentu.
Šodien daudz ļāužu un tūristu šeit ierodas lai iepazītu tuvāk Ukrainas vēstures pavisam nesenos notikumus. Neskatoties uz to, ka starptautiskajā presē dominē negatīva un biedējoša informāija par notiekošo Ukrainā uz Kijevu vēl jo projām dodas liels skaits Eiropas tūristu un pirmais kas viņus interesē ir tieši Maidans. Arī šovakar šeit satieku vairākus ārzemniekus, gan no Vācijas, gan no Itālijas, gan ASV, Japānas un citām valstīm.
Satieku arī veselu kompāniju mūsu brāļu lietuviešu ar kuriem pārmiju paris vārdu un atceramies notikumus Latvijā un Lietuvā, kuri norisinājās deviņdesmito gadu sākumā, kad arī mēs stāvējām uz barikādēm Rīgā un Viļņā. Leiši saka, ka runājot ar ukraiņiem tie bieži esot izteikuši patecību baltiešiem par piemēru kuru mēs esot sniguši. Idejas par barikādēm Kijevieši esot smēlušies tieši no notikumiem Baltijas valstīs.
Satieku šeit arī ukraiņu jauniešus, kuri paši piedalījušies Maidana aizstāvēšanā un šodien atnākuši papriecāties par to, ka beidzot Maidanā esot tīrs no barikādēm. Pie reizes jaunieši došoties arī pieminēt šo notikumu laikā bojā gājušos- tā saucamo Debesu simtnieku (Небе́сна со́тня), kuriem tepat pie Maidana izveidots tads kā pagaidu memoriāls. Arī es dodos turp.
Pretējā laukuma malā var redzēt tā saucamo Ārodbierdrību namu, kurš protestu laikā cieta no ugunsgrēka un tā telpās bojā gaja vairāki cilvēki. Šodien šī ēka ir apklāta ar speciālu tentu un tajā norit atjaunošanas darbi.
Burtiski pie šī nama Kreščaķiks krustojas ir ielu, kuru tad vēl dēvēja par Institutskaja, bet tagad tauta to pārdēvējusi par Debesu simtnieka ielu. Tas tāpēc, ka tieši uz šīs ielas norisinājās asiņainākie notikumi. Šī iela ved augšu pakalnītē un to ieskauj stāvas nogāzes no kurām vienu rotā pavisam nevainīgs zālāja pulkstenis. Tieši pie šī pulkstaņa ir izveidots tiko pieminētais Debesu simtnieka pagaidu memoriāls.
Memoriāls pagaidām ir pavisam vienkāršs. Tas izveidots uz ielas nomales no bruģa ķieģelīšiem. Šie bruģa ķieģelīšī sakrauti nelielos ielokos, kuri atgādina nelilus altārīšus, kuros ievietoti bojā gājušo ļaužu foto, svecīte un neliels Ukrainas karodziņš.
Pastaigājot gar šo sienu var redzēt, ka starp bojā gājušajiem ir gan vīrieši un sievietes, gan jaunieši un vecāka gadu gājuma cilvēku. Patiesībā šie ļāudis ne visi tika nogalināt tieši uz šīs ielas. Daudzi no tiem gāja bojā jau pieminētajā arodbiedrību namā, citi pie Dinamo stadiona vārtiem, bet daži no šiem ļaudīm tika nolaupīti un nogalināti Kijevas apkārtnes mežos. Sākotnēji viņu bija nepilns simts, bet pakāpeniski kritušo skaits palielinājās un uz doto mirkli saniedz jau vairāk kā 105. Kad šis skaitlis saniedza simtu ļaudis šos, par Ukrainas brīvību gājušos cilvēkus, nokristīja par „Debesu simtnieku”.
Lielākā daļa no šiem ļaudīm tomēr bojā gāja tieši šeit, kur šī iela ved augšup pakalnītē un to nāves iemesls vairumā gadījumu bija snaiperu raidītas lodes. Domājams, ka šie slepkavas uz cilvēkiem šava no blakus esošās viesnīcas „Ukraina” un dažu blakus esoso ēku jumtiem. Kas bija šāvēji, tas patreiz vēl jo projām tiek noskaidrots un notiek izmeklēšana, bet viens ir skaidrs! Šie šāvēji bija Ukrainas iekšlietu struktūru darbinieki, kuri bija lojāli tajā brīdī pastāvošajam Janukoviča režīmam un tad tādu šajās struktūrās netrūka, un arī tagad nav pārliecības, ka kādi no viņiem vēl jo projām neatrodas savos amatos.
Ejot augšup pa ielu vairākās vietās atrodamas tādas, kā inviduālas piemiņas vietas. Acīmredzot tās izveidotas precīzi vietās, kur šie ļaudis tika nogalināti. Jāatdzīst, ka šeit šie barikāžu notikumi norisinājās daudz smagāk, kā pie mums barikāžu laikā Rīgā. Šeit bojā gāja stipri vairāk ļaužu, kā pie mums un sadursmes bija visai nežēlīgas.
Pie vairākām šādām piemiņas vietām vēl jo projām ir izstādīti dažādi priekšmeti, varētu pat teikt bruņojums ar kādu tajās dienās šie vienkāršie ļaudis stājās pretī bruņotām iekšlietu struktūru specvienībām. Šāds bruņojums sastāvēja no celtnieku un motociklistu ķiverēm, no uz ātru roku pagatavotiem metāla vairogiem un prettanku ežiem, no gāzmaskām, akvalangistu un metinātāju maskām un daudz kā cita.
Izmetu vēl nelielu loku pa prezidenta rezidences kvartālu un atgriežos Maidanā. Te piesēžu vienā no vasaras kafejnīcām pasūtu sev vakariņas un kafiju. Pēc maltītes iztukšoju pāris glāzes gruzīnu konjaka un pie reizes pārdomāju šodien redzēto Kijevā. Kas tad īsti te ir mainījies no pagājušā gada pavasata, kad es te biju iepriekš? Škiet ka ir! Ukraiņi ir kļuvuši daudz saliedētāki. Ļaudīm ir konkrētāka nostāja dažādākos jautājumos, jo īpaši tas attiecas uz politiksajiem procesiem. Tā teikt ļaudis ir kļuvuši patstāvīgāki, var teikt brīvāki un atvērtāki. Vēlreiz atkārtošos par patriotismu. Ja pagājušā gadā cilvēkus, kuri pa ielu staigāja jau pieminētajās viševankās, vai ar apģērbam piespraustu ukrainas simboliku varēja satikt tikai pa retam, tad šodien tādu ir te ju 50-60% un tādu kuri pastāv par Ukrainu, kā vienotu un neatkarīgu valsti šeit ir apsolūtais vairākums. Pie kam katrs otrais ir gatavs cīnīties par savu valsti. Labi, pietiks ar uzslavām. Jāatdzīst, ka patreiz Ukrainai ir arī pietiekoši daudz problēmu, kuras nākas risināt jau šodien un tās nav mazas problēmas. Redzēsim kā viņiem izdosies tikt ar tām galā. Viss lielākā problēma protams ir situācija Austrum Ukrainā- Doņeckas un Luganskas apgabalos, un par tām mēs jau parunāsim nedaudz vēlāk. Jau rīt- agri no rīta došos uz Ukrainas aurtrumiem-Doņeckas apgabalu. Tātad šovakar jādodas laicīgi gulēt.
Ceļš līdz Slovjanskai.
Šorīt nakas celties agri jo jau pirms sešiem man jābūt Kijevas centrālajā dzelzceļa stacijā. Pēc vakardienas pastaigas pa Kijevu šorīt kājas knapi kustas, tādēļ neskatoties uz to, ka stacija nav visai tālu nolemju turp doties ar taksi. Stacijā ieturu agras brokastis un jau dzirdu, ka tiek pieteikts mans vilciens Kijeva-Družkovka. Tātad jādodas uz perona.
Te nu pieripo sastāvs. Jā! Tādu vilcienu, kā šis Latvijā nav! Jauns Hyundai firmas ražots dzelzceļa sastāvs. Katrā vagonu pārī ir savs pavadonis, kurš līdzīgi kā lidmašīnā pienes kafiju un ja vēlaties arī uzkodas. Interesanti, kad Latvijā sāks kursēt šādi vilcieni? Skatoties uz tām mielēm, kas notiek mūsu Pasažieru vilciena iepirkumu konkursos, šķiet ka mēs vēl pēc 2020. gada braukāsim ar tiem apaļo degunu elektrovilcieniem no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem/septiņdesmitajiem gadiem! Izrādās, ka šeit kādus pāris gadus atpakaļ pirms Eiropas futbola čēmpionāta , kurš noritēja Polijā un Ukrainas pilsētās Kijevā, Ļvovā, Harkovā un pat Doņeckā, Ukrainas dzelzceļa kompānija iegādājās vairākus šādus sastāvus lai civilizēti pārvadātu pasažierus starp šīm futbola spēļu pilsētām. Tagad šādi ātrvilcieni pāris reizes dienā kursē starp Kijevu un Ukrainas lielākajām pilsētām. Pirms neilga laika šī maršruta vilciens ar kuru tagad braucu kursēja līdz pašai Doņeckai, bet tagad sakarā ar karadarbību šis maršruts ir saīsinats līdz Družkovkas pilsētai. Jāsaka gan ka Družkovka atrodas jau tā saucamajā Antiteroristiskās operācijas zonā un nebiju iedomājies, ka uz šādu bīstamu zonu tiek laisti šādi moderni vilcieni!
Ieņemu savu vietu vilcienā. Pasažieru skaits šeit pirmās klases vagonā nav visai liels, bet tālāk esošie otrās kalses vagoni ir tik pat kā pilni. Pēc pāris minūtēm sastāvs sāk kustēties. Sākumā virzamies diezgan lēni, bet līdzko šķērsojam tiltu pāri Dņepras upei vilciens sāk uzņemt ātrumu. Jau 120 km/h! Pēc pieturas pretējā upes krastā Darnicā nakošā stacija kurā vilciens pieturēs ir tikai Poltavā un līdz ko vilciens sāk kustēties tas strauji uzņem ātrumu. Pāris minūtes un mēs jau lidojam ar ātrumu 160 un brīžiem par 180 km/h!
Vakar ziņās rādīja, ka pie Harkovas tika uzspridzinātas sliedes un elektro vilciena mašīnists tikai pēdējā brīdī esot paspējis apturēt vilcienu pirms bojātā posma! Atceroties šo ziņu sižetu uz brīdi tā neomulīgi kļūst! Ņemot vērā, ka šis sastāvs kursē uz reģionu kur notiek pat karadarbība un to, ka vakar incidentā iesaistītais vilciens bija tikai padomju laika električka, kura diez vai brauca ar ātrumu, kurš pārsniedz 50km/h! Kas notiktu ja sliedes tiktu uzspridzinātas pirms šī sastāva, kurš brauc ar ātrumu līdz pat 180km/h. Beigu beigās savas bažas piemirstu ar cerību, ka tad kad tuvosimies Doņeckas apgabalam vilciens samazinās ātrumu.
Tā nu mēs strauji ripojam Ukrainas austrumu virzienā. Pa ceļam pārlasu stacijā nopirktās avīzes un žurnālus un ik pa brīdim pavēroju gar logiem slīdošo ainavu. Jo tālāk attālinamies no Kijevas jo ainava kļūst vienmuļāka. Pa retam garām paslīd kāds zaļumos ieaudzis ciemats. Daudzviet redzami purvaini apvidi un zemienes kuras aizaugušas ar krūmiem. Vietās kur ir nedaudz pauguraināks var manīt arī milzīgas plantācijas, kuras pārsvarā sastāv no saulespuķu un kukurūzas laukiem. Seko īsa pietura Poltavā pēc kuras atkal traucamies austrumu virzienā.
Vagonā pretējā sēdekļu rindā vietas ieņēmusi neliela kompānija. Acīmredzot pārītis ar diviem bērniem un vēl viena māmiņa ar meitiņu. Bērni skraidelē pa vagonu un dauzās, bet pēc kāda brīža pāris sīču ir noguruši un šķiet jau aizmiguši. Toties lielākais meitēns vēl labprāt padauzītos, bet nav ar ko kopā to darīt. Tā nu meitenīte sāk garlaikoties un vientuļi staigāt pa vagonu līdz nonāk līd manai sēdvietai. Kā tevis sauc? Uz kurini tu dodies? No sākuma meitene kautrīgi uzdod man jautājumus. Tā nu sāku nedaudz papļāpāt ar zinātkāro sīci. Izrādās, ka viņu saucot par Kseniju un viņa ar mammu, tēti un mazo brāli dzīvojot Kijevā, bet tagad dodoties ciemos pie vecmāmiņas uz Kramatorsku. Tētis palīdzēšot vecmāmiņai savest kārtībā māju, jo bandīti esot izsituši logus viņas mājai.
Te nu pienāk nākamā pietura Lozova (Лозова), kur vilciens aptur uz 5 minūtēm. Liela daļa pasažieru uz īsu brīdi pamet vilcienu lai izlocītu kājas vai nu uzsmēķetu. Arī es izkāpju no vagona. Te ar mani uzsāk sarunu arī manas jaunās ziņkārīgās ceļābiedres mamma. Viņa jautā, vai sīcis man netraucējot uz ko atbildu, ka ne pa visam. Tā nu sākam pļāpāt. Izrādās, ka ģimene patiešām brauc pie vecāsmammas, jeb vīra mammas uz Kramatorsku, kur neesot bijuši jau veselus trīs mēnešus. Esot jāpalīdz sakārtot māja un jāuzkopj dārzs. Mājai no bumbu sprādzienu viļņiem esot izbiruši vairāki logi, bet visā visumā esot paveicies, jo tuvumā nopietnas apšaudes neesot bijušas. Tikai uz blakus ielas kādai majai esot trāpījis lādiņš un tā esot nodegusi. Pirms sākusies karadarbība vīrs esot lūdzis savu mammu lai viņa brauc pie viņiem uz Kijevu, bet viņa esot kategoriski atteikusies to darīt, jo redzi, tad marodieri izlaupīšot viņas māju. Izrādās, ka otra sievviete ar bērnu, kura ir ar viņiem kopā dzīvo uz tās pašas ielas kur viņu vecmāmiņa. Kādus divus mēnešus atpakaļ kad situācija kļuva nopietni bīstama viņa ar vīru un bērnu esot pametusi Kramatorsku un devusies uz kijevu, kur apmetušies pie paziņām. Lidzko Ukrainas nacionalā gvarde atbrīvojusi Kramatorsku no separātistiem vīrs atgriezies un uz doto mirkli esot savedis māju kārtība, un nu viņa ar mazuli atgriežas no bēgļu gaitām.
Jā! Šķiet, ka te bezmaz vai katram šī vilciena pasažierim būtu ko pastāstīt. Piecas minūtes ir pagājušas un mēs atgriežamies vagonā lai turpinātu ceļu. Faktiski šeit aiz Lozovas mēs nokļūstam tā saucamajā Antiteroristiskās operācijas (Антитерористи́чна опера́ція, АТО). Vēl kādas 20 minūtes un būsim jau Slovjanskā. Manas cerības, ka vilciens šeit samazinās ātrumu nepiepildās un tas turpina lidot ar ātrumu 160 km/h! Pavisam drīz jau parādās Slovjanskas pilsētas siluets. Sākumā cenšos saskatīt kaut ko, kas liecinātu par neseno karadarbību pilsētā, bet nekā! Tikai vienā pakalnītē var manīt lielu izdegušu zāles pleķi un pāris nodegušu ēku, jeb precīzāk sacīt būdu. Vilciens samazina ātrumu uz apstājas Slovjanskas stacijā.
Esmu Slovjanskā (Слов'я́нськ).
Nu tad beidzot esmu Slovjanskā. Pirmais iespaids? Stacija izremontēta, tīra, strādā bankomāti, laukums pie stacijas sakopts. Nekas neliecina, ka te tiko notikusi kara darbība! Jau pirms braukšanas šurp biju nolēmis, ka centīšos šeit atrast sakarīgu taksistu, kurš mani izvadās pa Slovjansku un izrādīs pilsētu. Sākotnēji gan nedaudz bažījos vai pēc notikumiem pilsētā vispār kāds taksis šeit būs atrodams. Bažām nav nekāda pamata! Pie stacijas stāv vairāki taksometri. Tagad galvenais ir izvēlēties taksi un nekļūdīties. Vispirms es pieeju pie vietējās bufetes un pasūtu kafiju. Kafiju malkojot pavēroju kas notiek stacijas laukumā un noskatu taksi ar kuru vēlos braukt. Protams, dažos takšos skan austrumos (eks PSRS) tradicionālais šansons, jeb tā saucamās „Понтовые песни” (latv. Plātīšanās dziesmas). No visiem taksistiem tādi sakarīgāki ir kādi trīs, bet tikai vienam no viņiem ir labs auto. Diviem ir veci sagrabējuši žigulīši, bet vienam salīdzinoši jauns Reno un izskatās, ka tajā ir gaisa kondicionieris, kas šodien noteikti ir būtiski, jo gaisa temperatūra ir ap +30 grādiem. Tātad braukšu ar to!
Pieeju pie taksista un izklāstu savas vēlmes, ka vēlos lai viņš mani izvadā ekskursijā pa Slovjansku un parāda zīmīgākās pēdējo notikumu vietas. Ok, saka taksists! Tas maksās 150 grivnas (uz to brīdi 18 grivnas= 1 EURO). Kāpju taksī un varu sākt savu ekskursiju pa Slovjansku. Aleksandrs Jevgeņevičš, stādās priekšā mans takša-gids! Izskatā ka nemaz neesmu kļūdījies ar takša izvēli. Aleksandrs ir visai inteliģents un zinošs cilvēks ar plašu dzīves pieredzi un jūtu ka viņš spēs man ne tikai parādīt pilsētu, bet arī šo to pastāstīs par pedējiem notikumiem.
Pirmais ko darām, dodamies uz pilsētas centrālo laukumu. Pa ceļam līdz centram pilsētas apbūve pārsvarā sastāv no PSRS laikos tapušām daudzzīvokļu mājām kuras atrodas visai bēdīgā stāvoklī. Arī pagalmi un ielu nomales maigi sakot ir nekoptas un var manīt, ka tas tā ir nejau tāpēc, ka šeit to darīt traucējuši pēdējo mēnešu notikumi. Šādi pilsēta izskatoties jau desmitiem gadu, faktiski sākot jau no astoņdesmitajiem gadiem PSRS laikos. Mani gan vairāk izbrīna tas, ka nemanu nevienu sagrautu ēku! Nē, tādas ir, bet tās ir sagruvušas ne jau pēdējās karadarbības rezultātā. Tās ir no PSRS laikiem mantotās pamestās ēkas, kādas netrūkst arī citās bijušās PSRS pilsētās un ir sastopamas arī mūsu pašu Latvijā. Jautāju Aleksandram, kur tad ir pēdējās kara darbības rezultātā cietušās ēkas? Aleksandrs atbild, ka šadas ēkas pilsētas centrālajā daļā ir ļoti maz. Varbūt šur tur varētu atrast kādu ēku ar atstātām ložu pēdām vai izsistiem logim, bet lielākā daļa no tām uz šo brīdi jau ir atremontētas un ja vēlos redzēt kauju sekas tad to varēs izdarīt vēlāk, kad nonāksim piepilsētas rajonos.
Pāris loku pa pilsētas kvartāliem un esam jau pašā Slovjanskas centrā. Par Slovjanskas cenru var nosaukt rajonu ap tās centrālo laukumu, bet citādi ēkas un kvartāli šeit īpaši neatšķiras no tiem kādus redzēju pa ceļam priekšpilsētā. Kaut kas līdzīgs vēsturiskajam centram vai vecpilsētai šeit nav, jo sākotnēji tāds atradies pavisam citā vietā un līdz mūsdienām nav saglabājies. Šeit vietā būs pāris rindiņas par pašas pilsētas vēsturi. Un tātad, par pilsētas pirmssākumu var uzskatīt 1645. gadu, kad vietējo sālsezeru krastā tika uzbūvēts pirmais cietoksnis, kura uzdevums bija pasargāt jaunās Krievijas impērijas teritorijas no Krimas tatāru uzbrukumiem. Tajā laikā cietoksni nosauca par Toras cietoksni, jo tas atradās Toras upītes krastā. Drīz pēc cietokšņa tapšanas ap to izveidojās apdzīvota vieta kurā tika uzbūvēta pirmā sāls fabrika, kas veicināja iedzīvotāju pieplūdumu un jau 1676. gadā šai apdzīvotajai vietai tiek piešķirts pilsētas statuss un tā arī saucās Tora. 1784. gadā pilsēta tiek iekļauta Ukrainas-Slobodas guberņas sastāvā un tā tika pārdēvēta par Slovjansku. 1832. Gadā sālsezeru krastos tiek izveidots Slovjanskas kūrorts, bet īstu uzplaukumu pilsēta izbauda 1869. gadā, kad cauri Slovjanskai tiek uzbūvēts dzelzceļš un pavisam drīz tā kļūst arī par nozīmīgu dzelzceļa mezglu.
Atstājam auto stāvvietā pie centrālā laukuma un nolemjam izmest nelielu loku ap laukumu. Laukumu ielenc padomju laikos būvētas administratīvās ēkas no kurām pati dižākā protams ir pilsētas domes ēka, kura pēdējo notikumu laikā bieži vīdēja dažādu žurnālistu tv reportāžās un tās uzņēmumi rotājās dažādos preses un interneta izdevumos.
Pašā laukuma centrā atrodas neatņemams postpadomju pilsētu atribūts! Tas iz Vladimira Iļjiča Ļeņina piemineklis, kura kaklu šodien rotā kaklauts Ukrainas karoga krāsās. Pēc pēdējiem notikumiem pilsētas sabiedrībā noritot visai spraiga diskusija, ko darīt ar šo pieminekli. Viena no versijām esot, ka bronzas statuja esot japārkausē lietņos un tie jāpārdod kā suvenīri, un iegūtie līdzekļi jāziedo pilsētas atjaunošanas darbiem.
Pagaidām plašaias laukums vēl ir patukšs. Tikai šur tur skaridelā bērni, kuriem laukuma galā pie strūklakām izveidota rotaļu zona. Protams, ka kārtību uzrauga milicija un dažādi militāro struktūru pārstāvji. Arī pilsētā var manīt patruļas, bet tur tās nav visai daudz. Lielākā daļa no kārtības sargiem ir sakoncentrējušies ap šo pilsētas galveno laukumu, jo vakarā šeit notiks dažadi pasākumi, kuri veltīti Ukrainas neatkarības dienai, kura kā reiz ir šodien.
Daļa ļaužu ar bērniem jau tagad sāk pulcēties laukumā un pagaidām, kā jau teicu čupojās ap strūklaku, kur uzstādītas dažādas atrakcijas un tiek tirgoti dažādi našķi.
Slovjaskas noskaņojums un nedaudz Donbasa vēstures.
Vēl nelielas grupiņas ļāužu pulcējas laukuma zaļajā zonā koku paēnī un aktīvi apspriež pēdējo laiku notikumus. Dažbrīd norit pa kādai asākai diskusijai, bet var manīt, ka lielākā daļā viennozīmīgi ir Ukrainas vienotības piekritēji un galvenā tēma par ko tiek lauzti šķēpi ir tas, ko darīt ar bijušajiem pilsētas vadītājiem, kuri atbalstījuši separātistus, bet tagad jau staigājot pa pilsētu ukraiņu tautiskajās viševankās.
Ļoti aktuāla ir arī tēma par bijušo pilsētas mēru Štepas kundzi. Daudzi pilsētas iedzīvotāji uzskata, ka Štepas kundze pēdējos gados ir ļoti daudz izdarījusi pilsētas labā. Tāds viedoklis ir arī manam šoferim Aleksandram, kurš saka ka Štepas vadībā pilsēta tiešām esot progresējusi. Ielas esot savestas kārtībā, atjaunota stacija un vairākas sabiedriskās ēkas. Tas, ka Štepas kunde kādu brīdi esot nostājusies separātistu pusē skaidrojams ar to, ka šī sieviete esot pakļauta teroram. Separātisti esot draudējuši viņu nogalināt un izrēķināties ar ģimeni, ja Štepas kundze nesadarbosies ar viņiem. Kā nu tur nebūtu tā saucamā „lustrācijas” tēma šeit šodien ir ļoti aktuāla. Aleksandrs pats man norāda uz vienu aktīvu onkuli laukumā, kurš tagad ģērbies Ukrainas karoga krāsām šūtā trenniņtērpā un saviem sarunu biedriem sludina vienotās Ukrainas vērtības, bet dažus mēnešus atpakaļ esot skraidījis pa laukumu ar Doņeckas republikas separātistu karogu. Ok! Var jau būt, ka cilvēks pēc skarbajiem notikumiem ir kaut ko sapratis un minījis savu viedokli?!
Ja runa ir par to, kāds ir Slovjanskas iedzīvotāju noskaņojums un kā pusē viņi bija pirms karadarbības pilsētā un pēc, tad izstāstīšu Aleksandra viedokli, kurš ir ļoti precīzs un līdzīgu izteica arī citi no ļaudīm ar kuriem sanāca aprunāties par šo tēmu. Un tātad, nāksies atkāpties nedaudz vēsturē. Patiesībā visa Donbasa teritorija, kurā ietilpst Doņeckas un Luganskas apgabali līdz pat 19. g.s. beigām bija salīdzinoši mazapdzīvota stepju teritorija. Skarbajiem stepes klimatiskajiem apstākļiem ne katrs spēja pielāgoties un tādēļ šeit apmetušies uz dzīvi tikai izturīgi ļāudis. Sākotnēji šo teritoriju pārsvarā apdzīvoja krimas tatāru gani -klejotāji, bet vēlāk šeit ieradušies arī ukraiņu kazaki. No 1803. gada līdz Oktobra revolūcijai šīs teritorijas tiek iekļautas Jekaterinoslavas (Jekaterinoslava mūsdienu Dņepropetrovska)guberņā.
Tikai 19.g.s. beigās un 20.g.s. sākumā, kad šeit tika uzieti lieli ogļu krājumi reģionā parādījās pirmie ogļu ieguves uzņēmumi, kuri pārsvarā piederēja ārzemju turīgiem ļaudīm kuriem Krievijas impērijas varasiestādes atļāva uzsākt uzņēmējdarbību, mūsdienīgi sakot investēt jaunās ražotnēs. Tā arī šeit tika uzbūvētas pirmās šahtas un izveidoti karjeri. Sekojoši attīstījās arī metalurģijas uzņēmumi. Protams, ka uzreiz kļuva aktuāls jautājums, kur ņemt darbaspēku? Tā nu šeit brīvprātīgi un piespiedu kārtā ieradās liels skaits ļāužu no visas Krievijas impērijas, kuri pārstāvēja visdažādākās tautības. Tālāk sekoja 17. gada revolūcija un jaunā padomju vara nacionalizēja Donbasa uzņēmumus. Te arī jāpiemin tas, ka divdesmitajos gados komunistu vadībā Ukrainas teritorijā, tajā skaitā Donbasā tiek izraisīts mākslīgs bads (vēsturē zināms kā Голодомор) , kā rezultātā mira vairāk kā miljons Ukrainas iedzīvotāju, kuri pārsavarā bija ukraiņu tautībai piederīgi. Pakāpeniski Donbass (Doņeckas guberņa no 1919 līdz 1925.gadam) kļūst par vienu no PSRS indusrtijas dzinējspēkiem. Sekojoši industriālo plānu realizācijai bija jāaizpilda dzīvās masas iztrūkums un atkal uz šejieni tika nosūtīti ļaudis no visas Padomju savienības. Šajā laikā vēl izteikts bija fakts, ka darbam šahtās tika nosūtīti notiesātie, gan kā kriminālie, gan politiskie. Tātad migrācijas rezultātā uz šejieni ieradās, jeb tika nosūtīts milzīgs skaits ļāužu, kuru nacionālā piederība un sociālais statuss bija raibu raibais. Tādējādi nekad šajā reģionā nebija iespējams precīzi noteikt, kādas tautības pārstāvju šeit ir vairākumā. Vēl jo vairāk padomju laikos etniskajai piederībai netika pievērsta liela uzmanība, kā rezultātā izveidojās situācija, ka nebija svarīgi kuras tautības pārstāvji šeit dominē. Visi taču dzīvoja vienā lielā, sākotnēji Krievijas impērijā, vēlāk Padomju savienībā un kāda administratīvā reģionā-Ukrainas PSRS vai Krievijas PSFR nebija lielas nozīmes. Gala rezultātā sanāca tā, ka Doņeckas guberņa, jeb Donbass praktiski visu laiku bija iekļauts ar Ukrainu saistītās administratīvajās teritorijās un kādu brīdi pat daļa no mūsdienu Rostovas apgabala (Krievijā) atradās Doņeckas guberņas sastāvā. Attiecīgi pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Donbass, uz to mirkli Doņeckas un Luganskas apgabali, palika Ukrainas sastāvā.
Tā nu Ukraina ir mantojusi šādu sarežģītu reģionu, kura iedzīvotāji tā īsti līdz galam nav apzinājuši, kas viņi ir! Ukraiņi, krievi, padomju cilvēki? Jāsaka, ka tas tā arī esot, aptuveni puse no visiem iedzīvotājiem pēc PSRS sabrukuma tā īsti nav identificējuši sevi nedz ar Ukrainu, nedz ar Krieviju. Pēc tautas skaitīšans datiem šeit ukraiņu tautības iedzīvotāju esot aptuveni 50% un 40% sevi uzskatot par krievu tautībai peiderīgiem. 10% ir dažādu citu tautību pārstāvju, jeb tādu kuri nevar pateikt, kas viņi ir. Jāsaka gan, ka lielā daļa Austrum Ukrainas ukraiņu arī nerunā savā valodā un pamatā sazinās krieviski, bet tas viņiem netraucē sevi uzskatīt par ukraiņu nācijai piederīgiem. Ja uz kopējo ainu paskatās no politisko uzskatu viedokļa, tad pirms konflikta situācija esot bijusi aptuveni šāda: 40-50% bija vienalga kādā valstī viņi dzīvo, vai tā būtu Krievija vai Ukraina. Aptuveni 20-25% iedzīvotājus varēja uzskatīt par proukrainiski noskaņotiem un aptuveni tik pat daudz esot bijis prokrieviski noskaņoti, jeb Maskavai par labu tendēti. Tātad lielākā daļa uz visu noraudzījās vienaldzīgi, bet tajā pat laikā šī vienaldzīgā ļāužu masa bija tā kura bija viss vieglāk ietekmējama, jo īpaši pirms vēlēšanām. Tieši to līdz šim daudzi politiķi arī izmantoja savās politiskajās spēlēs un izmantoja arī pēdējo notikumu gaitā. Sākotnēji ar dižiem solījumiem par labāku dzīvi Krievijas sastāvā, bet vēlāk jau ar draudiem šī vienaldzīgā ļaužu masa tika nosvērta par labu prokrieviskajiem separātistiem no Doņeckas republikas. Lielu lomu tajā protams nospēlēja arī Krievijas masu mēdiju propoganda. Sākumā patiešām diezgan daudzi Slovjanskas iedzīvotāji bija gatavi pat uz barikādēm stāvēt lai realizētu prokrieviskās idejas. Tā lūk bija, bet patreiz situācija ir kardināli mainījusies un par to pastāstīšu pēc mirkļa.
Tgad uz īsu brīdi pametam laukumu un aizejam līdz pilsētas Milicijas pārvaldes ēkai, kura konflikta laikā atradās notikumu epicentrā. Šī bija viena no pirmajām ēkām, kuru ieņēma noslēpumainie „zaļie vīriņi”, kuri pārstāvēja tā saucamo „Doņeckas tautas republiku” un sākumā uz šejieni ieradās diezgan daudz tās atbalstītāju. Tad arī tika izveidotas iespaidīgas barikādes lai itkā pasargātos no „Banderoviešu un Labējā sektora fašistiski noskaņotajiem” kujiniekiem. Kaujinieki tā arī neieradās, toties šeit ieradās aizdomīgi sveši ļaudis (ne no vietējiem), kuri sākuši vietējiem prokrievijas ideju aizstāvjiem mācīt, kā rīkoties un ko darīt. Paralēli tam visam tika apcietināti vairāki milicijas darbinieki. Vēl pēc kāda brīža tā saucamais vietējais Doņeckas republikas štābs esot iecēlis savu milicijas priekšnieku, kurš izrādījās Slovjanskas iedzīvotājiem jau labi zināma, vairākas reizes tiesāta kriminālā autoritāte! Pirmais, ko šis Doņeckas republikas „tiesību aizstāvis” paveica, tika nogalināti vairāki bijušie vadošie milicijas darbinieki ar kuriem acīmredzot esot bijuši jānokārto „veci rēķini”. Tā vismaz uzskata lielākā daļā Slovjanskas iedzīvotāju.
Uz jautājumu, kur bija un ko darīja pārējie milicijas darbinieki Aleksandrs atbild šādi: lielākā daļa vadošo milicijas darbinieku izrādījās „saslimuši” vai nu esot devušies atvaļinājumos. Zemākā ranga miliči viena daļa spiestā kārtā pildīja separātistu rīkojumus, vēl daži pamuka uz mierīgākiem Ukrainas reģioniem, bet pavisam neliela daļa tomēr esot devušies uz Kijevu un pieteikušies dienestam Nacionālajā gvardē, un jau vēlāk piedalījušies Slovjanskas atbrīvosnā. Patreiz lielākā daļa Slovjanskas milicijas darbinieku ir atbrīvoti no saviem amatiem un daži pat esot apcietināti. Šodien skatoties arī uz milicijas ēku esmu nedaudz pārsteigts. Taj nav nevienas skarambiņas! Tātad nedz kāds šeit pretojās separātistu uzbrukumiem, nedz kāds šeit cīnījās, kad pilsētu ieņēma Ukrainas ncionālā gvarde.
Par to, kā notika pilsētas ieņemšana arī pastāstīšu pēc mirkļa, bet tagad atgriežamies pie mūsu auto lai turpinātu ekskursiju pa pilsētu. Pa ceļām ielūkojos Svētā gara baznīcā pie pilsetas centrālā laukuma. Interesanti kāpēc šodien svētdienā šeit tik pat kā nav apmeklētāju? Jautāju Aleksandram, kāpēc tā? Vai tad patiešām Slovjanskas iedzīvotji ir tik atturīgi noskaņoti pret reliģiju? Uz to Aleksandrs atbild: lielā daļa ļaužu šodien dodas uz Svjatogorskas klosteri, kur notiekot kaut kādi svētku pašakumi un pie reizes aizlūgšana par mieru reģionā. Patiesībā pirms došanās uz Slovjansku pētot materiālus internetā nejauši biju jau uzgājis informāciju par šo klosteri un spriežot pēc bildītēm tā patiešām varētu būt jauka vieta. Jautāju Aleksandam, cik tālu no šejienes ir līdz šim klosterim. Aleksandrs saka, ka kādi 20-25 kilometri. Te nu man iešaujas prātā ideja, vai manu ekskursiju pa Slovjansku nevarētu papildināt ar braucienu uz Svjatogorsku un īsu vizīti klosterī? Jautāju Aleksandram, vai viņam nav nekas pretī, ka mēs varētu aizbraukt šodien arī līdz Svjatogorskai. Viņš saka, kāda problēma?! Es taču esot viņa klients un pēdējā laikā takšu bizness ir tāds paknaps, tādēļ jācīnās par katru, kurš vēlas kaut kur aizbraukt. Varam apskatīt tagad Slovjanskas piepilsētu, kurā notikusi karadarbība un pēc tam aizlaist līdz Svjatogorskai.
Runāts, darīts, aiziet! Vispirms dosimies līdz Slovjanskas piepilsētai, jeb precīzāk sakot blakus esošajam Semjonovkas (Семёновка) ciemam, kurš atrodas pie Harkovas-Rostovas šosejas uz austrumiem no pilsētas. Kādas 10 minūtes brauciena pa ielu, virs kuras vietām karājas saraustīti trolejbusu vadi un parādās pāris ēku kuras patiešām ir pārvērstas graustos. Dīvaini tikai, ka šajās ēkās pirms tam atradušies veikali un rodas tāds iespaids, ka šāvēju mērķis ir bijis tikai tie, jo blakus esošās dzīvojamās ēkas tikpat kā nav skartas! Pajautāju ko pa to domā Aleksandrs. Viņš atbild, ka tas tā tiešām ir un vietējie ļaudis tiešām domājot, ka tas izdarīts apzināti. Redzamajā veikalā lādiņš esot trāpījis agri no rīta, kad nekādu nopietnu kauju piepilsētā neesot bijis un ukraiņu gvarde vēl atradās vismaz 20 kilometrus uz uz ziemeļiem no pilsētas. Toties jau tajā pašā rītā tā saucamie „Doņeckas republikas atbrīvotāji” esot veikalu atbrīvojuši no precēm, bet vēlāk veikals esot nodedzis. Līdzīgs liktenis esot piemeklējis arī citus veikalus.
Tuvojoties Harkovas-Rostovas šosejai pa retam parādās arī sabumbotas privātmājas. Pie paša krustojuma var manīt, ka šeit patiešām ir notikušas nopietnas sadursmes. Vietām mētājās salauztas munīcijas kastes, ložu un ladiņu čaulas un dažādi lūžņi no bijušajām barikādēm.
Es saku Aleksandram, varbūt varam apstāties? Viņs atbild, labāk ne, jo militāristiem kuri atrodas kontrolkpostenī pie krustojuma tas varētu nepatikt. Cita lieta, ja man būtu žurnālista akreditācija, bet ja tādas nav var nākties lieki izskaidroties: kapēc fotogrāfēju stratēģisku objektu. Jā jebkurš kontrolkpostenis pēc būtības tagad ir stratēģisks objekts. Protams, kārtība jārespektē tādēļ samierinos ar pāris foto kadriem pa auto logu. Uz mēģinājumu fotogrāfēt pašu posteni Aleksandrs sāk uztrukti reaģēt un man nākas no šādas idejas atteikties, un paspēju uzņemt tikai vienu kadru. Aleksandrs pastāsta, ka iepriekš vedis šeit jauniešu kompāniju un tie sākuši fotogrāfēt posteni pēc kā patruļa viņus esot apturējusi un nogādājusi štābā, kur nācies atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Gala rezultātā viņus protams atbrīvoja, bet kopā šis process esot ildzis vairāk, kā trīs stundas. Tādēļ, ja nav vēlme lielo daļu atlikušās dienas nosēdēt štābā tad labāk atturēties no aizdomīgas rīcības. Jāsaprot arī patruļniekus, situācija pavisam netālu no šejienes ir ļoti nopietna jo tur notiek reāla karadarbība.
Aleksandrs piedāvā iegriezties pašā Semjonovkas ciemā, kur sabombardētās ēkas būs iespēja fotogrāfēt tuvāk. Tā arī darām. Šķērsojam Harkovas-Rostovas šoseju un nonākam Semjonovkā. Izrādās šeit agrāk atradusies slimnīca, kuras lielā daļā korpusu tikuši slēgti vairakus gadus atpakaļ un līdz pat nesenajiem notikumie šeit darbojusies tikai slimnīcas psihiatriskā nodaļa, kura kauju gaitā arī ir cietusi no apšaudēm. Patiesībā šī slimnīca Doņeckas republikas kaujiniekiem kalpoja kā karabāze un kad Ukrainas nacionālā gvarde centās aplenkt pilsētu šī slimnīca tika pakļauta artilērijas apšaudei. Jautāju Aleksandram, kas notika ar tuvāko māju kuras atrodas tepat netālu aiz slimnīcas iedzīvotājiem? Aleksandrs atbild, ka ļaudis jau laicīgi sapratuši, ka šeit varētu būt bīstami un lielākā daļa iedzīvotāju ciematu pameta. Arī Ukrainas nacionālā gvarde esot parūpējusies un pirms nopietnās kaujas virs ciemata esot izkaisītas skrejlapiņas ar lūgumu īslaicīgi pamest ēkas, kuras atrodas tuvumā pie kujinieku bāzes vietām. Un jāatdzīst, ka šīs bāzes apšude veikta visai profesionāli un precīzi. Tikai daži lādiņi esot nomaldījušies un nokrituši blakus esošajā ciemā. Sagrautās ēkas kuras redzējām pie šosejas patiesībā bija cietušas tādēļ, ka tur notika reāla frontālā sadursme, bet šeit esot noritējusi mērķtiecīga objekta apšaude. Jāpiebilst, ka slimnīcas ēkās uz to brīdi atradās tikai kaujinieki un pacientu tur neesot bijis. Aleksandrs saka, ka esot runājis ar vienu no Semjonovkas vīriem, kurš stāstījis, ka līdzko sākusies masīva apšaude, Doņeckas republikas kaujinieki kā žurkas esot bēguši uz blakus esošo ciemu, jo labi saprata, ka Nacionalās gvardes vienības pa dzīvojamām mājām nešaus. Attiecīgi vietjie iedzīvotāji, kā nu kurš, cits uz ceļiem lūdzis lai kaujinieki pamet ciematu, cits pat eot piedraudējis ka pats personīgi viņus apšaus.
Galu galā tā kārtīgi aplūkojot Semjonovku nākas secināt, ka šeit arī bez kara izskatījies kā kaujas laukā, jo pamestās slimnīcas korpusi jau pirms tam izskatījušies nožēlojami. Tie bija bez logu rāmjiem un vietējie puiši pirms šeit atnāca īstais karš tajos jau esot spēlējuši kariņu.
Tepat no piekalnītes starp Semjonovkas un Nikolajevkas ciemiem ļoti labi var saskatīt tālumā esošos Rajgorodas krīta kalnus. Tieši no šīm krīta kalnu virsotnēm Ukrainas nacionālā gvarde arī esot veikusi Semjonovkas apšaudi. Nenoliedzami stratēģiski ļoti izdevīga vieta.
Dodamies uz Svjatogorsku.
Semjonovku esam apskatījuši. Vēl esot viens rajons, kurā esot iespējams apskatīties kaut ko no pedējās kara darbības un tas ir Artjoma rajons Slovjamskas rietumu daļa pa ceļam uz Kramatorsku. Turp aizbrauksim vēlāk, bet tagad dosimies uz jau pieminēto Svjatogorsku. Pametam Semjonovku un atgriežamies uz Harkovas –Rostovas šosejas, kur pagriežamies pa labi Harkovas virzienā. Šoreiz kontrolposteņa vīri mūs aptur un sāk izvaicāt. Tā teikt atbildiet, ko jūs darījāt Semjonovkā? Te nu es sāku iesaistīties sarunā, jo Aleksandrs izskatās nedaudz sabijies. Saku, ka bijām apskatīties, kā izskatās slimnīca pēc nesenās kara darbības. Kontrolposteņa dežurants jautā, vai es esmu žurnālists? Es atbildu, ka nē un esmu tikai parasts interesents, kurš šurpu devies lai uz vietas pārliecinātos, kas tad šeit īsti ir noticis. Beigu beigās tiek izpetīta mana pase un izpētīts mūsu auto sākot no bagāžnieka līdz pat motoram un riteņu arkām. Viss beidzās labi. Tiekam palaisti, bet uz atvadām pabrīdināti lai apmeklējot šādas vietas esam uzmanīgi, jo teroristi, kā tos šeit sauc ukraiņu militāristi esot šur tur izvietojuši viltīgas mīnas un vakar šeit pat netālu bērni spēlējoties esot iedarbinājuši šādu elles mašīnu. Dievs esot stāvējis klāt, ka neviens neesot gājis bojā! Hospitalizēt gan nācies divus no ziņkārīgajiem puišiem, kuri esot savainoti ar šķembām.
Pametam posteni un braucam pa Harkovas –Rostovas šoseju un pavisam drīz nonākam līdz tiltam pāri Torecas upītei. Patiesībā stacionārā tilta te vairs nav, jo to Doņeckas republikas kaujinieki atkāpjoties ir uzspridzinājuši.
Tagad ukrainas armija operatīvi ir izveidojusi pagaidu tiltu, kurš atrodas netālu no sagarutā tilta un mums nākas izmest nelielu loku līdz tam. Protams, ka te atrodas kārtējais militārais postenis un acīmredzot tas kalpo kā pagaidu tilta apsardze.
Turpinot ceļu mums nākas šķersot vēl trīs kontrolposteņus, no kuriem divos mums tiek pārbaudīti dokumenti. Aiz pedējā kontrolposteņa nogrižamies no Harkovas-Rostovas šosejas pa labi, Svajtogorskas virzienā un pavisam drīz esam nonākuši līdz Svjatogorskas klosterim.
Jau neiiejetot klosterī var manīt, ka šodien šeit ir īpaša diena. Pie vārtiem un pašā klosterī pulcējas liels skaits svētceļotāju un lūdzēju. Arī es dodos iekšā un cenšos izstaigāt klostera teritoriju. Izrādās, ka šodien ir piemiņas diena kurā tiek godināts un pielūgts viens no kanonizētajiem šī klostera bijušajiem iemītniekiem, kura vārdu un titulu latviski pat nezinu kā pārtulkot (krieviski tas būs Преподобный Иоан Затворник Святогорский).
Šis svētais „Jānis” vienā no ši klostera alām neizejot no tās esot pavadījis veselus 17 gadus, kurus veltījis lūgsanām un gala rezultātā esot kļuvis akls. Tagad šeit pareizticīgie ļaudis pie šī svētā vīra sarkofāga stāv garā rindā lai, kā viņi domā, gūtu svētību pieskaroties viņa kapa vietai.
Tā kā man ar pareizticību nekas nesaista un patiesībā par reliģiju man ir savi īpaši uzskati es cenšos vairāk iepazīties ar šīs vietas vēsturi. Klostera teritorijā atrodas neliels klostera muzejs. To arī nolemju apskatīt. Ieejot muzejā ļoti laipna māmuļa, acīmredzot mūkene, piedāvā man iepazīties ar muzeja eksponātiem vietējā gida pavadībā. Sākumā tā kā cenšos atteikties, bet beigu beigās piekrītu. Man par gidi tiek nozīmēta vēl viena mūķene, kura arī mani izvadā pa muzeju. Sākumā protams interesanti. Tiek stāstīts par pašas Svjatogorskas un klostera vēsturi. Toteies nobeigums mani patiesi sāk nogurdināt, jo tēma novirzās jau uz dažādu svēto brīnumdarbiem un tam līdzīgi. Pieklājības pēc gan stāstījumu noklausos līdz galam. Saku paldies un novēlu dieva palīdzību manai gidei un varu doties tālāk izpētīt klostera arhitektūras šedevrus..
Ko tad īsti uzzināju muzejā. Īsumā sakot, šajā vietā Severskij Doņec upes krastā, gleznainā vietā pie kaļa klintīm ļaudis esot apmetušies jau pirms mūsu ēras. Kristieši šo vietu esot aplaimojuši jau pirms Krievzemes kristīšanas un tie esot bijuši svetceļnieki no Bizantijas. Pareizticīgo rakstos Svjatogorska pirmo reizi tiekot minēta 1526. gadā, kam seko notikumiem bagāta klostera tapšanas un vairākkārtēju pārveidosanos vēsture. Padomju laikos šeit esot ierīkota tā saucamā darbaļaužu sanatorija un piršu vannas esot atradušās pat baznīcas altārī. Pēc PSRS sabrukuma 1992.gadā Ukrainas valdība atgrieza klosteri pareizticīgo baznīcai un vēlāk šim klosteru kompleksam tiek piešķirts tā saucamais lavras statuss, un šī ir viena no četrām lavrām Ukrainas teritorijā.
Tā nu daudz maz klosteri esmu izsatigājis un apskatijis, vēl izmetu loku pa augšējiem pagalmiem, kur šodien izvietoti vairāki galdi un noorganizeta virtuve. Šeit par brīvu iespējams paēst un šādu izdevību izmanto liels skaits ļaužu. Izrādās, ka pašā Svjatogorskas pilsētiņā, kura atrodas pretējā upes krastā atrodas vairāki atpūtas nami, sanatorijas un viesnīcas un taga kad Doņeckas pusē notiek kara darbība šajās iestadēs essot izmitināti ļaudis, kuri pametuši karadarbības zonu. Sakarā ar to uz Svjatogorsku tagad ierodas dažādi brīvprātīgie, kuri plīdz šiem ļaudīm un cenšās viņus apgādāt ar humāno palīdzību, un acīmredot pareizticīgo baznīca arī nav palikusi malā un ar šadu bezmaksas ēdienu sadali vismaz kaut kā cenšas palīdzēt nelaimē nonākušajim.
Jau no klostera, pakalnē virs tā ievēroju milzīgu pieminekli jeb skulptūru pie kuras izveidots skatu laukums. Nolemju ka tur man janokļūst un jautaju pretīmnākošajam svētajam tāvam, kā to iespejams realizēt. Viņš atbild, ka līdz turienei var aiziet pa taciņu, kura sākas aiz klostera žoga, bet vieglāk to protams izdarīt ar auto, un tad ir jābrauc kādi 5 kilometri apkārt.Tā kā diena šodien ir visai karsta, gaisa temperatūra ir tuvu +30 un laiks arī ir ierobežots nolemju, ka dosimies turp ar auto. Tā arī darām. Ceļu turp gan nākas nedaudz pameklēt un paļaujamies uz pretīm nākošu ļaužu instrukcijām, jo šeit nav nevienas ceļa norādes. Galu galā nonākam autostāvvietā pie kuras izvietojušies suvenīru tirgotāji un šašliku cepēji.
Dodamies uz pakalnīti kur arī atrodas milzīgā skulptūra, kuru redzēju no lejas. Tas ir tā saucamais piemineklis „Artjoms”. Kas tad īsti ir šis Arutjoms un ar ko viņš izpelnījies šādu cieņu, ka tam veltīts šāds iespaidīgs piemineklis? Patiesībā šis Artjoms, kuru īstenībā sauca par Fjodoru Andrejeviču Sergejevu, ir leģendārs revolucionārs, kurš ņēmis visai vētrinu dalību 1917. gada revolūcijā un ne tikai tajā. Lai par šo cilvēku izstāstītu būtu jāsaraksta vairākas lapas un to protams tagad nedarīšu. Īsi sakot, lielā mērā šī persona saistīta ar padomju varas nodibināšanu, kas daudziem var šķist ne visai pieņemami, bet tajā pat laikā palasot šī cilvēka biogrāfiju kļūst skaidrs, ka tas bija dižens vīrs kurš man ļoti atgādina slaveno revolucionāru Če Gevaru. Vienīgais Če Gevara ir kļuvis par ļoti zīmīgu vēsturisko personu visā pasulē, bet Fjodors Andrejevičš (Artjoms) šķiet nepelnīti palicis citu PSRS kulta cienīgo personību ēnā, kaut gan šeit Donbasa raģionā gandrīz katrā pilsētā ir kāda iela kura nosaukta Artjoma vārdā un ir pat vesela pilseta kura ness viņa vārdu, un tā irArtjomovska.
Labi! Aplūkoju pieminekli un protams lieliso skatu no tā pakājē esošā skatulaukuma. Te gandrīz viss klosteris kā uz delnas redzams. Tālāk aiz upes zemienē plešas varens mežu masīvs, kādu šajā stepju reģionā nekur citur vairs neatradīsi. Tātad ne par velti Svjatogorska šeit izveidojusies par kūrortu zonu.
Miera laikā šeit atpūsties devušies bez maz vai visi Donbasa iedzīvotāji, bet tagad šeit pārsvarā satiekam ļaudis kuri jau devušies bēgļu gaitās. Tajā pat laikā izrādās, ka lielai daļai tās pašas Doņeckas un ne tikai tās ierēdņiem, vadošajiem biznesmeņiem un arī profesionāliem „blēžiem”, Svjatogorskā vai tās apkārtnē ir ierīkotas tā teikt „nelielas” vasarnīciņas (dāčas), un lielā daļa no tiem, vietā lai pildītu savus pienākumus pašā Doņeckā tagad atsēžas šeit un gaida, kas tad īsti notiks! Tā sacīt gaida, kurā pusē nostāties. Šķiet šādi ļaudis ir rīkojušie visos laikos. Tas noticis gan 1917.gada revolūcijas laikā, gan otrā pasaules kara laikā.
Otrajā pasaules kara laikā 1943. gadā arī šeit pie Svjatogorskas kalnu nogāzām noritējušas smagas atbrīvošanās cīņas no vācu fašistu iebrucējiem, bet ne visi vietējie iedzīvotāji viennozīmīgi nostājās padomju armijas pusē! Izrādās, ka 1941. gadā, līdzko Svjatogorska nonāca vācu fašistiskās armijas kontrolē Svjatogorskas klosteris tika atgriezts pareizticīgajiem, kā rezultātā vacieši ieguva uzticību no ticīgo ļaužu puses un jo īpaši bijušajiem klostera iemītniekiem kurus padomju vara bija padzinusi no klostera. Tagat par šo vēstures posmu baznīcas ļaudis cenšās noklusēt un par to, ka vairāki pareizticīgās baznīcas mācītāji un kalpotāji sadarbojās ar fašistisko režīmu runā izvairīgi. Kā nu tur bija jeb nebija vācieši tika padzīti no Svjatogorskas un šeit tika atjaunota padomju vara, un tagad par šo laiku kaujām šeit liecina diezgan iespaidīgs memoriālais komplekss, kurš atrodas burtiski aiz muguras „Artjomam”.
Svjatogorska, Svjatogorskas lavara un vēl šis tas ir apskatīta, un varam atgriezties Slovjanskā. Laižamies lejā pa kalnu, šķērsojam Severnij Doņecas upi, kur uzņemu pāris foto kadrus un turpinām ceļu virzienā uz Harkovas-Rostovas šoseju.
Atpakaļ uz Slovjansku.
Pa ceļam atkal pabraucam garām vairākiem kontrolposeņiem, kur kārtējo reizi tiek pārbaudīti dokumenti. Šoreiz nākas atbildet uz jautājumu, ko es vēlos darīt ATO zonā. Pirmīt šādu jautājumu neviens laikam neuzdeva jo braucām pretējā virzienā un varēja padomāt, ka mēs šo zonu pametīsim. Tagad nākas skaidroties, ka esmu atbraucis uz Slovjansku lai personīgi pārliecinātos, kas šeit notiek un cenšos pārliecināt ukraiņu gvardes vīrus, ka man nav nekādi apslēpti, nelabi nodomi, kurus varētu realizēt ATO zonā. Īsāk sakot man jāpāliecina viņus, ka karot uz Doņecku es tiešām nebraucu. Protams, ņemot vērā pēdējā laika notikumus viņu bažas ir pamatotas, jo uz šejieni tiešām ierodas svešu zemju iesūtīti algotņi (pārsvarā no Krievijas), kā arī no propogandas ietekmējušies brīvprātīgie fanātiķi kuru pēdējā laikā gan kļūstot stipri mazāk.
Te nu pa ceļam jautāju Aleksandram, ko viņš var pastāstīt par to laiku, kad Slovjanska atradās Doņeckas Republikas separātistu kontrolē? Protams visu ko dzirdēju pāris vārdos neizstāstīsi, bet pāris lietas īsumā pacentīšos atstāstīt. Pats Aleksandrs agrāk nekādu dižo patriotismu pret Ukrainas valsti neesot izpaudis un tad kad viss šis kokteilis sākās esot ieturējis visai neitrālu pozīciju. Tā teikt, ja reiz prasām lielāku reģiona patstāvību jeb Ukrainas federalizāciju nekas ļāuns tur nav. Liela daļā ļāužu dodoties uz mītiņiem pie pilsētas domes šādas prasības arī izvirzīja un tad nebija nekādas domas par kaut kādu Doņeckas republiku. Paralēli šiem notikumiem pa Tv pro Janukoviča noskaņoti un Krievijas kanāli dienu dienā centās uzspiest informāciju, ka tā saucamās „Maidana kliķe”, „Banderovieši”, „Labējais sektors” un dažādi citi „fašisti” grib apspiest krievvalodīgos Donbasa iedzīvotājus atņemot viņiem iespēju runāt savā valodā, kā arī likvidēt krievvalodīgās skolas un tā tālāk.
Protams, ka liela daļa no, jau iepriekš stāstā piminētajiem, neitrālu pozīciju ieturošiem ļaudīm, sāka ietekmēties no šīs informācijas un tā saucamā federalizācijas ideja guva ar vien lielāku atbalstu. Haoss sākās tad, kad Janukovičš aizbēga no Ukrainas. Gandrīz veselu mēnesi kamēr jaunā Ukrainas vara tika formēta valstī radās tāds, kā varas vakums, kuru jau izmantoja dažādi politiskie spēki. Krievija izmantojot šo vakuma periodu aneksēja Krimu un acīmredzot eiforijā, ka šāds scenārijs veiksmīgi realizējams citur tika nosprausti tālejošāki mērķi attiecībā uz citām Ukrainas teritorijām. Protams, ka pirmie kā nākošie potenciālie reģioni šāda mērķa realizēšanai bija Doņeckas, Luganskas, Harkovas, Dņepropetrovskas un Odesas apgabali.
Tieši tad arī Slovjanskā, līdzīgi kā Krimā, ieradās aizdomīgie bruņotie „Zaļie vīriņi. Tie veiksmīgi iefiltrējās Slovjanskas mītiņotāju rindās, kuri pieprasīja Ukrainas federalizāciju. Acīmredzot atnākušajiem svešzemniekiem ar ideju par federālu Ukrainu bija par maz un tad arī tika izvirzīta ideja par tā saucamo Doņeckas republiku. Sekojoši atnācēji ap sevi sapulcēja grupu domu biedru - atbalstītāju. Pavisam drīz parādījās arī ieroči, kam sekoja vairāku administratīvo ēku ieņemšana. Beigu beigās svešinieki kontroli pārņēma savās rokās, jo acīmredzot neuzticējās vietējiem Slovjanskas cīnītājiem par federāciju vai Doņeckas republiku un šeit atkal ieradās vēl vairāk svešinieku, tajā skaitā slavenais no Krievijas atsūtītais Girkins- Streloks, jeb patiesajā vārdā Igors Strelkovs. Kopš šā brīža jau tā saucamie Doņeckas republikas aizstāvji sāka zaudēt Slovjanskas atbalstītāju uzticību. Vēl jo vairāk tas notika tāpēc, ka vietējie iedzīvotāji ievēroja, ka šo bruņoto formējumu rindās sāka parādīties dažādi pilsētā labi zināmie kriminālie elementi, narkomāni un tā saucamie bezģeļņiki (slaisti) ar ļoti sliktu reputāciju.
Kā jau iepriekš minēju tika ieņemta arī Slovjanskas milicijas ēka un tika nogalināti virāki vadoši milicijas darbinieki un aizdomās par slepkavībām pilsetnieki tur vietējās kriminālās autoritātes, kuras atnācēji bez liekām ceromonijām iecēla dažādos marionešu republikas vadošajos amatos. Situācija pilsētā pasliktinājās burtiski ar katru dienu. Pieauga zādzību un izspiešanas gadījumu skaits. Sāka pazust automašīnas, kuras kā vietējie idzīvotāji uzskata tika aizdzītas uz Krieviju. Tad praktiski visi Slovjanskas auto īpašnieki pacentās savus auto pārvest un novietot stāvvietās uz drošākām pilsētām kaimiņu apgabalos: Harkovā, Dņepropetrovskā un Poltavā. Arī Aleksandrs savu auto uz to brīdi aizdzina līdz Lozovas pilsētā un atstājis pie paziņām.
Situāciju līdz galam nokaitēja tas, ka sāka pazust cilvēki. Pazuda ne tieki tādi kurus turēja aizdomās par lojalitāti Ukrainai! Sāka pazust ierēdņi, vietējie biznesmeņi. Notika uzbrukumi fermeru saimniecībām. Galu galā tieka nogalināta pilsētas protestantu mācītāja ģimene. Iedzīvotāji sāka masveidā pamest pilsētu un devās uz citiem Ukrainas reģioniem. Par to kas šeit noticis pat liecina fakts, ka pilsētnieki bijušo Ukrainas drošības padomes ēku, kurā separātisti izvietoja savu štābu sāka dēvēt par GESTAPO. Tas tāpēc, ka tieši uz šejieni tika nogādāti arestētie un daudzus pēc nonākšanas šeit neviens vairs nav redzējis, un tie līdz šodienai tā arī nav atrasti.
Tā nu runājot par notikumiem Slovjanskā esam atgriezušies pilsētā un šoreiz pirmais objekts kur piestājam ir tieši šī ēka kuru, kā jau tiko teicu vietējie nosaukuši par GESTAPO. Padomju laikos tajā esot atradies VDK iecirknis un attiecīgi vēlāk Ukrainas drošības padomes birojs. Apskatot ēku jāsaka, ka atšķirībā no iepriekš redzētās milicijas pārvaldes ēkas šeit vismaz var manīt kādas karadarbības sekas. Šķiet, ka šī ir vien no vietām kurā kāda pretestība pret uzbrucēju ir izrādīta, bet spriežot pēc tikai pāris izsistiem logiem un apdegušām ieejas duvīm nekāda dižā cīņa te nav bijusi. Tā teikt, biju gaidījis kaut ko iespaidīgāku.
Te nu beidzot ieturam nelielu kafijas pauzi vienā no pilsētas kafejnīcām netālu no centrālā laukuma, kuras laikā apspriežu atlikušās dienas plānu. Jautāju Aleksandram vai nav iespējams aizbraukt arī Doņeckas virzienā, cik tālu tas ir iespējams. Aleksandrs atbild, ka to var mēģināt, bet diez vai mēs tiksim tālāk par Družkovku vai Konstantinovku. Labi, mēģināsim brukt! Iztukšojam kafijas tases un turpinām ekskursiju. Uz īsu brīdi piestājam Slovjanskas kūrortu zonā pie viena no tur esošajiem sālsezeriem. Izkāpju un parbaudu, ūdens patiešām riktīgi sāļš. Šajā ezerā līdzīgi, kā Nāves jūrā iespējams peldēties un vienlaicīgi lasīt avīzi un tapat, kā tur šejienes ezera grunti klāj īpašas dūņas, kuras skaitās ārstnieciskas. Pašu kūrortu tā īsti par tādu nosaukt grūti. Apkārt valda ierastais bardaks un tikai ezera pretējā krastā var manīt kādu dižāku daudzstāvu ēku. Turp pagaidām neesot iespējams aizbraukt, jo sanatoriju korpusos un apkārtējā mežā ir nobāzējušās Ukrainas armijas vienības un transports. Patiesībā jau pa ceļam līdz un no Svjaogorskas pāris vietās mežā jau pamaniju apmetnes un lielu skaitu visdažādākās armijas tehnikas. Aleksandrs saka, ka šādas armijas pagaidu apmetnes šeit esot vairākās vietās un ļoti daudz! Mani tas pat sāk izbrīnīt! Kāpēc tas viss netiek laists darbā ATO zonā, kur tas ir nepieciešams?
Aleksandrs atbild, ka pagaidām Ukrainas armijas vienības šajā operācijā vispār neņem pilnvērtīgu dalību un antiteroristisko operāciju veic tikai tā saucamā Nacionālā gvarde, kura pārsvarā saformēta no iekšlietu struktūru un brīvprātīgajām vienībām, kuras pakļautas nevis aizsardzības ministrijai, bet iekšlietu ministrijai. Armijas vienības kaujas operācijas pilnā mērā varēšot veikt tikai gadījumā, ja valstī tiks izsludināts karastāvoklis. Tā kā tāds nav izsludināts armija kaujās nepiedalās. Savukārt ar karastāvokļa izludināšanu esot savāda situācija jo, ja tādu izsludina tas var radīt tālejošas negatīvas juridiskas sekas. Piemēram daudzi var atteiktirs maksāt nodokļus vai nepildīs kontraktus attaisnojoties ar „Foce majeure” (Latv.-nepārvarāmi apstākļi). Otra no Aleksandra versijām kāpēc armija šādi rīkojas ir tas, ka šādi Ukraina nodrošinās gadījumam ja sāktos nopietna kara darbība ar Krieviju. Tā teikt tas kas notiek ATO kaujās ir tikai tāds priekškars. Ja nu sāksies nopietns karš tad tas būs nežēlīgs un ilgstošs, un tas ir tikai mīts, ka Ukrainas armija ir vāja un nav kaujas spējīga! Ja nu, saka Aleksandrs, Krievija uzbruktu Ukrainai tad tā būs pašas Krievijas pašnāvība! Kā piemēru viņs min maziņ mazītiņo Čečeniju, kur Krievijas militārais resors 10 gadus nevarēja ieviest kārtību. Kā tu domā, kas notiks kara gadījumā šeit Ukrainā, kura ir desmitiem reižu lielāka par Čečēniju?
Jā! Būtu labāk, ja vispār nebūtu jākaro, bet tagat ir tā kā ir saka Aleksandrs un mēs dodamies tālāk uz Artjoma rajonu Slovjanskā. Tas ir vēl viens rajons, kur notikušas nopietnākas sadursmes kuru rezultatā cietusi apbūve. Zīmīgi, šeit atkal bijusi situācija, ka Doņeckas republikas kaujinieki savu štābu un apmetni bija ierīkojušī bērnu namā. Laikam jau taisnība būs Ņevzorova kungam kurš vienā no intervijām sacīja, ka „Doņeckas republikas kaujinieki nav nekādi cīnītāji. Tie redz esot zagļi un blēži, kuri spēj karot tikai slēpjoties aiz saulespuķu sēkliņu tiergotājām un dūšīgu veikalnieču mugurām”. Šajā gadījumā izskatās, ka skola, bērnudārzs vai bērnunams nav bijis šķērslis šiem tā saucamajiem Doņeckas republikas „atbīvotājiem”.
Atšķirībā no Semjonovkas, kur ciemata ēkas atradās nostāk no sabombardētās slimnīcas, šeit pie bērnunama privātmāju apbūve sākas burtiski aiz tā nožogojuma. Tādēļ šeit kauju rezultātā cieta arī vairākas dzīvojamās mājas. Pārsvarā tās izpostīja ugunsgrēki, kurus izraisīja bumbu sprādzieni. Lielākajai daļai ēku tomer izdevās palikt veselām un tās vietām rotā tikai ložu pēdas uz sinām vai žogiem pie tām. Jāsaka gan, ka nodegušo māju nav visai daudz. Uz tuvējās ielas saskaitīju tādas septiņas no kurām trīs jau ir atjaunotas, bet parējās notiek gruvešu novākšana un tiek uzsākti celtniecības darbi. Arī netālu esošā skolas ēka kuras teritorijā esot uzsprāguši pāris lādiņi uz šo brīdi ir pilnīgi atremontēta un nekas neliecina par to, ka tai pirms tam esot izbiruši visi logi.
Ceļš Doņeckas virzienā.
Kopumā Slovjansku esmu apskatījis un mēs pametam pilsētu. Artjoma rajons atrodas Slovjanskas rietumos un burtiski nepilnus 10 kilometrus tālāk jau sākas Kramatorskas pilsēta. Turp arī dodamies. Patiesībā šādas pilsētas, kā Slovjanska un Kramatorsaka šeit Doņeckas un daļēji Luganskas apgabalos ir vairākas un tās skatoties kartē veido veselas ķēdes, kuras savstarpēji atdala rikai dažu kilometru atstarpes. Tā teikt šī ir stipri urbanizēta teritorija ar vairākam grupām pilsetu. Protams, ka lielākā apdzīvoto vietu koncentrācija ir ap Doņecku un Lugansku. Vairākās no šeit esošās pilsētās iedzīvotāju skaits līdzīgi kā Slovjanskā pārsniedz simts tūkstošus un šīs pilsētas savukārt aplenc mazāku pilsetu un ciematu grupas.
Lielākā daļa no Donbasa pilsētām ir ogļraču pilsētas un to apkārtnē atrodas vairākas šahtas. Tāpat šajā reģionā atrodas vairāki uzņēmumi kuri saistīti ar metelurģiju un smago mašīnbūvi.Tepat Kramatorskā, kuras virzienā dodamies atrodas metalurgijas kombināts ,divi lieli mašīnbūves uzņemumi un termo elektrostacija. Jāsaka gan, ka lielā daļa Donbasa uzņēmumu, jo sevišķi kas saistīti ar ogļu ieguvi ir mūsdienu pasaules standartiem neatbijstoši un novecojuši. Faktiski tādi tie bija jau padomju laikos un daudzi no tiem strādāja ar zaudējumiem arī tad, un tos nācās subsidēt. Pēc PSRS sabrukšanas lielākā daļa šādu uzņēmumu izputēja pilnībā un vairākās pilsētās kur tas notika izveidojās liels bezdarbs. Sekojoši daudzi ļaudis pameta šādas pilsētas dodoties darba meklējumos uz kaimiņu pilsētām vai citiem reģioniem. Tādējādi Donbasa attīstība pedējos gados notika diezgan nevienmērīgi. Vienas pilsētas attīsījās, jo tajās saglabājās industriālie uzņēmumi, bet citas pilsēta panīka un tajās izveidojās sarežģīta, jeb kā tagad saka depresīva situācija. Protams, ka tas viss atstāja iespaidu uz iedzīvotājiem un reģionā visu šo laiku pieauga sociālā spriedze, kas arī ir viens no šodien notiekošo procesu iemesliem.
Pēc dažu minūšu brauciena nonākam Kramatorskā. Jau iebraucot pilsētā var manīt, ka tā tiešām ir industriāla pilsēta. Garām slīd milzīgi industriālie kompleksi ar iespaidīgiem dūmeņiem un var redzēt, ka tās pārsvarā ir strādājošas rūpnīcas. Pa kreisi no industriālās zonas atrodas dzīvojamie rajoni kuri pārsvarā sastāv no daudzstāvu- daudzdzīvokļu ēkām. Te mēs arī izmetam nelielu loku lai novērtētu situāciju pēc pedējām kara darbībām.
Jāsaka godīgi, ka neko briesmīgi šokējošu nearadām. Jā vietām, ja kārtīgi meklē var manīt kādu ēku ar ložu pedām un vēl retāk ēkas kuras skāruši artilērijas lādiņi. Pie kam lielākā daļa bojāto ēku jau ir savestas kārtībā vai nu tajās vēl jo projām notiek remontdarbi. Esot šeit viena daudzstāvu ēka kurai pēc artilērijas apšaudes esot sabrucis vesels korpuss. Mums gan šo ēku neizdevās atrast laika rūkuma dēļ, jo vēl gribam pabraukt kādu gabaliņu tuvāk Doņeckai. Kopumā pilsētā situācija ir visai mierīga. Līdzīgi kā Slovjanskā arī šeit ļaudis sāk pulcēties centrālajā laukumā kur acīmredzot vakarā notiks kāds pasākums par godu Ukrainas neatkarības dienai. Ilgi šeit nekavējamies un tikai garām brucot pavērojam pilsētas ielās notiekošo.
Aiz Kramatorskas nākošā lielākā pilsēta seko Družkovka, bet lai līdz tai nokļūtu jāšķērso vairāki kontrolposteņi. Braucot tālāk pāris vietās gar ceļmalu var manīt neseno cīņu pēdas. Šur tur mētājas sašautas tehnikas paliekas. Pa retam manām kādu nodegušu māju. Protams visur sastopami militāristi kuri uzrauga kārtību. Družkovkai cauri izbraucam neapstājoties, jo šeit neesot nekas īpašs ko redzēt. Pēdējie notikumi šo pilsetu esot skāruši vismazāk, jo tad kad Doņeckas republikas kaujinieki pameta Slovjansku un Kramatorsku tie cauri Družkovkai uzreiz atkāpušies, jeb aizbēga Doņeckas virzienā. Tātad Družkovku pameta bez cīņas! Patiesībā šis ir viens no noslēpumainajiem notikumiem kuru pat Slovjanskas un Kramatorskas iedzīvotāji vēl jo projām nav sapratuši. Kā tā pēkšņi vienas diennakts laikā gandrīz visi Doņeckas republikas kaujenieki varēja aizbēgt? Ņemot vērā to, ka Slovjansku uz to brīdi Ukrainas nacionālā gvarde bija aplenkusi! Aleksandrs gan saka, ka pļāpīgas mēles stāstot, ka Doņeckas kaujinieku grupējuemi esot samaksājuši teju astoņus miljonus nenoskaidrotiem ukraiņu militāristiem un ierēdņiem, kuri arī radījuši iespēju kaujinieku bēgšanai. Citi sakot, ka militāristi esot nošāvui divus zaķus ar vienu šāvienu un tas noticis ar Ukrainas valdības ziņu . Tātad saņēmuši atpirkšanās maksu un pie reizes bez cīņas ieņēmuši pilsetas, kuras pirms tam Doņeckas republikas kaujinieku vārdiem sakot bez maz vai par otrām un trešajām Staļingradām taisījās kļūt!
Tālāk seko Konstantinovkas pilsēta, kuru Ukrainas nacionālā gvarde ieņēma līdzīgi kā Družkovku. Faktiski operācijā esot piedalījušies tikai četri bruņutransportieri kuri devās pilsētas domes virzinā. Uz to brīdi Doņeckas republikas kaujinieki pilsētu jau bija pametuši un pavisam nelielu problēmu radīja tikai daži vietējie prokrieviski noskaņotie kujinieki, kurus savi bijušie biedri bija atstājuši likteņa varā. Tātad nopietnu kauju pašā pilsētā neesot bijušu, bet šķērsojot pilsētu pirmais iespaids rodās, ka karš te ir bijis! Tādu iespaidu rada ļoti liels skaits pamestu, sabrukušu rūpnīcu un dažādu ēku. Skats tiešām kā pēc kara, bet tās nav kara sekas. Atšķirībā no Kramatorskas šī pilsēta savu industriālo varenību ir zaudējusi, jo daudzi PSRS laiku uzņēmumi ir izputējuši. Tepat pāri dzelzceļam var redzēt bijušo autostiklu rūpnīcu no kuras palikuši pāri tikai grausti. Īsta vieta, kur varētu filmēs šausmenes un filmas par karu!
Aiz Konstantinovkas faktiski ir divi ceļi, kā nokļūt līdz Doņeckai. Viens no tiem ved cauri Dzeržinkas un Gorlovkas pilsētām, bet otrs šīs pilsētas aplenc no austrumu puses un ved cauri Avģejevkas un Jasinovatajas pilsētām. Nonākot līdz satiksmes pārvadam nākas secināt, ka virzienā uz Gorlovku ceļs satiksmei ir slēgts un izņemot armijas tehniku nevienu tālāk nelaiž. Izņēmums esot tikai tiem, kuri dzīvo Dzeržinskas pilsētā. Toties no pretējā virziena nākošie auto tiek palaisti, bet tiek pakļauti diezgan rūpīgai kontrolei. Šeit pagriežamies pa labi un turpinām ceļu Avģejevkas un Krasnoarmejskas virzienā.
Nobraucam kādus 5 kilometrus un nonākam līdz apļveida kustības krustojumam, kur četru joslu maģistrāle pagriežas pa kreisi un cauri Avģejevkai ved uz Doņecku, bet braucot taisni var doties uz Krasnoarmejsku. Protams, ka šeit izvietots kārtējais kontrolpostenis kurā tiek pārbaudīti dokumenti un auto. Dežurants skatoties manā pasē saka, ka viņš mūs šeit vēl palaidīs, bet nākamo posteni diezvai mums izdosies šķērsot. Ja nu vēlaties variet braukt, bet ticamāk nāksies atgriezties atpakaļ. Labi, pamēģināsim tomēr braukt tālāk! Iepriekšējā posteņa dežurantam bija taisnība, jo jau nākamajā kontrolpostenī uz tiltiņa pār Kļeban Bik upītei tiekam apturēti un tālāk mūs nelaiž. Neko darīt! Griežamies riņķī un pabraucam kādus pāris kilometrus atpakaļ, kur ievēroju ļoti interesantu vietu ar jauku panorāmas skatu uz ielejā noslēpušos ezeru. Izrādās ka šeit atrodas viens no interesantākajiem dabas liegumiem Doņeckas apgabalā! Tātad esam nokļuvuši Kļeban Bik babas parkā. Te utostāvvietā ieturam nelielu pīppauzi un izmetam loku pa piekalnīti virs ezera. Tiešām jauka atpūtas vieta miera laikos. Pagaidām šeit valda tāds klusums, ka pat prātā nevar ienākt, ka pavisam netālu tikai kādus 15-20 kilometrus no šejienes notiek karadarbība. No šīm pakalnēm virs Kļeban Bik ezera un upītes nakts tumsā varot saskatīt Doņeckas uguntiņas, bet tagad pa dienu reizēm esot manāmi arī dūmu stabi un dzirdami attāli sparādzieni. Mēs gan dūmus neredzam un virs ezera vīd zila debess ar interesantiem mākoņiem. Tikai pirms pašas došanās prom sadzirdam kanonādi, kas ticamāk atnākusi no Gorlovkas pilsētas, kurā pēdējās dienās notiekot visai intensīvas kaujas.
Noslēgums.
Savu ceļojuma plānu kopumā esmu izpildījis. Tas, ka es netikšu līdz pašai Doņeckai man kļuva skidrs jau nedēļu pirms brauciena. Klusībā gan bija cerība, ka Ukrainas armija līdz mana ceļojuma sākumam atbrīvos šo pilsētu no separātistu kaujiniekiem, bet sekojot pedējo dienu notikumie ir skaidrs, ka tas tik drīz nenotiks. Aizvakar pērkot vilciena biļetes atpakaļceļam uz Kijevu tās iegādājos no Konstantinovkas paredzot, ka atkarībā no apstākļiem vilcienā varēšu iekāpt Konstantinovkā, Družkovkā, Kramatorskā vai Slovjanskā.
Tā kā manam taksistam Aleksandram vienalga ir jāatgriežas Slovjanskā arī es nolemju turp atgriezties un pavadīt laiku kadā no Slovjanskas kafejnīcām, ja tādas tur būs vēl atvērtas. Atpakaļceļā gan rodas neliela problēma, jo bezmaz vai pie katra kontrolposteņa ir izveidojies sastrēgums. Kāpēc? Pavisam vienkārši. Virzienā uz Slovjansku dodas liels skaits automašīnu no Doņeckas, jo ļaudis pamet šo pilsētu sakarā ar tur notiekošo karadarbību. Var redzēt, ka automašīnās atrodas veselas ģimenes kuras līdzi paņēmuši dažādu sadzīves mantību.
Galu galā atgriežamies Slovjanskā. Sarunāju ar Aleksandru, ka viņš mani vēlāk aizvedīs līdz stacijai un pirms braukšanas es viņu sazvanīšu. Izkāpju pie centrālā laukuma un dodos apskatīties, kas tur notiek. Pašu pasākuma kulmināciju esmu nokavējis, bet koncerts vēl jo ptojām turpinās. Šeit uzstājas dažādi vietējie pašdarbības kolektīvi un daži viesi no citām Ukrainas pilsētām.
Vietējie ļaudis saka, ka šodien beidzot pilsētā ir atgriezusies dzīvība! Veikali atjaunojuši savu darbību, strādā kafejnīcas, sabiedriskais transport atsācis kursēt un dzīve pakāpeniski ievirzās mierīgā gultnē. Esot atgriezušies gandrīz visi, kuri bija devušies bēgļu gaitās. Protams bažas par nākotni pastāv. Dievs nedod lai pilsētā neatgrieztos Doņeckas republikas kaujinieki saka viena no kundzēm ar kuru pārmiju dažus vārdus. Redziet pēc visām šausmām ko nācās izbaudīt beidzot arī svētki pilsētā ir atgriezušies! Kāds gan varētu teikt, ka laikā kad vēl jo projām notiek karadarbība citās pilsētās pārāk aizrauties ar izklaidēšnos nevajadzētu. Noteikti vajag šādus pasākumus atbild mana sarunu biedrene. Redziet šie svētki lielākoties ir organizēti bērniem un viņi nav vainīgi, ka pieaugušo politiskās intrigas un dažādu kaimiņvalstu tirānu ambīcijas, viņiem cenšas nolaupīt pašu galveno: dzīvesprieku.
Ko vēl piebilst? Vēlos tikai novēlēt Slovjanskas un visas Ukrainas ļāudīm mieru un saticību, un lai tas kas šodien notiek Austrum Ukrainā ātri beidzas un nekad vairs neatkārtojas! Šeit man patiesībā arī stāsts jābeidz. It kā varētu vēl daudz ko pastāstīt, bet tas jau būs par garu. Arī draugiem.lv stāsta sadaļās ietilpība nav bezizmēra.
Tā nu atlikušo vakaru pavadu restorāniņā Absolut, kurš atrodas tepat pie laukuma. Tad arī pienāk laiks doties uz staciju, jo pulkstens tuvojas 22.00 un cik zinu tad no 22.00 pilsētā esot komendant stunda. Tātad līdz stacijai jānokļūst laicīgi. Sazvanu Aleksandru un pēc 10 minūtēm Aleksandrs ierodas restorāniņā un paziņo vēl vienu priecīgu ziņu, komendant stunda pilsētā kopš šodienas ir atcelta. Ļoti labi! Mums vēl atliek laika nedaudz pasēdēt pie glāzes konjaka un papļāpāt! Galu galā esmu stacijā atvados no mana lieliskā gida un šofera un varu sēsties vilcienā. Šī ceļojuma noslēguma pozitīvo noskaņojumu sabojā aina uz stacijas perona. Šeit pamanu ļoti daudz ļaužu, kuri tāpat kā pirmīt pa ceļam redzēju, dodas bēgļu gaitās. Lētie platskarta vagoni ir pārpildīti ļaužu, kuri sēž starp lielām bagāžas kaudzēm, jo katrs cenšās paņemt līdzi kaut nedaudz no savām pirmās nepieciešamības lietām un mīļajām mantām. Tā ir nežēlīgā realitāte: viniem šis karš jau ir beidzies, bet citur tas norit pilnā sparā un īsti priecāties varēs tikai tad, kad tas viss beigsies.
Lēnām neuzkrītoši aizlavos līdz savam luksa klases vagonam un ieņemu savu vietu kupejā. Te arī satieku savu kupejas ceļabiedru kurš arī ir Doņeckas iedzīvotājs, bet uz Kijevu dodas ne kā bēglis, bet kā firmas pārstāvis lai risinātu pēdējā laikā samilzušas problēmas. Tā nu pirms došanās gulēt malkojot konjaciņu mums norit ļoi ineresantas sarunas par to kas notiek Doņeckā un Luganskā, un par to varētu sarakstīt vēl vienu šādu stāstu, bet lai nu tas paliek citai reizei.
Rīt no rīta būšu jau Kijevā un man būs vesela diena brīva laika, kuru pavadīšu atpūšoties uz kuģīša un pārdomājot to ko redzēju šeit Slovjanskā, Svjatogorskā, Kramatorskā, Družkovkā un Konstantīnovkā.
Paldies tiem kuri spēja izlasīt šo pagaro stāstu un novēlu jums to pašu ko ukraiņiem: mieru un saticību.